MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

26. UPLEJĀ

«Nezinu, māt, kādēļ sirds man šodien tik grūta, it kā kādu nelaimi būtu paredzējusi,» Klotilde sacīja, avīzi nolikusi, ko tā lasīja. «Pļevnu mūsu dūšīgie kareivji ieņēmuši, bet kaušanās priekš tam bijusi ļoti liela un sīva. Cik lēti var būt, ka arī Eduards tur cīnījies un - kritis!»
«Nekaujies ar pašradītiem jeb iedomātiem sirdēstiem, mīļā meitiņ. Tu tak neesi māņticīga. Sirds nekā neparedz; kad tā dažkārt sevi nomoka, tad tie ir skumju un bēdīgu domu augļi. Beidzamās ziņas par Eduardu, kā dakteris Bahs saka, ir tās, ka viņš ir ģenerālštābā, kura locekļi tak pie kautiņiem nepiedalās. Un kādēļ tu labāk neceri, ka viņš reiz pārnāks spirgts un vesels.»
To sacījusi, baroniete fon Kronšild paņēma avīzi un gribēja tanī lasīt, bet to atkal nolika, pamanījusi, ka Klotilde vēl nebūt nav apmierināta.
«Zināms, ka es māņiem neticu,» viņa atbildēja. «Bet noliegt taču arī nevar, ka īsi priekš kāda bēdīga jeb briesmīga notikuma sirds ir nemierīga un grūta. To es jau tik daudzkārt esmu piedzīvojusi. Pie labas taisnības man arī nav pilna iemesla uz Eduardu cerēt, jo pa visu laiku, kamēr Elza mirusi, viņš man nekā nav rakstījis. Es arī zinu, ka viņš ar Elzu ne tikai aiz pateicības, bet arī aiz mīlestības saderinājās un ka viņas nāve Eduardam ļoti gāja pie sirds. Viņi mīlējās šķīsti un dziļi. Eduards pavisam nespēj būt paviršīgs - to sen esmu atzinusi, to pierāda visi viņa darbi, sevišķi viņa testaments.»
«Vai tad tu, sirdsmīļā Klotilde, tiešām domā, ka viņš Elzu aizmirsis? Taisni tādēļ ir mazāk iemesla to ticēt, ka viņš nav paviršīgs, un tāpēc man liekas, ka tava mīlestība, kurai es cienīšanas neliedzu, ir veltīga un tikai izmaitā tavu mūža laimi. Starp tiem jaunekļiem, kas pēc Felzenberģa aiziešanas tevi bez sekmes bildinājuši, atronas dažs teicams vīrs, kas tevi tiešām darītu laimīgu!»
«Māmiņa mīļā, ko es lai daru, ka nevienam citam manā sirdī nav telpas kā tikai Eduardam! Es zinu, ka viņš mani mīlēja, it kā es viņu, un ka tikai mūsu kārtas aizspriedumi šai no abām pusēm tik dzijai un uzticīgai mīlestībai neļāva kuplot un nest savienošanās augļus. Un, it kā es Eduarda nespēju aizmirst, tā ir viņš neaizmirsīs savas uzticīgās Klotildes. Bet, ja arī tas notiktu un pat ja viņš karā kristu, tad es tomēr nevienam citam negribu piederēt, līdz mīļais Dievs mani ar Eduardu savienos viņā pasaulē.»
Lielmāte gribēja atbildēt, bet sulainis viņai ienesa vēstuli.
«Krieviski rakstīta adrese - es to neprotu lasīt, še, lasi tu, kam vēstule sūtīta,» viņa sacīja.
Klotilde paņēma vēstuli un, adresi izlasījusi, drebošām rokām uzlauza zieģeli.
«Tā ir man laista no - kara lauka,» viņa sacīja un tad steigšus lasīja, bet drīz viņai papīri izkrita no rokām un viņa pati atkrita atpakaļ uz zofaju.
«Kas tev noticis, Klotilde?» māte vaicāja.
«Lasi!» Klotilde īsi atteica un paslēpa savu vaigu.
Lielmāte lasīja:
«Jaunkundzei fon Kronšild, Uplejā. Augsti cienītā jaunkundze! Sava palkavnieka fon Felzenberģa kunga beidzamo vēlēšanos un pavēli izpildīdami, mēs Jums te piesūtam viņa matu sprogu un vēstuli, ko viņš dzīvodams valkāja uz savas krūts. - Nelaiķa palkavnieks cīnījās kā lauva, un viņa sirdībai un izmanībai ir liels nopelns pie Pļevnas ieņemšanas. Viņu nožēlo un apraud visi viņa kara biedri, kas viņu pazina. Viņa beidzamie vārdi bija: «Ar Dievu, Klotilde!»
Šo bēdīgo pienākumu izpildīdami, mēs Jums, augsti cienītā jaunkundze, izsakām savu dziļāko līdzjušanu.

P ļ e v n ā, 3. decembrī 1877.
K. P u ķ e, leitnants.
T e t e r i s,unteroficiers.»

Ir lielmāte tagad raudāja, savu nelaimīgo bērnu uzlūkodama.
«Te vēl viena vēstule, mīļā māmiņa, lasi jel to man priekšā - man acis tik tumšas, nevaru lasīt,» Klotilde lūdza.
Baroniete uzlauza šo vēstuli; tā skanēja tā:
«Sirdsmīļā Klotilde! Tikai pēc manas nāves Tu lasīsi šīs rindiņas, ko es asiņainā cīņu priekšvakarā netālu no Krievijas mūža ienaidnieka robežas uzzīmēju kā beidzamo sveicināšanu tai, ko es visupirms un tik sirsnīgi esmu mīlējis un mīlēšu līdz galam. Mana sirds dzen mani šo liecību Tevim atstāt, no šīs pasaules šķiroties. Sa vu svētāko pienākumu pret dārgo tēviju, pret ķeizaru un valsti izpildīdams un savu dzīvību labprāt nododams Krievijai par godu, apspiestām slāvu tautām par atsvabināšanu, es tomēr savas acis nevarētu mierīgi aizdarīt, nezinājis Tevi visgalīgi pārliecinātu, ka Tava mīlestība nav vis apkampusi necienīga, Tevis nevērta cilvēka; tā nav vis kļuvusi nicināta, bet tā ir augsti cienīta un manā sirdī atradusi un paturējusi pilnu un šķīstu pretmīlestību, ko tikai nāve spēj iznīcināt. Šī liecība ir viss; sirdsmīļā Klotilde, ko es šķirdamies Tev spēju atstāt, to Tava uzticigā sirds no manim varēja prasīt, to es Tev visai labprāt dodu.
Kad jau pavisam neder vaimanāt un ar likteni ķīvēties, tad tas vēl mazāk pieklātos to darīt tādā nopietnā brīdī, kad sataisās uz nāvi, kad sadzīves viļņos dragāta sirds atvadās no mīļākās, kas tai parādījusi tik daudz mīlestības un nešaubīgas uzticības. Tādēļ arī es, savu gaitu no beigdams, neviena neapsūdzu, nevienam nekā nepārmetu. Mana vēlēšanās ir, ka arī Tu, dārgā Klotilde, izlīdzinātos ar savu sūro likteni un meklētu sirds mieru tanī apziņā, ka cilvēku prāts un cenšanās nespēj pārgrozīt tos ceļus, ko augstāks spēks nolēmis, un ka Tu, paklausīdama savas šķīstās mīlestības balsij, neesi apgrūtinājusi savu zināmo sirdi, neesi nekā darījusi, kas būtu pretim sievieša godam un smalkākām jūtām. - Kas mūs šķīra un uzlika tik grūtu pārbaudīšanu, bija sadzīves un kārtu aizspriedumi, kas nav vis meklējami viena vai otra cilvēka galvā, bet pieder visuspēcīgajam laika garam. Tādi aizspriedumi ir tikpat veci kā citas cilvēku vājības, un, kamēr šīs pastāvēs, tamēr arī neskaitāmas sirdis locīsies, kunkstēs un cietīs. Un tas pats slogs, ko tagad uzliek kārtu starpība un īpašuma nevienādība, nākotnē cilvēkus mocīs citādā formā; tad tos varbūt vairs nešķirs kārta un manta, bet gara attīstības pakāpieni, kā mēs to, p. p., jau tagad pa daļai redzam pie tā sauktiem literātiem. Īsta vienlīdzības un izlīdzināšanās mēra nebūt nav un nebūs, tādēļ ka nav un nebūs tāda vispārīga stāvokļa, no kura pasauli un cilvēkus varētu uzlūkot bez jebkura aizsprieduma. Tikai priekš Dieva visi cilvēki ir vienlīdzīgi - visi viņa bērni; no cilvēcīga stāvokļa skatoties, cilvēku sabiedrība jeb cilvēce nebūt nav tā, par ko mēs to turam, jo katram, tā sakot, ir sava pasaule, sava brille, caur kuru tas to uzlūko, un kāda krāsa šai, tāda izskatās viņa pasaule. Cilvēka īstā pasaule ir viņa sirds, tādēļ laimi meklē velti ārpus tās. Un, ja Tu, mīļā Klotilde, savu pasauli esi atradusi savā sirdī, tad Tu šinī ziņā esi sasniegusi augstāko pakāpienu, ko šinī pasaulē var sasniegt. Viss cits nav pastāvīgs un īsts, bet līdzinājas murgiem un miglai, kas mūs, jebšu nomodā esošus, taču pievij un ved iekš maldīšanās.
Ka es ir Elzu esmu karsti un uzticīgi mīlējis, Tev jau ir zināms, un šīs otrās mīlestības dēļ man gan īpaši nebūs jāattaisnojas. Esmu pārliecināts, ka Tu to pilnīgi saproti un zini cienīt. Elza bija manas mīlestības pilnīgi vērta, un to šķīsto mīlestību, kas mūsu starpā priekš tam pastāvēja, viņa ne vien nav necienīgā vietā nolikusi, bet vēl jo vairāk pacēlusi un padarījusi par tīru un svētu. Viņas beidzamā vēlēšanās - kā Tev jau zināms - bija tā, lai mēs savienojamies. Šo viņas beidzamo prātu es tādēļ jo mīļāki cenšos izpildīt, ka mana sirds tikai Tev piederēja, pēc tam, kad Elza tai kļuva atrauta. Kārtas aizspriedumus caur savu spēku pārspējis, es Tevi būtu vedis pie svētā altāra. Visai tuvu šim laimes mērķim, man jāšķiras no šīs pasaules, visas savas jaukās cerības es ņemu līdz tumšā kapā Turcijas asiņainā kara laukā. Priekškaramais krīt - dzīves loma izspēlēta!
Ar Dievu, Klotilde, uz visu mūžu! Saņem manu sirsnīgāko pateicību par Tavu mīlestību un tikai reti piedzīvoto uzticību. Tici, ka es Tevi no sirds esmu mīlējis līdz kapam. Pēc savas labākās apziņas esmu izturējies un cīnījies, kā tam vīram pieklājas, ko Klotilde fon Kronšild mīlēja - tik dziļi mīlēja. Likteņa lēmums manus ceļus nobeidz ātrāki, nekā to cerēju - mums bija jāpaliek šķirtiem. - Piedod man, dārgā Klotilde, ja es būtu vainīgs pie Tavas ciešanas, pie Tavas laimes iznīcināšanas. Es darīju, no kā es biju pārliecināts.
Klau! Kara bungas un lielgabalu šāvieni jau pasludina, ka svētā Krievija savus dēlus raida karā pret turkiem, - mans kara kumeļš jau zviedz - es jožu ap gurniem spīdošu zobenu. Dievs augstais, kāds asiņains tas būs un jau tik drīz! - Bet šo vēstuli, šo beidzamo sveicināšanu savai Klotildei es uzglabāju pie savas krūts, un, kad mana sirds tanī vairs nepukst, tad dūšīgie kara biedri lai ir manas beidzamās vēsts sūtņi!
Ar Dievu, dārgā, neizsakāmi mīļotā Klotilde! Garā Tevi skūpsta

Tavs Eduards.

K i š i ņ e v ā, 1877. gada aprīlī.»

«Tev taču bijusi taisnība, uz Eduardu cerot,» fon Kronšilda kundze sacīja, savas acis sausinādama un Klotildes bālos vaigus glāstīdama.
«Mana sirds man sacīja, ka Eduards mani mīlē un nepiemirsīs - tagad ir viss pagalam - it viss!» Klotilde raudādama atbildēja un elsodama atkrita zofaja ķiseņos.
Barons Kronšilds ienāca. Abas vēstules izlasījis, viņš aizgrābtā balsī sacīja:
«Cilvēku labākais un krietnākais ir kritis tēvijai par godu, apspiestiem cilvēkiem par svētību. Remdē savas asaras, Klotilde, un lai tevi apmierina tā dārgā apziņa, ka tu esi mīlējusi vīru, kas tavas uzticīgās un dziļās mīlestības bija vērts.»
To sacījis, viņš aizgāja savā rakstāmā istabā un tur nemierīgi staigāja no viena gala uz otru.
Ātri izpaudās ziņa par Felzenberģa nāvi. Neaprakstāmas vaimanas atskanēja Baha namā, un visā Uplejā redzēja tikai noskumušus cilvēkus. Felzenberģa piemiņa ļaužu sirdīs bija visai dziļi saknes laidusi un tagad parādījās savās jaukākās krāsās: īstā mīlestībā.

- - - - - - - - - -- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Divi mēnešus pēc šīs bēdu vēsts, kādas sestdienas vakarā, Uplejas baznīckunga muižā lepni iebrauca barons fon Bušmanis ar divi «uz spici» aizjūgtiem zirgiem. Bija kamanu laiks. Tikko kučieris bija apturējis pie lievenēm, atdarījās durvis un mums jau pazīstamais Graupmaņa kungs - visai steigdamies, tas vienu kāju bija iebāzis zābakā, otru rīta kurpē - ar pliku galvu iznāca un steidzās pie kamanām, lāčādas segu attaisīt. Bušmanim sulaiņa līdz nebija.
«Ā - labvakar, baznīckungs,» barons sveicināja. «Vai netraucēju - šodien ir sestdiena un rītu svētdiena?»
«I, lai Dievs pasargā - mūsu draudzes stiprākais pīlāris nekad un nekur netraucē. Lūgtu, barona kungs, neapsmādējat sava pazemīgā kalpa būdiņu!»
«Na - va ziniet, Graupmaņa kungs, gluži pēc būdiņas jūsu pils nebūt neizskatās, īpaši, kad ievēro, cik bieži šī «būdiņa» paģēr šādus un tādus pārlabojumus. Va atminaties vēl pērngad, he?»
«Diemžēl šinī grēku pasaulē nekas nav pastāvīgs un tā arī mana mājiņa, kuras grīda bargo salu nebūt neiztura,» Graupmaņa kungs, drusciņ par daudz saliecies, pazemīgi atbildēja.
«Ha, ha, ha,» barons gardi smējās. «Es jau domāju - te vilku piemin, te arī jau klāt. Bet man liekas, ka mēs par šīm un citām lietām varētum istabā aprunāties - va jums nebūs auksti?»
«Kas nu jūsu laipnības saulē varētu saaukstēties? Bet lūgtu, barona kungs!»
Abi iegāja Graupmaņa kunga «studiju istabā». Ļoti maz tas līdzinājās nupat kā izsacītiem vārdiem «pazemīgā kalpa būdiņa». Ātrāki to varēja saukt par grezni ierīkotu un pēc patīkamas dzīves iegrozītu mājokli.
Barons Bušmanis apsēdās; pār viņa bālo seju gāja ātri un tikko pamanot savāds smīnējums - pa pusei tas līdzinājās ironijai, pa pusei labvēlībai. Grūti bija izšķirt, vai Graupmanis ir viņa draugs vai padevīgs kalps. Varbūt ka abi bija kopā, draudzība un dzija padevība. - Likās, ka barona kungs šodien Graupmani drusciņ gribēja zobot, jo, cigāri aizdedzinājis, viņš uzsāka:
«Es brīnos, ka jūsu rakstāmā istabā tik maz krēslu es redzu pavisam tikai vienu, un, kad nu īsti nevar ticēt, ka visi, kas jūs apmeklē, sēd uz šā zofaja, tad ceļas jautājums, vai tie pēc turku modes sēd uz grīdu, vai pēc vergu modes stāv, kamēr jūs sēdat?»
«Redziet, cienīts barona kungs,» Graupmanis attaisnojās, «visu lielākais grēks ir lepnība un augstprātība. Tā pašu enģeli padarīja par sātanu un tā grēcīgus cilvēkus kā iedzimts grēks moca un paved uz neceļiem vēl šo baltu dien. Un mums it īpaši pienākas ļaudis pasargāt no lepnības, bet tā nešauboties ļoti iesakņotos, ja mēs tiem, kas pie mums nāk lūgties, vēl pasniegtum krēslu it kā kungiem. Nekad nebūs piemirst - to es jau daudzkārt esmu sacījis - tos zelta vārdus: «Jūs, kalpi, esiet paklausīgi saviem kungiem».»
Barons gardi pasmējās un tad jautāja:
«Bet tiem lūdzējiem, kas te atnāk, taču daudzreiz ir tāds nesamais - kas ar to notiek?»
«To, kā protams, nenesīs studiju istabā, tas paliek kukņā, jo ļaudis taču nenāk pa lieveņu, bet pa kukņas durvīm,» Graupmanis, it kā par barona nezināšanu brīnodamies, atbildēja.
«Pareizi, bet tie nesēji taču ir piekusuši - mazākais, krēslu, kur apsēsties, viņi, man liekas, būtu izpelnījušies?»
«Redziet, barona kungs, kad kāds nes nastu, tad viņam atvieglošana jau ir notikusi caur to, ka viņš no šīs nastas tiek atsvabināts un to var nolikt kukņā.»
Bušmanis smējās kā kutināts un gribēja patlaban ko atbildēt, bet sulainis ienāca un pazemīgi bildināja, ka kāds vīrs atnācis.
«Ko viņš grib?» Graupmaņa kungs skarbi jautāja.
«Viņš gan grib parunāties.»
«Man tagad nav vaļas - lai nāk citā reizē!»
«Jā, jā, cienīgs tēvs, bet tur vēl ir viens.»
«Kas tas ir?»
«Mežsargs.»
«Lai ienāk!»
Ienāca mežsargs un, abiem kungiem nobučojis svārku stūrus, tas atkāpās atpakaj pie durvīm.
«Ko tu teiksi?» Graupmaņa kungs jautāja.
«Es aplencu jaunā mežā divi bukus un vienu kazu. Kad jūs, cienīgs tēvs, varēsiet nākt?»
«Vai pirmdien agri vēl būs?»
«Ījā, cienīgs tēvs, - laiks metas mīksts, kur ta šie ies.»
«Nu tad labi, mans bērns, paldies - lai spīzmane tev dod vakariņas.»
«Paldies, cienīgs tēvs!»
«Tas bija prātīgi. Vai tad vecais Kronšilds pats vairs nemedī?» - Bušmanis jautāja.
«Hu - ir jau gadi seši, kamēr tas flinti nav ne rokā ņēmis, un tātad, zināms, ar viņa atļaušanu, tā lielākā daļa piekrīt man, kamēr mums ir mežkungs, kas zaķus un stirnas šaut tura par grēku.»
«Ak tā - tas kalpa dēls. Esot mācījies kroņa mežkunga augstskolā un izpelnījies godalgu. Man liekas, ka Uplejas kalpu dēliem uz tam savāda laime - he; vai atminiet Felzenberģa?» Bušmanis jautāja.
«Jā. Te jau viss iet ačgārniski. Tāds zēns negrib strādāt, Kronšilds dod šim naudu un sūta ģimnāzijā, tad mežkungu augstskolā un nu šis ir liels vīrs. Es tiešām nezinu, kurp aizkļūsim, ja visi kalpu dēli paliks par kungiem!» Graupmanis piezīmēja.
Barons Bušmanis atkal pasmējās un tad jautāja:
«Nu, es domāju, mums būs miers un vaļas runāt par jo svarīgākām lietām?»
«Saprotams pats par sevi. Bet labāki var tērzēt pie malciņa. Es likšu uznest?»
«Kas ta jums labs ir?»
«E nu, ko mīļais Dievs svētījis,» Graupmanis atbildēja un caur skanduli atsauca savu sulaini.
Šis izpildīja, ko tam lika, un tad Bušmanis uzsāka:
«Īsti es atbraucu ļoti svarīgā lietā. Jūs tak tāpat zināt kā es, ka Herr fon Felzenberg pie Pļevnas nobeidzis savu raibo gaitu?»
«Jā, tā Kunga roka viņu ir sasniegusi, Dievs lai viņa dvēselei ir žēlīgs!» Graupmaņa kungs, rokas salicis un acis pacēlis, atbildēja.
«Bet vai tā ziņa īsti ir droša?» Bušmanis šaubīdamies jautāja. «Dzirdu, to laiduši divi zaldāti, kas senāk no Uplejas nodoti.»
«Nē - prasti zaldāti tie nav: viens ir leitnants Puķe, senākais dārznieks, un otrs ir unteroficiers Teteris, citreiz Fihtenberģa palīgs. Kā redzams, no abiem daudz nekā gan nav, jo, kas bez vajadzības atstāj savu zemi, kas to barojusi, no tā es daudz nekā neturu. Bet taisnība tas nu gan būs, ka viņu elks, šis Felzenberģis, ir kritis, jo dzirdu arī, ka viņi pārsūtījuši Felzenberģa matu sprogu un vēstuli, ko tas uz savas krūts valkājis. Ha, ha, ha - tiešām jauki: divi brūtes reizā!»
«Tamdēļ es mazāk atbraucu. Gribēju zināt, kā stāv ar Klotildi? Vai šī Uplejas «pils princese» vēl nebūs apdomājusies? Ko? Ko jūs domājat?»
«Skaidri to nezinu teikt, jo jūs taču zināt, ka es no tā laika, kad pie šīs jaunmodes industrijas kavaliera bija tā papīru kratīšana, ar veco Kronšildu vairs lāgā nestāvu. Jūs jau arī zināt, ka Kronšildi, Drahenklau un Lauenšteins vairs nenāk pie manim, bet brauc citur. Nu man tas arī ir alga viena, zirgi viņiem jau ir, lai brauc, kurp sirds nesas. Bet laba satikšanās mūsu starpā ir zudusi, un tādēļ es arī nezinu sacīt, cik tālu Klotilde no savas bēdīgās apmaldīšanās atgriezusies. Taču es to zinu un to visi var pie pirkstiem noskaitīt, ka viņai cerību vairs nekādu nav. Vienkārt, viņas vienīgā cerība ir aprakta pie Pļevnas, otrkārt, viņa sevi tik krietni ir izjokojusies, ka viņa augstās sabiedrībās vairs nedrīkst rādīties, un, treškārt, viņa jau ir labi gados. Paga, jāpaskatās baznīcas grāmatā.»
To sacījis, Graupmanis šķirstīja krustāmo grāmatas.
«K l o t i l d e M a r i a T h e r e z i a, Uplejas dzimtskunga barona Leonarda fon Kronšilda un viņa laulātās draudzenes Elzas meita, - dzimusi 1851. g a d a 15. m a i j ā,» Graupmanis lasīja. «Tātad Klotilde tagad divdesmit sešus gadus un kādus mēnešus veca - es izlūgtos, kādas cerības viņai vairs uz precēšanos!»
«Bet pie viņas daiļā auguma nebūt nevar manīt, ka viņa jau tik veca - būtu jādomā, ka viņa nu tik kā iegājusi divdesmitā gadā. Un cik skaista viņa vēl ir ar visiem saviem sirdēstiem,» Bušmanis ātri sacīja, un viņa acīs žibēja savāds uguns. «Ir gan drusciņ bāla, bet tas taisni viņu padara ļoti interesantu!»
«Tas nāk no tam, ka viņai gaiša seja - pratēji tādu sievieti sauc par «skaistu», kas nekad nenoziedot, bet es zinu it labi, ka šinī grēku pasaulē it viss ļoti ātri panīkst, īpaši jaunavas skaistums, ja tā jau pāri par divdesmit piecām vasarām. Starp mums runājot - mana Herbā ir tikai 22. gadā un - un gandrīz jau būtu jāvēlas, ka tas Kungs man piesūtītu derīgu znotu. Kad jau no kalna sāk iet uz leju, tad iet bez turēšanās.»
Barons Bušmanis nebūt nedzirdēja, ko Graupmaņa kungs stāsta no savas Herbās - viņš bija nogrimis dziļās domās un atmodās tikai, kad nama tēvs atkal ielēja. Savu glāzi iztukšojis, viņš uzsāka:
«Tad jūs domājat, ka Klotilde tagad mani vairs neatraidītu?»
«Ja mīļais Dievs izdevīgu brīdi uz otro bildināšanu ir sūtījis, tad tas ir tagad. Es palieku pie tam, ka Klotildei cerību nekādu vairs nav un ka viņai jāuzlūko par īpašu Dieva žēlastību, kad fon Bušmaņu nama slavenākais loceklis viņas roku neapsmādē un viņu ved pie svētā altāra, kas vien viņas nomaldījušos sirdi un prātu var atkal locīt uz tiem vēsturiskiem ceļiem, kas tik augstai kārtai jau no mūžības norādīti. Ja tas notiktu - un es nebūt nešaubos, ka tas notiks, - tad tas Kungs atkal jau būtu apžēlojies kādas noklīdušas dvēseles, ko atgriezt man diemžēl nav piešķirts, tādēļ ka - - -»
«Esat tik laipni un pasargājiet mani no savas mūžīgās žēlastības! Te ir jārunā ar apdomu un rūpīgi jānosver, kas darāms, jo, jebšu Klotilde gan ir drusciņ kompromitējusies, tad viņa taču ir labākā «partija» visā mūsu apgabalā - skaistums, laba sirds, bet par visām lietām - - Upleja un vecā Kronšilda krājums - - ko vēl vairāk var gribēt!»
«Bet, kad jūs uz tam domājat, tad jums jāpasteidzas es dzirdu, ka barons Lauenšteins ļoti bieži braucot uz Upleju.»
«Ko nu tas. Bet es tā kā tā esmu nodomājis jau rītu Klotildi pa otru lāgu bildināt.»
«Dievs lai pašķir jūsu ceļus!» Graupmanis vēlēja.
Pēc kāda brīža Bušmanis atkal aizbrauca.
Otrā dienā ap pulksten divpadsmitiem barons fon Bušmanis tāpat lepni piebrauca pie Uplejas lievenēm. Sulainis atdarīja durvis un viņu saņēma, tak viņš velti gaidīja uz tādu pazemīgu saņemšanu kā vakar baznīckunga muižā.
«Vai lielskungs mājās?» barons skarbi un lepni jautāja.
«Jā.»
«Pieteic baronu fon Bušmani.»
«Jā.»
Uplejas dzimtskungs savu viesi apsveicināja ar pieklājīgu cienīšanu, tak ne visai draudzīgi. No tā laika, kad Felzenbergs bija aizgājis, starp abiem kungiem lāga satikšanās vairs nebija, neievērojot tās reizes, kad Bušmanis no Klotildes dabūja «kurvi». Tādēļ barons Kronšilds drusciņ bija pārsteigts, viņu tik piepeši un necerētu ieraugot savās mājās. Bet velti vecais goda vīrs pūlējās, minēdams, kāda iemesla dēļ viņam tāds necerēts gods notiek. Ja viņš būtu dzirdējis, ka. barons Bušmanis savam kučierim piesaka, lai zirgus nebūt nenojūdz, tad viņam gan nebūtu nācies grūti šo mīklu uzminēt.
Kad Kronšilds Bušmani ieveda viesu istabā, tad Klotilde tur bija viena un spēlēja klavieres. Viņas māte šodien bija drusciņ gurdena un mita savā rakstāmā istabā. Tanī pašā brīdī sulainis vecajam lielkungam ziņoja, ka apstellētie muižas amata vīri atnākuši. Pie sava viesa uz mazu brītiņu aizbildinājies, viņš aizgāja rakstāmā istabā. Klotilde piecēlās un, uz Bušmaņa pazemīgo sveicinājumu lepni un pašapzinīgi atbildējusi, to uzaicināja apsēsties.
«Tāds izdevīgs brīdis otrreiz tik ātri vairs negadīsies,» Bušmanis domāja un, sava mērķa atcerēdamies, uzsāka:
«Cienītā jaunkundze - es jums gan esmu negaidīts viesis?»
«Taisnību sakot, jā! Pēc visa, kas noticis, es ar jums vairs necerēju satikties - mazāk šinī vietā nē,» Klotilde auksti atbildēja.
Barons Bušmanis šo atbildi saprata tā, it kā Klotilde nožēlotu «savu apmaldīšanos» mīlestībā pret Felzenberģi. Tik nopietni viņš bija ņēmis Graupmaņa prātošanu par Klotildes mazām cerībām. Priecādamies, ka Klotilde viņam, tā sakot, pusceļā jau nāk pretim, un savu mērķi jau par sasniegtu turēdams, viņš atzina, ka par daudz dziļo pazemību vajagot atmest un jo lepnāki izturēties, kā jau baronam Bušmanim pienākas. Viņš sacīja:
«Mēs cilvēki visi esam maldīgi un īpaši sirds lietās. Kā jūs jau zināt, cienītā jaunkundze, es šinī ziņā esmu ļoti brīvprātīgs - tā sakot, kosmopolīts. Cilvēka sirds daudzreiz tikai pēc lielas apmaldīšanās un pēc grūtiem cīniņiem uztop uz īsto, tā sakot, vēsturisko ceļu un sasniedz savu laimi - miera ostu, kurā tātad izdusas no visām pārciestām likstām. Tādēļ prātīgs vīrs savai sirds izredzētai nekad nepārmetīs un nepierēķinās par noziegumu, kad tā savās jaunības dienās caur kāda industrijas kavaliera izmanīgi izliktiem valgiem drusciņ noklīdusi no savas cilts vēsturiskā ceļa, bet beidzot atzīst savu alošanos un griežas atpakaļ uz šo ceļu. Ticiet man, cienītā jaunkundze, ka es jutīšos laimīgs, piedzīvodams to brīdi, kurā es šos vārdus caur savu izturēšanos varēšu apstiprināt.»
Klotilde palika brīžam bāla, brīžam sarkana.
«Kādēļ jūs man to sakāt, barona kungs? Es nesaprotu, ko jūs runājat!» viņa atbildēja, un viņas balss drebēja.
«Piedodat, cienīgā jaunkundze, ka es jūsu sirdī varbūt esmu modinājis nepatīkamas atmiņas. To es negribēju - es tikai gribēju izsacīt savu īgnumu pret to industrijas kavalieri, kas jūsu mūžu tā saģiftējis -»
«To jums man nebūt nevajadzēja īpaši sacīt - to es jau zinu. Ja jūs tiešām nožēlojat, manu mūžu saģiftējuši, tad turpmāk tā vairs nedarat!» Klotilde atbildēja, gandrīz vairs nevarēdama valdīties.
«Es runāju no tā Felzenberģa, kas - -»
Klotilde uzlēca stāvus, un viņas acīs žibēja savāds uguns, kad viņa rāmi, bet spēcīgi sacīja:
«Kad es jums, barona kungs, priekš astoņiem gadiem izsacīju savu necienīšanu, tad es tagad mirušo apgānītājam neliedzu savu vislielāko īgnumu!»
To izsacījusi, viņa apgriezās un aizgāja.
Un, kā priekš astoņiem gadiem, tā arī tagad Bušmanis Uplejas kungu namā sēdēja satriekts, apskurbis, nekā nejēgdams, kas ap viņu notika.
Barons Kronšilds, ar saviem amata vīriem izrunājies, atnāca un, nožēlodams, ka viņa viesis viens pats atstāts, laipni sacīja:
«Piedodat, barona kungs, ka tik ilgi paliku. Bija steidzamas darīšanas.»
«Liec braukt priekšā!» Bušmanis it kā murgos uzsauca.
Nama tēvs aizgāja un sacīja sulainim:
«Aizej un liec piebraukt barona Bušmaņa zirgus!»
«Jā, cienīgs tēvs!»