JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

V
JAUNA DZĪVE - JAUNAS CERĪBAS

Pagājuši daži gadi.
Jauks maija mēneša vakars. Jau ir labs brīdis, kā muižas strādnieki sazvanīti uz svētvakaru mājās, un visi zirgi jau saņemti un nodoti ganam. Tādēļ Pēteris, jaunais Lāsteku muižas «stallmeisters», var nu bez rūpēm sēdēt uz soliņa savu durvju priekšā un nolūkoties, kā mazais Jurītis darbojas ar gumijas bumbu, kuru vēl nesen dabūjis no lielmātes dāvinātu. Ir jau bezgala smieklīgi, ka mazais, sprīdi garais vīriņš mēģina aizmest bumbu jo labi tālu projām un tad tek tai mudīgi pakaļ.
Reizēm gan vīram sametas kājas un tas apveļas visā savā garumā, bet tas nekas, - viņš pat nesaviebjas. Tēvs laimīgi pasmīn un nodomā: «Tas būs ciets kā krams.» Un cietu, norūdītu viņš gribētu redzēt savu dēlu, tādu, kas spēj visām sāpēm un ciešanām spītēt.
«Ko tad nu tā gudro, stallmeister?» piepeši vagaris viņu uzrunā.
«Ko nu gudroju - gaidu, kamēr sieva pataisīs vakariņas,» Pēteris atbild rāmi un pavirzās soliņam uz vienu galu, lai vagarim tiktu rūme, kur piesēsties.
«Nu, kamēr govis izslauc un pienu izmēro, tas aizņem laiku,» vagaris iebilst, nosēzdamies Pēterim blakus.
«Nu kas tad par nelaimi, ka vakariņas tiek pusstundu vēlāk gatavas? Pusstundu pagaidīt nav liela lieta, nav jau dienas un nedējas jāgaida, kā citkārt Eglīšos.»
«Tur tev gan laikam pavisam plāni gāja?»
«Ne tikai plāni vien, bet - briesmīgi.»
«Lai runā, ko grib, bet muižas dzīve ir taču labāka nekā pie saimnieka.»
«Kā to, vagar, ņem.»
«Muiža nekad tā cilvēku nenokalpina kā saimnieks.»
«Tas stāv jūsu vajā, jūsu - vagara un muižkunga. Kur tie ir godīgi cilvēki, tur, protams, strādniekus tā nenomoka; bet ir muižas, kur strādniekiem pēdējo asins pilīti izsūc.»
«Zināms, stallmeister, atgadās gan, kā nu ne. Taču es domāju, muižā būs arvien labāka dzīve nekā pie saimniekiem. Pirmkārt, darbi muižā tiek darīti lielos baros, un tā ir arvienu vieglāk, otrkārt, algas muižās drusku lielākas.»
«Nu, ne ik reizes, vagar. Ir daudz tādu saimnieku, pie kura saime dzīvo dziedādama un pat iekrājas, kamēr muižās dažs labs nodilst uz pēdējo. Ja Dievs tikai dod labu veselību, var dzīvot ir pie saimnieka; bet, ja tās trūkst, tad iet plāni. Diemžēl, šinīs laikos saimniekiem dažbrīd iet grūtāki nekā viņu kalpiem, un nelaimes brīdī saimnieks kalpam var maz ko palīdzēt, kad arī gribētu. Muižās tas savādi. Te ir dakteris, te zāles, un, ja arī kāds saslimst uz ilgāku laiku, muiža vienu strādnieku var pieciest, saimnieks ne. Šinī ziņā muižas kalpiem labāk, tas tiesa. Un tomēr, uznāk tev kāda liksta, kas tevi padara nespējīgu, varbūt uz gadu vai mūžu, vai tu domā, ka muiža tevi turēs?»
«Nu, kā tad tevi gandrīz veselu pus gadu saturēja un saārstēja?»
«Aiz žēlastības - zināms, bet vai tu domā, ka viņi mani būtu par stallmeisteru iecēluši, ja būtu palicis uz gultas?»
«To nu gan ne.»
«Un, ja arī mana sieva būtu bijusi darba nespējīga, vai tu domā, lielmāte būtu mūs ņēmusi uz muižu? - Viņas nolūks droši vien nebij ierīkot nabagu māju.»
«Tur tev taisnība.»
«Tātad ļaunums tiklab muižā, kā saimnieku mājās paliek viens un tas pats. Tiklīdz tu esi palicis darba nespējīgs, tev arī zūd dzīvošanas iespēja: ne tev vairs būs pajumtes, ne maizes.»
«Nu, tik traki īsti vēl nav. Mūsu muiža daudzi sirmu vecumu piedzīvojuši un šepat nomiruši. Ir es pats divdesmit trešo gadu dzīvoju, un, Dievs dos, nodzīvosi tu ar, - jūgs tev nav grūts, alga laba, sieva, kā modere, pelna sevišķi, vēl iekrāsies nauda uz vecuma dienām redzēsi gan!»
«Lai Dievs dod, vagar, lai Dievs dod! Labākas dzīves, - lai svētīta ir lielmāte! - kā tagad man ir, es pavisam vairs nevēlos; tomēr - droša vietiņa tā nav, nav un nav. Var notikt kāda pārmaiņa ar mūsu lielkungiem, var uznākt jauns muižkungs, un tev ir jāaiziet gribot negribot.»
«Tā nu gan; bet, paldies Dievam, mūsu lielkungi nemīl kalpotājus mainīt.»
«Nu, tad tik daudz tās drošības; bet nomirsi pats, kurā zara galā bērnus uzmetināsi?» Pēteris brītiņu nolūkojas domīgi savā puisēnā, tad pagriežas pret vagari:
«Un kaut man arī par velti būtu jāstrādā, būtu man pašam savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, - es būtu drošāks, laimīgāks. No tā manis neviens nevar aizdzīt, un, ja man arī maizes pietrūktu, vismaz pajumte būtu arvien.»
«Tā nu gan, stallmeister, bet šinīs laikos grūti klājas arī savzemniekiem, ai, cik grūti! Zinu dažu labu, kas ar tevi labprāt mainītos, nobučotu tev kājas, rokas un varbūt piemaksātu vēl klāt.»
«Nu, nu!»
«Kad es tev saku.»
«Es būtu ar mieru.»
«Tu tik tā domā; ko tad tev tava zeme palīdzētu, kad to, ja ne rītā, tad katrā ziņā aizparīt pārdotu zem āmura?»
«Bet kamdēļ tad sakrāt parādus?»
«Kamdēļ? - Kamdēļ tu paliec slims, kamdēļ tev nosprāgst govs, kamdēļ šodien ir karsts un rītā salts, kamdēļ šogad varbūt izaug drusku un nākamā gadā nemaz kamdēļ?»
Pēteris noliec domīgi galvu.
«Nu, ja tev tik prieks uz savu stūrīti zemes, tad tik pieteicies laikā pie lielkunga, vēl šo pašu rudeni viņš atdos Pliko pļavu jaunu māju ietaisīšanai. Šoziem nolīda mežu visapkārt, un būvkoki jau arī sadzīti klajumā.
Tas ir droši. Ēkas būšot jāceļ pašiem jaunajiem saimniekiem, tāpat arī zeme jāiekopj, par te pirmos piecus gadus rentes nemaksāšot, bet otros piecos gados tikai 2 l/2 rubļi par pūrvietu aramas zemes.»
«Tas nebūtu daudz.»
«Tad tik pasteidzies saņemt, kamēr cits neaizsteidzas priekšā; es palikšu še. Te man zināms darbs, droša maize un mierīga dzīve. Vairāk nekāroju.»
Līze parādās durvīs un aicina Pēteri vakariņās.
Vagaris atvadās un soļo uz savu dzīvokli; arī Pēteris pieceļas, bet viņš ir ļoti nopietns, kluss un domīgs. Sieva uzlūko viņu tīri bažīgi.
«Vai kādas ļaunas vēstis?» viņa jautā, sekodama tam ar puisēnu.
«Nav nekas,» Pēteris atbild nevīžīgi.
Līze tālāk viņu vairs nejautā, viņa zina, ka vīrs necieš, kad to pret paša gribu iztaujā, un tomēr viņai gribētos izzināt vīra nopietnības cēloni.
«Pirmāk redzēju lielkunga sētā svešus ratus, diez, vai kāds atbraucis?» viņa diplomātiski uzsāk.
«Nu kā tad lai es to zinu, pie lielkunga uz pusdienām nebiju,» Pēteris strupi atbild.
«Kazin, muižkungs būs pārbraucis?»
«Vai tev no viņa kā vajaga?»
«Kas nu man par vajadzību, es tik tāpat, sak, kad nav kāda nelaime notikusi.»
Pēteris uzskata sievu un viltīgi pasmīn.
«Cik tu bažīga.»
Līze nosarkst un iesāk steidzīgi čubināties ap puisēnu. Kam tad viņai vajadzēja būt tik ziņkārīgai, gan jau vīrs vēlāk pats izstāstīs visu, kas tam sirdi nospiež, - vajaga tikai paciesties. Un laulātie draugi šovakar nerunā vairs ne vārda.
Sieviņa nokopj galdu, izģērbj puisēnu, nogulda to un dodas arī pati pie miera; bet Pēteris «uztaisa» pīpīti un, zodu atspiedis kreisajā rokā, nogrimst domās.
Jā, tiešām, vai vagaram nebija taisnība? Kas tad saimniekiem šobrīd par dzīvi? Nomas augstas labība un lini lēti, lopi neko neatmet, - kā lai saprot dzīvot. Tas pats Eglītis - lāga cilvēks, krietns un taupīgs saimnieks, nav ne plenders, ne dzērājs, tāpat arī labāku saimnieci vai ar uguni meklē - tikko, tikko dzīvību velk; dzird pat, ka esot kādi parādi. Vai tas kas jauns? Uznāk nebalta diena - neauglība, negaiss vai slimība -, lūk, ir neizglābsies no parādiem. Bet šitā, kā viņam tagad: pats pelna, sieva pelna, darbs viegls, kas tad ko nedzīvot? Par abiem ar sievu tie jau bija ietaupījuši 80 rubļus, šogad, cik paredzams, atliks vesels pussimts un, kazin, vēl vairāk; kuram zemturim tad ir droša peļņa un tik drošs atlikums? Un tomēr - nomirst lielkungs, nāk jauns valdnieks, kas tad var zināt, kā iet! - - Blēņas, kādēļ tad lai jaunais valdnieks atlaistu no vietas? Vai viņš bez cilvēkiem iztiks? Veltas bailes. - Un Jurītis? Vai tas arī lai paliek par stallmeisteru? Kas tad stallmeisters gan īsti ir? Nu, vienkārši zirgu puisis, kuram uzraugu vai kungu vesela virkne uz kakla: lielkungs, lielmāte, muižkungs, vagaris, - pat sulaiņi un piķieri, visi - visi tevi stumda un gumda, priekš visiem tev jāklanās un jālokās. Bet ir tev pašam savs kaktiņš - neviens tevi netramdīs, neviens tev pakaļ neskatīsies. Te, te tu strādā dienu mūžu par vienu un to pašu algu, strādā, cik sirsnīgi vien gribi, tev labuma no tam nekāda nebūs, tavas pūles nāks muižai par labu, bet ir tev pašam savs stūrītis zemes - viss, ko pie tā pieliksi, krāsies tev pašam par labu un, nebūs tev pašam, būs taviem bērniem un bērnu bērniem. Še dzīvodams, varbūt iekrāsi grasi naudas, bet - kas tad ir nauda? Nauda ir sniegs: uznāk karsta saule, - izkūst, izplūst un izžūst, atpakaļ nepaliek ne bijuma; zeme - tā nekūst, neiznīkst un neizput; zeme - viņa ir svētības krātuve. Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāk tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan reizēm viņa pārbauda cilvēka pa, cietību un izturību, bet galā nekad neaizmirst atalgot, čaklību. Un gluži tāpat, kā viņa algo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem, kas viņu nicina un apsmej. Zeme ir svēta, un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā. Kas esi tu bez zemes - kā bērns bez tēva un mātes, tekulis un bēgulis; tev nepieder pat tas gaiss, kuru tu ieelpo, ūdens, ar kuru tu savas slāpes dzesē... Vai tāds var runāt par dzimteni, par tēviju? Dzimtene ir cita īpašums, un tēvija ir nezināmā kapa vietiņa. Lai vagaris saka, ko grib - zeme ir un ir svēta! Visi pasaules dārgumi nav tik daudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga mājas vieta; ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrī tev izraks mūža bedri...
Ilgi, ilgi Pēteris domā. Pīpīte jau ir izdzisusi, mazajā lampiņā eļļa izdegusi, bet Pēteris vēl arvien sēd pie galda, zodu kreisā rokā atspiedis.
Beidzot Līze top nemierīga: kas vīram noticis? Viņa sen klausās, vai reiz tas nenāks gulēt, bet viņš arvien vēl nenāk, un viņa nevar iemigt. Uztrauktā sieva labprāt negrib rādīt, ka viņa vēl nomodā, ka viņa vīru uzrauga, un tomēr - ilgāk tā nevar atturēties... viņai ir jārunā! It kā no dziļa miega uzmozdamās, viņa apgriežas strauji uz otriem sāniem, nopūšas gari un dikti, tad lēnām paceļ galvu.
«Vai tu vēl augšā? Tik vēlu?» Līze čukst miegainā balsī.
Pēteris satrūkstas. Ātri viņš pamet acis uz sienas pulksteni un brīnās, ka rādītājs jau nokļuvis uz pusdivpadsmitiem. Sievai taisnība, sen laiks gulēt iet. Viņš velk steidzīgi zābakus un drēbes zemē, izpūš lampiņā uguni un liekas gultā, bet miegs, miegs tomēr pie viņa nenāk... Neguļ arī Līze.
No šīs dienas Pēteris ir arvien domīgs, un Līze sāk ne pa jokam baiļoties, ka vīrs varētu no jauna saslimt. Lielākā nelaime, ka viņš tai nekā nestāsta. Viņa gaida vienu dienu, tad otru - sak, nu tak reizi nāks vārīgā lieta gaismā -, ne un ne. Ko vīrs no tās tā slēpj? Vai tad viņi nav allaž uzticīgi dalījušies visās bēdās un priekos?
Kādu dienu Pēteris stāv pie staļļiem un noberž stīvam zirgam kājas ar salmiem. Viņš ir dzirdējis, ka tas reizēm palīdzot. Vagaris pārnāk no lauka un apstājas.
«Nu, stallmeister, vai pie lielkunga zemes dēļ jau biji? Vakar esot bijuši divi no mūsu puišiem, Indulis ar Briedi.»
«Sak, vagar, ko tāda iešana palīdzēs, bez naudas neierīkosies jaunā mājā, tur vajag spēka.»
«Taisnība gan, bet kas tad tevi spiež ar reizi iesākt diezin cik plaši? Uzsāc pamazām.»
«Lai ar, tikpat vajag savas gotiņas, zirga, arkla, ecēšas, ar vārdu sakot, visas iedzīves.»
«Vai zini, ko tev teikšu: man ir zināms cilvēks, kas tev maksās par tavu tagadējo vietu atkāpšanās naudas 50 rubļus; bet 50 rubļi ir laba nauda, ar to jau var kaut ko uzsākt. Bez tam kaut ko no savas algas tu arī vēl atlicināsi, kas zin, drusku vēl piepalīdzēs arī pats lielkungs. Zirgu tu dabūtu gluži lēti tepat no muižas, un kaut to pašu, kuru tu tur ieberzē, - zirgs labs, nav arī vecs, tikai stīvs. Par rubļu piecpadsmit tu to droši dabūsi, un, kad tu to labi kopsi, kas zin, viņš paliks pavisam vesels, un tad tev ir zirgs kā lācis. Tātad tev ir daudz vieglāk plikajā pļavā uzsākt nekā citam kādam.»
«Vai tu, vagar, domā, ka man kāds par atkāpšanos no stallmeistera amata tiešām dotu 50 rubļus?»
«Ne tikvien domāju, bet skaidri zinu. Tik labu un mierīgu vietiņu kā tavējā var reti pameklēt.»
«Vieta nav slikta.»
«Bet, ja tu gribi pie zemes tikt, tad pasteidzies. Tīkotāju viņai ir daudz.»
«Paldies, vagar! Redzēsim, kā būs, - gluži bez apdoma arī nevar neko uzsākt.»
«Lai nu lai, bet ilga domāšana maz augļu ienes.»
Pusdienā Pēteris gluži negaidot uzrunā sievu:
«Kā būtu, Līz, kad mēs no šejienes aizietum?»
«Vai tev prāts, no tik labas vietas?» Līze nobijusēs iesaucas.
«Cik ilgi taču te dzīvosim?»
«Cik ilgi? Dievs dos, - kamēr nomirsim.»
Pēteris krata galvu.
«Un ko tad dēlam atstāsim?»
«Iekrāsim naudu, dēlu izmācīsim par muižkungu.»
«Par muižkungu?»
Tās bija jaunas domas. Nevar vis sacīt, ka sievas būtu gluži bez galvas, viņas daudzreiz uzķer pareizāko. - Un Pēteri šis priekšlikums pavisam pārsteidz. Viņš smaida labvēlīgi.
«Vai tu domā, ka no Jurīša arī muižkungs iznāks?» viņš jautā, it kā negribētu šādai laimei ticēt.
«Un kādēļ tad gan ne? Galva viņam būs laba.»
«Tā, tā... tad tu domā viņu par muižkungu?... Hm!»
«Bet kā tad tu uz šādām domām nāc no šejienes aiziet? Kur tad tu vēl tik labu vietu ņemsi? Es pat mūsu vietu pret Eglīšu mājām nemītu. Kas tad te ko nedzīvot - bez rūpēm un raizēm, pie labas pārtikas un ienākšanas.»
«Bet kad tev būtu pašai savs zirgs, tāds labi patukls, un tu varētu viņu iejūgt, kad tik tev vien iepatīkas, un braukt ar viņu, kur tik vien gribi, ko?»
«Kas mums to dos!»
«Bet kad nu mums tomēr tā būtu?»
Līzes acis skatās uz vīra lūpām, it kā gribētu no tām nolasīt kādu noslēpumu, bet viņas ģīmis ir līksmas cerības pilns.
«Tas būtu vēl labāk, Jurītis jau varētu tādēļ tā kā tā par muižkungu mācīties.»
«Darīts!» Pēteris iesaucas enerģiski, un viņa dūre priecīgi nodārd uz galda.
Līze satrūkstas.
«Kas darīts?» viņa iejautājas.
Bet vīrs vairs neklausās.
Viņš pieceļas no galda, uzdabū galvas sukājamo, nogludina matus, izdauza ar delnu putekļus no cepures un atstāj istabu.
«Ko tik nu viņš nodomājis, ko tik nu viņš nodomājis?» Līze prāto, ilgi nolūkodamās uz durvīm, pa kurām vīrs nupat bij izgājis.