MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

18. REZIGNĀCIJA

Daktera Baha ziniskiem izskaidrojumiem un Ošu Jura praktiskai filozofijai šimbrīžam bija taisnība. Kamēr Klotilde zināja, ka Eduarda sirds vēl ir svabada, tamēr tas viņai stāvēja priekš gara acīm kā ideāls, kas stāv ļoti augstu un šinī brīdī nav sasniedzams, bet caur kādu piepešu pārvēršanos, varbūt caur kādu brīnumu, var nolidināties zemē, kur tas tad tiek sasniedzams. Ar citiem vārdiem: viņa tiešām slepeni cerēja, ka viņa Eduardu reiz sauks par savu. Šī cerība ļoti sašļuka, kad viņa dabūja dzirdēt, ka Elza, pati sevi netaupīdama, Felzenberģi izglābusi no nāves. Viņa pazina Elzas skaistumu un savādās gara dāvanas, kam neviens vīrs uz ilgu laiku nevarēja atturēties. To viņa īpaši bija ievērojusi pie barona Bušmaņa, kas, viņai pašai mīlestību melodams, vairāk nekas nebija kā Elzas vergs. Viņa pazina arī Felzenberģa prātu, kas tik augsti censās, un tādu darbu, kā Elza to bija padarījusi, tikai tā varēja atzīt un cienīt, kā viņš tagad to bija darījis. Šis varbūt bija vairāk viņas slimības cēlons nekā skumjas par Felzenberģa nelaimi, ko viņa nu gan no sirds nožēloja. Ziņa, ka Felzenbergs ar Elzu saderinājies, viņai nenāca negaidīta. Tak tā nepalika bez sava iespaida. Kamēr viņas vecākiem šī ziņai padarīja lielu un īstu prieku, tamēr viņa sevi jutās visai satriektu un uz pāris dienām gluži slimu, tā ka viņas vecākie stipri vien izbijās un domāja, ka viņa kritīs vēl grūtākā slimībā. Pa šo laiku viņa jo rūpīgāki un rāmāki pārdomāja savu likteni. Eduards viņai nu tiešām «uz visu mūžu» bija atrauts - nu viņa vairs nekā nevarēja cerēt. Bet taisni šī spējā atzīšana modināja viņas dvēseles spēkus un stiproja viņas enerģiju, patstāvīgu karošanu pret likteņa sitieniem. Dzīvot viņai taču vajadzēja, mirt viņa nevarēja, vairs negribēja.
«Mana sirds ir salauzta, bet ne nomirusi; mana laime ir noziedējusi, bet vislielākā nelaime vēl nav, kad nepiepildās sirds vēlēšanās. Es raudzīšu Eduardu aizmirst. Šī mana pirmā mīlestība lai man paliek par dārgu piemiņu,» viņa gudroja un tad modās uz strādīgāku dzīvi. Acīm redzot, viņa palika spirgtāka un spēcīgāka. Viņa pastaigājās, pabraukājās, apmeklēja mākslas izstādes un citas ievērojamas vietas Neapolē un palika jo dienas, jo jautrāka. Viņas vecākie priecājās par šo pārvēršanos. Redzēsim turpmāk, vai tā dibinājās uz pastāvīgiem pamatiem, vai Klotilde savu sirdi pareizi izprata un vai Baha psiholoģiskā teorija bija neapgāžama.
Barons Kronšilds, zinādams, ka viņa muižā viss ir kārtībā, jo tagad taču atkal Felzenberģa stiprā un izmanīgā roka to vadīja, bija nodomājis vēl kādas nedējas palikt Itālijā, lai Klotilde pavisam izveseļotos. Necerētas, negaidītas ziņas no Kurzemes šo rēķinumu, kā vēlāk redzēsim, izgaisināja, un tādēļ, viņš līdz ar savu famīliju steigšus griezās atpakaļ.