JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

II
STARP DZĪVĪBU UN NĀVI

Pēdīgi ir visgarām klusu. Pēteris aizbraucis pēc ārsta, un citi mājinieki sen devušies pie miera. Līze sēd viena pati pie Jurīša šūpuļa un sausām, plati ieplestām acīm lūkojas, kā mazais tārpiņš mokās. Miesiņa ir sarkana, it kā ar vārošu ūdeni nolieta, un brūnās actiņas mirdz savādā, miglainā spožumā. Mazās rociņas ķer arvienu gaisā un pie ģīmīša, pie kam atskan klusa kunkstēšana. Tā tas turpinās bez gala un bez mitēšanās, - ai, kaut jel drīzāk atbrauktu ārsts!
Līze paskatās vecajā sienas pulkstenī. Tas, žēli čīkstēdams, kustina savu staiguli un rāda pirmo stundu pēc pusnakts. Lampiņa uz galda kūp, un reizēm bāli sarkanā liesmiņa pastiepjas uz augšu. Mātes acis lūkojas nenogurušas mazajā moceklī, un piepeši viņās atspoguļojas smaids, salds, neizsakāmi mīļš mātes smaids. Jurīša ģīmītis ir saviebies tanīs saldskābajās krokās, kuras pie maziem bērniem brīžam nozīmē smieklus.
«Viņš smejas!»
Bet tikai uz acumirkli. Tūdaļ pēc tam ģīmītis sāpīgi saraujas un slimnieka miesiņas sāk trīcēt un raustīties kā krampjos.
«Vai tiešām viņš mirst?» nabaga māte iesaucas un lauza rokas. «Kungs Dievs, vai viņa smaidi viltīgi!»
Viltīgi? - Kas spēj ieskatīties tīrajā bērna dvēselītē? Varbūt tur attēlojas zaļais sienāzītis ar resno galvu, varbūt - mazā, ziņkārīgā spīdaliņa.
Māte iespiež galvu rokās, lai neredzētu mīlulīša mokas, un tādā stāvoklī to pārsteidz vīrs ar ārstu.
Ārsts noliek blakām lampiņai uz galda mazu ādas somiņu līdz ar savu cepuri, izvelk no vestes kabatas ķemmes un pārbrauc ar tām pār kuplajiem, dzeltenajiem matiem. Jaunais cilvēks kustas viegli, pašapzinīgi un smaida ļoti laipni. Viņa zilās acis lūkojas līdzcietīgi bālajā mātes sejā.
«Nu, kā klājas slimniekam?» viņš jautā mīkstā balsī.
«Ai, daktera kungs, ar viņu stāv ļauni, ļoti ļauni,» Līze atbild klusi, un asaras rit pār vaigiem.
«Nu, nu,» ārsts mierina, «gan jau vēl viss būs labi.»
«Kaut Dieviņš dotu!»
Pēteris atspiedies pret krāsns stūri, noliecis drūmi galvu un lūkojas šūpulī.
«Vai jums nav kāda svece?» ārsts jautā, noliecies pie mazā slimnieka.
Pēteris kaunīgi sakustas.
«Svece? - Jā, svece? Līz, mums gan sveces mājās nebūs?»
«Svece? - Nē, sveces mums nav ieskriešu pie saimnieces, viņa patapinās.»
Līze izsteidzas no istabas, bet ārsts izņem no somiņa klausāmo taurīti. Tēvs uzskata šo nevainīgo rīku bailīgām acīm.
«Dakterkungs, jūs taču negriezīsiet?» viņš jautā bažīgi.
Ārsts pasmaida.
«Vēl nevar zināt,» viņš atbild labvēlīgi, «vispirms mazais jāpārmeklē.»
Līze ienes galiņu sveces koka lukturi.
Ārsts pamāj māti tuvāk pie šūpuļa, tad ņemas slimnieku atsvabināt no autiņiem un ietinamajiem.
Mazais ir apklusis un nevarīgs. Viņš nekunkst un nespārdās, tikai krūtiņas cilājas neparasti ātri. Ārsts rīkojas ilgi, pat ļoti ilgi ap maziņo, un vecāku rūpes aug tamdēļ augumā. Gar tēva pieri norit rupjas sviedru lāses. Viņš tās noslauka ar plaukstas virspusi.
«Vai mazais nav kritis, nav sadauzījis galviņu?» ārsts beigās jautā un pārvelk pār puisēnu krekliņu.
Māte izbīstas, lūkojas bailīgi vīrā un lauza rokas.
«Līz, bērns taču nav sadauzījies?» Pēteris jautā savu reizi, kad Līze ar atbildi kavējas.
«Ak - -» sieva stostās, «pusdienā viņš bij izkritis no šūpuļa, vēlāk no - - no - - ratiņiem...» Kā lūgdamās viņa pagriež acis uz vīru.
Pētera ģīmis pārvēršas. Divas staru veidīgas dzīslas parādās uz viņa pieres.
«Ar mazo stāv vāji,» ārsts runā mierīgi. «Varētu gadīties kas ļauns. Pirmkārt, viņa galviņa ir dabūjusi nopietnu triecienu, otrkārt - ir nomanāmas vājas saģiftēšanās zīmes. Būs vajadzīga lati uzmanīga un nopietna kopšana. Vai jums ir ledus dabūjams?»
«Ledu, kur lai tagad, rudenī, ledu ņemam?» Līze atbild tādā balsī, it kā no šā jautājuma izšķiršanas atkarātos viņas bērna dzīvība.
«Ledus būtu labs, bet, ja nu viņa pie rokas nav, tad var arī iztikt ar labi vēsu akas ūdeni. Samērcējiet tanī vairāk kārtām saliktu lupatu, lieko ūdeni nogriežat un liekat tad slimajam uz galviņas. Bet, kad apliekamais sāk sasilt pārmainīt ar citu. Bez tam es parakstīšu zāles. Ik trīs stundas jūs no tām puisēnam iedosiet pustējkarotiņas.»
«Paldies, dakterkungs, paldies!» Līze steidzas nobučot ārstam roku.
«Un cik būs jāmaksā?» Pēteris jautā kaunīgi.
«Daudz gan laikam nespēsiet maksāt?» ārsts atsaucās jautri.
«Cik daktera kungs prasīs...»
«Līdz šejienei būs 30 verstes, vai ne?»
«Tā būs.»
«Tad sacīsim: trīs rubļi.»
Līze paskatās bailīgi uz vīru. Pēteris ieķer drebošo roku vienā kabatā, tad otrā - un izvelk koka pīpīti ar īsu kātu. Uz kreisās rokas īkšķa naga viņš izdauza pīpīša pelnus, tad iebāž to atpakaļ kabatā.
«Un tagad steigsimies!» ārsts mudina Pēteri, sniegdams recepti. «Jums jāgādā zāles drīz mājās.»
«Iešu tūliņ sarīkot zirgu,» Pēteris atbild un izsteidzas no istabas.
Bet viņš neiet vis pie zirga, turpretī iemanās saimnieku galā.
Saimnieks pieceļas no gultas.
«Ko ārsts saka par puiku?» viņš vaicā samiegojies.
«Ko tad nu saka! Teic, ka esot vājas cerības,» Pēteris atbild rāmi, bet viņa balss dreb.
«Ko mēs, grēcīgi cilvēki, tur varam darīt, viss - Dieva rokā,» saimniece piemetina no savas puses. «Kā Dieviņš būs nolēmis, tā būs.»
Pēteris pasper nedroši soli uz priekšu.
«Mīļais saimnieks,» viņš uzsāk klusu un stomīgi, «es jūs gan sirsnīgi lūgtu - rau, kāda nelaime: man jāmaksā dakterim trīs rubļi, aptiekā par zālēm arī būs jāmaksā, bet naudas ir tikai kā 50 kapeikas.»
«Bet algu tu jau esi uz priekšu izņēmis?»
«Ko tad lai dara, vajadzēja kristībām. Nekas, saimniek, nebīstaties, ka palikšu jums parādā; pārdošu sivēnu - nauda būs. Tikai neaizliedzaties tagad, esat gan tik žēlīgi.»
«Sivēnu pārdosi,» saimniece ierūcas, «bet ko tad par viņu dabūsi? Tagad cūkas lētas.»
«Ja nepietiks ar sivēnu, pārdošu aitu, manis dēļ pat govi.»
«Un paši mirsiet badā?»
«Kā būs, tā pārtiksim.»
Saimniece īgni nosmejas.
«Tā būs gan,» viņa saka nepacietīgi, «tikpat vēlāk nāksiet atkal pie mums palīdzības lūgties. Nepalīdzēsim tad, - sacīs, ka slikti saimnieki.»
«Eh, ko tur tik daudz pātarus skaitīt!» Maurēnu tēs apsauc sievu. «Nelaimē cilvēku nevar atstāt bez palīdzības.» Tad viņš izvelk no gultas galvgaļa maciņu, izņem no tā četrus rubļus un pasniedz Pēterim.
Pēdējā, acis meta valganas.
«Bet tad pārjūdz zirgu,» saimnieks turpina labsirdīgi, «Sirmītis būs noguris, tā vietā iejūdz Bēro.»
Pēteris nesaka ne vārda. Viņš paloka mēmi galvu un atstāj istabu. Ai, kāda jūsmu vētra plosās viņa cietajā norūdītajā sirdī!
Pulkstens ir pieci pēc pusdienas, kad Pēteris pārbrauc ar zālēm. Līze sēd kā sastingusi pie šūpuļa un mehāniski pārmaina kompreses uz puisēna galvas.
«To ievēro, Līz,» vīrs saka, nolikdams zāļu pudelīti uz galda, «ja puisēns mirst, tad mēs esam šķirti ļaudis uz visiem laikiem. Kas tā par māti, kam bērns krīt no šūpuļa un, tā teikt, gandrīz no rokām, un viņa pie tam vēl visu to noslēpj vīra priekšā.»
«Es nebiju vainīga... darbs... man bij bailes tev sacīt.»
Pēteris atmet pikti ar roku un dodas uz lauku.
Līze nokrīt ceļos, paceļ rokas uz debesīm un lūdzas: «Žēlīgais Dievs, kamdēļ tu mani tik bargi sodi!»