MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

11. JAUNS PAGASTA SKRĪVERIS

Kas gan bija priecīgāks nekā Uplejas pagasta vietnieku pulks, kad izpaudās ziņa, ka tas nu reiz arī pats varēs iecelt pagasta skrīveri. Kādu tiesību īpašniekam būt un tās nevarēt izlietāt - tas ir diezgan nepatīkami. Pavisam citāds vīrs, par piemēru, ir kalpelis, kas var rokas iebāzt bikšu kabatā un sacīt: «Es, proti, Anss Platmutis, esmu pagasta aizstāvis, un man pa lielākai daļai ir tā nosacīšana, kādu skrīveri būs pieņemt, kādu ne, jo ko ta tie citi daudz zina, viņiem taču jāklausa, ko es teicu.» Visi nu gan nevar vietnieku pulka klusie jeb partiju vadoņi būt, un tātad arī Uplejas pagasta vietnieku pulkā radās vīri, kas gan arī sajuta un atzina, ka pagasts jau trīs gadus nav spējis izlietāt tiesību, kas tam pēc likuma pienākas; jo, Priedi ieceļot, piepildīja tikai ārīgu formu, to katrs zināja un saprata; bet līdz ar to ļaudis arī atzina, ka pagastam caur šīs tiesības neizlietošanu ik gadus mazākais par 1000 rubļiem mazāk izdošanas. Tādēļ, ja Priede tikai cik necik būtu bijis labāks cilvēks, kam varbūt gan savi niķi, savas cilvēciskas īpašības, bet kura daba ir taisna, ar ko var iztikt, - tad šī apdomīgākā partija ar šo nodibinājumu būtu bijusi pilnīgi mierā; bet tagad ir viņa priecājās, ka Priede reiz nokritis, tomēr ne acumirkli nešaubīdamās, ka diezgan grūti nāksies tādu vīru atrast, kas, ne vien visas lietas saprastu vadīt un vadītu taisni un uzticīgi, bet arī abām pusēm patiktu un labu satikšanos uzturētu. Te tiešām vajadzēja apdomāties, un tādēļ šī partija, kas līdz šim vietnieku pulku pārvaldīja, it ātri vienojās un arī pacēla par kārtīgu spriedumu, ka caur guberņas avīzēm jāuzaicina kandidāti, kuriem noliktā dienā jāpieteicas un jāuzrāda liecības par baudīto mācību un par uzvešanos. Pilnas četras nedēļas bija noliktas, un pa tik ilgu laiku varēja aprunāties, sarunāties, saziņoties, saspriesties un apdomāties. Bet akurāt šī vaļa minētai partijai, kuras galva bija pats pagasta vecākais, atnesa ļoti ļaunus augļus.
No Uplejas skrīvera vietas bija izrunātas briesmīgas lietas: tā esot ļoti trekna. Priede esot iekrājis 30 000 rubļu, tik ka tas nezinājis iztikt ar jauno muižkungu, tādēļ tas nosviests utt. No tuvienes un tālienes derīgi un nederīgi kandidāti savas acis meta uz šo vietu, un ne cik ilgi; tad Uplejas pagasts kustēja un mudžēja no spekulantiem un laimes ķērējiem. Saprotams, ka katrs jāja savu kumeļu un meklēja savu aizstāvi un gādnieku. Pagasta vecākais visus it strupi atraidīja uz termiņu, bet kas to dos! Tie uzmeklēja pagasta vietniekus, un tātad daži no šiem četru nedēļu laikā izmācījās vairāk visādos niķos, nekā tas citādi būtu varējis notikt četros gados, un dažu no viņiem vairs nebūt nevarēja pazīt - bija jādomā, ka pavisam cits vīrs viņa ādā ielīdis. - Bet dosimies nu uz Upleju celšanas dienā.
Mēs ieeimam baznīcas krogā, kas jau no vakardienas pilns ar viesiem - ar smalkiem kungiem un jaunkungiem. Bet brīnums, ka te viens otra nepazīst jeb negrib pazīt; mazākais, virai viens otram nekā neizpauž, kamdēļ viņi nākuši, ko viņi grib, domā, darīs utt. - Liekas, visas pasaules diplomāti šeit sanākuši. Turpretim kroga papus ir ļoti laipnīgs un priecīgs. Viņam ir siena laiks, jebšu citi jau rudzus nopļāvuši. Tādēļ pie galda stāv ne vien viņš - viņam ir ļoti daudz darba ar uzdzeršanu un rēķinumiem, par kuriem mēs negalvojam, ka tie pareizi, - bet arī viņa «mamma», viņa meita (kāds 17 gadus vecs skuķis) un tad vēl viena «māsas meita», pēc jaunākās modes ģērbusies un ar rudzu puķēm apbruņojusies. - Šodien ir tādas paģiras, «kungi» vēl guļ: citi viesu kambaros, citi tie mīļākie un izveicīgākie - pašas mammas istabā, vēl viens, kas paša skuķi visvairāk iekairinājis, Annetes smaršainā kambarītī. Krodznieki un meitas bija tā «šur tur piespiedušies», kā jau siena laikā.
Ap pulksten deviņiem «kungi» kājās, bet šodien visi šeņķkambarī. Laikam izslāpuši? Nē, visi sēd vai staigā, bet nedzer. Laikam vēl par agru.
Te ienāk kalpelis, pilns pašapziņas un dziļas gudrības. Lepni savu strupo degunu pacēlis, viņš iet jaunkungiem garām, tiešām uz krogus papu. Viņš zin, kas viņš tagad par vīru - lai viņu uzmeklē, kas grib.
«Labrīt, krodzeniek, ielejat par 5 kapeikām.»
«Jūs jau šodien dzersit dubulta?»
«Lai iet!» Iemet.
«Va nav kāds cigāra galiņš?»
«Jūs jau šodien smēķēsit «Kubā» vai «Havanā», vai «Regalia Flora»?»
«Dodat labi stipru!» Uzsmēķē.
«Kas ta būs ar to alu?»
«Jūs tak šodien dzersit «Kulmbacher» vai «Waldschlosschen», vai -?»
«Lai iet tas stiprākais!» Sāk dzert.
«Ā, labrīt, mīļais Rudmieze kungs! Kā labi klājas? Vai labi izgulējāties? Jūs tak labi pārgulējāt mājās pa nakti?»
Tas ir Rudmieža kandidāts un dzirdinātājs. Abi jau pazīstas kādas divi nedēļas.
«Nu, nekas,» Rudmiezis auksti, atbild. «Va arī nedzersit kādu?»
«Ar mīļu prātu, mīļo Rudmieze kungs, jūs jau zināt, es ar jums dzeru līdz pastarai dienai, un tā vislabākā lieta ir: naudas mums nekad netrūkst.»
«Āre, va ta mēs esam muļķi.»
Kamēr šie no jauna iemet, skatīsimies drusciņ apkārt.
Tur nāk atkal vīrs, kuram nopietnas lietas uz pieri rakstītas.
«Labrīt, mani kungi!» viņš sveicina iz pilnas krūts, jebšu it labi zinādams, ka tikai viens vienīgs atbildēs. Un tas arī ir klāt kā adata pie magnētes. Abi aiziet pie šeņķgalda.
Tad nāk kādi trīs uzreizi. Viņi kāpj tik droši un nicinādami, it kā viņiem visa Upleja piederētu. Viņi nebūt nešaubās, ka viņu kandidāts nāks cauri. Šis nāk pretim un apsveicina ļoti mīlīgi, ļoti padevīgi savus nākošos kungus.
«Nu, jaunskungs, jums jau nemaz nav bēdas - lai viņi visi pūlējas, tas ir velti - mēs jau to pagastu valdām, mēs trīs!»
«Es jau uz jums arī palaižos, cienītie kungi, un, kad naudas vajaga, tās netrūkst!»
«Vai dzirdiet, jaunskungs, man ar jums kas īpaši jārunā - iziesim stedelē,» teic klusām Aizvalka Dāvids, kāds rokpelnis un savas trīsgalvīgās partijas vadonis.
Abi iziet. Vai iesim līdz, mīļo lasītāj? Iesim; bet mums jāiet lēni, lēni un jāpaslēpjas, jo tie vīri, kam mēs eimam pakaļ, runā noslēptas lietas. Tā. Nu klausīsimies.
«Va ziniet, jaunskungs, vēl būtu jābāž mūsu tiesas priekšsēdētājam, tas ir mācīts un gudrs vīrs, bet es nezinu, tur ģeld arī - droši!»
«Dievs zin? Viņš jau ir pārticis un mācīts vīrs, stāv lielā godā pie kungiem un pats vēl strādājis pret Priedi.»
«Nu re nu - strādājis pret Priedi, un kādēļ? Priede diezgan nedeva. Būtu iegrūdis kādu simtu, tad būtu bijis labi. Ticiet droši - tur ģeld!»
«Dievs zin? Vai jūs paši esiet redzējuši vai ko manījuši, mīļo Dāvid?»
«Nu klausiet mani! Ko es nezinu, to es nerunāju, prasiet visam pagastam, tas mani skaidri pazīst. Pie manim ir vīrs un vārds!»
«Nu, manis dēļ - bet simts rubļu, man vairs nav!»
«E, iztiks ar mazāk - būs labi.»
«Vai pietiks ar kādiem trīsdesmit?» Dāvids apdomājās.
«Nu, manis dēļ, lai iet tie paši; bet va tik nebūs par maz!»
«Nu, var apsolīt vairāk. Kad es būšu vietā, tad jau naudas netrūks. Bet kas dos?»
«Jūs jau nedrīkstat dot, jaunskungs, tas man jādara. Jūs redziet, ka es daru jums par labu - man jau tur nav nekas. Es to daru tikai labas satikšanās dēļ, man jau Dievs pašam diezgan svētījis.»
«Kandidāts» iedod Dāvidam trīsdesmit rubļu, un abi iet iekšā. Dāvs slepeni pasmejas.
Krogā pa tam viss iet ļoti dzīvi. It kā pie franksēzes katrs ir dabūjis savu līgaviņu, tā arī te katrs kandidāts ir atradis savu vīru, un katrs tic, ka viņam tā labākā laime, jo krodznieks katram iečukst ausīs: «Netaupiet naudu, viņam liela vara pagastā, jūs nāksit cauri!»
Pastarpām viens un otrs pārs nozūd - cits ieiet viesu istabā, cits stedelē, cits iziet laukā utt. Laikam gan visiem darīšanas, kas «sešas acis» jeb dienas gaismas nepanes.
Kad viss tas kārtībā un vēl šāds un tāds padoms izsacīts, tad vēlreiz jāiet pie šeņķa galda jeb jāliek kas ienest īpašā kambarī. «Pagasta aizstāvji» jau zied un kūp - «šodien cels skrīveri - lai iet, kas tur var būt cik ilgi būs, cels atkal. Lones tā kā tā nav, va ta nevar padzīvot.»
Nu visi grib doties uz pagasta namu, bet krodznieks mīļi lūdz, lai tikai maķenīt pagaidot, tie kungi viņam jau senāk gribējuši maksāt, bet viņam tad nav bijis vaļas tagad esot tāda novaļa, viņam arī tūdaļ jāmaksā projām, varbūt viņš izbraukšot, sievas nezinot tos rēķinumus utt.
Pēc šīs vairāk nekā ļoti skaidrās uzaicināšanas nabadziņi visi samaksā. Ir gan liela kopa naudas - dažs, kā rādās, gandrīz savu beidzamo atdevis, bet krodznieks nopūšas: «Kas tas mazumiņš ir priekš manām milzu vajadzībām!»
Jā, jā - pasaule ir ļoti nepateicīga un - nežēlīga.
Ja visi tie cerību pilnie kandidāti, kas savu grūto peļņu stedelē un citur bija atdevuši priekš «smērēšanas» jeb «bāšanas», būtu reizē ar saviem aizstāvjiem iegājuši pagasta valdes istabā, tad viņi būtu pārliecinājušies, ka ne tiesas priekšsēdētājs, nedz pagasta vecākais, nedz arī kāds cits, priekš kā minētā grēku nauda bija ņemta, visus tos vīreļus, kas nupat no kroga atnāca, nebūt neievēroja, jā, ka šie viņiem arī ne draudzīgi tuvoties nedrīkstēja. Un, ja viņi to arī būtu drīkstējuši, ja viņi tiešām priekš daudzinātā nolūka kandidātiem naudu būtu izvīluši, tad viņi tomēr to nebūtu nodevuši, bet it mierīgi priekš sevis paturējuši, kā tas tagad notika. Tāds vīrelis ne savā mūžā tik daudz naudas nav turējis rokā - pirmo reizi viņam tas tā gadās, un nu lai viņš to atdod citam! To tik vien ne.
Visi divdesmit četri pagasta vietnieki bija sanākuši, tāpat visi četri priekšnieki, beidzat - uz pagasta vecākā īpašu aicināšanu - arī tiesas priekšsēdētājs. Šodien uplejieši tik pirmo reizi paši izmeklējās sev skrīveri - visiem vajadzēja uzmanīgiem un tādēļ klāt būt.
«Lūgtu, nosēdaties - visi vietnieki ap galdu, priekšnieki un tiesas priekšsēdētājs te šinī galā man ieblakus,» pagasta vecākais paskandinājis sacīja.
Tā notika.
«Pēc sava beidzamā sprieduma,» pagasta vecākais uzsāka, «pagasts ar pateicību ir pieņēmis cienītā dzimtskunga, mūsu mīļotā sirmā lielkunga laipno solījumu, pēc kura viņš grib pagasta skrīveri algot kā līdz šim, taču ar to īpašo nosacījumu, ka pagasta skrīveris tikai no vietnieku pulka ieceļams un muižas amatā nekādā nevar būt. Tālāk šinī spriedumā nosacīts, ka uz skrīvera amatu derīgi kandidāti caur sludinājumu guberņas avīzēs uz šo dienu saaicināmi. Šis sludinājums, kā no šī avīžu numura variet pārliecināties, ir kārtīgi un laikā izgājis. Tātad mums nu šodien būs tas derīgākais no tiem, kas atnākuši, jāizmeklē jeb ar balsu vairākumu jāieceļ. Vēl es turu par vajadzīgu jums izskaidrot, ka pēc ģenerālgubernatora pavēles pagasta skrīveris ir pagasta amata vīrs, tādēļ viņam būs būt divdesmit piecus gadus vecam un neapvainotam vīram. Kas augstāku mācību baudījuši, tiem jādod priekšroka. Ak tā - es gluži piemirsu, ka mums nav protokola rakstītāja - vai tiesas priekšsēdētājs nebūs tik laipns šodien mums izpalīdzēt?»
«Labprāt,» šis atbildēja un nosēdās pie protokolu grāmatas.
«Pēc likuma pratukulu tikai kāds skrīveris var vest, un, kad nu mums skrīvera vēl nav, tad te šo kandidātu esmu uzaicinājis pie pratukula rakstīšanas, jo tad mēs arī redzēsim, viņš prot rakstīt vai ne. Jo viens mums taču jāņem, un kungs Zaķis jeb Āzis ir krietns vīrs.»
To sacīja pagasta vietnieks Teteris, jaunā Tetera tēva brālis, un stādīja priekšā kādu no tiem kandidātiem, ar kuriem mēs baznīcas krogā diezgan jau esam iepazinušies.
«Kas jums, Teteri, atļāva šo kungu ievest? Un kas jums atļāva šeit ienākt?» pagasta vecākais, uz Zaķa kungu pagriezies, jautāja. «Es jūs uzaicinu tūdaļ iziet!»
Zaķis vēl nebūt negorījās uz iziešanu.
«Va tas tik nebūs pret likumu, kad mēs savu nākošo skrīveri izraidām?» Lauksargs jautāja, kura deguns šodien atkal jau bija sarkans.
«Es ar tā domāju,» Teteris piezīmēja.
Pagasta vecākais vēlreiz uzaicināja Zaķi, lai tas iziet, bet, kad tas ir tagad vēl nepaklausīja, tad viņš, ne vārda vairs nesacīdams, paskandināja. Pagasta sulainis ienāca.
«Nāc šurp! - Paņem un izved šo kungu!»
«Kad man liek, es vedu ar. Jaunskungs, nākat - iesim!» pagasta sulainis sacīja, bet Zaķis vēl ne domāt nedomāja uz iešanu un sāka runāt:
«Pēc likuma pagasta vietnieku pulkam ir tiesība - -»
«Klusu!» pagasta vecākais uzsauca.
Zaķis apklusa.
«Paņem un izved viņu!»
Pagasta sulainis Zaķa kungu paņēma pie rokas un izveda ārā.
Kad tas bija noticis, tad pagasta vecākais atkal iesāka: «Jums, Lauksarg, un tāpat arī jums, Teter, nepieklājas iejaukties manās amata darīšanās, kas zīmējas uz kārtības uzturēšanu. Vai ir pret likumu vai pēc likuma, ka es kādam, kas šeit nepieder, lieku iziet, tā ir mana daļa. Jūsu darīšanas zīmējas tikai uz tiem priekšmetiem, kuru dēļ vietnieku pulks saaicināts. Bet vēl mazāk to var atļaut šinī gadījumā, kur jūs caur savu izturēšanos sekmējiet pretošanos un nepaklausību. Es ceru, ka jūs turpmāk to ievērosit. - Tagad uzsāksim savas darīšanas. Vai kādam kas piezīmējams skrīvera dēļ?»
«Kad manu kandidātu liek izvest, tad es pats arī varu iet uz mājām,» Teteris piezīmēja.
Vispārīgi smiekli.
Pagasta vecākais apmierina jautrajos. Tad runā vecais Lauksargs.
«Nu, ka tādi varas darbi notiek, ko ta tad vēl skrīveri vēlēs. Tā jau bail, ka neieliek cietumā. Es nevēlu - lai vēl, kas grib.»
Viņš un Teteris uzceļas un grib aiziet.
Pagasta vecākais: «Jūsu izturēšanos es uzlūkoju par pretlikumīgu traucēšanu. Ja jūs gribiet, tad par manu spriedumu variet sūdzēt pie uzraugu tiesas, bet es jums nevaru vis atļaut mūs visus traucēt un mūsu amata darbus kavēt, priekš kuru nobeigšanas neviens vietnieks nedrīkst aiziet. Esiet tik labi un atkal nosēžaties.»
Teteris: «Man nav nekāda sēdēšana, kur varas darbus dara.»
Lauksargs: «Ka mūsu kantāda te nav, tad es arī nesēdu.»
Pagasta vecākais: «Tad es jūs kā kārtības traucētājus no istabas izraidu un likšu priekšā, lai jūs apstrāpē. Mēs spriedīsim bez jums - esiet tik labi un izejiet!»
Teteris un Lauksargs: «Ko, va mēs - va jūs mūs varat izraidīt - mūs, pagasta aušuļus? Kas ta jūs tādi esiet, ko?»
Pagasta vecākais paskandina, un sulainis ienāk.
«Izved Lauksargu un Teteri!»
«Tīri gals ar tiem teteriem un zaķiem - nu, nākat, iesim!» sulainis bildina.
«Liec tu mūs mierā, va saproti!» Teteris iesaucas.
Pagasta vecākais: «Ķeries viņam klāt un izved viņu!»
Sulainis pieķeras Teterim pie rokas un grib to vilkt ārā.
«Ka likšu tev reiz, ta nezināsi, cik vecs esi,» Teteris iebļaujas un atgrūž sulaini nost.
«Esiet tik labi un sarakstiet to īpašā protokolā, kaimiņ, - man tā vajadzēs. Sulain, vai priekšā ir kādi vīri?»
«Jā, cienīts prezident.»
«Es esmu pagasta vecākais, un tā tu mani arī sauksi, vai saproti?»
«Jā, cienīts pagasta vecākais.»
«Tad labi. Izej un pasauc kādus trīs stingrus vīrus.»
Sulainis iziet un drīz ieved trīs plecīgus kalpus.
Pagasta vecākais: «Jūs trīs - paņemiet un izvediet Teteri!»
«Ko ta viņš ļaunu nodarījis?»
«Tā nav jūsu daļa - es jums pavēlu viņu aizvest. Es paģēru, ka jūs to uz pēdām darat!»
«Kas ta mums var likt cilvēkus bendēt, lai nāk bende.»
«Vai jūs visi trīs nepaklausiet?»
«Kas ta man te par klausīšanu, klausības laiki jau beigti,» otrs atteic.
«Es jau arī vairs neesmu vergs,» trešais saka. Teteris ņirgā, daži vietnieki piegrūž viens otram un saka: «Redzēs, kas tur iznāks.»
«Tad jums visiem trijiem ir divdesmit četras stundas arests.»
«Ku to ņems - gar tādiem niekiem,» viņi atbild.
«Tas jau gan neiznāks.»
«Šī atbilde vēl divpadsmit stundas, tad nu jums katram ir trīsdesmit sešas.»
«Mūsu labad jūs variet skaitīt cik gribēdami - ne mēs iesim cietumā, ne būsim.»
«Tas iztaisa atkal divpadsmit, tādēļ nu jūs katrs nosēdēsit četrdesmit astoņas stundas un, proti, uz pēdām! Eitat cietumā - sulainis jūs ieliks.»
«Ka viņš grib sarkano dabūt, lai tad ķeras mums klāt.»
«Sulain - paņem šo!»
Sulainis iet tam klāt, bet dabon pa krūtīm.
«Ā - tas ir cita lieta. Priekšniek - izeitat un lūkojat, vai tur ir uzticīgi vīri.»
Pēc brītiņa priekšnieks atnāk atpakaļ un, galvu kratīdams, saka: «Man liekas, ka ļoti bailīgas lietas - visi gandrīz sadzērušies un draud un lamājas, ka tīri bail.»
«Tā, tā.» (Klusām.) «Aizeitat pie Felzenberģa kunga un lūdzat, lai viņš atsūta vagari ar kādiem desmit stipriem vīriem un kādiem pieciem striķiem, bet ātri!»
«Labi!»
Pa tam pagasta valdes istabā nākas grūti kārtību uzturēt - visi pieci notiesātie izturas nepieklājīgi, mēda, ņirgā un taisa troksni; tiesas priekšsēdētājs un priekšnieki, tāpat jo prātīgākie vietnieki gluži par velti nopūlas izskaidrot, ka tāda izturēšanās ir ļoti bargi sodāma.
To padarījis «kandidātu» brandvīns un alus!
Pēc pusstundas vagaris Bērziņš atnāk ar divpadsmit stipriem vīriem, kas piecus striķus atnesuši.
«Jūs nākat īstā laikā,» pagasta vecākais runā; vēl allaž mierīgi uz krēsla sēdēdams. «Jūs esat no muižas policijas sūtīti man palīgā?»
«Jā.»
«Tad esiet tik labi, nostādiet divus vīrus pie durvīm, lai neviens nenāk iekšā; tad liekat sasiet Teteri un šos trīs!»
«Jā, jā.»
Ik pa divi puišiem noņem vienu vainīgo, un jau pēc īsa brītiņa visi četri ir sasieti.
«Tā - paldies. Lauksarg - nākat šurp!»
Lauksargs atnāk.
«Vai nu jūs iesit ar labu?»
«Nu jau būs gan jāiet. Bet vai cietumā ar mani liksiet?»
«Nē, jūs tikai ar muti esiet pretim turējušies, bet tomēr jūs bez soda nevariet palikt - es jūs, tāpat kā viņus, ierakstīšu protokolā, un laikam gan jūs tad no pilstiesas dabūsit grūtāku spriedumu, nekā manā amata spēkā stāv. Bez tam es jūs arī nevaru sodīt par darbu, ko jūs savā īpašībā kā pagasta vietnieks padarījuši. To darīt pienākas augstākai tiesai. Turpretim Teteris ar varu turējās pretim - tas līdz ar šiem trijiem iet uz krimināltiesu, un es viņus likšu sasiet, lai kaušanās neiznāktu, lai vispārīga nekārtība un jukas neceltos. Cietumā, kur viņiem līdz rītam jāpaliek, līdz galviņas būs tīras, viņiem tos striķus noņems. Tūlīt uz pilstiesu viņus sūtīt trūkst iemesla gan jau viņus pati tiesa apstellēs - mēs tik iesūtīsim uzņemto protokolu. Tā, nu jūs visu ziniet, un es jums dodu padomu tūdaļ un bez kavēšanās doties uz mājām, jo krogā šodien dzērienus vairs nepārdos, par to es jau esmu gādājis caur muižas policiju. - Eitat nu! - Bērziņ - aizvediet viņus visus četrus uz cietumu, un, sulain, ieliec pa diviem kambarīšos.»
«Bet kas tad būs ar to skrīvera vēlēšanu, vai tad es pagasta aušis vairs neesmu?» Teteris bildina.
«Jūs tagad esiet arestants, manā policijas varā; ja tīk, tad jau variet par mani sūdzēt, tagad eitat!»
Visi vainīgie aiziet.
«Tā, nu mēs varēsim sākt,» pagasta vecākais saka. «Vai it kādam kas jāpiezīmē no savas puses skrīvera dēļ?»
Rudmiezis: «Man ir ļoti gudrs un labs skrīveris - tādu cilvēku tiešām ir grūti dabūt!»
«Ak tā, jūs domājiet, ka grūti ir tādu dabūt, kas ar jums iet stedelē runāt par noslēptām lietām?» pagasta vecākais piezīmē.
Rudmiezis saraujas.
«Vai vēl kādam kas sakāms?»
Dāvids: «Rudmiezis ir gan pārskatījies, tā teikdams, jo to mēs jau gan pieņemsim, ko es pazīstu - jo tikai tas mums var derēt. Te ir viņa papīri - lūgtu.»
Dāvids pieceļas un grib iet pie pagasta vecākā, bet šis atbild:
«Lūgtu, paliekat sēžot, gan mēs jau visu dabūsim; es tik gribēju pavaicāt, vai jūsu kandidāts neprot iet stedelē?»
Dāvids ierūcas: «Tādu apvainošanu jūs nebūt nedrīkstiet izsacīt!»
«Vai jūs to turat par ļaunu darbu, kad iet stedelē?»
Gardi smiekli - Dāvids nokaunas.
«Vai vēl kādam kāds kandidāts?» pagasta vecākais jautā.
Vēl pieteic kādi seši vietnieki katrs savu kandidātu.
«Tā, tā. Ko jūs ziniet sacīt no un par saviem kandidātiem, ko iz viņu papīriem varbūt nevarētu redzēt?»
Katrs nu pa kārtai uzteic savu; cits slavē izveicību, cits pazemību, cits saticību, cits dūšību, cits vēl tura par vajadzīgu piezīmēt, ka viņa kandidāts esot krietns latvietis un dūšīgs procesnieks. Tad pagasta vecākais jautā:
«Kā tad jūs visas šīs labās un ļaunās īpašības - tā, par piemēru, ir ļauna īpašība, kad velti ceļ un uztura strīdus, lai tas nu būtu pret kungiem, lai pret citiem - tik ātri esiet atzinuši? Un pie tam vēl pa vienam, katrs tikai pie sava kandidāta. Kāds iemesls ir visam vietnieku pulkam kopā to ticēt, to, tā sakot, apzvērēt, ko jūs viens un otrs sakāt, un beidzot, kuram nu lai tic, jo bez Zaķa, kas man liekas vēl par jaunu būt, ir astoņi kandidāti, ko astoņi vietnieki liek priekšā, un bez tam, ja es nemaldos, vēl kādi ir atnākuši! Mazākais, man viss tas stipri ož pēc personiskiem jeb pašīgiem centieniem, kamēr mums visiem kopā taču tikai pagasta labums jāievēro. Ar kādu tiesību jūs dienām un naktīm esiet dzīvojuši pa krogiem uz šo laimes ķērēju rēķinuma un viņiem devuši solīšanas, it kā jūs, katrs par sevi, varētu visa pagasta vārdā runāt un solīt? Un ko lai sagaida no vīriem, kas tik lētticīgi, tik viegli, ka tie tādai mānīšanai tic, ja pagasta vietniekus paved uz tik ļaunu aģitāciju un šķelšanu? Vai vēlāk tas ies citādi? Un vai mums tad būs labāki, nekā bija ar Priedi? Es domāju, ka tādi vīri jau it no iesākuma uzticību ir zaudējuši, ir pierādījuši, ka tiem nedrīkst uzticēt, ka tie nepalaižas vis uz savu garīgo spēju un izglītību, bet uz riebīgo aģitāciju un mūsu aklību. Vai jūs visi jau neredzējiet tādas aģitācijas un krogu dzīves pirmos augļus? Vai mēs ļausimies pie deguna vazāties no viena un otra pagasta vietnieka jeb no viņa kandidāta, it kā mēs jau būtu par bērnu pulku pārvērtušies! Tā tas neiet. Es lieku priekšā pārspriest un tad nobalsot, ka it neviens no tiem kandidātiem, kas uz minēto vīzi pa pagastu braukājuši un krogos dzīvojuši, no mums netiek pieņemts. Kas grib par, kas pret šo priekšlikumu runāt - lai pieteicas.»
Pieteicas visi kandidātu uzdevēji p r e t, kādi 2 vietnieki p a r šo priekšlikumu runāt.
Kandidātu aizstāvētāji nekā cita nezināja izsacīt kā to, ko viņi jau bija gremojuši. Viņu divi pretinieki, viens jauns saimnieks un kāds sirms vecītis ar teicamu veiklību pierādīja, cik netikla un notiesājama ir tāda vietas pirkšana un notaisīšana krogos un stedelēs, pie stipriem dzērieniem un smirdošos kaktos - tāda negodīga izturēšanās, par kuru pie labas taisnības vainīgos no vietnieku pulka vajadzētu izstumt. - Tad pagasta vecākais uzaicināja uz nobalsošanu. Ar sešpadsmit pret sešām balsīm nosprieda, ka neviens no minētiem kandidātiem nav pieņemams.
Ka pagasta vecākais ļoti smalki zināja, kas viņa amata apriņķī notiek, to pierādīja ne vien viņa iepriekšējie piezīmējumi; bet arī tā liste, kurā visi šo kandidātu vārdi bija sarakstīti un ko tagad nolasīja. - Tie seši pretspriedēji gribēja sākt celt ķildu, bet ātri atkal apklusa, kad pagasta vecākais viņiem atgādināja, ka viņiem pēc likuma jāpadodas balsu vairākumam un jāizturas godīgi un ka viņš kārtību un mieru uzturēs ar tikpat stingriem līdzekļiem, kādus divi vietnieki jau baudījuši.
Tad aicināja priekšā visus astoņus minētos kandidātus. Kad tiem augšējais spriedums bija pasludināts, tad dažs no viņiem gribēja ļoti gudri pretī runāt, bet it ātri samanīja, ka Uplejas pagasta vecākais zina daudz vairāk nekā viņi un jokus nebūt neprot, un tātad visi ar kaunu aizgāja. - Bez šiem vēl kādi divi bija pieteikušies, no kuriem to pieņēma, kas bija jo vairāk mācījies (tas bija. reālskolas pilnu kursu beidzis) un jau kādus piecus gadus skrīvera amatu godam valkājis, kā tiesu liecības izrādīja. Viņa vārds bija Balodis. Uzraugu tiesa viņu tūdaļ apstiprināja. Jau pēc nedēļas viņš atnāca savā jaunā vietā un nekavējās sevi priekšā stādīties Felzenberģim un baronam Drahenklau.
Uplejiešiem par godu jāpiemin, ka viņu pagasta vecākam turpmāk tādus asus līdzekļus vairs nevajadzēja izlietot kā pie skrīvera celšanas. Ļaunie augļi, ko kandidātu aģitācijas un stiprie dzērieni bija atnesuši, it drīz atkal iznīka. Un pie tik teicamas valdības tas citādi arī nevarēja. būt.
Lasītājs varbūt gribēs zināt, kas ar tiem pieciem pretiniekiem notika? Nu, Lauksargu un Teteri uzraugu tiesa atcēla no vietnieku amata un nodeva krimināltiesai, kura visus piecus nosodīja uz cietumu. Lauksargs iznāca cauri ar astoņām dienām, tiem citiem uzlika jo ilgāku cietumu.