JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

IX
DARBA SEKMES - JAUKĀKĀ ALGA

Tievs, tievs saules stars kā iesms izspiedies caur zaru būdiņas jumtu un krīt uz nabadzīgu gultu, kurā guļ bāls, kaulains vīrietis cieti aizvērtām acīm. Stars pamazām liecas un liecas, nodreb, sakustas, palecas, apstājas un lēni lēns uz gulētāja galvas pusi. Viņš atsniedz zodu, - paberžas, palēkā, lien augstāk; viņš atsniedz muti, iespiežas pievērto lūpu starpā, paskaita zobus, pakutina lūpas, apskata degunu no visām pusēm un uzsēstas pašā deguna galā. Nē, arī te viņam apnīk, viņš virzās tālāk - tālāk un tālāk... Pēdīgi tas ar vienu lēcienu atrodas uz aizvērtā plakstiņa.
Pēteris uzšaujas stāvus. «Mans Dievs, jau liela diena!» viņš iesaucas izbijies un taisās no gultas, bet sajūt griezīgas sāpes mugurā, ievaidas un saķer galvu.
Galva griežas riņķī.
«Kas ar mani, vai slims? - Slims... slims... Kas pļauj sienu? Kas izvagājis kartupeļus? - Arāja cilvēks nedrīkst gulēt: tīrumā ir viņa vieta; tur tam jābūt slimam, veselam; tur jāslimo, tur jānomirst.»
Pēteris saņemas, sakož zobus un izceļas. Kājas ļogās un streipuļo, bet vīrs tomēr apģērbjas un atstāj būdiņu. Ārā tas ziņkārīgi apskatās apkārt: kādi lieli un melnūksnēji laksti atradušies kartupeļiem; kādas retas un īsiņas tapušas auzas - vietām tīri kaila zeme!... Bet aiz ceļa atskan izkapts strīķēšana, - tur kāds pļauj.
Slimnieks velkas turpu. Jau pa gabalu viņš ierauga pļāvēju. Tā ir Līze. Droši un sparīgi viņa groza izkapti, un kuplas vāles guļ viņai pa kreisai rokai. Pēterim sametas neomulīgi ap dūšu: viņš guļ, un sieva pļauj, kas tā par dzīvi! Kaunīgi viņš nomet svārkus un tuvojas sievai.
«Līz, dod nu man izkapti, tev būs diezgan.»
«Vai, kā tu mani sabiedēji!»
«Nez, kā biju šorīt aizgulējies?»
«Aizgulējies? - Slims, slims tu biji. Jau novēlēju Dieva rokā.»
«Nu, slims, tad slims, bet tagad pie darba. Dod šurp izkapti!»
Līze pasniedz prasīto un noskatās šaubīgām acīm vīra kustēšanā. Viņš grozās vingri, un zāle šņākdama krīt stāvā vālē.
«Tu jau neesi šorīt nekā ēdis?» Līze atminas.
«Ēdīšu pusdienā,» Pēteris rūc caur zobiem, lai sieva no balss nenojaustu briesmīgās sāpes, ko tas pie katras pagrozīšanās sajūt mugurā.
«Labi, tad atnesīšu otru izkapti.»
«Kur Jurītis?»
«Jurītis - lūk, celmos lasa zemenes.»
Līze aiziet pēc otras izkapts, Pēteris apstājas un atspiežas izkapts kātā: drusku jāatņem elpa, gan jau ies, lai tik mugura ielokās.
Jurītis, pamanījis tēvu, čakli attek ar ogām saujiņā.
«Tēt, še ogas!» mazais sauc priecīgi un sniedz tēvam rociņu pretī.
Pēteris pievelk puisēnu pie sevis un drebošām rokām glauda viņa galviņu.
«Ēd vien, dēliņ, pats, ēd, - es liels cilvēks, kas man ogas!» Viņš pabīda puisēnu lēni pie malas un ķeras atkal pie izkapts. Jāieloka taču mugura!
Viņš pļauj un pļauj bez mitēšanās, tad atkal kasa un krauj sienu kaudzēs.
Vasara paiet ātri; tuvojas rudens. Paldies Dievam, siena iznācis Dieva svētība. Līze nu var nodarboties, salasīdama ogas un sēnes, kuras tad aizved uz tuvējo pilsētiņu pārdot. Nekas, ienāk pa grašam. Var sagādāt visnepieciešamākās dzīves vajadzības, atliks arī vēl kāds mazumiņš ziemai, būs ir algādzim.
Pēteris tagad pieņēmis dienestnieku un ceļ kūtij spāres augšā. Jaunnedēļ varēs sākt aplatot un sist jumtu virsū. Labi, ka pagājušā ziemā šķindeļus pataisīja.
Pievelkas rudzu sējas laiks. Auzas ir izputējušas un nopļautas barībā, bet zeme no jauna uzmaisīta rudziem. Tātad kopā ar jaunpieplēsto zemi nu būs pavisam astoņas pūrvietas rudzu. Ja Dievs audzē, var izaugt maizītes pāris gadiem.
Un tad patek arī rudens. Nobeidzas lauku darbi, nobeidzas zemes plēšana un celmu laušana. Kūtij jumts apsists, griesti ielikti, un viens gals ierīkots pašu ziemas dzīvei. Netrūkst pat krāsns. Pēteris nu tiešām varētu drusku atpūsties, bet - maizītes, maizītes trūkst. Liekā kapeika, kas vēl bij atlikusi, ir izgājusi pie spāru celšanas, žīdam par jumta apsišanu un galā - Griķēnu puišam par plēsuma plēšanu. Zirgu gan vienu nedēļu Griķēns bij devis par velti. Viņš jau cilvēks ļoti labs... Zināms, naudiņa tad nu visa ir izgājusi; bet par to bij lopiņiem, kā arī pašiem dzīvoklis un nākamai vasarai uzplēsta zeme auzām un liniem. Ziemā piepelnīs - ir izsitīsies cauri. Lielākais, ka vajadzētu nopirkt vēl kādas pāris govis, aitas: barības diezgan - varētu pārdot sviestu un pienu, iemītu arī vairāk mēslu zemes labošanai. Cik pa vasaru viņu bij iekrājies, tos šoruden uzveda dārzam. Ja citādi nevarēs, būs jāpieņem lopi no kaimiņiem izbarošanai. Kaut bijusi tikai peļņa!
Pēteris aiziet uz muižu pie lielkunga, kas zin, dabūs ziemai darbu. Lielkungs ir ļoti laipns, slavē jaunā saimnieka čaklību un apsola peļņu pie baļķu ciršanas vai malkas vešanas.
Ziema uznāk, uzkrīt sniegs.
Pēteris ņemas ap muižas darbiem un malku.
«Vai tu nevarētu kādu brīsniņu atpūsties, saņemties spēkus?» Līze pārmet ne vienreiz vien.
Pēteris tik purina galvu.
«Atpūtīsies kapā,» viņš atbild rāmi.
Zināms, trūkums tad gan nevar uzmākties. Mazā ģimene pirmo gadu Vilkatīreļos pārcieš it labi, bet pavasarī Pēteris atnes no muižas veselus piecdesmit rubļus. Tā ir atlikusi peļņas daļa.
«Līz, še govs!» viņš sauc priecīgi un nomet paciņu papīra naudas uz galda.
Līze pārsteigta paņem naudu un sāk skaitīt. 50 rubļu!
«Tik daudz naudas!»
Līze noliek rūpīgi naudu uz galda un apķeras vīram ap kaklu.
«Tev taisnība, Pēter,» viņa šņukst, «es šaubījos, bet Dievs mums ir palīdzējis, mūsu dzīve ir atkal uz priekšu gājusi.»
Pēteris atstumj sievu laipni no sevis.
«Kas uz to Kungu paļaujas, tas ne uz smiltīm dibinās!» viņš nosaka svinīgi.
Atkal pavasaris. Sniegs ir nokusis, izšaujas bālidzeltenā zāle strautiņā, atraisās pumpuri kārkliem un elkšņiem. Pie Vilkatīreļiem, vispār pelēkai vecainei, stiepjas koši zaļa strīpa rudzu. Viņi ir labi pārziemojuši tagad izskatās spirgti un priecīgi.
Pagājušā vasarā Pēteris uz kāda gudrinieka pamācīšanu izceļamos celmus līdumā ir aizurbis ar resnu svārpstu un izurbto caurumu pildījis ar ūdeni, virsgalu aizsizdams ar tapu. Tagad viņš pieliek celmiem uguni, un tie izdeg līdz sīkākai saknītei. Paliek irdena un mīksta meža zeme. To ir viegli uzplēst, un vēl pavasarī viņu var apsēt ar auzām. Auzas aug griezdamās, tāpat kartupeļi.
Un katrs, kas brauc cauri Vilkatīreļiem, saka skaudīgi:
«Nu, paskat tik, kas te par zemi! Redz, kādi rudzi jau pirmā laikā, kas par auzām, kas par kartupeļiem! Arī lini nav smādējami. Vilkatīreļu saimnieki tiks bagāti.» Bet, ja braucējos ir sieviete, tad atbilde skan:
«Kādas govis, kā nozīdītas!»
Tiešām, var vēl pameklēt tik glītas govis kā Zelmeņu četras brūnaļas: treknas, spīdoši gludas un visas četras tumši brūnas. Un ko viņas piena dod! Zelmeniete katru nedēļu reizi brauc uz pilsētiņu pienu pārdot.
«Kas tiesa, tas tiesa, - Zelmeņi patiesi iedzīvosies.»
Vairojas arī ēku skaits. Jau klētij ir uzceltas spāres, un rija stāv darbā. Tagad ir pieņemti meistari un lieki strādnieki, lai darbus ātrāk pasteigtu. Nevar jau gaida, kamēr pienāks rudens un būs jākuļ labība. Kur tad noliks graudiņus? Jaunās ēkas izskatās glītas, un līdz ar viņu pieaugšanu pieaug arī vispārīgais iespaids, kādu viņas atstāj uz garāmbraucējiem. Spīdoši baltas un tīras, ielenktas kuplas labības pilnām druvām - visapkārt zaļais, rāmais mežs un smaržīgas zāles pilnās pļavas: tīrā paradīze!
«Jā, viņiem ir laime!»
Bet Griķēni brauc uz Vilkatīreļiem ciemā sauc tos par radiem, bučojas ar tiem un lūdz «mīļos radiņus» jo bieži pie sevis. Pats Griķēnu tēvs nezina Pēteri kā cildināt, kā slavēt. «Kas tev par uzcītību, čaklību un izturību, kādas saimnieka dāvanas! Desmit citu tavā vietā būtu izputējuši, bet tu iedzīvojies!» viņš mēdz sacīt.
Un brīnums! - Kādu svētdienu Vilkatīreļos ierodas pat muižas vagaris ar stallmeisteri Anckalniņu. Kā viņi iepleš acis, kad ierauga staltās ēkas un ražīgās druvas.
«Un tas viss bez maksas, bez nomas, par velti? Zelmenītis paliks stāvu bagāts,» Anckalniņš iesaucas rūgti.
«Nebūtu ticējis,» vagaris atņurd saīdzis. Viņam sametas ļoti nelaba dūša.
«Redz nu, tu teici, ka viņš izputēšot, ka te nekā nebūšot, norunāji mani... ej tagad pamēģini ar viņu mēroties, vai varēsi viņam blakus stāties? Bet pagaidi, kas būs vēl pēc gadiem! Viņš būs bagāts un turīgs saimnieks, drīzi pagastā ieņems pirmo vietu, bet tu - būsi un paliksi muižas vagarītis, kas katru gadu nobāž savu pussimtiņu uz interesēm. Bij man, muļķim, tevi klausīt!...»
«Kamdēļ tad klausīji, kas tevi spieda?»
«Cik te patīkami, cik te jauki! Tīrā paradīze: simtu - divi simti - trīs simti rubļu nežēlotu, kad varētu tikt pie tādām mājām.»
«Nu, parunā ar Zelmeni, kas zin, viņš tev kādu daļu atdos, jo visu triju māju grunts viņam tā kā tā būs par daudz.»
«Viņam par daudz? Kādēļ tad viņš no lielkunga pasteidzies visas daļas viens pats saņemt? Nebīsties, - Pēteris nav muļķis. Tu pie viņa vēl labi varētu pamācīties. Runā taču, ka viņš vēl šo rudeni esot nodomājis uzplēst visu triju māju zemi. Būšot sataisīt milzīgu talku, salūgšot vai pus pagasta saimniekus un - kas tas būs, uzplēsīs arī. Tad trīs gadi viņš ņems no tāda zemes gabala augļus par velti. Viņš drīz vien būs tūkstošnieks, gan pats redzēsi!»
«Nu, atpērc no Zelmeņa Tīreļus, kad tev viņu tik varen žēl,» vagaris atrūc mierīgi.
«Gaidi vien, ka viņš tev tos pārdos.»
Pēteris, pamanījis viesus, iznāk tiem pretī. Viņa ģīmis ir pilns laipnības un prieka.
«Kādi negaidīti ciemiņi!» viņš jautri iesaucas.
«Nu, jānāk taču palūkoties, sak, kā tam jaunajam saimniekam klājas?» vagaris smaida saldi.
«Sak, vai nav vilki norējuši?» iemetina Anckalniņš.
«Paldies Dievam, no vilkiem mēs nekā vēl nezinām, tikai odu, to mums Dieva svētība!» Pēteris atbild vientiesīgi.
«Nuja, meža malā,» vagaris apstiprina.
«Nu, kā tad klājas, vai grib arī augt?» Anckalniņš jautā.
«Kā redzat - paldies Dievam, nekas!»
«Ja tev arvien tā augs, tad jau nezināsi galā kur mantu likt,» vagaris piebilst.
«Zeme laba, tikai tur, pašā viņā stūrī, būs pāra pūrvietas sliktākas - apakšā pelēkā smilts. Citādi viscaur auglīga gruntszeme.»
«Un tu domā viens pats visu triju māju zemi pievārēt? Vai nepiekusīsi?» Anckalniņš brīnās.
«Tādu platību iekopt, - domāju, tas tev, Pēter, neatmaksāsies,» vagaris prāto.
Pēteris pasmaida.
«Nu, kā nu ies, ies,» viņš atbild blēdīgi, «jāmēģina vien ir, neizdosies - būs jāatstāj.»
«Zināms, vai nu kas bez pūlēm. Tikai es tavā vietā, Pēter, lieko grunti par labu atmaksu atdotu citiem. Tagad, kur tev tik labi paaudzis, ir izdevīgs laiks, ņēmāju netrūks.» Anckalniņš lūkojas platām acīm Pēterī.
Pēdējais brītiņu domā.
«Varbūt ka arī rastos.» viņš atbild rāmi, «bet ko nu vairs tagad no citam atdošanas, - pārkāpis suni, jākāpj pār asti!»
«Tā, tā,» Anckalniņš noņurd un paskatās ļauni uz vagari.
Vagaris izvelk no svārku kabatas pusstopu šņabja.
«Te mēs tev atnesām sāl' un maizi,» viņš saka, pasniegdams pudeli Pēterim.
«Lai jums simtu paldies! Kāda branga pudele! Nu, tad ienāciet jel, ciemiņi, atpūsties. Mēs gan vēl dzīvojam pagaidu istabā, bet, Dievs palīdzēs, nākamā gadā ceram celt dzīvojamo māju.»
«Es tavā vietā droši vien būtu izputējis.»
«Sparīgs tu esi, kas tiesa, tas tiesa,» vagaris glaimo.
«Pirmā laikā arī man diezgan raibi gāja, cik dažu labu reizi dūša draudēja saplakt, taču pārcietu.»
Pagaidu istabiņā viesus saņem Līze.
«Kādi mīļi viesi,» viņa iesaucas sirsnīgi.
«Are, atnesuši arī sāl' un maizi,» Pēteris paskaidro un uzliek pudeli galdā.
«Lai viesiem paldies! Atnāks rudens, nosūtīsim viņiem pa grozam sēņu vai ogu.»
«Nu, tās mantas jums gan te netrūkst?» Anckalniņš jautā un nosēstas uz pasniegtā krēsla.
«Netrūkst, netrūkst, mīļie, tepat klāt. Atliek tev kāds vaļas brītiņš, - ieskrien tik mežā un ņem, ko vēlies.»
«Tiešām paradīze!» vagaris nosaka skaudīgi.
«Tīrā Leiputrija!» Anckalniņš piebalso.
Pēteris sameklē glāzīti un attaisa pudeli. Līze ienes sieru, sviestu un maizi. Viesi tiek lūgti iebaudīt.
Viņi arī nekavējas aicinājumam paklausīt. Tiklab vagarim, kā Anckalniņam iet šņabis labi pie sirds: izstaigāšanās un šejienes dzidrais meža gaiss ēstgribu ir pamodinājuši lielā mērā.
Šņabis arī vislabākais līdzeklis modināt vaļsirdību un draudzīgu satiksmi. Pudele vēl nav pusē, kad vagaris jau uzsāk sarunu kuras dēļ īsteni ir atnācis.
«Pēter, brāl,» viņš uzsāk, «tu esi laimīgs cilvēks, tu esi labu lomu vilcis, - tu dzīvosi!»
«Kurš gan tādā labumā nedzīvotu!» Anckalniņš atsauca ātri.
«Pēter, brāl,» vagaris turpina, «mēs ar stallmeisteru šo pašu te - bijām lieli muļķi, nevis muļķi vien, bet gatavi vērši, ka nemācējām saņemt laimi. Man bij priekšroka, es būtu varējis tavā vietā sēdēt un varbūt tagad no vis tāpat saņemtu šņabja pudeli kā tu no manis.»
«Zināms, zināms, vagar, tev bija priekšroka.»
«Bij, bet izbija,» Anckalniņš smejas.
«Jā, zināms - izbija, ko vairs darīsi? Kod vai pirkstos, kod - neko nepalīdz. - Bet klausies, Pēter, kā būtu; kad tu vienas mājas zemi atdotu man, ko? Atmini, muižā mēs arvien bijām labi draugi? Tev papilnam pietiktu no divu māju zemes, un es tev labi atmaksātu... dzīvotum mēs kā brāļi!»
«Un man?» Anckalniņš iesaucas skaudīgi. «Kur tad man būs? Ne tev, vagar, tagad priekšroka, bet man. Tu mani piekrāpi, atvīli no mājām, izvīli 50 rubļus, kurus izdalījāties ar Zelmeni. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Man ir vienīgi tiesības prasīt savu māju atpakaļ, ne tev, vagar!»
«Eh, Anckalniņ, tu runā niekus! Tagad vairs nav veci laiki, katrs pats sev tuvākais.»
«Kā tad, un citam velc vai dvēseli laukā.»
«Ko, biedri, par niekiem strīdēsimies,» Pēteris iesaucas lai izlīdzinātu iekarsušos radiniekus, - «jūs man esat viens tikpat labs kā otrs. Apvainot negribu neviena. Tādēļ arī Vilkatīreļi paliks nedalīti, tādi, kādi viņi tagad ir. Kā spēšu, tā sitīšos ar viņiem cauri.»
«Nē, Pēter, manis tu nedrīksti atraidīt, es pats tev viņus izgādāju,» vagaris mācas virsū, - «saki tik, cik gribi atmaksas? Vai simtu rubļu pietiks? - Apdomājies, tā ir laba nauda.»
«Un ne par simts tūkstošiem arī ne, vagar! Es neesmu naudas kārs. Ja tu būtu izcietis visas tās grūtības, ko es uz šā zemes gabaliņa pieredzējis, tad arī saprastu, cik viņš man mīļš. - Viņš man ir tapis tikpat neatšķiram kā mana sieva vai mans dēls. Un vai tu gan, vagar, domā ka es vienu vai otru no tiem par 100 rubļiem atdotu?»
Vagaris samulst un sāk bungot ar pirkstiem pa galdu.
«Nuja nuja - sieva, bērni - tas ir cita lieta - - -» viņš dudina steidzīgi, «kā tad - tā cita lieta! - - Bet es neprasu pēc viņiem, es gribu grunti, zemi - saproti?... Pēter, brāl, tu zini, ko es spēju, kas es esmu. Man nemaz nevajaga ar tevi te kaulēties, man tik jāpieiet pie lielkunga, - bet, redz, negribu tevi apbēdināt; tu zini, es neesmu tāds cilvēks. Nu, kā tad paliek? Došu tev 150 rubļus, tā kā zeme tev te tik mīļa tikusi, vai ne? Ar to tu būsi mierā?»
«Nepūlies, vagar. Ja lielkungs tev zemi dod, - ņem es no savas galvas nedošu nekā,» Pēteris cieti nosaka.
Anckalniņš smejas.
«Ko tu ņirgājies?» Vagaris griežas pret viņu. «Vai tev āda niez?»
«Neizdevās, ko?» Anckalniņš berž rokas.
«Neizdevās? Tu domā? - Nu, Anckalniņ, varu tev sacīt, ka tu, kaut tu gan esi mans radinieks, tomēr esi pēdīgais mūļa un plānprātiņš. Ja es ko gribēšu, tad arī to dabūšu, vai saproti? Bet Pēteris ir mans draugs, es negribu ar viņu nīsties. Mēs iztiksim ar labu. Viena roka mazgā otru - abas baltas. - Pēteris mājas nopircis nav, un lielkungs to var katru brīdi izcelt laukā, vai tu saproti šo lietu? Un kur te vainu nevar atrast! Vai tev lops ieskrējis mežā, zaķis pašāvies gar bises galu, vai arī kāds vezums malkas aizslīdējis uz pilsētu, - eh! manis lai neviens nemāca! Vai tā nav, Pēter?»
Pēteris purina īgni galvu.
«Tu maldies, vagar! Mednieks neesmu, bises man nav, un lopus man brīv arī mežā ganīt. Bet malku zagt man nav vajadzīgs, man viņas ir pārpilnībā.»
Vagaris paceļ pirkstu un, vienu aci piemiedzis, sauc:
«Nu, nu, Pēter, nu! Ļaudis domā dažādi par tavu ātru dzīvošanos. Veselu gadu tev bij jāpērk maize, pārtika, sēkla, - pirmo gadu tev nekā nepaauga, - bij jādomā, badā nomirsiet kā peles slazdos, bet paskaties pavasarī, kad veciem saimniekiem pat graša nav, Zelmeņam naudas diezgan, viņš tev pērk lopus un dzīvo zaļi!»
«Vai kāds domā, ka es savu naudu netaisni ieguvis?» Pētera ģīmis pārklājas pelēku bālumu.
«Domā, nedomā... kas pasaulei muti aizbāzīs!»
«Klau, vagar! Vai tu esi no kāda dzirdējis par man ļaunas valodas? Saki droši!»
«Kas man daļas gar to, ko citi runā vai domā.»
«Ja tā, vagar, tad tu pats esi nelāga cilvēks.»
«Es - nelāga cilvēks? - Anckalniņ, vai tu dzirdi?»
«Jā, tas tu esi,» Anckalniņš saka sīvi, «un vēl vairāk: tu esi īsts māns un krāpnieks!»
«Uh!» vagaris uzsprāgst kājās. «Jūs manis pieminēsiet, to es jums saku; jūs manis pieminēsiet!»
Žigli viņš apgāž šņabja pudeli un, pavadīts no Anckalniņa, aizskrien projām. Svārku stērbeles vējā plivinās.