Andrejs Pumpurs

Lāčplēsis

KAUPA PIE SVĒTAJA TĒVA ROMĀ - RĪGAS DIBINĀŠANA - LAIMDOTA NONNU KLOSTERĪ - KOKNEŠA UN LAIMDOTAS BĒGŠANA IZ KLOSTERA - LĀČPLĒSIS ZIEMEĻA JŪRĀ - ZIEMEĻA MEITA - SUMPURŅI - ZEMES MALA - DIMANTA KALNS - APBURTA JŪRAS SALA

Romā, lielā, vecā Romā,

Svētais tēvs kur dzīvoja,

Tur priekš svētas Māras zemes

Krusta karus izsauca.

Svētais tēvs par Māras zemi

Novēlēja Baltiju;

Bruņeniekiem, grēciniekiem

Visus grēkus atlaida,

Tos par Māras vietiniekiem

Baltijā še iecēla,

Lai tie turp ar kuģiem brauktu,

Karotu pret pagāniem,

Zemē mūra pilis celtu,

Apsargātu priesterus.

Pieteicās tad arī pulka

Tādu laimes ricaru,

Kuriem pašiem nebij zemes,

Bet pa zemi klaidoja,

Visus ceļus, jūras malas

Nedrošus tie darīja.

Šodien savā Pēt'ra pilī

Svētais tēvs tos pieņēma;

Cēla viņiem kara-vadus,

I7eva līdzi bīskapus.

Beidzot viņam priekšā laida

Divus vīrus sevišķi,

Ditrichi un Kaupu, abus

Nākušus no Baltijas.

Svētais tēvs tiem laipni lāva

Bučot savas tupeles;

Īpaši ar Kaupu mīļi

Tas caur tulkiem runāja:

Vaicāja par viņa zemi

Un par ļaudīm Baltijā;

Prasīja, vai viņi gribot

Pieņemt Kristus ticību,

Kura mācot, ka par brāļiem

Jātur visi cilvēki, -

Tādēļ arī šiem kā brāļiem

Nākoties tie labumi,

Ko viņš tagad šeitan redzot

Un ko redzēj's ceļodams.

Bet tas viss vēl mazums esot

Pret to laimi mūžīgo,

Kuru ticīgie pēc nāves

Paradizē baudīšot!

Kaupa apmulsis bij tiešām,

Redzēdams tos greznumus,

Kuri Pēt'ra pilī Romā

Tam priekš acīm stādījās,

Vāji likās viņa dievi,

Viņa tēvu cienāmie,

Pret to dievu, kas še tautām

Piešķir tādu laimību.

Tādēļ tas ar neiespēja

Pretoties šai spožībai,

Apsolīja, mājās nākot,

Kristīties ar savējiem.

Bruņenieku kārtā cēla

Svētais tēvs to žēlīgi,

Lika Kaupam kroni nēsāt

Ziemeļ'zvaigznes septiņas;

Deva viņam vēl daudz citas

Retas, dārgas dāvanas;

Darīja to pazīstamu

Bruņeniekiem, bīskapiem,

Kuru pulkā tagad tika

Arī Kaupa pieskaitīts.

Un, no Romas svētā tēva

Dabūjuši svētību,

Devās visi līdz ar Kaupu

Atpakaļ uz Baltiju.

Jaunekļi, kas līdzi ņemti

Kaupam bij uz Vāczemi,

Tika atstāti pie mūkiem

Klosteros dēļ mācības;

Viens no viņiem, vēlāk slavens,

Bija Latvju Indriķis.

Ziedon's atkal nācis bija,

Zemi tērpa zaļumā,

Visa daba atdzīvojās,

Radītāju slavēja.

Cilvēki vien nevīžoja

Acis pacelt, lūkoties,

Kas šo zemi jauku dara,

Kas šai dabā rīkojas.

Viņiem bija cita griba,

Citas kaislas kārības:

Dīkā dzīvot, rīt un plītēt,

Citus spiest un kalpināt.

Rīdziņ' grīvā Daugavmalā

Simtiem ļaudis strādāja:

Cirta, raka, sita, kala,

Cēla jaunu pilsētu.

Cietināja to ar vaļņiem,

Vidū domu būvēja,

Velves, stabus, tumšus gaņģus,

Viņai apkārt mūrēja;

Pilsētu pie Rīdziņ-upes

Rīgu arī nosauca.

Rīgas domas tumšos mūros

Bīskaps Alberts valdīja,

Priesterus un bruņeniekus

Tas pa zemēm sūtīja;

Mācīt, kristīt, laupīt, nokaut

Viņi visur iesāka.

Divas pirmās pilis cēla -

Ikšķeli un Salspili.

Bailes, briesmas visu zemi

Pārņēma pie Daugavas;

Ļaudis atzina par vēlu,

Ka tie bija pievilti.

Visiem svešiem uzbrucējiem

Rīgā bija patversme, -

Ļaudis, Rīgas vārdu minot,

Noskumuši izsaucās:

"Rīga, cik tu izlējusi

Mūsu brāļu asinis!

Rīga, cik tu izspiedusi

Vaimanas un asaras!

Rīga, cik tu postījusi

Mūsu druvas, sējumus!

Rīga, cik tu dedzināj'si

Mūsu mājas, paspārnes!

Rīga, cik tu apēdusi

Mūsu maizes tīrajas!

Rīga, cik tu izdzērusi

Mūsu miežu miestiņa!

Rīga, cik tu aizvedusi

Mūsu mantas laupītas!

Rīga, cik tu paņēmusi

Mūsu brāļiem brīvības!

Rīga, saki, - ko vēl vairāk

Varētu tu kāroties?"

Kamēr visas šādas lietas

Notika pie Daugavas,

Vācu zemē tālu tālu,

Kādā nonnu klosterī,

Sēdēja aiz bieziem mūriem

Noskumusi meitiņa,

Atšķirta no saviem mīļiem,

Aizvilta no dzimtenes,

Aizvesta ar varu projām -

Bija mūsu Laimdota.

Spīdala un Kangars abi

Izdarīja krāpšanu;

Klusā veļu-naktī viņi

Nogāja uz Burtniekiem;

Spīdala par mātes garu

Parādījās Laimdotai,

Izsauca no mājas laukā,

Kur tai bija palīgi,

Kuri viņu sagūsti ja,

Aizveda uz Turaidu

Un no turienes par nakti

Tālāki uz Daugavu;

Nelīdzēja viņas runas,

Viņas gaudas, asaras, -

Kuģī tika ieslodzīta,

Aizvesta uz Vāczemi.

Ceļā Ditrichs pie tās nāca,

Raudzīja to mierināt,

Teikdams, lai tā nebīstoties,

Ļaunums nekāds nebūšot;

Ar šo kuģi līdzi braucot

Daži viņas tautieši,

Kuru starpā virsait's Kaupa

Atrodoties arīdzan.

Viņi gribot laužu dzīvi

Apskatīties Vāczemē,

Līdz ar apgaismotām tautām,

Pieņemt Kristus ticību -

Un šī dieva žēlastība

Arī viņai piešķirta;

To par brūti izredzējis

Kristus, lielais dieva dēls!

Laimdota to uzskatīja

Acīm nicinādamām,

Atbildēja viņam īsi,

Teikdama ar cienību:

"Ja tavs dieva dēls tas Kristus

Brūtes sev ar varu ņem,

Tad es viņa nemīlētu,

Kaut ar būtu svabada.

Bet es esmu saderēta

Kādam jaunam varonim;

Svētība, no tēva dota,

Mūsu sirdis vienoja;

Tādēļ laižat mani brīvu,

Nekārdinat veltīgi,

Citādi mans mīļais vēlāk

Briesmīgi jums atriebsies;

Bez tam esmu mātes meita,

Dzimusi no cilvēkiem,

Tādēļ kādam dieva dēlam

Es par brūti nederu."

Norūdīts iekš visa ļauna,

Ditrichs bez sirds apziņas

Pietvīka it kā no kauna,

Dzirdot tādu atbildi;

Tālāki vairs nerunādams,

Atstāja tas Laimdotu.

Tomēr netika vēl tādēļ

Viņas liktens labojies;

Gan tā lūdza pašu Kaupu

Sargāt viņas brīvību, -

Tas ar teica, ka ar varu

Viņas nepiespiedīšot;

Tomēr, ja nu liktens reizi

Viņu šeitan atvedis,

Tad tai taču jāpaliekot,

Līdz tas braukšot atpakaļ.

Tādēļ tas ar mieru bija,

Diterichs kad apņēmās

Laimdotu uz kādu laiku

Novest nonnu klosterī.

Taču tanī lielā skurbā,

Kas tam vēlāk gadījās,

Atpakaļ ar kuģi braucot,

Laimdotu tas aizmirsa.

Ditrichs arī neminēja,

Jo it labi zināja,

Kādu skaistu pērli devis

Bija nonnu klosterim

Un ka viņam pateicīga

Bija klost'ra priekšniece.

Priekšniece gan ļoti laipni

Apgājās ar Laimdotu,

Tomēr nekad neaizmirsa

Ņemties viņu pierunāt

Atstāt savus tēvu dievus,

Pieņemt Kristus ticību.

Kad tas neko nelīdzēja,

Tad ar draudiem iesāka;

Dzīrās kādam bruņeniekam

Atvēlēt to projām vest,

Kurš tad sev par lieku sievu

Viņu būšot paturēt.

Laimdota par tādu ziņu

Diezgan dikti izbijās,

Sevišķi, kad bija zināms,

Ka kāds tracīgs grafa dēls,

Apmeklēdams radinieci,

Augsto klost'ra priekšnieci,

Laimdotu ar bija redzēj's

Un, caur viņas skaistumu

Kairināts, tas bija lūdzis

Atdot viņam skaistuli;

Jo, pēc viņa grafa domām,

Nekristīgam meitenam

Nebija šai gaismas zemē

It nekādas tiesības, -

Varēja to paņemt, aizvest,

Darīt, ko vien vēlējās.

Laimdota nu tādēļ lūdza,

Laiku dot ko apdomāt;

Cerēja tā pa šo laiku

Atrast kādu padomu.

Laiks gan gāja, tomēr velti

Gaidīja uz glābšanu;

Rītā tai, ko apņēmusies,

Jāsaka bij priekšniecei.

Savus tēvu dievus atstāt,

Aizmirst tādas mācības,

Kādas bija lasījusi

Vecā pilī Burtniekos -

Ne par ko tā nevarēja,

Labāk nāvi vēlēties!

Vakarā tā savā gultā

Raudādama iekrita,

Lūdza visus labos garus,

Sūtīt viņai glābšanu.

Te uz reizi troksnis cēlās

Visā lielā klosterī -

Gāja, skrēja, lūdza, sauca

Visās malās cilvēki.

Beidzot lielais troksnis stājās,

Smagi soli tuvojās -

Viņas durvis vaļā slēdzās,

Un aiz durvīm rādījās

Vīri, dzelzu bruņās tērpti,

Apbruņoti ieročiem;

Viņiem līdzās vārtu sargi,

Veci mūki stāvēja;

Viens no tiem, ar tuklu ģīmi,

Bruņeniekiem sacīja:

"Ja tik vien kā šo jūs gribat,

Nekristīgo meiteni,

Tad to labprāt jūsiem dodam

Un vēl savu svētību;

Diezgan ilgi tā jau šeitan

Svēto vietu gānīja;

Ņemat viņu, vedat projām,

Taupat mūsu klosteri!"

Laimdota nu mūkus lūdza,

Priekšnieci lai pasaucot,

Jo zem viņas sargāšanas

Atrodoties viņa še.

Mūki viņai atbildēja:

Nevarot to izdarīt -

Priekšniece ar citām māsām,

Ieslēgušās baznīcā;

Bīdamies no laupītājiem,

Ārā viņas nenākot.

Vairāk dzelzu rokas grāba

Tagad nu pēc Laimdotas,

Nesa ārā, zirgā cēla,

Gribēja jau aizrikšot.

Bet te viņiem priekšā radās

Atkal varens bruņenieks;

Lielu dzelzu vāli rokā

Turēdams, tas uzsauca:

"Laižat mierā, laupītāji,

Nevainīgu meitenu,

Jeb es ar šo dzelzu vāli

Smadzenes jums šķaidīšu!"

Apskurbuši laupītāji

Pirmā brīdī apstājās,

Bet tad visi tie ar joni

Krita virsū svešajam.

šis nu tiešām izrādīja

Nedzirdētu spēcību:

Manīgi uz visām pusēm

Izgrozīdams vairogu,

Spēra tas ar dzelzu vāli

Tiem par dzelzu vācelēm,

Kuru trāpīja, tam šķīda

Galva līdz ar vāceli.

Beidzot tas no zirga grūda

To, kas veda Laimdotu,

Norāva tam drīz no galvas

Viņa bruņu cepuri, -

Pazīstams tas izrādījās,

Bija plosīgs grafa dēls.

"Vācu suns," nu sauca svešais,

"Nešķīstons starp kristītiem!

Zin', šī brīvas tautas meita

Iraid tik daudz cienīga,

Ka tai visi tādi grafi

Neder pienest ūdeni;

Tikumos un goda prātā,

Sievišķīgā skaistumā

Varbūt visā vācu zemē

Nevaid viņai līdzīgas!

Ej un saki saviem biedriem,

Kad tie nonāks Baltijā,

Tad šās meitas tautu dēli

Viņiem galvas sašķaidīs,

Tāpat kā es šonakt šeitan

Jums to esmu darījis;

Palaižu tev' šoreiz dzīvu,

Nāc, ja grib', uz Baltiju."

Laimdota bij atjēgusies,

Kamēr svešais runāja;

Tagad tas no galvas ņēma

Smago bruņu cepuri, -

Prieka sauciens dzirdams bija,

Mēnesnīcas gaišumā

Laimdota nu ieraudzīja

Savā priekšā Koknesi!

"Paldies dieviem, labiem gariem,

Ka vēl laikā atnācu!"

Teica Koknes's, viņas roku

Sveicinājot saņemdams.

"Tagad kopā bēgsim projām,

Šeitan nedrīkst kavēties;

Vēlāk tevim izstāstīšu

Arī savu likteni."

Tie nu abi sedlos kāpa

Diviem zirgiem mugurā,

Aizjāja bez kavēšanas

Prom pa meža celiņu.

Tālu kalnos kādā būdā

Atrada tie nāktsmāju -

Malkas cirtēji še laipni

Svešiniekus uzņēma.

Atpūtušies pāra dienas,

Devās viņi tālāki.

Laimdota bij pārģērbusies

Kā par bruņu nesāju,

Koknes's kā par bruņenieku,

Kādi toreiz ceļoja.

Tādā kārtā jūras ostu

Viņi sasniegt gribēja,

Tad ar kādu kuģi doties

Atpakaļ uz tēviju.

Ceļā Koknes's paziņoja,

Kā tam bija izdevies:

Veļu naktī Kangars bija

Saticies ar Koknesi,

Stāstījis, ka virsait's Kaupa

Braukšot rīt uz Vāczemi;

Svarīgas tam ziņas esot

Jāatstājot Burtniekam;

Bet, kad Burtnieks tagad naktī

Rijā veļus sagaidot;

Tad lai nākot Koknes's līdzi

Un tās ziņas saņemot:

Koknes's ļauna nedomāja,

Gāja līdz uz Turaidu;

Tur tas satika ar tiešām

Pazīstamus jaunekļus;

Kuri sataisījās Kaupam

Līdzi braukt uz Vāczemi

Un ar viņu aicināja,

Tos uz kuģa pavadīt.

Koknes's ar to mierā bija,

Kad vēl Kangars sacīja,

Ka tās ziņas tikai rītā

Dabūšot no virsaiša.

Kuģī nonākuši, viņi

Noturēja brokastu;

Kangars viņiem vīnu deva,

Dāvātu no Ditricha, -

Vienu otru glāzi dzēra

Jaunekļi it priecīgi;

Bet tad drīzi visi viņi

Dziļā miegā iemiga.

Koknes's atmodās, kad kuģis

Dziļā jūrā šūpojās,

Debess, ūdens vien bez zemes

Visur apkārt rādījās.

Dusmīgs tas ar smagu galvu

Pats par sevi kaunējās,

Ka bij dzēris vācu vinu

Šorīt tā bez apdoma;

Vajadzēja tagad viņam

Līdzi braukt, kaut negribot.

Citi viņu mierināja,

Teikdami, ka varēšot

Tagad kopā līdz ar viņiem

Apskatīties Vāczemi.

Koknes's arī mierā likās,

Ņēma līdz ar jaunekļiem

Dalību pie mācīšanas

Kādā lielā klosterī.

Tomēr tas ar apmeklēja

Grafa pili tuvajo,

Ņēma dalību pie cīņiem

Bruņenieku rīcībās,

Kur par viņa izmanību,

Spēku visi brīnījās.

Tas pavisam nezināja,

Laimdota ka Vāczemē.

Vēlāk viņam tika zināms,

Ka tur nonnu klosterī

Esot kāda jauna meita

Atvesta no Baltijas,

Kuru jaunais grafs bij gribēj's

Naktī vest iz klostera.

Zinādams, kāds likten's gaida

Tēvu zemes meiteni,

Tas bij apņēmies to sargāt

Pret šo lepno bruņnieku.

Bet, kad tas pie klost'ra vārtiem

Ieraudzīja Laimdotu,

Tad vairs dusmām nebij gala,

Tad vairs nebij saudzības;

Tādēļ ar tas laupītājus

Sakāva tik briesmīgi,

Pazemoja grafa dēlu

Daudz par viņa nedarbu.

*

Tēvis, tēvis, tais' man laivu,

Māte auda zēģelīt',

Lai es braucu jūriņāi

Ziemeļmeitas lūkoties.

Braucu dienu, braucu nakti -

Ziemeļmeitas neredzēj';

Uzbrauc vienu jūras kalnu -

Tur trīs milzi sniegu maļ.

"Labdien, sniega malējiņi, -

Vai redzējāt Ziemeļmeit'?" -

"Paldies, jūras braucējiņi,

Brauciet tālāk ziemeļos!"

Braucu dienu, braucu nakti, -

Ziemeļmeitas neredzēj';

Uzbrauc vienu jūras kalnu -

Tur trīs milzi ledu kaļ.

"Labdien, ledus kalējiņi, -

Vai redzējāt Ziemeļmeit'?" -

"Paldies, jūras braucējiņi,

Brauciet tālāk ziemeļos!"

Kuģa ļaudis, Ziemeļjūrā

Braukdami, tā dziedāja, -

Kamēr vecais stūrman's teica,

Ka vairs ceļa nezinot.

Lāčplēs's ar šo kuģi bija

Braucis jūrā Baltajā -

Gribējis uz Vācu zemi

Nobraukt, meklēt Laimdotu;

Bet caur lieliem vējiem, vētrām,

Kuri braucot gadījās,

Tālu nost no ceļa aizdzīts,

Tagad apkārt maldījās,

Likās, it kā ļauni spēki

Viņa kuģi apstāja -

Dienām naktīm jūras ķēmi

Kuģa ļaudis baidīja.

Dziļa krēsla, bieza migla

Visu gaisu pildīja;

Krusas graudus, sniega pērslas,

Ziemeļvēji mētāja.

Te uz reizi debess malā

Koša blāzma rādījās,

Un no blāzmas atdalījās

It kā balta zēģele,

Pār par tumšiem jūras viļņies7

Ātri kuģim tuvojās;

Tuvumā tā tiešām bija

Laiva līdz ar zēģeli.

Laivā sēdēja pie stūra

Cēla, skaista sievišķa;

Klātu nākot, viņa sauca,

Kuģa ļaudis sveicinot:

"Jūs ar savu jauko dziesmu

Man' no mājas izsaucāt, -

Lūk, es esmu Ziemeļmeita, -

Ko no manis vēlaties?"

Pirmā brīdī kuģa ļaudis

Stāvēja kā aizgrābti -

Brīnodamies visi viņi

Ziemeļmeitā lūkojās:

Sārts un bālgans viņas ģīmis

It kā blāzmas atspīdums;

Acis it kā debess velvē

Skaidrā laikā ziemeļos;

Gari mati zelta krāsā

Pleciem pāri laistījās;

Viņas cēlais milzu augums

Varavīksnes svārkos tērpts,

Un par slaido stāvu segta

Sniega balta villaine;

Galvā viņai kroņa vietā

Spoža kara cepure;

Arī ieroči tai klātu

Turpat laivā atradās,

Šķēps un vairogs, stops un bultas

Zaļa vara izkalti, -

Tāda bija Ziemeļmeita,

Par ko daudzas teikas teic,

Par ko stāsta laivinieki,

Kā tā vētrā rīkojas,

Kā tā līdz ar baigiem ceļas

Gaisā tāļi ziemeļos,

Kur tā lielos pulkos vada

Kara viru dvēseles, -

Un, kad tie ar šķēpiem svaida

Savās kara rīcībās,

Tad virs zemes ļaudis bīstas,

Saka: kari, mēri nāks!

Lāčplēs's pirmais runāt sāka,

Ziemeļmeitai stāstīdams,

Ka šie tālā Ziemeļjūrā

Esot apmaldījušies,

Vēlēšanās viņiem esot

Ceļu atrast atpakaļ

Un lai ceļā Ziemeļmeita

Viņiem pie tam palīdzot.

Ziemeļmeita izstāstīja,

Ka tas grūti izdarāms -

Jo tik reti, ļoti reti

Kuģiniekiem izdevies

Glābties iz šās briesmu jūras

Viņas tēva valstībā.

Viņas tēvs patlaban guļot

Savā ledus paspārnē,

Un tas būšot tālāk gulēt

Laikam visu mēnesi;

Tādēļ visu pirms tie varot

Viņas salā atpūsties,

Gan tad vēlāki šī būšot

Darīt to, kas iespējams.

Lāčplēsim cits neatlikās

Kā tik pieņemt padomu.

Ziemeļmeita brauca priekšā,

Kuģis pakaļ stūrēja.

Tāli, kur pie debess malas

Agrāk blāzma spīdēja,

Bija kāda liela sala,

Ledus kalniem apkrauta.

Ziemeļmeita pieturēja

Šeitan laivu, kuģi ar,

Lāčplēsi ar kuģa ļaudīm

Veda salas iekšpusē.

Še par brīnumu tie lielu,

Greznu pili redzēja,

Kuras sienas, torņi; jumti

Bij no tīra ledus vien.

Tomēr Ziemeļmeita viņus

Ledus pili neveda,

Jo tur auksts un drīzi vārot

Viņas tēvu uztraucēt.

Tāļ' aiz plašiem sniega laukiem

Pacēlās liels dūmu stabs -

Turp tā savus viesus veda,

Tik ar roku pamājot:

Labu laiku staigājuši,

Siltā gaisā ietika -

Sniega lauki pārmainījās

Zaļās pļavās, birzītēs;

Kamēr beidzot ļoti košā,.

Lielā dārzā iegāja.

Dārza vidū dziļš kā pekle

Zemē caurums atradās,

Un no turienes uz augšu

Uguns blāķis izšāvās.

Tas bij zemes vidus uguns,

Kas še dega mūžīgi; -

Un šīs ledus salas vidu

Košā dārzā pārvērta.

Kupli koki augļu pilni

Jaukās birzēs stāvēja;

Burbuļoši ūdens strauti

Birzēm cauri tecēja.

Tāpat arī šeitan radās

Visi dabas dzīvnieki:

Zvēri, putni, māju lopi

Birzēs, pļavās ganījās.

Ziemeļmeita šķēpu sita

Trīs reizes pret vairogu -

Un no visām pusēm skrēja

Kopā mazi cilvēki;

Tie bij zemes-malas ļaudis,

Ziemeļmeitas sulaiņi.

Viņa šiem nu pavēlēja

Viesus saņemt, pacienīt.

Drīzi vien bij skaistā teltī

Gari galdi apklāti

Un ar ēdieniem it, gardiem

Vis' pār pārim pielikti.

Ziemeļmeita tagad lūdza

Savus viesus maltītē;

Ēdot viņa pati nesa

Apkārt saldu miestiņu.

Vēlāk citā teltī tika

Mīkstas gultas taisītas,

Varēja tur atdusēties

Pēc daudz ceļa grūtībām.

Labu laiku tie jau bija

Šinī dārzā dzīvoj'ši,

Viss tiem pilnam pasniegts tika

Visi jutās laimīgi,

Tā ka neviens nedomāja

Salu atstāt, projām braukt;

Dien' un nakti neizšķīra,

Saules viņi neredzēj'.

Tomēr gaismas diezgan deva,

Dārzā lielais uguns .stabs;

Tā tiem bija visā laikā

Viena pati diena vien.

Beidzot Lāčplēs's atminējās,

Sāka Ziemeļmeitu lūgt,

Lai tā viņiem ceļu rādot

Un uz mājām palaižot.

Ziemeļmeita apsolīja

Vēlēšanos izpildīt;

Tomēr, ja tas gribot pieņemt

Viņas labo padomu,

Tad pa savu pirmo ceļu

Atpakaļ lai nebraucot,

Jo tur ar vēl tagad glūnot

Viņa ļaunie naidnieki,

Kuriem tagad izdošoties

Laikam viņu nomaitāt.

Tādēļ šī tad citu ceļu

Labāk viņam stāstīšot,

Kurš gan garš un pilns ar briesmām,

Bet šā skauģiem nezināms,

Vajagot ap visu lielo

Sumpurņzemi apkārt braukt

Un gar pašu zemes malu

Atkal mājās atgriezties.

Sumpurņi, ar suņu purniem -

Tādi esot cilvēki;

Viņi jēlu gaļu ēdot,

Dzerot siltas asinis,

Tādēļ esot ļoti nikni,

Sevišķi uz cilvēkiem,

Dzenoties pa pēdām pakaļ,

Panākuši pārplēšot.

Tomēr no tiem varot izbēgt

Tad, kad sevim pastalas

Ačagārni kājās aujot,

Priekšā griežot papēžus.

Tālāk, pašā zemes malā,

Zemes alās dzīvojot

Mazi ļaudis, kuri paši

Nekam ļauna nedarot;

Bet tur esot Saules dārzi,

Kur tā rītos uzlecot,

Debesis tik zemu stāvot,

Ka ar roku aizsniegt var,

Tādēļ rītos, saulei lecot,

Alās esot jāslēpjas,

Citādi no saules stariem

Tūliņ esot jāsadeg.

Šinī zemē nepazīstot

Plauktus, lietu karamos,

Paēduši karotītes

Aizbāžot aiz mākoņiem;

Meitām, drēbes velējoti,

Vāles metas debešos.

Zemes malai garām braucot,

Debešu vairs neredzot -

Tikai jūra bezgalīga,

Bezgalīga tumsība.

Šinī jūrā atrodoties

Zināms lielais dimantkalns,

Kura virsgals, tālu redzams,

Spožā gaismā atspīdot;

Gar šo kalnu garām jābrauc

Būšot arī Lāčplēsim,

Bet lai neviens nemēģinot

Uzkāpt kalna virsgalā.

Tālāk nākšot atkal debess,

Atkal dienas gaismiņa;

Tur tad viņi ieraudzīšot

Kādu salu tālumā,

Kura būšot parādīties

Ļoti lielā košumā;

Bet lai tuvumā šai salai

Ne par ko šie nebraucot -

Viņai tāda īpašība,

Ka tā ātri pievelkot

Visus kuģus, visas laivas,

Kuras nākot tuvumā,

Viss, ko reizi pievilkusi,

Mūžam projām netiekot.

Ja viņš caur šām likstām visām

Būšot gudri cauri tikt,

Tad no otrpus Ziemeļjūras

Laimīgs mājās pārnākšot.

Lāčplēs's tagad Ziemeļmeitai

Pateicās it sirsnīgi;

Sauca savus ļaudis kopā,

Lika ceļā taisīties.

Bet tie nebūt negribēja

Atstāt jauko viduci, -

Kamēr Ziemeļmeita teica,

Ka gan tēvs drīz celšoties,

Tad par velti būšot pūles,

Tie vairs projām netikšot.

Tagad visi ātri steidzās

Atpakaļ uz jūrmalu,

Kur tie tāpat savu kuģi

Atrada, kā bijušu.

Bet nu ledus pilī cēlās

Dimdēšana varena -

Visa sala, ledus kalni

It kā drebēt drebēja.

Ziemeļmeita ātri sauca:

"Braucat projām, glābjaties,

Tēvs mans jau sāk augšām celties,

Ziemeļvētra iesāksies!"

Kuģinieki nu gan veikli

Laida vaļā zēģeles

Un ar pirmo ziemeļvēju

Ātri projām aizlaidās;

Tomēr vējš it drīzā laikā

Bargā aukā pārvērtās,

Sniegs un aukstums jūrā 'griezās, -

Ziemel's bija uzcēlies!

Kuģa ļaudis nāves bailēs

Visus spēkus saņēma,

Lai jo ātri projām tiktu,

Lai no vētras izglābtos;

Bet tie tika ilgu laiku

Briesmu viļņos mētāti

Un, kad beidzot kuģis bija

Tuvu klāt pie grimšanas,

Tad pie kādas zemes tika

Jūras līcī iegrūsti.

Še nu viņi pirmā brīdī

Gan no nāves izglābās,

Bet no zemes puses atkal

Jaunas briesmas gaidāmas,

Jo caur vētru viņi tika

Sumpurņzemei piedzīti.

Vētra bija norimusi.

Jūra lēni viļņojās.

Kuģinieki arī sāka

Visu tuvāk apskatīt.

Kuģis bija diezgan stipri

Vētras laikā apskādēts, -

Tas bij krietni jāizlāpa,

Tad vien aizbraukt varēja.

Zeme, cik tāl' acis redzi,

Visur tukša rādījās,

Tik pie kāda sūnu kalna

Ziemeļbrieži ganījās, -

Tādēļ, kuģa puiši ātri

Ņēmās kuģi izlāpīt;

Lāčplēs's atkal drīz ar citiem

Gāja briežu medībās;

Viņiem cerība vēl radās,

Ka varbūt še tuvumā

Suņu purni nedzīvojot

Un tos nepamanīšot.

Lāčplēs's nu ar citiem klusi

Sūnu kalnam tuvojās;

Tiem ar kādus briežus nokaut

Pašu reiz bij laimējies,

Un jau gribēja ar dunčiem

Nogriezt mīkstus gabalus, -

Kad iz kalna atskanēja

Briesmīgākā bļaušana

Un iz kādas kalna alas

Skrēja laukā sumpurņi.

Acumirklī viņi tika

Visās pusēs aplenkti

Un turpat, līdz apdomājās,

Drusku druskās saplēsti.

Lāčplēs's tik ar smago šķēpu

Viens vēl pretim turējās

Un uz visām pusēm ātri

Daudz no viņiem nodūra.

Bet šie suņu izmanībā

Viņam klātu piekrita

Un ar zobiem gurnos, sānos

Dziļas brūces iecirta.

Lāčplēs's laikam nevarētu

Viens pats ilgi turēties,

Ja tam laikā derīgs padoms

Prātā nebūt' iekritis.

Kad bij manīj's, ka no alas

Sampurņi vairs nenāca,

Tad ar joni pats tur iekšā

Viņš it ātri ieskrēja.

Tagad, durvīs iestādamies,

Viņš it viegli varēja

Visus, kuri pakaļ skrēja,

Nodurt vai ar atgainīt.

Sumpurņi, to redzēdami,

Traku troksni sacēla,

Bet ar drīzi izdarīja,

Par ko Lāčplēs's satrūkās -

Viņi alai priekšā vēla

Lielus, smagus akmeņus,

Līdzkam visas alas durvis

Ar tiem cieti aizkrāva;

Lāčplēs's tādā ziņā bija

Alā it kā iemūrēts -

Kamēr sumpurņi aiz durvīm

To it cieši sargāja.

Kuģinieki nevarēja

Mediniekus sagaidīt,

Nedrīkstēja arī aiziet

Tālumā tos uzmeklēt.

Viņi kuģi sataisīja

Gatavu priekš braukšanas,

Tomēr vēl neviens no biedriem

Nebija tur ieradies.

Sevišķi tie nobēdājās

Daudz par savu Lāčplēsi,

Jo bez viņa nezināja,

Ko lai tālāk iesāktu.

Te uz reizi stūrman's sauca:

"Lāčplēs's, lūk, kur Lāčplēs's nāk!"

Un pēc kāda īsa laika

Lāčplēs's kuģī ieradās,

Vēlēja bez kavēšanas

Tūliņ ātri projām braukt;

Vēlāki tas izstāstīja

Medinieku likteni.

Pats caur to tas bija glābies,

Ka tur alas dibinā

Atradis aiz sūnu kalna

Kādu mazu caurumu,

Kuru tas ar smago šķēpu

Bija lauzis lielāku

Un pēc vairāk dienu darba

Tad no alas izlīdis.

Alā atradis tas bija

Kādas gaļas paliekas

Un ar tām vien visās dienās

Pārticis kā varēdams.

Otrā pusē sūnu kalnam

Sumpurņi to neredzēj', -

Tā tad ātri, nepamanot

Viņām aizbēgt izdevās.

Ilgu laiku atkal brauca

Lāčplēs's jūrā tālajā,

Kamēr pašā zemes malā

Pēdīgi tas nonāca.

Šī tā zeme teiku pilna,

Šī tā sapņu valstība -

Austrums - svēta ilgošanās,

Pirmais tautu šūpulis!

Zem' un debess nevaid šķirti,

Abi kopā saietas;

Še atrodas debess vārti,

Šeitan pekle atveras.

Še ir Pērkondēlu mājas,

Kur tie zeltu kaldina;

Saules dārzos Saules meitas

Zeltābolus audzina.

Šeitan Saule nakti guli

Dimantiņa laiviņā -

Uzlec saule no rītiņa,

Paliek laiva līgojot;

Saule savus kumeliņus

Šeitan jūrā peldina,

Pati sēdi kalniņāi

Zelta groži rociņā.

Zemes malas iemītnieki

Dzīvo īsti laimīgi;

Tie kā bērni nevainīgi,

Ļaunuma vēl nepazīst.

Dievu dēli, Saules meitas,

Viņu dzīvē iemaisās, -

Sargā tos no ļauniem gariem,

Vada viņu likteni.

Lāčplēs's līdz ar saviem ļaudīm

Šeitan ilgi dzīvoja,

Pavadīja jaukas dienas,

Redzēja daudz brīnumu.

Zemes ļaudis viens par otru

Dzinās viņus pacienīt

Un šīs zemes savādības

Viņiem labprāt izrādīt.

Tomēr Saules zelta dārzi

Bija nepieietami -

Cilvēkiem ir neiespējams

Panest viņu spožumu.

Lāčplēs's atkal atminējās,

Ka tam tālāk jāceļo;

Tādēļ kādā jaukā dienā,

Kad bij Saule lēkusi

Un ar saviem zelta ratiem

Debess velvē braukusi,

Nolaida viņš kuģa mastus,

Debešos lai nemetas,

Un aiz debess-, zemes-malas

Tumšā jūrā iebrauca.

Tumsība še bij tik liela

It kā pekles dziļumā -

Kuģinieki nevarēja

Neviens otra saredzēt.

Tikai tāli, kaut kur tāli

Kaut kas acis spīdēja, -

Turp nu viņi visiem spēkiem

Tagad kuģi stūrēja,

Kamēr beidzot gluži klātu

Dimantkalnam piebrauca.

Apkārt kalnam krēsla bija,

Virsgals augšā mirdzēja,

It kā segts ar saules stariem,

It kā zeltā, dimantā.

Stūrman's kuģi pieturēja,

Ļaudis malā izkāpa, -

Gribējās tiem visiem zināt,

Kas tur augšā atrodas.

Lai gan Lāčplēs's viņiem liedza,

Tomēr viens jau uzrāpās;

Augšā ticis, tas tik sauca:

"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"

Un tad it kā vēja spārniem

Projām skrejot, nozuda.

Viņam pakaļ kāpa otris,

Augšā tāpat izsauca:

"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"

Un tad projām aizskrēja.

Redzēdami, ka šie abi

Atpakaļ vairs negriezās,

Kuģinieki kādu trešo

Garā striķī piesēja.

Augšā tas nu tāpat sauca:

"Ak tu dieviņ, cik še jauks!"

Un, tāpat kā abi pirmie,

Projām aizskriet gribēja,

Tomēr citi to aiz striķa

Atkal zemē novilka.

Bet tas tagad it ne vārda

Izrunāt vairs nespēja.

Un par brīnumu jo projām

Mēms aizvienu palika.

Lāčplēs's tagad nekavējās

Pie šī kalna ilgāki;

Brauca apkārt, kamēr atkal

Dienas gaismā iebrauca.

Tagad ceļā negadījās

Vairs nekādi kavēkļi.

Laiks bij jauks, un ceļa vēji

Veicināja braukšanu.

Kuģnieki jau sāka cerēt

Baltā jūrā atgriezties,

Kad tie kādā miglas rītā,

Miglai krītot, redzēja

Jūrā kādu svešu salu

Ļoti košā izskatā.

Lāčplēs's tūliņ iedomāja,

Ka tā pati sala būs,

Par ko teica Ziemeļmeita,

Ka tā kuģus pievelkot.

Tādēļ viņš nu ātri lika

Kuģi no tās projām griezt;

Bet par velti, - it kā apburts

Kuģis salai tuvojās,

Kamēr ar jo lielu spēku

Salas krastā uzskrēja.