MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

PIRMĀ DAĻA

6. KLOTILDES VĀRDA DIENA

Klotilde šodien svinēja savu deviņpadsmito vārda dienu. Jau it agri Uplejā bija savāda mudra dzīve pamanāma. Dārznieks Puķe skaistākos ziedus, ko vien viņa ātraudzē un dārzā varēja atrast, vija kroņos un daiļos sējumos. Pagasta meitas, gaišās drēbēs tērpušās, arī savu daļu no laukpuķēm bija atnesušas un nodeva allaž laipnajam dārzniekam, viņa pavēles ar mīlestību izpildīdamas. Viņas zināja, ka vecā lielkunga vienīgā meita ir laba kā eņģelis un daiļa kā roze; daža laba viņu starpā no Klotildes bija saņēmusi visādu palīgu, daža bija kristīta uz viņas citiem vārdiem - Marija un Therezia. Pagasta skolotājs bij atnācis ar pulku no saviem tagadējiem un citreizējiem skolas bērniem; visiem bija nošu grāmatas un skolotājam pašas Klotildes dāvinātais vadoņa zizlis. Pagasta mūzikas koris - tāpat skolotāja pūliņu auglis - šodien bij agri cēlies un savādā mundierā tērpies. Bija divdesmit četri stalti jaunekļi, saimnieku un kalpu dēli, kas nedēļas dienās strādāja un svētdienās pūta ragos, spēlēja vijoles un citus instrumentus. Šis koris bija lielkunga lepnums (gandrīz visi mūzikas instrumenti bija no viņa pirkti) un pagasta gods un mīlulītis. Nekad tā netrūka mīļotā lielkunga dzīrās - Klotildes goda dienā jau nebūt ne. Ķeizara dienā un pa laikmetiem tas sapulcējās muižā un ar savām jaukām skaņām muižas un pagasta ļaudis saaicināja uz augstiem svētkiem un kārtīgiem, izglītotu laužu cienīgiem priekiem. Zemnieku dzīrās tikai kāda daļa, ja daudz, tad divpadsmit spēlēja. Pilnais koris, allaž zem skolotāja Pētersona vadīšanas, tikai ievērojamos brīžos sapulcējās. Muižas puišus saimniece šodien velti gaidīja pie pātariem.
Ir no savas puses tie sava «cienīgā tēva krietnai freilenei» bija nodomājuši kādu goda zīmi parādīt. Komiteja, ko tie īsi un strupi bija iecēluši un kuras locekļi bija: vecais Rumbenieks, Bērziņš un Ošu Juris, - šī komiteja bija nospriedusi, ka «visiem puišiem, kad Pētersons savu darbu būs beidzis, noņemtām cepurēm jānostājas priekš cienīgās freilenes logiem, jānodzied divi krietnas tautas dziesmas, tad cepures jāmet gaišā un jāsauc: «Hurā, augsta laime tai, un lai dzīvo augsti!»» Šis īsais spriedums bez pretruņas kļuva pieņemts un, kā redzēsim, bez žēlastības izpildīts.
Bez tam vēl viena partija bija nodomājusi «nevis slinkot un pūt», bet izlietāt izdevīgo brīdi un pierādīt, ka viņa ir tas stiprākais pīlāris kungu namam un pagasta sadzīvei. Šīs partijas locekļi bija: Fihtenbergs, tam līdzā Birkhāns, Potivariene, Freimanis, Annā Volgeruh un šodien arī lielais vagaris Lācis. Pēc programas Fihtenberģim bija jātērpjas frakā, jāuzvelk balti cimdi un cilindra platmale jātur rokā. Šīs lietas Fihtenberģim pašam gan nebija, bet tik daudz gudru galvu taču gan atradīs padomu. Fraku aizdeva Freimanis, baltus diega cimdus Tinā Nussbaum, un cilinderi Freimanis izvilka no vecā lielkunga veco drēbju krājuma. Tad bij jārunā ne vien visu muižas laužu, bet arī visa pagasta vārdā, kuru deputācija šis uzticīgais pulciņš esot. Potivarienei tad iz Bankava sprediķu grāmatas bija jālasa priekšā kāds gabaliņš, kurā veselie un spēka pilnie cilvēki tiek atgādināti, ka viņi jau tās dienas vakarā var būt nopļauts siens un ka cilvēki un viņu kārbas iznīkst. Pēc šī lekciona vecajai Volgeruhai bija jāpasludina, ka muiža un pagasts karsti vēloties, ka viņu kunga vienīgā meita varbūt vēl šodien kļūtu kāda ļoti godāta un gudra barona brūte. Birkhānam tad bija jānolasa kāda piepasīga rīme, un Freimanim un Lācim bija klusu jāpaklanās, kas nozīmējot laužu padevību un paklausību. - Tā bija nospriests visgalīgi šinī augstā padomē, pēc tam, kad kādas piecas sēdes bija notikušas, zināms, bez Lāča un Birkhāna. - Ka arī citi ko darīs, šai padomei nenāca ne prātā, jo skrīvera kungs nedēļu priekš tam pa visu pagastu bija laidis «cietu un stingru» pavēli, ka bez viņa atļaušanas ļaudis nedrīkstot sapulcēties jeb «mūziku taisīt», jo tas esot «pie lielas strāpes cieti aizliegts». Lai Pētersons neatnāktu ar savu teicamo dziesmu kori, tad Fihtenbergs bij zinājis izgādāt, ka viņam (Pētersonam) šīs svētdienas rītā pulksten 7 jābūt citur. Potivariene turpretim sestdienas vakarā visai saimei cieši bija piekodinājusi, ka tai pulksten 7 jābūt pie pātariem un, kas nebūšot, tas nedabūšot ēst.
Pulksten septiņos sazvanīja, un Potivariene, šodien diezgan kupli ģērbusies, nosēdās pie pātaru galda, Bankavu aizsūtīdama Lācim, priekšpātarniekam. Kukņas un laidara meitas bija sanākušas, arī Ulpinskis un kukņas puisis ienāca, bet uz visiem citiem gaidīja velti. - - -
Pa tam dārzā pie Klotildes logiem iz divdesmit četriem instrumentiem atskanēja jaukais korālis: «Lai Dievu visi līdz.» Tālu, tālu varēja dzirdēt šīs svētās un jaukās skaņas, un pēc maza brītiņa šeit bija sapulcējušies gandrīz visi muižas un daudzi pagasta ļaudis. Klotilde, nevainības miegā vēl snauzdama un nupat kā jauku, jauku sapni sapņodama, piepeši atmodās un atgādinājās, ka šodien ir viņas vārda diena. Cik spēcīgi viņas sirdī atskanēja tās pašas jaukās skaņas, kas viņu jau tik daudz reizes bija modinājušas, bet cik savādāki tās skanēja šodien! Vēl priekš nedēļas līdz nāvei noskumusi un vēl vakar ar grūtiem sirds cīniņiem gulēt iedama, viņa šodien jutās tik laimīga, tik viegla. Viņas sirdi piepildīja svēta paļaušanās uz Dievu, prieka cerības, it kā caur eņģeļu balsīm no debešiem atnestas. - Ātri apģērbusies, viņa attaisīja sava loga slēģus. Bet ko viņa ieraudzīja! Divdesmit četri stalti jaunekļi, visi vienādi ģērbušies un noņemtām cepurēm stāvēja tuvu pie viņas logiem un zem pagasta skolotāja vadīšanas nupat spēlēja: «Kā spoži spīd man Jezuliņš!» Aiz šī lepnā kora bija nostājies jaukts dziesmu koris, varbūt vairāk nekā četrdesmit pieaugušu un nepieaugušu cilvēku. Tāļāki, kārtīgā rindā stāvēja muižas puiši, no kuriem viņa dažu zināja pie vārda saukt. Un vēl tālāk tik daudz ļaužu - vīri, sievas, vecīši, bērni tik daudz, tik daudz! «Vai es visu to esmu pelnījusi?» viņa sēri jautāja pie sevis. «Ko es viņiem esmu laba darījusi - kādam retam gan, bet tas ir tik maz - tik maz! Jā, jūs tiešām esiet labi un mīļi cilvēki, jūs, latvieši, un citādi tas arī nevar būt, jo arī Eduards - - »
Tālāki viņa vairs nevarēja domāt, viņas sirds pārplūda aiz dziļas pateicības un atkal sarāvās aiz neizsakāmām mīlestības sāpēm - viņa bija ieraudzījusi Eduardu, kas drusciņ sānis, tāpat kā visi citi, ar pliku galvu, pie koka atslējies, stāvēja un mierīgi skatījās uz visu, kas notiek. Viņa atkāpās no loga, nometās uz zofaju un, savu vaigu ķisenī slēpdama un karstas asaras raudādama, lūdza Dievu: «Ja tas var būt, mīļais Dievs, tad novērs šo rūgto biķeri no manim un dod man savu mieru.»
Un Dieva miers lidoja uz viņas saldo, mīļo, daiļo seju, kad viņas mīļotā māte ienāca viņu apsveicināt.
«Tu atkal esi tik bāla, mana mīļā, mīļā meitiņa - jaukais korālis tevi būs drusciņ satricinājis,» viņa mīlēdama sacīja un tad, caur logu paskatījusies, iesaucās: «Va re, tik daudz cilvēku! Un visi viņi ir atnākuši tevi sveicināt. Cik daudz siržu tevi mīlē,» viņa aizgrābtā balsī sacīja un tad bučoja Klotildes tīro, balto pieri un glāstīja viņas skaistos zelta matus.
Pie durvīm pieklauvēja, un vecais barons jautāja, vai Klotilde jau apģērbusies. «Jā, mīļo papiņ, es jau gaidu uz tevi,» šī atbildēja, un viņas sirmais tēvs, pilns garīgas majestātes un dziļas mīlestības pret savu vienīgo bērnu, ienāca. Viņa tam gāja pretim un, to karsti apkampusi, bučoja viņa novītušos, mīļos vaigus.
«Es tev no sirds vēlu labas laimes un sirdsšķīstību, un sirdsmieru,» viņš sacīja. «Tās ir augstākās mantas, un tad vēl cilvēku mīlestība, ko nevar pirkt, kas jāizpelnās. Tev šī mīlestība šodien tik bagātīgi tiek parādīta - nāc, iesim ārā pie mūsu uzticīgiem ļaudīm - tur, viņu sirdīs, atspoguļojas mūsu darbi, tanīs mēs atzīstamies sevi pašus. Nāc, pateiksimies viņiem par viņu mīlestību un uzticību!»
Pētersons savu uzdevumu bija krietni izpildījis. Abi kori bija, tā sakot, sevi pārspējuši un pilnam pierādījuši, ko māksla, uzcītīgs darbs un laba griba paspēj. Ir vecajam baronam viss tas nebija garām gājis bez iespaida, bez sevišķas ievērošanas.
Kad lielskungs, Klotildi pie rokas, pa dārza puses trepēm iznāca, tad muižas puiši patlaban iz pilnas krūts dziedāja beidzamo tautas dziesmu un, to nobeiguši, gribēja izpildīt sava programa beidzamo daļu. Bet jaunais vagaris Bērziņš, nomanīdams, ka lielskungs ko grib sacīt un ka cepuru sviešana pēc tam jo īstāki vietā, deva zīmi, lai visi paliek rāmi. Vecais barons apstājās, noņēma cepuri un tad pilnā balsī sacīja:
«Mani bērni un draugi! Ar aizgrābtu sirdi es šodien nostājos jūsu vidū. Pilni trīsdesmit astoņi gadi ir pagājuši, kamēr es valdību pār Upleju esmu uzņēmis un visā tanī laikā - Dievs ir mans liecinieks - pēc savas labākās sirdsapziņas un atzīšanas esmu gājis un rūpējies, ka mans pagasts kārtīgi attīstītos, pieņemtos laicīgā un garīgā labklāšanā, pieņemtos tikumos un būtu citiem par priekšzīmi. Šie mani pūliņi nav palikuši bez sekmēm, to liecina šī jaukā diena, to liecināt jūs paši, kas jūs aiz brīva prāta, aiz īstas mīlestības un draudzības šorīt šeitan esiet sanākuši, manam mīļotam bērnam, manai vienīgai meitai parādīt to godu un augstcienību, ko tikai cilvēku mīlestība un tīra sirds var izpelnīties. Viņa ir audzināta manā garā, un, ja tas debesu Tēvs ir nolēmis, ka viņai pēc manas nāves būs būt jūsu valdniecei, tad esiet pārliecināti, ka viņa staigās sava tēva pēdās un neaizmirsīs to mīlestību, ko jūs visam manam namam tik daudzkārt un tik bagātīgi esiet parādījuši. - Mani mīļie bērni! Šis jaukais un svētais brīdis lai mums visiem paliek dārgā piemiņā; lai tas patiek par piemiņas zīmi, ka ārīgas formas nevar iznīcināt un saraustīt tās dārgās saites, kas caur gadu desmitiem vijušās un pinušās starp dzimtskungu un pagastu, kur no vienas puses lēnprātība un taisnība, no otras puses uzticība un mīlestība ņēmušas mājas vietu! - To es jums saku sava mīļā bērna vārdā un uzaicinu jūs visus šodien pie manas meitas svētkiem ņemt dalību. Mans jaunais muižkungs būs jūsu gādnieks un vadonis!»
Neizsakāma gavilēšana atskanēja uz šiem tēvišķiem vārdiem. Puiši svieda savas cepures gaisos un sauca hurā!, un visi sapulcējušies darīja tāpat. Pagasta meitas nostājās ap lielkungu un Klotildi un apkaisīja tos ar puķēm. Sieviņas appušķoja «mīļo freileni» ar rakstainiem cimdiem un dvieļiem, jaunavas tai vija no dārznieka dabūtās rozes matos. Vecīši viņai bučoja drēbes, un bērniņi apkampa to un sauca priecīgi:
«Mūsu mīļā Klotilde!»
Klotilde raudāja. Vai tās bija prieka asaras, kas ritēja pār viņas tagad sārtiem vaigiem? Kas to var zināt! Varbūt viņa domāja: «Kas viss tas ir bez tevis tu vienīgais!»
Kad jūsmu aukas bija remdējušās, tad barons ataicināja Pētersonu un, atzīdams viņa nopietnos un uzticīgos pūliņus, viņam dāvināja «par piemiņu» dārgu zelta pulksteni ar tādu pat ķēdi. Klotilde viņam sniedza roku, un, kad viņš to godbijīgi skūpstīja, tad uz to noritēja asara, ko Klotilde kā dārgu pērli nenoslaucīja, bet ļāva tai palikt, cik ilgi var. Uz barona pavēli atnāca abi kori, teicamā kārtībā, un, cepures noņēmušies visi jaunekļi, it kā pēc komandas, izsauca trīskārtīgu «hurā!». Jaunavas iz jauktā dziesmu kora Klotildei pasniedza puķu sējumus un vēlēja tai laimi un veselību. Klotilde atbildēja pateikdamās un izsacīja cerības, ka viņa ar tām vēl šodien satikšoties.
«Kur Felzenbergs?» barons piepeši jautāja. Klotilde it kā atmozdamās pacēla acis un ieraudzīja Eduardu - tanī pašā vietā pie liepas stāvam!
Bērziņš godbijīgi tam ziņoja, ka barons vēloties ar viņu runāt.
Felzenbergs atnāca. Viņš bija bāls, bet gluži mierīgs. Barons viņam sniedza roku un sacīja: «Šodien ir Klotildes vārda diena, un, kāds gods viņai noticis, jūs nupat redziet. Es vēlos, ka ir jūs būtu priecīgi līdz ar mums. Vēlāk būs daži no maniem kaimiņiem atbraukuši. Saprotams, ka jums kā jaunam un izveicīgam kavalierim nebūs trūkt mūsu vidū. Bet pie tam - es jūs īpaši lūdzu - jūs būsit tik laipni un gādāsit, ka maniem ļaudīm - un lai to arī būtu diezin cik daudz - šodien nekā netrūktu. Jums ir mana neaprobežota pilnvara, un es ceru, ka Klotildei nebūs iemesla par savu šīsdienas nama ministeri žēloties.»
Felzenbergs stalti paliecās. Klotilde, sava tēva jautrību izlietodama, ņēma vārdu:
«Nemūžam es nebūtu mierā ar ministeri, ko es pati iepriekš nebūtu pacēlusi kavalieru kārtā. Loki, Eduard Felzenberg, savu celi, tava šīsdienas karaliene tevi pacel par savu šīsdienas kavalieri, iekam tu no manim daboni apstiprināšanu par nama ministeri!»
Eduards locīja savu labo celi, un Klotilde viņam pie krūts piesprauda sarkanu rozi - tādu pat, kā viņš bij atradis uz sava rakstāmā galda!
Pacēlies viņš godbijīgi skūpstīja Klotildes mazo, daiļo rociņu un tad sacīja:
«Es jūtos, ka es visa šī goda neesmu cienīgs, bet es piepildīšu savu augsto kungu vēlēšanos. Par pilnīga pazemības un paklausības zīmi es uzdrošinājos, ar cienītā barona kunga atļaušanu, savai jaunajai kundzei pasniegt baltu rozi un vēlētos, ka viņa allaž un vienmēr tik skaisti ziedētu kā mana pazemīgā dāvaniņa. Lai sadzīves viļņi jūs nekad neaizņemtu, augsti cienītā jaunkundze lai jūs kā šodien, tā allaž staigātu pa ļaužu mīlestības kaisītām puķēm un lai jūs atrastu to beidzamo laimi, ka jūsu laipnībai un augstai kārtai pienākas, - to es vēlos no sirds šodien, jūsu goda dienā!»
Klotildes vaigi dega mīlestībā un šaubīšanā; viņa nezināja, vai raudāt, vai gavilēt - Eduarda vārdi bija tik tumši - tik tumši!
Bet barons tos bija sapratis un spieda Eduarda roku. Savas kārtas cienīšanu Eduards viņa meitai bija vēlējis, un to viņš pats arī vēlējās.
Eduards Felzenbergs no šīs brīža bija barona jaunākais draugs.
Kamēr viss tas notika, ļaužu drūzma bija izturējusies gluži klusām un mierīgi, bet, kad Pētersona dziesmu koris - nezinām, kālabad - bija uzdziedājis: «Augsta laime tiem», un viņa mūzikas koris pēc tam spēlēja «tušu», tad arī visi citi sauca: «Lai dzīvo augsti, hurā!»
Tanī pašā brīdī lielkungam un Klotildei tuvojās savāda deputācija, kuras vadoņi, kā likās, bija Fihtenbergs un Potivariene. Nešauboties abi ticēja, ka visa tā gavilēšana notiek viņu dēļ, tāpēc tad arī Fihtenbergs noņēma vecā lielkunga veco cilinderi un vicināja kā lastlaivas karogu, kurpretim Potivariene, labo roku augsti turēdama, sauca: «Tencinu, tencinu, tencinu!» Tie citi deputācijas locekļi izskatījās kā kucēni, kas desu nozaguši un nu bīstas no kunga rungas.
Bet kā tas notikās, ka šī teicamā deputācija, kas taču «muižas un pagasta vārdā» nāca, tā bija nokavējusies?
Tur bija Ošu Jura vaina. Tiklīdz kā pirmais korāls kungu nama otrā galā atskanēja, viņš ienāca pātaru istabā un iečukstēja Potivarienei ausīs: «Māmiņ, tur kādi 5 «prāģeri», atnākuši - es domāju, tos vajadzētu dzīt projām!»
«Ei jel ei,» māmiņa atteica, «lai nabadziņi spēlē. Bet kur tad tie puiši, kas nenāk pātaros?»
«Nupat es runāju ar Bērziņu, tas teica, ka puiši šodien ļoti smalki ģērbjoties un tādēļ lūdzot, lai vēl drusciņ uzgaida,» viltīgais Juris atbildēja.
«Labi, labi,» saimniece atteica. «Pagaidīt mēs arī drusciņ varam. Zūze, ej uz ērberģi un teici Bērziņam, lai puiši , steidzas, es jau gaidu!»
«Iešu tūliņ, māmiņ.» Zūze bildēja un aizgāja.
Juris, to dzirdējis, steidzās pa otrām durvīm Zūzei pretim. «Kur tu kulies apkārt, Zūze, vecā jumprava tevi sauc,» viņš īgni iekliedzās.
«Man jāiet uz ērberģi puišus saukt uz pātariem.»
«Va tu jau dulla - jumprava tevi sauc - eji, uz ērberģi es aiziešu!»
Zūze paklausīja, un Annā Volgeruh, dzirdējusi, ka «Ešis» Zūzi sūtījis, to uzslavēja par ļoti labu «cilvēku», un nu Zūzi ņēma dienestā, kas šai dienai par godu ļoti ilgi vilkās, nevien ieliekamo zobu un lieko matu, bet arī sevišķi saskrulējamo apakšsvārku dēļ. Kad Zūze savu veco jumpravu tā uzpušķotu uzlūkoja, tad viņa it neviļus pie sevis domāja: «Ā re, veci kapi jaunā uzvalkā.»
Saimniece pa tam bija izlasījusi kādus trīs sprediķus un tomēr puišus vēl nevarēja sagaidīt. Patlaban viņa gribēja sākt lādēt, kad Fihtenbergs un Birkhāns ienāca.
«Vai nu neiesim?» pirmais jautāja.
«Vēl jau pātari nav noskaitīti,» Potivariene atbildēja saīgusi, «un Volgeruhas un Freimaņa arī vēl nav. Ešis man teica, ka freilene vēl guļot. Drusciņa jānogaida.»
«Bet kas tas par velna troksni tur viņā galā - Pētersons tas nevar būt.»
«Tie kādi diedelnieku prāģerīši,» saimniece apmierināja savu draugu
«Es jau tūliņ domāju,» šis atteica un izmēģināja savu tapināto platmaleni.
Tā šauboties un ticot, bija gandrīz jau vesela stunda pagājusi, kad Ošu Juris piepeši ieskrēja un iesaucās: «Viss pagasts un visa muiža ir kopā, un vecais tura svarīgu runu dārzā pie jaunkundzes logiem!»
«Pillis un sērs!» Fihtehbergs iesaucās. «Kur Volgeruha, kur Freimanis?»
Līdz abus sadabūja - Freimanis nu tik kā uzcēlās, un vecā jumprava vēl skrullēja savas liekās bizes - pagāja vēl kādas divdesmit minūtes, un tātad pilnā deputācija tikai tad atnāca, kad vispārīga gavilēšana pasludināja pirmā cēliena beigas. Deputācija, zināms, to turēja par pirmo iesākumu un par īpaši viņai nodomāto goda parādīšanu; tādēļ tā platmalenes vicināšana un Potivarienes sprediķošana.
Ļaudis, Fihtenberģi, Potivarieni un biedrus ieraudzījuši, sāka vai jokot. «Ā re, kas tai Priedei par garu bezdelīgas asti,» sacīja šis, un: «Va re, Priedei šodien ir platmalene - laikam Rumbenieks aizdevis,» atkal otrs. «Tas nav nekas, bet tie Trīnes cimdi,» iesaucās ministeriāls jeb kazaks, kas, drēbes tīrīdams, bija noklausījies, kā skrīvera kungs ar savu «saimnieci» cimdu dēļ sarunājās.
Tā gāja mute pa muti, un neviens pats no deputācijas locekļiem nepalika sausā, kad Felzenbergs patlaban atgadījās ļaužu vidū un ar pāris vārdiem tos apmierināja. Lai katrs nākot un sakot, kas viņam sakāms. Visi godbijīgi paklausīja.
Pa tam Fihtenbergs un viņa draugi bija atnākuši pie lielkunga un Klotildes. Visi viņi krita virsū lielkunga un Klotildes rokām un, tās skaņi nobučojuši, tādā vīzē atkāpās atpakaļ, ka skrīveris un saimniece stāvēja priekšā un tie citi viņiem pakaļā. Fihtenbergs lāgā netika galā ar savu veco platmali, tādēļ tas to saižņaudza un iespieda padusē un tad uzsāka runāt:
«Visaugstāki mīlētā, visdziļāki suminātā un no mums visiem sirdīs un uzticīgās rokās nestā cienīgā jaunā lielmāte un freilene!»
Še mēs nu stāvam, tas uzticīgais jēru pulciņš, kas savu tagadējo ganīšanu man ir uzticējis. Un mēs esam sūtīti no visa pagasta un no visas Uplejas. Jo mēs esam nākuši izsacīt, ka mūsu karstās sirdis šodien pukst un dreb, kad viņas ieskatās to gaišo godību tās freilenes un viņas augstās vārda dienas. Un mēs pateicamies par to žēlastību un godu, ko mēs esam iemantojuši caur to drīkstēt varēšanu atnākt šeitan, jo veselu nedēļu mēs esam domājuši un sprieduši, un beidzot atzinuši, ka mēs esam tie īstenie fundamenti tā kunga nama un viņa vienīgās freilenes, kurai mēs esam bučojuši tās žēlastības pilnās rokas. Lai viņa vēl dzīvo 200 000 gadus un viņas tēvs un mūsu tēvs, un viņas māte un mūsu māte tur blakām. Hurā!»
Priede alias Fihtenbergs atgriezās atpakaļ un deva zīmi, lai visi saucot hurā, bet, kā nebija, tā nebija, - visi palika klusu.
Aizbildinājies ka «tikai tā nesaprašana un muļķība to dumjo ļaužu nav sapratusi saukt to skanīgo hurā», viņš saimniecei piegrūda pie sāniem, lai nu tā runā.
Potivariene, it kā par nelaimi, Bankavu bija aizmirsusi uz pātaru galda, un tādēļ viņai bija jārunā no galvas.
«Jā, cien. freilene,» viņa uzsāka, «tas cilvēks ir kā tāds siens, ko tas pļāvējs no rīta izārda un vakarā dod saviem lopiņiem. Un mēs visi esam kā tādas novītušas kuplas magones, ko kurš katrs ņem savās rokās un izrauj tām vienu ziedu lapiņu pēc otras, un tad tiem priekiem ir beigas. Un tādēļ manam nelaiķa Potivaram ir taisnība, jo viņš dienu mūžu mēdza sacīt, ka tā sieva ir līdzīga cigārim, jo, kad visi to smēķē tad tas cigāris aizdegas un izdeg. Un slavēts ir, kas nāk iekš mūsu žēlīgā lielkunga vārda, un tāpēc mēs, šī visa deputācija, jūs slavējam iekš tā Kunga. Āmen.»
Pēc šīs runas uzsāka Annā Volgeruh:
«Mana mīle Klotildhen, šodēn būs tā jūse goode dēns, un vise tā pagaste un tas muiže jir mums izsacij save pavēle, lai jūs šodēn palikte par brūts no tie barone, kas jir - - »
Felzenbergs, dzirdēdams, kādu bezprātību šī deputācija kravā, apžēlojās par Klotildi un bija uzaicinājis blakām stāvošo Pētersonu, lai tas šai riebīgai pļāpāšanai aizbāž muti ar mūzikas skaņām. Tas notika tanī brīdī, kad vecā Volgeruhiene sāka svepstēt «no tie barone, kas jir». Nu viņa apklusa un ar vecas kaķes asprātību samanīja, ka traucētājs bija «tā Plēne dēle», kam viņa bija nosolījusies atriebties. Pa tam Felzenbergs, apzinādamies sava šīsdienas amata, neievēroja nedz kaķes, nedz lāčus. Klotilde viņam pateicās caur mīlestības pilnu seju, un barons caur rokas spiešanu.
Savādā deputācija aizgāja.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Klotildes goda dienā bija ļoti jauks un mīlīgs laiks. Likās, ka paši dievi savas daiļākās un labākās meitas svētkus svinēja līdz. Felzenbergs, to ievērodams nolēma svētku dalībniekus turpat meža dārzā pamielot. It labi zinādams, ka Potivariene viņam spītēs, viņš lielmātei izstāstīja, ko barons un Klotilde viņam uzdevuši, un jau pēc īsa brīža pavārs Pētersile un saimniece saņēma vajadzīgo pavēli kurai pirmējais nemūžam negribēja un Potivariene nekad nedrīkstēja pretoties. Lielmāte bija ļoti pastāvīga savā gribā un necieta nekad veltīgu pretošanos. - Bērziņš un Rumbenieks bija lūguši, ka muižas ļaudis šodien gribot kopā mieloties un kopā priecāties ar Pētersona koriem un pagasta ļaudīm, un Felzenbergs šo vēlēšanos atrada pilnīgi attaisnotu. Īsā brīdī bija ātri sagatavotie dēļu pagaidu galdi dārzā nolikti, un nu priecīgā un laimīgā tautiņa mudžēja un kustējās ap tiem. Pavārs bija atnācis pilnā (baltā) uniformā un, pusei pa vāciski, pusei pa latviski žabelēdams, ar vēl neredzētu laipnību un pašuzupurēšanos uzgrieza gaļu, sagrieza maizes klaipus un gādāja, ka nostādītās alus mucas nekad neizsīktu. (Brūverim bija gana darba ar kāda saimnieka meitu ko tas bija nodomājis precēt.) Vecais Rumbenieks nostājās uz kādu celmu un, cepuri noņēmis, «turēja runu».
«Mīļie draugi un jūs, meitenes,» viņš sacīja. «Es jums esmu atvedis jauno muižkungu, un šodien mūsu jaunā lielmāte svin savas dienas vārdu. Lai abi dzīvo augsti un abi vecie arī! Hurā!»
Meža dārzs notrīcēja no «hurā» saukšanas, un Pētersons, no visiem augsti cienītais un šodien tā pagodinātais pagasta skolotājs, nekavējās savu krietno mūzikas kori žigli sastādīt un ar priecīgu maršu Rumbenieka runu slēgt. - Tanī pašā acumirklī, kur gadījies, kur ne, atnāca «vecais Jānis», kā visvecāko vīru pagastā sauca. Uz nūjiņu atspriedies, drebošām rokām un salīcis tas tuvojās Felzenberģim. «Va tu esi tas jaunais muižkungs?» viņš jautāja.
«Jā, tēv,» Felzenberģis atbildēja.
«Tad man ar tevi un šiem bērniem kas jārunā,» vecītis sacīja tālāk. «Vai nav kāda vietiņa, kur apsēsties, - esmu piekusis - un - man - ilgi nav - vaļas - vecais tēvs - mani - drīz - aicinās - pie - sevis.»
Troksnis apklusa, tiklīdz kā svētku dalībnieki veco Jāni ieraudzīja, jo tam visā pagastā bija īpaša cienīšana. Viņš bija visur «savās mājās», visus pagasta locekļus viņš uzlūkoja par saviem bērniem, visas mājas par savu pajumtu. Un neviens viņam nepretojās, katrs viņam paklausīja un deva ar mīlestību, un ja kāds pret veco Jāni būtu nerātni izturējies, tad tas būtu padarījis grēka darbu, ko neviens viņam nebūtu piedevis. Vecais Jānis daudz nepļāpāja - ko viņš runāja tas, tā sakot, bija tīrs kā avota ūdens. Savējiem viņš mēdza sacīt: «Bērniņi, esiet mierīgi savā starpā un mīlējieties viens otru, jo vairāk un labāku mēs šinī pasaulē nevaram panākt.»
Pret Uplejas dzimtkungu, veco baronu Kronšildu, Jāņa izturēšanās bija ļoti ievērojama, un neviens to nevarēja saprast.
Tādu vecais barons viņu bija atradis, priekš 38 gadiem vadību uzņemdams, un tāds viņš bija tagad. Ik gada vienreiz vecais Jānis baronu apmeklēja, un, kādu stundiņu kunga rakstāmā istabā izpļāpājies, viņš atkal steidzās projām - viņam esot jāiet «pie tiem citiem bērniem». Dāvanas no lielkunga viņš nekad neņēma aizbildinādamies: «Man pietiek ar mazumiņu ar savu bērnu (t. i., ar pagasta ļaužu) kumosiņu, - paturiet, ko mīļais Dievs jums devis, bet gādājiet arī turpmāk par mums visiem, tad jūsu namam Dieva svētības netrūks.»
Tiklīdz kā svētku dalībnieki nomanīja, ka vecais Jānis tiešām piekusis, divi jaunekļi no Pētersona kora viņu paņēma zem padusēm un aizveda uz beņķi. Piedāvāto barību viņš atstūma, «līdz viņš būs izrunājies». Pa tam Rumbenieks uzcēla kādu iztukšotu mucu un «meitenes» to ātri bija appušķojušas ar puķēm un zaļumiem. Vecītis nu lūdza, lai viņu tur uzceļ sēdus, un tad sāka tā runāt:
«Mīļie bērni! Nu ir akurāt deviņdesmit gadi, kamēr es esmu šinī pasaulē. Drīz es vairs nebūšu jūsu starpā. Bet, iekams es aiziemu pie mīļā Dieva, man jums kas jāpasaka, un tas ir labi, ka šodien ir tādi jauki svētki un ka vecā Pliena dēls Eduards arī šeit ir klāt. Es esmu piedzīvojis visādus laikus: beidzamā lielkunga Pētera valdību, grūtos vergu laikus, padošanos krievu ķeizariem, pirmo revizioni, spranču laikus, pirmos zemnieku likumus un atsvabināšanu no dzimtbūšanas - tos laikus, kad atlaida uz parādīšanu (uz pasēm) un sāka mājas pirkt un kad mūsu tagadējs zemes tēvs un ķeizars mums deva jaunos pagasta likumus, caur kuriem mēs nu esam brīva tauta. Bet visi šie laiki Uplejā daudz nekā nav pārgrozījuši, jo, kā te ir bijis, kad es sāku atmosties, tā te ir tagad. Tikai ka skolas ir vairāk un labākas un arī grāmatas, un tādēļ jūs te pūšat taurēs un dziedat dziesmas ko toreiz nesaprata. Toreiz arī dziedāja, bet bez raibumiem ko viņi sauc par notēm. Jums būs zināt, ka Uplejas lielkungu, baronu Kronšildu ģimene jau ercogu laikos savus ļaudis turēja brīvus un, kad nāca pati tā brīvlaišana, tad tā mums izlikās kā norakstīšana uz papīri, kas mums jau bija. Bet vecam ķeizaram Aleksandram arī mēs, uplejieši, prieka asaras raudādami, pateicamies, kad visus latviešus atlaida brīvus, un mūsu toreizējais lielskungs viņa acīs atrada ļoti lielu žēlastību, un, kad viņš vienreiz bija aizbraucis uz Pēterburgu, es nezinu, kādas lietas labad, tad ķeizars viņu bija apkampis. No tam es zinu, ka mūsu tagadējā mīļotā ķeizara tēvs no sirds vēlējās un gribēja, lai latvieši būtu brīvi. Es pats biju Jelgavā, kad vecais ķeizars - Dievs mielo viņa dvēseli, un gods un slava, un mūsu karsta pateicība lai viņam ir mūžīgi! - jā, es biju Jelgavā, kad mūsu toreizējs zemes tēvs tur bija atbraucis un baznīcā priekš altāra nometās ceļos un pateicās tam mīļam debesu Tēvam, ka tas viņam līdzējis šo augsto un svētīgo darbu padarīt. Es pats redzēju prieka asaru uz viņa mīlīgā un allaž laipnā vaiga, kad viņš ieraudzīja to ļaužu jaunieceltos vecākos, ko viņš bija palaidis uz brīvām kājām - jo es pats biju tas, kam Aleksanders I ar savu augsto roku glāstīja vaigus un apskatījās pagasta vecākā zīmi, - es biju tas visupirmais pagasta vecākais un varbūt tas pirmais latvietis, kas, ceļos nometies un prieka asaras raudādams, pašam ķeizaram varēja pateikties par visas tautas atsvabināšanu.»
Sapulce klausījās bez elpas - arī Felzenberģim ne vārdiņš negāja vējā. Brītiņu atdusējies un pusglāzītes «miestiņa» izlūdzies vecītis stāstīja tālāk:
«Vēl man jums būtu daudz kas jāpateic, kas grāmatās nav un taču ir ļoti ievērojams priekš latviešiem, bet man tāds vājums uzgājis, un tādēļ es šoreiz tikai to vajadzīgāko sacīšu. - Jūsu jaunais muižkungs, mani bērni, nav vis vācu dzimuma, kā daži saka, bet gruntīgs latvietis; to es zinu vislabāki. Šī ģimene varbūt ir tikpat ilgi šeitan, kā mūsu lielkungu ģimene valda pār Upleju, un tas nu gan jau būs kādi 300 gadi. Šī lielkunga tēva tēvs, tas nu būs kādi deviņdesmit gadi atpakaļ, manu tēvu, toreizējo Pliena saimnieku, aizņēma uz muižu un vēlāk to padarīja par savu virsvagari jeb muižkungu, un lika viņu ierakstīt par Felzenberģi. Vecajās muižu grāmatās šo vārdu atradīs. Kad viņš mira, tad es biju tikai kādus divdesmit gadus vecs un paliku par saimnieku viņa pēdās, bet muižkungu lielskungs paņēma citu. Spranču laikos tagadējā lielkunga tēvs aizveda savu lielmāti un abus bērniņus, t. i., tagadējo lielkungu un nelaiķa Lagzdu muižas lielmāti, un arī savas dārgākās lietas uz Plieniem un uzticēja manai glabāšanai un sargāšanai. Cik sirmu jūs arī savu mīļo kungu redziet, tad es viņu taču esmu auklējis uz ceļiem un viņam Plienos apgādājis šādas tādas paijiņas. - Plieniem toreiz visapkārt bija mežs un nevienam svešiniekam gan nenāca ne prātā, ka tur tanīs laikos tik dārgas mantas bija uzglabātas un tik augsta un mīļa ģimene mīt. Vēlāk gan izrādījās ka tie spranči nemaz nebija tik briesmīgi, bet lielmāte tur taču dzīvoja drošāki nekā muižā, kas pašā lielceļa malā: un mītā Dieva jaukumu tur arī netrūka. Kad atlaida no dzimta, tad šī lielkunga tēvs izlūdzās, ka viņa ļaudis lai nāktu tie pirmie pie kārtas, un tā tas arī notika. Mani iecēla par tiesas priekšnieku jeb pagastā vecāko. - Ne ilgi pēc tam - tas nu ir kādus pussimts gadus atpakaļ - atgadījās tāda ērmīga lieta. Uplejas jaunais Drustu māju saimnieks reiz strādāja savā laukā, un tad Uplejas kaimiņš līdz ar saviem draugiem, medniekiem un kurtiem jāja pa viņa miežu un linu lauku un to nomīdīja, ka žēl bij ko redzēt. Drusts nežēlīgos medniekus bija gājis ķīlāt, bet drīz to sasietu atveda uz Upleju, lai muižas policija viņu nododot tiesai, tādēļ ka viņš uzdrīkstējies aizskart medniekus. Mūsu tagadējā lielkunga tēvs mīlēja un aizstāvēja savus ļaudis, kur vien tie to bija pelnījuši. Viņš izprasīja, kā tā lieta bijusi, un tad palaida sasieto vaļām. Lai sūdzot pie Uplejas pagasta tiesas. Mūsu lielskungs bija mācījies par apikātu, un viņam taču vajadzēja zināt, kur jāsūdz. Nu izcēlās liela procese par to vien, kur tā lieta izmeklējama; sūdzētājs paģērēja, ka Drusts esot jāiesūta augstākai tiesai, bet beidzot mūsējs izvinnēja un tā lieta bija jāizmeklē pie Uplejas pagasta tiesas. Pēc Dieva taisnības es kā tiesas vecākais visus izklaušināju, un pagasta tiesa Drustu neatrada vis par vainīgu, bet gan mediniekus. Tādēļ sūdzētāju atraidīja un atļāva saimniekam sūdzēt par skādi un sāpēm. Ar šo spriedumu sūdzētājs nebija mierā, viņš gāja pie pils tiesas, un šī nosprieda, ka Drusts jādabon sešdesmit koki! Kā tas nācās, to es nezinu, bet dzirdēja parunājam, ka liecinieki savu pirmo izteikšanu ņēmuši atpakaļ. Kad tā pavēlēšana atnāca, lai dodot tos sešdesmit kokus, tad vecais lielskungs palika bāls un tanī brīdī aiz dusmām bez valodas. Apmierinājies teica, tai pagasta tiesa vēl nogaida, jo viņš sudzēšot tālāk. Beidzot arī pie augstākas tiesas apstiprināja pils tiesas spriedumu, jo pēc liecinieku pargrozītās izteikšanas Drusts bija vainīgs, un nekā vairs nevarēja darīt, viņam jācieš tie sešdesmit koki! Kad vecais lielskungs man to teica, jo man tas bija jāizpilda, tad viņam bira asaras, un, novērsies uz loga pusi, viņš sacīja: «Dari nu, kas tava amata, bet esi cilvēks!»
Vai mīļotam lielkungam to vēl bija sacīt? Vai man arī neritēja asaras un vai es jele vienu cilvēku varēju redzēt patiesi ciešam!
Tas bija tādā pat jaukā dienā kā šodien un arī pašā ziedonī, jo procese vilkās tik ilgi. Es biju apstellējis Drustu uz muižu un tiesas sulainim, kas arī bija kūlējs, es liku atnest 30 nūjas, mazā pirksta resnumā. Tādi jau toreiz bija tie «koki», un ar vienu tik drīkstēja divi reizes sist. Dievs piedod manus grēkus, bet mans nodoms jau bija gatavs! «Miķel,» es teicu uz kūlēju savrup, «tev tak ir sirds?»
«Kā tā nu bez sirds,» viņš man atbildēja.
«Nu tad labi; šodien, kā tu jau zini, Drustam jādabon sešdesmit koki. Vai tu domā, ka viņš tos pelnījis?»
«Ā re, ku ta šis būs pelnījis, klētes jau nav izlauzis un nositis arī neviena nav. Ko ta šie nomin laukus.»
«Prātīgi runāts. Bet kā lai viņu glābjam no tiem kokiem, jo pavēlēšana ir, ka tie jādod?»
«Āre, va ta nu cisu maišeļa nav?» Miķelis atbildēja. Es viņam iedevu apaļu dālderi, un nu gājām uz ratu šķūni - tur bija tā moku vieta.
Notiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis pie durvīm. Viņa jaunā sieviņa, zīdošu bērniņu rokā turēdama, bija nometusies ceļos un vaimanāja raudādama:
«Ak Dievs, ak Dievs, vai tu vairs neesi debesīs! Vai tu neredzi un nezini šo netaisnību - ak, Tēvs, apžēlojies un glāb mūs!»
Ir man bira asaras, un es savā sirdī lūdzu Dievu: «Tu zini un pazīsti visu, mīļais Tēvs - piedod man, ka es to zvērestību pārkāpju, ko es Tevim esmu zvērējis. Bet tāda pārestība nevar būt Tavā prātā - esi manai dvēselei žēlīgs!»
Es biju mierīgāks palicis un apmierināju arī nabaga sieviņu, tai ko ausīs iečukstēdams. Viņa nometās atkal uz ceļiem un nu, prieka asaras raudādama, pateicās Dievam, ka tas viņas lūgšanu paklausījis.
Pa tam vāgūzī dzirdēja sitienus un vaimanāšanu - bet tā nenāca no cilvēka, kam pa pliku miesu sit ar nūjām.
Acis novērsis, es stāvēju durvīs un skaitīju. - «Sešdesmitais - diezgan!» es beidzot iesaucos un aizgāju pie skrīvera un sacīju: «Rakstat pils tiesai, ka Drustu saimnieks, manim klāt stāvot, tos sešdesmit kokus ir dabūjis.»
Tā notika, un es pavilku savus trīs krustus.
Drustu pārveda mājās, un tas - kā jau pēc saņemtiem sešdesmit kokiem - nolikās uz gultu.
Viss bija labi, tā es domāju; bet sūdzētājs domāja citādi un manu tiesas sulaini slepeni aizstellējis pie sevis, viņš no tā par pieciem dālderiem dabūja zināt visu, kas noticis.»
Vecītis bija piekusis un lūdza, lai tam ļaujot atdusēties. Vēl visur valdīja dziļš klusums, tik kā dažās acīs spīdēja asaras.
Pēc brītiņa vecais Jānis stāstīja tāļāk:
«Kādu nedēļu pēc tam es savā laukā sēju miežus. Es nezinu, kā man varēja ienākt prātā: «Dievs zin, kas tos pļaus!»
Piepeši no meža malas atskanēja: «Plien, nāc šurp!»
Es aizgāju un atradu veco lielkungu, zirgam mugurā sēžot.
«Vai, cienīgs tēvs, ko nu te stāviet, jājat jele uz manām mājām - vai negribiet drusciņ atspirdzināties?»
«Nē, nē, mīļo Plien,» viņš ātri atteica. «Man ar tevim notīgi kas jārunā, un to es gribu darīt, kur neviens mūs neredz. Tas ir labi, ka tu šeit esi viens pats.»
Abi nu iegājām dziļāki mežā, un vecais lielskungs tad nokāpa no zirga; apsēdās uz kāda celma un tad sacīja: «Saki, mans bērns, to Dieva taisnību, ko tu esi darījis ar Drustu?»
Es visu izstāstīju. Lielskungs nogrima dziļās domās un pēc brītiņa sacīja:
«Man te nepieklājas spriest, Dievs pats te spriedīs, un viņa žēlastība lai ir ar tevi. Bet laicigās tiesas spriedīs, un viņām jāspriež citādi. Vai zini, ka Miķelis tevi ir nodevis par pieciem dālderiem?»
«Tas nevar būt, cienīgs tēvs, viņš pats mani uz tam uzveda, un es viņam no savas kabatas iedevu dālderi!»
«Nu tad viņam ir pavisam seši dālderi,» lielskungs ar visdziļāko nicināšanu atbildēja, «bet tas ir tiesa, ko es tev sacīju. Rītu agri būs apriņķa ārsts aplūkot Drustu, vai viņa miesas ir sakapātas jeb veselas, un tevi pēc pusnakts saņems cieti un aizvedīs uz cietumu. No tā tu iesi uz Ciberiņu!»
«Es uz Ciberiņu!» man bija jāizsaucas, un kājas vairs nespēja, es nokritu ceļos. «Ko es esmu darījis, sakiet, mīļais cienīgais tēvs!»
«Tu esi augstāku tiesu krāpis un viltīgu rakstu tai iesūtījis,» barons atbildēja.
Es raudāju un izsaucos: «Dievs, tu pats esi mans liecinieks, ko es savā sirdī cietu, to darīdams, nevainīgu vīru no briesmīgām sāpēm glābdams! Piedod man un esi man žēlīgs!»
«Neraudi, Jāni,» lielskungs mani mierināja un pacēla stāvus. «Viena lieta ir, kas tevi var glābt no Ciberiņa tev jāmirst!»
«Vai tas ir Dieva prāts? Vai tas citādi nevar būt? Tad es padodos viņa svētam prātam, bet uz Ciberiņu es neesmu - savā sirdī pret augsto Dievu es esmu nevainīgs!»
«Es jau tevi neapsūdzu priekš Dieva, bet es runāju, ka laicīgas tiesas pēc likumiem tevi nevar laist vaļām, - es runāju, kas tev jādara - tev jāmirst!»
«Labi, cienīgs tēvs, es miršu, bet gādājiet par maniem bērniņiem - mātes viņiem jau vairs nav!»
«Es gādāšu par taviem bērniem un mani bērni par viņu bērniem, to es tev apsolos!»
«Paldies jums un paldies tam debesu Tēvam! Kā un kad man būs mirt?»
«Tev būs ārīgi mirt, un tam jānotiek šinī naktī, priekš pusnakts!»
«Es nesaprotu!»
Lielskungs izvilka grāmatu no kabatas: «Ņem šo, atstāj visu, kas tev pieder, nesaki nevienam nekā, kad visi apguluši, tad dodies projām uz Ievas muižu pie turienes kunga, mana vecā drauga. Tam nodod to grāmatu, un tu tur dabūsi mierīgu vietu un maizi, un neviens tevi neaiztiks. Bet esi m i r i s, vai saproti?»
«Es saprotu!» Lielkunga kājas bučodams, es raudāju karstas asaras. Viņš mani atkal laipni uzcēla, apkampa mani un bučoja manu pieri.
«Nu mums jāšķiras - uz visu mūžu!» To sacījis un vēl mani apmierinājis un manus vaigus noglāstījis, viņš aizjāja.»
Vecītis atkal atdusējās, dziļu elpu vilkdams, un tad sacīja:
«Ar kādu sirdi es miru jeb šķīros, to jūs, mani bērni, sapratīsiet. Savus bērniņus, t. i., jūsu jaunā muižkunga tēvu un viņa jau meitenes gados nomirušo māsu, mīļi nobučojis - cik saldi viņi dusēja! -,es klusām izgāju un, savu cepuri un kamzoti uz upes krasta atstādams, es tumšajā naktī aizgāju un nepiekusis devos projām uz divpadsmit jūdzes attālo Ievas muižu. Tur notika, kā lielskungs bija sacījis, un es dzīvoju muižā pie dārznieka. Mani tur sauca par veco Jāni, kā arī tagad šeitan.
Kā es vēlāk aplinkus dabūju zināt, tad ķērēji arī tiešām tanī pašā naktī bija atbraukuši manās mājās un, lielu troksni darīdami, mani velti meklējuši trīs dienas. Beidzot bija atraduši manas drēbes pie upes krasta, un nu sākās zvejošana pēc mana līķa. Bet velti - mani visur ierakstīja par noslīkušu; es to esot izdarījis aiz zināmām sirds mokām. - Apriņķa ārsts bija atradis, ka Drustu saimnieks vai nu pavisam ne, jeb tikai ļoti viegli jeb uz kādiem trejiem kamzoļiem tos kokus dabūjis. Sūdzētājs gribēja iztaisīt, ka viņam tie koki otrreiz jādabū, bet tiesas izsprieda tā: «Ka Drusts tos 60 kokus dabūjis, to ir apliecinājis tiesnesis pēc sava amata; kūlēja izteikšana šo liecību nevar apgāzt. Ka minētais tiesnesis nav dabonams jeb esot miris, par to nav Drusts vainīgs, bet tas ne caur ko nav pierādīts, ka Felzenberģis pats sevim būtu dzīvību ņēmis caur zināmās sirds mocīšanu, un, ja tas arī tā būtu, tad vēl allaž būtu pierādāms, ka viņš t ā s noziedzības dēļ sevim galu padarījis, kuru viņam tikai viens vienīgs cilvēks uzkrauj, kas pie tam vēl neliedzas, ka viņš par savu izteikšanu ir naudu ņēmis.»
Ar to tā lieta bija beigta, un Miķeli vecais lielskungs nākošā rudenī nodeva krievos.»
Vecītis bija vēl jo vājāks palicis. Tikai lēnām viņš varēja runāt, un viņam vajadzēja ilga laika, līdz atdusējās. Ļaužu pulkā piepeši atskanēja jaunas iztrūkšanās skaņas.
«Vecais Drusts paģībis - glābjat!» Jaunekļi un sievas uzcēla vecu sirmgalvi, kas bija nometies uz ceļiem un tad paģībdams pavisam nokritis gar zemi. Tas bija tas pats vīrs, kura dēļ vecais Felzenbergs tik daudz bija cietis. «Aizvediet mani pie viņa,» Drusts lūdza, cik necik spirgtāks palicis. Tas notika. Dziļi satricināja visas sapulcēto sirdis šo sirmgalvju satikšanās pēc pussimts gadiem.
«Mans glābējs, mans mīļais tēvs!» vecais Drusts sacīja drebošā balsī, kad tas bija aizvests pie nogurušā vecā Jāņa. Tanī brīdī vairāk viņš nekā nevarēja sacīt. Asaru straume viņam ritēja pār novītušiem vaigiem un sirmo bārzdu; viņš godbijīgi bučoja sava labdara rokas un tad atkal uzsāka: «Ta jūs tiešām vēl esiet dzīvi, mīļo tēt! Cik daudzreiz es neesmu apraudājis jūsu nāvi, kurā jūs, pēc ļaužu runām, manis dēļ bijāt devušies! Visā manā mūžā tā man kā akmins gulējusi uz sirdi - un tagad es slavēju Dievu, ka jūs vēl esiet dzīvi. Bet cik daudz jūs esiet cietuši, tēt, manis dēļ! Viss jūsu mūžs ir bijis samaitāts un es - es -.» Tālāki viņš vairs nevarēja runāt, balss viņam aizrāvās, un asaru straume plūda iz viņa iekritušām krūtīm.
Vecais Jānis neraudāja - viņš, tā sakot, ar vienu kāju jau bija viņā pasaulē, kur visas asaras tiek nožāvētas; tomēr šī saredzēšanās ir viņu aizgrāba, un viņa balss drebēja, kad viņš sacīja: «Neraudi, mans bērns - tas jau viss ir pagājis - Dievs visas lietas ir par labu griezis! Va re, arī tu esi jau tik vecs un sirms, es daudzreiz esmu uz tevi domājis, bet tu man garā parādījies vīra pilnos gados, bet noskumis līdz nāvei, kā toreiz, va atminies? Bet nerunāsim par to vairs. Apsēdies, dēls, man ar viņiem vēl jārunā. Mēs jau gan drīzi satiksimies tur augšām, tad izrunāsimies pēc patikšanas.»
Vecais Jānis bija ļoti piekusis. Brītiņu atdusējies un visus savus spēkus saņēmis, viņš runāja uz sapulcētiem:
«Īsi priekš vecā lielkunga nāves, kad es jau biju ļoti pārvērties un salīcis, un sirmbārzdis, tā ka neviens mani vairs nevarēja pazīt, tad es no Ievas muižas piepeši pazudu un ubagodams atnācu savā mīļā dzimtenē. Mans dēls, nelaiķa Pliens, bija tanī pašā vietā, kuras dēļ man bija ārīgi jāmirst. Bet bija citādi laiki; nekokoja vairs un nenomina arī zemnieku druvas. Viss bija pārvērties. Pirms es aizgāju uz Plieniem, kur mans dēls mani mīlīgi uzņēma, jebšu tas mani nepazina. Es biju pilnīgi mierā, bet manas mīļās meitiņas vairs nebija. Bet tās vietā es atradu tagadējo daktera sievu Mariju un šo Eduardu, kas nu ir jūsu muižkungs.»
Eduardam bira asaras pār vaigiem, un tas turēja vecīša drebošo roku.
«Dodiet man no sava miestiņa, es gribu lielkunga meitai uzdzert veselību,» Jānis paģērēja.
Tas notika. «Tas dod spēku,» viņš atpūties sacīja. «Nu es drīz būšu galā. Vecais lielskungs, šī lielkunga tēvs, man sastapās ceļā uz saviem laukiem. Viņš mani pazina un - raudāja. «Paliec nu šeitan, cik ilgi tu taču vēl dzīvosi, bet nedodies pazīstams, lai tevi sauc par veco Jāni, un ar to pietiek. Es jau gan gādāšu, ka tev neviens nekā ļauna nedara, un, kad tev trūkums, tad nāc pie manim.» Tā vecais lielskungs sacīja un tad piezīmēja, ka viņš uz mirstamo gultu manu noslēpumu darīs zināmu savam dēlam, lai man arī turpmāk būtu drošība, ja es ilgāki dzīvotu. Tā tas arī notika. Savā vecā Uplejas pagastā es esmu daudz mīlestības baudījis un pateicos no visas sirds, es tikai brīnos, ka es nevienu reizi vecā Drusta neesmu ieraudzījis - es viņu turēju par mirušu. Bet varbūt, ka tas tā bija labāki. Un nu, kad es arī sava dēla dētu esmu redzējis tanī vietā, kur mans tēvs ir bijis, un vēl šo jauko dienu, tad mīļais Dievs lai manu dvēseli ņem savā ziņā. Mīlējāties viens otru, mani bērniņi, un lai mans liktens jūs māca, cik briesmīgi atriebjas amata pārkāpšana, bet arī, cik augsti jācienī mīlestības darbi un labi kungi! - - - Vai, kā man acis paliek tumšas! Un - - - krūtis - - - »
Vecītis atslējās uz Eduarda roku un aizdarīja acis.
«Viņš mirst,» pagasta meitenes iesaucās. «Glābiet, viņš mirst, mūsu mīļais, labais Jānis!»
Mirējs vēl atdarīja savas acis un lēnā balsī sacīja:
«Paldies, Eduard! - Kur Marija?»
Tanī pašā brīdī pienāca dakteris Bahs ar Mariju.
«Glābiet, daktera kungs, mūsu vecais Jānis mirst!» meitas gaudoja.
Dakteris piesteidzās, bet drīz atzina, ka te glābšanas vairs nav.
«Kur ir Marija? Nāc - - - meitiņ - - - es tevi svētīšu,» Jānis lēnām sauca, Mariju ieraudzījis.
Marija savu brāli redzēja raudam un gāja klāt.
«Mūsu vectēvs,» Eduards sacīja. «Tas pats, ko turēja par upē noslīkušu!»
Marija iekliedzās un apkampa mirstošo vecīti, karstas asaras raudādama.
«Tā - - mani bērni - - saņemiet manu svētību - un lai tas mīļais Dievs pasargā jūsu ceļus! - - Aprokiet mani pie manas mīļās - sie - vi - ņas. - - - Ar Dievu! - - Es - redzu - - jau - ku - rī - tu - - un - - gaišu - - sau - li - latviešiem - - uzlecam. - - Mīlējaties - - viens - - - otru un - - - esiet - - vienprātī - gi - - Ar Dievu - - »
Jānis Felzenbergs bija izlaidis savu jauko dvēseli.
Viņu nolika atstatu ua zāli, meitas iz zaļumiem un puķēm pataisīja pagalvi. Pētersona koris spēlēja skumju maršu, un gan neviena acs nepalika sausa, kas aizgājušā likteni bija dzirdējis stāstām un viņu redzējis mirstam tik jauki mirstam. Eduards Felzenbergs nosēdās un, uz Zemi noliecies, slēpa rokās savu dziļi noskumušo vaigu.
«Tātad atkal jau redzēšanās un šķiršanās - šķiršanās uz mūžību,» viņš savā sirdī runāja. «Visur tas pats likums, visur tās pašas rūgtās bēdas pēc īsiem priekiem!»
Barons Kronšilds, par vecā Jāņa nāvi saņēmis ziņu, steidzās šurp, viņu pavadīja Klotilde, kurai ne prātā nenāca, kādā sakarā stāv Eduards ar šo izdzisušo sirmgalvi. - Barons, cepuri noņēmis, ilgu laiku nopietni skatījās uz šo kaislības un necilvēcības laiku upuri. «Tu nu esi izcietis, mīļo aizgājēj, miers taviem pīšļiem!» viņš, it kā ar sevi runādams, sacīja un tad paskatījās uz laužu pulku, kas sēri un klusu stāvēja.
«Ievērojams vīrs un teicams cilvēks še nomiris,» viņš uzsāka. «Gandrīz visa viņa dzīvība bija pašaizliegšanās un ciešana priekš citiem. Uzticība un vīra tikums viņu pušķoja - viņš bija lielāks savā garā un sirdī nekā dažs augstmanis. Kā es dzirdu, viņš jums savu likteni, savu noslēpumu ir atklājis, un tādēļ es saprotu un cienīju jūsu skumjas, jūsu asaras. Priekš pussimts gadiem viņš ir padarījis noziedzību, kas tagad vairs nav tiesājama caur laicīgām tiesām - Dievs to tiesās pēc savas mūžīgas taisnības un neizdibinājamas žēlastības. Lai mūs apmierina tā pārliecināšanās, ka nomirējs ciezdams daudz laba darījis un tā cerība, ka viņš, caur sadzīves viļņiem šķīstīts, iegājis Dieva valstībā, tā apziņa, ka viņa beidzamie acumirkļi bija laimīgi. Aiznesiet viņa miesas uz manas famīlijas kapu baznīciņu, lai mēs tās vēlāk godam varētu guldināt blakus viņa jau senāk aizgājušai laulātai draudzenei.»
Kamēr barons tā runāja, Klotilde tuvojās Felzenberģim, kas aiz skumjām nebūt nemanīja, kas ap viņu notiek. Viņš atmodās, kad Klotildes mīkstā roka viņa kamiesi aizskāra.
«Jūs raudiet, Eduard?» Klotilde noskumusi mīlestības pilnā balsī jautāja.
«Es raudu, cienītā jaunkundze, ka saredzēšanās nozīmē šķiršanos - šķiršanos uz visu mūžu!» Eduards pacēlies atbildēja un novērsa savu līdz nāvei noskumušo vaigu.
«Vai tam it visur tā vajaga būt?»
«Tas ir dabas likums, un, ko t a s nespēj, to paspēj cilvēku aizspriedumi!»
Klotilde nu saprata Eduarda vārdus, ko tas bija runājis šorīt, viņai laimes vēlēdams. «Un lai jūs atrastu to beidzamo laimi, kas jūsu augstai kārtai pienākas,» viņš bija sacījis, un tagad viņš teica: «Un, ko dabas likums nepaspēj to paspēj kārtu aizspriedumi.»
Klotilde vairs nešaubījās - Eduards viņu mīlēja tikpat karsti kā viņa to, bet sadzīves plaisma viņus šķīra - šķira uz visu mūžu! Šī spējā atzīšana līdzinājās nāves spriedumam. Viņas acis aptumšojās, viņas galva reiba, viņas kājas nogura - viņa sāka slīkt. Īstā brīdī Eduards viņu saķēra un aizveda uz beņķi, sēri viņai ausīs čukstēdams:
«Dārgā, mīļā Klotilde - uzmosties un esi stipra! Pārspēj un aizmirsti mani, it kā vīra tikums manim uzliek no tevim atsacīties, atsacīties - uz visu mūžu!»
«Eduard, bez tevis manam mūžam nav nekādas vērtes!»
«Dzīvo, pārspēj un - - ceri, - - - ceri uz to laimi, kas tavai augstai kārtai pienākas!»
Eduarda balss drebēja, viņa miesas trīcēja - viņam izlikās, it kā viņš Klotildes sirdī nāvīgu asmini būtu iedūris. Tik acumirkli vājš būdams un pats slepeni cerēdams, viņš arī Klotildei gribēja dot cerības ar to vienīgo vārdiņu «ceri», bet viņa uzdevums, viņa pienākums m pār visām lietām, vīrišķs tikums viņu atmodināja, un tādēļ viņš pielika klāt - «ceri uz to laimi, kas tavai augstai kārtai pienākas». Ir viņš zināja, ka šī laime Klotildei ir gluži tukšs vārds, bet - viņš citādi nevarēja, nedrīkstēja, viņš atsacījās pats no neizsakāmas laimes, sevim palikdams uzticīgs. - -
Bāla un it kā satriekta un apskurbusi Klotilde sēdēja uz beņķa, kad vecais barons no ļaužu puses šeitan atnāca, Felzenberģi gribēdams mierināt. Un tiešām, miera un apmierināšanas tam šinī brīdī trūka, tomēr viņš arī no tās atsacījās un baronam aizrādīja uz Klotildi, sacīdams, ka viņa vectēva tik piepešā nāve viņu satricinājusi.
Iztrūcies barons Kronšilds gāja pie savas mīļotās meitas un mēģināja viņu apmierināt, nožēlodams, ka viņš tai jāvis nākt līdza. Klotilde saņēmās un lielījās, ka tas drīzi atkal pāriešot, un pie tēva rokas aizgāja uz pili, kamēr Felzenbergs turpat vēl palika sēžot.
Kad Ošu Juris viņu aicināja uz pusdienu, tad viņš it kā no grūta miega atmodās. Ļaudis visi bija aizgājuši prieka dienai, tā sakot, bija uzspiests skumju zieģelis.