JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

I
VIŅŠ SMEJAS

Nabaga Līze! Kā viņa skrien, kā viņa tek, un viņai nav ne drusciņas vaļas. Nupat būs pusdiena klāt, pārnāks vīrs no lauka, sadzīs lopus mājās, bet viņai nav ne putra gatava, ne govij dzēriens aiznests. Un tad mazais Juris - tīrais posts ar puiku! Viņš plosās un spārdās pa šūpuli, kad ir nekādā galā: tā tik vien pielūko, ka neizkūleņo zemē. Būtu jel bijis kāds cilvēks, kas mazo pierauga, varētu vēl kā nekā, bet tagad - nudie, apraudams liktenis!
Līze sagrābā skapī bonbonu kārbiņu, iemet tanī pogu, pagrabina un sniedz mazajam. Divas tuklas rociņas paceļas kārbiņai pretī, vecīgs ģīmītis, ar vaidziņiem kā ceptiem āboliem, savelkas riņķveidīgās krunkās, un istabu piepilda sīciņas, spiedzošas skaņas. «Tā, re, bērns, spēlē nu!» Līze nosaka apmierināta un žigli izmetas no istabas.
Viņa ieskrien parovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales, paķer spaiņus ar ietaisītu lopu dzeramo un teciņus vien steidzas uz kūti. Ielējusi govij dzērienu silē, viņa pakampj grozu un manās uz dārzu drusku zāles ieplūkt. Laiks karsts, kustoņu daudz, maz jau šodien lopiņi ganībās būs ēst dabūjuši, kad no rokas nedosi - aiztrūks pavisam. Te no istabas atskan skaļa brēkšana. Līzes dzirdes spēja ir asa: šo brēkšanu viņa dzirdētu tālu, tālu. Neko darīt, jāatstāj zāles plūkšana un jāsteidzas lūkot, kas Jurīšam gadījies. Garām skriedama, viņa gan vēl iemetas kukņā un apmaisa putru, bet tad arī pošas pie bērna.
«Nu jau, nu, brēkul!...» viņa baras, pavērusi istabas durvis, bet pēdējais vārds tai iespiežas kaklā: puisēns ir izkritis no šūpuļa, spārdās pa grīdu un brēc! Mātes uzraudzībā izkritis no šūpuļa, - kāda nolaidība!
Sanāk lopi mājās, pārnāk Pēteris no darba. Līze svaidās kā apdegusi, bet tagad nes bērnu klēpī... kaut tik viņš nebūtu grūti sasities. Raudāt gan puisēns vairs neraud, bet ir tāds sarāvies, tāds ērmots.
Nabaga sieviņas sirds pukst nemierīgi: ja nu to vēl vīrs dabūtu zināt! Viņš bērnu tik ļoti mīļo.
Pēteris Zelmenis, Līzes vīrs, ir nosēdies uz klēts priekšas, basās kājas nolaidis gar pabūves baļķiem, tur māla podiņu klēpī un strebj no tā ar koka karoti putraimputru.
Pār pagalmu iet pats saimnieks, Maurēnu tēvs, ar striķu grīsti rokā.
«Pēter! tad nu paskubinies gan,» viņš uzrunā Zelmeni, «redzi, kas par laiku, steigsimies uz lauku.»
«Laiks ir labs,» Pēteris atbild rāmi, «ne graudi birst, ne strādniekam muguru svilina.»
«Un kā tad ar Līzi paliks, vai varēs nākt?»
«Varēšanas pēc jau nu nebūtu nekas, ko nu par to runāt, posts tikai, ka nav, kam puiku atstāt.»
«Ko niekus! Lai ņem bērnu uz lauka Līdzi. Iedošu sava dēla rateļus, tanīs viņš gulēs kā lielkungs.»
«Ja nu tā - -»
«Tā gan, Pēter! Tad tik sapurinies, citi ar būs tūdaļ gatavi.»
Saimnieks paskatās saulē un smagiem soļiem aiziet uz istabu.
Pēteris paliek mierīgi sēdot un turpina uzsākto pusdienas maltīti. Rāmi viņš iesmeļ karotē ar līko kātu putru, nobrauka liekās lāses pie podiņa malas un ceļ pie lūpām, piekozdams krietnu kumosu sausas maizes. Visā viņa gaitā nav manāma ne mazākā steigšanās, un tomēr pie brūni nodegušajām kājām ir redzams, ka asinis dzīslās ātri pukst un kreisā roka ar maizes riecienu viegli trīc.
«Dievs to zin, kas ar bērnu būs,» Līze uzsāk bažīgi, nostājusies ar puisēnu vīram cieši pretī, «ne vairs ēd, ne smejas, - ir gluži sarāvies.»
Pētera uzacis sakustas un acu plakstiņi paveras plašāki.
«Viņš neēd?» tas jautā gari.
«Devu knupi - neņem, devu krūti - arī negrib.»
Līze atvelk lakata stūri no bērna ģīmīša, lai vīram tas būtu labāki redzams. Mākoņi pie debesīm pašķiras, un vesels klēpis zeltainu un siltu saules staru nobirst uz zemi. Liekas, it kā augšā kāda gaismas lūka būtu atrauta vaļā. Puisēns saviebjas tā saldi rūgti. Nevar īsti nosacīt, vai viņš grib smieties vai raudāt; bet viņai ģīmja krāsa piepešajā gaismā izliekas zilipelēka.
«Vai viņš nav slims? Varbūt tam aug zobiņi?»
«Nevar nekā zināt, bet tāds neizskatās, kā kad zobi augtu.»
Pēteris noliek atlikušo maizes gabaliņu un putras podiņu sev blakām uz zema ķeblīša un atspiež domīgi zodu rokā.
«Kad tik nav vārīgi slims?»
Sieva ieskatās putras podiņā un satrūkusies paceļ acis uz vīru.
«Tu jau arī neesi necik ēdis?» viņa iesaucas uztraukta.
«Vai lai nu cilvēks ēd kā lops.»
«Apžēlojies! Kas tad tas ir - pāris karotes plānas putras pie tik grūta darba?»
«Nerunā blēņas! Pateic Dievam, ka tev vēl putra, ko ēst, citam nav tās pašas.»
«Nu, posta dzīve jau vien deputāta kalpiem ir, vai nu kāda labā!» Līze nosaka errīgi un noslauka ar sava priekšauta stūri bērnam mutīti. «Var paši bojā aiziet, ir nabaga bērniņi.»
«Saimnieks teica, ka tev jānākot pie rudzu pļaušanas,» Pēteris saka mierīgi, it kā sievas piezīmes nebūtu dzirdējis.
«Saimnieks teica!...» Līze zobojas. «Kas tad viņam ko neteikt: vai es varu, vai nevaru - par to viņam maza bēda. Kur tad bērnu likšu?»
«Saimnieks došot sava dēla rateļus, - ņemsim Jurīti uz lauku līdzi. Ieliks rateļos spilvenu un drēbes, gulēs mazais laukā vēl labāk nekā istabā.»
«Ak Dievs!» Līze nopūšas, ieliek bērnu vīram klēpī un pazūd ar maizes gabaliņu un putras podiņu klētī. Pēteris tur bērnu rokās tik rūpīgi, it kā tas būtu no olas čaumalas. Viņš gandrīz neiedrošinās ar resnajiem, darbā sacietējušiem pirkstiem atvilkt puisēna pierītē iekārušos autiņa stūrīti.
«Palūk tik, mazo sliņķīti, kas tev gan nekait dzīvot - darbs nav jāstrādā,» viņš uzrunā dēlu zemā, stingrā balsī, no kuras izskan vesela pasaule jūsmības un mīlestības. «Kā būtu, kad mēs mītumies, ko? Es gulētu rateļos, bet tu pļautu rudzus, ko?»
Vai mazais tēvu saprot? - Kas to lai zin! Atbildēt viņš neatbild, kaut gan viņa valodas krājumā jau ir «te-te-te», «me-me-me» un «pa-pa-pa», bet smieties viņš smejas ar visu ģīmīti un pat ar kājiņām un rociņām.
Pēterim liekas, ka gaismas logs no jauna būtu atvēries un šoreiz piebēris viņa sirdi pilnu gaismas un siltuma.
«Māt, māt!» viņš sauc steidzīgi, «nāc, paskaties, Jurītis smejas!»
Līze iztek no klēts, pieķer mazajam pie zoda un saka:
«Nu paskat, kāds nav - viņš tev pat smejas!»
Istabas durvīs parādās saimnieks ar puišiem.
Pēteris žigli pieceļas un sniedz sievai bērnu.
«Še bērns, citi jau aiziet.»
Pie mājas vārtiem aug kupla cērmaukša. Viņas žuburainajos zaros sakārtas izkaptis. Vīrieši sastājas ap koku, un katrs izmeklē savu ieroci. Sievietes šo acumirkli izlieto, lai kaut ko vēl pievāktu vai paķertu ko nebūt uz lauku līdzi. Saimnieks izvelk no savas klēts solītos rateļus un nodod tos Līzei.
«Ieliec tik drēbes,» Maurēnu tēvs pamāca saskābušo sieviņu, «tad bērns gulēs kā eņģelītis debesīs.»
«Tā jau nu gan gulēs!» Līze atrūc pikti.
Laiks ir samācies. Pūš valgans vakara vējiņš, bet ļaudīm izspiežas rupjas sviedru lāses uz pieres. Tomēr viņi ir jautri - taču labāk, nekā kad saule muguru svilina!
Saimnieka acis līksmi noraugās uz rudzu lauku. Ir auguši ir auguši - nav ko žēloties. Viļņi veļas kā pa jūru. Bet gājēju rokas neviļus saspiežas dūrē: būs, būs ko svaidīties ap slaikajiem stiebriem. Skanēdamas šaudīsies zilās izkaptis, šņukstēdami nogāzīsies stiebriņi, kūlītis pie kūlīša... spurainais lauks pildīsies cepurotām gubiņām. Atdusēsies rudzīši kā brāļi, galviņas viens pie otra pieslējuši, - atdusēsies, nosnaudīsies, līdz kamēr zem cietajiem spriguļiem vai mašīnu zobiem, bargi dragāti, atdos cilvēkam savus briedinātos graudiņus. Un būs ļautiņiem tad maizīte, kas dos jaunu spēku cīnīties, - cīnīties, ciest un cerēt...
Cerēt? - Jā, arvien cerēt un atkal cerēt!
Līze, iesēdinājusi Jurīti rateļos un galvu nokārusi, gausi seko citiem pļāvējiem. Viņas sirds ir pilna bažu un cerību. Ko gan Pēteris teiktu, kad zinātu, ka bērns tai bij izkritis no šūpuļa? Vai viņš to neienīstu, neatstumtu no sevis? - Bet ja nu puisēns būtu krizdams ko salauzis vai izmežģījis? Žēlīgais Dievs! Kur tad viņa savu galvu liktu! Bet ko tad viņa tur varēja darīt?... Ai, cik grūta dzīve kalpiņam! - Zināms, var jau dzīvot, var - un jādzīvo ir, kur tad lai skrien? Maurēnu tēvs nav plēsējs, un deputātnieki ir taču daudzmaz brīvāki nekā cieši puiši un meitas. No darba, zināms, nevar atsacīties, kad saimnieks sauc jāiet, vai dzīvo, vai mirsti, bet labums tas, ka vari pats savu maizīti ēst; neviens tev mutē neskatīsies, neviens viens kumosus neskaitīs. Taču tu esi un palieci kā putniņš zara galā: nolūst zars, ja tad neesi nosities, tad laidies tālāk un tālāk. Zeme ir tik liela, un neviens tai nav gala atradis, bet kalpa cilvēkam nav vietiņas, kur var droši atsēsties un atpūsties. Labi vēl, kad spēki klausa, kad kājas un rokas stipras; bet pienāk baltais vakars, uzbrūk nebaltā stunda, vai slimība nospiež cisās - ko tad?... Kā citādi ir tiem, kam pašiem savs stūrītis zemes, savs nodalīts kaktiņš! Iespraud kaut vai kartupelīti, - tas ir tavs; neviens tev pakaļ nemeklēs, kad tu gulies, kad tu celies, ko ēd darbdienā, ko svētdienā; esi slims, - atpūties, neviens tev nepārmetīs, ka par velti rūmi aizņem, ka par velti maizīti tērē. Ai, kaut tiktu tādā labumā! Kā savādi tad strādātu un cīnītos! Loga priekšā ziedētu bāli sārtās rozes un pilnās jurģīnes, gar sienu augtu miķelnīcas un pašā pakša galā - kupls dievkociņš...
Jurītis skaļi iebrēcas. Līze satrūkstas un apstājas. Acumirklī viņa nevar atžilbt no jaukā sapņa, bet puisēna gaudas nedod laika ilgi stomīties. Rateļi ir apgāzušies, un eņģelītis neguļ vis debesīs, bet riteņa gravā - riteņa gravā aiz viņas pašas neuzmanības.
Līze steidzas bērnu pacelt. Viņa to skūpsta, spiež pie sirds un paijā, bet puisēns nerimst raudāt.
«Neraudi, neraudi, putniņu manu!» viņa lūdzas, skūpstīdama tam asaras no slapjajiem vaidziņiem.
Pēteris atgriežas žigli atpakaļ.
«Kas ir?» viņš strauji jautā.
«Nevar zināt... Aiju, aiju, balodīt!»
«Vai viņš bij ratiņos?»
«Varbūt no braukšanas tam būs apreibusi galviņa.»
«Ņem viņu klēpī, es aizvilkšu ratiņus.»
Pēteris paņem ratiņus, Līze piespiež bērnu pie krūtīm, un abi dodas steidzīgi citiem pļāvējiem pakal.
Vienos sānos rudzu laukam līgojas zaļgans auzu lauks; gar otriem stiepjas puslokā nesen vēl kā nopļautā pļava. Siens nav novākts, bet atrodas turpat gubiņās, un patīkami dzestra siena smarža paceļas no tām rudzu pļāvējiem pretī. Visu krūtis uzelpo jautrāk un dziļāk.
Ieskanas izkaptis, brucekļu asinātas, ievaidas rudzu lauks, notrīc briedušo graudu vārpas... Uz reizi top dzīva apkārtne, uz reizi pamostas visa pamale. Sīlis aizčākstas pļavas eglītē un laižas pāri laukam uz mežu.
Pēteris novieto rateļus pļavmalā, gubiņas sānos, kupla elkšņa pavēnī. Līze sakārto spilvenu un drēbes, tad iegulda tanīs Jurīti. Puisēns aizver actiņas un drīz aizmieg. Tēvs ar māti steidzas pie darba.
Elkšņa zaros šaudās maza spīdaliņa. Viņa nolaižas uz paša zemākā zara, pārliecas uz priekšu, piešķiebj galviņu un ziņkārīgi lūkojas mazajā gulētājā. Uz ratiņu malas uzlec zaļš, resns sienāzītis un kustina labsirdīgi galvu ar apaļajām, bumbveidīgajām acīm. Vai puisēns nebīsies, ja zaļajam nerātņam ienāks prātā ielēkt tam ģīmī? Nē sienāzītis ir godīgs, aizlec tālu projām. Zzz-zzz! Atlaižas zaļa mušiņa un sāk tekalēt čakli pa Jurīša apsegu. Viņa paceļas spārnos, apgriež divus trīs riņķus gaisā, tad nolaižas atkal turpat, no kurienes cēlusies, - tekalē no jauna, tekalē un tekalē. - Dī! dī! atlaižas oda jaunskungs. Tas nometas taisni uz gulētāja vaidziņa, izstiepj tievās un garās kājas un nogremdē snuķi kārīgi bērna asinīs. Viņam blakus drīzi ierodas daži citi amata brāļi un veseli desmits netīri pelēku mušu. Pēdējās kūtri pārstaigā visi ģīmi un beidzot nometas ap vārīgajām lūpiņām. Spīdaliņa top nemierīga, mazie spārniņi nospurkšķ turpat virs puisēna galvas, bet mušas un odi sūc siltās asinis... Vārīgās miesiņas nesajūt kustoņu dūrienus: tikai viena vai otra rociņa drusku pakustas. Turpretim tēva un mātes rokas kustas čakli ap slaikajiem rudzīšiem. Rodas kūlītis pie kūlīša, gubiņa pie gubiņas, un, kad vecāki apskatās pēc ratiņiem ar Jurīti, tad tie jau ir palikuši tālu aiz rugājiem.
«Vajadzētu apraudzīt bērnu,» Pēteris domā, paskatīdamies uz elksni.
«Viņš guļ, citādi būtu raudājis,» Līze atbild, sasiedama kūli.
Pēteris iespļauj rokā un pļauj tālāk.
«Uz priekšdienām mums tikpat vajadzēs lūkot savādi iegrozīties,» Līze ierunājas pēc kāda brīža, kad citi pļāvēji aizvirzījušies drusku tālāk prom. «Šitā tikpat nekādas dzīves nava.»
Pēteris uz reizi neatbild; ko tad gan tāda runāšana var līdzēt? - Sirdi vien sarūgtina.
«Savādi nu savādi,» viņš atbild pa laiciņu, «bet kā?»
«Vajadzētu no muižas noīrēt kādu stūrīti zemes.»
«Vai tad muiža tādus stūrīšus izīrē?»
«Varbūt izīrē; muižai zemes diezgan, kas to var zināt?»
«Runā kā bērns,» Pēteris īgni atsaucas, «muiža jau tādēļ neizīrēs zemes, ka tev tās iegribas.»
«Kas tad var zināt, varbūt ierāda kādu meža kaktu, atļauj jaunu zemi ietaisīt?»
«Nu, to gan laikam nesagaidīsim.»
«Tev vajadzētu reiz noiet uz muižu pie lielkunga vai muižkunga - par parunāšanos jau maksas neprasīs.»
«Kā nu ne, ar muižkungu un lielkungu esmu lielu lielais draugs, viņi mani gaida acis ieplētuši.»
«Bet kas tad šitā par dzīvi? Ko tā piedzīvos?» Līze slienas un pastiepj labo roku uz priekšu. «Tagad pat: tev varbūt bērns ir slims, kas zin, ļoti slims, bet tomēr viņš jāvazā uz lauku, jāpievieto kaut kur grāvmalā un jāatstāj Dieva ziņā, - saimnieka darbs nevar gaidīt, kamēr slimnieks vesels taps. Un, ja bērns arī sveiks un vesels pieaug ko lai mēs viņam atstājam dzīvei? Vai lai viņš tāpat staigā no viena saimnieka pie otra kā mēs?»
Pēteris cērt arvien sirdīgāk rudzos, bet viņa lūpas raustās, kad viņš saka:
«Varbūt bērns ir gluži vesels, viņš pirmāk tik jautri smējās.»
Te it kā par atbildi no elkšņa puses atskan klusa kunkstēšana. Līze nomet puspacelto rudzu kūlīti un steidzas uz ratiņiem.
Jurītis ir pamodies un, laikam gaiņādamies no kustoņiem, uzgulies uz mutes. Tā viņš vārtās un kunkst, nespēdams pats uz savu roku izkulties no nepatīkamā stāvokļa.
Māte žigli paceļ, puisēnu un pārbīstas. Maziņā ģīmis ir sarkans un pumpains, actiņas sausi kvēlainas, bet dvaša karsta kā no cepļa. Nabadziņš vairs nebrēc un neraud, tikai klusu sten un kunkst.
«Žēlīgais Dievs, viņš viņš jau mirst?» Līze iesaucas nāves bailēs. «Un es pie tā vainīga: no šūpuļa izkrita, ratiņus apgāzu!»
Pēteris skatās šurpu un gaida kādu ziņu. Ko lai viņa tam saka? Vai lai saka taisnību? Viņa tam uzsauc jautrā balsī:
«Pēter, viņš smejas!»
Izkapts slīd mierīgi starp bālajiem rudzu stiebriem, Līze noliek bērnu atpakaļ ratiņos, tad steidzas darbu turpināt; bet viņas acis šaudās nemierīgi gan uz elksni, gan atkal uz miglā tērpto sauli pie debesīm, un sirdi grauž un grauž nupat izsacītais «viņš smejas».