DIEVU SAPULCE

Zilajā debesu velvē,

Pērkona brīnišķā pili,

Kur mājo mūžīga gaisma,

Kur nemitas priecība jauka,

Sabrauca Baltijas dievi

Klausīties Likteņa tēvu,

Kurš baltas, nebaltas dienas

Gan nolēma raibajā mūžā.

Pērkona sirmajie zirgi

Stāvēja sedloti galmā:

Caur sedliem gaismiņa ausa,

Caur iemauktiem saulīte lēca.

Patrimpam kūlīšu rati,

Zeltoti stiebriņi spieķos;

Ar vaska dzelteniem zirgiem

Ir aizjūgti Patrimpa rati.

Pakola melnajie zirgi

Kaulainās kamanās jūgti,

No ribām balzoni, slieces

Un atzveltens, ilksis no stilbiem.

Antrimpam zvīnaiņi zirgi,

Zaļgani niedriņu rati;

No skaistiem gliemežu vākiem

Lokanais sēdeklis taisīts.

Līgo un Puškaitis abi

Sēdēja ziedaiņos ratos;

Ar ātriem spārnotiem zirgiem

Tie laidās caur varvīksnes vārtiem.

Dievu un Pērkona dēli

Pagalmā ieradās jāšus;

Tiem bija zeltoti sedli

Un iemaukti dimanta kalti.

Austra un Laima, un Tikla,

Daiļajās Saulītes meitas

Ar rožu vizuļu ratiem

Un spīdošiem kumeļiem brauca.

Daiļajās Saulītes meitas

Turēja zeltotus grožus;

Pār viņu celiņiem bira

Gan vizuļi sudraba, zelta!

Likteņtēvs mūžīgais, sirmais

Sēdēja dimanta klonā;

Pa labo Pērkons un Patrimps,

Pa kreisajo Pakols un Antrimps,

Tālāki Puškaitis, Līgo,

Dievu un Pērkona dēli;

Tad Austra, Laima un Tikla,

Un daiļajās Saulītes meitas;

Tad vēl pulks mazāko dievu

Ieņēma sapulcē vietas,

Jo visi labajie gari

Še varēja klausīties sanākt.

Likteņtēvs mūžīgais, sirmais

Pacēlās sēdeklī savā

Un vārdos tumšajos pauda

Viņš sapulcei lēmumu šādu:

"Aizmūžā notika brīnums!

Dzemdēja jaunava Gaisma,

Un varens dieva dēls nāca

Virs pasaules noliktā laikā!

Mācīja vareni, jauki

Cilvēkiem dievību atzīt

Un pašiem tikumos augstos

Kā dievībai līdzīgiem dzīvot.

Ļaunajie turējās pretim,

Pēdīgi nokāva viņu;

Bet pekle nespēja turēt

Pie sevim to tumšajā varā:

Varenais cēlās no nāves,

Uzbrauca godībā augšām!

Tā vārds gan zināms jums visiem,

To pasaulē nosauca - Kristus.

Drīzumā mācības labās

Pieņēma pasaules tautas;

Tik žēl, ka cilvēki paši

Tās grozīja ļaunīgā prātā.

Nolemts ir Baltijā arī

Kristīgo ticību ievest,

Bet dieviem atļauts ir locīt

Pēc iegribas cilvēku prātu!"

Pērkons nu pacēlās, teikdams:

"Likteņa lēmumam nākas

Ir dieviem padoties pašiem;

Bet apsolos tomēr pie sevim

Apsargāt latviešu tautu.

Mācības atvēlu labas.

Nav Kristus mācība jauna,

Iz austruma pamati viņai.

Ticības nesējiem šeitan

Nolūki citādi priekšā:

Tie gribēs Baltijas zemi

Sev iekarot, kalpināt tautu.

Centieniem šādiem es būšu

Pretim un tādēļ, tik tiešām

Kā es tos akmeņus šķeļu

Un stiprākos ozolus spārdu,

Agri vai vēlākā laikā

Zibiņiem satriekšu visus,

Kas manu latviešu tautu

Še kalpināt, nospaidīt dzīsies!

Vasarā, Ziedonim nākot,

Auglīgu lietiņu došu,

Pa dienām tīrīšu gaisu

Un naksniņā uguni šķilšu;

Vienumēr tuvumā būšu

Dabā es latviešu tautai;

Tā dzirdēs Pērkona balsi

Un nezaudēs Pērkona vārdu!

Vēlēju arī jums citiem

Darīt šai priekšzīmei pakaļ

Ik katram savējā vietā

Un savējā noliktā kārtā!"

Patrimps nu pacēlies teica:

"Baltija maizītes zeme,

Bet zelta briedušas vārpas

Tik vienīgi latviešiem došu;

Latvieši Baltijas druvās

Bagātus pļāvumus savāks,

Bet svešajo arkli un griezes

Gan celmaiņos līdumos lūzīs!"

Antrimps tad sacīja tālāk:

"Baltijas Baltajā jūrā,

Kur plosās Ziemeļa vēji

Un viruļo paslēptas radzes,

Svešajo naidnieku kuģus

Dragāšu Baltajā jūrā,

Līdz reizi Baltijas karogs

Ies, plivinās pasaules jūrās!"

Vēlāku Pakols tad teica:

"Peklē būs svešajiem vieta,

Bet latvju varoņu gari

Jo projām pa Baltiju lidos,

Ziemeļa blāzmā un baigos

Kaudamies, svešajos baidīs,

Bet, Veļos nākdami, svētīs

Tie latviešu īstajos dēlus!"

Kad šādā kārtībā visi

Pērkonam solīj'šies bija,

Tad Līgo pacēlās beidzot

Un sapulcē runāja šādi:

"Skaitos gan īsti pie dieviem

Mazākiem latviešu tautā,

Bet Likten's nolēmis manim

Pie tautības mīļāko vietu:

Uzturēt dziesmības garu

Tautiešiem visādos laikos

Un locīt, jūsmināt sirdis

Caur sērām un priecīgām dziesmām.

Līgo vārds nezudīs arī

Mūžīgi tautiešu mutē,

Ja vecā dievība šeitan

Ar citādi aizmirsta tiktu,

Tad tautas dailīgās dziesmās

Tiksiet jūs slavēti visi,

Tu, Pērkon, Laimiņa, Tikla

Un dievdēli, Saulītes meitas.

Šie vārdi, vareni dziesmās;

Vēlāki modinās tautu

No jauna gaismotā garā,

No jauna iet brīvības karā!"

Sapulce gāja uz beigām,

Dievi jau gribēja šķirties,

Kad Staburadzīte nāca

Un pēdīgi prasīja runāt;

Sacīja: "Nāku no mājām;

Nesdama dieviem par vēsti,

Kas šonakt gadījās manim

Pie atvara vecajiem vārtiem:

Sēdēju, vērpdama miglu,

Naktī uz Stabraga klintes;

Jau spole pietinās pilna

Un gaiļu laiks nebija tālu,

Te redzu lidojot gaisā

Jājošas raganas divas;

Uz līkiem ozola bluķiem

Tās laidās pār Daugavu pāri.

Piepeši nometa viņas

Atvarā jājamo bluķi;

Uz otra sēdušās abas,

Tās aizskrēja ātrumā projām.

Gribēju palūkot, zināt,

Kādēļ gan viņas tā dara,

Es laidos atvarā iekšā

Un ievilku bluķi pie sevis.

Bet kā es brīnījos, redzot

Caurajā viducī bluķī

It skaistu jaunekli guļot,

Kurš apreibis, apģībis bija;

Izvilku jaunekli bluķim,

Ienesu kristalu pilī,

Tam sausas apģērbu drēbes

Un ieliku gliemežu gultā.

Tiklīdz kā dzīvības zīmes

Pirmajās manīju, nācu

Tev ziņot, Pērkoni lielais,

Un tālāku pavēli saņemt.

Zināms, ka atvarā kritis

Cilvēks par akmeni paliek:

Caur šādiem akmeņiem pieaug

Mūs' Staburags lielāks un lielāks.

Gribētu jaunekli tagad

Augšām pa pilsvārtiem vadīt,

Tad Likten's sasniegtu viņu -

Par akmeni paliktu mūžam.

Tādēļ es vēlētos viņu

Paturēt vienād' pie sevis;

Tas manā kristalu pilī

Gan varētu laimīgi dzīvot."

Dzirdot šo Stabradzes vēsti,

Sacīja skarbajā Tikla:

"Nu Staburadzītei laikam

Reiz apnicis mūžīgais mīļais,

Apnicis ilgāki raudāt,

Asarām slacināt klinti, -

Tā vēlas cilvēku dēlu,

Ko pavadīt mīlīgus brīžus."

Stabradze nosarka ļoti,

Dzirdot, kā pārmeta Tikla.

"Ne tādēļ, skarbajā Tikla,

Es vēlējos jaunekli izglābt;

Apstākļi šeitan, man liekas,

Savādi nekā ik dienas:

še dievu svētītais cīnās

Pret dažādiem tumšajiem spēkiem!"

Laima še sacīja starpā:

"Manim ir jāzina likten's,

Es tādēļ redzēšu pati,

Ko darīšu jaunekļa lietā." -

"Sievišķi, paliekat mierā!"

Uzsauca pēdīgi Pērkons.

"Šis staltais jauneklis iraid

Mans svētītais augstākam mērķim, -

Raganas atvarā meta

Lāčplēsi, Lielvārda dēlu.

Ka laikā jaunekli glābi,

To, Stabradze, darīji labi!

Pasteidzies tagadiņ mājās,

Apkopi, spirdzini viņu!

Tad vedi pilsvārtiem cauri,

Kaut tas ar par akmeni paliek!

Vēlāk tu rūpēsies, Laima,

Jaunekli vadīt caur likstām,

Līdz kamēr lēmumu savu

Tas piepildīs varoņa mūžā!"

Sapulce tagad bij slēgta,

Izšķīrās Baltijas dievi;

Vai Likteņtēvs mūžīgais, sirmais

Tos pulcēs vēl kādureiz kopā?!