MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

14. PLIENOS

Uplejas puišu vecākais nebūt nebija par daudz sacījis, daktera Baha un viņa teicamās sievas labdarības prātu uzteikdams. Nebija viegli izšķirt, vai Bahs ir lielāks kā dakteris vai kā cilvēks. No dabas saticīgs un mīlīgs, viņš bija krietns un tikumīgs vīrs, pie tam dziļi mācīts. Viņu cienīja un mīlēja visā pagastā, visā tanī apgabalā, un, kur palīdzības vai laba padoma vajadzēja, tur viņš bij klāt vai pašā nakts vidū. Miesas vājības dziedinādams, viņš pēc iespējas, un kur vien iekrita, meklēja arī ļaužu garīgo dzīvi celt un sadzīves izglītību sekmēt. Cik daudz viņš nedarīja priekš skolas, priekš Pētersona abiem koriem utt. Visur viņš piedalījās, cik viņa grūtais amats atjāva, un visur viņu sagaidīja un uzņēma ar īstu mīlestību. Pa mājām braukādams, viņš paskubināja bērniņus uz mācīšanos, tiem reizēm derīgas grāmatas aizvezdams, jaunekļus un jaunavas uz gara izglītību un piedalīšanos pie pagasta gara dzīves sekmēšanas, vecākos ļaudis, caur derīgiem izskaidrojumiem, uz to saprātīgu miesas un gara kopšanu un bērnu kārtīgu audzināšanu. Kad viņš jau no dabas bija cilvēku mīļotājs, tad viņš latviešus sevišķi mīlēja caur tām dārgām saitēm, ar kurām viņš pie tiem bija siets caur savu karsti mīļoto Mariju. Un tiešām latvieši viņam bija devuši sievu, kas pēc Zālamana vārdiem bija dārgāka manta nekā viss pasaules zelts. Skaista, izglītota un ar teicamām iekšķīgām īpašībām tik bagāti apdāvināta, viņa savam krietnajam vīram, tā sakot, sataisīja paradīzi zemes virsū un centās to pārspēt labdarībā un labu tikumu sekmēšanā. Īsā laikā Plieni bija pārvērtušies visam pagastam par mīļu, dārgu vietiņu. Tādēļ arī nebija nekāds brīnums, ka mazā Eduardiņa, ļaužu mīlulīša, dzimuma dienu šogad svinēja ar sevišķu goda un mīlestības parādīšanu no pagasta puses. Visi tak zināja, ka caur to viņa vecāko sirdis tiek iepriecinātas un paceltas, ka caur to tikai atzīšana tiek parādīta par visiem pūliņiem, ko Baha famīlija ļaužu labumā netaupīja.
Eduards Felzenbergs bija ļoti pārsteigts, Plienos iebraucot, tik daudz ļaužu ieraudzīdams. Pētersona pilnais mūzikas koris zem viņa paša vadīšanas patlaban spēlēja jauku saņemšanas maršu, un netālu no tā stāvēja jauktais dziedātāju koris. Arī pirmie pagasta amata vīri un daži saimnieki bija atnākuši Bahu un viņa laulāto draudzeni apsveicināt, bez tam vēl daži Uplejas rentnieki un amata vīri. Graupmaņa kungs, kas īpaši bija kļuvis ielūgts, bija aizbildinājies; viņam esot jābrauc pie barona Bušmaņa, kas viņu arī ielūdzis.
Kad Rumbenieks pie Plienu jaukā nama durvīm apturēja, tad Marija, Eduarda māsa, pirmā ātriem soļiem jeb vairāk skriešus pienāca pie ratiem, nezinādama, ko pirms apkampt - vai savu mīļo dēliņu vai savu teicamo un sirsnīgi mīļoto brāli. Mazais Eduardiņš nobeidza šaubīšanos, ar joni pie mātes steigdamies un priecīgi gavilēdams: «Māmiņ, ontulis atbrauca!» Marija aiz prieka raudāja; kas tad gan bija visa pagasta mīlestība, kas viss tas gods, ko Pētersona teicamie kori viņai un viņas famīlijai šodien parādīja, - kas viss tas bijā pret to prieku, ka viņas brālis bija nācis dalību ņemt pie šiem svētkiem! Visu rītu viņas uzticīgā māsas sirds šaubījās un drebēja aiz tā vienīgā jautājuma: Dievs zin, vai viņš tikai nāks! Un nu visām bēdām bija gals - te viņš nu sēdēja ratos - šis vīrs, ko viņa kā brāli tik karsti un uzticīgi mīlēja, kā varoni uzlūkoja ar augstcienību un lepnumu. Un tik daudz viņu pavadīja - visi tik mīļi, tik labi cilvēki, jebšu gan zemā sadzīves kārtā esoši. Kādēļ tas tā ir, to jautāt un izdibināt viņai nebija vaļas, jo Eduards patlaban bija izkāpis un viņu sirsnīgi apkampa.
«Paldies, Eduard, ka tu nāci,» viņa čukstēja un cīnījās ar prieka asarām, savu brāli uzlūkodama.
Ar savu svaini ne mazāk sirsnīgi apsveicinājies, Eduards izskaidroja, kādēļ viņš savu atsacīšanos lauzis un kādu iemeslu dēļ viņu tik daudz pavada. Bahi abus saderinātos pārus sirsnīgi apsveicināja un tos uzaicināja par saviem viesiem. Vēlāk izrādījās, ka Zūze, Milda un Ošu Juris nama mātei bija ļoti derīgi un vajadzīgi palīgi pie tik daudzu ciema ļaužu apgādāšanas.
Istabā iegājis, Felzenbergs tur atrada daudz pazīstamu, starp tiem bija arī Elza Ozol, kura šodien ļoti skaista un mīlīga izskatījās. Mazākais, tas Felzenberģim tā izlikās, jo aiz Klotildes daiļā un mīļā tēla viņš līdz šim vēl nebūt nebija ievērojis, ka Elza - skaistuma dēļ - ne vien viņai droši var blakus nostāties, bet arī klasisku formu pazinēja atzīšanā pat Klotildi pārspēt. Un kad gan Felzenberģim arī būtu bijis iespējams starp abām skaistulēm tik sīki salīdzināt? Mēs tak zinām, ka viņa pirmā satikšanās ar Elzu atgadījās tanī brīdī, kad barons Bušmanis viņu bija sapinis savos izveicīgos laika kavēkļa jokos, pie tam viņa ne visai labu iespaidu pie Felzenberģa atstāja. Un toreiz viņš kļuva mocīts no saviem sirds cīniņiem, kas taču vispārīgu pārredzi neatjauj. Drīz pēc tam Kronšildi aizceļoja un Elza aizgāja uz Plieniem. Kā jau zinām, Eduards Plienus tikai retam apmeklēja un katru reizi uz ļoti īsu laiku, tā ka viņš Elzu, vēl pirmajam aizspriedumam pret viņu padots, gandrīz nemaz neievēroja. Pa tam viņa sirds bija mierīga palikusi - viņa krūtī vairs neplosījās tik bargas aukas - to vietā bija iestājušās saldi rūgtas sirdssāpes; saldas atmiņā uz Klotildi, rūgtas apziņā, ka tā viņam nekad nav sasniedzama. Kad Klotilde šķiroties viņam sacīja, lai viņš to aizmirstot un mīlot citu, lai viņš esot laimīgs, tad viņš šos vārdus turēja par gluži veltīgiem, jo tas taču pats par sevi bija saprotams, ka viņš citas nevarēja mīlēt, Klotildes nespēdams aizmirst. Un arī šodien citādas domas viņam prātā nenāca, bet, mierīgākā prātā būdams, viņš arī mierīgāki spēja izšķirt teicamās un jaunās īpašības pie citām sievietēm, kurpretim senāk tikai Klotildes tēls kā viņa īstais un vienīgais ideāls viņam stāvēja priekš acīm.
Elza patlaban sarunājās ar jauno pagasta skrīveri. Baloža kungs bija «vīrs kā ozols», kura daba un īpašības ar viņa vārdu nebūt nesaskanēja. Jau senāk mēs piezīmējām, ka viņa izglītībai bija it labi pamati likti. Uz šiem pamatiem čakli un rūpīgi tālāki būvēdams, viņš bija sasniedzis attīstības stāvokli, kas viņam piešķīra tiesības uz pilnīgu piedalīšanos izglītotu ļaužu sabiedrībā. Turklāt viņam drošu izturēšanos deva laba sirdsapziņa. Nekad viņš savu svarīgo amatu nebija izlietojis sev par labu, citiem par postu; taisnība un lēnprātība viņu vadīja tiesas spriedumos un pagasta valdības rīcībā, pie kuras skrīverim taču tik liela daļa. Neviens viņam nevarēja, nedrīkstēja pārmest partejisku izturēšanos, neviens viņam nezināja pārmest pārsteigšanos caur kaislību un dusmām. Viņš bija vārda pilnā ziņā amata vīrs un jau tanī īsā laikā, kamēr viņš Uplejā mita, bija izpelnījies vispārīgu cienīšanu un pie taisnības mīļotājiem mīlestību. Lodāšana, apmelošana, iečukstēšana ausīs, rīdīšana, dāvanu došana jeb «iegrūšana» un visas citas netiklības, kam Priede bija sataisījis auglīgu lauku, Uplejā tik ātri nobeidzās pēc tam, kad kādi no viņa draugiem un mācekļiem uz Baloža priekšlikumu no pagasta tiesas bija ļoti sūru mācību baudījuši un par viltīgu apsūdzību un dāvanu piedāvāšanu nodoti krimināltiesai. Taisnības un patiesības saule atkal apspīdēja tiesu un pagasta valdi, tiesas priekšsēdētājs un pagasta vecākais savos centienos uz taisnību un lēnprātību vairs neatrada šķēršļus ceļā kā Priedes laikos, un tie citi pagasta amata vīri darīja pēc viņu teicamās priekšzīmes. Tādēļ Balodi visur uzņēma ar augstcienību, bet sevišķi Plienos. Tādu vīru dakteris Bahs līdz šim bija domājis kā pagasta skrīvera ideālu - un viņa vēlēšanās bija piepildījusies.
Kad Felzenbergs ienāca zālē un vispārīgi sveicināja, tad visi godbijīgi pacēlās, arī Elza un Balodis. Felzenberģim augstcienību neviens neliedza, viņš visu acīs bija īsta vīra ideāls - īsts varonis cīnīšanā pret sadzīves viļņiem. Pat Balodis sevi jutās ēnā nostādītu caur viņa garīgo godību, tak ne ļauns prāts un ievainota patmīlība viņu mocīja - tāda kaislība viņa tīrai sirdij bija gluži sveša; viņš tikai atzina, ka viņam ļoti daudz vēl jāstrādā pie sevis paša, līdz viņš sasniegs to augsto gara stāvokli, ko Felzenbergs jau bija sasniedzis. - Felzenbergs nosēdās tanī pudurītī, kur Balodis un Elza sēdēja, un bija ļoti pārsteigts, dzirdēdams, ka šie triec par gluži mācītām lietām, pie kam Balodis izrādīja dziļu zināšanu, bet Elza tik asu prātu un ātru apķeršanu, ka to no tik jaunas dailenītes nebūt nevarēja sagaidīt. Acīmredzot viņa, kā jau Ievas īstā meita, runāšanas karā bija sakarsējusies, jo viņas jau tā dedzīgās melnās acis zibeņoja, viņas vaigi dega gaišās liesmās, pār viņas pilnajām lūpām plūda dedzīgas runas straume - Balodis viņai bija runājis pretim, un nu viņa gribēja pierādīt, ka viņai taču esot taisnība. Un kas viņai gan jaunosies šī nevainīgā centiena dēj, jo kura skaistule tad gan negrib taisnību paturēt un kura gan jel kad ir devusies mierā ar netaisnību! - Nobeigusi savu runu, kas dažam advokātam būtu darījusi godu, viņa vaicāja:
«Tagad jūs man tak vairs nepretosities, Baloža kungs?»
«Pārliecinājusi jūs mani vēl neesiet, cienītā jaunkundze. Cik labprāt es jums dotu taisnību, tad es to šinī lietā tak nevaru, jo tas tad notiktu pret manu labāko atzīšanu, un kāda vērte gan būtu taisnībai, ko jūs uz tādu vīzi dabūtu?» Balodis mierīgs atteica.
Elza savieba savas pilnās rožu lūpas un pret savu ieradumu ātri sacīja:
«Nu, tad lai izšķir mūsu viszinātājs jaunais muižkungs! Es ceru, ka viņš apžēlosies taisnības un to glābs no apspiešanas.»
«Pateicos ļoti par šķīrēja tiesneša godu,» Felzenbergs atbildēja, «bet, iekam tādu svarīgu amatu uzņemu, man vajadzētu jo sīkāki zināt, kas te izšķirams?»
«Mēs runājām par gara dāvanām,» Elza izskaidroja. «Iemeslu uz tam deva mazais Eduardiņš, kura goda dienu mēs šodien svinam. Baloža kungs atrod, ka maziņais ir daudz vairāk attīstījies nekā lielākais vairums citu bērnu viņa vecumā. To es arī atzīstu, bet nu nāk tās ceļa jūtis, pie kurām mūsu domas šķiras. Baloža kungs tādu ātru attīstību atzīst par audzināšanas augli. Tie bērni, kas skraidā apkārt pa mājām it kā mežonīši, pēc viņa domām, būtu tikpat attīstīti kā jūsu krustdēls, ja viņiem būtu tāda audzināšana un kopšana kā šim. Es turpretim esmu pārliecināta, ka Eduardiņš ir sevišķi apdāvināts bērns un ka bez šīm īpašām dāvanām pat rūpīgākā audzināšana nebūtu paspējusi viņa garu tik tālu attīstīt. Pierādījumu šīm domām netrūkst ne ikdienišķā dzīvē, nedz arī vēsturē. Mēs redzam, ka no prasta kalpa bērniem daudzreiz izaug gudrāki vīri nekā no bagātu ļaužu bērniem, kam rūpīgas kopšanas tiešām netrūkst, un ne visi lielie vīri, ko vēsture uzrāda, ir baudījuši rūpīgu audzināšanu, daudzi ir kāvušies ar trūkumu un visādām grūtībām. Bet tādēļ viņu īpašās gara dāvanas taču nekļuva apspiestas - viņi bija un palika lieli vīri, kurpretim daži bagātu ļaužu dēli, kā diezgan pazīstams, ir bijuši plānprātiņi. Jā, ņemiet pat mūsu latviešu attīstītos dēlus kuram no tiem ir gājis viegli, kuram jau no bērnu dienām bijusi rūpīga un pēc paidagoģijas likumiem īsta audzināšana? Visi viņi, tā sakot, paši ir izrāpušies no sadzīves dubļiem, nokratījuši zemības pīšļus un, caur tumšu nakti pēc gaismas cenzdamies, ir sasnieguši augstu attīstības stāvokli. Un kas te bija tas sevišķais dzineklis un spēks? Tak ne audzināšana, bet īpašas gara dāvanas. Es domāju, ka Baloža kungs velti tiepjas, savas domas aizstāvēdams, un ceru, ka jūs, Felzenberģa kungs, man dosit taisnību!»
«Ļoti plašs un īsiem vārdiem grūti izšķirams ir tas jautājums, ko jūsu saruna aizņēmusi,» Felzenbergs uzsāka. «Bet, lietu īsi ņemot, jums gan abiem būs taisnība!»
«Nemūžam tas nevar būt - tad jūs ar nodomu man gribiet dot netaisnību!» Elza ātri iesaucās.
«Lūgtu, cienītā jaunkundze, atjaujiet man savas domas jo klātāki nodibināt. Es pats ticu, ka ļoti dažādi ir to gara dāvanu dīgļi, kas jaunajiem pasaules pilsoņiem ir doti līdz uz mūža ceļu, kā es, otrukārt, esmu pārliecināts, ka tikai kārtīga audzināšana šos dīgļus var spēcināt un vest pie pilnas uzplaukšanas un attīstīšanās. Varbūt es savas domas jo gaišāki atklāšu, līdzībā runādams. No meža ābeles nesagaidīs saldus augļus, pat ja to pārceltu dārzā; tas ir tiesa. Bet tiesa ir arī, ka potēta ābele var panīkt un ar laiku nelāga augļus nest, ja to nekopj jeb no dārza pārstāda mežā, un tāpat ir tiesa, ka meža ābeli var potēt un kopt tā, ka tā nes labus augļus. Te mēs tad nu redzam, ka koka smalkums jeb pārlabotā suga vien nenodrošina labus augļus, ka arī uz kārtīgu kopšanu jāliek īpašs svars. Cilvēku, kā visaugstāko radījumu pasaulē, nu gan nevar pilnīgi salīdzināt ar koku, tādēļ šī līdzība nav jāņem vārda pilnā ziņā, bet tikai par izskaidrošanu manu domu pavedienam. Jo augstāki kāds radījums attīstījies, jo daudzkārtīgāks un iepriekšu neaprēķinājams ir tas ceļš, pa kuru viņa pēcnākamais attīstīdamies ies. Tāds radījums ir brīvāks, un arī viņa attīstības ceļi ir brīvāki nekā pie radījumiem, kas dabas kārtībā ieņem zemu attīstības stāvokli. Kamēr kokam dārznieks caur savu mākslu var norādīt attīstības robežas, ja pat iepriekš nosacīt pēc kādas f o r m a s tam būs augt, tamēr bērnu audzinātājs to nevar vis, un ne bez dzijām domām ir te vārdi: «Savam augumam jūs nevariet ne mata lieluma pielikt, nedz atņemt.» Ļoti daudz ir to apstākļu, no kuriem atkarājas cilvēka miesas un gara attīstīšanās, un tādēļ jums, cienītā jaunkundze, ir pilna taisnība, ka audzināšana vien te neizšķir; bet arī Baloža kungam nav netaisnība, kad viņš uz audzināšanu liek lielu svaru, jo bez tās pat ne tās visulabākās gara dāvanas nevar attīstīties. To pierāda, par piemēram, tas, ka daži ļoti apdāvināti bērni, kas krituši nemācītu ļaužu jeb pusmežoņu rokās, izauguši viņiem līdzīgi, kas taču tā nebūtu bijis, ja šie bērni būtu palikuši savu izglītoto vecāku ziņā. Otrukārt, atkal visi tie vīri, kas cēlušies no neattīstītiem, zemiem ļaudīm, savu izglītību patencina ne saviem vecākiem, nedz arī savam gara spēkam vien, bet taču gan ik reizes arī izglītotiem audzinātājiem jeb skolotājiem, bez kuriem viņi augstāku izglītības stāvokli nebūtu sasnieguši nekā viņu vecākie. Bet noliegt nu pavisam nevar, ka arī bez sevišķām gara dāvanām jeb attīstības dīgļiem tas nebūtu bijis iespējams. Tā, par piemēram, arī ir zināms, ka mežoņu bērni ļoti grūti vedami pie kultūras un ka viena tauta ir vairāk attīstības spējīga nekā otra. Kā tas izskaidrojas? Nu, it vienkārši: mežoņu bērnu smadzenēs no kultūras nav ne ziņas, tādēļ ka tā arī viņu vecākiem bija gluži sveša. Cik necik attīstītu mežoņu bērnu pēcnākamo smadzenēs būs jau vairāk gara dāvanu jeb kultūras dīgļu, un tā tas ies joprojām, līdz tā pati tauta, kas senāk bija gluži mežoņa, pēc gadu simteņiem pārvērtīsies par kultūras tautu, kuras bērniem būs simtkārt vairāk gara dāvanu, nekā viņu sentēviem bija priekš gadu simteņiem. No mežonības caur neaprēķināmiem kultūras cīniņiem dodamās uz gara attīstību un šinī ziņā visaugstāko pakāpienu sasniegušas, tautas sāk atkal doties atpakaļ, kā mēs to, par piemēram, redzam pie citreizējām grieķu un romiešu tautām, kurām tikai viens Solons, viens Sokrāts, viens Platons, viens Cēzars un tā tālāk bijis. Kādēļ tās tagad vairs nerada tādus vīrus? Kur palikušas viņu citreizējās gara dāvanas? Tās šinīs tautās ir mazinājušās, it kā viņas priekš gadu tūkstošiem tur bija vairojušās un minētos un vēl citos lielos vīros parādījās savā visaugstākā pilnībā, savos viskošākos ziedos. Tādu pašu parādīšanos mēs redzam arī pie citām tautām. Vāciešiem bijis tikai viens Gēte, viens Šillers, Kants, Hēgels, Heine, Lesiņš, Mocarts, Bēthovens, Aleksanders fon Humboldts un tā tālāk, franči vairs nevar dabūt Napoleonu I, Baltijā reiz dzīvoja tikai viens Stenders, ko mēs vēl šodien apbrīnojam, un tā tālāk. Ko tas nozīmē? Tas pierāda, ka gara attīstība jeb, kā praktiskā dzīvē mēdz sacīt, gara dāvanas tāpat var būt vispārīgs tautas īpašums, kā tās reizēm īpaši kādai famīlijai piemīt, un ka tie gara dīgļi, kas tautās jeb cilvēku sabiedrībā caur attīstību krājušies, uzplaukst un parādās savos vīros, ko mēs nosaucam par ievērojamiem vīriem. Ir ievērots, ka tāda kultūras ziedu parādīšanās notiek ik pa simtu gadiem, ar citiem vārdiem, ka ik pēc simts gadiem kultivētās tautās rodas tādi ievērojami vīri, no kam redzams, ka garīgiem spēkiem cilvēku sabiedrībā ļoti ilgi jākrājas, līdz tie, it kā gaisos sakrājušies elektricitātes spēki zibinī, atraisās un parādās savā vislielākā darbošanā ievērojamos vīros. Arī pie mežoņiem tādu notikumu netrūkst, jebšu gan savādā vīzē nekā pie kultūras tautām. Tur augstākie un jaukākie gara augļi šad un tad parādās tanī ziņā, kurā mežoņu tauta visvairāk attīstījusies jeb attīstās, par piemēru, kara tautā rodas slaveni un dūšīgi vadoņi, medinieku tautās - neuzvarami medinieki un tā tālāk. Politikas vīri, dziesminieki un tā tālāk tur nevar rasties tādēļ, ka šīs mākslas tur nekopj. Tam līdzīgi arī kultūras tautās ievērojami vīri rodas tanī ziņā, kādā tā laika centieni dabūjuši priekšroku. Tā cīniņi ticības ziņā ir radījuši reformatorus, kā Luteri, Kalvinu u. c., mākslas periodā apbrīnojamo Rafaēlu, Rembrantu un tā tālāk, kurpretim atkal politisku centienu augļi parādījās Napoleonā I un tā joprojām.
Ievērojot sevišķi to jautājumu, par kura izšķīrēju cienītā Ozola jaunkundze mani uzaicinājusi, mums no visa tā jāatzīst, ka gara dāvanas, kas kāda bērna galviņā dīglī atrodas, ir senāku laiku attīstības auglis, kas varbūt jau priekš simt gadiem uzsākās un caur allaž tālāku attīstību pārgāja no viņa pēctēviem uz tēvu un māti, kuru mantinieks viņš nu ir. Šīs gara dāvanas kopt, vairot un audzināt lielas, lai tās nestu kārtīgus augļus, tas ir audzināšanas uzdevums, un tādēļ man jābeidz ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem es uzsāku, proti, ka jums abiem taisnība.»
«Jūs esiet partejiski!» Elza iesaucās, bet nedabūja tālāk runāt, jo tanī pašā brīdī ienāca baroni fon Drahenklau un fon Lauenšteins. Felzenbergs uzcēlās, palocījās, ne vārda nesacīdams, priekš Elzas un tad gāja pretim abiem viesiem, ko Bahs ievadīja.
Elza sajuta, ka viņa savā stūrgalvībā bija par tālu gājusi un Felzenberģi bez iemesla apvainojusi, viņam tik kaislīgi un visu sapulcēto priekšā pārmezdama partejisku izturēšanos. Viņa nožēloja savu stīvēšanos, viņa nosodīja sevi, viņas krūtī radās savāds nemiers un rūgtas žēlabas - viņa jutās nelaimīga, vēl vairāk tādēļ, ka Felzenbergs viņai it nekā vairs nebija atbildējis, bet tikai lepni un pilns godības palocījās, drusciņ smīnēdams un it labi zinādams, ka visi sapulcētie ar viņa šķiršanu pilnīgi bija vienis prātis. Bet nožēlot bija par vēlu - reiz jau bija izsacīts tas nelaimīgais vārds, kas vislabāko vīru dziļi ievainoja, vīru, ko Elza - tik karsti mīlēja! Viņai likās, it kā nama grīda šūpojas un sienas šķobās - ka pasaule griežas riņķī, jā, viņa nožēloja, ka pastara diena nav klāt, kur viss beigtos - arī viņas sirds mokas!
Visi viņas kaimiņi bija pacēlušies un aizgājuši citā vietā, tikai viņa vēl sēdēja turpat, ar tumšām domām kaudamās un nekā nemanīdama, kas ap viņu notiek. Vai tam tā vajadzēja būt - šodien, kur viņa pirmo reizi uz jo ilgāku laiku bija kopā ar savas pirmās un īstās mīlestības mērķi, ar Eduardu, ko viņa jau toreiz bija mīlējusi, kad Klotilde viņu apkampa un raudāja? Viņas redzīgām acīm nebija paslēpts, kādēļ - Klotildei bija jāaizceļo, tādēļ Felzenbergs bija tā pārvērties un no viņas bēga, - viņai arī nebija nezināms, ka viņa velti mīlē Felzenberģi un ka šis tik karsti mīlē Klotildi. Bet ko viņa varēja darīt savai sirdij, kas no tā laika tikai karsti mīlētam Eduardam pukstēja, tikai viņam dzīvoja? Simtu reizēm viņa to gribēja apmierināt, pārspēt, tai pavēlēt, lai nemīl, lai nemocās tik velti, bet ko tas līdzēja - liktens reiz bija spriedis, viņa citādi nevarēja, un lai viņas nelaimīgā mīlestība arī aizvestu uz kapu! - Karstāki varbūt nekā viņas draudzene Marija viņa bija ilgojusies pēc Eduarda, viņas sirds uzgavilēja, kad tas ienāca, viņai, tā sakot, uzlēca dzīvības saule, kad viņš nosēdās un piedalījās pie viņas sarunas ar Balodi, - viņa arī katru vārdiņu, ko Felzenbergs runāja, ar mīļu prātu būtu parakstījusi ar savas dzīvības asinīm, tā viņa bija pārliecināta, ka viss ir taisnība, ko viņš sacīja, - bet nepārspējams pretošanās gars, neapspiežama kārība taisnību paturēt viņu dzina stīvēties uz savu domu aizstāvēšanu, un pie tam viņai it neviļus, negribot izspruka tik nelaimīgs vārds - tik nelaimīgs! Ko viņa nebūtu devusi, ja tas nebūtu izrunāts, ja to varētu padarīt neizsacītu, bet tas vairs nebija iespējams. Viena bijusi, viņa būtu raudājusi un savai sirdij padarījusi vieglumu; viņa Felzenberģi būtu nolūgusi, ja tas būtu nācis «bet viņš nenāks, viņš ir par daudz aizskarts, par dziļu ievainots, viņš nevar nākt - viņš nenāks.» Tā Elza skumju pilna nopūtās, un viņai likās, ka viņas sirds kambari nobeidz darboties, ka asins straume villas miesās apstājusies, - viņa bija gluži apskurbusi.
«Jaunkundze, lūgtu pie galda,» viņas ausīs skanēja.
No saviem grūtiem moku murgiem atmodusies un acis pacēlusi, viņa ieraudzīja - Felzenberģi, kas ar neizsakāmu lēnprātību un laipnību viņu uzlūkoja.
«Lūgtu, jaunkundze, - citi jau ir pie galda!»
To sacījis, Felzenbergs viņai sniedza savu roku. Elza piecēlās un, pie tās pieķērusies, gāja līdzi. Bet vai viņa izpildīja savu apņemšanos, vai viņa Felzenberģim lūdza piedošanu? Nē - viņa nesacīja ne vārda! Elzas dabu īsti nevarēja saprast. Mēs redzējām, ka viņa savu sirdsmīļāko bez iemesla ievaino tanī brīdī, kad tas viņai pirmo reizi draudzīgi tuvojas. Tad viņa apņemas to nolūgt, bet, kad šā nodoma izpildīšanai tas izdevīgākais brīdis bija gadījies, tad viņa to vis nedara, neizpilda ne savu pienākumu. Kādēļ ne? Vai tādēļ, ka Felzenbergs viņai tik laipni nāca pretim, likās jau aizmirsis viņas nerātno izturēšanos? Tikai tādēļ! Viņu, kas nupat kā savu dzīvību būtu aizdevusi, ja nepatīkamais atgadījiens nebūtu noticis, šī laipnība ievainoja atkal no jauna, un šinī brīdī viņa Felzenberģim vēl asāku apvainošanu būtu izsacījusi, ja tas kādā lietā viņai būtu pretojies. - Elzai bija problemātiska daba, kam savi dzinekļi, savi ceļi, kas iepriekš un pēc vispārīgiem dvēseles dzīves jeb psiholoģiskiem likumiem nebūt nav aprēķināmi. Ja Felzenbergs pret viņu būtu izturējies, kā viņa bija pelnījusi, - auksti, viņu neievērojot, tad viņa laikam būtu palikusi pie savas pirmās apņemšanās, būtu pirmā izdevīgā brīdī viņu nolūgusi un tā savu sirdi atvieglinājusi. Bet tagad viņa sajuta, ka Felzenbergs, viņas nerātnību nebūt neievērodams, garīgi stāvēja daudz augstāki par viņu, un tas viņu ievainoja, apcietināja viņas sirdi. Tāpat kā Neumaņu Marija viņa sevi jutās pazemotu pretim šim vīram, kura izturēšanās bija daudz citādāka, nekā citi jaunekļi mēdza izturēties. Un tomēr starp Elzu un Mariju pastāvēja neaizpildāma plaisma. Šī bija nekārtīgi audzināta caur savu vecāko vājībām un vieglprātiņu glaimošanām paradināta, tā sakot, pašpielūgšanā, un, īsto sadzīvi atstādama, viņa dzīvoja sapņu valstī, kur fantāzijai virsroka; tādēļ viņas dzīves laiviņa katru reizi atdūrās smiltīs jeb uzskrēja uz klintīm, ciek viņas sapņi nepiepildījās, ciek viņa kļuva atrauta atpakaļ dzīves īstenībā. Tāda daba bija ļoti lēti izprotama, jo to atrod pie ikkatra palaista un stūrgalvīga bērna, kas savus vecākos sirsnīgi apkampj, kad tie piepilda viņu vēlēšanos, bet atstumj un izturas pret viņiem naidīgi, jā, aizmirst beidzamos bērnišķo cienīšanu, kad tie viņam pa prātam nedara, kad viņa sapņi nepiepildās. Tā ir neizglītota, samaitāta daba. Elza turpretim bija kārtīgi audzināta, tikpat rūpīgi kā Klotilde un Felzenberģu Marija, tagadējā Baha laulātā draudzene. Viņas sirds bija pilnīgi izglītota, un dzīvi un smalkāku sadzīvi viņa saprata un ārīgi ņēma, kā tā ir, kā tai vajaga būt. Bet savu iekšķīgo cīniņu dēļ viņa atšķīrās no ikdienišķiem cilvēkiem. Viņas galvai bija savs aprēķinums; tā valdīja par sirdi, jebšu šī pukstēja karsti, dedzīgi un zināmos brīžos aizdegās gaišās liesmās, ko prāts atkal citiem paslēpa. - «Sirdsmīļotā Klotilde, tu ciet sirdssāpes!» viņa bija sacījusi toreiz, kad šī, nelaimīgi mīlēdama, tik grūti cieta, bet šie vārdi bija citādi saprotami, nekā Klotilde tos saprata. Īsti tulkoti, tie būtu skanējuši tā: «Tu mīli Eduardu, mīļā draudzene - tu ciet rūgtas sāpes - tava sirds ir slima; bet kas tava mīlestība ir pret manu, kas tavas sāpes pret manām! Ūdens pilīte pret jūru, uguns dzirkstele pret spēcīgām liesmām. Tu mīli bez cerības, bet es mīlēju ar rūgtāko apziņu, ar to apziņu, ka Eduards mani nekad nemīlēs, kurpretim tevi viņš mīlē tikpat karsti, tikpat uzticīgi kā tu viņu.» - Un tomēr neviens nezināja, ne domāt nedomāja, kādas aukas plosās Elzas krūtīs, -  tik sekmīgi viņa tās zināja apslēpt. - Ja Felzenbergs Klotildes vietā viņu būtu mīlējis, tad šī mīlestība laulības kārtā būtu sasniegusi visaugstāko pakāpienu, būtu nesusi visskaistākos ziedus un augļus. Bet tagad? Kas tagad Elzai bija cerams, kas no viņas sirds cīniņiem sagaidāms? - Kas to var zināt!
Kad Eduards Elzu bija aizvedis ēdamā istabā, tad šī, viņu uzlūkodama, sirsnīgi pateicās. Neaprakstāmas laipnības stari atspīdēja uz viņas skaistās, sārtās sejas, bet Felzenberģim likās, ka savāds uguns kvēlo viņas acīs, sevi pašu iznīcinādams, aprīdams. «Kad šīs dzirksteles aizņemtu mani - manu sirdi!» Viņu pārņēma savādi drebuļi. - -
Pie galda Elza sēdēja blakus baronam Lauenšteinam, Eduards baronam Drahenklau. Viesu bija tik daudz, ka istabā visiem nebija telpas. Te kopu maltīte savienoja minētos viesus un Uplejas augstākos amata vīrus un citus, kas ieņēma cienīgāku stāvokli; Pētersona koriem un citiem galds bija klāts Plienu jaukajā meža dārzā, kas pie paša prāvā meža pieslējās. Abās vietās maltīte bija visai jautra. Bahs bija laipns, uzmanīgs nama tēvs, Marija ļoti rūpīga un mūžam mīlīga nama māte. Barons Drahenklau uzdzēra laimes mazajam Eduardiņam, kas pašā galda galā uz paaugsta bērnu krēsla sēdēja un priecājās gar savām mantiņām un puķēm, ko šie svētki viņam bija piešķīruši. Ēst viņam šodien nebūt negribējās, bet, kad sirmais barons viņam pasniedza glāzi ar pienu un tad, savu vīna glāzi ar to sasizdams, sacīja: «Prozīt, Eduard!», tad viņš visai nopietni atbildēja: «Prozit, ontuli» un, glāzi ar abām rociņām saņēmis, to lika pie mutes un iztukšoja līdz beidzamai pilītei. Tas sacēla vispārīgu jautrību, un pēc šīs teicamās priekšzīmes arī visi citi pasteidzās savas glāzes tukšot. - Elza trieca ar Lauenšteinu, ka prieks bija to redzēt un dzirdēt. «Skaists pāris,» Felzenbergs domāja pie sevim. «Dievs zin, vai galā vēl nenotiek - Lauenšteins ir brīvprātīgs un ienīd vecos aizspriedumus, un Elza cik skaista viņa ir un pie tam apdāvināta ar tik brangām gara dāvanām!»
Ir pēc maltītes šis skaistais pāris kādu brīdi vēl palika kopā tērzējot; barons Drahenklau bija nosēdies uz lievenēm un sarunājās ar pagasta amata vīriem un ar Uplejas rentniekiem. Balodis bija izmeklējis izdevīgu brīdi ar Felzenberģi sarunāties. Viņam bija kas nekas uz sirds likās, ka viņš gribēja iepriecināt Felzenberģi, ko viņš tik augsti cienīja. Balodis uzsāka:
«Jūsu nelaiķa vectēvs, vecais Jānis, kā ļaudis viņa vēl tagad atminas, priekš savas tik spējās un tomēr tik jaukās nāves bija sacījis, ka Felzenberģu ģimene jau kādus 300 gadus dzīvojusi šeit Plienos un šo vārdu valkājusi jau priekš 90 gadiem, tas ir, jau hercogu laikos. Ļoti kārodams zināt, vai par to nav kāds dokuments, es sāku meklēt pa Uplejas veco papīru krātuvi, kura, kā jūs ziniet, tagad atrodas pagasta tiesas kancelejā. Ilgi es nodarbojos velti; te man iešāvās prātā, ka vecais Jānis runājis no muižas grāmatām, kurās par Felzenberģu ģimeni esot piezīmēts, un ka jau viņa tēva tēvs esot Uplejā bijis par muižkungu.
Nu es sāku meklēt vēl vecākos papīros, kas uzglabāti kādā dzelzs šķirstiņā. Kā liekas, tas varbūt gadu desmitiem un simteņa četorkšņiem ir gluži piemirsts bijis augšām uz bēniņa, kur vēl daži citi veci papīri sakrauti kādā kaktā; jo atslēgas šim šķirstam, kas bija apkrauts ar visādām grabažām, nekur nevarēja atrast. Tiesas priekšsēdētāja un pagasta vecākā klātbūšanā kalējs vakar viņu ar lielām mokām uzlauza. Tur nu mēs atradām dažus dokumentus, ko es, visu pagājušo nakti strādādams, esmu pēc kārtas salicis un cauri lūkojis. Man liekas, ka šie dokumenti zīmējas uz jūsu ģimeni. Lūgtu, apskataties!»
To sacījis, Balodis no savas krūts kabatas izvilka paciņu papīru, kuri ļoti vecā, jau dzeltenā papīrī ietīti. Uz šī papīra ar jau pavisam bālu blaku bija rakstīts:
«Tie Pappīri tās mannas Ģimmenes. Uhrkunden so sich bezwecken auff dem Uhrsprung Derer von Plehnen, gentannt Felzenberg.»
Felzenbergs, iesākumā maz ievērodams Baloža vārdus, tagad ar jo lielāku ziņkārību un, acīm redzot, aizgrābts lasīja šo virsrakstu. Ka tas zīmējas uz viņa famīliju, par to nebija jāšaubās.
«Vai jūs šos papīrus man uz kādu brīdi variet atstāt?» viņš ātri jautāja.
«Zināms, tie tak ir jūsu - citam viņi neder,» Balodis atbildēja.
Felzenbergs iegāja sava svaiņa rakstāmā istabā, aizdarīja durvis un attaisīja papīra paku. Pirmais papīris bija hercoga Jēkaba manifests un skanēja tā:

«Von Gottes Gnaden

Wir Jacob in Lifland zu Curland und Semgallen Herzog u.s.w. u.s.w.
Thun hiermit jedermänniglich kund und zu wissen: Sintemal der Edele Erbherr auff Bächthal Ulricus von Krohnschildt Uns unterthänigst vorgestellet und fōrdersamst will gebeten haben, seinen Leibeigenen Bauern Micus von Plehnen genannt Felsenberg als freien Mann anzuerkennen und dieweil derselbe nicht nur sothane Freiheit wohl verdienet, sondern auch Insonderheit männiglich und ritterlich sich aufgefūhret, zumalen derselbige des Edelen Ulricus von Krohnschildt leiblichen Sohn mit Hintansetzung seines eigenen Lebens hat gerettet aus schwerer Noth und lebensgefährlicher Bedrängniss, - ihm auch als einem Verdienten das Indigenat zu ertheilen; als haben wir fūr gut und gerechtsam befunden; sothane Verdienste anzuerkennen und gerechtsamst zu wūrdigen und befreien hiermit gedachten Micus von Plehnen genannt Felzenberg nebst seinen leiblichen Angehorigen und Nachkommen von der Leibeigenschaft und ertheilen ihm und allen seinem Nachkommen das Indigenat. Dem Obersecretarius Bartholdi Meyer aber wollen Wir hiermit befohlen haben, den Geschlechtsnamen Derer von Plehnert gen. Felsenberg dem Ritterbuche einzuverleiben. Auch hat der Edele von Krohnschildt ausgefūhret, wie er denselbigen Felsenberg mit seinem erbbesitzlichen Landt habe dotiret zu ewigem Besitz unter dem Nahmen «Plehne Besitzlichkeit», und soll diese Dotation desselbigen gleichen anerkannf und rechtsamst bestātiget sein.
Urkundlich haben Wir diese Bestātigung eigenhāndig unter schrieben und mit unserem fūrstlichen Insiegel bekrdf tiget.

Gegeben zu Ekau, d. 20 Mai Anno 1649.
Jacob Herzog zu Curland.»
(Zieģelis)

Latviski šis manifests skanētu tā:
«No Dieva žēlastības

Mēs, Jēkabs Vidzemē, Kurzemes un Zemgales Hercogs u. tā pr., u. tā pr.
Darām visiem zināmu: Uplejas dzimtskungs Uldriķis fon Kronšild Mums vispadevīgāki licis priekšā un lūdzis viņa zemnieku, Miku no Plieniem, sauktu Felzenberģi, atzīt kā brīvu vīru un tādēļ, ka tas ne vien tādu brīvību pilnīgi izpelnījies, bet arī īpaši ir izturējies vīrišķi un kā kavalieris, jo viņš, pats savu dzīvību netaupīdams, Uldriķa fon Kronšilda miesīgo dēlu ir izglābis no nāves briesmām, - viņu pacelt muižnieku kārtā; tādēļ Mēs atrodam par derīgu un par taisnību tādus nopelnus pēc taisnības atzīt un cienīt un minēto Miku no Plieniem, sauktu Felzenberģi, ar visiem viņa miesīgiem īsteniekiem un pēcnākamiem atsvabināt no dzimtbūšanas un pacelt muižnieku kārtā. Bet virssekretāram Bertoldam Meijeram Mēs caur šo pavēlam fon Plienu, sauktu Felzenberģu, ģimenes vārdu ierakstīt muižnieku grāmatā. - Fon Kronšilds ir arī izsacījis, ka viņš tam pašam Felzenberģim no sava zemes īpašuma ir dāvinājis zemes gabalu zem tā vārda «Plehnen Besitzlichkeit» (īpašums), un šai dāvināšanai būs būt atzītai un apstiprinātai.
Tam par apliecināšanu Mēs šo apstiprināšanu esam ar savu roku parakstījuši un ar savu valdnieka zieģeli apdrošinājuši.
Dots Iecavā, 20. maijā 1649.
Jēkabs, Kurzemes Hercogs.»
(Zieģelis)
Felzenbergs šo dokumentu nolika uz galdu un, uz roku atspiedies, iegrima dziļās domās.
«Šaubīties te nevar,» viņš domāja, - «uz tagadējā Uplejas barona senča priekšlikumu hercogs Jēkabs jau priekš 220 gadiem manu sentēvu Miku atsvabinājis no dzimtbūšanas un pacēlis brīva vīra un muižnieku kārtā «tādēļ, ka viņš tādu brīvību pelnījis un, savu dzīvību netaupīdams, barona Kronšilda dēlu izglābis no nāves briesmām.» Kādas šīs briesmas gan varēja būt, ko manas ģimenes sentēvs pārspējis caur sirdību un pašuzupurēšanos? Vai varbūt Uldriķa fon Kronšilda dēls šeit pat Plienu mežā medīja un pie tam krita briesmīgu zvēru nagos, no. kuriem toreizējais Plienu saimnieks, varbūt arī medinieks, viņu izglābis? Jeb vai neuzticamā V. straume draudēja viņu aprīt? - Kas to tagad var zināt! Bet kur, dūšīgo Miku, tavas miesas dus, ka mēs, tavi pēcnākamie, no tās vietiņas nekā nezinām? Un kādēļ hercoga Jēkaba manifests ir palicis neizpildīts - kādēļ Plienu Felzenberģi allaž dzīvojuši zemnieku kārtā - kādēļ viņu augstākā kārta praktiskā dzīvē nav kļuvusi atzīta? Liekas, ka Felzenberģi priekš 100 gadiem no savām īstām tiesībām vairs nekā nav zinājuši, jo arī mans tēva tēvs, «vecais Jānis», no tām nekā nav minējis un tikai piezīmējis, ka mūsu ģimene ir kādus 300 gadus veca un pa visu to laiku šeitan dzīvojusi. Un kas priekš 220 gadiem bija «Plienu zemes īpašums» jeb «Plehne Besitzlichkeit?» Vai tikai tagadējās Plienu mājas jeb plašāks zemes gabals? Un kā šis īpašums atkal pārgājis fon Kronšildu rokās? Kas uz visu to dos atbildi!»
Viņam iešāvās prātā, ka šo atbildi varbūt varēs atrast tanīs citos papīros, ko viņš vēl nebija lasījis. Viņš ķēra pēc otrā dokumenta; tas bija apzīmēts ar «Nr. 2» un parakstīts no Ulricus von Krohnschildt, Uplejā, 1, maijā 1649. gadā. Iz tā bija redzams, ka Plienu Mikus bijis Uplejas virsģēģeris un mežkungs vai, kā tur vāciski stāvēja: «Oberjager et Forstmann». Lielkunga Kronšilda dēls Voldemārs mīlējis bagātā kaimiņa lielkunga Adlershorsta vienīgo un skaisto meitu Agnesi un pie tās atradis pilnīgu pretmīlestību. Bet otrā kaimiņa fon Bušmaņa dēls Hugo to ne mazāk mīlējis, tak pretmīlestības neatradis, tādēļ viņš vainu devis Voldemāram un apņēmies to nonāvēt, un, pār viņa līķi iedams, sasniegt skaistās Agneses roku. Kādā tumšā un vēlā vakarā Voldemārs jājis mājā no Adlershorstiem, kāzas bijušas noliktas uz nākošo svētdienu. Viņa vienīgais pavadonis bijis Plienu Mikus jeb «Micus fon Plehnen». Nekā ļauna necerēdami, abi atjājuši līdz kādai šaurai un dziļai gravai. Te viņu zirgi piepeši apstājušies un bailīgi situšies atpakaļ. Tanī pašā brīdī viņiem no visām pusēm uzbrukuši kādi seši apbruņoti vīri, tā ka arī atpakaļ griešanās vairs nebijusi iespējama. To redzēdams, Mikus ātri nolēcis no zirga un uzsaucis arī Voldemāram, lai tas tāpat dara, jo nemierīgo zirgu mugurā atturēšanās pret tik daudz razbainiekiem nebūtu bijusi iespējama. Tie uzbrukuši ļoti sīvi. Mikus, uz brīvām kājām ticis un savu zobenu saķēris, cīnījies kā lauva. Ar izmanīgu un spēcīgu zvēlienu viņš pāršķēlis vienam razbainiekam galvu, otrs drīz pēc tam vaimanādams un kaukdams atkāpies. Asinis Mikum plūdušas pa malu malām; patlaban viņš gribējis divi citus tēviņus pārmācīt, kad Hugo fon Bušmanis it kā asinskārīgs vilks gāzies virsū Voldemāram. «Nostājies tu otrā pusē,» viņš uzsaucis savam līdzrazbainiekam, kam Voldemārs ar sekmi atturējies, «es pats šim sieviešu laupītājam un sunim izpūtīšu dzīvības sveci!» To dzirdēdams un sajuzdams, ka Voldemārs ilgi nespēs atturēties, Mikus piepeši griezies uz to pusi, no kurienes Bušmaņa riebīgā balss nākusi; tumsā viņš knapi vienu no otra spējis izšķirt. Hugo patlaban pacēlis zobenu un to gribējis zvelt uz Voldemāra galvu, kurš tanī brīdī atgaiņājies no otra razbainieka. Tikai vēl viena vienīga sekunde, un Voldemārs būtu bijis līķis, bet dūšīgais un izmanīgais Mikus īstā brīdī ar visu spēku, ar visu savu asiņaino zobenu cirtis pa Bušmaņa pacelto roku, tā ka tā tūdaļ noslīkusi, zobenu vaļām laizdama. Otrs zvēliens Bušmani nogāzis gar zemi, kurpretim Voldemārs arī savu pretinieku grūti ievainojis un padarījis par nespēcīgu turpmāk cīnīties. Tie divi razbainieki, tumsā nekā nevarēdami izšķirt un domādami, ka nogāztais Hugo esot Voldemārs, savus zobenus lietojuši pret to un tā viņa nejaukai dzīvībai padarījuši galu. Šo misēšanos izlietodami, Mikus un Voldemārs arī šos divi zvērus cilvēku miesā tā sakāvuši, ka šie nogāzušies gar zemi un lūguši žēlastību. Visus ienaidnieku zobenus salasījuši, abi varoņi devušies uz tuvākajām zemnieku mājām, kuru ļaudis ar degošām ķieņu lāpām atnākuši līdz uz cīnīšanās vietu. Hugo fon Bušmanis un viens viņa biedrs jau bijuši pagalam, no tiem citiem divi bijuši grūti ievainoti, divi jo vieglāki. Tikai kad ienaidnieki bijuši apkopti, Voldemārs un Mikus pielūkojuši, kā ar viņiem stāv. Izrādījies, ka Voldemārs bijis viegli, bet Mikus - grūti ievainots un pa tam palicis ļoti vājš, jo asinis tam plūdušas iz malu malām. Abi vaļām tikušie zirgi ar joni pārskrējuši uz Upleju. Ir tie bijuši asiņaini - viens drīz pēc tam nobeidzies, tam bijis dziļš dūriens krūtīs. Laikam razbainieki to gribējuši nonāvēt, lai Voldemārs neizbēg. Staļmeistars tūdaļ no tam devis ziņu vecam lielkungam, kurš, nekā laba neparedzēdams, ar visiem saviem kara kalpiem un dienderiem devies uz ceļu. - Kad Mikus, vairs nespēdams turēties, nolicies gar zemi, savu asiņaino galvu pie koka stutēdams, tad Voldemārs raudādams nometies pie viņa ceļos un saucis viņu par «savu mīļo brāli» un dzīvības glābēju. Tanī pašā brīdī vecais lielskungs atsteidzies; līdzi paņemtās lāpas šaušalīgi apgaismojušas briesmīgo un asiņaino cīnīšanās vietu, abus līķus un ievainotos.
«Kur mans mīļais dēls?» viņš iekliedzies. «Vai tie zvēri viņu nomaitājuši?» «Nē, tēv, nākat šeit - Mikus mirst!» Voldemārs sāpīgi atbildējis, allaž vēl palikdams uz ceļiem un Mikus galvu turēdams. «Redziet, tēv, te ir mans glābējs un tur -,» uz ievainotiem un līķiem rādīdams, «- tur tie gļēvie uzbrucēji, ko Mikus dūša un izmanība uzvarējusi.» - Vecais lielskungs, savu dēlu tik viegli, bet Miku nāvīgi ievainotu redzēdams, noņēmis cepuri un, savu labo roku pret debesīm paceldams, aizgrābtā balsī sacījis: «Es tev pateicos, visuspēcīgais Dievs, ka Tu no nāves briesmām esi glābis to, kas man tas visumīļākais šinī pasaulē. Es Tev solos un svēti zvēru to, kuru Tu biji izredzējies par savu glābšanas ieroci un visu viņa ģimeni uz bērnu bērniem pacelt tanī kārtā, ko tāda sirdība un uzupurēšanās nopelna. Un šī asiņainā vieta, no lielceļa sākoties līdz V. straumei un no K . . . . . . kroga līdz S . . . . upes ūdeņiem, lai turpmāk ir Plienu Felzenberģu neaiztiekamais īpašums uz bērnu bērniem, uz mūžīgiem laikiem. Tik tiešām, ka Tu manai dvēselei būsi žēlīgs, augstais un svētais Dievs!» - Kamēr Uldriķis fon KronšiIds tā zvērējis, visi viņa pavadoņi un pa tam simtiem sapulcējušies māju ļaudis nometušies ceļos. Lāpu gaisma drausmīgi apgaismojusi šo notikumu, ko tikai ievainoto krākšana un lāsti traucējuši. - Pēc šī plašā aprakstījuma bija izsacīts dokumenta īstais nolūks, proti, Plienu Mikus un viņa famīlijas un pēcnākamo atsvabināšana no dzimtbūšanas un apdāvināšana ar «Plehne Besitzlichkeit», kuras robežas augšām jau pieminētas un te sīkāki bija apzīmētas. Robežu ievērojamākās zīmes - lielceļš, K . . . . . . krogs, abas upes - vēl tagad pastāvēja un Felzenberģim bija ļoti pazīstamas. Uz dāvinātā zemes gabala tagad bija kādas. piecpadsmit mājas, prāvas sudmalas, divi krogi un liels mežs; viņa vērtība varēja būt liela ap 150 000 rubļu. Dokumenta beigās bija sacīts, ka «visu žēlīgais» hercogs kļūšot lūgts šo dāvināšanu apstiprināt un Felzenberģus pacelt muižnieku kārtā; iz augšējā manifesta bija redzams, ka hercogs Jēkabs šo lūgumu tūdaļ paklausījis.
Tātad Eduards Felzenbergs kā šī vārda vienīgais īpašnieks bija muižnieks un ļoti bagāts, ja pie Plienu īpašuma vēl pierēķināja tos augļus, ko Uplejas dzimtskunga Uldriķa pēcnākamie nepareizi gadu simteņos bija baudījuši!
Tālāk minētā papīru paciņā vēl atradās:
1) Apliecināts izvilkums no Uplejas baznīcas grāmatām, pēc kura «Plienu dzimtskungs Micus fon Plehnen, genannt Felsenberg» pēc grūtas ciešanas caur ievainojumiem krūtīs un galvā 25. maijā 1649. gadā «aizgājis labākā pasaulē» un «ar kunga godu» paglabāts Uplejas lielkungu famīlijas kapos. Īpašā piezīmējumā bija sacīts, ka aizgājējs atstājis «savu godīgo lielmāti», dzimušu Kalniņu Dārti, un divi dēlus, Jāni un Teoboldu.
2) Apgalvots noraksts no Uldriķa fon Kronšilda testamenta dd. Uplejā 25. decembrī 1653., kurā tas savam dēlam Voldemāram piekodina «Plienu Felzenberģus, kurus muižnieku sabiedrība nav uzņēmusi, jebšu hercogs viņus pacēlis par muižniekiem, taču par tādiem allaž uzlūkot un viņus it visur saudzēt un apsargāt viņu īpašumu, ka to neviens neaiztiktu; arī gādāt, ka Micus fon Plehnen gen. Felzenberģa dēli Jānis un Teobolds kļūtu audzināti un skoloti, kā tas muižnieku kārtai pienākas.»
3) Izvilkums iz Uplejas baznīcas grāmatas, pēc kura Voldemārs fon Kronšilds 1658. gadā miris, atstādams savu lielmāti Agnes, dzim. Adlershorst, un dēlu Uldriķi.
4) Tāpat, pēc kura Jānis fon Plehnen, saukts Felzenbergs, kā leitnants kritis karā.
5) Tāpat, pēc kura Plienu dzimtskungs Teobolds fon Felzenbergs 1638. gadā apprecējis Aizkalna lielkuna Rosshufa meitu Leonidi.
6) Tāpat, pēc kura viņš un laulātā draudzene 1710. g. miruši, atstādami dēlu Pēteri un meitu Katarinu.
7) Kontrakts no 1722. gada, pēc kura Pēteris fon Felzenbergs Uplejas dzimtskungam aizķīlā «visu savu būšanu», bez vien Pliena mājas, par 5000 dālderiem, kas viņam vajadzīgi savas māsas Katarinas vīru fon Opperšteinu glābt no «nepatīkamiem un apspiedzamiem» parādiem. Šinī kontraktā bija nosacīts, ka šī aizķīlāšana tikai uz 25 gadiem ģeldīga, ja Pēteris fon Felzenbergs savu parādu varbūt ātrāki neaizmaksā.
8) Izvilkums iz Uplejas baznīcas grāmatas, pēc kura šis Pēteris 1728. gadā nomiris, atstādams dēlu Kristoforu.
Iz vēl citiem dokumentiem bija redzams, ka šis «Plienu Kristaps» uzaudzis pie kāda zemnieka un tad Plienos bijis par saimnieku, vēlāk par Uplejas muižkungu. Liekas, ka viņš arī bijis tas, kas visus šos dokumentus rūpīgi sakrājis, bet, kādēļ viņš savas tiesības nebija izlietojis, tas nekur nebija piezīmēts. Ar to arī izskaidrojas, ka fon Felzenberģu ģimene atkritusi atpakaļ zemnieku kārtā un, jebšu tai tik liels zemes gabals piederēja par dzimtu, beidzot par Plienu mājām sākusi maksāt nomu kā visi citi saimnieki. Līdz šim brīdim atpakaļ sniedzas «vecā Jāņa» atmiņa un stāsts. Nav jāšaubās, ka viņam no minētiem dokumentiem nekas nav bijis zināms.
Kad Eduards visus dokumentus steigšus bija izlasījis, tad Bahs ienāca, nevarēdams izbrīnoties, kur Felzenbergs palicis, un tādēļ viņu meklēdams.
«Lasi!» viņš sacīja Baham, uz papīriem rādīdams. Kamēr Bahs lasīja, Felzenbergs domu pilns staigāja pa istabu. Acīmredzot viņš bija dziļi aizkustināts.
Bahs bija pabeidzis savu darbu. «Ko tu domā no šī 200 gadu vecā noslēpuma?» viņš jautāja Felzenberģim.
«Nekā!» šis atbildēja un staigāja vēl.
«Nekā? Es domāju, tu esi muižnieks un bagāts vīrs, kura savienošanai ar Klotildi varbūt tikai maza, maza stīvēšanās no Kronšilda puses stāvēs ceļā. Uz tāda ceļa vislabāki novērsīs nepatīkamu prāvu, par kuras nobeigšanos nebūt nav jāšaubās, jo labāku pierādīšanu tavām tiesībām nevar būt, kā šis ir. No šiem dokumentiem gan arī katrs vientiesīgs cilvēks atzīs, ka tu esi liela zemes gabala īpašnieks, ar visu, kas tur virsū. Jo, kad arī minētie 5000 dālderi nav atmaksāti, tad Plienu saimniecības aiz ķīlāšanai ar 1747. gadu vajadzēja nobeigties. Saprotama lieta, ka barons Kronšilds, kas tak ir tiesu zinības studējis un pie tam tikpat gudrs kā taisns, tevi labāk ņems par znotu nekā par prāvinieku - īpaši dabūdams zināt, cik karsti Klotilde tevi mīlē. Pa daļai Marija gan ir tava līdzmantiniece, taču es mūsu labumā nerunāju - mums ir jauks zemes stūrītis, un ar to mums pilnīgi pietiek; es tikai tavu labumu paturu acīs, jo man tiešām nav zināms, kādu galu citādi lai ņem tava nelaimīgā mīlestība!»
«Vīram ir pienākumi, kas augstāki un svētāki nekā viņa sirds centieni, nekā viņa mīlestība,» Felzenbergs apstājies atbildēja. «Pret to famīliju, kas mums tik daudz laba darījusi un gluži nezinādama. baudījusi mūsu īpašuma augļus, es nekad necelšu prāvu, un lai man arī no vienas puses smaidītu ķēniņa valsts, no otras puses draudētu bads un - nāve! Ir es esmu pārliecināts, ka barons Kronšilds tūdaļ būtu gatavs ar labu izlīdzināties, varbūt arī Klotildes roku man vairs neliegt; bet uz tādu - nepelnītu vīzi kļūt pie mantas un gandrīz caur mīļākās vecāku piespiešanu iemantot viņas roku - tāds darbs nebūtu manis cienīgs, tas nav vīra darbs! Ar savu paša spēku es gribu iemantot īsta muižnieka goda činu un uzturēšanas līdzekļus - mantu, un tikai to sievu es ņemšu, kas bez jebkuras piespiešanas, iz brīva prāta un ar savu vecāko svētīšanu var nākt pie manim. Tā ir mana svētākā apņemšanās, un es tevi no sirds lūdzu šo lietu uzlūkot par visgalīgi - nobeigtu!»
Bahs apkampa savu svaini un sacīja:
«Eduard - tu pelni labāku likteni! Tomēr es cienīšu tavu augsto dabu, tavu vīrišķīgo apņemšanos un nerunāšu vairs ne vārda par šo lietu!»
Felzenbergs rūpīgi salika visus savus papīrus, iebāza tos krūts kabatā un gāja ārā - uz dārzu. Tur viņš satikās ar Balodi.
«Ko jūs domājiet no saviem dokumentiem?» šis jautāja.
«Tie zīmējas uz manu ģimeni - tas ir tiesa,» Felzenbergs atbildēja. «Bet tās tiesības, kas man pēc tiem pienāktos, es nekad neizlietošu. Ar jūsu atjaušanu es šos papīrus paturēšu - par piemiņu no saviem senčiem, kas šeitan dzīvojuši, priecājušies un arī cietuši. Tak es jūs mīļi lūdzu - nesakiet nevienam nekā par visu šo lietu.»
«Jūsu vēlēšanās man ir tikpat kā pavēle,» Balodis atbildēja, Felzenberģim roku sniegdams un uzticīgi acīs lūkodamies. Felzenbergs ātri novērsās.
«Ir šī jaukā dvēsele man ir uzticīga,» viņš sacīja pie sevis: «Dievs, Tu man esi piešķīris tik daudz cilvēku mīlestības - es to saņemu ar dziļu pateicību - muižnieka činas un mantas vietā!»
Balodis pamanīja un saprata, kādēļ Felzenbergs tā aizgrābts, un, še svēto brīdi cienīdams, viņš lēnām atkāpās.
Felzenbergs aizgāja tālāk uz meža pusi un vientulībā nosēdās uz beņķi. Pētersona kori spēlēja un dziedāja, un ļaudis priecājās tāpat kā toreiz Uplejā, kad vecais Jānis izlaida savu garu. Visi tās dienas notikumi Eduardam dzīvi stāvēja priekš gara acīm. Ir toreiz viņš bija nosēdies uz beņķa un nogrimis sāpīgās jūsmās; tad Klotilde viņu bija aizskārusi ar savu mīksto roku, viņu uzmodinājusi no grūtiem, sēriem sapņiem - - - un šoreiz viņu atkal aizskāra kāda mīksta roka - tā bija Elzas roka.
«Jūs esiet tik dziļi noskumuši,» viņa sacīja mīlestības un līdzjūtības pilnā balsī. «Vai mana nerātnā izturēšanās jūs ievainojusi - tad es no sirds lūdzos piedošanas!»
Felzenbergs piecēlās un sniedza Elzai roku, sacīdams: «Nē, mīļā Elza, jūs mani neesiet ievainojusi. Es zinu, ka jūs bijāt sakarsējusies un, man paasāki atbildēdama, niekā jauna nedomājāt. Kad baroni Drahenklau un Lauenšteins tanī brīdī nebūtu ienākuši, tad es mūsu domu dažādību būtu izlīdzinājis. Bet tā uz tam nebija vaļas, un es nožēlotu, ja jūs tamdēļ būtu bēdājusies.»
«Taisnību sakot, es biju gan ļoti nemierīga un notiesāju sevi visai bargi. Neviena cilvēka es negribu kaitināt un ievainot - bet vismazāk jūs. Un, ka es jūs tiešām nebūtu ievainojusi, man tikai tad būs iespējams ticēt, kad jūs izpildīsiet manu lūgumu - manu pirmo lūgumu, ko es jums lieku priekšā. Nākat, pastaigāsimies - te ir tik jauki. Es labprāt gribētu izgaisināt jūsu tumšās domas; es nevaru ieredzēt, ka jūs, ko mēs visi tā cienījam un - - un - - mīlam, - ka jūs esiet noskumuši!»
To sacījusi, Elza savu apbrīnojami mazo un skaisto rociņu šķelmīgi piekabināja Felzenberģa elkonim. Ne vārda nesacīdams, Eduards paklausīja. Labu gabalu viņi jau bija pagājuši, un vēl allaž neviens nerunāja. Felzenbergs manīja ka Elzas elkonis viņa rokai mīlīgi pieglaužas. Lai viņas pēc jaunākās modes darinātais svārks pa smilti nenotašķītos, viņa ~to bija drusciņ uzlocījusi, tā ka viņas mazo un skaisto kājiņu pēdas bija redzamas. Jautras un mīlīgas mūzikas skaņas un priecīgu dancotāju joki sitās pie viņu ausīm; augusta saule metās iesarkana un spīdēja caur lielajiem Plienu meža dārza kokiem. Staigātājiem blakus viļņoja lepnās V. straumes tīrais ūdens un neskaitāmo putniņu bars pasteidzās izdziedāt savas priekšbeidzamās vasaras dziesmas. Visa apkārtne bija pieņēmusi svētku seju: Felzenberģim bija tik mierīgi, tik jauki ap sirdi, un it neviļus tam iešāvās prātā: «Cik laimīgs būs tas vīrs, kas šo eņģeli apbrīnojamās cilvēka miesās tā vadīs caur visu mūžu!» Negribot viņš Elzas roku spieda pie saviem sāniem. Likās, ka Elza saprata viņa paslēptās domas, un, it kā gribēdama sacīt: «Tu vien tik esi tas vīrs, kas mani var vest caur visu mūžu,» - viņa apstājās un pieglauzdamās savu tik daiļi tēloto galviņu pieslēja pie viņa kamieša. Un tomēr Elzas izturēšanās nebūt nebija nedabīga; mazākais, Felzenberģim, kas taču tik smalki bija izglītots, tā nekrita acīs. Viņš domāja, ka Elza ir piekususi, un arī apstājies gandrīz drebošā balsī sacīja:
«Mīlā Elza, jūs gan vēlētos atdusēties - re, tur ir beņķis, apsēdīsimies.»
«Jā, apsēdīsimies!»
Viņi apsēdās. Elza dvašoja smagi. Viņa tiešām bija piekususi. Viņas krūts cēlās un krita ļoti ātri, viņas vaigi kvēloja tumšā sarkanumā, viņas acīs žibēja spožs uguns. Felzenberģis, šo uguni pamanīdams, atkal pie sevis sacīja: «Kā kad šis uguns aizņemtu mani - manu sirdi!» Saldas šaušalas gāja caur viņa dzīslām. Ir viņa krūts strādāja ātrāki nekā citām reizēm.
«Jūs esiet piekususi?» viņš atkal jautāja.
«Man uzgāja tāds reibeklis,» viņa atbildēja. «Bahs saka, ka tas nākot no nepilnīgas kustēšanās - man vajagot vairāk pastaigāties. Bet kurp lai es eimu? Ar Mariju, jūsu teicamo māsu, mēs, tā sakot, dzīvojam savā gara valstī. Ārpus tās es laimes neatradu, un jūs - jūs nākat tik reti uz Plieniem! Kurp lai es eimu - Marijai tik daudz darbu - es viņai palīdzu - abām mums ir pilnas rokas, ko strādāt, - Bahs tikai retis ir mājās, un Uplejas spēcīgais pilnvaris, Eduards fon Felzenbergs, Plienu plašās ekonomijas īpašnieks - ak - tas mūs nabadziņus neieredz, tas dzīvo kā lepns ērglis, atšķirus un vientulis valda Upleju kā priekš 100 gadiem Kristofors fon Plēnen, genannt Felsenberg!»
Eduards uzlēcās, it kā no lapsenēm durts.
«No kam jūs to zināt?» viņš pārsteigts un dzedri jautāja.
«Piedodiet, fon Felzenberģa kungs,» Elza padevīgi atbildēja, «es esmu lasījusi hercoga Jēkaba manifestu no 1649. gada, kurā tas jūsu ģimeni paceļ muižnieku kārtā un apstiprina citreizējā Uplejas īpašnieka Uldriķa fom Kronšilda dāvināšanu, pēc kuras šai ģimenei pienākas viss tas zemes gabals no lielceļa līdz V. upei un no K . . . . . kroga līdz S. upītei.»
«Kad, kur jūs šo dokumentu lasījāt?»
«Šodien - Baha rakstāmā istabā.»
«Tas nevar būt! Nevienas dvēseles tur nebija, kad es tur sēdēju un minēto dokumentu lasīju.»
«Taču, cienīts fon Felzenberģa kungs,» Elza izskaidroja, «es tur biju, tik ka jūs manis neredzējāt. Šis rakstāmais kambaris ir tikai caur mazām durvtiņām šķirts no Bahu guļamās istabas. Tanī es iegāju - raudāt.»
«Kādēļ raudāt?»
«Es raudāju tādēļ, ka es jūs biju ievainojusi. Es biju visai nelaimīga - es jūs negribēju ievainot, tādēļ ka - -»
«Kādēļ?»
«Tādēļ,, ka es - - ka es - - es nezinu, kādēļ, bet ar nodomu es jūs nevaru ievainot.»
«Labi; un tāļāk?»
«Izraudājusies es vēlējos jūs nolūgt.»
«Kādēļ jūs to nedarījāt, kad es jūs vedu pie galda?»
«Es nezinu; es sevi jutos pazemotu caur jūsu laipnīgo izturēšanos. Būtu jūs vienaldzīgi izturējušies, tad es jūs būtu tūdaļ nolūgusi; bet jūsu laipnība un manas nepieklājības neievērošana apcietināja manu sirdi. Taču - laimīga es nebiju, bet nelaimīga, ir tad, kad es ar baronu Lauenšteinu tik omulīgi tērzēju. Tādēļ es no viņa aizgāju un uzmeklēju vientulību. Drīs jūs ienācāt. Es to manīju pie jūsu pazīstamiem soļiem. Es nogaidīju. Viss bija klusu. Es domāju, ka jūs esat skumīgi, un lēnām atdarīju minētās durvis. Jūs sēdējāt uz krēsla, uz roku atspiedušies un dziļās domās iegrimuši. Es jums tuvojos, bet jūs to nepamanījāt. Jūsu acis bija cieti. Man likās, ka jūsu gars maldās kur apkārt.
Piepeši es ieraudzīju hercoga Jēkaba manifestu. Jums aiz muguras stāvot un pār kamiešiem skatīdamās, es to izlasīju un tad atkal tikpat klusu aizgāju.»
«Kādēļ?»
«Es negribēju jūs traucēt, saprazdama, ka tāda ziņa iz veciem, sirmiem laikiem jums nevar būt vienaldzīga. Tā tak zīmējas uz jūsu famīliju - uz jums pašiem un liecina, ka jūs esiet muižnieks un pie tam ļoti bagāts.»
«No kam jūs zināt, ka es esmu bagāts, ka Plienu senākai ekonomijai ir tik plašas robežas?»
«To mans tēvs man sacīja. Pēc tam, ko viņš no vecu ļaužu mutes dzirdējis, Felzenberģiem pienākoties viss tas zemes gabals, kas ar minētām robežām apzīmēts. Bet trūkstot pierādīšanu. Šeit nu ir.»
«Bet kā tad, kad es šo pierādīšanu neizlietoju?»
«To jūs nedrīkstat - tas jums jādara - Klotildes dēļ!» Felzenbergs sarāvās.
«Kāpēc Klotildes dēļ?» viņš gribēja mierīgi jautāt, bet jautāja ļoti nemierīgā balsī.
«Klotilde mīl jūs un jūs viņu; bet kārta - sadzīves aizspriedumi ir pretim jūsu savienošanai. Tiesības, ko jums piešķir minētais dokuments, šos kavēkļus izgaisina - ar to rokā jūs ~droši varat paģērēt Klotildes roku, un tā būs piepildīta Klotildes un - - jūsu karstākā vēlēšanās!»
«Kā jūs zināt, ka mēs ar Klotildi mīlējamies? Kas jums to teicis?»
«Neviens; es pazīstu Klotildi un viņas sirdi. Un jūs esiet šīs tikpat cienījamās kā daiļās jaunavas ne vien vērti, bet varētu arī savu roku izstiept pēc kādas firsta meitas. - Klotildes slimība un aizceļošana, tāpat arī jūsu pārvērstā izturēšanās apstiprināja, ko es jau sen biju atzinusi.»
«Manu vērti jūs ceļat par daudz augsti.»
«Nē, fon Felzenberģa kungs - es tikai runāju, no kā es esmu pārliecināta.»
«Parādiet man tikai to laipnību un atmetat to riebīgo «fon» - es tā negribu un nekad pēc tā nedzīšos!»
«Tas ir tas pats, kā kad jūs Klotildi gribētu aizmirst atstāt. Un to jums nebūs darīt!»
«Es esmu kungs par savu gribu, par savu mīlestību. Arī liktens man šo tiesību nevar ņemt. Es negribu ar savām tiesībām rokā Kronšildus piespiest, lai tie man novēl Klotildes roku - tas nav vīra cienīgs darbs, un tādēļ, ka es Klotildes roku citādi nevaru iemantot, - tādēļ, ka sadzīves aizspriedumi to neatļauj, tad es savā sirdī atsakos no Klotildes - un lai mana sirds arī lūgtu!»
«Jūs esat nežēlīgi! Vai jums Klotildes sirds nebūt neiežēlojas?»
«Jā gan; bet īsta vīra pienākumi stāv augstāki nekā sirdis. To godu, ko Felzenberģu ģimene vairāk nekā 200 gados sevim uzturējusi tīru un nenotraipītu, viņas beidzamais mantinieks nedrīkst aptraipīt, paklausīdams savas sirds centieniem. Kāds muižnieks es būtu, muižnieka kārtu iegūdams ar darbu un izturēšanos, ko arī godīgs zemnieks turētu apakš sava goda?»
«Bet kad jūs caur to Klotildi glābjat?» Elza piezīmēja.
«Jaunkundze, ar kādu tiesību jūs no manim tik zemi domājat? Man lai būtu iespējams izlietot līdzekļus, no kuriem es ar īgnumu nogriežos!»
«Piedodiet, mīļo - - Ed - - piedodiet, Felzenberģa kungs! No jūsu dabas es sagaidu un ceru tikai to visu labāko un augstāko, bet - bet - redziet - - man ir žēl Klotildes!»
«Man arī; bet vai es esmu vainīgs, ka pie mums valda tik bezprātīgi sadzīves aizspriedumi? Un tad - kuras Klotildes sirdi es lai taupītu, kuru lai lauztu, kad, par piemēram, būtu divas tādas Klotildes, kas mani mīl un ko es - varētu mīlēt? Jeb vai jūs domājat, ka tas nemaz nevar būt?»
Elza sarāvās, bet tad it kā neviļus pieslējās Felzenberģim, tikai acumirkli. Tad viņa sacīja:
«Pirmai Klotildei ir pirmās tiesības - tai otrai - - lai lūst viņas neizsakot nelaimīgā sirds!»
Ātri pacēlusies, viņa tad čukstēja: «Redziet tur, aiz viņiem kokiem, nāk Bahs, Marija un abi baroni. Viņi meklē jūs, viņiem nebūs mūs atrast te kopā sēžot, tādēļ - ar Dievu!»
Kā jauna stirniņa viņa devās projām uz upes pusi un drīz pazuda koku ēnā. Viņa bija aizmirsusi savu smaršaino kabatas lakatu. Felzenberģis to paņēma, skūpstīja un paglabāja.
Nabaga Klotilde!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Felzenbergs pacēlās un gāja pretī tiem, kas viņu meklēja. Visai grūts eksāmens viņam nebija jānoliek savas atraušanās dēļ. Bahs abiem baroniem bija izskaidrojis, ka Felzenbergs šodien vēlējies aplūkot visas tās vietiņas, kas viņam no bērna dienām tik mīļas. Taču abi laipnie kungi viņu bez krietna bāriena cauri nelaida. Kādēļ viņš tā atraujoties no vispārīgiem priekiem un it īpaši šodien, viņa paša krustdēla goda dienā? Un, it kā apstiprinādams šo diezgan attaisnoto bārienu, mazais Eduardiņš, ko māte bija līdz paņēmusi, aizaulekšoja pie sava krusttēva, pakampa to pie rokas un, viņu projām vilkdams, sacīja: «Ontul, nāc dancot, mamiņa ali dancoja, un visi ontuļi dancoja. Ontuli, nāc, nāc ātli danco al tanti Elzā!»
Šī jocīgā uzaicināšana visus sasmīdināja; pat nopietnais Felzenbergs palika visai jautrs un, savu skaisto krustdēlu paņēmis rokās, to skūpstīja un tad devās visiem līdzi uz danču vietu, kur Elza patlaban dancoja ar Ošu Juri. Milda bija piedabūjusi pakūtro Rumbenieku pie grozīšanās, un Zūze bija nopietno pagasta vecāko nodabūjusi nagos. Eduardiņš, tikko vaļām ticis un kā šīs dienas patvaldīgais pavēlētājs, aizskrēja pie Elzas, noķērās tai svārkos un sauca: «Tante, nāc pie ontuļa - danco al ontuli.» Ošu Juris, mazā varmākas pavēli cienīdams, tūdaļ apstājās un, Elzai roku sniegdams un Eduardiņu pie otras rokas vezdams, devās pie Felzenberģa, kas, ar abiem baroniem kopā stāvēdams, diezgan nevarēja izsmieties par sava krustdēla necerēto laipnību.
«Ontuli, danco al tanti Elzā,» mazais Amors atkal uzmudināja, un kam gan būtu bijusi tāda sirds, kas būtu spējusi Venus dievietei atturēties, kad pats Amors to pieved! Tādēļ Felzenbergs, savam krustdēlam laipni pateikdamies, paņēma Elzu un devās uz danču vietu, kamēr barons Drahenklau, arī vairs nevarēdams atturēties no danču priekiem, uzlūdza sārto Mildiņu un tad ar to dancoja, ka prieks bija ko redzēt. Barons Lauenšteins bija izredzējies Baha kundzi, šis atkal kādu saimnieka meitu, un nu viss gāja tik jautri, tik priecīgi, it kā kāzās. Visvairāk ļaudis apbrīnoja Felzenberģi un Elzu. Likās, ka abi no pašas mīlestības dievietes kopā aicināti - tik jauki šis pāris bija uzlūkojams, tik cēli dancoja Felzenbergs, tik mīlīgi viņam pieglaudās Elza it kā apiņu vīte ozolam.
«Skaists pāris,» barons Drahenklau, dancošanu nobeidzis un sviedrus slaucīdams, izsaucās.
«Tiešām skaists,» Lauenšteins atbildēja. Likās, ka viņa balss trīcēja, ka viņš Elzu, tā sakot, ar savām acīm «aprija».
Elza bija gan skaista - ļoti skaista; īpaši, kad viņa dancoja ar Felzenberģi, kas viņu kā dārgu mantu puslīdz nesa uz rokām.
Vakara maltīte savienoja visus viesus tāpat kā pusdienā. Pēc tās bija šķiršanās. Tikai Felzenbergs vēl gribēja palikt. Bahs nupat kā bija dabūjis vēstuli no barona Kronšilda, kas ar savu famīliju vēl arvienu dzīvoja Itālijā. Šīs vēstules dēļ viņš gribēja aprunāties ar savu svaini, tādēļ Felzenbergs pavēlēja Rumbeniekam, lai tas ar visiem uplejiešiem brauc uz mājām un ar kādu puiku lai atsūta viņa uzticamo Vaņku. Viņš jāšot drusciņ vēlāki uz mājām. Rumbenieks, Elzas pieglaušanos ievērodams, uz ko viņu sevišķi Zūze bija darījusi uzmanīgu, šo pavēli saprata tā, ka Felzenbergs Elzas dēļ grib palikt jo ilgāki, un tādēļ nolēma Vaņku (Felzenberģa jājamo zirgu) atsūtīt tik vēlu, cik vien iespējams. Ne par ko viņš negribēja traucēt sava teicamā kunga priekus, ko tas tak tik retis baudīja, dienu mūžu nopūlēdamies ar saviem valdīšanas darbiem. Kā vēlāk redzēsim, Rumbenieks šoreiz bija ļoti greizi spriedis.
Kad visi viesi bija atvadījušies, tad Bahs ar Felzenberģi atkāpās «gala istabā», kur neviens nevarēja noklausīties, ko viņi runā. Rakstāmā istaba nebija tik droša. Elza un Marija jau bija devušās pie miera.
«Bēdīgas ziņas no Itālijas atnākušas,» Bahs uzsāka. «Ar Klotildes veseļošanos ne vien neiet uz priekšu, bet paliekot allaž bēdīgāki; viņas vecākie bīstas par viņas garu, ka tas neapmācas!»
Felzenbergs ļoti iztrūkās. Klotildes mīļais, skaistais tēls tagad jo dzīvi parādījās viņa gara acīm, bāls un noskumis līdz nāvei, kā toreiz, kad viņa šķīrās - uz visu mūžu.
«Nabaga, sirdsmīļā Klotilde,» viņš grūti nopūtās un tad jautāja: «Vai tev ir kādas zāles pret šo neizmērojamo nelaimi?»
«Tās vienīgās īstās zāles ir jūsu savienošanās laulības kārtā - visas citas zāles Klotildi varbūt var apmierināt, tak ne laimīgu darīt, visgalīgi dziedēt!»
«Un šīs zāles būtu pēc tam, kad arī aizceļošana nav līdzējusi?» Felzenbergs skumīgi jautāja.
«Tās ir rūgtas, ļoti rūgtas zāles, kas tādu dabu, kā Elza ir, nāvīgi ievainotu, bet Klotildes dvēseles dzīvē radīs krīzi (piepešu pārvēršanos), pēc kuras viņa sāks atveseļoties un ar savu bēdīgo likteni visgalīgi izlīdzināties. Aizceļošana tālumā, kā es tagad esmu pārliecinājies, viņas mīlestības slimo sirdi nav spējusi dziedēt, - nu tikai vēl atliek minētais līdzeklis, ja savienošanās nevar būt.»
«Un šis līdzeklis ir?» Felzenbergs ātri prasīja.
«Kamēr Klotildei vēl ir arī tikai vāja cerība uz savienošanos ar tevim, tamēr viņas sirds, jebšu gan, tā sakot, slepeni un bez pilnīgas apziņas, pieķersies pie šīs cerības, it kā slīcējs nāves briesmās ķeras vai pat pie salmiņa jeb asa asmiņa, ka tas viņa rokas sagriež un tomēr viņu nespēj glābt. Ir Klotildes sirdi šis vājās cerības asums sagraizīs, viņas sirds asinis ar pilītēm iztecēs neizmērojamo skumju jūrā - viņa sērosies un - panīks! Tādēļ pat arī viņas slepenajām cerībām jābeidzas un tās visgalīgi nobeigsies tikai tad, kad tu būsi - savienojies uz mūžu ar citu jaunavu!»
Eduards paslēpa savu noskumušo vaigu savās rokās. Viņš cieta neizsakāmas gara mokas. Pēc kāda brīža viņš jautāja:
«Vai tu pareizi esi pārlicis un apdomājis, kādi augļi no tāda līdzekļa var iznākt? Klotildi, šo labāko no visas pasaules jaunavām, - Klotildi mīlēt bez cerības - tā ir liela nelaime; bet Klotildes acīs kļūt pazemotam, baudīt viņas nicināšanu - kurš vīrs visā pasaulē to gan spētu panest! - Ko viņa domās no manim un no manas mīlestības, kad es viņu atstāšu, mīlēšu un apņemšu citu, tikai tādēļ, ka viņas augstākā kārta - sadzīves aizspriedumi mūs šķir! Tikai ar dziļu nicināšanu viņa mani varēs uzlūkot, no manim domāt, - viņas stiprā ticība un mīlestība pārvērtīsies neticībā, izsamišanā un ienīdēšanā, bet šī apziņa kremtīs kā nemirstams tārps manā sirdī un vajās mani kā zīmēto Kainu slepkavības apziņa no vienas malas uz otru un nedos man nekur miera, it nekur, pat arī ne pie tā skaistākā sievieša - pie Elzas krūts! Mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!»
«Un tomēr es cita līdzekļa nezinu, ar ko Klotilde būtu glābjama no drošas pakrišanas nedziedējamā gara un miesas saslimšanā, ja tu negribi izlietāt to līdzekli, kas jūsu savienošanai atdara ceļu, - t. i., tavu nenoliedzamo tiesību pierādījumus!»
Eduards uzlēca no krēsla un sacīja puslīdz drebošā, aizņemtā balsī:
«Nemūžam es neizlietošu šo līdzekli - līdzekli, kas varētu padarīt, ka es pār vecā barona līķi viņa vienīgo meitu vedu pie altāra! Nemūžam - tik tiešām, kā Dievs dzīvo debesīs! Ja es to darītu, kur tad paliktu tā pateicība, ko Felzenberģi Kronšildiem jau no gadu simteņiem parādā? Kur tad paliktu goda prāts, ko Felzenberģu beidzamajam loceklim būs parādīt savam labdarim un visam šim apgabalam? Mani sentēvi - tie dūšīgie varoņi, kas šo zemes stūrīti un kara laukus slacinājuši ar savām asinīm, kā īsti vīri un muižnieki godam izpildīdami savus pienākumus, - tie zārkā apgrieztos apkārt, kad viņu ģimenes beidzamais zars padarītu tādu noziedzību,   - es saku, noziedzību pret pateicības un goda pienākumiem. To, ko mans sentēvs priekš 220 gadiem ar savām asinīm kā goda algu izpelnījies, ko viens Kronšilds viņam ar labu prātu devis, - to es, kam pie tam nav nekādu nopelnu, lai ar varu ņemtu no tagadējā Kronšilda, kas visā savā mūžā tikai labu darījis un mani kopis un audzinājis kā savu bērnu! Nē, nē - tāda izturēšanās lauztu viņa sirdi, paīsinātu viņa dzīves dienas, un - Klotildei vajadzētu mani ar visdziļāko nicināšanu atraidīt, ja tas tiesa, ja es nemaldos, ka viņa ir tā visulabākā un augstākā jaunava visā pasaulē un tādēļ smalkāki sajūt un zina, kas labs, kas ļauns, nekā daudz citas. Neaptraipītam un spožam būs palikt Felzenberģu godam, nevienam nebūs sacīt, ka kāds Felzenbergs īsta muižnieka nav bijis vērts iekš tam pastāv īstā un patiesā muižniecība, ko ar dokumentiem nevar pierādīt, kurai jāizrādās cilvēka darbos un dzīvē. Es zinu un esmu pārliecināts, ka mans mūža ceļš iet caur ērkšķiem un dadžiem, - es iešu pa šo ceļu līdz galam, kā tas vīram pieklājas!»
«Un Klotilde?» Bahs jautāja.
«Klotilde - jā - Klotilde nav vīrs, un tomēr viņai jācieš līdzi, jācieš vēl vairāk! -Nabaga Klotilde,» Felzenbergs, mīksts palicis, sāpju skumjā balsī sacīja. «Ja mana nāve tevi varētu darīt laimīgu, tad es ar prieku nodotu savu dzīvību par tevim. Bet ko tev līdz mana nāve! Mēs esam un paliekam šķirti - uz visu mūžu!»
«Ko tu tagad domā darīt?» Bahs mīlīgi jautāja.
«Pret likteņa nolēmumiem neviens nespēj karot - es nezinu, ko liktens nolēmis, - es esmu gatavs uz visu, lai nāk kas nākdams, tak ar varu es savā ceļā nekā nepārgrozīšu.»