MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

16. KARSONĪ

Kā lēti protams, Felzenberģi neveda vis uz Upleju, bet uz Plieniem, kur viņam daktera un citu rūpīgas kopšanas netrūka. Uplejas muižkunga darīšanās iestājās vecais Ozols, meža valdi, uz barona Drahenklau lūgumu, uzņēmās Uplejas kaimiņš, jaunais barons Lauenšteins, līdz Felzenberģis paliks vesels. Bahs un Elza kā slepkavības liecinieki, tāpat arī barons Drahenklau nekavējās Uplejas dzimtskungiem uz Itāliju laist skaidras ziņas par visu, kas bija noticis. Lēti varēs domāt, kādu briesmīgu iespaidu tās pie visiem atstāja. Bez kavēšanās barons būtu griezies atpakaļ, ja Klotilde piepeši nebūtu saslimusi. Likās, ka ziņa par Felzenberģa nelaimi satricinājusi visu viņas tā kā tā jau vārīgo nervu sistēmu, jo viņa sapņoja un murgoja tikai no slepkavām un uzbrukšanas un reizēm piepešu sauca: «Nejāj, Eduard - viņi tevi nonāvēs!» Tad atkal: «Eduard, kur tu esi, nāc, es gaidu uz tevi Elza, ej nost, ej projām, nešķir mūs!» un vēl dažādi. Itālijas dakteri viņas slimību turēja par karsoni, kas izcēlies caur vispārīgu vājību un briesmīgās ziņas ļauniem iespaidiem. Barons Kronšilds prasīja, lai Bahs ik pārdienas raksta, kā ar Felzenberģi stāv. Par to viņš atkal jo bieži ziņoja par Klotildes slimības stāvokli. Bēdīgas, ļoti bēdīgas bija tās vēstis, kas tā mainījās, un, ja abi vēstītāji visu būtu rakstījuši, ko slimajie murgo, tad būtu bijis jādomā, ka viņu slimība stāv tuvā sakarā, ir viena un tā pati, un ka starp viņiem pastāv garīga saite, jo ir Felzenbergs murgoja no Klotildes, sauca viņu šurp un tad atkal lūdza, lai viņa tikai drusciņ vien pagaidot, viņš tūdaļ iešot un vedīšot viņu pie altāra. Viņam darinot spožas, spožas drēbes un kaļot zelta zobenu un spīdošu zelta kroni - kad tie būšot gatavi, tad būšot kāzas. Tad viņš atkal runāja no kara un briesmīgiem kautiņiem, kuros viņš bija tas vadonis, allaž uzvarēja, bet ik reizes kļuva ievainots.
Elza sargāja un kopa viņu bez apnikšanas, dienām un naktīm. Viņu nevarēja atdabūt no Eduarda gultas, tā ka Bahs arī par viņu sāka bīties. Tikai retis Marijai un Ošu Jurim, kas tūdaļ bija atsteidzies uz Plieniem, bija novēlēts iestāties viņas vietā. No iesākuma Elza vienmēr raudāja, pēc kādām dienām viņai asaru vairs nebija. Bāla un iekritušām acīm viņa sēdēja un nenorimās skatīties uz Eduarda bālo vaigu un ievērot visu, kas pie uzcītīgas apkopšanas bija vajadzīgs. Ka Bahs no savas puses neko nenokavēja, ir pats par sevi saprotams. Grūti viņam nācās ar ārīgiem un iekšķīgiem līdzekļiem savaldīt ievainojuma un karsoņa drudzi, kas līdz devītai dienai allaž jo stiprāks palika. No šīs devītās dienas, kurā viņš sagaidīja izšķiršanu, visvairāk cerēja un bijās. - Pa Felzenberģa slimības laiku izrādījās, kāda mīlestība viņam bija pie lieliem un maziem. Abi mums jau pazīstamie baroni Drahenklau un Lauenšteins ik pārdienām paši apvaicājās, kā viņam klājas. Uz Upleju gāja ik dienas divi reiz ziņas - ļaudis bija ļoti noskumuši un vienumēr gribēja zināt, kā viņu mīļotam muižkungam klājas. Pagasta namā vajadzēja izlikt rakstītas ziņas, ko Bahs rediģēja, jo no iesākuma ļaudis baru bariem steidzās šurp uz Plieniem, līdz dakteris beidzot pārliecinājās, ka tas ilgi tā nevar iet, un tādēļ apsolījās ik dienas pa divi lāgiem uz pagasta namu ziņot, kā ar Felzenberģi stāv.
Sešas dienas un naktis Elza bija vaktējusi pār Eduardu, tikai retis pati atdusēdamās. Septītā naktī viņa atkal viena pati sēdēja pie viņa gultas; Marija bija nolikusies turpat uz zofaju. Ošu Juris uzturējās sānu kambarī. Elza pamanīja, ka Eduards atdara acis un grib celties augšām. Viņa piesteidzās tam klāt un viņu apmierināja. Eduards atlikās atpakaļ, skatījās ilgi un stīvi uz Elzu un tad sacīja:
«Klotilde - kur tu biji tik ilgi? Cik bāla tu esi! Nāc pie manim, neatstāj mani. Nāc jele!»
Elza piegāja. Eduards paņēma viņas roku un spieda to pie savas krūts, sacīdams:
«Kāpēc tu nerunā, Klotilde? Vai tu esi dusmīga uz mani? Nedusmojies - es nevaru, es nedrīkstu izlietāt hercoga Jēkaba manifestu - tavs tēvs tad mistu. Redzi, mēs jau esam savienoti bez tā. Tikai neatstāj mani vairs. Ko tu raudi, mīļā Klotilde?»
«Es tevi neatstāšu, Eduard,» Elza sacīja, un karstas asaras ritēja pār viņas vaigiem.
Eduards spieda atkal viņas roku pie savas krūts un tad piekusis aizmiga.
Devītās dienas priekšvakars bija klāt. Eduarda rokas pulksteņi gāja ātri un pilni. Asiņu karstums bija sasniedzis visaugstāko pakāpienu. Slimais murgoja vairāk nekā citām naktīm. Šaubīdamies un cerēdams Bahs pa brīžiem skaitīja viņa āderu viļņošanu un mēroja asiņu karstumu. Bailīgas un Dievu lūdzot, Marija un Elza staigāja pa istabām, abas cerēdamas, abas šaubīdamās, abas nogurušas līdz nāvei. Ošu Juris bija apsēdies istabas kaktā un uzmanīgi gaidīja. Pulkstens vienos Eduards dziji iemiga, Bahs atrada, ka viņa pulksteņi iet lēnāki, mazāk pilni un ka karstums manot palicis mazāks.
«Esi slavēts, augstais Dievs!» viņš, it kā kādas briesmas pārspējis, iz atvieglotas krūts izsaucās.
Elza un Marija piesteidzās klāt, un abas, it kā iz vienas mutes, jautāja:
«Vai Eduards būs glābts?»
«Eduards jau ir glābts un dzīvos spirgts un vesels!» Bahs, prieka pilns, atbildēja.
Abas draudzenes apkampās un raudāja prieka asaras.
Ošu Juris saķēra daktera rokas un tās noskūpstīja.
«Tagad viņš mierīgi gulēs ļoti ilgi. Šis miegs ir viņa glābējs. To jūs ne uz kādu vīzi netraucējat. Pa šo laiku viņa spēcīgā daba izlīdzināsies un pārvarēs karsoņa briesmīgo darbošanos. Es iešu gulēt, ir jūs abas varat iet gulēt, pietiek, ka Ošis te paliek un gādā par mieru. Eduards nekā neprasīs varbūt līdz pusdienai.»
Elza neļāvās pierunāties, lai atdusētos. Bet Marijai visai vajadzēja dusēt, tādēļ viņa nestīvējās, bet tūdaļ atkāpās. Pulksten septiņos viņa uzcēlās un ieņēma Elzas vietu. Tad šī atdusējās. Eduards pa visu to laiku nebija ne atmodies, nedz murgojis, nedz ko prasījis. Tāpat mierīgi viņš dusēja līdz pulksten vienpadsmitiem. Tad viņš atdarīja drusciņ acis, bet, tikai pakrēslu dienas gaismu pamanījis, apgriezās uz otriem sāniem un gulēja atkal - līdz pulksten pusdiviem pēc pusdienas; tad viņš pilnīgi atmodās, pacēlās sēdus un ļoti brīnījās, Bahu un abas kundzes pie savas gultas redzēdams.
«Kas ar manim bija?» viņš jautāja.
«Tu labi izgulējies,» Bahs atbildēja.
«Kāpēc es tad esmu šeit Plienos, kādēļ ne Uplejā? Vai tad es vakar nenojāju? Paga - kā tas bija? Es jāju pagājušā naktī - bija ļoti tumšs. Vaņka pie tilta negribēja tālāk iet. Es viņu apmierināju; tad viņš sāka ļoti ātri skriet, bet pakrita uz tilta. Es arī kritu, bet, kas tālāk notika, es vairs nezinu. Tikai kā pa miegiem es dzirdēju divi šāvienus. Man likās, ka es esmu nošauts, jo viss palika tik klusu - tik klusu!»
«Apmierinies, mīļo Eduard, gan mēs tev visu izstāstīsim,» Bahs sacīja un pārliecinājās, ka drudzis gandrīz visgalīgi ir beidzies. «Kā ir ar tavu galvu, vai tā gaiša, viegla?»
«Drusciņ tāda grūta viņa ir, bet daudz nekā nesāp tikai vienā vietā, re, te.» Viņa ķēra pie ievainojuma, kas gandrīz jau bija sadzijis.
«Laikam es gan krizdams esmu sasitis galvu, bet liekas, ka tas nekas nav. Es gan varēšu atkal celties?»
«Nē, Eduard, vēl tev jāatdusas,» Bahs izskaidroja. «Vēl tu esi drusciņ vājš.»
«Tā man liekas gan - vai nevarētu dabūt ko ēst?» Felzenbergs jautāja.
«Tūlīt, mīļo Eduard,» Marija sacīja un tad, prieka pilna, apkampa savu brāli.
Elza stāvēja notālus. Viņa bija ļoti bāla, bet, acīm redzot, priecīga.
Ošu Juris aiz prieka raudāja, bet nerādījās Eduardam.
Bahs lika pataisīt paplānu gaļas zupu, no kuras Eduards mazu tasīti baudīja. Tad viņš atkal iemiga. Arī nākošā naktī viņš labi gulēja un atmodās otrā rītā, jau it labi atspirdzinājies. Taču viņa vēlēšanos, lai ļaujot apģērbties un staigāt, Bahs vēl nevarēja piepildīt - viņš bija ļoti vājš.
Trīs nedēļas pēc briesmīgā notikuma Eduards saņēma ziņu, ka nu viņš varot apģērbties un istabā pastaigāties. Ar Ošu Jura palīgu viņš apģērbās. Spieģelis viņu pamācīja, cik bāls un vājš viņš palicis.
«Ā re, kas ta man noticis?» viņš jautāja Jurim. «Vai tad no tāda maza kritiena tā var pārvērsties?»
«Nē, jaunskungs, tas nebija mazs kritiens. Jūs gulējāt lielā karsonī - nu ir akurāt jau trīs nedēļas,» Juris atbildēja.
«Tā? Un pa šīm trim nedēļām tu jau esi piemirsis, ko es tev sacīju, iekam mēs braucām uz Plieniem? Ko?»
«Piedod Eduard - es tevi saukšu par tu - kur citi nedzird.»
«Manis dēļ lai dzird visa pasaule, ka cilvēks ir cilvēka draugs. Bet kā tev tīk. Tagad izstāsti man it visu, kas noticis - galu no gala, bet neslēp it nekā, vai dzirdi?»
«Jā, Eduard, es izstāstīšu visu, it visu!»
Ošu Juris nu izstāstīja visu, ko laipnais lasītājs un daiļā lasītāja jau zin. Eduards bija ļoti pārsteigts, tagad dabūdams zināt, kādās briesmās viņš bijis.
«Tātad bez Elzas sirdības un pašuzupurēšanās es vairs nebūtu starp dzīvajiem - viņa - nē, viņas mīlestība ir glābusi manu dzīvību?»
«Jā, Eduard - viņas neizmērojamā, neizprotamā mīlestība ir tevi izglābusi no drošas nāves!»
«Pareizi. Ko es tagad Elzai esmu parādā?» Felzenbergs nopietni jautāja. «Atbildi kā vīrs, kas izsaka savu pārliecināšanos! »
«Tu viņai esi parādā, ko viņa tev glābusi - tev jāglābj viņas dzīvība!»
«Vai tā ir apdraudēta?»
«Vai tad tu nepazīsti Elzas dabu? Kad jel viņa ir rādījusi, ka viņa ko jūt pret kādu vīrieti? Bet tev viņa ir darījusi to, ko vien uzticīgas un karstas mīlestības pilna sirds var darīt. Es tev stāstīju, kā viņa steigusies tevi glābt, kādā saplosītā un asinīm aptraipītā būšanā bija viņas apģērbs, viņas seja; ka viņa pati, aiz aukstuma jau trīcēdama, ne acumirkli nav kavējusies savai mīlestībā pukstošai sirdij atņemt gandrīz beidzamo apsegu, lai ar to varētu sasiet tavu ievainojumu, remdēt tavas asinis; ka viņa tik daudz ļaužu priekšā, jebšu gan vairs nebūdama pie pilnas samaņas, tavu bālo galvu turējusi savās rokās un ar dedzīgākiem mīlestības vārdiem saukusi atpakaļ tavu dvēseli, no kuras viņa domāja, ka tā lidinājas augšup pie Dieva troņa. Es tev esmu stāstījis, ka viņa pati bijusi nāves briesmās un tikai izglābta caur tava svaiņa atnākšanu īstā brīdī. Ja tas nebūtu noticis, tad viņa savu dzīvību būtu nodevusi par tavu - un tad viņa būtu ieguvusies to visjaukāko tiesu. Bet tagad, kur visa pasaule zina, ka tikai mīlestība, uzticīga mīlestība viņu dzinusi tevi glābt, - kur šī mīlestība neizdzēšamiem burtiem ir ierakstīta tiesu aktīs un ļaužu atmiņā; tagad, kur visi arī zina un ko es varu svēti apliecināt, ar kādu uzupurēšanos viņa tevi kopusi, kā māte pār savu bērniņu vaktējusi pār tevi grūtā brīdī, - tagad viņai šī jaukā tiesa var tikai būt tavā pretmīlestībā, tavā svētā savienošanā ar viņu! To tu viņai esi parādā - tā ir mana pārliecināšanās, ko es kā vīrs esmu izsacījis!»
«Tu esi vīrs, mīļo Juri. Tak vēl viens jautājums: vai tu domā, ka mana sirds ir svabada?»
«Es zinu, tā nav svabada. Neļaunojies, ka es tavus sirds noslēpumus, tā sakot, esmu uzminējis. Ātrāki, nekā tu to biji atzinis, es zināju, ka Klotilde tevi mīl, ka viņa tevi mīl neizsakot dziji un karsti. Tādēļ es arī pazīstu iemeslu, kura dēļ viņa pēc Baha padoma aizceļoja. Klotildei ir pirmās tiesības uz tevi, bet šīs tiesības nav izlietojamas; jūs abi jau esiet atzinuši, ka dzīves kārta, sadzīves aizspriedumi starp jums ir radījuši nepārkāpjamu vidus sienu. To pierāda Klotildes beidzamie vārdi: «Ar Dievu, Eduard, - uz visu mūžu!» Šos vārdus es it labi dzirdēju un nožēloju jūs abus. Bet šo vidus sienu var pārkāpt tikai izturēšanās, kas vīra, kas tevis nav cienīga, un to tu nekad nedarīsi. Tu nekad nepārkāpsi goda un pieklājības robežas, gribēdams Klotildes vecākos piespiest tev atļaut savas vienīgās meitas roku. Eduards Felzenbergs to mūžam nedarīs, un lai viņam arī nāve būtu klāt. Bet, kamēr tev no šīs puses jāatraujas caur nepārspējamiem kavēkļiem, tamēr tava sirds arī uz otru pusi nav gluži svabada. Kādēļ tu tā atraujies no vecā goda vīra Ozola? Ko viņš tev darījis? Kādēļ tu tā atraujies no Plieniem? Kādēļ tu šodien priekš trim nedēļām ar Elzu tik laipni runāji meža malā uz beņķa un vēlāk dancodams viņu nesi uz rokām kā dārgu, mīļu mantu? Sen jau tu esi atzinis viņas nepārspējamo skaistumu un viņas teicamās īpašības. Ja tu Klotildi nemīlētu, tad tu sen jau Elzu būtu izredzējies par līgaviņu un mēs laikam kāzas svinētum vienā reizē. Tagad tas, zināms, ir citādi. Tu jūties saistīts pie Klotildes. Tu esi par lepnu citai mīlestībai savā sirdī vietu atļaut, kamēr šīs saites pastāv. Bet nu tā lieta ir pārvērtusies. Klotildei tu nekā neesi parādā viņa tevi ir atsvabinājusi no jebkura pienākuma pret viņu. Turpretim Elzai tev jāpatencina tava dzīvība. Klotilde cieš zem aizspriedumu nastas, ko novelt nestāv tavā spēkā. Šī ciešana nerimsies, kamēr viņa tevi zinās svabadu, tā nostāsies jeb pārvērtīsies apziņā, ka kārta neaplaimo un ka ne ik reizes ir laime panākama, tiklīdz kā tu caur laulības saitēm viņai būsi pavisam zudis. Jūs, mācītie kungi, to saucat par rezignāciju, un šo sirds rezignāciju atradīs pie deviņdesmit starp simt sievietēm, kuras visas ticēja un cerēja laimīgas palikt caur savu pirmo mīlestību, bet taču atkal mīlēja otro un trešo reizi, lai mierīgākā laulības ostā varētu atzīt, ka mīlestības ziediem jāuzplaukst un jābirst, lai īstā dzīvē rastos augļi; ka pirmai, pārdabīgai jeb ideāliskai mīlestībai jāmirst, lai dabīgā, sadzīvei derīgā mīlestība varētu celties. Elzas mīlestība nav ne pārdabīga, nedz arī neizpildāma. Bet iekš tam viņa izšķiras no Klotildes mīlestības, ka šī ir gan dziļa un pastāvīga, bet ne tik dedzīga kā Elzas mīlestība. Šī līdzinājas vulkāna ugunīm, kas visu noposta un aprij, kas ceļā. Klotildes mīlestība līdzinājas saulei, kas sasilda, dod dzīvību. Šinī svētā mīlestībā Klotilde arī beidzot atradīs sirds mieru, bet Elza ietu postā, ja viņas reiz liesmās aizdegusies mīlestība neatrastu vajadzīgo barību. Tu stāvi ceļa jūtīs - izšķir pēc labākās sirdsapziņas!»
«Es apbrīnoju tavu aso prātu, tavu dziļo zināšanu par cilvēka sirds jeb dvēseles dzīvi,» Felzenbergs atbildēja. «Tev taisnība, mīļo Juri, tak ļauj man mierīgi apdomāties - galva man vēl nav visai stipra. Kur un kad tu ar tādiem jautājumiem esi nodarbojies?»
«Tu pats zini, ka es augstas skolas nekādas neesmu baudījis. Bet pati dzīve un sevišķi sadzīves viļņi ir skola. Bez tam, es savus vaļas brīžus neesmu velti valkājis, bet izlietājis, derīgas un viegli saprotamas grāmatas un laikrakstus lasīdams. Beidzot, es šogad no tevim daudz laba esmu mācījies, par ko es tev īpaši no sirds pateicos.»
«Tagad pastāsti man vēl, kādu sevišķu iemeslu dēļ abi citreizējie mežsargi tīkoja pēc manas dzīvības? Viņiem taču nenotika nekāda netaisnība, un kālabad viņi neņēma vietas kā tie seši, - es viņus tak pavisam neaizraidīju? Par mežsargiem viņi nevarēja palikt, tanīs vietās viņi nederēja, bet par kalpiem viņi taču varēja būt?»
«Skaidri nekā nevar zināt,» Juris atbildēja, «bet ļaudis stipri vien runā, ka viņi bijuši derēti slepkavas. Mazākais, viņu sievas nolādējušas zināmu vīru (te Juris Felzenberģim iečukstēja ausīs kādu vārdu), pie kura viņi slepeni gājuši. Bet caur izmeklēšanu nekas nav iznācis, jo pie dzīvības palicis uzbrucējs pastāvīgi liedzies, ka viņiem kāds līdzzinātājs būtu bijis.»
«Un kā tagad stāv Uplejā?»
«Viss pa kārtai. Ļaudis ļoti priecīgi, kamēr pagasta namā ir izlikts sludinājums, ka Felzenberģa kungs jau atveseļojas.»
«Pagasta namā sludinājums?» Eduards izbrīnējies jautāja.
«Ak tā, tu to nebūt nezini.» Juris viņam visu izstāstīja.
«Uzticīgās dvēseles!» Felzenbergs aizgrābtā balsī sacīja, kad Juris bija beidzis, un tad vēlējās iet zālē, kur visi famīlijas locekļi bija sapulcējušies. Iekam tas notika, Bahs ienāca ar vēstuli no barona Kronšilda; tanī stāvēja, ka Klotilde jau daudz labāka un drīz varēšot uzcelties.
«Vai tad Klotilde arī bija slima?» Eduards brīnīdamies jautāja.
«Jā; man liekas, ka ziņa par nelaimīgo notikumu viņu bija satricinājusi un iegāzusi karsonī.»
«Nožēlojamā, mīļā Klotilde - kaut tu jele reiz atrastu savu sirds mieru!» Felzenbergs skumīgi piezīmēja.