Andrejs Pumpurs

Lāčplēsis

LĪGO SVĒTKI, LĪGAS NAKTS - VIRSAIŠU SAPULCE - LĀČPLĒSIS AR BIEDRIEM SAPULCĒ - KĀZAS - KARŠ AR BRUŅENIEKIEM - LĀČPLĒSIS LIELVĀRDĒ - KANGARS UN DITERICHS KĀ NODEVĒJI - LĀČPLĒŠA NĀVE - BEIGAS

Par gadskārtu Līgo nāca

Savus bērnus apraudzīt -

Tad pa visām latvju ārēm

Līgo, Līgo skanēja!

Pogāj' mīļi lakstīgala

Visos upju līcīšos, -

Līgo svētki, Līgo nakte

Bija atkal nākusi.

Zilā kalna kalnagalā

Dega gaišas ugunis;

Līgusoņi ragus pūta,

Svētkos sauca tautiešus.

Un tie nāca, jauni veci,

Lieli mazi, bariem vien.

Tēvi nesa medu alu,

Mātes sierus, plāceņus;

Jaunas meitas, jauni puiši -

Zāles, puķu vaiņagus.

Ligas naktī visi kopā

Pušķojās un priecājās:

Ēda, dzēra, dejas veda,

Līgo dievam ziedoja.

Līgusoņi tautas veda

Klāt pie dievu altara,

Izlēja tur medus kausus,

Dārgas zāles dedzināj'.

Un, kad liesmas, dūmu smarža

Pacēlās no altara,

Dziedāja tie visi kopā

Slavas dziesmas, lūgšanas:

"Mēs tev' redzam mīlestībā,

Līgo, Līgo,

Labu draugu saderībā, Līgo!

Svēti mūsu saimniecību,

Līgo, Līgo,

Pildi klētis, pildi bļodas, Līgo!

Ņemi savu sirmo zirgu,

Līgo, Līgo,

Apjāj mūsu miežu laukus, Līgo!

Izmin smilgas, lāču auzas,

Līgo, Līgo,

Lai aug mūsu tīri mieži, Līgo!

Mūsu pļavām zāli dodi,

Līgo, Līgo,

Mūsu telēm smalku sienu, Līgo!

Mūsu telēm smalku sienu,

Līgo, Līgo,

Tīras auzas kumeļiemi, Līgo!

Kaisi puķes, kaisi ziedus,

Līgo, Līgo,

Mūsu kalnos, ielejāsi, Līgo!

Lai pin visas ciemu meitas,

Līgo, Līgo,

Raibus puķu vainadziņus, Līgo!

Atved mūsu tautu dēliem,

Līgo, Līgo,

Daiļas, krietnas līgaviņas, Līgo!

Piešķir mūsu tautu meitām,

Līgo, Līgo,

Dižus miežu arājiņus, Līgo!

Nāci ciemā, nāci sētā,

Līgo, Līgo,

Savu bērnu apraudzīti, Līgo!

Lai bēg skauģi, lai bēg burvji,

Līgo, Līgo,

Lai mēs tevi mīlējami,

Līgo, Līgo,

Lai mēs tevi pieminami, Līgo!"

Kamēr dziesmu pilnas skaņas

Mežos, lejās aizlaidās,

Parādījās svētā birzē

Apakš kupliem ozoliem

Aizgājušo tēvu ēnas -

Tautas sargu dvēseles.

Vaideloši, līgusoņi

Redzēja šos varoņus,

Godbijīgi segtām galvām

Viņiem garām staigāja.

Tagad tautu pamācīja

Vaidelošu vecākais

Vienprātībā, saderībā

Visiem kopā turēties,

Visās kaitēs, gadījumos

Saviem brāļiem palīdzēt.

Un drīz visi, veci, jauni,

Mīļi rokas sadevās,

Visi solījās no jauna

Palikt labā draudzībā.

Kuram bij kāds zināms naidnieks,

Tas pie viņa nosteidzās,

Roku dodams, mīļi lūdza

Atkal mieru saderēt.

Un pie Zilā kalna birzēm

Dievu vaiga tuvumā,

Svētīta no tēvu gariem,

Visa tauta apmetās.

Zaļā zālē sēdēdami

Pulkos, baros, pulciņos,

Mājas tēvi, mājas mātes

Izdalīja dāvanas.

Pilnas kannas, kausi, ragi,

Pielieti ar miestiņu,

Ceļoja pa rindu rindām,

Krietnus malkus sniegdami;

Plāceņus un mīkstus sierus

Deva līdz, ko uzkosties.

Ēdot, dzerot sarunājās,

Daudzas lietas apsprieda.

Vīri savus darba biedrus

Šeitan kopā atrada,

Sievas savas tautu māsas,

Kuras tāli dzīvoja;

Arī sirmgalvji vēl dažus

Ņiprus večus satika,

Kuri tiem priekš ilgiem gadiem

Bija biedri jaunībā.

Bet par visiem jaunā audze

Līgas naktī priecājās:

Puiši pulkos kaislām jūtām

Dziedāja par mīlību;

Meitas koros atbildēja,

Mīlību tiem liegdamas,

Tomēr katra gan pie sevis

Klusumā tās vēlējās,

Kaut jel jaukais britiņš nāktu,

Mīļāko kad apkamptu.

Tālāk, tālāk puiši spiedās

Meitu baru tuvumā,

Kamēr drīzi katris savu

Izredzēto saķēra

Un ar viņām roku rokās

Rindu dejas uzveda.

Uzkalnā tur birzes malā

Apakš svēta ozola

Sapulcējās vaideloši,

Visi tautas virsaiši;

Pārsprieda par mieru, karu,

Zīlēja par likteni.

Viņu pulkā vecais Burtnieks

Atradās un Aizkrauklis,

Vēlāk arī vecais Lielvārd's

Svētā birzē ieradās.

Nopietni bij viņu ģīmji,

Nopietni tie runāja;

Runu-birkas, birzē lasot,

Grūtas zimes rādija.

Sevišķi bij vecais Lielvārd's

Šoreiz dziļi noskumis;

Kad bij savus vecos biedrus

Sirsnīgi tas apsveicis,

Nostājās tas viņu pulkā,

Uz tiem šādi runāja:

"Virsaiši ap Zilo kalnu,

Jūs to postu nezināt,

Kurš šai pašā laikā draudē

Mūsu tautu samaitāt;

Zināt, ka pie Rīdziņ-grīvas

Daugavmalā apmetās

Sveši ļaudis, kuriem līvi

Atļāva še tirgoties;

Vēlāk viņiem piebiedrojās

Dzelzu bruņu nesāji,

Kuri katru pavasaru

Pulkiem šeitan atnāca.

Tagad viņi Rīdžiņ-grīvā

Būvējuši cietoksni,

Ikšķilē un Salas pili

Mūra pilis cēluši;

Un no turienes kā zvēri

Glūn uz laupījumu vien;

Tie pa priekšu it kā lapsas

Viltīgi mēdz pieglausties,

Bet pēc tam kā nikni vilki

Aprij visu kārīgi.

Līdz šim viņi līvu zemi

Gluži postā likuši;

Viņu ciemus dedzināj'ši,

Viņu mantas laupīj'ši;

Nokāvuši vīrus, sievas,

Kuri pretim turējās,

Citus atkal piespieduši

Pieņemt svešu ticību.

Bet vispārais viņu nolūks

Ir šo zemi iekarot

Un šīs zemes tautas visas

Sev par vergiem padarīt,

Un tad visu Balt'jas zemi

Savā starpā izdalīt.

Tādēļ arī kādā dienā

Mani ļaudis vēstīja,

Ka pulks svešu kara vīru

Atjājot uz Lielvārdi.

Ātrumā, cik spējams bija,

Liku ļaudis apbruņot

Un ar viņiem tad aiz vārtiem

Svešiem priekšā nostājos;

Uzrunāju tos it īsi,

Prasīdams, ko vēlējas.

Tad iz pulka atdalījās

Drīz kāds plecīgs bruņenieks,

Teica, Dan'jel viņu saucot,

Sūtīts tas no bīskapa

Ieņemt savu nomas vietu,

Veco pili Lielvārdi.

Ja ar labu es to vēlot,

Tad šis manim atļaujot

Dzīvot savā vecā mājā

It kā viņa babuļnieks;

Jaunu mūra pili būšot

Viņš priekš sevim uztaisīt.

Iemītniekiem manos ciemos

Nodošanas uzlikšot;

Ņemšot tas no saimniecības

Sevim daļu desmito

Un priekš saviem baznīctēviem

Podu visas labības -

Pods no katra mājas arkla

Viņiem būšot jāskaita.

Zināms, ka es atraidīju

Bargi tādu bezkauņu.

Par to tika nopostīta

Manu tēvu vecā pils -

Ļaudis kauti, vaņģos ņemti,

Visas mantas laupītas.

Pats ar kādu mazumiņu

Karotāju izglābos;

Aizgāju uz Gaujas krastiem -

Dabrels mani uzņēma:

Viņa stiprā pilī nāca

Daži latvju virsaiši,

Salasīja karotājus,

Pilei vaļņus apmeta;

Un no šejienes tie kopā

Līdz ar līviem gribēja

Svešo varai pretim stāties,

Bruņeniekus apkarot,

Bet caur Danijelu ziņas

Rīgas bīskaps dabūja,

Lielu bruņenieku pulku

Tas uz Gauju sūtīja;

Viņu pulkā arī radās

Kaupa pats no Turaidas.

Tas par postu visai zemei

Bija licies kristīties

Un ar zemes ienaidniekiem

Slēdzis cietu draudzību.

Tagad viņš ar bruņeniekiem

Gaujas pili apsēda,

Dabrelu un citus sāka

Drauga prātā skubināt,

Lai šie savus tēvu dievus

Atstājot kā maldīgus.

Romas lielais pāvests esot

Sūtīj's savu vietnieku,

Kurš par šiem kā bērniem būšot

Valdīt Rīgas pilsētā,

Ja šie labā prātā gribot

Padoties un paklausīt.

Kad no vaļņa virsait's Rūsiņš

Gribēja tam atbildēt

Un, kā ierasts, godpratīgi

Noņēma sev cepuri,

Tad kāds bruņenieks iz stopa

Smagu bultu izšāva,

Kura neapsegto galvu

Rūsiņam ar aizķēra -

Nāvīgi no bultas trāpīts,

Virsait's zemē pakrita.

Par šo neģēlīgo darbu

Visi ļoti sašuta

Un iz piles vaļņiem laukā

Bruņeniekiem uzbruka,

Sakāva tos līdz pat naktei,

Piespieda uz bēgšanu.

Tomēr viņiem jauni pulki

Drīzi nāca palīgā;

Tautieši tad atkal pili

Visi devās atpakaļ.

Še nu bija asas cīņas

Daudzi dienu, nedēļu,

Kamēr visa staltā pile

Rokās krita pārspēkam.

Piles karotāji ļoti

Cīnījās kā varoņi,

Kamēr beidzot gandrīz visi

Vaļņos nāvi atrada.

Ar šīs piles ieņemšanu

Latvju zeme vaļā stāv.

Dzird, jau lielus kara pulkus

Bīskaps atkal rīkojot.

Virsaiši, es jums šo vēsti

Tagad nesu bēdīgu,

Bet, ja dievu prāts būs licis,

Gals var veikties laimīgi;

Vēl ir latvju plašās ārēs

Daudz to šķēpu kalēju,

Vēl ir simtu simtiem rokas,

Zobenus kas vicina, -

Pūšat taures, sitat bungas,

Saucat karā tautiešus,

Un šai dienā visa tauta

Kā viens virs būs gatava

Mirt vai savu brīvestību

Aizstāvēt līdz pēdīgam!"

Kamēr virsaiši šo vēsti

Sašutuši klausījās,

Apkārtnē pa visām lejām

Līgošana apklusa;

Bet tad simtas balsis sauca:

"Lāčplēs's, lūk, kur Lāčplēs's nāk

Un pēc kāda īsa laika,

Pavadīts no gavilēm,

Lāčplēs's līdz ar saviem biedriem

Svētā birzē iegāja.

Lāčplēs's savu veco tēvu

Apkampa it sirsnīgi,

Tāpat savus abus tēvus

Laimdota ar Spīdalu;

Koknes's arī sveicināja

Pazīstamus virsaišus.

Tagad visi sapulcētie

Bēdas, rūpes aizmirsa,

Kamēr Lāčplēs's viņiem tvu,

Tikmēr briesmas tālumā.

Sevišķi bij vecie tēvi

Daudz no prieka aizgrābti,

Ka tie atkal savus bērnus

Redzēj' sveikus veselus.

Lāčplēs's nu ar biedriem ņēma

Dalību pie sapulces,

Noklausījās visus stāstus,

Notikumus Baltijā.

Sirds tam dziļas sāpes juta,

Acīs dusmas zvēroja,

Kad starp citiem arī viņam

Stāstīja par Lielvārdi.

Vaideloši sludināja

Svētkus esam pabeigtus;

Novēlēja visu tautu

Dievu stiprā glābšanā,

Skubināja tautu-dēlus

Palikt labā cerībā

Un, ja vajadzīgs, priekš tautas

Nodot mantu, dzīvību.

Visi tagad apdomīgi

Savās mājās aizgāja,

Visi zināja, ka drīzi

Viņu rokām vajadzēs

Sirsnīgi šai grūtā laikā

Tēvu zemi aizstāvēt.

Bet jau saule uzlēkdama

Atrada tur pakalnā

Virsaišus vēl kopā sēžot,

Tautas lietas apspriežot;

Vienprātīgi viņi lēma

Karu vest ar svešniekiem,

Iznīcināt tos pavisam

Vai iz zemes izraidīt, -

To, uz šķēpiem stāvēdami,

Viņi svēti solījās.

Vadoni priekš kara pulkiem

Lāčplēsi tie vēlēja

Un par palīgiem tam klātu

Tālvaldi ar Koknesi.

Tad, vēl reizi solījušies

Pastāvīgu draudzību,

Virsaiši no Zilā kalna

Pēdīgi ar izšķīrās.

Lielvārd's, Lāčplēs's, Koknes's, Tālvald's,

Aizkrauklis un Spīdala

Pavadīja visi līdzi

Burtnieku ar Laimdotu, -

Jaunie pāri Burtniekpilī

Kāzas svinēt gribēja.

Viņu tēvi, vaideloši,

Tos jau tagad svētīja.

*

"Kādēļ mans vaiņadziņš

Šķībi stāv galviņā?

Kā tas šķībi nestāvēs,

Pilns kad tautu valodām!

Vainadziņu valkādama,

Par Laimiņu nebēdāj';

Kad noņēma vaiņadziņu,

Lūdzu Laimas raudādam'.

Tais', tautieti, niedru klēti,

Sudrabiņa vadzīšiem,

Lai tur kari mūs' māsiņa

Savu zīļu vaiņadziņ'.

Tilti rībi, tautas jāji,

Nejāj mani bāleniņ';

Kad jās mani bāleniņi,

Žvadzēs vara zobeniņ'!

Redz, kur stalti kara viri,

Mani balti bāleniņ',

Ar zobenu vārtus vēra,

Stāvu dīda kumeliņ'!"

Tā dziedāja panākstnieki,

Preceniekus gaidīdam',

Precenieki Burtniekpilī

Ar pie vārtiem sajāja;

Lāčplēs's, Koknes's ar daudz citiem

Pavadoņiem ieradās.

Tie pēc veca ieraduma

Gluži sveši izlikās:

Prasīja pēc mājas vietas

Sev un saviem kumeļiem;

Sētā atkal kāzu ļaudis

Viņus visād' tirdīja:

Prasīja, no kādas tautas

Un uz kurien' iedami,

Vai šos arī droši varot

Labā mājā paciemot.

Kamēr vecais Burtnieks nāca,

Pats tos iekšā ielaida.

Istabā bij galdi klāti,

Pielikti ar ēdieniem;

Pašā vidū divi krēsli

Izpušķoti stāvēja.

Uz šiem krēsliem precenieki

Abi divi nosēdās,

Vēlējās, lai viņiem rādot

Visu skaistās jaunavas.

Kāzinieki tagad vitoiem

Šādas tādas pieveda;

Bet tie visas atraidīja,

Prasīja pēc labākām,

Kamēr beidzot priekšā nāca

Laimdota ar Spīdalu.

Tās bij greznās rotās ģērbtas,

Galvās kroņi uzlikti,

Izrakstīti dārgām zīlēm,

Apkalti ar vizuļiem.

Precenieki augšām cēlās,

Teica, šis tās īstajas;

Sēdināja viņas krēslos,

Paši līdzās nostājās.

Tagad viņi vaicāt sāka,

Vai šos kroņus pārdošot.

Būšot šie ar dārgu naudu

Dārgu preci aizmaksāt.

Pašas jaunās klusu cieta,

Kāzinieki runāja;

Teica, ne ar pūru zelta

Nevarot tos aizmaksāt,

Ne ar varu, nedz ar karu

Tikt pie viņu vizuļiem.

Tomēr pēc no abām pusēm

Labprātīgi salīga

Un, kad šie bij solījušies

Sargāt tās un lutināt,

Arī pašas valkātājas

Preceniekiem vēlēja.

Tagad nāca vaideloši,

Abus pārus laulāja:

Salika tiem rokas kopā,

Laimai viņus dēvēja,

Apsēja ar ozollapām,

Sapītām ar vītenēm;

Pie tam viņi šādus vārdus

Svētīdami runāja:

"Tā kā slaida vītenīte

Vijas apkārt ozolu,

Tā lai vijas līgaviņa

Apkārt savu arāju!"

Jaunie vīri izplatīja

Tagad kāzu dāvanas;

Līgavas tiem savus kroņus

Atdeva ar asarām;

Un šie viņām galvā lika

Dārgas samta cepures,

Apšūtas ar cauņu ādām,

Izrotātas sudrabā;

Jaunās tad aiz galda veda

Un tām blakus nosēdās.

Nu tik sākās kāzu dzīres

Vairāk dienu, naksniņu,

Pavadītas koru diesmām,

Daudzām dejām uzvestām.

Tomēr vecais Burtnieks beidza

Kāzu dzīres agrāki,

Nekā citkārt ierasts bija,

Miers kad zemē valdīja.

Jaunie pāri nedabūja

Ilgi kopā priecāties

Un pēc kāzām klusā mājā

Baudīt jauno laimību,

Liktens, nenovēršams liktens

Jaunos vīrus piespieda

Atrauties no mīļām krūtīm,

Dot9es atkal klajumā,

Tur, kur, šķēpus, bruņas laužot,

Kājas samirkst asinīs.

Burtnieks lika kara taures

Pūst pa visiem pakalniem,

Lika visos kalnu galos

Naktī uzkurt ugunis.

Citi virsaiši, to redzot,

Arī tāpat darīja, -

Tā bij zīme, ka uz karu

Jāpulcējas tautiešiem.

Un pa visiem ciemiem, mājām

Visā plašā Latvijā

Tautu dēli, bāleliņi,

Visi karā rīkojās:

Zobenus un šķēpus tvēra,

Apsedloja kumeļus;

Māsas, jaunas līgaviņas,

Pušķoja tiem cepures,

Raudādamas, dziedādamas

Pavadīja kareivjus.

Drīz pa visiem ceļiem, jūtēm

Jāja stalti kareivji,

Salasījās baros, pulkos,

Naktī birzēs gulēja,

Kamēr otrā trešā dienā

Pulces vietā notika, -

Lāčplēs's līdz ar citiem vadiem.

Pulces vietā ieradās,

Kara pulki viņus sveica,

"Līkop, Līkop!" saukdami.

Burtnieks, Lielvārd's, abi vecie

Pavadīja kareivjus,

Viņi gribēja līdz beigām

Palikt kara tuvumā;

Arī abas jaunās sievas,

Laimdota ar Spīdalu,

Negribēja mājās palikt,

Gāja līdzi kareivjiem.

Turp, kur Gaujas krasti lokās

Dziļās gravās, ielejās,

Kur starp mežiem krastu līčos

Atrodas daudz pilskalnu,

Apdzīvotu latvju ciltīm,

Zemes vaļņiem apmestu,

Turpu devās kara pulki,

Vadīti no Lāčplēša;

Un, kur vien bij ieviesusies

Vācu sērga pilskalnos -

Ceļā tika izpostīti

Visi viņas perekļi.

Tālāk ceļā viņi nāca

Dabreļa pils tuvumā;

Šeitan pulka bruņenieku

Bija sapulcējušies,

Veco pili tie no jauna

Bija cietinājuši.

Lāčplēs's drīz ar saviem pulkiem

Stipro pili ieņēma,

Pie kam daudzi bruņenieku

Pazaudēja dzīvību.:

Tālāk, tālāk kar pulki,

It kā viļņi plūzdami,

Gāja cauri mežiem, lejām,

Apstāšanās nebija,

Kamēr beidzot Kaupa pili

Turaidu tie sasniedza.

Šeitan līvu zemes daļā

Pilnīgi bij redzama

Visās pilīs, visos ciemos

Vācu kungu valdība.

Treknās druvās mieži, rudzi

Zelta vārpām līgojās,

Līvi viņus ara, sēja, -

Svešie ņēma pļāvumu;

Trekni lopi, govis, vērši

Zaļās pļavās ganījās, -

Svešie viņu galu ēda,

Viņu ādas pārdeva,

Pilīm blakus bija celtas

Svešinieku baznīcas.

Priesteri un mūki viņās

Ļaudis dzina, kristīja.

Kristītos par kalpiem sevim

Svešinieki darīja

Un no viņiem nodošanas

Katrā gadā iedzina.

Tie, kas vēl bij palikuši

Savā tēvu ticībā,

Izklīda pa dziļiem mežiem

Nezināmās silavās;

še tie cirta aklus mežus,

Dedzināja līdumus,

Iegrozīja jaunas mājas,

Tēvu dieviem kalpoja.

Bet ir še tos uzmeklēja

Bruņenieku izlūki

Un, tiklīdz kā iedzīvojās,

Nodošanas uzlika.

Kara pulkiem tuvojoties,

Svešinieki iztrūkās,

Atstāja drīz savas muižas,

Savas mūku baznīcas.

Visi bēdza, ieslodzījās

Stiprā pilī Turaidā.

Lāčplēs's to no visām pusēm

Saviem pulkiem apsēda.

Nebija vis viegla lieta

Ieņemt stipro Turaidu -

Bruņenieki lielā pulkā

Iekšpusē tur atradās,

Šāva simtiem smagas bultas,

Atgainīja kareivjus;

Līdzkam Lāčplēs's lika taisīt

Pulka trepes, stalažas

Un tad kādā tumšā naktī

Piles vaļņus pārkāpa.

Kaušanās uz piles vaļņiem

Tagad bija briesmīga!

Krita daudz no abām pusēm,

Abas daudzreiz atkāpās;

Lāčplēs's, visiem pašā priekšā,

Bruņeniekus nāvēja,

Viņa spēkam nelīdzēja

Dzelzu bruņas stiprākās.

Bruņenieki, tādu spēku

Redzēdami, pārbijās,

Tā ka visi sāka nomest

Savus kara ieročus

Un uz dzīvību vai nāvi

Lāčplēsim tad padoties.

Kaupa pats še neatradās,

Tas bij Rīgas pilsētā,

Kur aizvienu uzturējās,

Dzīvodams pie bīskapa.

Lāčplēs's lika viņa pili

Sagraut līdz pat pamatiem,

Baznīcas un mūku mājas

Pelnu čupās dedzināt,

Lai jo projām svešiniekiem

Nebūtu še patversme.

Bruņenieku pulkā bija

Arī priester's Diterichs;

Tas ar lišķu mēli teica,

Ka šie šeitan nākuši

Vien ar Kaupa vēlēšanu,

Kurš tiem pili atdevis;

Tādēļ lūdzot šiem kā viesiem

Dāvināt jel dzīvību.

Lāčplēs's arī vēl arvienu

Kaupu ļoti cienīja,

Tādēļ beigās paklausīja

Ditericha lūgšanu,

Lai gan viņam līvi teica,

Neklausīt šim cilvēkam:

Šis ar savu lišķu mēli

Esot visu niknākais -

Esot šos jau simtas reizes

Lišķēdams tas piekrāpis;

Tādēļ, ja ar visus citus

Viņš še dzīvus atlaižot,

Ditrichi, šo melu mūku,

Lai tas viņiem izdodot.

Lāčplēs's tagad pavēlēja

Izdot viņiem Ditrichi.

Šie to veda svētā birzē

Saviem dieviem upurēt.

Bet, kad sirmais zirgs pār šķēpu

Trīs reiz bija pārkāpis

Un ikkatru reiz papriekšu

Kreiso kāju pārspēris,

Tad bij zīme, ka ir dievi

Atraida šo nelieti.

Tādā ziņā arī Ditrichs

Vēl no nāves izglābās.

Lāčplēs's lika svešiniekiem

Atņemt bruņas, ieročus

Un tad tos ar plikām galvām

Aizdzīt Rīgas pilsētā.

Tagad viņš še visu zemi

Deva līvu vecākiem,

Atstāja še Tāluvaldi

Līdz ar viņa kareivjiem,

Lai šie kopā līdz ar līviem

Gaujas krastus sargātu;

Pats ar Koknesi un tēvu

Ņēma citus kareivjus

Un tad devās mežiem cauri

Taisni tie uz Lielvārdi.

Tā kā Turaidā, bij arī

Bruņenieki Lielvārdē

Nometušies pilnā dzīvē,

Kā jau visur raduši.

Tomēr še par visiem niknāks

Bija vigu vecākais, -

Dan'jels Bannerovs bij cilvēks

Bez nekādas apziņas;

Tas bij vecas piles vietā

Mūra pili uzcēlis

Pašā stāvā Daugav's krastā,

Darīj's nepieietamu,

Un no šejienes visapkārt

Uzbrucis un laupījis,

Ciemus, mājas dedzinājis,

Ļaudis visād' spaidījis.

šādas briesmas redzēdami,

Bija daži vecajie

Bēguši ar savām ciltīm,

Dziļos mežos slēpušies.

Dan'jels beidza laupīšanu -

Izsūtīja vēstnešus,

Lika teikt, ka gribot mierā

Dzīvot tas ar vecajiem,

Un dēļ miera derēšanas

Lūdza tos uz pili nākt.

Vecie, kuri nezināja

Paši ļaunas viltības,

Paklausīja negantniekam

Un uz pili nonāca.

Dan'jels viņus kādā klēti

Arpus piles saņēma,

Sniedza viņiem ēst un dzerti,

Sarunājās draudzīgi;

Bet uz reizi, kamēr visi

Vēl pie galda sēdēja,

Izgāja tas ātri laukā,

Klētes durvis aizslēdza.

Tad ar saviem bendes kalpiem

Klēti salmiem apkrāva

Un no visām pusēm ātri

Uguni tai pielika.

Uguns liesmas drīz vispāri

Visu klēti apņēma, -

Karstums, dūmi spiedās cauri,

Iekšā brēca cilvēki!

Dan'jels pats ar saviem biedriem

Piles vaļņos stāvēja

Un ar jauniem velna smiekliem

Uguns liesmās skatījās.

Tomēr tam šie smiekli galā

Palika par izbailēm,

Jo turpat pa meža ceļiem

Atskrēja daudz jātnieku -

Viņiem priekšā Lāčplēs's jāja,

Smago šķēpu turēdams;

Dzirdot kliegšanu tur klētī,

Lāčplēs's durvis iesita

Un ar citu palīdzību

Vecos ātri izglāba.

Šie kā debess-nokritušo

Ieraudzīja Lāčplēsi, -

Prieka pilni pateicību

Izteica par glābšanu

Un tad ātri izstāstīja,

Kā šos krāpis Danijels.

Dzirdot šādu velna darbu,

Lāčplēs's ļoti apskaitās,

Sauca savus ļaudis kopā,

Sāka pili apkarot.

Lai gan bruņenieki stipri

Līdz pat nāvei turējās,

Tomēr pēc neilga laika

Lāčplēs's pili ieņēma.

Pēc tam viņš bez žēlastības

Lika visus nomaitāt -

Bez vien pašu Danijelu,

Kuru dzīvu saņēma;

To viņš vēlāk atvēlēja

Saviem ciemu vecākiem,

Lai kā zinādami paši

Atriebjas šim ļaundarim.

Ātri izpaudās šī ziņa:

Lāčplēs's esot Lielvārdē.

Visos ciemos, visās mājās

Prieka vēsti saņēma.

Visi atkal kā no jauna

Atdabūja dzīvību;

Tie, kas bija izklīduši,

Dziļos mežos slēpušies,

Salasījās atkal kopā,

Vecās vietas ieņēma;

Visi steidzās prieka pilni

Drīz uz pili Lielvārdi

Pateikties par svabadību,

Apsveicināt Lāčplēsi.

Lielvārdē bij prieka dienas,

Svētki kara uzvarai;

Vecais Lielvārd's visiem ļaudīm

Lielas dzīres darīja,

Ēda, dzēra, dejas veda,

Laupījumu dalīja.

Kādā dienā atminējās

Danijela virsaiši -

Tie to ņēma, laukā veda,

Daugavmalā nolika,

Teikdami: "Tu, vācu sunis,

Nodevi mūs ugunim;

Tagad, kur tu mūsu rokā,

Mēs tev' dosim ūdenim!"

Tad tie ņēma biezu dēli,

Danijelu uzlika

Augšpēdu uz biezā dēļa

Un ar virvēm piesēja;

Pēc tam viņu apsmiedami

Iestumdīja Daugavā:

"Brauci nu uz savu zemi,

Savu brāļu meklēdams!

Līdz ar tevi projām aizbrauks

Arī svešā ticība."

Briesmas, bailes nu visapkārt

Svešiniekus pārņēma;

Dzirdot šādus kara darbus

še no latvju varoņa;

Visi viņi, kur vien bija;

Nu uz Rīgu aizbēdza;

Meklēja tur paglābšanu

Domas mūros stiprajos.

Bet ir še pats bīskaps Alberts

Nejutās vairs drošumā,

Redzēja, ka viņa vara,

Baltijā drīz iznīcīs,

Ja tas vēl iz vācu zemes

Kara pulkus nedabūs.

Tādēļ tas ar kuģi brauca

Atpakaļ uz Vāczemi,

Gribēja tur lielus pulkus

Bruņenieku saderēt

Un tad jaunā pavasarī

Karu atkal atjaunot.

Tikām Rīgā savā vietā

Viņš nu Kaupu atstāja,

Kur še palikušos svešos

Apņēmās pats apsargāt.

Lāčplēs's, zinādams, ka zemei

Tālāk briesmas nedraudē,

Atlaida uz mājām ļaudis,

Palika pats Lielvārdē.

šeitan jauki ietaisījās

Abi tie ar Laimdotu;

Laimdota pa iekšu posa,

Lāčplēs's laukā strādāja,

Cietināja tēvu pili,

Saimniecību vadīja.

Koknes's arī devās mājās,

Līdzi ņēma Spīdalu.

Aizkrauklis tos pavadīja

Līdz pat pilei Koknesei.

Sirsnīgi ar dieviem teica

Lāčplēsim un Laimdotai;

šķirdamies viens otram draugi

Labu laimi vēlēja.

Vecais Lielvārd's pavadīja

Mājās draugu Burtnieku, -

Abi veči Burtniekpilī

Dzīrās kopā padzīvot.

Laimdota un Lāčplēs's abi

Nu priekš sevim dzīvoja,

Apbalvoti slavas darbiem,

Godāti no tautiešiem,

Še uz Daugav's jaukiem krastiem

Viņi tagad panāca,

Ko bij grūti meklējuši -

Mīlību un laimību!

*

Ziedon's atkal kalnus, lejas

Tērpa zaļā uzvalkā,

Atkal dabas dzīvinieki

Kustējās it modrīgi.

Tēvu zemei grūti laiki

Likās it kā bijuši -

Katris savās mājās steidza

Pavasara darbus sākt:

Arklus iesiet, griezes uzsist,

Sētas, žogus izlabot.

Arī Kangars bija laukā

Savā mazā dārziņā, -

Grieza zarus, mēja mietus,

Savu dārzu apkopa.

Viņa ģīmis izskatījās

Tagad ļoti saīdzis;

Tam bij arī notikušas

Lietas nepatīkamas.

Posts, ko bija palīdzējis

Tēvu zemē izplatīt,

Kā vispāri, arī viņam

Sliktus augļus ienesa;

Zemes ļaudis kā papriekšu

Viņa neapmeklēja;

Svešinieki tā pavisam

Nedomāja ievērot.

Bet par visu vairāk kremta

Sirdi vecam liekuļam,

Ka bij Lāčplēs's, tautas varon's,

Lielu slavu panācis

Un ka Spīdala bij brīva,

Velna nagiem izrauta.

Viņam vien bij jāsagaida

Moku nāve briesmīga

Un ar savu ļauno sirdi

Vientuļam še jādzīvo.

Tādēļ tikko neiztrūkās,

Kad, jau saulei noejot,

Kāda balss pie dārza vārtiem

Dobji viņu apsveica.

Galvu paceļot, tas dārzā

Ieraudzīja Ditrichi.

"Tiešām brīnos, ka tu reizi

Arī mani apmeklē,

Vai gan tev tais mūra pilīs

Apnikuši cepeši?"

Teica Kangars, viņu sveicot,

Pasmīnēdams spītīgi.

"Cepeši nav apnikuši,

Bet drīz viņu pietrūcīs,

Ja ar savu mākslas spēku

Nenāksi man palīgā;

šoreiz tevim solu visu,

Ja vien manim līdzēsi,"

Teica Ditrichs, izstāstīdams,

Ka pie Rīgas atnākšot

Ar jo lielu karaspēku

Bīskaps Alberts drīzumā;

Tomēr viss par velti būšot,

Kamēr Lāčplēs's Baltijā -

Bruņenieki nevarēšot

Vis šo zemi iekarot.

Tādēļ lai šis izmeklējot,

Kur tā stiprums pastāvot,

Un ka pretinieks kāds stipris

Varētu to pārvarēt.

Kangars teica, viņš jau desmit

Reizes esot sūtījis

Viņam ceļā milžus, jodus,

Bet tas maz ko līdzējis;

Lāčplēs's visus zemē kāvis,

Dzīvs no valgiem iznācis.

Ja tas tagad bruņeniekus

it kā lakstus kapājot,

Tad šim gan maz bēdas būtot,

Ja to citi apstākļi

Nepiespiestu izturēties

Naidīgi pret varoni.

Pats šis nezinot, ko iesākt

Tālāki pret Lāčplēsi;

Varbūt viņa kalpu gari

Došot kādu padomu.

Ditrichs ja par labu ņemot

Viņa prasto dzīvokli,

Tad lai kādu laiku šeitan

Viņa mājā paliekot.

Naktī ieslēdzās nu Kangars

Viens pats savā kambarī,

Pieteikdams, lai, ja ko dzirdot,

Ditrichs mierīgs paliekot.

Pusnakti nu cēlās viesul's,

Visa māja šķobījās,

Kambarī bij stenēšana,

Ņurdēšana dzirdama,

Tā ka Ditricham aiz bailēm

Mati stāvu sacēlās;

Tas sev meta krustus priekšā,

Noskaitīja pātarus.

Naktis trīs bez gulēšanas

Kangars šādi pūlējās,

Kamēr trešā rītā teica

Nopietni tas Ditricham:

"Nolādēta būs šī diena,

Noslēpumu atklājot;

Arī mēs kā nodevēji

Nolādēti paliksim.

Tomēr ļaunam būs jo projām

Darīt atkal jaunumu.

Tādēļ, manas dabas biedri,

Klausies, ko tev stāstīšu:

Lāčplēs's ir no lāču mātes

Dziļā mežā piedzimis,

Kur tā tēvs, kāds dievu svētīts,

Vientulībā dzīvojis.

Tas no mātes lāču ausis

Un ar' spēku mantojis;

Ja nu kāds tam lāču ausis

Cīnīdamies nocirstu,

Lielais spēks tai pašā brīdi

Tad ar' viņu atstātu!

Tagad ej, es esmu galā,

Pateicības negribu."

Lielus pulkus bruņenieku

Alberts bija atvedis

Atkal Rīgā un no jauna

Karu uzsākt rīkojās.

Viņu pulkā tagad radās

Ar' kāds tumšais bruņenieks,

Kurš daudz gadus vācu zemē

Laupīdams bij dzīvojis;

Stāstīja, ka viņa māte

Bijusi par raganu

Un caur savu velna skolu

Dēlu apvārdojusi,

Tā ka tam neviena brūce

Nebijusi nāvīga.

Šo nu Ditrichs izredzēja

Ņemt par savu ieroci

Un ar viltu neģēlīgu

Lāčplēsi tad samaitāt;

Arī Kaupu aicināja

Pie šī darba palīgā,

Apsolīdams dieva vārdā

Viņam debess valstību.

*

Kādā dienā abi divi,

Laimdota ar Lāčplēsi,

Sēdēja pie galda pilī,

Runādami dažādi.

Laimdota jau kādu laiku

Likās it kā skumīga,

Nebija tik naigi jautra

Kā no pirmā sākuma.

Tagad viņa kādu bridi

Palika it domīga,

Tad ar kustinošu balsi

Šādi runāt iesāka:

"Lāčplēsi, mans mīļais, saki,

Ko gan tas lai nozīmē:

Dažu reizi nenovilši

Skumjas mani grūtina,

It kā bailes sirdi pārņem,

Lai gan pati nezinu

Iemesla, par ko tā notiek.

Es jau esmu laimīga,

Ak, tik laimīga, ka baidos,

Vai tik kaut kas nenotiks,

Kas var traucēt mūsu laimi,

Mūsu dzīvi izpostīt."

Kamēr Lāčplēs's nepaspēja

Laipni viņu mierināt,

Vārtu sargs tam ziņu deva,

Ka aiz vārtiem jātnieki

Saucot, lai tos iekšā laižot,

Esot labi draugi šie.

Lāčplēs's skatījās caur logu, -

Tur pie vārtiem stāvēja

Kādi sveši bruņenieki,

Viņu pulkā Kaupa ar.

Lāčplēs's, zināms, nekavējās,

Lika vārtus attaisīt,

Saņēma tos it kā viesus

Visa goda cienīgus.

Kaupa viņam pavēstīja,

Nākot šie no bīskapa,

Par šīs zemes mieru runāt,

Noslēgt labu draudzību.

Lāčplēs's jau bez vajadzības

Nemeklēja karu vest,

Tādēļ tas ar labu prātu

Kaupa runās ielaidās.

Vairāk dienas svešinieki

Nodzīvoja Lielvārdē, -

Lāčplēs's viņus pacienīja,

Cik vien labi iespēja;

Izrīkoja dažas veiksmas,

Kara ciņus uzveda.

Tomēr Laimdota šīs dienās

Ļoti nemierīga bij,

Viņa nevarēja ieciest

Bruņenieka tumšajā,

Lai gan viņš ar glaimiem vārdiem

Pieglaudījās Laimdotai.

Kādu reizi, kad tie atkal

Kara cīņus darīja

Un bij citus uzvarējis

Drīzi tumšais bruņenieks,

Tas pie Lāčplēša ar gāja,

Izsauca to cīkstēties.

Lāčplēs's viņu atraidīja,

Labā prātā jokodams.

Par to šis it dusmīgs likās,

Atbildēja izsmiedams:

Laikam tikai nieki esot

Viņa lielā spēcība

Un, ko par šo agrāk dzirdēj's,

Būšot tikai lielība.

Lāčplēs's tagad nekavējās,

Viņam priekšā nostājās,

Un ar zobeniem jo smagiem

Abi sāka karoties;

Lāčplēs's tikai atgainījās,

Vēl ar to kā jokodams;

Bet šis ļoti lielu spēku,

Izmanību rādīja,

Kamēr Lāčplēsim uz reizi

Vienu ausi nocirta.

Lāčplēs's, par to dusmīgs ticis,

Deva tādu cirtienu,

Ka tam visas bruņas pušu

Pārcirta ar zobenu.

Asins sāka tecēt laukā,

Bet ar zobens salūza.

Bruņenieks, to ievērojis,

Cirta otru cirtienu

Un tam atkal otru ausi

Trāpīdams tas nocirta.

Nu vairs dusmām nebij gala,

Lāčplēs's vinu sagrāba,

Sāka tie nu abi lauzties,

Tā ka zeme līgojās.

Trīs reiz Lāčplēs's cēla augšām

Bruņenieku smagajo,

Trīs reiz pats tas streipuļoja,

Bruņeniekam speroties.

Klātbūdamie kara viri

Nobāluši skatījās, -

No šī skata viņu kājas

Bij kā zemē iemietas.

Lauzdamies tie tuvu bija

Stāvam krastam nākuši;

Lāčplēs's beidzot bruņenieku

Gāza dziļā nolejā,

Bet šis krizdams smagām bruņām

Norāva to līdz ar sev' -

Ūdens blākšķiens norībēja,

Viļņi augstu šļakstēja,

Un šie abi karotāji

Pazuda tur dziļumā!

Gaudu kliedziens ieskanējās

Mūra pilī šausmīgi -

Laimdota tai pašā brīdī

Beidza savu dzīvību.

Saules stari rietēdami

Bāli grima Daugavā,

Bieza migla izplatījās,

Birdama kā asaras;

Sēri krāca ūdens viļņi

Putodamā Daugavā, -

Viņi savā klēpi ņēma

Latvju tautas varoni

Un ap viņa guļas vietu

Cietu salu uzcēla.

Citi latvju karotāji,

Radi, draugi, tautieši,

Drīzi viens pēc otra krita,

Cīnoties pret pārspēku.

Svešinieki zemē nāca,

Bargi kungi valdīja, -

Tauta, viņu mīlā tauta,

Simtiem gadu vergoja,

Tomēr vēl pēc simtiem gadu

Atminējās Lāčplēša;

Tas priekš tautas nebij miris -

Zelta pili gulēja

Daugavā tur apakš salas,

Tuvu klāt pie Lielvārdes.

Laik' no laika laivinieki,

Braukdami pa Daugavu,

Pusnaktī redz divus vīrus

Stāvā krastā cīkstoties;

Pa to laiku piles drupās

Atspīd it kā uguntiņš.

Divi vīri cīnīdamies

Pienāk pašā krastmalā,

Kamēr beidzot tie no krasta

Ūdens dzelmē iegāžas;

Gaudu kliedziens atskan pilī,

Nodziest uguns gaismiņa.

Tas ir Lāčplēs's, kas te cīkstas

Vēl ar svešo naidnieku,

Laimdota tur pili skatās,

Gaida, kamēr uzvarēs.

Un ar reizi nāks tas brīdis,

Kad viņš savu naidnieku,

Vienu pašu lejā grūdis,

Noslīcinās atvarā, -

Tad zels tautai jauni laiki,

Tad būs viņa svabada!