JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

III
NELAIME NENĀK NEKAD VIENA

Zelmeņiem ir uznākušas tumšas un bēdīgas dienas. Ne ievērojot mātes asaras, lūgšanas un rūpīgo kopšanu, Jurītis kā negrib, tā negrib atveseļoties. Viņš, acīm redzot sadilst kā ledteka saules staros. Atveda ārstu vēl vienu reizi, dabūja citas zāles, bet - arī tas ir velti. Pa tam Līzes mazā mājas saimniecība paliek pavisam novārtā. Govs tiek bieži vien aizmirsta, un reizēm Pēteris ir spiests pats sev pusdienu paraudzīt.
Zelmenis top jo dienas, jo klusāks un drūmāks. Ar sievu viņš gandrīz pavisam vairs nerunā un, kad to uzskata, tad tikai tā no sāniem. Līze gan bij pamēģinājusi reiz uzsākt sarunu, bet viņš bij uzgriezis tai muguru un aizgājis projām.
Tad arī saimnieki top nepacietīgi un iesāk kurnēt. Pats karstais darba laiks: siens ievedams, lini plūcami, mieži pļaujami - aiz darbiem cilvēks nevar ne elpu atņemt, bet Zelmenietei nav iespējams pie darba nākt, viņai jākopj slimais bērns. Kādu dienu Maurēnu tēvs uzrunā Pēteri:
«Klausies, Pēter, lai nu arī jums, cilvēkiem, grūti klājas, tomēr žēlot ilgāk vairs nevaru. Pats redzi, kā ar darbiem iet! Ja Līze pati nevar pie darba nākt, tad gādā vietnieku.»
Pēteris ir bāls kā drēbe. Viņš noklausās saimnieka runā un paloka galvu.
«Tā jau ir, pats redzu,» viņš atbild domīgi, «bet kur lai tagad vietnieku ņemtu?»
«Tā tava darīšana, - zini pats,» saimnieks nosaka strupi.
Ar to lieta izšķirta: Līzei jāiet katrā ziņā pie darba. Bet kas tad lai notiek ar bērnu? Pētera galva nokaras smagi uz krūtīm, un asinis karsti sašaujas vaigos. Vai lai viņš tiešām upurē savu bērnu saimnieka darbiem? Kaut varētu pieņemt svešu strādnieku, bet kur lai naudu ņem, ar ko to noalgot? Sivēna nauda visa ir izgājusi par ārstu un zālēm. Cerības nav gan nekur kaut vai kapeiciņu dabūt. Vienīgi varētu pārdot govi, bet tad jau jāpaliek pavisam uz sēkļa; ne tad būs bērnam piena, nedz pašam aizdara. Gaļas nav, sivēnu pārdeva, pārdos govi, tad patiesi bads klāt. Un Pētera sirdī iezogas domas par savu stūrīti, par savu stūrīti zemes.
Vakarā, nosēdies pie novārītiem kartupeļiem ar rūgušu pienu, Pēteris aizkrekstas.
Līze ir izņēmusi bērnu no šūpuļa, piespiedusi to cieti pie krūts, nostājusies pie loga, pa kuru vēl redzams izdziestošais vakara sārtums, un klusi dudina kādu šūpuļa dziesmiņu. Pie vīra aizkrekstēšanās viņa ātri apgriežas.
«Saimnieks teic, ka tev nu arī reizi jāejot pie darba, slinkots būšot diezgan,» vīrs uzsāk sarunu.
«Kā nu ne, bērnu kopt laikam tad viņš nāks?»
«Lini kalst nost, mieži vārpas nokāruši, siens vēl pļavā, - ne aiz spītības saimnieks pēc tevis prasa.»
«Saimniekam, zināms, kad tik manta, bet tu, cilvēks, vari izstiepties turpat uz vietas, - kas tur par nelaimi!»
«Neko darīt, ja negribi pati iet, - gādā vietnieku.»
«Vietnieku... viegli teikt! Kur tagad, šinī karstajā darba laikā vietnieku ņems?»
«Vai tavos rados nav kāds skuķis, kas varētu atnākt pie bērna pastāvēt?»
«Māsai skuķis ir, bet ko tad ar tādu iesāksi? Vai uz tāda var paļauties, vai tas bērnu pareizi apkops?»
Uz brītiņu istabā iestājas klusums. Pēteris atspiež elkoņus pret galda malu un zodu atbalsta plaukstās.
«Un ko tad darīs?» viņš jautā gausi. «Slikts pieraudzītājs tikpat vēl labāks kā nekāds.»
«Tad jāprasa vēl, vai māsa skuķi laidīs?» Līze atbild pieļāvīgāki. «Viņiem pašiem arī būs tagad darba pilnas rokas.»
«Nu, kas tad liela nelaime, pamēģināt jau var, - nelaidīs, nelaidīs!»
«Tad tev pašam būtu jāaiziet turpu.»
«Vēl šo pašu vakaru. Tava māsa taču dzīvo Gaitiņos?»
«Gaitiņos, kā tad, Gaitiņos. Kas te ko iet: caur ataugu, pāri upītei, - kā ar lingu!»
Pēteris pieceļas, aiziet uz istabas kaklu un noliecas pie gultas.
«Vai tu zābakus meklē?» Līze vaicā pakalpīgi. «Zābaki uz skapīša. Es tos nomazgāju, izkaltēju un iesmērēju, sak, sāks vēl pelēt.»
Pēteris sadabū zābakus un, viegli stenēdams, mauc tos tāpat basā kājā. Uzmaucis zābakus, viņš uzliek cepuri, paiet uz durvju pusi un apstājas. Liekas, ka viņš gribētu vēl kaut ko prasīt vai teikt, bet galu galā tikai pakrata galvu un aiziet.
Otrā rītā priekš gaismas Līzei ierodas palīgs - māsas meita Anna, skuķis - gadu desmit vai vienpadsmit vecs. Meitene pēc auguma ir labi paprāva, bet prātā vēl maz attīstījusies. Viņas kustēšanās ir gausa un neveikla, ģīmis miegains un nedzīvs. Līze ņemas tai pa desmitai lāgai stāstīt un rādīt, kas tai mājās būs darāms, bet Anna tikai klausās ieplestu muti, - saprast viņa tā kā tā nekā nesaprot. Līze beigās apraudas, taču cita padoma nav, ko darīsi!
Vēlreiz apčubinājusi Jurīti šūpulī, vēlreiz atkārtojusi visu darāmo māsas meitai, viņa pēdīgi noslauka acis un dodas uz lauku.
Austrumas jau redzama maza maliņa no saules. Viņa aug ātri, un drīz izpeld liela, sarkana ripa. Gaiss ir vēss, bet skaidrs. Atskan aitu brēkšana un govju maurošana, samiegojušies lopiņi ne labprāt plūc rasaino zāli. Turpretī zvirbuļi čirkst, čirkst, čiebst un vidžina pa malu malām, it ko viņiem nepieciešami būtu vajadzīgs tā darīt.
Eglīšu ļaudis šodien visi linu laukā, netrūkst ne paša Maurēnu tēva ar saimniekmāti. Brūnie lini nogulušies pus zviļu, un viņu rasainās galviņas aizkustinātas iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Gar lauka malu nostiepjas gara rinda baltu, noliektu muguru. Viņas nadzīgi grozās uz vienu un otru pusi. Lini līgojas, rasa birst kā asaru lāses un - saujiņa pie saujiņas... saujiņa pie saujiņas!... Pinkainā zāles strīpa aiz baltajām mugurām top arvienu platāka un platāka.
Lūk, kur atlaižas Jankus ar lopiem! Lai nu dzen vien šurpu, lai. Lopiņi paganīsies garajā zālē, pats Jankus palīdzēs savilkt linus pie zārda. Saimnieks ar Pēteri patlaban atšķipelējuši zārda vietu un dzen žeperus zemē. Smagi šļakstēdami, asie mieti ielien mīkstajā zemē, un viņu dzinējiem labi vien jāiespļauj saujās, lai žeperus varētu izcelt un vēl dziļāk ietriekt.
«Janku!» saimnieks uzsauc ganam. «Ņem tik, dēls, liniem aiz matiem un stiep šurpu uz zārdu.»
Gans uz šādu pavēli tikai gaidījis. Skaļi uzgavilēdams, viņš nomet svārkus, rīksti un maizes kulīti ežmalā, uzsauc raibajai, lai tā kaunētos stiept mūli uz miežu lauku un tad kopā ar garspalvaino Taksi dodas pēc liniem. Taksis tīri samuļķojies. Lielos lēcienos viņš griežas Jankum apkārt, smejas, smilkst un vēdina asti; bet puika piegrābj visus pirkstus pilnus poguļu un tad salīcis dodas uz zārdu Kas tas par prieku tā labi lielu sauju skaitu vazāt pie matiem! Liekas, it kā tie nemaz nebūtu linu kūlīši, kas to svīkšķēdami pa zemi velkas, bet kaimiņu Jāzepa puikas ar rūsainajiem matiem! Uhci!
«Taksi, palaidni, vai būsi mierā!»
Taksis priecīgi rej un lec Jankum krūtīs.
Daža laba mugura atliecas paskatīties uz Janku, un dažs labs smaids pavada ganu.
«Eh - Jankus ir dūšīgs zēns! Īsts zaldāta dēls!» saimnieks uzliela puiku, kura kājas top vēl žirgtākas.
Pamazām ieviešas arī citu strādnieku starpā vairāk dzīvības. Rīta saīgums nozūd kā rasa siltajos saules staros. Puiši aizķer meitas un meklē ķildas. Mēles raisās, acis mirdz pārgalvībā. Atskan joki, smiekli un pat dziesmiņa, bet pinkainā zāles strēmele aiz mugurām top arvienu platāka, sauju gubiņu arvien vairāk.
Saule ir pacēlusies labi augstu pie debesīm. Līzes bālais vaigs pagriežas pret mājām. Diez, ko nu Anna tik tur dara! Vai nav Jurīti pametusi vienu pašu šūpulī? Varbūt bērns tagad brēc un raud, bet nav neviena, kas to apmierinātu. Kas zin, muļķīgais meitens putru arī neizvārīs, un zāles paliks silē nesagrūstas, savītīs, sadegs. Būs tikai kā šārīta agrais pūliņš! Līze grūti nopūšas, un pirksti velk steidzīgi linus kolā, velk vien un noplūc...
Bet Eglīšos valda miers. No pieaugušajiem mājās ir palikusi tikai neredzīgā Saulīšu māte. Vecenīte ir iznākusi no istabas nosēdusies sienmalī un sildās piesaulītē. Raibais gailis, kas tādās reizēs mēdz pārvarēt sīpolus vai puķu dobes, ir aizvilcies ar visu savu ģimeni uz riju. Šorīt lūk, pirmie rudzi kulti, viņam jāapskata, vai tīri diezgan izkults.
Anna sēd istabā pie šūpuļa, un viņai sametas bailes. Viņa nekad vēl nav palikusi svešā istabā viena pati; lūk nu, kad tik tur no tumšās aizkrāsnes nelien kāds laukā! Meitene labprāt skrietu projām, varbūt arī uzkliegtu, bet ko tad teiks krustmāte? Šinīs laikos izraut pērienu ir tīri nieka lieta. Klau! - vai tur kas nekustas? Tur, aizkrāsnē?
Anna lūkojas plaši ieplestām acīm uz aizkrāsni un dreb pie visām miesām. «Mīļais Dieviņ! Mīļais Dieviņ, paglāb mani!» viņa lūdzas. Jurītis iesāk raudāt. Tas bailīga sadrošina. Viņa kustina šūpuli ļoti steidzīgi un čakli. Bērns top arvienu klusāks un klusāks, līdz beigās pavisam apklust. Tad iestājas agrākais klusums un agrākās bailes skuķa sirsniņā...
Aizkrāsnē no jauna kaut kas aizčaukstas. Kas tur gan var būt? - Kas zin, izlīdīs kāds briesmeklis ar garu, garu bārdu, lielām acīm un platu muti? Saķers viņš Anniņu un norīs vienā kumosā... Meitene lūkojas pārdabīgi ieplestām acīm pa istabu apkārt, un viņai izliekas, ka zeme tai apakš kājām kustētos. «Mīļais Dieviņ, paglāb mani! Mīļais Dieviņ, paglāb mani!» viņa čukst aizraudamās un ir gatava katru acumirkli sprukt no istabas laukā.
Te aizkrāsnē patiesi notiek savāds rībiens. Trīs četri skali nobirst grabēdami no krāsns zemē Anna metas neizsakāmās bailēs uz durvīm. Aizmirsdama, ka tās roka tur šūpuļa šņori, viņa taisa lielu lēcienu. Šņore trūkst, un šūpuļa kājgalis nogāžas ar troksni zemē. Jurītis izveļas uz grīdas un brēc. Brēkšana sabiedē meiteni vēl vairāk, viņa domā, ka briesmeklis ir uzbrucis Jurīšam, un tādēļ metas pa kaklu pa galvu no istabas laukā.
Pa tam no krāsns nolec pelēkais runcis. Vieglām, samtainām ķepiņām viņš laipo pa istabu, nosēstas pie mazā brēkuļa, uzmet kūkumu un prātīgi noskatās, kā puisēns kārpās savos autiņos. Tādi skati tam gluži labi patīk. Incis sasit asti stīpā, piešķiebj drusku galvu un paceļ karotiņas veidīgi saliekto kājiņu - skip, skip! ātri un veikli viņš pačubina autiņos ietīstīto bērna rociņu, bet tad, it kā pats būtu sabijies par savu pārdrošību, taisa spēju lēcienu gaisā un pārmet kūleni. Ai, cik tas jocīgi izskatās!
Jurītis vēl savu laiku nav tādu brīnumu redzējis: raudāšana aprimst, brūnās actiņas spīd maigi, jautri, kamēr no krūtiņām izlaužas savādas, guldzinošas skaņas. Kāda prieka gan nesaceltu šīs skaņas mātē! - Bet tagad par viņām priecājas pelēkais runcis un pačubina puisēnu no otras puses.
Anna, tikusi pagalmā, ievelk dziļi elpu. Ārā ir tik gaišs, saulīte spīd tik līksmi, - no kā gan viņa ir tā sabijusies? Nieki, nav jau nekā! Bet varbūt tomēr ir, varbūt briesmeklis jau Jurīti būs norijis? Meitene iesāk atkal pie visām miesām drebēt. Te nu nejauši viņa pamana neredzīgo vecenīti un viņas bailes izklīst. Pie klēts stāv sile ar grūžamo dzelzi, un blakām tai ir gubiņa zāļu. Vai krustmāte nebij likusi zāles sagrūst? - Un pagalmā atskan vienmuļa, gausa dzelzs atsišanās pret siles dibenu.
Pienāk pusdiena, saule dedzina karsti. Pa gatvi, lēni īdēdamas, nāk gotiņas mājā. Viņām pakaļ no lauka steidzas sievietes, pusteciņus - klupdamas krizdamas. Viņu ģīmji ir pietvīkuši un apklāti ar rupjām sviedru lāsēm. Viņām jāsteidzas - puiši tūdaļ pārnāks, ko lai tiem dod pusdienā?
Pārtek arī Līze.
Anna ir sabērusi sagrūstās zāles spainī un stāv, mutīti ieplētusi. Ko lai viņa arī vairāk darītu? Ne viņa pazīst krustmātes govi, ne arī zina lopiņu silīti.
Govis satek maurodamas kūtī. Sievietes seko tām uz pēdām pakaļ, lai lopiņi nesāktu badīties. Līze ierauga Annu pie spaiņa stāvam un steidzīgi vaicā, ko Jurītis darot.
«Viņš guļ,» meitene melo.
Līze paķer spaini ar zālēm un dodas uz kūti, bet drīzi ir atpakaļ un steidzas uz istabu. Annu sagrābj bailes. Kas nu būs, ja bērna vairs istabā neatradīs? Viņa apskatās bailīgi apkārt. Neviens viņas neievēro, katram ir sava rūpes un raizes; vai nebūtu labāk aizbēgt? Meitene manīgi aizsitas aiz klēts gala, paskrien gar kūtīm, gar dārzu malu...
Līze atver istabas durvis. Pretim viņai sitas piesmacis, smags gaiss. Bet viņas acis meklē šūpuli, un piepeši sirds tai krūtīs stājas vai pukstēt, - šūpulis ir nokritis zemē un apgāzies. Viņa tikko neiekliedzas. Šinī acumirklī istabā ienāk Pēteris.
Jurītis turpretim guļ klusu un saldi blakām šūpulim, un viņam līdzās, cieši pieglaudies, guļ pelēkais runcis, laipni rūkdams. Bērna mazās rociņas ir ieķērušās pelēkā drauga svārkos.
Māte saķer bērnu un spiež to pie krūtīm, kamēr asaras laužas nevaldāmi pār vaigiem.