MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

13. PIECI PĀRI VIENĀ REIZĒ

Šodien Plienos bija prieka diena: Bahs ar savu karsti mīļoto sieviņu svinēja sava pirmsdzimtā un vienīgā dēliņa dzimuma dienu. Mūžam noslēgts un mūžam neizdibinājams paliks tās svētās un tīrās mīlestības cēlonis - mīlestības, ar ko vecākie uzupurēdamies apkampj un audzina, un saudzē savu bērniņu - jauno pasaules pilsoni, kas vājš un nespēcīgs uzņem savu mūža gaitu, pilnīgi padots savu audzinātāju sargāšanai un kopšanai. No draugu mīlestības saka, tā dibinājoties uz savstarpīgu labumu, ko viens draugs no otra bauda savā uzticīgā draudzībā, kura dažos gadījumos pārvēršoties par ieradumu, dažos atkal par ideālisku centienu; no mīlestības starp jaunekli un jaunavu saka, ka tā dibinājoties uz dabas likumu, pēc kura viena kārta dzenas, sērojas un ilgojas pēc otras, un uz vajadzībām jeb paģērējumiem, ko nodibina praktiskā dzīve, sadzīves likumi, izglītota sirds, tiklība, attīstīts mākslas prāts (ideālisms) un beidzot cenšanās pēc omulīgas, mierīgas dzīves un baudīšanas. Vairāk vai mazāk visi šie izskaidrojumi nav bez pamata, mazākais, tie ir saprotami, jebšu rakstītājs no savas puses ikkatru īstu un dziļu mīlestību atvasinātu no savāda, dievišķīga, cilvēkam vēl neatklāta, nesaprotama, neizdibinājama likuma, p. p., uz tādu vīzi, ka mēs ticam un esam pārliecināti, ka Dievs ir, ka mēs gan neizprotam un pilnīgi nesajēdzam, bet kas tādēļ mūsu jēgumā taču ir un dzīvo - viņš, neizdibinājamais gudrības, taisnības, visspēcīgās valdīšanas un žēlastības avots, iz kura mēs smeļamies savu bērnišķīgo ticību, savu cerību un garīgo spēku, - viņš mūžīgais un visaugstākais gars, priekš kā mēs zemojamies, no kā mēs sagaidām visu svētību un laimi - un arī grēku sodu. It kā šī svētā ticība un cerība, un paļaušanās ir un pastāv, jebšu tā mūsu prātam, nedz arī zinībām nav izdibinājama, tā arī - pēc mūsu domām - pastāv sevišķi dievišķīgi mīlestības likumi, kas cilvēkus savieno un aplaimo, kas it kā neredzamas, bet tomēr stipras un spēcīgas saites sapin un saista kopā pārus un visus cilvēkus. - Ka šie dievišķīgās mīlestības likumi nav bez robežām, t. i., ka tie neceļ, nesekmē un neuztura mīlestību, kur tai vai dabas vai sadzīves likumi stāv pretim (p. p., ka brālis neiemīlējas māsā, ļoti augsti attīstīts atkal tikai reti iemīlējas gluži neizglītotā, kultūras cilvēks mežonī utt.), tas taisni liecina un pierāda, ka mīlestībai ir s a v i, jebšu vēl neizdibināti likumi, jo saskanoša likumība, kā mēs to domājam un redzam pasaules ēkā un radības nodaļās, ir vispārīga, tā ka šis dabas likums otram nevar, nedrīkst būt ceļā, jo tad tādas vispārīgas un mūžīgas saskanības jeb saskaņošanas likumības nemaz nebūtu; tad arī daba tāpat nomaldītos un alotos, kā mēs esam paraduši domāt no cilvēku mīlestības centieniem; tad pavisam cilvēku garīgā dzīvē likumības trūktu, tad tie attīstītos, cīnītos un mīlētu bez jebkuriem likumiem. Pat arī caur to teoriju, pēc kuras cilvēks neizmērojamā laikā no daudz zemāka radījuma esot palicis par cilvēku, nav pierādāms, ka tas būtu noticis ārpus dabas likumības, un tādēļ arī jāatzīst, ka cilvēku gara dzīve: prātošana, atzīšana, cenšanās, mīlēšana, ienīdēšana utt. nenotiek bez likumiem. - Bet viss tas visvairāk zīmējas uz mīlestību starp draugiem un starp vīrieti un sievieti, ko jaunāko laiku teorijas cenšas atvasināt it vienkārši no pašīgiem jeb egoistiskiem centieniem. To mīlestību, kas pastāv starp vecākiem un bērniem, vēl neviens nav uzdrīkstējies tik tālu pazemot - priekš tās vēl ikkatrs; pat neticīgais, tā sakot, noņem cepuri un pazemojas priekš viņas svētās augstības un svētu darošā spēka. Jā, svētu darošā spēka, jo mums liekas, ka katrs tēvs un māte, kas savu bērniņu mīlē, no visas sirds un dvēseles mīlē, viņa tuvumā, pie viņa šķīstās gultiņas sevi jūtas paceltu, labāku, svētāku un atgrieztu no ļaunām domām, no ļauniem darbiem.
Tādā garā un ziņā dakteris Bahs un viņa dzīves draudzene mīlēja savu bērniņu, Eduarda Felzenberģa krustdēlu. Ka viņi šo ar ilgošanos gaidīja šinī viņu prieku dienā, ir gan lēti protams. Un tomēr viņiem nebija cerības, ka tas atnāks, jo Felzenbergs, darbos gluži apracies un bez tam izsamisies visu to nekārtību un blēdību dēļ, ko viņš tik īsā laikā Uplejā bija pienācis, viņiem bija aizsūtījis ziņu, ka viņš pārlieku darbu dēļ nevarot ne pēdas kustēties no savas vietas un tāpēc sūtot savas visulabākās laimes vēlēšanas, bet pats nevarot vis braukt. Vai tiešām šis bija tas iemesls, kas viņu aizturēja no aizbraukšanas, ja vairāk ne, tad jele uz pāris stundām? Jeb vai viņu no tam atturēja cits kāds cēlonis, varbūt tas, ka Elza Ozols gandrīz jau visu vasaru dzīvoja pie viņa māsas Plienos, kurus viņš tikai divi reizes un katru reizi tikai uz īsu brīdi bija apmeklējis? Kas to var zināt! Bet to gan dažs labs zināja, ka jaunais muižkungs veco Ozolu tikai vienreiz bija apmeklējis, atbildēdams uz viņa pirmo apmeklēšanu, kā sadzīves likums to paģērēja. Sastapšanās amata darbu dēļ starp abiem mēdza notikt muižas valdes kanclejā jeb kantorī, kur sestdienu bija labi liela sapulce. Tad Eduards allaž bija visai nopietns un ātrs izdarīšanā, un likās, ka viņš nevarēja ne sagaidīt tā brīža, kur šie formāliskie darbi beidzas, un Rumbenieks viņa uzticīgo. Vaņku turēja pie pavada, uz dūšīgo un veiklo jājēju gaidīdams. - -
Bija svētrīts augusta pirmajās dienās. Eduards sēdēja savā istabā un rakstīja, uz galda bija liela kopa grāmatu, rakstu, rēķinumu. Vajadzēja labai galvai būt, kas te prata atrast ceļu un skaidrību. Pie durvīm lēnām klaudzināja.
«Lūgtu iekšā!» Eduards padikti sacīja. Ošu Juris ienāca un atnesa kafeju. Godbijīgi sveicinājis, viņš jautāja: «Cienīgs jaunskungs, kādas drēbes jūs šodien ģērbsit? Jūs tak brauksit uz Plieņiem - mazais Eduartiņš jūs gaida.»
«Jupis tevi lai rauj,» Felzenbergs, it kā no lapsenēm durts, iesaucās. «Cik reiz es tev lai teicu, ka es savā starpā esam jaunības draugi un «tu», un «tu», un ka tev tad tavs riebīgais «jaunskungs» jāliek pie malas - ko?»
«Eduard, mīļo Eduard, nedusmojies uz mani! Tici man, ka es aizmirstu, ka man nākas grūti tevi par citu ko uzlūkot nekā par manu, par m ū s u kungu. Tu esi kungs caur caurīm, mīļo Eduard - katrs tavs loceklītis ir kungs! Nevis lepnība, bet taisni tava sirds pazemība un laipnība, un taisnā izturēšanās, un tava dūšība, un tava garīgā augstība - viss tas tevi padara par tādu, kam jātuvojas ar godbijāšanu, pazemību un padevību. - Es nevaru citādi, un neviens nevar citādi - piedod man, mīļo, sirdsmīļo Eduard!» Juris satricināts atbildēja.
Felzenbergs gribēja ko sacīt, bet atkal jau klaudzināja pie durvīm.
«Esi tik laipns un paskaties, kas tur ir,» Eduards lūdza.
«Rumbenieks un Bērziņš,» Juris pieteica.
«Lai viņi ienāk!»
Abi pieteiktie ienāca.
«Labrīt, cienīgs jaunskungs!» viņi sveicināja.
«Labrīt, ko jūs laba teiksit?»
«Gribējām pateikties par to jauko Dieva kalpošanu, ko jūs esiet ieveduši mūsu pilī, un par to jauko ērģeļu spēlēšanu.»
«Es priecājos, ka es jums te pa prātam darījis. Ticība ir īsta dievbijība, ir mūsu augstākais svētums, šīs dārgās mantas mums būs kopt,» Felzenbergs atbildēja.
«Un tad vēl man kas būtu jālūdz,» Rumbenieks bildināja.
«Man arī,» sacīja Bērziņš.
«Nu, kas jums vēl ir?»
«Es gribēju lūgt, cikos jūs brauksit uz Plieniem un kādos ratos jūs brauksit? Es domāju, ka pusratiem nekas nekaitētu,» Rumbenieks gluži mierīgi un pašapzinīgi sacīja.
«Un es gribēju lūgt, vai jūs jau tagad nevarētu uzdot, kas rītu darāms, jo daktera kungs un jūsu mīļā cienīgā māsa, un mazais Eduartiņš jūs tik ātri nelaidīs projām,» Bērziņš atkal prātoja.
«Bet - redziet, es jau nebūt nebraukšu uz Plieniem es tur jau aizlaidu ziņu, ka es nebraukšu,» Eduards, drusciņ sarāvies, atbildēja.
«Es jau zinu, jūs savu mīļo māsu un savu mīļo svaini gribējāt pārsteigt, tādēļ jūs sūtījāt to ziņu, ko es pats nonesu. Un es arī redzēju, ka daktera cienmāte raudāja un mazo Edvardiņu ņēma uz klēpja, un sacīja: «Viņš nenāks!» Tas nu gan ir tāds mazs vārdiņš, bet, kad cilvēks zin, ko tas nozīmē, tad viņam gandrīz pašam arī jāraud. Un es domāju, ka jums taču tik daudz vaļas būs uz Plieniem nobraukt,» Rumbenieks, nebūt neļaudamies nogriezties no ceļa, it mierīgi sacīja.
«Jā, es ar domāju, ka jums jābrauc,» Bērziņš sekundēja.
«Es arī,» Ošis piezīmēja.
«Jā, jā - šodien jums jābrauc uz Plieniem, jo es to esmu daktera kungam apsolījies, un ko Rumbenieks apsola, to viņš arī izpilda,» kučieris vēl stīvējās.
«Jā, es arī tā domāju,» Bērziņš piezīmēja.
«Bet, kad es nu nebraucu - kas tad ir?»
«Hm,» Rumbenieks ņurdēja un atdarīja durvis. Tanīs stāvēja Zūze, mazo Eduardiņu rokās turēdama, aiz viņas dažas meitas un puiši.
«Ontuli, nāc pie māmiņas,» Eduardiņš gavilēja.
Zūze stāvēja it mierīgi, uz savu jauno kungu skatīdamās. Visi cieta klusu, arī Felzenberģis.
«Ontuli, nāc pie māmiņas,» mazais Eduardiņš atkal sacīja un izstiepa savas rociņas.
Rumbenieks atgriezās sānis un slaucīja acis; Zūzei ritēja asaras pa vaigiem, Ošu Juris bija iegājis Felzenberģa guļamā istabā, Bērziņš strīdējās ar savādām jūtām.
Un Felzenbergs? Felzenbergs spieda divi dārgas pilītes atpakaļ, bet tas viņam neizdevās - tās noritēja uz viņa no saules nodegušiem vaigiem.
«Zūze - nesiet šurp manu krustdēlu!» viņš iesaucās.
Zūze paklausīja. Mazais Eduardiņš, uz Felzenberģa klēpi tapis, ķērās savam krusttēvam pie pilnās bārzdas un sacīja atkal: «Onkuli, nāc pie māmiņas.»
«Jā, Eduardiņ, es iešu - es braukšu! - Kas to bērnu atveda, Zūze?»
«Es un Rumbenieks, cienīgs jaunskungs.»
«Un meitas un puiši - ko tie grib?» Felzenbergs jautāja.
Puišu vecākais ienāca un sacīja:
«Mīļais jaunskungs! Tanī laikā, kamēr jūs valdāt pār Upleju, mēs esam pavisam citādi cilvēki palikuši. Nu tik mēs īsti sākam sajust, kas ir teicams un kas ļauns, un kas mums pienākas un nepienākas. Citreiz mēs svētdienās nezinājām, ko iesākt, un gājām uz krogu, un pa naktīm vazājāmies apkārt, un dažreiz kāvāmies ar pagasta puišiem. Tagad mēs gudrojam, ka svētdienā nepietrūktu vaļas. Mēs lasām, dziedam, vingrojam, eimam dārzā un mācāmies, un ievērojam, kur un kā spēdami, un vēl mums allaž jo vairāk ir ko mācīties un pazīt, un atzīt. Senāk mēs piespiesti gājām pie darba - tagad mēs zinām, ka mums par saņemto algu un maizi ir jāizpilda nolīgums, un mēs pildām ar prieku, jo mūsu valdīšana ir taisna un lēnprātīga, un mīlīga. Tagad mēs sevi jūtamies esam pašu zemē, pašu mājās. Bet mēs zinām, ka viss tas ir jūsu nopelns. Senāk neviens to tā neprata iegrozīt, jebšu mūsu vecais lielskungs ir labs kungs un īsti mūsu tēvs. Tādēļ mēs šeit esam atnākuši un gribējām jums izsacīt to pateicību un mīlestību, ko mēs pret jums sajūtam, un jūs lūgt, lai jūs aizrakstiet arī vecam lielkungam, ka mēs viņam no sirds pateicamies par tādu muižkungu. Tādēļ mēs atnācām, vai tā nav, puiši?»
«Tā ir, un lai jaunskungs dzīvo augsti un vecais lielskungs arī, hurā!» atskanēja aiz durvīm.
«Bet vēl mums kas jālūdz. Te ir kādi trīs pāri, kas grib precēties. Tiem nu vajaga uzsaukšanas zīmes, jo citādi baznīckungs viņus neuzsauks. Lai nu bērni precas, bet jūs tak to zīmi neliegsiet?»
Visi trīs pāri ienāca. Eduards viņus pazina - visi trīs brūtgāni bija jaunieceltie mežsargi.
«Īpašas zīmes pēc baznīcas likumiem nebūt nevajaga, lai jūs varētu uzsaukt,» Felzenbergs piezīmēja. «No muižas valdes puses man jūsu laulībai it nekas nav pretim - lai Dievs to svētī, un es pēc iespējas palīdzēšu, kur būs vajadzīgs, priekš jaundibināmajām saimniecībām. Bet kas tad šodien jūsu vietā, jaunie mežsargi?»
«Mūsu brāļi, cienīgs jaunskungs, uz tiem var palaisties, it kā jūs mums uzticat,» brūtgāni godbijīgi atbildēja.
Brūtes pa tam bija pienākušas un pēc veca latviešu ieraduma Felzenberģim kā kunga vietniekam pasniedza «ziediņus» (rakstainus cimdus), ko tas laipni saņēma, katras brūtes pieri nobučojis, - jauks ieradums, ko Felzenbergs Iekškrievijā bija pieņēmis pret zemākiem ļaudīm tādos ievērojamos brīžos. Mazais Eduardiņš izmeklējās vienu no brūtēm un gavilēdams tai apķērās ap kaklu.
«Nu, kad jau visi precas, tad man arī jāmēģina,» Rumbenieks iesaucās.«Na, Zūze, kas ta būs? Vai nāksi pie manim?»
Zūze nodūra acis.
«Na, vai jā vai nē, man nav ilgi vaļas, jaunskungs tūlīt brauks, jājūdz zirgi!»
«Labāku vīru es jau nevaru vēlēties, kā jūs esiet,» Zūze atbildēja un nu droši un uzticīgi skatījās Rumbeniekam acīs.
Felzenbergs paņēma abu rokas un tās salika vienu otrā, sacīdams:
«Es jums no visas sirds vēlu labas laimes uz šo savienošanos! Jūs viens otru pilnīgi esiet nopelnījušies. Zūze jūs paliekat savā vietā un jūs arī, mīļo Rumbeniek, kamēr jums patīk.»
Zūzei ritēja asaras pār vaigiem, kad viņa Felzenberga roku saķēra un gribēja skūpstīt. Bet Felzenbergs atgaiņājās un nobučoja Zūzes pieri.
«Na, kad kungs var bučot savu nama saimnieci, tad jau es arī varu bučot savu īsto līgaviņu,» Rumbenieks priecīgi iesaucās un, Zūzi apkampis, sirsnīgi nobučoja.
«Un es lai palieku pavisam tukšā?» Ošu Juris iesaucās, no Felzenberģa guļamās istabas iznākdams. «Tā tak tas neiet!»
To sacījis, viņš iegāja meitu pulkā un pie rokas izvilka modernieces vienīgo meitiņu, 17 gadus veco Mildiņu, kas visā sejā nosarka.
«Jūs arī gribiet precēties?» Felzenbergs jokodams jautāja. «Abi vēl tik jauniņi! Ko ta māte sacīs, Mildiņ?»
«Nu, cienīgs jaunskungs, kad jūs atjaujiet, lai tad precas, tas pagānu Ošis to bērnu jau tā kā tā neliek mierā,» moderniece iesaucās.
Juris sirsnīgi noskūpstīja savu tiešām daiļo un teicami audzināto līgaviņu un tad to aizvilka pie Felzenberģa, no prieka pārņemts, sacīdams:
«Jaunskungs, tām citām jūs esiet tikai pieri bučojuši, bet šī jums jābučo no Dieva tiesas, citādi man būtu jādomā, ka viņa vēl nav iesvētīta. Nu, Milda, ko gaidi?»
Nevainīgi un šķīsti Milda apkampa Felzenberģi, tik cieti, tik dedzīgi, un nobučoja viņa lepnās lūpas, pie tam raudājot čukstēdama:
«Jaunskungs, esiet mūsu draugs un aizstāvētājs!»
«Jā, mīļo Mildiņ, tas es būšu,» Felzenbergs atbildēja.
«Un ich hab' nicht keine Braut nicht, die Andere eirat hen wie doll,» iesaucās pavārs, kas pa tam bija ienācis.
Vispārīgi smiekli. Kad tie bija nobeigušies, tad Felzenbergs runāja:
«Mani mīļie draugi un jūs, mīļās zeltenītes un mātes! Šī uzticība un mīlestība, ko jūs man nupat tik bagātīgi parādījuši, mani paceļ un iepriecina. Grūts ir mans liktens, un nopietns tas ceļš, kas man jāiet, bet, zinādams, ka tik daudz uzticīgu siržu man pukst pretim, es visas grūtības uzlūkoju par niekiem un iešu arī turpmāk pa to pašu ceļu, ko līdz šim esmu gājis. Mana sirsnīgākā vēlēšanās ir, ka jūs visi būtu labi un laimīgi. Uz to lai Dievs mums visiem palīdz!»
«Lai dzīvo Eduards Felzenbergs!» atskanēja no visām pusēm, un tad visi aizgāja bez vien Bērziņa un Zūzes, kura mazo Eduardiņu ieriesa Felzenberģa guļamā istabā un tur to apkopa. - Bērziņš saņēma vajadzīgās pavēles priekš rītdienas un tad atvadījās.
Pusrati ar trīs šķimeļiem stāvēja priekš lievenēm. Zūze ar savu dārgo nastu bija nostājusies pie Rumbenieka, kas, uz bukas sēdēdams, ar viņu omulīgi tērzēja. Savu saimniecības būšanu viņa šodien, ar Felzenberģa ziņu, bija uzticējusi savai vecākai māsai, kas viņu bija apmeklējusi.
Felzenbergs ģērbās, Juris viņam līdzēja.
«Eduard!»
«Nu, mīļo Juri?»
«Milda vēl nav Plienus redzējusi!»
«Tas ir gan ļoti slikti,» Eduards atbildēja, «bet ko tur lai dara?»
«Mīļo Eduard, ņem mūs līdz!»
«Tā, tā - to es jau domāju. Vai Milda jau sataisījusies?»
«Jā, viņa ir gatava.»
«Un tu?»
«Es tūdaļ varu braukt!»
«Labi, tad iesim. Bet kā mēs lai sēžam?»
«Es sēdēšu uz bukas, pie Rumbenieka,» Juris iesaucās.
«Nē, mīļo, sēdi kopā ar savu tiešām skaisto līgaviņu man pretim, - es gribu redzēt viņas daiļās acis. Vai tev nav bail, ka es viņā iemīlos?»
«Eduard! Es mīlu savu Mildiņu, kā vien vīrs sievu var mīlēt. Bet ja tu viņu vairāk mīli, tad es atsakos, ņem tu viņu!»
Felzenbergs bija aizgrābts no tādas drauga mīlestības un uzupurēšanās. Viņš apkampa savu sulaini un sacīja:
«Mīļo Juri! Es redzu, tu esi mans draugs. Tici man, ka es to nekad nepiemirsīšu un tavu laimi, tavu Mildiņu cienīšu! Esiet laimīgi - to es vēlu no visas sirds!»
Drīz pēc tam visi sēdēja ratos: Felzenbergs, savu krustdēlu rokā turēdams, kopā ar Zūzi - Ošu Juris ar savu Mildiņu viņiem pretī.
Felzenbergs diemžēl nevarēja izpildīt savu apņemšanos Mildai acīs skatīties, jo tā tik ātri pielabināja mazo, mīļo Eduardiņu, kas viņai apķērās ap kaklu un sacīja:
«Tante, mēs braucam pie māmiņas.»