JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

IV
PALĪGS ĪSTENĀ LAIKĀ

Pēteris ar Līzi velti nosaukājas pēc Annas; meitene it kā ūdenī iekritusi. Neatliek nekas cits kā pēc pusdienas ņemt Jurīti atkal uz lauku līdzi. Tikai šoreiz Pēteris viņu ievieto pie zārda, sevīm tuvumā, lai viņam, linus cērtot, tas arvien būtu acīs. Un tīri kā par brīnumu mazais guļ gluži mierīgi. Viņa vaidziņi top pat sārtāki. Tēva sirds apmierinās un pildās jaunām cerībām.
Te ap launaga laiku uz zārdu atskrien Jankus. Viņš ir aizelsies un tikko var runāt.
«Pēter! Pēter!» viņš saka pa gabalu. «Jūsu govs ir slima!»
«Govs - -?» Pēteris prasa tādā balsī, it kā viņam gar govi nebūtu nekādas daļas.
«Jā - govs! Visu pēcpusdienu nav ēdusi, negremo un gulstas zemē.»
«Saimniek,» Pēteris griežas pie Maurēnu tēva, «esat, lūdzami, tik labi un pametat kādu aci uz manu puiku, es paskriešu apskatīties, kas lopiņam vainas.»
«Ej vien, ej, dēlu pieraudzīšu,» saimnieks labvēlīgi atbild.
Pēteris ar Janku aiziet uz lopiem. Saimnieks met pikti nocirstās saujas gubā.
«Dievs to zina, Dievs to zina, kādā galā tiksim!» viņš nopūšas. «Jau tā šogad auguma, nokopšanai par maz darba spēku, un tad vēl tādas ķibeles!»
Par brīdi Pēteris pārnāk atpakaļ. Viņš iespļauj saujā un ķeras pie liniem.
«Ko tad govs dara?» saimnieks jautā.
«Slima, ko tur vairāk var zināt!»
«Vai nav uzpūsts vēders?»
«Tāda neizliekas, ir gluži karna.»
«Negremo nemaz?»
«Ne drusciņas.»
Pēteris pārbrauc ar īkšķa galu pār acu kaktiņiem.
«Man mājās ir skābās zāles,» saimnieks drošina noskumušo, «iedosim tās, gan rītā būs gotiņa vesela.»
«Mēģināt var,» Pēteris atbild drūmā balsī, no kuras visas cerības zudušas.
Linu saujiņas žvankstēdamas nokrīt uz izkapts zobiem, un pogaļas grabēdamas nobirst zemē.
Pret vakaru Jurītis top nemierīgs un iesāk brēkt. Redzams, puišam gribas ēst. Atnāk Līze un izvelk no linu gubiņas piena pudelīti, bet piens tanī saskābis. Viņa paskatās kā jautādama uz vīru, tas cērt sirdīgi linus.
Saimnieks nomana sieviņas ķibeli un paskatās uz sauli. Vakars vairs nav tālu.
«Nu ej jau, nu ej, Līz, mājās!» viņš saka laipni. «Mazo brītiņu līdz vakaram iztiksim bez tevis.»
Līze salasa puisēna drēbītes un dodas projām. Par jauno nelaimi vīrs viņai nemin ne vārda.
Pēdīgi saule pazūd aiz apvāršņa malas. Jankus dzen lopus sētā, bet Zelmeņu govs velkas pati beidzamā, tālu aiz citām.
Līze stāv vārtos un brīnās.
«Janka, kas tad manai govij?» viņa prasa izbijusies.
«Slima. Pēteris jau bij ganībā to apskatīt.»
«Dievs žēlīgais, tad arī tāda nelaime vēl!» Viņa sāk to glaudīt: «Gotiņ, mana slaunīte!»
Bet slaunīte ir bēdīgi nokārusi galvu un stipri tusno.
Līze ietek klēti un dabūn riecientiņu maizes. To viņa iemērc sālī un iznes slimajai. Gotiņa aposta maizīti, taisās it kā ņemt, bet beigās novēršas un nokar galvu.
Citas sievas salasās ap Līzi un mēģina noskumušo uzjautrināt ar labiem padomiem.
«Citādi nebūs, viņai būs liesas vaina,» saimniece prāto.
«Vajadzētu noiet līdz Tēču memmītei, tai esot tie labākie liesas vārdi.»
«Kad zinātu, ka nepaliek vesela, vajadzētu vai aizkaut,» kāda no meitām dod padomu.
«Tebe nu sazini!» atbild otra. «Varbūt paliek arī vesela, bet nokausi - būs beigta.»
«Beigta, beigta, mās! Vai tas nav piedzīvots?» kāda no kalpu sievām iemetina. «Tā bij pērngad, kad dzīvoji pie Miltiņiem. Pašiem saimniekiem saslima govs, tāda liela, brūna no alenču zortes - pusdienā pilnu spaini piena deva, bet, kā saslimst ar joni, tā tik nu ar zemi vien gāztās, gar zemi vien. Te pats saimnieks ar dūci klāt - vajagot aizkaut, ja ne vairāk, būšot pastalām āda. Tā ir aizkauj ar, un govs tikai kājas vien notirina - beigta pavisam; bet, nebūtu aizkauta, varbūt būtu dzīvojusi.»
Sievieši gudro šurpu turpu, bet no tā Līzei sirds nemaz vieglāka netiek. Tad saimniece apķeras piedāvāt stopiņu piena no savām govīm priekš Jurīša. To Līze saņem pateicību, un puisēns nodzeras it kāri.
Vēlāk pārnāk arī vīrieši mājās. Saimnieks ietaisa pudelē skābās zāles. Pēteris izvelk govij mēli no mutes, un Maurēnu tēvs lej zāles rīklē. Lopiņš sprauslā un šķauda, tad noliekas garšļauku zemē.
«Tas nekas!» saimnieks drošina Pēteri. «Rītā būs vesela.»
Mājinieki dodas pie miera, bet Pēteris neguļ. Viņš stāv pie slimās govs un klausās viņas smagajā elpošanā. Tas lai notiek, ja lopiņš nobeidzas? Ar ko uzturēs bērnu, no kā pārtiks paši? - Grūtu domu pilns, viņš beidzot tomēr pārnāk uz istabu un noliekas gultā, bet acis negrib aizvērties...
Debesis austrumos jau sāk mesties bālganākas. Ass rīta vēsums ir smagi nogulies uz zemes. Pēteris klusu pieceļas no gultas un tāpat krekliņos dodas uz kūti.
Kūts durvis ir atstātas pa nakti vaļā, lai mazinātu stipro karstumu kūtī, bet Pētera govs ērtības labad ir atstāta pajumtē pie kūts. Jau pa gabalu Pēteris redz pajumē lielu melnumu nekustoši pie zemes guļam, viņa sirds bailīgi sažņaudzas. Kā kavēdamies viņš tuvojas melnumam un apstājas pie - nedzīvās govs...
Vistas, jautri kladzinādamas, nolido no kūtsvirsus, meitas nāk ar slaucenēm uz kūti, atnāk arī Līze... Pēteris stāv, rokas dievbijīgi saņēmis, pie nobeigušās slaunes.
Līze iebrēcas un vaimanādama nogāžas govij līdzās. Sapulcējas mājinieki. Pienāk arī saimnieks ar saimnieci. Visi nožēlo Zelmeņu nelaimi un tad skubinās pie darba.
Pēteris apģērbjas un tāpat neēdis aiziet uz lauku. Līze gan vēl brītiņu uzkavējas izraudāties, bet arī viņa drīzi ar Jurīti uz rokas seko vīram. Tagad viņa mājas var atstāt mierīgāku sirdi, jo nav jau vairs tur gotiņas, par ko rūpēties. Pārnāks pusdienā mājās un iepilinās piena vietā asaras karotē.
Diena pieņemas un top karstāka. Pēteris cērt linus vēl jo sirsnīgāk nekā vakar, bet it kā par brīnumu viņu krata drebuļi. Kas tas gan par joku, ka nemaz nevar sasilt!
«Brangi vēss šorīt!» viņš saka, drusku pagriezies pret saimnieku.
Maurēnu tēvs noslauka krekla piedurknē sviedrus no pieres.
«Vai tev prāts!» viņš atsaucas izbrīnījies. «Tagad jau dedzina kā ceplī!»
«Ērmoti,» Pēteris norūc gausi. «Man liekas, it kā šodien būtu vēsāks nekā vakar.»
«Laikam gan tādēļ, ka ar visām bēdām neesi pa lāgam izgulējies.»
«Varbūt ar, bet aukstums vien krata.»
Patek stundas trīs vai četras, un Pēterim piepeši izšļūk linu sauja no rokām. Viņš salīgojas un bezspēcīgi atsēstas nocirsto linu gubā.
«Nu, nu! Kas tad nu?» saimnieks iejautājas pārsteigts.
«Galva iet riņķī, saimniek.»
«Tā tik vēl trūka! Te viens slims, te otrs - tādā vīzē man vai jāizput.»
Pēteris pieceļas un ķeras no jauna pie darba, bet drīzi atkal atsēstas.
«Darāt, ko zināt, saimniek, - nevaru!» viņš čukst skumīgi.
Saimnieks nesaka ne vārda. Viņš turpina darbu dusmīgi viens pats; bet ne ilgi. Piepeši Pēteris sāk tik nelāgi raustīties, murgot un mētāties pa zemi, ka saimniekam tiek bailes, un viņš pasauc citus puišus, lai tie aizgādātu saslimušo mājā.
«Ar to stāv pagalam nelāgā!» puiši ziņo saimniekam aizveduši Pēteri mājās. - «Vajadzētu sūtīt pēc daktera.»
Saimnieks nospļaujas.
«Pie daktera... daktera... Jums labi runāt!» viņš iekliedzas. «Bet kas maksās dakteri, vai jūs? Un kas manus darbus darīs? - Viņam nav ne sarkana graša pie dvēseles, ko tad ņemsiet no viņa? Sivēns pārdots, govs nosprāgusi, ko tad pārdosiet, sievu un bērnu? Jums viegli sacīt - vajadzētu braukt pēc daktera, bet man šis Pēteris ir par Dieva krustu uzlikts.»
Puiši nesaka nekā. Klusu viņi izklīst pie darba, tikai Vecākais no tiem, iedams gar Līzi, apstājas.
«Ko nu, Līz, vairs pūlies!» viņš saka līdzcietīgi. «Labāk met darbu pie malas un steidzies mājās pie vīra, lai saimnieks dara, ko zina.»
Līze paceļ savu bālo vaigu uz runātāju, viņas acīs atspoguļojas izmisums.
Puisis pakrata galvu un aiziet.
Un tad nu iesākas nabaga sievai šaušalīgs, bēdu pilns laiks. Vīrs lokās kaukdams pa gultu un nepazīst vairs neviena. Juris brēc ēst, bet piena nav, un drīz aptrūkst arī tauku. Galu galā nav vairs, ko putru izvārīt. Līze tik vaimanā un lauza rokas. Pa reizei gan viņai šo to atmet kāda no citām sievām vai arī pati saimniece, bet tāda palīdzība ir tikai acumirklīga. Turpretī trūkums iestājas spaidīgs un nepārredzami garš.
Paiet nedēļa - otra - trešā; paiet mēnesis, tad otrs... Pēteris vēl arvien guļ gultā. Zināms, viņš ir pie pilnas samaņas, liekas, ka tam arī nekas vairs nesāpētu, bet piecelties no gultas viņš nespēj.
Kādu laiciņu saimnieks bij gan cietis, cerībās, ka Pēteris drīz atveseļosies un varēs no jauna doties pie darba; bet, redzēdams, ka slimība velkas garumā, viņš ir pieņēmis dienas algādzi slimajā vietā un Līzei paziņojis, lai tā meklē sev citur rūmi un dzīvokli.
Tātad Līze ar slimo vīru un bērnu ir palikusi bez maizes, darba un pajumtes. Trīs lielākas nelaimes šinī pasaulē nevar vairs nevienu mirstīgo piemeklēt. Un tomēr visā Lāsteku draudzē nerodas nevienas dvēseles, kurai būtu iežēlojies nelaimīgais. Taisnība, vienreiz pie Zelmeņiem ieradās mācītāja cienmāte, draudzes bēduļu eņģelis un mierinātājs, atveda par desmit kapeikām pašceptas baltmaizes un divus apelsīnus, visu kopā par 20 kapeikām; bet kas tad bij šī lielā palīdzība pret nelāgo trūkumu? Zināms, bez mācītājkundzes Lāsteku draudzē ir vēl daudz krietnu un līdzjūtīgu cilvēku, bet - vai tad kalpam kāds var palīdzēt? Kuram kalpam tad klājas labāk? - Slimība ir Dieva sods!
Pa tam bads un nelaime pie Zelmeņiem attīstās jo dienas, jo skarbākā veidā. Kādu dienu Līze pārdod apkārt braucējam žīdam vīra jauno un vienīgo kažoku par podu siļķu un 3 rubļiem naudas. -
Šī ziņa izpaužas pa draudzi un dara lielu iespaidu.
«Tīri jauns kažoks, ar smalku, mīkstu vadmalu - par 3 rubļiem un podu siļķu!» Lāstecieši sūrojas un kasa pakaušus. «Vai Līze nevarēja pārdot man, es būtu četrus rubļus devis!»
Un beigās nonāk šī ziņa līdz pašai Lāsteku muižai. Lielmātei tas ķeras pie sirds, un viņa pavēl vagarim noiet uz Eglīšiem un pārliecināties par Zelmeņu postu.
«Un tu saki, ka sieva vēl var strādāt?» lielmāte jautā vagarim pēc tam, kad tas no Eglīšiem atgriezies atpakaļ.
«Jā, žēlīgā lielmāt, sieva var strādāt, kaut gan viņa stipri novārgusi,» vagaris atbild padevīgi.
«Un tas vīrs, vagar?»
«Tam vajadzētu daktera. Tagad viņš guļ uz gultas.»
«Vai tai sievai daudz bērnu?»
«Tikai viens nonīcis puisēns.»
«Ko domā, vagar, vai mēs to siev nevarēt pieņemt nomirušās moderes vietā. Cilvēka mums taču vajaga.»
«O - jā, lielmāt! Vismaz būtu viņa ar bērnu paēdusi.»
«To vīru liksim no dakter izmeklēt.»
«Tā būs nabaga ļautiņiem liela žēlastība!»
«Tad aizej tūdaļ pie muižkunga un pasak viņam, lai tas sūta pēc nelaimīgajiem.»
Vagaris pabučo roku un aiziet, bet lielmātes sirdi iepriecina jaukā apziņa, ka viņa ir izdarījusi labu darbu un dabūjusi pie tam jaunu moderi.
Kad muižas ļaudis ierodas Eglīšos un paziņo Zelmeņiem lielmātes gribu, Līze nokrīt pie vīra gultas un raud... Pēteris uzliek savu kaulaino roku uz viņas pleca un čukst:
«Dievs ir žēlīgs!»