MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

5. JAUNAIS MUIŽKUNGS

Savās istabās ienācis, Felzenbergs kļuva gluži pārsteigts. Tās bija, tā sakot, svētku drēbēs tērpušās. Patīkamas, jaunas mēbeles, uz galda vāzēs divi smaršainu puķu sējumiņi, uz rakstāmā galda sarkana, skaista roze un vajadzīgās rakstāmās lietas - viss liecināja, ka mīļas rokas še darbojušās. Mīlīgā smarša, kā to tikai smalku, skaistu sieviešu kambaros atrod, viņam vēsoja pretim, un it neviļus viņš izsaucās:
«Kas visu to tik jauki sataisījis?»
«Mēbeles uznesa no jaunkundzes Klotildes klavieru kambara,» Ošis izskaidroja, «viņa dabūs citas. Par to rozi es nezinu sacīt - es arī brīnījos, kas to te nolicis, bet tās puķes šorīt agri atnesa dārznieks Puķe.»
Felzenbergs palika domīgs, bet kļuva traucēts caur lēnu pieklauvēšanu pie durvīm, kuras uz viņa aicināšanu atvērās.
«Marija!» -  «Eduard!» atskanēja vienā reizā, un māsa dusēja pie brāļa uzticīgās krūts. Patlaban ienāca arī dakteris Bahs, savu mazo dēliņu aiz rokas turēdams. Abi svaiņi sasveicinājās sirsnīgi, un mazais Eduardiņš nostājās savam krusttēvam priekšā un prasīja:
«Ontuli, ko tu man pārvedi?»
«Ontulis» diemžēl vismazāk bija domājis uz savu krustdēlu, bet tagad nu to paņēma un nobučoja, viņa sprogainos matus glāstīdams.
Eduardiņš, vaļām tapis, revidēja sava «ontuļa» istabas, kamēr šis ar māsu un svaini prieka un mīlestības pilnus vārdus mainīja.
Piepeši maziņais atskrēja un, savu māti pie rokas paņēmis, to vilka projām uz rakstāmā galda pusi, priecīgi gavilēdams:
«Māmiņ, lau, tantes Klotildes loze!»
Bet māmiņa visai nopietni klausījās uz sava vīra vārdiem, kas Eduardam stāstīja, kā mājās gājis, kamēr viņš bijis Iekškrievijā, un tādēļ ne viņa, nedz arī dakteris nebija dzirdējuši, ko maziņais savā nevainībā izpauda. Ne tā Eduards; viņa smalkajām ausim nepagāja vis garām šī izpaušana, jebšu viņš ārīgi visai uzmanīgi klausījās. Viņa krūtīs sacēlās savādas jūtas, viņa asinis riņķoja ātrāki, viņa sirds paredzēja neizsakāmu laimi un - neizsakāmi rūgtu biķeri.
Iekam dakteris ar saviem stāstiem un Eduards ar saviem nākotnes tēliem bija galā, Ošis pieklauvēja pie durvīm un ienācis lūdza, lai jaunskungs taisoties uz vakariņām; tikai stunda vēl esot laika. Viņa lietas esot pasta puisis atvedis, kamēr barons ar viņu runājis, tās esot guļamā kambari; tikai ļoti smags šķirsts esot ārpusē uz bēniņa.
«Tās ir manas grāmatas un ziniskie instrumenti,» Felzenbergs piezīmēja un tad jautāja:
«Vai pasta puisis jau aizbraucis, es viņam dzeramas naudas vēl neesmu devis.»
«Es viņam jau iedevu rubli; domāju, kad kučieris dabon divus rubļus, tad pasta puisim mazāk nekā rubli nevar dot.»
Felzenbergs pasmējās un ar pateicību atdeva aizlikto naudu. Bahs un Marija nogāja uz leju, un Ošis piedāvājās Felzenberģim par palīgu pie pārģērbšanās, ko tas mīļi pieņēma. Kad Felzenbergs bija pārģērbies, tad Juris nostājās, skatījās stīvi viņam acis un sacīja:
«Kas to būtu domājis, ka es savam dzīvības glābējam reiz tā varēšu palīdzēt.»
«Ošu Juris!» Eduards izsaucās, sava nelaiķa tēva citreizējo zirgu ganu pazīdams un tam roku sniegdams. «Tas taču ir laimīgi - jūs šeitan!»
«Tā ir, cienīts jaunskungs,» Ošis atteica un vilka Eduarda roku pie savām lūpām.
«Kādēļ tā, mīļo Juri? Mēs taču esam citreizējie kara biedri visādos nedarbos un gandrīz vienā vecumā. Vai tu manas draudzības tagad negribi, Juri?»
Juris vairs nevarēja savaldīties. Raudādams viņš apkampa Eduardu un elsodams sacīja:
«Tu esi tas pats mīļais Eduards, jebšu tagad kungu kārtā un es tavs sulainis. Paldies par to, ne mazāk kā par manas dzīvības glābšanu. Nu esmu redzējis to apsolīto zemi, esmu atradis savu jaunības draugu, jebšu gan tanī pašā brīdī, kur man viņš atkal jāpazaudē - uz visu mūžu!»
«Mīļo Juri, tu esi sakarsies. Kādēļ tu mani gribi zaudēt? Vai man, tik jaunam, jau būs mirt?»
«Nē, nē, mīļais jaunskungs, jums jādzīvo ilgi, lai jūs beidzot iemantojiet to laimi, ko jūs pelniet. Bet sadzīves plaisma mūs tagad šķir - jūs esiet kungs, es sulainis. Tā tas lai allaž paliek, ja Dievs par mani nav citādi nolēmis. Jo ārīgi es jūsu draugs nevaru būt ne uz kādu vīzi; bet ziniet, ka mana sirds un dzīvība pieder jums, lai nāktu, kas nākdams!»
Eduards gribēja ko atbildēt, bet Juris jau bija projām.
Felzenbergs apsēdās uz zofaju un nogrima domās. Kāds jausmu troksnis plosījās viņa sirdī! «Redzēšanās un šķiršanās - tas ir cilvēku liktens,» viņš domāja, «tas ir likums, kas visā dabā valda - it visur! Un ir tevi es atkal redzēšu, svēti mīlētā, kuras daiļās miesas arī uz šo vietiņu dusējušas, kuras jaukais gars te lidinājies augšup, tur, kur viss ir tīrs, labs un augsts. Ir tevi es šodien redzēšu, bet tanī pašā brīdī arī mums jāšķiras - jāšķiras uz visu mūžu! Un kādēļ? «Sadzīves plaisma mūs šķir,» nupat Juris sacīja uz mani, un «sadzīves plaisma arī mūs šķir», dārgā, mīļā jaunības draudzene! «Un tā tas lai ir allaž, ja Dievs par mani nav citādi nolēmis,» Juris sacīja, no sava mīļākā drauga atsacīdamies, to aizliegdams - manis dēļ! Un viņš vēl ne notaļ nav sasniedzis to attīstības pakāpienu, to mērķi, uz ko vecais barons man nesen aizrādīja. Es šim mērķim esmu tuvāku - man tik daudz tiek uzticēts - vai varu citādi, kā arī atsacīties, arī aizliegt? Vai Juris mani lai apkaunē? - Nē un simtreiz nē! Man jāatsakās, un «tas lai allaž tā paliek - ja Dievs nav citādi nolēmis.» «Citādi nolēmis», tas ir: aizspriedumus iznīcinājis? Kad tas būs?! -  Man jāatsakās -   jāaizliedz - un tas lai - allaž tā paliek!»
Pie durvīm lēnām piesita.
«Lūgtu!» Felzenberģis sacīja.
Zūze ienāca un, pazemīgi sveicinājusi, teica:
«Lūgtu, cienīts jaunskungs, pie galda. Citi kungi jau gaida.»
«Pateicos - tūlīt!»
Rozi, kas uz rakstāmā galda stāvēja, sirsnīgi noskūpstījis un to pie krūts spiezdams, viņš atsacījās no savām visjaukākām cerībām - no savas pirmās, svētās mīlestības! Vīra tikums, viņa pienākums to prasīja no viņa, liktens tā bija nolēmis - citādi viņš nevarēja un negribēja darīt, jebšu arī sirds lūztu! - Viņš aizgāja. -
Klotildei nebija vis netaisnība, kad viņa tanī pašā rītā Eduardu tik staltu bija tēlojusi, un viņas slepenā mīlestība bija pilnīgi saprotama, kad ar Felzenberģi jo tuvāk iepazinās. Arī viņa mīlēja pirmo reiz, arī viņas sirds, pirms nezinot, tad jo gaišākām liesmām bija aizdegusies svētā, šķīstā mīlestības ugunī. Bet arī viņai stāvēja priekš gara acīm, ka šī viņas mīlestība nekad nepildīsies, jebšu gan aiz gluži citādiem iemesliem nekā Felzenberģim. Kamēr šis viņas pretmīlestību caur nevainīga bērniņa piezīmējumu piepeši bija atzinis un sajutis un tikai aizspriedumu vidussienu turēja par to vienīgo šķērsli, tamēr Klotilde uz šo šķērsli vēl nebūt nedomāja, bet turpretim ticēja un bija pārliecināta, ka Eduards viņu nemīl un nevar mīlēt, ka viņa priekš tā ir par neievērojama. - Skaistais skaistums, kas tu pats sevis neapzinies, cik dievišķīgs tu esi! - Šī domu un jūsmu savādība, kuru gala mērķis tiklab pie viena, kā pie otra bija pašaizliegšanās un atsacīšanās, arī pilnam izskaidro, ka viņi tik tuvo saredzēšanos katrs no gluži savāda stāvokļa uzlūkoja un tādā ziņā sagaidīja.
Kad Felzenbergs nonāca apakšā, tad kungi un dāmas bija ēdamā istabā un vēl nenosēdušies tērzēja, uz viņu gaidīdami. Veikli un tomēr pašapzinīgi un lepni viņš palocījās un vispārīgi sveicināja. Tad barons viņu paņēma pie rokas un stādīja priekšā pirms lielmātei kuras roku viņš godbijīgi skūpstīja, tad Klotildei un Elzai beidzot baronam Bušmanim, kas vēl nebija aizbraucis. Klotildes vēl arvienu bālie vaigi bija pieņēmuši nopietnību, kas gandrīz robežoja pie asi cietas sejas. Šī savādā pārvēršanās Eduardu ātri pārliecināja, ka no neapzinošās jaunekles, kādu viņš Klotildi priekš divi gadiem beidzot bija redzējis, pa tam ir izaugusi pilnīga jaunava, kuras sirds vairs nesnauž saldā neapzināšanās miegā, bet atmodusies un savā apziņā jau uzsākusi tos cīniņus, bez kuriem neviena vienīga sievas sirds miera ostas nesasniedz. Tikai acumirkli viņa uzlūkoja Eduardu, un viņas uzticīgās, jaukās zilactiņas sastapās ar Eduarda brūnajām un dedzīgajām acīm, un, jebšu ārīgi pilnīgi mierīgai esošai, viņai tomēr bija jānosarkst un jāraugās uz leju, lai viņas iekšķīgos cīniņus nepamanītu. Eduards turpretim sajuta, kādu upuri viņš nesis, no šis uzziedošās un jau ievainotās rozes «uz visu mūžu» atsacīdamies. Klotilde bija skaista, šodien divkārtīgi skaista savā mīlestībā un ciešanās, un, ja tas būtu varējis būt, tad viņš ar mīļu prātu savu dzīvību būtu aizdevis, viņu iemantodams.
Bet tas nevarēja, nedrīkstēja būt, un tādēļ viņš savu karstāko vēlēšanos pilnīgi bija apspiedis, savu sirdi uzvarējis, kad viņā priekš Klotildes paliecās un tad Elzu tāpat apsveicināja. Elza viņam bija vairāk sveša; viņš to bija redzējis, kad tā vēl bija bērna kārtā, jo priekš divi gadiem, kad viņš no Vācijas uz Krieviju brauca, viņas nebija mājās. Tomēr viņš ātri atzina, ka Elza ir jaunava, kas neapbruņotu sirdi drīz var gūstīt. Viņa sirdi nu gan nē viņā jau no mīlestības priekiem bija atsacījies.
Barons Bušmanis viņu apsveicināja savādā vīzē. Kad nama tēvs viņu tam bija priekšā stādījis, sacīdams: «Felzenberģa kungs, mans jaunais muižkungs, un barons Bušmanis, mans kaimiņš,» tad šis, augstprātīgi un tikai drusciņ paliekdamies atbildēja:
«Ā, jā, es Felzenberģa kungu jau pazīstu, ja nemaldos, tad viņš ir kāds no jūsu zemnieku dēliem - paga, kur es viņu taču redzēju? Ā, jā - pie Kaušu muižas skrīvera par palīgu.»
Klotilde nosarka tādas nicināšanas dēļ, un Elza vieba savas rožu lūpiņas, it kā gribēdama sacīt: «Baroniņ, nu tu atkal jau sapinies paša tīklos.»
Barons Kronšilds sava kaimiņa misēšanos patlaban gribēja izskaidrot, kad Felzenberģis mierīgā, bet drusciņ ironiskā valodā atbildēja: «Es esmu Uplejas nelaiķa Pliena saimnieka dēls, bet skrīvera amatā man diemžēl nav bijis vaļas mācīties. Kaušos jūs, barona kungs, mani gan esiet redzējuši kopā ar manu toreizējo ģimnāzijas draugu un tagadējo advokātu Graviņu, kura tēvs ir Kaušu pagasta skrīveris. Ja es nemaldos, tad jums toreiz bija procese ar kādu «nepaklausīgu», - Felzenberģis šo vārdu sevišķi stiepa, - «meiteni». Mana drauga tēvs jūs uzaicināja uz pusdienu, un tur mēs redzējāmies.»
Barons Bušmanis koda lūpās, un nama tēvs pasteidzās izpildīt, ko tas netīšām bija nokavējis. «Pardon, barona kungs, es piemirsu piezīmēt, ka Felzenberģa kungs ir ķīmijas un zemkopības kandidāts, līdz šim firsta G. pilnvarotais,» viņā pārlaboja un tad deva zīmi uz nosēšanos pie galda.
Lielmātei pa kreiso sēdēja nama tēvs, tad dakteris Bahs un Felzenbergs, aiz kura - diezin kā tas bija atgadījies Elza bija nosēdusies. Nama mātei pa labo sēdēja Marija, Klotilde un - diezin kā atkal tas bija noticis - viņai blakus barons Bušmanis. - Ja ir pareizi tik lielu svaru likt uz to, ka pie galda katram būtu patīkams kaimiņš, tad Klotildei šoreiz bija liela netaisnība notikusi, jo viņai blakām bija nosēdies vīrs, ko viņa vismīļāk būtu redzējusi aizejam simtiem jūdžu tālu. Otrukārt, viņa labprāt nebūtu pretim sēdējusi tam vīram, kuru viņa bez cerības mīlēja, kas viņas slepenākās un dārgākās jūtas neievēroja, kas garīgi tik augstu stāvēja. Viņa sajuta, ka Felzenbergs pamanīs viņas iekšķīgos cīniņus un tos varbūt rakstīs uz barona Bušmaņa rēķinumu, - un, to sajuzdama, viņa nožēloja, ka neesot no galda pavisam atlūgusies. Un kas pie visa tā bija vainīgs? It labi viņa pamanīja, ka Freimanis baronam Bušmanim vietu ierādīja lielmātei tūdaļ pa labo roku, aiz Marijas, un ka viņš, nelikdamies to ne dzirdot, aplidoja Elzu, kura beidzamajā acumirklī pārgāja uz otru pusi uz kam Ošis nekavējās šinī pusē atlikušos šķīvjus pārcelt uz turieni, tā ka barons Bušmanis nu šinī pusē palika beidzamais un Klotildei blakus. Jutās viņā jau sevi aizņemtu un iekšķīgi ievainotu caur Fetzenberģa ironisko atbildi, tad viņa patmīlība vēl jo vairāk bija aizskarta caur Elzas nicinādamo jebšu gan attaisnoto izturēšanos. Un pie tam viņa vēl bija pārgājusi pie Felzenberģa! «Bet vai tad Elza arī nav bauru meita?» viņš prātoja. «Zināms, tāds ar tādu satiekas; kad Klotilde to būtu darījusi, tad es uz pēdām liktu iejūgt aizbrauktu projām un rītu no vecā barona paģērētu gandarīšanu bet tagad? Tas būtu ļoti jocīgi, kad es kādas smalkākas istabas meitas dēļ - un kas tad cits gan ir Elza? - tādu troksni celtu, es, barons Bušmanis. - Bet bez atriebšanās tas taču nevar palikt,» viņā prātoja tālāk. «Priekš strīda tu esi par nevērtu, mīļo, daiļo tumšactaino balodīt, bet priekš jokiem diezgan laba. Ja tavam ķīmijas kandidātam tīk tevi vēlāk pēc ķīmijas likumiem pacelt par «Frau Condidat Felsenberg» - nu, tad vēl labāk.»
Tā izprātojies, viņš sava nodoma izpildīšanai tūdaļ jau sāka ceļu sataisīt. Un viņā tiešām nebija vīrs, kas ilgi apdomājas. «Šovakar vēl es bildinu Klotildi, dabonu jāvārdu, pēc diviem mēnešiem ir kāzas. Elza, zināms, savai draudzenei nāks līdza,» viņš ātri nolēma.
No iesākuma visi galda viesi izturējās paklusām tikai dakteris tērzēja omulīgi ar veco lielkungu un nama māte ar savu mīļo Mariju. Bet jau pēc kāda brītiņa arī otrā galda galā iesākās jautra valoda. Pāris laipnu vārdu Klotildei sacījis, barons Bušmanis gāzās virsū Elzas sirds cietoksnim, jo pēc viņa pārliecināšanās šis arvienu bija tas grūtākais darbs viņa gatavajā programā. Viņš stāstīja tik jautri un mīlīgi par saviem briesmīgiem piedzīvojumiem un varoņa darbiem Eiropā un citās zemes daļās, un Elza klausījās ar lielu uzmanību un tērzēja līdzi, un smējās tik jautri, it kā viņa būtu pašā paradīzē. Klotilde ar īgnumu to pamanīja, un atkal jau viņai šāvās prātā: «Elza ir neizprotams - man liekas, paviegls radījums.» Felzenbergs viņu turēja par paviršīgu, nevainīgu bērnu un baronu Bušmani par nodzīvojušos vīru, kam bez piparu zoses ēdiens vairs nesmeķ. Viņam pašam būtu bijis it mīļi klusu ciest un tikai noskatīties, bet kā mācīts vīrs, kam zalona dzīve nav sveša, viņā atzina par savu kavaliera pienākumu ar gluži neievēroto Klotildi runu uzsākt, un, kā protams, gluži lietišķu, jebšu patīkamu tematu uzņemdams, viņā Klotildi drīz iepina itin omulīgā un prātīgā tērzēšanā par Krievijas dzīvi, ierašām utt. Klotildei, tā sakot, novēlās akmins no sirds - viņa nu atkal bija sevim atdota, tas pats laipnais un patīkamais cilvēku bērns kā līdz šim. Barons Bušmanis viņas sārto, priecīgo seju uzlūkoja ar labpatikšanu, bet Felzenbergi ar paslēptu īgnumu. «Gan es tev visu izmaksāšu,» viņš domāja un tanī pašā acumirkli ar saviem jokiem Elzu smīdināja.
Pēc vakariņām barons Kronšilds dabūja stafeti, uz kurn tūdaļ bija jāatbild. Bahs ar savu sievu drīz aizbrauca, pēc kam arī Felzenbergs uzgāja augšām, un Klotilde atkāpās savās istabās, no barona Bušmaņa gluži formāliski, kā likās, auksti atvadīdamās. Lielmāte un Elza turpretim palika zālē, un barons Bušmanis šo brīdi būtu izlietojis nodomātai bildināšanai, ja Elza nebūtu bijusi klāt. It nemanot viņš bija sapinies viņas tīklos, un viņam izlikās, ka viņš tik interesantu, skaistu un gudru sievieti vēl nekur nebija uzgājis. Pusi no savas mantas viņš būtu atdevis, ja viņš Elzu šinī brīdī būtu varējis saukt savu. - Nemanot laiks bija aiztecējis, un barona kungs no savas pirmās apņemšanās pavisam kļuva atturēts, kad lielmāte viņam prasīja, vai viņš arī būšot nākošā svētdienā uz Klotildes vārda dienu - tad viņš te arī dažus pazīstamus atradīšot.
«Laime man jau nāk pilniem klēpjiem,» viņš priecājās un, «vispadevīgāki», pateikdamies, nosolījās būt un tad «uz priecīgu redzēšanos» aizbrauca.