JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

VI
ŠAUBAS UN CĪŅAS

Pēteris iet taisni uz kungu māju. Viņš ir noņēmies pieprasīt pēc zemes Plikajā pļavā. Sievai ir taisnība: kādēļ tad viņi nevarēja divus labumus ar reizi iegūt? Viņi jau var iemantot paši savu zemi un saimniecību, un Jurītis tomēr var tikt par muižkungu; vēl labāk: nobeidzis muižkungu skolu, tas varēs jo sekmīgāk kopt un valdīt pats savu zemkopību.
Lielkungs patlaban ir piecēlies no diendusas, kad viņam pieteic stallmeisteru Zelmeni. Sirmais kungs ir saīdzis un sagulējies.
«Ko teiksi?» viņš vaicā Pēterim skarbi.
Pēdējais apjūk. Viņš sāk grozīt cepuri rokās un mokstīties:
«Es - es - cienīgs lielkungs - -»
Lielkungs nolūkojas viņā kā kaķis pelē.
«Vai drīz būs!»
«Nācu žēlīgo lielkungu lūgt, dzirdēju, ka izdodot zemi Plikajā pļavā...»
«Vai tev še maize jau apnikusi?
«Domāju - -»
«Ko tu domā, muļķi?»
«Domāju, ka varbūt, čakli pūloties, varētu ir tur iedzīvoties...»
«Vai daudz tev naudas ir?»
«Naudas - naudas - kur tad - -» Pēteris apmulst galīgi.
«Ka tev daudz viņas nebūs, to droši ticu,» lielkungs turpina laipnāk, «bet uzsākt Plikajā pļavā bez naudas ir taisni mesties bēdām rīklē. Vai tu esi pārdomājis, ka pirmā gadā tev tur ne maizes tiesa neizaugs, ka tev veselam gadam vajaga būt gatavai maizei? Zirgu, lopu, darba rīku tev arī vajadzēs. Tad - ēkas ceļamas. Vai tu tās viens uzcelsi? Vajadzēs darbinieku, meistara, dzelžu, naglu... Ko tu gan domā, viens pats jumts maksā vairāk par 100 rubļiem!»
«Tā gan, kad svešām rokām jātaisa, bet, kad pats savām, - uztaisīs, ir nemanīs.»
Lielkungs brītiņu noskatās cieši Pēterī un pavīpsno.
«Savas zemes gribas, ko?» viņš prasa laipni.
Šis jautājums nāk atkal negaidīts, un Pēteris apjūk vēl vairāk.
«Nu nekas, nekas,» vecais kungs mierina pietvīkušo un nokaunējušos stallmeisteru un uzsit tam draudzīgi uz pleca, «nav grēks; vagars man par to minēja.»
«Es vagaram stāstīju...»
«Nu, man tur nekas nav pretim; man vienalga, vai tu esi Plikajā pļavā vai cits.»
«Ļoti pateicos, lielkungs.»
«Tikai dodu tev padomu apdomāties, jaunajā vietā nebūs vieglas dienas, varētu vēlāk nožēlot, un no manis tev nebūs nekādu palīdzību gaidīt.»
«Ko tur tik daudz domāt, bez grūtuma maizīte nekur neaug.»
«Tev vēl tūliņ nav galīgi jāapņemas, tu vari kādu laiku lietu pārlikt - citam bez tevis neizdošu.»
Pēteris droši paceļ acis. Ģīmis izrāda stingru nelokāmību.
«Lielkungs, esmu jau ilgi domājis, pirms pie jums atnācu, vairāk laika priekš tam vairs nevajaga: es gribu uz Pliko pļavu.»
«Labi; tad vienu māju daļu piezīmēšu tev.»
«Daudz paldies, žēlīgais lielkungs!»
Pēteris noskūpsta lielkungam roku.
Kā savādi pārvērties viss izliekas Pēterim, iznākušam no lielkunga pils! Liekas, ka gaiss, saule, koki un ēkas būtu pieņēmuši citu krāsu, palikuši svešāki. Un viņš pats sajūt sevi tādas jūtas, it kā laimīgi būtu izsprucis no zvēru sprosta.
«Zemes īpašnieks - saimnieks!» šie vārdi glaimo, viņi patīkami ausīm. Bet Līzei viņš vēl šo jauno vēsti nestāstīs; nē, kamēr kontrakts nebūs rokās. Nu, acis tad vecene iepletīs, par to nav ko šaubīties!... Lai nu ir, kā ir, bet, kas reiz darīts, - padarīts. Ilga gudrošana cilvēku tikai nomoka. Un patiesībā tik traki arī vis nebūs. Tagad gandrīz vēl viss gads priekšā; ko pa šo laiku nevarēja padarīt? Pa ziemu būs vaļas diezgan, sataisīs viņš ratus un ragavas, pats sadrāzīs māju jumtiem šķindeļus, savīs striķus, šņores... un sagādās visu dzīvi. Varbūt ka lielkungs būs tik žēlīgs un atvaļinās viņu rudenī uz kādām nedēļām, - viņa vietu izpildītu jaunais stallmeisters, kurš droši vien no tā neatteiktos, kad jau gatavs 50 rubļus atkāpšanās naudas maksāt, - viņš tad uzkrautu jaunajā vietā pagaidu kūtiņu un klētiņu, kur pirmā laikā mantu un lopiņus pielikt. Paši gan pārtiks ir tāpat, palīdīs kaut vai zem egles...
Pēteris ar reizi ir dabūjis jaunu dzīves enerģiju. Muižas dienestu viņš izpilda tikpat rūpīgi un čakli kā arvienu, bet nakts miega tas, kā liekas, vairs nepazīst.
Katru nakti vēlu jo vēlu Zelmeņu istabas lodziņā spīd uguns, un, ja kāds pie tā tuvāk pieiet, tad viņš gaiši var redzēt, ka Pēteris vij vai nu striķus, vai tēš kādu koka gabalu.
Līze aiz brīnumiem nevar atņemties vien.
«Vai nu visu pasauli sagrābsi?» viņa pārmet bieži vīram, bet tas tik savādi pasmaida.
Te kādu vakaru Pēteris iestiepj istabā liku bērza šķilu un sāk to ar cirvi apstrādāt. Līze brītiņu noskatās vīra darbā, tad prasa:
«Un kas tad no tā iznāks?» - pie tam viņas balsī ir dzirdams rūgts uztraukums.
«Abras skrāpis - kas cits,» Pēteris atbild jautri un gardi smejas.
«Abras skrāpis!» Līze atsaucas aizvainota. «Diez, cik abras skrāpju tad tu nesataisīsi. Visu laiku ālējas kā traks, ļaudis sāk smieties, runā, ka stallmeisters pa naktīm naudu kaļot.»
«Un viņiem taisnība.»
«Bet tad saki jel man reizi, ko viss nozīmē?»
«Ko tas nozīmē? - Tas nozīmē, ka man patīk strādāt.»
Līze tālāk vairs neprašņā, bet, kad no līkā šķilas sāk izvērsties lemesnīca, tad viņa sasit rokas.
«Tu žē -! Lemesnīca!»
«Un ko tad tu domāji, grābekļa kāts?»
«Priekš kam tev lemesnīca vajadzīga?»
«Ko tad citi cilvēki ar lemesnīcu dara?»
«Citi, - citi taisa arklu...»
«Un man laikam nevajaga kartupeļu stādīt.»
«Kartupeļus taču muiža iestrādā.»
«Lai arī muiža, vēl labāk, kad pats var,» Pēteris atbild divdomīgi.
Līze apmierinās, tomēr ne gluži. Vīra rīkošanās tai iz liekas un izliekas šaubīga.
«Kad tik viņš neizdara kādu muļķību! Viņš taču kaut ko bij runājis par vietas atstāšanu un zirgu,» viņa gudro un tad, dziļi nopūzdamās, piemetina: «Vīrietis ir kā caurs trauks, ne tu viņam zini gala, ne malas.»
Neviļus viņa saduras ar vagari, pēdējais to uzrunā:
«Nu, jaunā saimniec, vai dūšīgi rīkojaties uz mājām?»
«Kas par mājām?»
«Vai vīrs tev nav teicis, ka viņš saņēmis no lielkunga mājas Plikajā pļavā - -?»
«Mājas - -? Plikajā pļavā - -?»
«Vai ne, smukā apgabalā, pašā meža vidū?»
«Kas tad tie par jokiem, vagar?»
«Tie nav nekādi joki, pavaicā vien vīram.»
Vagars aiziet smiedamies, bet Līze uzbrūk kā negaiss Pēterim.
«Ak tad tādēļ tā varenā rīkošanās, priekš tam tad tie arkli vajadzīgi!» viņa brēc asarām acīs. - «Lai lāčiem un vilkiem varētu auzas sēt? Nu, kundziņ, šoreiz tu būsi pārrēķinājies - tu varēsi iet, es uz Sibīriju tev līdzi neiešu.»
Līze atgāžas krēslā un iesāk skaļi vaimanāt. Pēteris mitējas strādāt un paceļ izbrīnojies galvu.
«Kas tad nu, kas tad nu?» viņš rūc pikti.
«...Vai tam nu ir cilvēcīgs prāts, atstāt tik labu vietu un doties mežā iekšā, tuksnesī - postažā pēdējā, kur cits kas neaug kā sūna un vilku kūla!... Vai manu dieniņu, vai manu dieniņu, kur tam tik prāts! - Būtu labāk grozus pinis, varētu vasarā bekot iet, nevis taisījis arklus un diezin ko vēl ne. Ko šis mežā ar arklu darīs!...»
«Sieva, ko tu runā?»
«Nu par ko gan citu, kā par jaunajām Vilku tīreļa mājām...»
«Vilku tīreļi? Vaizi, nosaukums nav ļauns, sauksim jaunās mājas par Vilku tīreļiem, ja tev tas patīk; lielkungam, kā domāju, tur arī nebūs nekas pretim.»
«Manis dēļ sauc tās vai par Joda tīreļiem, bet manis tu uz turieni nedabūsi, tik tiešām kā es te sēdu. Es ar Jurīti palikšu te, un tu varēsi lauzt kaut vai kaklu.»
«Nu, par to vēl izrunāsimies nākamā pavasarī. Tagad ir visprātīgākais, ka tu ciet klusu; vai dzirdi?»
«Ak manu nedienu, nebaltu stundiņu!...» Līze raud, vaimanā un lokās. - «Tad tādēļ visa tā noslēpumainība? Labi jau gan zināja, ka muļķībām nepiekritīšu.»
«Līz, atgādinu tev vēlreiz: paliec rāma!»
«Nu ko tad, sitīsi mani? To jau tu proti: izpostīt dzīvi, ievest sievu un bērnu mežā un nomērdēt badā. Cik tad trūka, ka Eglīšos tas nebūtu jau noticis, - lai paldies lielmātei, kas izglāba, - tagad ticis reiz pie maizes - nē, nav labi; vajaga meklēt atkal kādu bada kaktu.»
Pēteris paņem no naglas cepuri.
«Un tava vaimanāšana un gaudošana nekā nepalīdzēs,» viņš nosaka asi un iziet no istabas.
«Vai te nu nav posta stundiņa!» Līze gaudo.
Bet Pēterim no jauna uzmācas šaubas. Diezin, vai viņš tik nav pārsteidzies? Te bija maize, te varēja dzīvot, bet tur - tur tiešām vairāk nekā nav kā tikai vilku kūla, celmi un sūna... vilku kūla, celmi un sūna! Viņš pakasa aiz auss un nopūšas. Tomēr, zeme ir svēta, viņa ir vienīgais īstais pamats...
Neviļus Zelmeņu starpā ieviešas rūgtums un īgnums. Kāds nelabs nesaticības gars pār viņiem izpleš spārnus. Līze dara savus darbus klusa un izraudātām acīm, bet Pēteris turpina uzsākto sagatavošanos, kaut gan ne ar tādu prieku kā sākumā. Nevar jau zināt, vai viņš nesagatavo sev bada cilpas!
Pienāk Jāņu diena. Daba attīstījusi visu savu krāšņumu. Laukos līgojas tumši zaļokšņa labība, āboliņš greznojas kupliem, sarkaniem ziediem, pļavās viļņot viļņo smaržīgā zāle. Spilgtie saules stari paijā mīkstās koku lapiņas, no kurām izplūst balzamiska smarža.
Ļautiņi tekalē ar meijām, zaļumu vītnēm un ozolu kroņiem. Izskatās, it kā tie būtu pārvērtušies par bitēm, kuras ar pilnu nastiņu steidzas mājās. Visi skursteņi kūp, pa atvērtiem namu logiem un durvīm izplūst karstu plāceņu tvaiki un sajaucas ar silto āra gaisu.
Pēteris nāk no ganībām mājās, vezdams divus bērus zirgus. Viņš ir saīdzis un sadrūvējies, bet pie plašā rudzu lauka apstājās. Kādas slaikas un kuplas vārpas! Viegls smaids pārlaižas pār gurdenajiem vaibstiem. Arī tev pēc gada būs savs lauciņš, varbūt arī uz tā līgosies tāda pati labība kā še. Tikai tā būs tava, tavs piederums un īpašums. Tu pats to būsi savām rokām sējis un iekopis.
Līze ir izmeijojusi istabu un gar sienām izkārusi kroņus. Plāceņi arī patlaban no krāsns izvilkti. Jurītis sēd uz krēsla, kuļņā kājas un garšīgi kož siltu karašu. Viņa vaidziņi ir pietvīkuši un izspīlēti no ēdamā.
Ienāk Pēteris un pakar pineklu pie skapja uz naglas.
Līze uzliek uz galda resnu speķa rausi un pagriežas pret vīru.
«Rau, kur pīrāgs, ēd jel tu ar.»
Lēni, stomīdamies Pēteris paņem pīrāgu, aptausta to, vai mīksts, un tad sāk no gala kost.
«Labs gan,» viņš norūc pie sevis.
Sieviņas acis top jautrākas. Viņas vaibsti izrāda pašapziņu un laipnību.
«Raugs nebij lāgs, ilgi negribēja rūgt,» viņa stāsta steidzīgi, «bet pieliku cukuru, un galā izrūga tīri labi.»
«Diez, kādus plāceņus nākamā gadā ēdīsim!» Pēteris ieminas drūmi.
«Ak, ko tu nu vienmēr tā bēdājies, kā jau nu būs - būs, vai tad Dieviņš mūs pavisam atstās.»
Pēteris uzmet sievai pateicīgus skatus, un viņa acis apsitas valganas. Līze ātri novēršas pie Jurīša un nopūlas ar priekšauta stūri noslaucīt tam mutīti.
Vakarā muižas ļaudis salasās sētas rūmē. Zirgu gans Mārčus spēlē harmonikas, un visi jautri čalo. Meitas mēģina līgot.
Pēteris un Līze, nosēdušies savu durvju priekšā un cieši saspiedušies kopā, noraugās jaunajo priekos. Tikai Jurītis ir nemierīgs un pastāvīgi čalo mātes klēpī.
«Mem, kas tas ir, kas tur skan?» viņš jautā, zīmēdamies uz harmonikām.
«Tās ir, bērniņ, spēles,» māte atbild mīksti un noskūpsta puisēna palso galviņu.
«Vai es arī uz tādām varētu spēlēt?»
«Kad paaugsies lielāks - varēsi.»
Jautrais vakars patek ātri, uz rīta pusi ļaudis viens pakaļ otram nozūd, lai dotos pie miera. Tikai puiši un meitas vēl līgo un plosās; bet beigās arī viņi apkūst, un tad iestājas uz īsu brītiņu vispārīgs miers.
Miers? - Jā, miers pie cilvēkiem, bet daba neguļ, viņa miera nepazīst. Dienvidus pusē paceļas biezi zilgani iepelēki mākoņi. Lēni tie veļas uz augšu kā dūmu mutuļi no milzīga cepļa. Ko viņi nesīs? Bargi viņi izskatās, un šausmīgi nozib retās ugunssvītras viņos. Ja sods un atriebšana būtu sevišķas būtes, tad tādām viņām vajadzētu izskatīties.
Pienāk rīts, saule uzlec, ir karsts, bet piepeši metas arvien tumšāks. Gaiss top svilinoši smags. Viņš vairs nespirdzina, bet nogurdina un nospiež. Lopiņi ganībās grūti elpo un brīžiem žēli noīdas. Kluss! - zālīte nenoliecas, lapiņa nepakustas. - Tumšāks un tumšāks! Zeme notrīc, gaiss saviļņojas; ugunīgas plaisas un svītras sāk šaudīties; rūkoņa padebešos top piktāka un naidīgāka. Vai lai tā ļaudis biedinātu lapām un zariem. Lūst zariņi, nobirst maigas, vārīgas lapiņas. Atkal kluss! Nē, briesmīgs rībiens nāk no debesim un grauzdams pārplūst zemi. Pavisam tumšs. Vētra šņāc, gaisos rīb un grab - hu, kāds vējš!... Vēja grūdiens... vēl... vēl... vētra... un piepeši - kā tas šalc! - no debesīm birst ledus bumbiņas, lielas un cietas.
Jumti dārd, stikli logos sasprāgst, un māju durvīs parādās uztrauktie ļaudis.
«Žēlīgais Dievs! Krusa - briesmīga krusa!»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Saule spīd atkal līksmi un spoži, lēns, spirdzinoši valgans vējiņš glaužas gar vaigiem, bet ļautiņi staigā asarainām acīm gar melnajām nopostītajām druvām.
Pēteris stāv pie tā pašā rudzu lauka, kuru tas vakar apbrīnojis, un viņam izliekas, ka tas atrastos izrakta kapa malā.
Dieva sods ir nācis pār tevi, tu, svētā zeme!