Andrejs Pumpurs

Lāčplēsis

UZ APBURTAS JŪRAS SALAS - TRĪS JODI - VECĀ RAGANA - SPĪDALA - LAIMDOTA UN KOKNESIS - SATIKŠANĀS - LAIMĪGA ATGRIEŠANĀS ATPAKAĻ UZ TĒVIJU

Spīdala, kad bija izšķīrusi

Lāčplēsi ar savu mīļāko,

Mierā vis vēl viņa nepalika,

Tiem jo projām ļaunu darīja;

Skrēja tālu pa daudz jūras salām

Abas tās ar veco raganu,

Jūrā vētras, lielus vējus cēla,

Lāčplēsi ar kuģi aizdzina

Nezināmā, tālā Ziemeļjūrā,

Kur tam būtu bijis jābeidzas,

Ja vien turpat laipnā Ziemeļmeita

Nebūtu to laikā glābusi.

Tagad atkal diezin kāda liksta

Varēja tam salā gadīties.

Kad no pirmām bailēm kuģinieki

Burvju salas malā atjēdzās,

Redzēja tie salas krasta malā

Daudzi kuģu, laivu dažādu,

Kuras visas šeitan laik' uz laiku,

Garām braucot, bija pierautas;

Visas stāvēja kā pienaglotas,

Jūras viļņi ap tām skalojās;

Laivinieki, nekustoši, mēmi,

Viņās gulēja kā akmeņi.

Arī visā salā nemanīja

It nekādas dzīvas darbības;

Tikai kādā meža stigas galā

Jūrā iekšā tilts bij uztaisīts

Un uz ūdens pašā tilta galā

Liela, skaista māja stāvēja.

Lāčplēs's līdz ar saviem kuģiniekiem

Pa šo tiltu mājā iegāja;

Arī šeitan viņi neatrada

It nekādu citu dzīvnieku,

Tomēr visā mājā redzams bija,

Ka tā apdzīvota atrodas,

Jo še pielikti bij lieli galdi

Daudziem ēdieniem un dzērieniem;

Tālāk atkal kādā citā telpā

Bija mīkstas gultas taisītas.

Kuģa ļaudis ilgi negaidīja:

Noturēja krietnu maltīti

Un tad vakarā iekš mīkstām gultām

Visi līdzi gulēt aizgāja;

Tomēr Lāčplēs's viņiem pieminēja,

Ka tas labi darīts nebūšot, -

Vajagot gan kādiem laukā stāvēt

Un šo māju naktī apsargāt.

Šie nu visi viņu lūdza ļoti,

Lai viņš pats šo darbu uzņemot,

Jo šie visi noguruši esot,

Nevarēšot nakti izturēt.

Lāčplēs's pats nu apbruņojās cieši,

Izgāja, pie tilta nostājās,

Bet neko tas ilgi nemanīja, -

Salā viss bij nāves klusumā.

Tad uz reizi pusnaktī kāds jātnieks

Drīz no meža stigas izjāja;

Tilta galā nākot, zirgs tam stājās,

Sprauslāja un negribēja iet;

Jātnieks dusmīgs zirgu apsaukt sāka:

Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav;

Būtu gan tur tālā Ziemeļjūrā

Varon's Lāčplēs's manim pretinieks,

Bet tas jauns un nav tik tālu ticis,

Ka viņš šeitan atnākt varētu."

Lāčplēs's sauca pretim tam no tilta:

"Velti, ķaulis, tu tā domāji,

Esmu gan jau ticis es tik tālu

Un patlaban tevi sagaidu!"

Jātnieks, kurš bij jods ar trijām galvām,

Atteica tam pretim spītīgi:

"Ja tu tiešām varon's Lāčplēs's esi,

Tad nāc laukā spēkiem mēroties!"

Abi tie nu gāja salas vidū,

Bet tur bija tīri meži vien.

Jātnieks teica: "Nopūt tu šo mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!"

Lāčplēs's teica: "Tevim trijas mutes, -

Kādēļ negribi tu mežu pūst?"

Jods nu pūta, un par trijām jūdzēm

Riņķī apkārt meži pazuda.

Klajumā nu jods tam virsū skrēja

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka Lāčplēs's gandrīz līdz pat ceļiem

Salas cietā zemē iegrima.

Bet tas atkal tikpat ātri cirta

Pretim tam ar smago zobenu

Un uz reizi ar jo lielu spēku

Jodam vienu galvu nocirta.

Tas gan turējās vēl stipri pretim,

Tomēr Lāčplēs's viņu pārspēja

Un tam divas atlikušās galvas

Pēdīgi ar tāpat nocirta.

Tad viņš ņēma jātnieku ar zirgu

Un tos tuvā mežā noslēpa.

Pats tas griezās atpakaļ uz māju,

Noģērbās un gulēt nolikās.

Kuģinieki tilta gala mājā

Netika nu vairāk traucēti.

Otrā dienā priecīgi tie atkal

Ēda, dzēra kā pa godībām;

Naktei nākot, Lāčplēsi tie lūdza,

Lai šis atkal māju sargājot.

Lāčplēs's atkal apbruņojās cieši,

Izgāja, pie tilta nostājās.

Pusnaktī, lūk, atkal briesmīgs jātnieks

Drīz no meža stigas izjāja.

Jājot runāja tas pats pie sevis:

"Kur gan brālis vakar palika?

Vai varbūt nav Lāčplēs's manu brāli

Vakar šeitan salā saticis? .

Nevar būt, jo tas no Ziemeļjūras

Laikam mūžam neatgriezīsies."

Lāčplēs's sauca pretim tam no tilta:

"Velti, ķaulis, tu tā domāji,

Esmu klāt un vakar tavam brālim

Visas trijas galvas nocirtu!"

Jātnieks, kuram bija sešas galvas,

Atteica tam pretim dusmīgi:

"Ja tu manu brāli kāvis esi,

Tad es tavus kaulus samalšu;

Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!"

Lāčplēs's teica: "Tev ir sešas mutes, -

Kādēļ negribi tu mežu pūst?"

Jods nu pūta, un par sešām jūdzēm

Riņķī apkārt meži nozuda.

Klajumā nu jods tam virsū krita

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka Lāčplēs's dziļi, līdz pat gurniem,

Akminaiņā zemē iegrima.

Bet tas ātri tāpat pretim cirta

Un tam divas galvas nocirta.

Tie nu ilgi kāvās viens ar otru,

Kamēr Lāčplēs's jodu pārspēja

Un to atkal līdz ar visu zirgu

Salas biezā mežā paslēpa.

Noguris tas tagad mājā gāja

Un līdz lielai dienai gulēja.

Trešo nakti viņš uz ļaudīm teica:

Būšot iet gan māju apsargāt,

Bet lai šonakt viņi visi līdzi

Paliekot iekš mājas nomodā,

Jo varbūt šiem visiem vajadzēšot

Iet pa nakti viņam palīgā;

Tad lai spoguli šo ņemot līdzi

Un to viņam rokā iedodot.

Lāčplēs's tagad ņēma kādu trauku

Un to pielēja ar ūdeni,

Uzlika uz atsevišķa galda

Līdzās Staburadzes spogulim;

Ja par nakti, tā viņš ļaudīm teica,

Ūdens tīrs šai traukā paliekot,

Tad tie varot droši mājā palikt,

Palīgā lai viņam nenākot;

Bet, ja redzot tie, ka naktī traukā

Ūdens pārvēršoties asinīs,

Tad bez kavēšanas lai šie visi

Steidzoties tam salā palīgā!

Lāčplēs's atkal apbruņojās stipri

Un pie tilta laukā nostājās.

Pusnaktī, lūk, trešais briesmīgs jātnieks

Atskrēja ar galvām deviņām.

Tilta galā zirgs tam stāvu slējās,

Sprauslāja un negribēja iet.

Jātnieks dusmīgs zirgam virsū brēca:

"Ko tu bīsties? Ienaidnieka nav,

Ja ar Lāčplēs's pats še būtu nācis,

Tad to mani brāļi zinātu." -

"Lāčplēs's pats ir gan jau šeitan nācis,

Tavus brāļus vakar nokāvis

Un jau ilgi še pie tilta gaida,

Lai ar tevi tāpat darītu."

Lāčplēs's sauca tā no tilta pretim,

Par ko briesmon's ļoti pārskaitās.

"Ja tu manus brāļus kāvis esi,

Tad es tevi dzīvu aprīšu, -

Nāc vien laukā, nopūt salā mežu,

Lai mums klajums tiek, kur spēkoties!" -

Lāčplēs's teica: "Deviņas tev mutes, -

Kādēļ negribi tu mežu pūst?"

Jods nu pūta, it kā vētra krāca -

Deviņ' jūdzes mežu nopūta.

Tagad Lāčplēsim tas virsū krita

Un tik stipru pliķi iecirta,

Tā ka šis līdz pusei cietā zemē

Tur uz vietas tūliņ iegrima.

Šis nu cirta pretim visā spēkā

Un trīs galvas jodam nocirta.

Jods nu sita atkal vienu pliķi -

Lāčplēs's dziļāk zemē iegrima.

Tas nu atkal jodam pretim cirta

Un trīs galvas reizē nocirta.

Tagad tie nu kāvās ļoti ilgi,

Kamēr abi gluži nokusa -

Jodam vēl tik bija viena galva,

Lāčplēs's zemē līdz pat padusēm.

Tas nu gaidīja, kad citi nāktu

Viņam palīgā, kā norunāts,

Bet neviens no visiem viņa ļaudīm

Nerādījās šeitan tuvumā;

Tie bij visi sen jau aizmiguši,

Aizmirsuši viņa pavēli.

Lāčplēs's tagad savu kara vāli

Svieda turp ar tādu spēcību,

Tā ka tā par kādām trijām jūdzēm

Ieskrēja pa logu istabā.

No šī trokšņa visi kuģinieki

Iztrūkušies kājās uzcēlās;

Viņi skatījās uz galda traukā, -

Asins tajā jau pār malām gāj'!

Tagad viņi visi ātri skrēja

Salā iekšā meklēt Lāčplēsi,

Un, kad jods to gandrīz pašu laiku,

Gribēja jau zemē nogremdēt,

Pasniedza tie, ātri pieskrējuši,

Viņam Staburadzes spoguli.

Jods, to redzēdams, pie zemes krita

Un kā sasalis tur palika.

Ļaudis Lāčplēsim nu palīdzēja

Augšā tikt, no zemes izrāpties.

Uzcēlies tas arī pēdīgajo

Galvu jodam tagad nocirta,

Bet ar savus kuģa ļaudis stipri

Izbāra par neuzmanību.

Tagad, teica viņš, gan laikam būšot

Sala viņu varā atrasties,

Tomēr vajadzēšot to pa priekšu

Visās pusēs labi pārmeklēt:

Varbūt briesmīgajiem jodu-brāļiem

Atrodoties kaut kur palīgi.

Ar šo nolūku pēc kādām dienām,

Kad bij Lāčplēs's labi atpūties,

Gāja tas ar saviem kuģa ļaudīm

Apkārt, salu izmeklēdami.

Izgājuši kādam mežam cauri,

Ietika tie jaukā ielejā.

Ielejā bij skaidra, tīra aka

Un pie akas kupla ābele.

Kuģa ļaudis visi tūliņ steidzās

Klāt pie akas krietni nodzerties;

Tomēr Lāčplēs's viņiem pakaļ sauca,

Liegdams, lai tie tūliņ nedzerot.

Piegājis tas trīsstūrīgi cirta

Akā iekšā drīz ar zobenu -

Acumirklī akā tīrais ūdens

Pārvērtījās it kā asinis,

Un tur akas iekšā dzirdams bija

It kā ievainota vaimanas.

Tomēr pēc neilga laika atkal

Klusums drīz visapkārt iestājās,

Un ar ūdens noskaidrojās akā,

Tīrs kā zītars atkal palika.

Tagad, teica Lāčplēs's, lai šie dzerot, -

Vaina nu nekāda nebūšot.

Ābelei tur tuvumā pie akas

Bija ļoti skaisti āboli.

Ļaudis padzēruši steidzās klātu,

Gribēja sākt noraut ābolus.

Bet ir še uz viņiem Lāčplēs's sauca,

Lai tie neaizskarot ābolus.

Piegājis tas gribēja jau iecirst

Ābelē ar savu zobenu,

Kad iz ābeles ar bailēm sauca

Kāda balss: "Ai necērt, Lāčplēsi!"

Kamēr Lāčplēs's it kā satrūkdamies

Atrāvās no kuplās ābeles,

Pārvērtās tā līdz tai pašā brīdī

Par it skaistu jaunu sievišku.

Brīnodamies skatījās uz viņu

Tas ar jūtām neizsakāmām, -

Tā bij visa ļauna darītāja,

Viņa ienaidniece - Spīdala!

Spīdala nu tam pie kājām krita,

Lūdzās, lai šo nenomaitājot;

Būšot viņa noslēpumus atklāt,

Būšot noziegumus pārlabot;

Apsoloties visā savā mūžā

Lāčplēsim vairs ļauna nedarīt.

Lāčplēs's, lai gan visu neticēja,

Dāvināja viņai dzīvību, -

Varon's, kas ar milziem, jodiem kāvās,

Negribēja maitāt sievišku.

Tagad Spīdala tam izstāstīja

Visus ļaunus darbus, nodomus,

Kurus tā un Kangars abi kopā

Lāčplēsim par postu darīj'ši;

Ka tie vīluši iz Burtniek' piles

Laimdotu un draugu Koknesi -

Un kā draugs un mīļa līgaviņa

Uzticīgi viņam mūžīgi!

Vecā ragana, ko Velna bedrē

Lāčplēs's agrāk esot redzējis,

Apbūrusi šito jauko salu,

Tā ka kuģi šeitan pievilkti;

Kuģiniekus viņa aizskardama

Pārvērtusi drīz par akmeņiem.

Tie trīs jodi, kurus viņš še kāvis,

Esot viņas dēli bijuši,

Kurus tā tur mājā tilta galā

Barojusi daudziem ēdieniem,

Bet pa laikiem viņi kārojuši

Apēst arī kādus cilvēkus;

Kugniekus tad atdzīvinājusi

Ragana un viņiem devusi.

Kad šis viņas dēlus esot kāvis,

Tad tā pārskaitusies briesmīgi,

Palikusi ielejā par aku

Un šī līdzās tur par ābeli.

Ja šie būtot dzēruši no akas,

Iekām Lāčplēs's viņā iecirtis,

Tad šie visi gan ar lielām mokām

Nāvi būtot atraduši drīz;

Bet caur viņa stipro ieciršanu

Akā nonāvēta ragana.

Tāpat arī Spīdalai būt' klājies,

Ja šis nebūtot to žēlojis.

"Lāčplēsi, tu esi uzvarējis!"

Teica tā ar balsi aizgrābtu;

"Pērkons, dievi tevi sargājuši

Ir pret visiem jodiem, ļaundariem.

Tomēr tev vēl grūti darbi priekšā

Gaida mūsu mīļā tēvzemē;

Kamēr tu še tālā jūrā maldies,

Tēvu zemi sveši dedzina!

Steidzies, Lāčplēsi, uz tēvu mājām,

Atriebies tur svešiem varmākiem!

Ak, cik labprāt es ar palīdzētu,

Ja priekš manis būtu glābšana -

Ja es būtu tāda nevainīga,

Kāda tava daiļā Laimdota.

Bet kas var iz pašām velna rokām

Izraut norunātu derību,

Kuru pati zīmējusi esmu

Kaislībā ar savām asinīm!"

Spīdala, to teikusi, sev ģīmi

Apsedza un gauži raudāja.

Tagad Lāčplēs's nešaubījās vairāk,

Ka no sirds tā vēlas atgriezties;

Te ar viņam tagad prātā nāca

Nejauši tas mazais tīstoklis,

Kuru tas tai naktī Velna bedrē

Bija ņēmis līdz par piemiņu.

Viņš to lika atnest drīz no kuģa

Un tad Spīdalai to pasniedza.

Tikko Spīdala to ieraudzīja,

Kad tā lielā priekā iekliedzās,

Un vēl reizi Lāčplēsim pie kājām

Pateikdamās viņa nokrita:

"Lāčplēsi, tev visu savu mūžu

Būšu pateicīga kalpone!

Tu ar šo man devi svabadību,

Velna nagiem mani izrāvi -

Tīstoklis ir mana parakstītā,

Ļaunam apsolītā derība;

Tagad viņu es iznicināšu

Un tad dzīšos, kamēr dzīvošu,

Tikpat čakli labus darbus darīt,

Cik es agrāk jauna darīju!"

Spīdala no akas burvju spieķi

Paņēma, ar kuru ragana

Modināja augšām kuģiniekus,

Kad tos saviem dēliem atdeva.

Tagad viņa staigāja pa krastu,

Visos kuģos, laivās iegāja,

Aizskāra ar spieķi gulētājus, -

Un tie visi dzīvi uzcēlās.

Visiem likās, it kā vienu nakti

Vien tie salā būtu gulēj'ši,

Tādēļ visi priecīgi un spirgti

Salā pastaigāties iegāja;

Lāčplēs's arī viņus apskatīja

Un par ļoti lielu brīnumu

Ieraudzīja kuģinieku pulkā

Laimdotu ar draugu Koknesi!

*

Laimdota un Koknes's, abi kopā

Bēgdami iz nonnu klostera,

Sasniedza pēc ilgas ceļošanas

Beidzot vācu zemē jurmali;

Še tie atrada ar kādu kuģi

Gatavu uz tālu braukšanu.

Kuģinieki vācu zemes preces

Gribēja uz svešām ostām vest

Un ar Daugavā pie Rīdziņ-grīvas

Apmeklēt tur jauno pilsētu.

Laimdota un Koknes's nezināja

Vēl neko par jauno pilsētu,

Nezināja ar par saviem mīļiem,

Kā tiem klājas tālā dzimtenē;

Tādēļ viņu vēlēšanās bija,

Nokļūt ātri mīļā tēvijā.

Tomēr viņu abu vēlēšanās

Vis tik ātri neizpildījās;

Tā kā Lāčplēsim, ar' viņiem cēla

Vētras ceļā vecā ragana,

Kamēr beidzot tāļi nost no ceļa

Nezināmā jūrā iedzina.

Kad bij ilgi apkārt maldījušies,

Viņi kādā dienā redzēja

Tāļi debess malā jauku salu.

Priecīgi tie turpu nobrauca.

Salai tuvojoties, kuģis skrēja,

It kā vētra viņu aizrautu,

Kamēr neapturami tas beidzot

Salā citu pulkā ieskrēja.

Salā kuģiniekiem pretim nāca

Kāda īsti laipna vecene,

Aicināja tos iekš tilta mājas

Un tur bagātīgi mieloja.

Vēlāk viņi visi gulēt gāja

Savā kuģī, kur tie aizmiga

Un bij gulējuši visu laiku,

Līdzkam Spīdala tos piecēla.

Kas var izteikt visas viņu jūtas,

Kad tie satikās ar Lāčplēsi!

Laimdota tam drīz ap kaklu krita,

Koknes's roku spieda sirsnīgi.

Tik ar laiku viņiem vārdi radās,

Kad viens otram sāka pavēstīt

Savus gadījumus jūrās. zemēs,

Savas likstas, raibus likteņus.

Lāčplēsim pie tam pavisam zuda

Šaubīšanās savu mīļo dēļ;

Tie no jauna apsolījās cieši

Mūžam turēt savu derību.

Spīdala vien stāvēja pie malas,

Neņēma pie runām dalības,

Kamēr Lāčplēs's to pie rokas tvēra,

Laipni citiem klātu pieveda,

Stāstīja, ka caur šis meitas gribu

Esot viņi abi izglābti.

Laimdota un Koknes's tagad steidzās

Spīdalai daudz reizes pateikties

Un ar' to no savas puses lūdza

Pieņemt viņu visu draudzību:

Spīdala no sirds ar apsolījās

Palikt viņu īsta draudzene

Un uz priekšu visos gadījumos

Ar' ar viņiem kopā turēties.

Spīdalai šī jaukā jūras sala

Bij jau agrāk labi zināma;

Viņa tagad Lāčplēsim un citiem

Derēja par labu vadoni.

Izrādījās, ka šī jūras sala

Visa bija ļoti auglīga,

Tā ka daudzi še no kuģiniekiem

Vēlējās uz dzīvi nomesties.

Lāčplēsim, kā salas ieņēmējam,

Piederēja viņas valdība;

Tādēļ tam ar pašam vajadzēja

šeitan kādu laiku nodzīvot,

Kamēr ļaudis salā ietaisījās

Un tas iecēla sev vietnieku.

Viņi paši, visi četri draugi,

Mājā tilta galā dzīvoja.

Spīdala še atkal lielā mājā

Visas vietas labi zināja;

Viņa parādīja lielas mantas,

Noguldītas daudzos kambaros;

Arī lielu krājumu ar lietām,

Kuras derēja priekš pārtikas.

Laimīgas še pavadīja dienas

Mūsu slavenākie tautieši -

Un, ja šiem tik dārga tēvu zeme

Visā ziņā nebūt' bijusi,

Viņi būtu šinī jaukā salā

Laimīgi jo projām dzīvoj'ši.

Bet tāds nebij viņu visu likten's -

Mierā, laimē kaut kur nodzīvot;

Sirds tiem dzinās tēvu zemi redzēt,

Ņemt pie viņas cīņiem dalību.

*

Kādā dienā, kad jau sataisījās

Viņi nobraukt savā dzimtenē,

Kamēr Lāčplēs's ļaudīm deva ziņas,

Noteica, kā viņiem jādzīvo,

Gāja Koknes's vakarā pa salu

Pastaigāties savā nodabā.

Viņš bij ticis līdz tai jaukai lejai,

Kur bij akā kauta ragana.

Jau par gabalu tas ieraudzīja

Tur pie akas mazu uguni;

Tuvāk iedams, pazina tas skaidri

Spīdalu pie uguns stāvošu.

Rokās turēja tā raibu spieķi

Un vēl kādu mazu tīstokli -

Abus viņa ugunī tad meta, .

Pati tā pie sevis teikdama:

"Eita projām jūs pa gaisu gaisiem,

Iznīkstat kā dūmi, putekļi;

Jūsu vara par man' iznīkusi,

Esmu tagad no jums svabada!"

Uguns stabs ar troksni švirkšķēdamu

Acumirklī gaisā pacēlās,

Palika par līku uguns pūķi,

Sprēgādams tas projām aizlaidās.

Uguns zemē pēc tam arī zuda,

Klusa krēsla leju apklāja.

Spīdala bij nometusies zemē,

Slaucīja no acīm asaras.

Šinī brīdī Koknes's pie tās gāja,

Pacēla to augšām, sacīdams:

"Kāpēc, māsiņ, šeitan tu tik skumji

Slauki savas daiļās actiņas?"

Spīdala gan sākot nokaunējās,

Tomēr viņam lēni atteica:

"Asaras šīs slauku es aiz prieka,

Cerēdama vēl uz nākotni;

Domāju no jauna iesākt dzīvot,

Aizmirsdama tumšo pagātni.

Koknesi, ja tu ko redzēj's esi,

Turi to pie sev' kā slēpumu;

Drīzi laikam mūsu ceļi šķirsies,

Tad tev' pieminēšu klusumā."

Koknes's satvēra nu viņas roku,

Atbildēja dziļi jūtoši:

"Spīdala es tavus noslēpumus

Mūžam klusu pie sev' turēšu;

Tu jau pati aizmirsusi esi

Visu savu tumšo pagātni,

Kādēļ man būs par to kaut ko zināt -

Es tik zinu savu glābēju!

Bet vēl vairāk, arī manim iraid

Tevim jāsāka kāds noslēpums,

Kurš, ja tu vien viņam piekritīsi,

Mūsu ceļus tomēr savienos;

Spīdala, nāc ceļo ar man' kopā,

Zini ar, ka tevi mīlēju!"

Spīdala, to dzirdot, nobālēja.

Viņas krūtis ātri cilājās;

"Koknesi," tā teica, "vai tu zini,

Ko tu vēlies sev par līgavu?

šovakar še lejā dedzināju

Ugunī es velna derību!" -

"Zinu," teica Koknes's stingrā balsī,

"Redzēju, kā viņa iznīka;

Zinu ar, ka varu ļoti cienīt

To, kas krīt un atkal uzceļas -

Tas gan stāvēs stingrāki uz kājām

Nekā tas, kas vēl nav pakritis."

Kad vēl Spīdala, tik no nejauši

Pārsteigta, pie sevis domāja,

Koknes's viņai sēri tālāk teica:

Ja šī viņa jūtas atraidot,

Tad gan labāki tam būtu bijis

Krasta malā būt par akmeni,

Nekā tikt no savas izglābējas

Pirmā mīlestībā atraidīts.

Spīdala nu ilgāk neturējās,

Galvu paceldama, atteica:

"Ja tik cēla tava mīlestība,

Tad es arī citād' nevaru;

Ņemi man', es būšu uzticīga,

Kā var būt vien kāda pasaulē!"

Tagad apķēra to Koknes's cieši,

Skūpstīja no acīm asaras;

Silta vēsma viņiem garām laidās,

Tā bij Laimas-mātes svētība.

Otrā dienā Lāčplēs's savu kuģi

Laida projām jūrā līgoties, -

Salā visa burvība bij beigta,

Kuģi gāja, kur vien gribēja.

Ceļā Koknes's, Spīdala ar pati

Izstāstīja savu mīlību;

Lāčplēs's, Laimdoia, šie mīļie draugi,

Priecājās par viņu laimību;

Aizmirstas bij tagad visas bēdas,

Ko tie viens par otru cietuši.

Tagad viņu ilgošanās bija

Notikt ātri savā dzimtenē.

Kavēkļi vairs ceļā negadījās,

Ziemeļvēji vētras necēla, -

Likās, it kā pati jūras māte

Veicināja viņu braukšanu.

Kamēr beidzot tālā debess malā

Tumši priežu meži rādījās,

Krasti cēlās, nāca tuvāk, tuvāk -

Daugav-grīvā kuģis iebrauca.