MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

12. VECLAIKU MEŽKUNGS, JAUNLAIKU JAUNKUNDZES

Felzenbergs atzina, ka viņš savas sirds vātis, ko pirmā, tik spēcīgā un tomēr tik cerību tukšā mīlestība bija situsi, vislabāki izdziedēs, mazākais, apdziedēs un savas iekšķīgās aukas apklusinās caur pilnu darbu sava daudzkārtīgā uzdevuma izpildīšanā. Un darba viņam tiešām bija pilnas rokas, kur vien tik nolūkojās. Tā strādādams un nopūlēdamies, viņš brīžiem arī tiešām piemirsa savus rūgtos sirdēstus. Tad tie gan atkal no jauna iestājās, un viņam bija jāatzīst, ka viņa sirds ir slima, caurcaurim slima, - ka laime viņam noziedējusi tanī pašā brīdī, kur tā tik spēji bija uzziedējusi, - ka viņš, aiz vīrišķa tikuma no šīs laimes atsacīdamies, bija uzņēmies tikai nastas, tikai savu pienākumu pildīšanu; bet taisni iekš šīs apņemšanās viņš atrada vajadzīgo sirds mieru un savu pienākumu uzcītīgā izpildīšanā morālisku spēku, garīgu atspaidu, bez kura nav iespējams likteņa sitienus vīrišķi un pacietīgi panest. - Lauku darbi un iekšīgā ekonomija aizņēma visu viņa laiku, tā ka viņam vēl nebūt nebija vaļas bijis ar Uplejas meža būšanām jo sīkāki iepazīties, lai gan viņš bija pārliecinājies, ka meža saimniecība Uplejā ieņem bēdīgu stāvokli.
Kamēr to saimniecību izglītotāku cilvēku saeimās uzslavēja, tamēr pagastā klusām gāja savādas parunas, un netrūka arī vēstītāju, kas Felzenberģim ērmotas lietas atklāja. Pēc šīm ziņām, mežs likās būt gandrīz tikai mežsargu dēļ un mežkungs atkal tādēļ, lai viņa famīlija varētu izrādīt, cik lepni un augstprātīgi tā prot dzīvot.
Līdz šim Felzenbergs tikai vienreiz uz kādām stundām bija aizbraucis uz mežkunga muižu, gribēdams inventāru uzņemt un grāmatu vešanu cik necik pārlūkot; bet drīz viņš atzina, ka te gan aizies dienas, varbūt nedēļas, līdz daudzmaz skaidrību dabūs. Viņš atrada visu tādā veclaiku kārtībā, kas pēc īstas mežu kopšanas mērauklas bija pilnīga nekārtība. Vecais mežkungs N e u m a ņ a kungs bija no visiem cienīts vīrs; arī pats barons viņu cienīja; bet no īstas meža saimniecības viņš nekā nejēdza. No vagares par mežsargu un beidzot par mežkungu palicis, viņš pret ļaudīm un kungiem ļoti labi saprata izturēties, bet visa viņa zināšana dibinājās uz ļoti vājiem pamatiem. Viņš prata rakstīt, rēķināt, bija iemācījies cik necik vāciski un iegādājies kādas veclaiku meža zinību grāmatas - tas bija viņa gudrības krājums un avots. Turpretim viņš bija liels medinieks, satikās labi ar kaimiņu kungiem un citiem smalkākiem vīriem, kas jakts laikā viņa māju it droši varēja uzlūkot par savu un tur dienā un naktī atrada laipnu uzņemšanu. Viņa trīs meitas, ar kurām turpmāk jo sīkāki iepazīsimies, pie tam bija ļoti laipni un jautri bērni, kas medniniekiem un citiem viesiem patīkami laiku pakavēja. Tātad Uplejas mežkunga muiža bija tā apgabala draudzīgās sadzīves īstais viducis - baložu būriņš, kur katrs pēc patikšanas varēja iet iekšā un ārā. - Lēti saprotams, ka tā viduča «labākai sabiedrībai» bija pilnīgs iemesls «veco Neumaņa tēvu» no visām pusēm turēt un stutēt. Viņam arī netrūka spēcīgu draugu ne mācītāja muižā, nedz apkārtējās muižas, nedz arī kādā citā jo ievērojamākā vietā. Caur to arī izskaidrojās, ka Priede, jebšu tas no Neumaņa vecākās meitas bija «kurvi» dabūjis, tomēr neuzdrīkstējās veco mežkungu izēst no vietas, jo tad viņš, savus augstos «draugus» un aizstāvjus sakaitinādams, arī savu stāvokli būtu padarījis nedrošu. - Tātad vecais Neumanis sevi izlūkoja par neizkustināmu un Uplejas mežkunga muižu - par savu dzimtsvietu. Jā, viņa spekulācija gāja vēl tāļāk: viņš meklēja znotu, kas varētu iestāties viņa pēdās. Felzenbergs viņam izlikās uz tam ļoti derīgs, bet vēl allaž bija tas jautājums, vai kāda no viņa smalkām un «dziļi mācītām» meitām apžēlosies par «Pliena dēlu» un to aplaimos ar savu mīksto rociņu. Vislabāki viņam būtu paticis, ka Felzenbergs viņa vecākās meitas Marijas acīs atrastu žēlastību. Bet Marija bija lepna, ļoti lepna - viņa reiz bija sapņojusi, ka spīdošs kronis rotājis viņas sarkano galvu, un no tā laika viņa ar šādiem tādiem skrīverīšiem un amata vīreļiem vairs neielaidās; tas viszemākais mērķis, uz kuru viņas kāzu priecīgā sirds tagad airēja, bija kāds stalts un bagāts jauneklis, kas savam vārdam varēja likt priekšā «fon».
Pirmo reizi, kad Felzenbergs veco Neumani darīšanās apmeklēja, šis viņu zināmā mērā jau izlūkoja kā savu nākošo znotu, jo, pēc viņa domām, Marija no saviem paģērējumiem drusciņ varēja nolaist; Felzenbergs gan bija Pliena dēls, latvietis un «no zemas kārtas», bet viņš taču bija «studēts vīrs» un stalts jauneklis, kam beidzot taču gan izdosies Marijas līdz šim neieņemto sirds cietoksni ar jonu uzvarēt un tad apmesties par Uplejas mežkungu, - pēc Neumaņa domām, tā visu labākā vieta priekš tāda saimnieka dēla. Šinīs jaukās cerībās šūpodamies, viņš tad arī nebija turējis par vajadzīgu jauno muižkungu ar īpašu augstcienību uzņemt un par savu priekšnieku uzlūkot, bet par to viņš, kā jau minēts, atkal bija ļoti mīlīgs un pieglaudīgs, it kā Felzenbergs būtu viņa māceklis, padēls vai kāds cits tuvs radinieks. Viņš tērzēja par saviem mednieku piedzīvojumiem, rādīja Felzenberģim savus dārgos ieročus, savus kurtus un briežu ragus, un, kad Felzenbergs atgādināja, kādēļ viņš īsti nācis, tad Neumanis viņu apmierināja, ka viss esot pilnā kārtībā, to jau zinot it visi, «ka vecais Neumanis savu amatu apkopj uzcītīgi un rūpīgi». Tikai maz vien Felzenberģim atlikās vaļas grāmatās ieskatīties, jo drīz ienāca Neumaņa kundze un lūdza uz brokastu, pēc kura Felzenbergs, redzēdams, ka uz tādu vīzi nekā nepanāks, drīz aizbrauca.
Pa tam ir vecie Neumaņi bija dzirdējuši, kā Felzenbergs Uplejā netīro gaisu tīrījis; viņiem palika drusciņ tā ērmoti ap sirdi, bet, savu sprogaino Mariju uzlūkojuši, viņi atkal apmierinājās, jo kur tad gan būtu bijis tāds vīrs, kas Marijas tīkliem būtu izbēdzis, ja tā tos tik gribētu izmest? Un viņai vajadzēja gribēt.
Jūlija mēneša beigās, kādā svētrītā, vecais Neumanis saņēma šādu vēstuli:
«Uplejas mežkungam, Neumaņa kungam!
Caur šo Jums daru zināmu, ka 4. augustā, pulksten 9 rītā, būšu mežkunga muižā un revidēšu it visas grāmatas un ruļļus, kas uz meža saimniecību zīmējas. Ceru, ka viss būs kārtībā. - Tanī pašā dienā, uz pulksten 12, Jūs turpat apstellēsiet visus mežsargus, kuriem visi savi meža rēķinumi jāņem līdza.

Uplejā, 21. jūlijā, 1869.
Ed. F e l z e n b e r g s, dzimtskunga pilnvarā.»

Vecam Neumanim drusciņ drebēja rokas, kad viņš šo stingro vēstuli lasīja. Tādu viņš vēl nebija dabūjis! Dievs zin, ko tas nozīmē?
Viņš gāja pie «mamās», t. i., pie savas sievas.
«Ko nu niekus - viņš tik grib izrādīt, ka viņš ieņem spēcīgu vietu Uplejā un ir Marijas vērts. Jauni ļaudis jau tā mēdz paplātīties,» šī nosprieda.
«Nē, nē - man tas izliekas citādi,» Neumanis nemierīgs atbildēja. «Kur Marija, tā zinās labāki.»
Marija atnāca un, Felzenberģa rakstu izlasījusi, savieba lūpas, pacēla degunu un sacīja:
«Kad tik vien ir, ko tad tu bēdājies, papu? Šinī skolēna rakstiņā kāds augstprātīgs ģeķis ir gribējis lepoties ar savu pilnvariņu, kas katram muižas uzraudziņam ir. Es šo rakstu atrodu par ļoti rupju un prastu, ko mācīts cilvēks vīram, kas tādā vietā un godā stāv, kam tik daudz nopelnu, nebūt nedrīkst rakstīt. Bet paga, paga, lepno Felzenberģa kungs, jūs par šo augstprātību sajutīsiet manu varu!»
«Maruliņ, Marušiņ, nesamaitā visu - esi apdomīga. Cik lēti tu nevari visu izjaukt,» papus gaudoja.
«Ej jele, ej - va ta Marija nezinās, kā viņai jāizturas,» mamā mierināja.
«Esiet abi it mierīgi, gan jau es zināšu,» gudrā Marija apstiprināja, un ar to viss atkal bija labi.
Ceturtā augustā pulksten 9 visas trīs kāzu kārīgās Neumaņa rozes stāvēja pie loga un skatījās uz lielceļu, pa kuru Felzenberģim vajadzēja nākt.
«Maruliņ - va re, tavs nākošais jāj!» Katinkā, visjaunākā māsa, iesaucās. «Re, re, cik ātri viņš steidzas, viņš gan nevar sagaidīt tā dārgā brīža, kur tev varēs sacīt, cik karsti viņš tevi mīl, Maruliņ, cik karsti un dedzīgi!»
«Marija tak kuram katram tūdaļ neļaus izkratīt savu karsto sirdi,» piezīmēja drusciņ paīgni Lizā, Katinkas priekšniece.
«Tā ir gluži mana lieta,» Maruška noņurdēja. «Tikai to es jums saku - nejaucaties man starpā un lasiet guļamā kambarī savus romānus, līdz es jūs saucu.»
«Aha, Maruška jau tagad ir kaislīga. Nebūt nebīsties - ņem savu Eduardu, es ņemšu savu telegrāfistu, un Katinkai ir ģimnāzists, kas viņai jau simtreiz, uz ceļiem nometies, ir zvērējis mīlestību un uzticību līdz nāvei,» Lizā izskaidroja.
«Tiešām - viņš jāj - stalti un līdzīgi vējam!» Marija iesaucās.
«Liziņ, va re, Rullās sirds jau pukst un dauzās kā j ēra aste,» Katinka ņirgāja.
«Labāk saki, ka Eduardam Felzenberģim ir līki lieli un kumpa mugura,» Lizinka kliedza. «Hu - tāda bārzda - to es nebučotu, un cimdu arī viņam nav. Augstas laimes Marijai - šodien būs derības!»
«Na - abas guļamā kambarī, marš - es arī iešu! Lai mans nākošais drusciņ pagaida, tas viņam ļoti derēs uz viņa karstās sirds,» Marija izšķīra, un tad visas trīs grāva prom uz guļamo istabu, šādus tādus papīrīšus uz galda atstādamas.
Felzenbergs ar savu dedzīgo un ātro ķirgizi tiešām stalti un ar vēja spārniem atjāja pie durvīm, izkāpa no segliem un, pavadu vaļām uzmetis uz sava gudrā un uzticamā zirga kaklu, viņš to noglaudīja un sacīja: «Gaidi, Vaņka!»
Vaņka bubināja un kasīja zemi, brīžam galvu paceldams un uz visām pusēm lepni skatīdamies. Felzenbergs brīnījās, durvis aizslēgtas atrazdams. Atgriezies viņš ieraudzīja livrejā ģērbušos kučieri, kas nāca zirgu saņemt.
«Vai Neumaņa kunga nav mājās?» viņš prasīja kučierim, viņa smalko livreju klusām apbrīnodams.
«Viņš jau gan būs aizjājis uz mežu,» tresotais zirgu vadonis nevīžodams atbildēja. «Priekš kādas stundas viņš aizjāja un lika sacīt Uplejas muižkungam, ka viņš uz brokastu būšot atpakaļ.»
«Vai jūs neziniet, kur te var ieiet?» Felzenbergs jautāja.
«Ta jau būs jāiet tur apkārt, kur ļaudis iet uz kunga kanceli, kad lielās durvis ir cieti.»
«Labi - aizvediet mani tur!»
«Man jau tas zirgs jāieved iekš staļļa.»
«Tas nekur nebēgs, kamēr es te esmu, laižat viņu droši vaļām un aizvedat mani!»
«Jā, jā,» Neumaņa Marijas «virsstallneistars», kā šī to sauca, noņurdēja.
Felzenberģs vēl nebija aiz nama stūra aizgājis, kad tas piepeši dzirdēja saucam:
«Felzenberģa kungs, Felzenberģa kungs - nākat pa šīm durvīm! Labrīt, labrīt, mīļo Felzenberģa kungs, mani bērni ļoti bailīgi no trakiem suņiem un vazaņķiem, tādēļ viņi šīs durvis allaž aizslēdz. Tādas meža puķītes jau ir bailīgas - ku ta šīs gan iet un redz pasauli - gan jau iepazīsies arī - vēl tām jau ir diezgan laika. Marija ir tikai divdesmit, Lizā astoņpadsmit un Katinkā sešpadsmit ar pus gada. - Labrīt, Felzenberģa kungs!» Neumaņa kundze, viņam roku sniegdama, pļāpāja tālāk: «Jūs gan būsiet piekusuši - nākat iekšā, Marija jums ko uzspēlēs - o, viņa spēlē ļoti brangi, bet liekas lieliskam lūgties - viņa ir drusciņ lepna un arī kaunīga. Ko es gribēju sacīt? Jā, papus ir mežā, viņš jau tīri panīkst, savu dienestu kopdams. Cik reiz es neesmu sacījusi: papiņ, papiņ, tu vēl nomirsi, tā pūlēdamies, lai labāk nāk kāds znots  - bet fui, ko es te sarunāju, tādas lietas, ko es tikai ar papu runāju; mani bērni jau vēl ne domāt nedomā uz precēšanos, vēl jau ir laika. Tā, tā, Felzenberģa kungs, nākat tik iekšā un uzlūkojat mūsu namu it kā savu, ar visu, kas tur iekšā. - Vai, kā es priecājos, ka jūs mums parādiet to godu un mūs apmeklējiet, un mani bērni priecāsies arī jūs redzēt, mēs no jums tik daudz laba esam dzirdējuši, Marija jau viņreiz teica - -»
Felzenbergs jau sāka bīties, ka viņš no šīs bezgalīgās pļāpāšanas vairs netiks vaļām, kad patlaban «kukņas mamzele» ienāca un pakniksējusi sacīja:
«Cienmātiņ, nākat kukņā, es nezinu, ko ar to stirnu cepeti darīt!»
«Tūlīt - tā, tā, Felzenberģa kungs, apsēžaties, man drusciņ jāiziet, drīz ienāks bērni, es domāju, viņi ir dārzā, katrai ir savas dārziņš, ko tā pati kopj. Es nevaru vis žēloties par saviem skuķiem. Uz redzēšanos, mīļo Felzenberģa kungs!»
«Lai Dievs man ir žēlīga - tādas vējsudmalas!» Felzenbergs nopūtās un tad nosēdās pie galda. Piepeši viņam krita acīs papīra gabaliņi, kur viņa paša vārds bija uzrakstīts. Uz viena papīra bija ar zīmuli uzkrikumots:
«Eduards Felzenbergs ir liels siržu zaglis, bet manu sirdi viņš nedabūs - es paturu savu ģimnāzistu.
Katinkā.»

Tad atkal:
«Ak, Eduard, ak, Eduard, viss būtu labi, ja Tev tikai nebūtu tik lielas rokas, tik līkas kājas un ja Tu nebūtu vecā baura Pliena dēls. Tava Tevi karsti mīļodamā Lizinka. P. S. Mans telegrāfists Tevi liek sveicināt; bet, ja Tu mani gribētu bučot, tad Jūs šautos ar cūkas desu, ko papus tik labprāt ēd.

Tā pati.»

Tad vēl:
«Mīļo Eduard! Kad Tu būtu «fon», tad Marule Tevi precētu arī bez muižas, bet, kad Tu nu tikai esi Herr Felzenberg, tad Marulā Tevi precēs, ja Tu viņai turēsi četrus zirgus un smukus ratus, smuku sulaini un ļoti nesmuku istabas meitu. Un vēl ko: Marule mīl teātri, balles un jaukas drēbes, un viena jājama zirga viņai allaž vajaga. Ak, Eduard - es Tevi precētu, bet vēl neesmu iesvētīta.

Katinkā. »
«Un jau tā samaitāta!» Felzenbergs nopūtās. «Vai tas tiešām var būt, ka šī famīlija tik samaitāta!»
It kā drebuļi viņam uzgāja, kad viņš visus papīrīšus atkal nolika., kur tie bijuši, un tad uzcēlies aizgāja pie loga. Drīz pēc tam atdarījās durvis. Atgriezies viņš ieraudzīja kādu slaiki noaugušu jaunu sievieti, ko par gluži nesmuku nevarēja vis turēt. Taisns, drusciņ stiprs deguns viņas seju padarīja vairāk vīrišķu nekā mīkstu; bet pilnās lūpas un ziedošie vaigi šo asumu atkal būtu izlīdzinājuši, ja tikai acis nebūtu bijušas tik pelēkas un aukstas. Uzači bija melni krāsoti, tāpat mati, kuru pamatkrāsa bija sarkana. Tie nebija vis bizēs sapīti, bet karājās uz kamiešiem garās sprogās, kuras no matu smēres spīdēja. Viņas gaišais apģērbs ap kaklu bija netīri melns, ar matu smēri notaisīts.
Šī staltā jaunava bija Neumaņu Marija, kuras uzdevums un vēlēšanās bija Felzenberģi savaldzināt savos tīklos.
Nabaga Marija!
Ļoti lepni viņa ienāca, apzinādamās sava uzdevuma, savas gudrības, sava daiļuma. Felzenbergs paliecās ar cienīšanu un godbijīgi sacīdams: «Mans vārds ir Felzenbergs - laikam man tas gods Neumaņa jaunkundzi apsveicināt?»
«Jā, es esmu Marija Neuman un apsveicinu jūs savu vecāko vietā. Mans tēvs ir mežā, viņš drīz būs atpakaļ. Līdz tam jums nu gan būs jāiztiek manā neievērojamā sabiedrībā.»
«Es esmu pārliecināts, ka sarunā ar jums garš laiks nevar būt,» Felzenbergs atbildēja, it nekā nelikdamies zināt.
«Ahā - viņš jau kožas pie makšķeres,» Marija domāja savā prātā un tad auksti atbildēja:
«Meža vientulībā uzaugušai jaunavai nākas grūti sarunā iet līdzi kungam, kas ceļojis pa Vāciju un laikam arī pa lielām pilsētām un tādēļ visu jau zina un pazīst, ar ko mēs tikai pēc grāmatām un laikrakstiem varam iepazīties. Lūgtu, Felzenberģa kungs, vai nenosēdīsities uz zofaju?»
Felzenbergs apsēdās uz krēslu, ar nodomu attālu no tās vietas, kur Līzās un Katinkās krikumi bija nolikti. Marija, tos piepeši pamanīdama, drusciņ nosarka un tad notīrīja galdu, aizbildinādamās, ka viņas māte te esot vešu sarakstījusi un pie tam savus rēķinumus atstājusi.
Jo vairāk Marija ar Felzenberģi sarunājās, jo ātrāki viņa atzina, cik niecīga bija visa viņas gudrība un mācība. Pēc brītiņa viņa uzdrīkstējās viņu pilnīgi aplūkot un gluži iztrūkās, viņa acu spožumu un mieru, viņa vīrišķīgo seju un stalto augumu, viņa smalkās īpašības sadzīves ziņā un, beidzot, viņa augsto, tīro pieri, pilnu garīgas godības, ieraugot. Tāda vīra viņa vēl nebija redzējusi! Viņa atmeta savu lieko vaigu un pieņemto augstību, atmeta savu nolūku un - bija tik pazemīga kā balodītis. Viņa pilnīgi atzina, ka šis vīrs skatās cauri sirdīm un īkstīm, ka viņa gaišai redzei nevarēja būt paslēpta viņas īstā vērte, viņas vājības un gan arī viņas teicamās īpašības. Tagad viņa vairāk klausījās nekā runāja. - Viņai bija tā ap sirdi, ka šī vīra tuvumā katrs paliek šķīstāks, labāks un svētāks - viņa mīlēja Felzenberģi, mīlēja to, cik un kā vien tāda pussamaitāta un augstprātīga sirds varēja mīlēt.
Gribēdama savas jūsmas apkarot, apslēpt, viņa valodu grieza uz mūziku. To viņa cik necik pārvaldīja, ar to viņa dažu labu reizi bija iemantojusi nedalītu atzīšanu - pat no lietas pratējiem. Viņas nodomu saprazdams; Felzenbergs tad arī nekavējās viņu uzaicināt uz klavieru spēlēšanu. Ilgi neizlocīdamās, viņa nosēdās un spēlēja K. fon Vēbera «Freischutz». Felzenbergs nevarēja liegt, ka viņa spēlēja teicami, un priecājās, ka šis nekārtīgi audzinātais bērns jele ko laba prot.
Vēl kādus gabaliņus spēlējusi, viņa piepeši jautāja Felzenberģim, vai tas arī protot mūziku.
«Reizēm es spēlēju gan, bet ir jau ilgi, kamēr es ar mūziku vairs neesmu nodarbojies,» viņš atbildēja.
«Tad lūgtu - spēlējiet ko,» Marija nevalšķīgā un tiešām lūgdamā balsī sacīja.
Felzenbergs nosēdās pie klavierēm un spēlēja no galvas. Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem, sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pastarpām lāstus un brīdēšanu, kas negribēja nerimties. Tad - klau! - tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz pērkoņa tēvs parādās savā pilnā majestātē - spēriens uz spērienu ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts - tad tad viss atkal apklust un jaukas skaņas, līdzīgas eņģeļu balsīm, pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu, un neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzās Felzenberģa spēlēšana.
Marija ir bāla palikusi, viņas krūts ceļas un krīt, viņas pelēkās acis spīguļo - viņa ir it kā uz vietas piesieta un nespēj ne vārdiņa sacīt.
Felzenbergs uzcēlās no klavierēm, apstājās pie loga un skatījās uz netālo mežu.
«Tas bija latviešu tautas liktens?» Marija jautāja. Felzenbergs bija pārsteigts.
«Kā jūs to ziniet, Neumaņa jaunkundze?»
«Es pazīstu Baltijas vēsturi,» viņa atbildēja, «es to esmu mācījusies un lasījusi ar īpašu mīlestību; man arī nav svešas tās pārgrozīšanās, kas jaunākos laikos zem mūsu slavenā un taisnā ķeizara valdīšanas notiek; tas ir tas jaunais rīts, kas latviešiem aust, - un jauka saskaņa ir latviešu tautas nākotne.»
«Es tiešām esmu pārsteigts, to no jums dzirdot! Piedodiet! » Felzenbergs sacīja.
«Es zinu, ka jūs no manim nekā neturiet, un tomēr - -»
Tāļāk Marija nevarēja runāt, viņas balss aizrāvās, viņa paslēpa savas asarainās acis un steigšus aizgāja projām.
«Nabaga meičiņ, ko iz tevis nevarēja izaudzināt un kas tu tagad esi! Saraustīta, pa daļai samaitāta sirds - sirds, kas pat pēc tādas audzināšanas vēl iespēj tik dziļi sajust, tik augsti domāt. Nabaga Marija!» Felzenbergs nožēloja.
Kamēr Felzenbergs vēl tā nožēloja, ienāca Neumaņa kungs un kundze un ieveda līdzi savus divi jaunākos piezarīšus. Lizā bija neievērojams skuķis, un tai ar mīļu prātu varēja novēlēt viņas telegrāfistu, ja tas savas mazās algas dēļ tikai būtu varējis uzturēt sievu - sievu, kas vairāk nekā neprata darīt, kā tikai ēst, dzert, pļāpāt, romānus lasīt, ar vārdu sakot - Dievam dienas zagt un savu sirdi pildīt ar netīrām kārību domām.
Katinkā turpretim bija tiešām skaists bērns, līdzīgs nupat kā plaukstošai sarkanai rozei, un, ja viņas neattīstītais gars nebūtu tik zemu nolidinājies un viņas neizglītotā sirds jau tā samaitāta un saģiftēta caur nerātnu fantāziju un jaunu priekšzīmi, ko ne vien viņas vecākās māsas, bet arī visi tie liekēdēji deva, kas Neumaņa namu uzlūkoja par savu baložu būri, - tad būtu bijis vērts ar Katin.ku jo tuvāki iepazīties. Bet tagad tas nav vērts, viņa ir uzaudzināta, kā mūsu laikos diemžēl simtiem tūkstoši bagāti apdāvinātu jaunavu uzaudzina, un, kā šīs beidzot pakrīt un, īpašos zieda laikos nāvīgi ievainotas, sāk vīst un neievērojamam galam pretim iet, tā laikam gan arī Katinkā ir izredzēta par tādu sadzīves jeb, īstāki, nekrietnas audzināšanas upuri!
Neumanis Felzenberģi apsveicināja lasītājam jau pazīstamā prātā un garā un tad stādīja priekšā:
«Felzenberģa kungs - Lizā, mana otrā meita - Katinkā, mana jaunākā.»
Felzenbergs viegli paliecās. Lizā pāršķieba savas paplatās lūpās, un Katinkā bez bailēm gāja uz Felzenberģi, sniedza viņam abas rokas un sacīja, jocīgi smiedamās:
«Vai ziniet, Felzenberģa kungs, kad jūs nesen spēlējāt to jauko maršu, tad es apķēru Lizinku un mēs abas dancojām kā kutinātas. Vai - va jūs vēl nevarētu paspēlēt, es tā mīlu mūziku, bet pati es daudz nekā nemāku mana skolotāja sacīja, ka man labāki tīkot romānus lasīt, nekā klavieres spēlēt. Va ziniet, es tagad lasu ļoti jauku romānu, tur divi mīlas, bet nedabūjas, jo viņa iemīlējas iekš cita, un viņš? Na, ko jūs domājiet, Felzenberģa kungs? Viņš iet un - piedzeras! Tāds ners - būtu nācis pie manim, es viņu būtu ņēmusi, ja jums tur nekas nebūtu pretim, augsti cienītais, sirsnīgi mīļotais Eduard un nākošais svaini. Ha, ha, ha, ha!»
To sacījusi, Katinkā, gardi smiedamās, aizbēga.
Vecais Neumaņa kungs pasmējās.
«Tā jau ir mūsu mīļā trakule,» viņš izskaidroja.
«Katinkai tik vajadzētu pa lūpām,» Neumaņa kundze dusmojās: «Viņa pļāpā niekus - kā tad Marija pavisam ir citāda. - Lūgtu, kungi - iesim pie brokasta, - šodien ir tiešām labi izdevies cepetis, cepta jēra galva, jauni kartupeļi un labs alus. Papus - vai liki vīnu uznest? Ak tā, Felzenberģa kungs, jūs tak arī dzeriet šņabi? Ak, ak, kas mums par labu šņabi - Marijas darbs! - Lūgtu, kungi.»
Gandrīz trīs stundas Felzenbergs atkal bija nokavējis tīri bez vajadzības. Un mājās viņam bija tik daudz darbu, tik daudz rīkošanu! Tādēļ viņš gluži iztrūkās, kad Neumanis pie brokasta, ko, acīm raugoties, ļoti vilcināja un kuru aprakstīt būtu veltīgs laika kavēklis, bez bēdām pasludināja:
«Jūs gan vēlējāties, lai es mežsargus šeit apstellēju, bet tas nu nav noticis, un, kā es domāju, mans rīkojums nav ļauns, būs jums pilnīgi pa prātam, Felzenberģa kungs. Redziet, kad visus mežsargus šeitan apstellētu, tad pa tam meža zagļi - -»
«Tagad, vasaras laikā, kur katram darbs druvās?» Felzenbergs iejaucās Neumaņa runā. «Un tad man arī nav protams, ka Uplejā pavisazn būtu meža zagļi, jo, cik man zināms pēc kontraktiem un cik es dažās mājās esmu pārliecinājies, tad te jau katrs gan dabon no meža cik un ko viņš grib, tā ka ar to, kas vienā gadā tiek izšķērdēts, pie kārtīgas iegrozīšanas un ja tikai pa daļai zemes malku ņemtu palīgā, mazākais, 3 gadus varētu iztikt.»
«Mums jau mīļais debesu Tēvs diezgan svētījis, lai ļautiņi sildās un iegādājas lietas kokus - mums būs pašiem dzīvot un ļaut, lai dzīvo!» Neumaņa kungs atbildēja.
«No savas puses es nu gan vēl nevienam neesmu liedzis dzīvot, cik viegli un omulīgi katrs var,» Felzenbergs piezīmēja. «Bet šeit no tam nebūt nav runa. Izšķērdēšana nav dzīvošana. Es gribētu zināt, kam tāda izšķērdēšana nāk par labu - ja daudz, tad varbūt pilsētas žīdiem un apkārtējiem meža. zagļiem. Mūsu saimnieki nodarbojas visu ziemu ar malkas un baļķu dzīšanu, bet, caur caurim ņemot, viņu ēkas ir ļoti pakritušas - dažās mājās baļķi sapūst. Malkas ir visur par daudz - žagaru un zaru izlietošanu te, kā es esmu pārliecinājies, nebūt nepazīst, visur dedzina to kodolīgāko malku, ko par dārgu naudu varētu pārdot - -»
«Mūsu cienīgs kungs jau negrib pārdot,» Neumanis šāvās starpā.
«Viņš negrib pārdot tādēļ, ka viņš savu mežu līdz ar dažiem citiem uzlūko par vajadzīgu ļaunumu, kamēr tas taču ir manta, kam augļi jānes, gluži kā druvai u. c. Pēc mežu zinības un pēc dabas likumiem būs pārdot malku un baļķus, jo vecākie koki, savu laiku nodzīvojuši, sāk nīkt un pazaudē no vērtes. Īpaši tādā bagātā un vecā mežā kā pie mums. Ja to nedara, tad ik gada liels kapitāls iet bojā, un, kad it visur tā saimniekotu, tad no tautas saimniecības stāvokļa miljoniem rubļu panīktu jeb tiktu izšķērdēti no tām mantām, ko daba cilvēkiem tik bagātīgi piešķir bez lieliem pūliņiem. Pie kārtīgas meža saimniecības, zināms, vispirms vajaga kārtīgas iedalīšanas; vispirms smalki jāaprēķina, cik muižai un pagastam ik gada tiešām vajaga un cik var pārdot. Pārāki par īsto vajadzību dot ir pašapzagšanās, kas ātrāki vai vēlāki briesmīgi atriebsies. Kādu labumu, par piemēru, atnes mūsu saimniekiem tik daudz malkas un baļķu? Paši viņi tik daudz nepatērē, un tātad katrs zin, ka uplejieši naktīm apgādā pilsētiņu ar malku, bet bagāti viņi pie tam tomēr nav - ko uz tādu vīzi nopelna, to atkal nodzer. Es nerunāju no visiem. Mums ir ļoti godīgi un krietni saimnieki, kas tura par negodu uz tādu vīzi kungu apkrāpt un kontraktu pārkāpt. Bet mums ir arī diezgan palaidnieku, īpašas meža žurkas. Un taisni tie ir tie plikākie - viņiem nekad nav naudas, pie visām lētām rentēm, - caur tādu nekrietnu saimniecību mūsu mežs dažā labā ziņā ir bijis par sodu un samaitāšanu, ir devis iemeslu uz palaišanos un sveša īpašuma aiztikšanu, kurpretim tam vajadzēja būt par īstu svētību. - Jaunākos laikos mežus jau sāk uzlūkot kā dārgu, no visiem apsargājamu un saudzējamu mantu, kuras izšķērdēšana visiem iedzīvotājiem atnes ļaunus augļus. Meža īpašnieks zināmā mērā ir atbildīgs visai zemei, un tādēļ viņam savu pienākumu būs pareizi izpildīt, mežu kopjot un izlietojot. Jo, kad caur nekārtīgu saimniekošanu pēc tik un tik daudz gadiem nemaz vairs nebūs mežu jeb vēl tikai nederīgi, jauni mežiņi būs, tad visi piepeši atzīs, ka nu ir vispārīgs malkas trūkums un ka klimats pavisam ir pārvērties mūsu zemkopībai nevis par labu, bet par lielu postu. Šos ļaunos augļus jau tagad vietām samana, un tādēļ dažās zemēs pati valsts valdība virsuzraudzību arī pār privātmežiem ir ņēmusi savās rokās. Ka tas pats beidzot arī Krievijā nāks, es esmu dziļi pārliecināts, bet, ka mūsu Baltijā tādu nosacījumu sen jau vajadzēja, to liecina mūsu vēl bērna autos esošā meža saimniecība, bet varbūt to bēdīgāko liecību šinī ziņā gan dos īpaši Uplejas meži!»
Kamēr Felzenbergs tā runāja, Marija, tā sakot, katru viņa vārdu uzķēra un paturēja. Zināms, viņa arī bija tā vienīgā, kas šo patiesīgo sprediķi saprata: jo vecais Neumanis uz to klausījās gluži kā citām reizēm uz savu «draugu» medinieku teikām, kurpretim Katinkā un Lizā savā starpā padikti ņirgāja, rakstīja cedelītes un tās izmainīja galda apakšā, kamēr viņu teicamā māte ņirgāja līdzi un Felzenberģim, kad tas bija beidzis runāt, piedāvāja cepeti u. c., lai tik ēdot, esot jau Dieva svētība, tik ātri jau ēst nedabūšot, jo zirgi jau esot aizjūgti - tūlīt braukšot.
«Ā, pardon, es esmu jau paēdis - negribu dāmas aizkavēt, kad tām braukšana,» Felzenbergs pasteidzās atbildēt.
«Nē, nē, jaunkundziņ,» vecene izskaidroja, «mēs brauksim visi, jūsu labad vien jau tā braukšana notiek.»
«Tad es ļoti nožēloju, ka jūs manis dēļ velti esiet pūlējušies, es nekur nebraukšu, man šodien vēl ir ļoti daudz darbu šeit pat!» Felzenbergs atteica.
«Redziet, Felzenberģa kungs,» pats papus uzsāka, «tā lieta ir tā: kā es jau kļuvu sacījis, mana uzticīgā mežkunga sirds neatļāva mežsargus te muižā pastellēt, jo pa tam gandrīz visu mežu varētu nolaupīt, un kur tad es nabaga vīrs lai ietu -»
«Papu, tad tu varētu iet vēžot, es ietu līdz,» Katinkā smiedamās iesaucās.
«Nē, es liktu citu ko priekšā: tu tad it labi varētu izdibināt, cik ilgi mums, taviem nelaimīgiem bērniem, būs jāklausās uz šiem mežainiem kalna sprediķiem,» Lizinkā piezīmēja.
«Bet Lizā!» Marija brīnījās.
«Nē, nē - kā tie bērni šodien ir nerātni, to nebūt nevar izsacīt,» mamā smējās. «Redziet, Felzenberģa kungs, jūs mūsu mājās esat atnesuši pavisam citādu jautrības garu.»
«Pagaidi jele, mamā, es jau Felzenberģa kungam vēl nebūt visu neesmu izstāstījis,» Neumaņa kungs jaucās starpā, - «es taču gribu iegūt viņa žēlīgo atzīšanu par savu mežkunga izmanību. Jā, redziet, Felzenberģa kungs, gribēdams mežu pasargāt no vispārīgas aplaupīšanas, es mežsargus esmu sastellējis turpat mežā pie Gobdziņiem, ļoti jaukā vietā, augstā kalniņā, kur apakšā burbuļo upīte - tur Katinkā grib iet vēžot - un visapkārt tik jauki, tik jauki! Un, gribēdami jums laiku pakavēt, mēs visi brauksim līdz un tur dzersim kafeju - konjaka pudele būs līdz - Lizinkā, atnes cigārus, ka tos nepiemirst.»
«Bet savā rakstā es tak ļoti skaidri un gaiši esmu sacījis, ka mans nodoms ir šodien visus. meža rēķinumus revidēt,» Felzenbergs nopietni sacīja.
«Taisnība - mēs ir to panāksim, bet manus mežsargus jums vajadzētu gan redzēt tanī vietā, kur es tos esmu sastellējis; varbūt, ka tas nebija pareizi, ka es tā esmu darījis, bet, reiz es viņiem to pavēli jau esmu devis to atsaukt, tas skādētu manam amata godam,» Neumaņa kungs atbildēja un noslaucīja savu pieri.
«Viņus redzēt es nekāroju - mans nodoms bija viņu rēķinumus salīdzināt ar jūsu. Bet, kad jūs nu uz šo savu vēlēšanos liekat tik lielu svaru, - labi, es savu pienākumu izpildīšu tur.»
«Tra ra, tra ra, trah, trah!» Katinkā iesaucās. «Hurā, Marušinkā, Felzenberģa kungs brauks līdz - augstas laimes, hurā!»
«Bet Katinkā!» Marija atkal brīnījās.
«Bērns ir jautrs, es ar esmu jautra, mēs visi esam jautri - kas ta par nelaimi, ka mēs esam jautri?» mamā vaicāja.
«Nu, bērni - pošaties!» papus mudināja.
Zirgi jau bija priekš durvīm, Neumaņa famīlija sāka ģērbties un posties - Felzenbergs palika viens pats un apstājās ēdamā istabā pie loga. Meitas ienāca galdu novākt.
«Esiet tik laipni un liekat man zirgu atvest,» viņš lūdza.
«Kas tas par zirgu?»
«Mans zirgs - Uplejas muižkunga zirgs.»
«Ak tā - to es varu gan,» resnā istabas meita atbildēja un tad gorījās ārā.
Felzenbergs caur logu varēja redzēt, ka staļļa puika viņa zirgu izved. Tanī pašā brīdī arī Neumaņu kundzes iznāca uz lievenēm. Viņš arī izgāja. Trīs rati bija aizjūgti, pavisam bija septiņi zirgi. «Uplejas mežkungs dzīvo labi,» Felzenbergs domāja. Priekšā stāvēja pusrati ar trīs zirgiem, uz buka sēdēja kučieris ar livreju, ratos vēl neviens nesēdēja. Otros ratos jau bija iekāpuši vecie Neumaņi, trešajos - Lizinka un Katinka. Marija stāvēja uz lievenēm, dārgā mētelī ietinusies. Marija laikam gaidīja uz Felzenberģi. Kad šis iznāca, tad Vaņka iezviedzās, izrāvās puikam no rokām un atskrēja pie sava kunga, priecīgi bubinādams. Marija skatījās stīvām, naidīgām acīm uz Vaņku; viņa to labprāt būsu nonāvējusi!
«Felzenberģa kungs, to tik vien ne, jūs jau diezgan izjājušies - jums jābrauc pirmajos ratos,» Neumaņa kungs iesaucās.
«Papu - es jāšu Felzenberģa kunga nevaldāmo arābieti,» Katinkā pieteicās. «Lai viņš sēd pie Marušinkas tur ir mīksta sēža!»
«Nē, es pats jāšu, Neumaņa jaunkundze, man jāpiejāj Gravās, tur ir slims kalps - es viņu gribu apraudzīt. Esiet tik laipni un brauciet, es jau diezgan laikā aizjāšu - vieta man zināma.»
To sacījis, Felzenbergs ar vēja spārniem aizjāja. Neumaņa karavāne sāka braukt. Marija sēdēja viena pati pusratos, priekš kuriem tie trīs zirgi bija aizjūgti.
Laikam viņa raudāja? Viņa tak Felzenberģi mīlēja?
Nē, Marija neraudāja, viņa klusām - lādēja! Tikai, kad viņas vājības un nevērtība izrādījās, - kad viņas sirds bija pilna žēlabu, - tikai tad viņa varēja raudāt. Bet, kad viņas patmīlība bija aizskarta, kad viņas mīļākie sapņi nepiepildījās, tad viņa varēja būt dusmīga, ļoti dusmīga - un nikna.- -Neumaņi bija aizbraukuši pie Gobdziņiem; mežsargi viņus saņēma ļoti padevīgi. Tur bija jaukas lapenes ar velēnu beņķiem ietaisītas; bez tam vēl pagaidu kukņa, kur meita kafeju taisīja. No visa varēja redzēt, ka vecais mežkungs ne laika, ne spēka nebija taupījis, lai šī jau no dabas tik jauki izrotātā vietiņa pārvērstos par patīkamu vasaras jeb pagaidu mitekli priekš kungiem un kundzēm. Un viss tas notika Felzenberģim par godu un - Marijai.
Mežsargi bija ieraudzījuši, ka kas pažib pa krūmiem. «Tas ir jaunais muižkungs,» Neumanis sacīja. - «Na visi uz fronti! Kučieri, ka zirgi neizbīstas!»
Felzenbergs ar savu žiglo Vaņku bija atjājis uz kādiem 20 soļiem. Divpadsmit šāvieni norībēja, tad atskanēja divpadsmit balsīgs «hurā!».
Felzenbergs nokāpa no zirga un padzina to zālē. Kad viņš mežsargiem tuvojās, tad tie salutēja (pēc zaldātu modes turējā flintes pie krūts). Viņi bija ģērbušies privātmežsargu mundieros.
Neumanis stādīja priekšā:
«Mani mežsargi - jaunais muižkungs.»
Visi divpadsmit gāzās Felzenberģim virsū, gribēdami viņam rokas bučot.
«Paliekat savā vietā,» šis sacīja, «un noliekat savus ieročus! Tos divpadsmit šāvienus jūs būtu varējuši aiztaupīt - jūs velti izbaidiet putniņus. Vai visiem rēķinumi līdz?»
«Nē, cienīgs tēvs!»
«Tā. Tad jūs rītu pulksten 9 tos man nodosit Uplejas muižā. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs tēvs!»
«Turpmāk jūs mani sauksiet vai pie vārda vai par muižkungu. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs muižkungs!»
«Kas rītu nebūs atnācis, to es atlaidīšu no dienesta. Vai dzirdiet?»
«Jā, cienīgs muižkungs!»
«Tagad jūs variet iet katrs pie sava darba - bez kavēšanās!»
«Jā, jā, cienīgs muižkungs!»
«Tad ar Dievu!»
«Ar Dievu, cienīgs muižkungs!»
Mežsargi aizgāja. Vecais Neumanis ne savām ausīm negribēja ticēt. Tas viņam vēl nekad nebija noticis! Bet tas vīrs, kas to uzdrošinājās darīt, bija - barona pilnvaris! - Pat vecā pļāpa Neumaniene velti meklēja pēc vārdiem un Katinkā pirmo reizi savā sešpadsmit ar pus gadu mūžiņā vairs neuzdrīkstējās lēkt acīs. «Hu - šis Felzenbergs ir gan citāds nekā mans ģimnāzists!» - Lizā bija tā sakniebusi savas lūpas, it kā viņa cukuru sūktu. Marija bija bāla - aiz dusmām. Te nu bija tas pats vīrs, ko viņa vēl šorīt bija apņēmusies pazemot, kalpināt; kura dēļ viņa tad bija raudājusi un - pēc viņas domām caur to pazeminājusies. Šis vīrs, ko viņa kādas stundas bija mīlējusi, tik karsti un dedzīgi mīlējusi, - šis vīrs tagad stāvēja viņas priekšā rāms un nopietns, bet gluži neaiztiekams, nesasniedzams savā stingri nosacītā, vīrišķā dabā un gara augstībā. Tagad viņa šo vīru ienīdēja - ienīdēja līdz nāvei! Ja viņa tiešām būtu bijus tā, par ko viņa sapnī sevi reiz bija redzējusi, ar zelta kroni galvā, tad viņa būtu sacījusi: «Eduard; sirdsmīļo, dārgo Eduard, redzi, es savu augsto kroni nolieku pie tavām kājām un par to prasu tikai vienu vienīgu vārdiņu, to vārdiņu: «Marija, es tevi mīlu!»» Bet. tagad viņa bija bez kroņa, un Eduards stāvēja tik augsti pāri par viņu - tagad viņa to ienīdēja.
Nabaga Marija, tev trūka sirds izglītības un tikumu, tev trūka tiklības pamatu, bez kuriem sirds un prāts ir kā niedre, ko vējš šurp un turp loka!
«Es pateicos par jūsu laipnību, Neumaņa kungs un kundze. Mans amats mani aicina uz mājām. Nožēlodams, ka es diemžēl tik ātri vairs nekļūšu pie tā prieka atkal jūsu viesis būt, es jūs, Neumaņa kungs, uzaicinu rītu, pulksten deviņos ar visām savām meža grāmatām un rēķinumiem atbraukt pie manim uz Upleju. Es esmu pārliecināts, ka es uz jums velti negaidīšu. Ar Dievu!»
To sacījis, Felzenbergs atvadījās un parastā vīzē ātri aizjāja.
Neumaņiem piepeši sāka palikt auksti, jo tie it ātri pārbrauca uz mājām, jebšu viņi bija sataisījušies šinī jaukā pakalnā «būdiņas darināt», tā kā uz naktsguļu.
Otrā rītā pulksten deviņos mežkungs un mežsargi bija Uplejā un pieteicās pie Felzenberģa.
Revīzija izrādīja:
1) Meža ruļļos un kartē gan stāvēja, ka tas esot iedalīts gabalos, kuros pēc kārtas jācērt, bet grāmatās par cirsto malku nestāvēja vis, no kura gabala, kad un zem kura mežsarga uzraudzības tā cirsta, kas cirtis utt. Atradās tikai vispārīgi piezīmējumi, ka tanī un tanī gadā esot tik un tik daudz malkas, baļķu utt. izcirsti.
2) Bija gan saraksts - no muižas valdes dots -, cik katram saimniekam, krodzniekam u. c. jādabon malkas un baļķu, bija arī piezīmēts, ka tie visu dabūjuši, bet, kad, kur un zem kāda mežsarga uzraudzības, tas tur nestāvēja.
3) Cik un ko lielā muiža un malu muižas dabūjušas, tas nekur nebija piezīmēts. Neumanis aizbildinājās, ka šī malka jau esot uzņemta vispārīgā izdošanas rēķinumā.
4) Tanī pašā vasarā būvēja vairāk ēku, kuru būvkoki izgājušā gadā bija, cirsti, bet par to nekas nebija piezīmēts.
5) Mežsargi gan bija šo to piezīmējuši, bet šie piezīmējumi nebija pēc kārtas, nebija tā, ka no tiem varētu gudrs tapt, un ar mežkunga grāmatām tie nebūt nesaskanēja. Tikai četri mežsargi bija veduši skaidrus rēķinumus, bet ko tas līdzēja, jo Neumaņa grāmatas ar tiem nesaskanēja!
Ar vārdu sakot: Uplejas meži bija gluži pēc katra patikšanas izlietoti, jebšu gan ik gadus bija iesūtīti ļoti smuki norakstīti pārskati par cirsto malku u.c.
Tālāk Felzenbergs pats bija pārliecinājies un arī mežsargi to nenoliedza, ka priekš meža tīrīšanas, nosausināšanas u. c. itin nekas nebija darīts, ka mežā bija liela kopa vecu žagaru, kritušas malkas utt., «ko neviens negribot ņemt», kamēr ik gada simtiem asu kodolīgas malkas cirta un izniekoja. Beidzot ļoti krita acīs, ka .gandrīz nekādas ķīlāšanas un sūdzības par meža zādzību nebija notikušas, ka Neumaņa kungs pats neliedza.
Meža valde bija pilnīgi bijusi Neumaņa rokās, vecais muižkungs to nevarēja un laikam arī neprata pārlūkot; barons Kronšilds, mājā nedzīvodams, ik gada saņēma tikai pārskatus. - Skāde,. kas caur tādu saimniecību gadu no gada bija notikusi, sniedzās simtu tūkstošos! Un pie tam Neumanis dzīvoja tik kupli, turēja septiņus braucamos, divi jājamos zirgus, smalkus ratus, divi kučierus, lielu pulku dienderu, veselu baru suņu utt. Pēc Felzenberģa aprēkinuma viņam priekš dzīves vien par gadu vajadzēja, mazākais, 3000 rubļu!
Kad Felzenbergs viņam to lika priekšā, tad viņš sāka dievoties un atsaukties uz savu «pazīstamo» uzticību un beidzot raudāja kā mazs bērns un lūdza Felzenberģi, lai tas apžēlojoties mazāk viņa, vairāk viņa «nevainīgo» bērnu - jele Marijas dēļ.
«Apžēloties par jums un jūsu famīliju var pats barons - mans pienākums ir darīt, ko es par taisnību atzīstu. Bet es atzīstu, ka tas ilgāki tā vairs nevar iet, ka šai bezprātīgai meža saimniekošanai uz pēdām jānobeidzas! Tādēļ es, pēc savas, no barona kunga man uzticētās pilnvaras, no šīs dienas jūs atceļu no mežkunga amata izpildīšanas, atstādams barona ziņā, vai viņš jūs tālāki grib paturēt vai ne. Pa tam es pats uzņemšu meža valdes darbus. Jums ir brīv žēloties pie ģenerālpilnvara. Tas pats notiks ar astoņiem mežsargiem, kurus es tāpat šodien atceļu no amata. Viņu vietā es iecelšu vīrus, kas mazāk nodarbosies ar niekiem un vairāk ar meža uzraudzību. Tagad - ar Dievu!»
Vecais mežkungs sašļuka un nokrita uz krēsla. Viss, ko viņš varēja izsacīt: «Es esmu beigts - mana sieva -»
«Jā, jūsu sieva un jūsu vieglprātība jūs ir tik tālu aiz vedušas. Man žēl jūsu nerātni audzināto bērnu - tiem ir simtkārt bēdīgāka nākotne nekā kurai katrai zemnieku meitai, kas tak savu maizi var pelnīt, kurpretim jūsu bērni nekā neprot, nekā nespēj - it nekā! Bet uz sava pilnvaras devēja rēķinuma es nevaru un nedrīkstu būt lielsirdīgs un taisnības vietā izlietot «skatīšanos caur pirkstiem», caur ko es pats paliktu par līdzvainīgu. Taču es barona kungam jūsu bēdīgo nākotni likšu priekšā - tas ir viss, kas ar manu godu un sirdsapziņu saietas!»
Felzenbergs izgāja no istabas un pasludināja astoņiem mežsargiem, ka tie atlaisti nekārtīgas amata kopšanas jeb īstāki: amata nelietīgas valkāšanas dēļ. Tanī pašā vakarā viņš iecēla citus mežsargus atcelto vietā.
Baroni Drahenklau un Kronšilds apstiprināja Felzenberģa pilnīgi attaisnotos nolēmumus. Neumanim vēl tanī pašā rudenī bija jāaiziet. Nākošā gadā viņš uzņēma rents vietu, bet jau pēc pāris gadiem bija iekritis dziļos parādos. Viņa nelaimīgā famīlija nespēja savaldīties un atrauties no parastās lepnās dzīves, līdz tai beidzot vairs nebija, ko lepoties, ne ko ēst. - Sapņoto kroni Marija nepanāca, bet gan tādus gadus, no kuriem mēdz sacīt: tie man nepatīk. Lizā neprecēja vis savu telegrāfistu, jo tas viņu tikai mīlēja, kamēr viņas vaigi vēl ziedēja, pēc tam viņš aizgāja tāļumā, un Lizinkā apprecēja kādu krodzinieku. Katinkā sevim bija izmeklējusies to vislabāko tiesu - tā ar kādu gāju fotogrāfu pa nakti aizlaidās lapās.