MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

22. PAR VĒLU!

Bija pirmais rīts pēc Felzenberģa spējās aizceļošanas. Barons fon Kronšilds skandināja; Juris ienāca un nodeva Felzenberģa vēstuli. Barons iztrūkās, parakstu redzēdams; viņš lasīja, viņa rokas drebēja, vēstule nokrita pie zemes, viņš pamazām atlaidās uz zofaju un nespēja nekā sacīt. Pēc ilga laika viņš jautāja:
«Vai muižkungs jau aizbraucis?»
«Jā, cienīgs tēvs - izgājušā naktī, pulksten divpadsmitos.»
«Vai tu viņam sacīji, ka es viņam visu gribu atlīdzināt, ko viņš pēc saviem dokumentiem var prasīt?»
«Jā, cienīgs tēvs.»
«Ko viņš atbildēja?»
«Viņam nekas neesot prasāms, lai es tikai apstellējot pasta zirgus.»
«Kādēļ tad viņš aizbrauca?»
«Viņš teica: kad necienī cilvēku Felzenberģi, lai tad cienī brīvu pilsoni Felzenberģi, - bet hercoga Jēkaba muižnieku Felzenberģi viņš ar mīļu prātu atstājot Uplejā.»
«Kādēļ tu man nesacīji, ka fon Felzenberģa kungs grib aizbraukt?»
«Fon Felzenberģa kungs man to nelika darīt, un es jūs nedrīkstēju modināt, cienīgs tēvs.»
«Uz kurieni tad viņš aizbrauca? Vai ar visu savu mantu?»
«Jā; uz kurieni viņš brauca, to neviens nezin! »
«Atlūdz cienmāti šurp!»
«Lielmāte ir pie cienīgās jaunkundzes - tā ir slima, un tut dakteris arī ir, cienīgs tēvs!»
Barons iztrūkās.
«Slima? - Kad viņa palika slima, kas viņai kait?»
«Viņa jau pa nakti palikusi slima, es nezinu, kas viņai kait.»
Kronšilds steidzās projām uz Klotildes kambariem, kur lielmāte un Bahs jau bija. Kad viņš tur iegāja, tad Klotilde atmodās un, savu līdz nāvei izbiedēto un noskumušo tēvu ieraudzījusi, uzlēcās sēdus un, savas rokas izstiepusi, sauca:
«Eduard, dārgo Eduard - nāc šurp, nāc pie manas sirds! Nāc jelei Tas ir labi, ka tu neesi aizbraucis, paliec pie manim - es negribu tava testamenta, ņem tu pats visu to naudu un visu, kas man pieder. Nu nāc, Eduard, nekavējies, citādi viņi mūs atkal šķirs!»
Viņa gribēja izlēkt no gultas, bet viņas māte īstā brīdī to novērsa.
«Re, re, Eduard, viņi mūs atkal šķir - uz visu mūžu! Nāc, nekavējies. Vidus siena krīt, tu arī esi muižnieks nāc jele. Ņem atpakaļ savu testamentu. - - Kur tu paliec, Eduard? Kāpēc tu atkal ej projām? Cik spoži ir ap tavu galvu - bet vai! tu esi asiņains - no tavas krūts izverd asinis, un tavs vaigs ir sakapāts. Glābjat, viņš mirst - glābjat!»
Klotilde pakrita atpakaļ un iemiga.
Barons Kronšilds, sava mīļotā bērna gara apmākšanos un mokas redzēdams un it kā bez spēka palicis, nošļuka uz krēsla un - raudāja. Viņa uzticīgā laulātā draudzene jau ātrāki bija atzinusi, kāds posts nācis pār viņas namu. Viņa, tā sakot, plūda asarās. Dakteris Bahs bija aizgājis pie loga un bēdīgi skatījās uz lietus mākoņiem, kas pār meža dārzu savilkās. Ir viņš bija aizgrābts un dziji sakustināts caur šo bēdīgo notikumu. Eduarda atvadīšanās vēstule viņu jau tā bija padarījusi bēdīgu, un viņa mājās vaimanāja Marija un Elza, kas pa tam bija dabūjušas zināt, kas Uplejā noticis.
Piepeši barons Kronšilds sacīja: «Daktera kungs, lūgtu, nākat man līdz!» Viņi aizgāja rakstāmā istabā. Tur barons uzsāka:
«Daktera kungs! Savā mūžā es esmu ieradis mierīgi un kārtīgi domāt, bet šeit man tas nudien nav iespējams. Ko viss tas nozīmē, kas īsā laikā te noticis? Felzenberģa jeb īstāki f o n Felzenberģa kungs atron dokumentus, pēc kuriem viņš ir muižnieks un bagāts vīrs, jo viņam no manis nākas pret 40 000 rubļu un liels auglīgs zemes īpašums. Bet viņš atsakās no savām muižnieku tiesībām. Kādēļ? Nu - sacīsim, viņš ir par lepnu kādu tiesību izlietāt, ko viņš pats nav izpelnījies, un liegt jau nevar, ka viņš ar savām teicamām īpašībām pats var izpelnīties lielākas personiskas tiesības, nekā hercoga Jēkaba manifests viņam piešķir. Bet kāda iemesla dēļ viņš atsakās no savas mantas, kas viņam taču caur mantošanu pieder? Es esmu par viņu un jūsu cienīto laulāto draudzeni gādājis, abus audzinājis - tas ir tiesa: bet šie mazie pūliņi tak nevar uzsvērt tik lielu mantu! Un pieņemsim, ka viņš mani bērnišķi cienī, - kā tad atkal ar tādu cienīšanu saietas viņa piepešā aizceļošana? Ko tad es viņam esmu ļauna darījis? Uz dažādām denunciācijām es izmeklēju viņa papīrus. Tas ir solis, ko es nožēloju, bet caur to viņa nevainība skaidri apliecināta, kādēļ viņš sevi jūtas tā ievainotu? - Bet nu nāk, ko es pavisam neizprotu. No Klotildes murgošanas jāpieņem, ka viņa mīl fon Felzenberģa kungu; citādi tā nav saprotama. Un nu man arī ienāk prātā, ka visa viņas slimība ir bijusi slepena un nelaimīga mīlestība, ko pat ceļošana uz Itāliju nav spējusi izdziedēt. No fon Felzenberģa kunga testamenta ir redzams, ka viņš Klotildi vis neienīd, un gandrīz man liekas, ka viņš to tikpat karsti mīl. Bet kādēļ viņš atkal saderinājies ar Elzi? - Es neliedzu, ka priekš minēto dokumentu atrašanas viņu savienošanai būtu stāvējuši daži kavēkļi ceļā - varbūt arī nepārspējami; bet tagad šie kavēkļi taču ir pārspēti! Kādēļ tad viņš bēg no tās, ko viņš mīl un kuras roka viņam vairs nebūt nav nesasniedzama! Ko jūs uz visu to sakāt?»
Bahs atzina, ka vislabākais ir baronam it visu, galu no gala, izstāstīt, un to viņš arī darīja, iesākdams no Klotildes aizceļošanas un abēju nelaimīgās mīlestības un pabeigdams ar Klotildes vakarējo pakrišanu parkā. Viņš arī neapslēpa Eduarda ciešanu, kurā vīrišķs tikums bija paturējis virsroku; un ka tikai šī cienījamā tikuma dēļ viņš labprātīgi atsacījies no laimes un turējis par noziedzību pret baronu celt jebkuras prasības un, uz savām dokumentu tiesībām atsaukdamies, prasīt mantu un Klotildes roku. Kas viņam nav nācies, nav bijis iespējams panākt, kamēr viņam šo dokumentu nebija, tas viņam arī nenākoties pēc tam. - Bahs arī neslēpa, ka tāpat ir Elza Eduardu mīl un viņš tai ir bijis pateicību parādā par viņa izglābšanu no nāves briesmām. Beidzot, cik viņš savu svaini pazīstot, Eduards minēto izmeklēšanu laikam gan esot turējis par sava goda aizskaršanu un - citādi gandarīšanas nespēdams izgādāties - tādēļ pavisam aizbraucis.
Barons Kronšilds bija klausījies ar lielu uzmanību un izbrīnēšanos. Acīmredzot viņš bija dziji aizgrābts. Tagad viņš sacīja:
«Eduarda izturēšanās tiešām ir vīra un īsta muižnieka vērta, un, cik ļoti man arī jānožēlo, ka tādas bēdas piemeklējušas manu namu, tik maz es viņam drīkstu liegt savu pilnīgu augstcienību un atzīšanu. Viņa vietā es laikam citādi nebūtu darījis. Viņa darbi un sirds ir tīri no visa, kas nebūtu augsts un teicams. Bet liegt beidzot taču nevar, ka Klotildes slimība ir uzlūkojama par nelaimi, par postu, kuram gals nebūt nav paredzams. Kā tas beigsies! Vai tad slimība pavisam ir dziedējama?»
«Cik es tagad Klotildes dabu pazīstu, tad man nu gan jāatzīst, ka cita līdzekļa te nav kā tikai - laulība!»
«Ar mīļu prātu es Eduardu apsveicinātu kā savas famīlijas cienīgāko locekli, bet kur viņš ir - un tad - - - viņa sirds vairs nav svabada - viņš jau ir saderinājies ar citu - viss, viss ir - par vēlu!»
Kronšilds bēdīgi nokāra galvu un vaimanāja: «Mans mīļais bērns - mana vienīgā meita, cik tev nav jācieš un kad tavas mokas beigsies! Augstais Dievs - kāpēc tu mums esi uzlicis tādas bēdas! Un vai tad tas paliks klusu, ka Klotilde pa nakti parkā paģībusi un pie tam tādā bēdīgā būšanā? Ko pasaule sacīs - smalkākā sabiedrība ko sacīs ļaužu ļaunās mēles! Dievs, esi mums žēlīgs!»
Viņš atkrita atpakaļ zofajā un paslēpa savu vaigu.
Baroniete fon Kronšild, caur caurim ņemot, bija vienādās domās ar savu laulāto draugu, jebšu viņa skatījās caur vēl daudz bēdīgāku brilli.
Klotilde ilgu laiku, tā sakot, karājās starp dzīvību un nāvi. Elzu, kura bija atsteigusies viņai par kopēju, viņa drudzī uzlūkoja par savu vislielāko ienaidnieci un, tikko to pamanījusi, palika ļoti bailīga un, it kā bēgt gribēdama, murgoja no briesmīga radījuma, kas viņas sirdi saplosot un raujot ārā no krūts. Jebšu viss tas tikai murgos un nervu drudzī notika, tad psihologam jeb dvēseles dzīves izpratējam te taču ir ko domāt. Vai Klotilde, pie visām savām teicamām īpašībām, taču neturēja slepenu naidu pret Elzu tādēļ, ka Felzenberģim bija saderināta? - Tik daudz uz visu vīzi ir zināms, ka tāda mīlestība, kā tā pie Klotildes bija redzama, daudz paspēj. Elzai bija jāatkāpjas. - Klotildes miers to prasīja. Lēti ir protams, ka tas pie Elzas atstāja ļoti dziļu, sāpīgu iespaidu.
Pēc kādām nedēļām Klotilde atveseļojās, tak no viņas citreizējās jautrības nebija vairs ne zieda. Bet viņas sirdēsti vairs nebija noslēpums, tie viņai vairs nebija jānes vienai pašai. Viņas vecākie un gan arī visi ļaudis zināja, ka viņa uzticīgi un šķīsti mīl Eduardu, jebšu bez cerības, un šo svēto mīlestību un ciešanu cienīja visi.
Šī apziņa mazināja viņas grūtsirdību un remdēja viņas sirdēstus. Iekšķīgās aukas apklusa, un to vietā iestājās, jebšu gan pastāvīgas, taču gan lēnas sirdssāpes. Vai Klotilde vēl cerēja? Kas to var zināt, bet to gan zināja un nomanīja visi, īpaši viņas vecākie, ka viņas mīlestība ir neiznīcināma, ka tā tikai kapa malā nobeigsies. Un šo uzticīgo un neiznīcināmo mīlestību viņas vecākie skonēja un cienīja. Nekad viņi nemēģināja to iznīcināt vai Klotildi grozīt uz citām domām. Visu, kas viņai no Eduarda bija, viņa turēja par savu svētāko īpašumu.