MĀTERU JURIS

SADZĪVES VIĻŅOS

OTRĀ DAĻA

27. CAUR TUMSU PIE GAISMAS - CAUR CĪNIŅIEM PIE UZVARĒŠANAS

1878. gada 15. jūnija rītā agri Uplejā un tās apkārtnē bija pamanāma ļoti mundra, jebšu klusa darbošanās. Baru bariem ļaudis devās uz Upleju un, tur atnākuši, nostājās klusītiņām, it kā bītos traucēt kāda mīļa gulētāja gardo miegu, vai arī pielika roku pie darba, palīdzēdami muižas dārzniekiem un pagasta dailenītēm, kas mundri pina vaiņagus un zaļumiem un puķēm izpušķoja malu maliņas. To redzot, būtu bijis jādomā, ka šodien Uplejā būs mīļota augstmaņa kāzas, ja darbīgo un nostājušos ļaužu sejas nebūtu bijušas tik nopietnas, tik sēras un skumjas ja viņi nebūtu tik viegli staigājuši, tik klusu runājuši, it kā visa Upleja būtu pārvērtusies par lielu Dieva namu, kurā pasaulīga trokšņa nedrīkst būt. Kā priekš deviņiem gadiem, tā mēs ir šodien ieraugām Pētersonu ar savu orķestri un jaukto dziedāšanas kori, bet jautrums, kas toreiz atspīdēja visu sejās, tagad ir zudis un tā vietā ir iestājies drausmīgs klusums. Pētersons - viņa mati jau iesirmi - ir nosēdies meža dārzā uz beņķa un nogrimis dzijās, skumjās domās. Viņa meitiņa atnes dārzā salasītas puķes mīļotam tēvam, bet tas nedzird viņas bērnišķīgo gavilēšanu, neredz viņas mīlestības dāvaniņu, līdz viņas māte, pamazām pienākdama, apkampj savu noskumušo laulāto draugu.
«Nepadodies tik dzijām skumjām, sirds mīļākais - gan mīļais Dievs locīs visu par labu,» viņa mierina.
«Jā, tikai pats Dievs šeit var līdzēt un sūtīt savu svēto mieru - uz to mums jāpaļaujas. Bet, kas pazīst mūsu kungu mīlestību un tēvišķo gādāšanu, - kas pazīst Klotildes žēlprātību un apžēlošanos par līdzcilvēkiem un tad atkal viņas uzticīgo mīlestību un neizmērojamos sirdēstus, - kas pazīst un zina, kas viņas mīļākais, mūsu neaizmirstamais Felzenbergs mums visiem un mūsu gara dzīvei ir bijis, - tam šodien, Klotildes goda dienā, sirds lūst aiz žēlabām un cilvēcīgas līdzciešanas!» Pētersons skumju pilns atbildēja.
«Gan Dievs gādās,» viņa uzticīgā mūža biedrene atteica un tad devās pie dziedāšanas kora dailenītēm ir tās mierināt.
Pa tam atnāca arī Uplejas mežkungs. Kropa uniforma, bet sevišķi no augstskolas viņam piešķirtā un pie labajās krūts puses valkājamā goda zīme liecināja, ka tas savam vārdam un amatam dara godu. Netrūka arī Uplejas mežsargu, kas pēc kārtas savam teicamam priekšniekam nāca pakaļ. Pēc šī pulciņa ieraugām nākot pagasta vietnieku pulku, priekšniekus un pagasta tiesas locekļus, tiem priekšā ejot pagasta vecāko; tas ir Ozolu Juris; nopelnu zīme pušķo viņa krūtis. Viņam pa labo iet tiesas priekšsēdētājs - tas ir Lauksargu māju īpašnieks, tas pats Kārlis, kas līdz ar savu toreizējo brūti un tagadējo laulātu draudzeni Grietu caur Priedes viltību bija aizsūtīts uz Sibīriju. Pagasta vecākajam pa kreiso ieraugām pagasta skrīveri Balodi, kas tāpat izpelnījies ķeizarisku atzīšanu par rūpīgu amata kopšanu.
Beidzot redzam dakteri Bahu līdz ar savu Mariju. Viņiem pa priekšu iet gadu divpadsmit vecs zēns, Felzenberģa krustdēls, un sešus līdz septiņus gadus veca meitiņa, Elzas krustmeita. Šie piesteidzas klāt vecā Rumbenieka dēliņam un ar to sirsnīgi apsveicinās, bet Baha Marija paslēpj savas acis un raud - viņa ir ieraudzījusi, ka Rumbenieks ved Vaņku, melnā segā tērptu un pilnīgi apseglotu, kā viņas nelaiķa brālis to mēdza jāt.
«Kādēļ tā, mīļo Rumbeniek?» dakteris jautāja.
«Jaunkundze tā grib - vakar man lika, lai es šodien Vaņku tērpju viņas pašdarinātā skumju segā,» Rumbenieks atbildēja un novērsās, savas acis slaucīdams.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Kamēr uzticīgie un pateicīgie uplejieši tā rīkojās, saviem mīļajiem kungiem, bet sevišķi Klotildei, parādīt savu neaprobežoto mīlestību un līdzcietību, tamēr pie netālā Plosta kroga piebrauca lepna kariete ar sešiem zirgiem un prasti pasta rati ar trim zirgiem. Šinīs bija daudz mantu un sēdēja vīrs, pēc kura uniformas varēja nolemt, ka tas bija feldvēbels. Uz viņa vaiga un pieres pamanīja lielas rētas - viņa krūti pušķoja divi Sv. Jura krusti. Karietē sēdēja ģenerālis un kāds oficiers, savas uniformas pēc adjutants. Ģenerālis bija stalts un plecīgs kungs pašos vīra gados. Pilna bārzda apēnoja viņa rētaino un pabālo vaigu. Taču rētas to ātrāki padarīja skaistu nekā nejauku. Viņa platās krūtis pušķoja daudz augstu ordeņu, starp tiem Sv. Jura 3. klases un Sv. Vladimira ordens. Bet savu kreiso roku ģenerālis īsti nevarēja lietot - tā bija pastīva.
Viņa adjutants, tāpat ordeņiem pušķots, bija slaiks jauneklis.
Pulkstens bija seši rītā, kad abi rati piebrauca pie kroga. Sulainis, krievu tautas ģērbā tērpies, žigli nolēca no bukas un atdarīja karietes durvis. Ģenerālis un adjutants izkāpa. Feldvebels piesteidzās viņiem klāt un, labo roku pie ķivera pielicis (salutēdams), gaidīja uz pavēli.
«Vēl te ir ļoti agrs laiks,» ģenerālis piezīmēja.
«Un tomēr, ekselence, jau esmu pamanījis ne vien lielus ļaužu barus uz Upleju steidzamies, bet arī pašā muižā dzīvu kustēšanos,» feldvebels uzdrīkstējās pazemīgi atbildēt.
«Jums acis kā vanagam, feldvebel,» ģenerālis pasmiedamies sacīja.
«Ńėóųąž-ńü,» (dzirdu, kungs, paklausu, kā pavēlat) feldvebels salutēdams atbildēja.
«Kārli, ko tu domā?» ģenerālis uzrunāja savu adjutantu.
Šis salutēja un godbijīgi atbildēja:
«Kad ekselencei nekas nebūtu pretim, tad es pazemīgi liktu priekšā, ka pēc tādas ātras un ilgas braukšanas derētu tase kafejas.»
«Nudien, Kārli - tu izpelnījies manu nepatikšanu, mūžīgi ar savu «ekselenci» kravādamies! Tu esi mans draugs, mans kara biedris, kas līdz ar šo uzticīgo dvēseli un dūšīgo kareivi mani izglābis no drošas nāves, - un tagad mēs neesam īstā dienestā, tādēļ tu mani uzlūkosi kā savu draugu un kara biedri un ne kā priekšnieku - vai saproti, ko?»
«Piedod - labošos!»
«Pareizi - dzersim kafeju, bet ātri! Koļa - pasteidzies!» ģenerālis uzsauca sulainim.
« Ńėóųąž-ńü, ekselence!» Koļa, roku pie cepures likdams, atbildēja un tad steigdamies devās krogā, kura iedzīvotāji pa tam jau bija mudri palikuši.
Ļaudis, secen iedami, apbrīnoja staltos kareivjus un viņu spožo uniformu. Jau tie sāka apstāties un sapulcēties, bet ģenerālis ātri iegāja kroga viesu istabā. Viņa pavadoņi viņam steidzās pakaļ.
Kafeju ienesa pati krodziniece. Viņa bija ļoti ziņkārīga un cerēja izdabūt, kas tie par augstiem kungiem, uz kurieni tie brauc utt. Pasta puiši to nezināja sacīt, viņi tik zināja, ka tur jāaptur, kur ģenerālis pavēlēs. Tāpat viņa velti nopūlējās, no Koļa ko gribēdama izdabūt. «Ķå ģīćó ēķąņü» (nevaru zināt), bija viņa pastāvīgā atbilde uz visiem jautājumiem. Koļa laikam nekā nebūtu izpaudis, pat ja tam nāvē būtu jāiet.
Krodziniece staigāja šurp un turp kā pa adatām. Beidzot viņa, krieviski buldurēdama, uzdrīkstējās ko jautāt. Ģenerālis, viņas valodas vājības atzinis, bija ļoti laipns un tīrā latviešu valodā jautāja:
«Ko jūs vēlaties zināt, mīļā nama māt?»
«Vai, cienīgs kara lielskungs, jūs jau runājat vēl labāki pa latviski, nekā es protu! Laikam jūs gan esat kāds no Kurzemes lielkungiem?» viņa pārsteigta jautāja.
«Vai tad lielkungi vien prot latviski? Citi jau arī var iemācīties šo jauko valodu. Bet sakāt, mīļā māmiņ, kas šodien būs jūsu muižā, ka tik daudz ļaužu uz turieni dodas?» ģenerālis vaicāja.
«Vai, cienīgs kara lielskungs, tas ir garš stāsts, ja to gribētu izstāstīt. Bet es redzu, jums jāsteidzas, jo zirgus nebūt nenojūdz, tādēļ es saņemšos ļoti īsi. Redziet,» viņa uzsāka, «priekš kādiem deviņiem gadiem te bija muižkungs, to sauca par Felzenberģi. Bija smuks cilvēks un dziļi mācīts, un tik labs, un tik labs, ka tīri sirds lūst, kad viņa atminas. Cik reiz es neesmu raudājusi, kamēr viņš aizgājis, jo šī vieta mums arī vēl no viņa un visi vēl ir tanīs vietās, ko viņš tur ielicis, jo vecais lielskungs viņu ļoti cienī un nekā nepārgroza, ko viņš iestādījis. Un viņa jājamais zirgs - to sauc Vaņka - vēl šodien dabon žēlastības maizi. Ak, tā ir ļoti bēdīga lieta, kas toreiz Uplejā notika, viena smuka freilene pēc tam nomira un mūsu mīļā kunga vienīgai meitai ir salauzta sirds, kā ļaudis saka. Jo viņa mīlēja mūsu jauno muižkungu un viņš mūsu Klotildi arī mīlēja. Bet viņš nebija muižnieks un tādēļ viņas nevarēja precēt. Ko tad tie citi būtu sacījuši. Un tad viņa aizbrauca uz svešu zemi, lai viņu aizmirstu, bet tas nekā nelīdzēja, jo to zin visa pasaule, ka viņa mūsu nelaiķa muižkungu mīl vēl šo baltu dien un viņas vecākie viņai sen jau būtu jāvuši iet pie viņa, bet tas viņruden, pie tās Pļevnas uzvarēdams, ir kritis, un nu šodien ir mūsu cienīgās freilenes dzimšanas diena un tādēļ viss pagasts sanāks, parādīt, cik sirsnīgi tas viņu mīl un viņas nelaiķa brūtganu arī, un tāpēc visi ir tādi bēdīgi, jo katrs jau zin, ka viņa nevar aizmirst savu mīļāko un vairs neprecēsies, līdz Dievs viņus būs savienojis viņā pasaulē. Ak, ak - sirds plīst pušām, tādu uzticīgu mīlestību un tādas skumjas redzot,» krodziniece vaidēja un ar priekšautu noslaucīja savas asaras. «Vakar mūsu mīļā Klotilde bija apraudzīt manu slimo meitiņu - es jums saku, eņģelis nevar būt labāks par viņu, tik mīlīga un tik laipna, un līdzcietīga viņa ir. Un tik skaista viņa ir kā tas enģelis mūsu baznīcā. -Es ieminējos viņas mīļā brūtgāna, un tad viņa sāka raudāt. Kad es to labāk nebūtu darījusi, tik žēl man ir, kad viņa raud. Lai mīļais Dievs dod, ka viņa apmierinātos - to mēs vēlamies it visi, jā - it visi!»
Krodziniece runāja tik žēli un skumji, ka arī dūšīgie kareivji, acīm redzot, bija aizgrābti. Vismaz ģenerālis novērsa savu vaigu. Apmierinājies viņš jautāja:
«Kad tad būs tā sanākšana?»
«Esmu dzirdējusi, ka pulksten astoņos mūsu Pētersona koris sāks spēlēt, kā jau ik gada. Vai jūs arī neaiziesiet redzēt šo apsveicināšanu? Bet, kad jums nav labas dūšas, tad būs jāraud - es jau tādēļ vien neiešu, jo es zinu, ka man būs jāraud bez gala, un, kad es tik daudz raudu, tad es palieku slima, un kas tad kops manu mīļo Dārtiņu, Klotildes krustmeitu!»
«Vai tad kāds grēks, kad arī kara vīriem nobirst kāda asara? Mēs iesim gan!» ģenerālis atbildēja un saviem pavadoņiem deva zīmi uz iešanu. Pulkstens drīz jau bija astoņi.
Uplejas kungu nama dārza pusē atskanēja pazīstama svēta meldija, ko Pētersona teicamais orķestris spēlēja. Visi sapulcējušies dievbijīgi noņēma cepures un, it kā norunājuši, sāka līdzi dziedāt:

Dievs Kungs ir mūsu stipra pils,
Kur bēdās varam tverties;
Augsts palīgs, kas mūs nepievils,
Pie kā mēs varam ķerties.

Tanī pašā brīdī, no Plosta kroga nākdami, devās caur dārzu uz kungu nama pusi tie trīs kara vīri, ar ko lasītāji jau iepazinušies. Šī jaukā meldija, kas tik spēcīgi paceļ sirdis un prātus, un noskumušus mudina uz Dievu pajauties, viņiem bija dārgā piemiņā palikusi. Cik daudzreiz tā, jebšu gan pa daļai pārtaisīta, bija atskanējusi kara laukā. Ģenerālis noņēma cepuri, un viņa pavadoņi darīja pēc šīs priekšzīmes. Viņš apstājās pie kādas liepas netālu no tās vietas, kur uplejieši bija sapulcējušies un dievbijīgi dziedāja. Tā bija tā pati liepa, kur šodien priekš deviņiem gadiem nelaiķa Eduards Felzenbergs bija stāvējis, bāls un sirdī tik dziļi aizgrābts. Vai tas notika neviļus, ka ģenerālis te apstājās, pie koka atsliedamies? Jeb vai tas notika ar nodomu? Kas to lai zina?
Viņa adjutants apstājās drusciņ sānis atpakaļ, kamēr feldvebels pazuda ļaužu pulkā. Laikam tas gribēja iepazīties ar uplejiešiem, varbūt arī redzēt to enģeļa skaisto jaunavu, no kuras Plosta krodziniece tik brīnišķīgas lietas bija stāstījusi.
Starp ļaudīm bija pamanāms savāds nemiers. Daži bija ieraudzījuši abus oficierus un tos ziņkārīgi uzlūkoja, bet palika atkal uzmanīgi uz tam, kas priekšā notiek, jo patlaban no kungu nama iznāca Klotilde, kuras goda dienu taču šodien svinēja. Viņa bija baltā ģērbā rotājusies, bet melnas skumju zīmes liecināja, ka viņa sēroja pēc mīļa aizgājušā. Klotildi veda viņas tēvs, lielmāti barons Drahenklau, barons Lauenšteins Baha kundzi, un Bahs nāca beidzot ar saviem abiem bērniem. Kungiem nākot, jauktais koris dziedāja jūsmīgu sveicināšanas dziesmu. Kad tā bija pabeigta, tad Balodis, drusciņ uz priekšu pagājis, uzsāka runāt:
«Augsti cienītie kungi! Augsti cienītā jaunkundze! Uplejas pagasta iedzīvotāji caur savu vietnieku pulku un valdi man uzdevuši šodien no visiem tik augsti cienītās un sirsnīgi mīļotās jaunkundzes goda dienā viņai izsacīt savu uzticību, pateicību un līdzjušanu. Viņi ir atnākuši savu labdarītāju apsveicināt un viņai sacīt, ka visi viņi ņem sirsnīgu dalību pie tām skumjām, ko likteņa nolēmums viņai uzlicis. Jaunkundze! Mēs visi lūdzam Dievu, lai Viņš jūsu tik grūti pārbaudītai, tik uzticīgai sirdij piešķirtu savu svēto mieru un jums dotu spēku savas bēdas panest ar pacietību un cerības pilnu padošanos Viņa svētā prātā. Ja mūsu mīlestība un uzticība spētu saldināt to rūgto biķeri, kas jums jābauda, tad mēs sevi justos apmierinātus un laimīgus. -Un jums, Uplejas tēvs, lai atkal no jauna kļūtu izsacīta jūsu uzticīgo ļaužu karstā pateicība par visu, ko jūs tiem laba darījuši. Dievs lai žēlīgi sargā un svētī jūsu namu!»
Pār Klotildes bāliem vaigiem ritēja asaras, kad viņa Balodim un pagasta valdniekiem sniedza roku, ko tie godbijīgi skūpstīja. Ir vecais lielskungs bija dziļi aizgrābts. Viņa balss drebēja, kad viņš atbildēja:
«Mani mīļie bērni! Man - trūkst - - vārdu - - - jums izsacīt mūsu sirsnīgo pa - - teicību. Tik daudz tās mīlestības jūs parādat manam nelaimīgam bērnam un visam manam namam. To jūsu Klotilde, kā jūs viņu saucat, nekad nepiemirsīs! -Mums visiem jāpazemojas priekš Dieva svētā vaiga, jāpadodas Viņa prātam. Cik laimīgs mans bērns būtu bijis pie tā vīra stiprās rokas, kas mums visiem ir tik dārgā piemiņā un kas priekš deviņiem gadiem bija mūsu vidū! Bet liktens ir citādi nolēmis - kā viss viņa mūžs ir bijis tīrs un neaptraipīts, tā viņš kā īsts vīrs un varonis savas asinis izlējis, cīnīdamies par ķeizaru un valsti. Miers viņa lauru pušķotiem pīšļiem! Cienīsim šinī svētā brīdī viņa dārgo piemiņu, savas cepures noņemdami un viņam klusā prātā saldu dusu vēlēdami!»
Visa sapulce noņēma cepures. Svēts klusums valdīja pār to. Klotilde, savu skaisto galvu pieslējusi pie sava sirmā tēva kamieša, elsodama raudāja - un varēja gan sacīt, ka «neviena acs nepalika sausa». Arī abiem oficieriem, tur pie viņas liepas, ritēja asaras pār saulē nodegušiem, rētainiem vaigiem.
Piepeši pie vecā lielkunga ieradās goda zīmēm pušķots feldvebels. Labo roku pie ķiveres pielicis un ar kreiso roku savu zobenu turēdams, viņš rāmi un dobji sacīja:
«Uplejas lielskungs un baronese Klotilde fon Kronšild! Tas, ko jūs apraudat kā mirušu, ir dzīvs, spirgts un vesels! Kara laukā pie Pļevnas grūti ievainots un ģībonī pakritis, viņš kļuva aizvests uz slimnīcu, un dakteri drīz atzina, ka viņa dārgā dzīvība būs glābjama. Viņš izveseļojās un kļuva paaugstināts par ģenerāli, bet es ar savu kara biedri aizkļuvu citā slimnīcā, no kuras mēs izpildījām sava toreizējā palkavnieka, tagadējā ģenerāļa beidzamo prātu, uz šejieni atsūtīdami viņa vēstuli un matu sprogu. Tikai vēlāk mēs atzinām savu alošanos, bet pavēle, ko zaldāts saņem, tam tūdaļ jāizpilda. -Mans ģenerālis sveicina savu brūti!»
«Eduards dzīvo!» Klotilde aizgrābta un tik piepeši pārsteigta iesaucās un gribēja steigties pakaļ pa tam jau ļaudīs pazudušam prieka ziņas vēstnesim, bet iekrita rokās citam kādam kara vīram - ģ e n e r ā l i m E d u a r d a m F e l z e n b e r ģ i m.
Ne vārdiņa nespēdama sacīt, Klotilde slīka pie viņa krūts un apkampa viņu ar visu spēku, it kā bīdamās, ka liktens un sadzīves aizspriedumi viņai to vēlreiz neatrauj.
Barons fon Kronšilds acu mirkli nezināja, kā viņam notiek, bet drīz uz viņa vaiga parādījās pilnīgs miers un laimas smaids. Roku pacēlis un uz ģenerāli Felzenberģi rādīdams, viņš pagasta ļaudīm sacīja:
«B ē r n i, t e i r j ū s u j a u n a i s d z i m t s k u n g s!»