MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

19. SLEPENI SKAUĢI

Felzenbergs bija atkal pilnīgi iestājies sava daudzkārtīgā, plašā amata darīšanās. Kā senāk, tā viņš arī tagad strādāja un rūpējās ar visiem spēkiem, ka saimniecība visās daļās ietu pēc kārtas. Ļoti maz viņam bija vaļas nodarboties ar ko citu; tikai paviršus viņš lasīja avīzes, un svarīgākus notikumus tēvijā, kas tanīs nebija ziņoti, viņš tikai no barona Drahenklau un Lauenšteina dabūja zināt. Kā pazīstams, tanī laikā dažu galvās sacēlās veltīgas bailes. Daži šīs māksliski un ar sevišķu nodomu radītās bailes izlietoja pret saviem pretiniekiem, kam citādi nekā nevarēja piekļūt. Visiem gan būs zināms, ka toreiz daudz gluži nevainīgu cilvēku nāca lielās nepatikšanās, bet beidzot taču izrādījās, ka visas pret tiem celtās denunciācijas bija viltīgas un tikai izdomātas. Toreiz arī tā sauktie «jaunlatvieši» jo sekmīgāki spokoja dažu vīru galvās, jebšu vēl ne tagad nav pierādīts, ka tādi «jaunlatvieši», kā tie toreiz spokoja dažu vīru galvās, tiešām esot. Tagad - gods cilvēku veselam prātam! - ikkatrs zin, ka latviešu tautā, it kā visās citās, ir attīstīti un neattīstīti cilvēki, kuriem kopā ir tikai uzticīgu un nesaderīgu pavalstnieku, bet nevis kaitīgi centieni, kā no dažiem pasaulē izpauda un latviešu attīstītiem locekļiem gribēja uztiept. Aiz šiem centieniem parādījās it kā bijāts ķēms, tā vēl šodien neizprotamā māņticība, ka kāds mūsu tik slaveni pazīstamais un visiem latviešiem tikpat augsti cienītais, kā karsti mīļotais tautietis un tāpat arī «Pēterburgas Avīzes» esot sataisījuši izdevīgu zemi un tanī iesējuši to sēklu, kuras augļi tagad parādoties «jaunlatviešos» un viņu centienos. Katru gaismas darbu, jā pat tos, kuru noziedzība pastāvēja tikai iekš tam, ka tie neaizliedza savu tēvu valodu, zināmi vīri bez žēlastības denuncēja par skādīgiem iedzīvotājiem un kārtības pretiniekiem.
Šī denunciācijas sērga, zināms, arī pārgāja uz Uplejas apgabalu; ir tur, tā sakot, dienas laikā ar vējlukturi meklēja pēc «skādīgiem jaunlatviešiem», jebšu tos neviens pats cilvēks nebija redzējis, nedz arī kādus skādīgus centienus pamanījis. Bet sērga, kas pārvēršas par vispārīgu, zināms, paģēr savus upurus. Par tādu upuri arī Felzenberģis bija izredzēts, jebšu tam vismazāk ko varēja pārmest. Bet slepeni skauģi akurāt viņa vislabākos darbus un to augļus grieza un izlietoja pret viņu. Barons Kronšilds, pēc tam kad slepkavība pret Felzenberģi nebija izdevusies, bieži vien dabūja gan no «uzticamas puses» parakstītas, gan neparakstītas vēstules, kurās visi uplejieši un Felzenbergs, zināms, kā tas visulielākais grēcinieks bija denuncēti par «jaunlatviešiem», kuru centieni drīz vien atnesīšot skādīgus augļus, kas «visu zemi» samaitāšot. Felzenbergs esot ietaisījis «slepenu grāmatu krātuvi un lasīšanas vietu», tur ļaudis sanākot un lasot «jaunlatviešu laikrakstus», kuri bez tam vēl esot izplatīti pa visu Upleju. Uplejā esot dibināta slepena biedrība, zem tā vārda «vingrošanas biedrība» taču nevis vingrošana tanī tiekot kopta. Dieva kalpošana pilī, kā tā senāk pastāvējusi, esot atcelta un tās vietā iecelta «jaunas modes» Dieva kalpošana, kas iznīcinot ticību un labus tikumus. Kamēr senāk uplejieši bijuši čakli baznīcas gājēji, tamēr tie tagad baznīcas laikā vazājoties pa laukiem un dārziem un svinot «nekārtīgus» svētkus, no kuriem ticīgam cilvēkam esot ar īgnumu jānogriežas. Esot arī nodomāts dibināt svētdienas skolu, kurā mācīšot, ka Dieva nebūt neesot. Uplejas abi kori svētas dziesmas un meldijas pavisam ienīdot un dziedot tikai «velna dziesmas». Godīgus vīrus, kā par piemēru, sirmo goda vīru Neumani, kas nepūšot šai taurē, «visu varenais» Uplejas muižkungs atceļot no amata. Jā, cik tālu bezdievība un pat slepkavība ievirtušās, to pierādot tas, ka pats «galva» kritis slepkavu rokās. Neviens vairs neesot drošs - vispārīga nedrošība esot cēlusies, ticība un Dieva bijāšana pavisam zudušas. Felzenberģa īstie palīgi esot paši «neticīgie» pagasta amata vīri, to starpā Balodis, kas tikai sevim ticot un valdības grožus neturot vis tik stipri kā citreiz Felzenberģis. - Par muižas saimnieci tagad esot iecelta meitene, kas dzenot netiklības un no pātariem nekā negribot zināt, kamēr Potivariene taču ārīgi esot bijusi dievbijīga sieva. - Felzenbergs sevi jau uzlūkojoties par Uplejas dzimtskungu. Viņš braucot tikai ar četriem zirgiem, viņam ceļot goda vārtus, ar saviem «pavalstniekiem» viņš dienām un naktīm dzīvojot pa kungu namu un zāli vīns plūstot kā ūdens. Puiši un meitas brūtējoties bez ziņas un neejot pie baznīckunga, kā tas līdz šim noticis.
Felzenbergs gandrīz ik dienas saņemot papīrus, kuros «nekas labs nevar būt». Beidzot, viņš tīkojot pēc pašas Uplejas, - esot uzmeklējis jeb taisījis kādu viltīgu dokumentu, pēc kura viņš sevi dēvējot par īsto Uplejas dzimtskungu. Drīz viņš sākšot vest procesi, un tā būšot tā zīme, lai nu it visi saimnieki ar savu dzimtskungu sākot procesēties.
Arī barons Drahenklau dabūja tādas vēstules, bet tas tās prasti iemeta papīru kurvī vai ugunī. Viņam it labi bija pazīstams, ka tās ir bezprātīgas, viltīgas denunciācijas. It par lielu brīnumu viņš arī no kādas ievērojamas puses dabūja rakstu, «lai paturot stingri acīs jaunlatviešu aģitatoru Eduardu Plēne, tā saukto Felzenberģi».
«Vai jau visi ārprātā?» barons Drahenklau iesaucās un arī šo papīri aizraidīja pie tiem citiem.
Ļoti pārsteigts viņš bija, kādā novembra dienā no sava vecā drauga, barona Kronšilda saņēmis vēstuli, rakstītu Liepājā, ka viņš otrā dienā būšot mājās un lūdzot viņu tanī dienā atbraukt uz Upleju - abiem esot ļoti steidzama sarunāšanās.
«Te nu lai cilvēks paliek pie prāta,» sirmais barons noņurdēja. «Kas tā var būt par steidzamu sarunāšanos? Un tā piepeši pārbraukt, ka es neko neesmu dabūjis zināt! Man liekas stipri vien, ka arī manam vecam draugam tādas jaukas vēstules būs piesūtītas.»
Otrā rītā viņš lika aizjūgt un aizbrauca uz Upleju.