JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

X
VIŅA VĀRDS LAI IR AUGSTI SLAVĒTS

Rudenī Vilkatīreļos sabrauc ļaudis ar zirgiem un arkliem. Pēteris stāv pie klētsdurvīm ar pudeli rokā, un katram jaunpiebraukušam jādzer viens šņabis. Līze čakli tekalē no vienas ēkas otrā, no klēts uz namiņu, no namiņa uz klēti, un allaž kaut ko paslēpj priekšautā. Nabadzītei šodien karsta diena: tik daudz viesu, visi jāuzņem, visi jāpamielo. Šorīt agri nokāva jēru, tagad gaļa jau lielajā katlā vārās, mutuļus mezdama: bet, lai zupa izdotos īsti pa godam, tad tai jāpieliek arī kartupeļi un sauja rīsu klāt.
Lielākā daļa talcinieku ir jauni puiši, tāpēc tad arī sētvidū dzirdama tik jautra čalošana un pārgalvīga triekšana.
«Tīreļtēv,» kāds no puišiem skaļi uzrunā Pēteri, «domāju, ka laiks pie darba! Kas vēlāk nāks, gan lauku atradīs, visus jau tā kā tā nesagaidīsim.»
«Lai nu lai, Kārkliņ,» Pēteris atbild rāmi, «gan jau vēl ir darbu pasteigsim. Vispirms ieturēsim azaidu, tad pie darba. Neēdušam darbs lāga neveicas, un jūs gan šorīt neviens vēl nekā nebūsat baudījuši.»
«Nieki, Tīreļtēv,» otrs puisis atsaucas brammanīgi, «kas tad tagad nu vairs tā uz ēšanu skatās kā agrākos laikos. Mūsu saimnieks savus ļaudis baro divreiz dienā: pusdienā m vakarā, bet pats ēd divreiz nedēļā: trešdien un svētdien. Saka, ka tas esot veselīgi un tā varot divi simti gadus vecumu piedzīvot.»
Citi talcinieki smejas, smejas arī Pēteris.
«Liels mēlgalis,» viņš nosaka laipni un aizmetas uz namiņu. -
«Nu, Līz, vai būs drīz brokastis?» viņš vaicā nepacietīgi. «Paliekam vēlu, - cik tad nu tagad tās dienas.»
«Būs tūlīt, tūlīt!»
Līze krauj gaļas gabalus bļodās un pārlej tos ar zupu.
Namiņā ir sabīdīti divi galdi viens otra galā un abi pārsegti ar baltu galdautu. Še tiek saliktas gaļas bļodas ar karotēm un maizi. Tad viesus lūdz iebaudīt.
Pēteris pats arī nosēstas pie galda un atglauda matus no pieres.
«Ņemat, ciemiņi, par labu, ko Dievs svētījis,» viņš saka it kā atvainodamies un pastumj šņabja glāzīti tuvākajam.
Tas ir jau labi pavecs cilvēks, grumbainu seju un grūtsirdīgām acīm.
«Dievs gausin!» pēdējais saka dievbijīgi un pārmet krustu. «Āmen!» Pēteris piemetina tikko dzirdami, un puiši nokar svinīgi galvas.
Ēsts tiek steidzīgi un klusu. Katrs, izvilcis no kabatas savu saliecamo nazi, griež ar to pa kumosam gaļas, ēd un piestrebj ar biezām koka karotēm zupu. Lieku šķīvju vai bļodiņu nav, visi ēd no lielām, kopīgām bļodām.
Bet, kad tad pēc brokastīm talcinieki izklīst pa sētas rūmi sarīkot arklus un zirgus uz darbu, tad mežs skan vien no puišu gavilēm.
«Aiziet!» kāds uzsauc, kas pirmais ticis gatavs.
«Sasper jods to zaļo krūzi, es pie zemes turēšos!» uzvelk otrs, un drīz citi viņu pabalsta.
Jaunajā plēsumā parādās pirmā vaga. To izdzen pats Pēteris, tai seko otrā... trešā... ceturtā... piektā... vesela strīpa ar reizi top melna. «Ja tā iet,» nodomā jaunais saimnieks, dzīdams otru vagu, «tad man trijās dienās visa zeme uzplēsta.»
Bet vēl arvien pienāk talcinieki klāt. Ap pusdienas laiku Pēteris saskaita 15 arklus, - tas ir spēks!...
Anckalniņš nav maldījies: Zelmenis uzplēsa vienā pašā
rudenī visu atlikušo zemi un nākamā gadā jau varēs ņemt augļus. Iesēs linus, iesēs auzas - padosies, paaugs tiku tikām.
Vagari tas vareni grauž.
«Nu, vai nav tā, kā teicu?» Anckalniņš kaitina. «Vai Zelmenis nav gudrāks par tevi?»
«Par grasi viņam gudrības!» vagaris nospļaujas. «Tādā vietā katrs var būt gudrs. Bet lai tikai pasitas viņam kaut kas šķībi, - ir gudrība būs vējā.»
«Par to neraizējies, zeme nav pamāte. Kā tu viņu kopsi, tā viņa tevi mīlēs, - un Pēteris ir čakls.»
«Domāju, ka vēl ir par agru viņu slavēt. - Vajaga nogaidīt.»
Un nevis vagaris ar Anckalniņu vien gaida, lai Zelmeņiem ļauni klātos, bet ir arī vēl daudz citu, kam gribētos ietikt Vilkatīreļos par saimniekiem. Tikai cerības dienu no dienas mazinās - Zelmeņi netop vājāki, bet arvienu stiprāki. Jau trešajā gadā viņiem ir pilna mājas saime un pilns inventārs.
Taisnība, abus jaunos zirgus Pēteris esot no Mauska paņēmis uz parāda, bet kas tas būs priekš viņa - simts astoņdesmit rubļi? Šogad atkal neredzēti audzis: rudzi kā kārkli, lini kā jūra un auzas - vilnis vilnī; bet jāmaksā tam nav nekas. Būs stāvu bagāts!
Reizēm skaudīgās runas aizsniedz arī pašu Vilkatīreļu saimnieku ausis, bet Pēteris tik pasmaida.
«Mums tekā nebij, kad šurpu atnācām,» viņš gudro, «nekā arī nebūs, kad no šejienes aiziesim. Ja Dieviņš mūsu pūles svētīs, viss būs - Jurīšam.»
«Vis viņam,» Līze apstiprina.
«Mums pietiks ar apziņu, ka dzīvojam zem pašu pajumtes un ka varam apkopt savu gabaliņu zemes, citam padomu neprasot. Lūk, istaba būs šoruden gatava, vēl šoruden sastādīsim dārzā ābeles un ogu krūmus.»
«Vai zini, Pēter taču labi dzīvot savā mājā!»
«Labi, zināms; bet par savām lietām neaizmirsti, ka mums Jurītis jāsūta skolā.»
«Vai prāts, tik jaunu!»
«Ar astoņiem gadiem priekš skolas neviens nav par jaunu.»
«Bet viņš tāds maziņš un vārgs, būs citiem bērniem tikai par kāju pameslu.»
«Nekas, gan izaugs.»
Līze uzbudinās.
«Bet, Pēter, tā taču nevar būt tava nopietnība?»
«Nopietnība - zināms,» Pēteris atbild stingri, «lielākā nopietnība. Kā tikai beigsim kult, tūdaļ - marš, uz skolu! Puikam jāmācās tad, kad tas vēl nevar strādāt grūtus darbus, vēlāk tam priekš mācīšanās nebūs vaļas.»
«Mēs tak norunājam skolot viņu par muižkungu?»
«Viss viena alga - strādāt tam tā kā tā būs jāstrādā.»
«Tomēr ne tik prasti darbi kā mums?»
Pēteris sapīkst.
«Ne tik prasti kā mums?» viņš zobojas. «Vai tu domā, ka viņa laikos Vilkatīreļu zemi izcilās ar zelta dakšiņām? Jeb vai tu domā, ka es Jurīti tādēļ gribu izskolot, lai viņš aizietu no šejienes projām, atdotu mūsu mājas svešiniekam un pats paliktu atkal bez sava kaktiņa, bez pajumtes, kā mēs reiz bijām? Ja tu tā domā, tad tu maldies. Vilkatīreļiem priekš katra Zelmeņa būs būt un palikt par svētumu. Viņi nedrīkst nākt svešinieku rokās, kamēr vēl kāds no mūsu saknes būs dzīvs. Vilkatīreļi ir rasināti mūsu sviedriem, mēsloti mūsu spēkiem, mūsu dzīvības spēki ir pārvērtuši šo neauglīgo vecaini par auglīgām druvām!»
Līzei iešaujas prātā pirmais gads Vilkatīreļos, un viņas acis top mitras. Pēterim ir taisnība, Jurīšam jāpaliek par tēva pēcnācēju. Tādu māju kā Vilkatīreļi nedrīkst izlaist no ģimenes... zināms, ne! Zeme ielabosies, saaugs dārzi, saaugs koki, kas te būs par dzīvi! - Būs dzīve, būs!
Pēteris ieiet jauntaisāmajā istabā un paskatās, kā grīdu liek, tad iznāk laukā un paceļ, acis uz jumtu. Uz jumta sēd šķindeļu sitējs.
«Klau, Vaivariņ, naglu netaupi, - arī nesteidzies, jumts nedrīkst ziemā sniegu cauri laist,» Pēteris uzrunā šķindeļu sitēju.
«Dzirdu, saimniek, dzirdu,» uzrunātais atsaucas, «kas tad man naglas ko žēlot, neba tad tās manas.»
Pēteris pakasa domīgi aiz auss: nuja, Vaivariņam taisnība. Pēc tam viņš aiziet uz klēti, paņem sieku un dodas uz riju.
Šorīt izkūla pēdējos rudzus, redzēs, cik tad nu pavisam būs iznācis? Labi būtu, kad iznāktu no rudziem tik daudz, ka žīdam varētu samaksāt zirgus. Miežu būs gan vairāk, bet no tiem būs jāmaksā istabas būve. Nevar vēl zināt, vai tik daudz iznāks? Nu - ja nu īsti iztrūks, tad piemetinās no auzām, lai arī par to pārdošanai diezin cik neatliks. Lopi pa ziemu nevar palikt bez miltiem. Laime vēl, ka lini šogad tik labi padevušies, - iznāks saimei alga, un tad arī tik tā līdz nagu galiem cauri būs. Bet ļaudis spriedelē no diezin kādas bagātības! - Pēteris smīn: «Jā, jā, tuvākā grasi ieraugām arvien desmitkārt lielāku un mīļāku nekā savu!»
Kalpi patlaban nobeiguši rudzus tīrīt un nu ņemas pieslaucīt klonu. Pie durvīm redzama laba guba dzeltenu apaļu graudu.
«Jau cauri?» Pēteris brīnās, ienākdams klonā.
«Uz galu sacēlās brangs vējš, steidz tik sietā bērt,» viens no kalpiem paskaidro.
«Šodien vētīšana gāja kā ar «dampi»,» otrs piemetina.
«Vai daudz būs šorīt biris?» Pēteris jautā un noliek sieku pie graudu gubas.
«Vairāk nekā aizvakarrīt katrā ziņā.»
«Vismaz savu pūru 12 būs.»
«Tad padodat tik maisus, sāksim mērīt.»
Kalpi noslien slotas pie sienas un salasa maisus, kuri sakrauti klona kaktos. Saimnieks nometas pie graudu gubas uz ceļgaliem, atspiež sieku pret krūtīm, abām rokām rauš un rauš zeltainos graudus siekā.
Pārmeklējis maisu, vai tanī dažkārt nav kādi nepamanīti caurumi, viens no kalpiem nostājas Pēterim blakus, kamēr otrs paņem slotu un ogli.
Mērīšana iet veikli uz priekšu. Pēc katra izbērta sieka rodas melna strīpiņa uz sienas. Tādu tur jau ir kādās l5 vietās.
Guba arvienu vairāk sašļūk, un maisi pildās. Te klona durvis atveras un tanīs parādās Simka ar sarkano bārzdu.
«Labdien, Tīreļsaimenikes,» viņš sveicina savā žīdu izloksnē un sniedzas ar vienu roku pēc graudiem, ar otru krata Pētera roku.
«Nu, palūk tik kas tādam nekait,» kalps Antons uzsāk, zīmēdamies uz Simku, «viņš tev, iesēdies zirgā, tikai pabraukājas, bet mums priekš viņa jātīra graudi un jāpelna viņa meitām pūra nauda.»
Simka svārsta graudus saujā, ieņem mutē, pabārsta no vienas saujas otrā.
«Nu, kas būs, saimenik?» viņš jautā, pagriezies pret Pēteri.
«Kas būs? - Kas tad lai būtu?»
«Cik daudz pārdose?»
«Kāda būs cena, tā pārdošu.»
«Tagad rudzes cēlusēs - 55 kap. pude došu.»
«Melo, brāl Simka, - par tādiem graudiem?» Antons pasteidzas žīdu norāt.
«Tas ir tas cenes, es nevar neko darīt,» Simka atbild, plecus raustīdams.
«Nestāst', žīdiņ, niekus,» otrs kalps ierunājas, «vakar vecais Griķēns pārbraucis no Rīgas un stāstījis, ka par rudzu miltiem dabūjis 95 kap. pudā, bet tev rudzi maksā tikai 55 kapeikas! Palūk tik, tāpēc tev ar bārzda tāda apsvilusi, ka tik daudz melo.»
«Andrej, neplukši niekus!» Pēteris apsauc runātāju un pagriežas pret žīdu. «Ja dosi 58 kap. pudā, tad tirgosim, citādi runāt tev velti.»
«To nevaru dot. Posem Rīge mokse 57 1/2 kapeik, kur palik sūtījums, frahtes, strādniekes? Posem arī kas jānopelna.»
«Tad atbrauc kādas nedēļas vēlāk, varbūt varēsi maksāt.»
«Es jums tik vor socīt, ka drīzāk rudzes kritīses nekā celes, tāpēc nemoz negaidet. Tā kā jūsem ir mums vecs kunde, tad - -» Simka pagrābj atkal sauju graudu, svārsta, košļā, berzē, tad izmet atpakaļ gubā, - «nu, lai arī iet 56 kap. pude! Vairek, nudien, nevore.»
«Bez 58 nebūs.»
«Ardevin!» Simka sniedz roku un taisās aiziet, bet pienāk beigās vēlreiz pie graudu gubas, pagrābj sauju un vēlreiz ņemas graudus bārstīt, glaudīt, svārstīt un košļāt.
«Nē, vairak nevar - ardev!»
Žīds iet, bet durvīs vēlreiz atgriežas.
«Nu, kas būs, saimenik? Par 56 ar nebūs?»
«Nebūs.»
«Ardev! - Nu, par 56 1/2? Nebūs?»
«Šoreiz nebūs vēl.»
«Tad dzīvoit vesel. Tok apdom, tas ir labe naudin - 56 1/2 kap.?»
«Liela nelaime nebūs, ja graudi drusku nogulēsies apcirknī!»
«Kā zinat; ardev!»
Un nu žīds patiesi aiziet. Kalpi tam nosmejas pakaļ; bet Pēteris ieber pēdējo sieku maisā. Tad viņš rūpīgi aizsien maisam galu, pievelk ar ogli vēl vienu strīpiņu un nu ņemas visas strīpiņas saskaitīt. Ik pa trīsdesmit strīpiņām viņš uzvelk savrup citu lielāku strīpu. Tādā kārtā tam iznāk 17 lielas strīpas un 22 mazas atliek pāri. Katra no lielajām strīpām iztaisa 10 pūru, 10 tādu iztaisa 100 pūru, septiņas - 70, tas ir simtu un septiņdesmit. Trīs mazās iztaisa vienu pūru, par diviem pūriem būs sešas, par trim - deviņas, sešiem astoņpadsmit, par septiņiem vēl trīs klāt - būs 21 strīpiņa, tas iztaisa septiņi pūri un vienu sieku, pavisam 177 pūri ar vienu sieku.
Pēteris pasmīn par iznākumu.
«Gods Dievam, audzis nekas!» viņš nosaka dievbijīgi.
«Citiem šogad tukši lauki,» Antons priecājas par sava saimnieka laimi.
Kamēr kalpi aiziet pēc zirgiem, ar ko pārvest labību uz klēti, tikām Pēteris ieiet rijā palūkot, kā kalst mieži. Viņš apskatās krāsni, patausta ārdos: kalst labi, varēs rīt rītā kult. Lai Dievs dod, ka arī mieži tik labi birtu kā rudzi.
Pēteris soļo domīgi uz māju pusi. Cik gan varēs rudzu pārdot? 40 pūrus izsēja, pašiem maizītei jāpatura 15 pūru, saimei jāaiztaupa - 30, tas būtu 85 pūri. Pavisam bij 177, tad atliktu: 85 no simta būtu 15; 15 un 77 būtu kopā astoņdesmit - septiņi un - astoņdesmit septiņi un 5 būs deviņdesmit divi! Trīsdesmit divi pūri jāpatur drošības labad nākamam gadam, tātad pārdot varētu 60 pūrus. Piecdesmit septiņas kapeikas pudā, tas iztaisītu: piecdesmit ar piecdesmit un vēl piecdesmit - ir rublis un piecdesmit; septiņi ar septiņi un vēl septiņi ir - četrpadsmit un divdesmit viens. Rublis piecdesmit un kvarts ir rublis septiņdesmit pieci, četras kapeikas atpakaļ - pūrs iznāk uz 1 rubli 71 kap. Tad simtu pūru maksātu 171 rubli, 50 pūru - pusi no tā, kas būtu - - 50 un 30 ir 80, puse no 10 ir 5, tas ir astoņdesmit pieci rubļi un pusrublis...
Pēteris apstājas gluži izbijies: tikai 85 rubļi un 50 kapeikas? Vai viņš nav pārrēķinājies? Tad jau priekš zirgu nomaksas no rudziem iztrūktu vesels simts - jā, taisni vesels simts bez pieciem rubļiem! Nē, tik traki nevar būt, jāpārrēķina vēlreiz.
Un nabadziņš rēķina ar baiļu sviedriem vaigā, bet vairāk neiznāk. Viņš grūti nopūšas, pastumda cepuri no vienas puses uz otru un svarīgi lūkojas uz nopļauto rudzu lauku. Cik tur sviedru nav nolijis uz asajiem rugājiem, un - panākums taču tik mazs! Kas tad lai būtu bijis, ja Dieviņš nebūtu tik labi audzējis? - Nu, zināms, ko sūdzēties nav, par to atkal iekrājas mājas inventārs - tā jau arī manta. Paldies Dievam, nākamā gada rudzi arī izskatās spirgti un tumši zaļi, kas zin, varēs pārdot liekos 30 pūrus. Gan tad iztrūkumu papildīs vai nu no liniem, vai kartupeļiem...
Kalpi pārbrauc ar labības maisiem. Pēteris paskatās uz sauli un liek maisus sakraut neizbērtus klētsvidū.
«Lai viņi paliek, lai, varbūt gadās pārdot, iznāks lieka bārstīšana,» viņš izskaidro kalpiem, «bet tagad iesim miežus vest. Pasaucat Trīni, lai nāk piekasīt, varbūt varēsim līdz vakaram novest; tad būtu visa labība pajumtē.»
Zirgi ir čakli un strādnieki ne mazāk, tādēļ vešana labi veicas. Vezums aiz vezuma piebrauc pie rijas un izkrauj vedamo pažobelē. Šķūnī gan būtu labāk, bet tas jau līdz jumtam pilns ar auzām un agrāk ievestajiem miežiem. Daļa miežu pat samesta rijas sānos kaudzē. Ja Dieviņš palīdzēs, uz priekšdienām būs jārauga klona galā uzcelt otrs šķūnis; nāks vēl jauni lauki klāt, nebūs, kur labību nolikt.
«Andrej, nu tik vazo!» Antons uzsauc otram kalpam, pabraukdams tukšā viņa pilnajam vezumam garām. «Mūsu saimniekam būs pirmajam visi lauki tīri.»
«Tad nebrauc jel virsū!» Andrejs atbild errīgi. - «Vai traks palicis, vai?»
«Evrā!» Antons uzšauj zirgam un aizlaižas auļiem vien. Kupls putekļu mākonis kā gara strēmele nostiepjas viņam pakaļ.
Sārtums vakara pusē top arvien bālāks un bālāks. Ēnas gar meža malu sabiezē tumšā krēslā. No strautiņa paceļas balta migla.
Līze ar māju meitu Grietu ir nokopušas lopus un rīkojas ap vakariņām. Galdā nāk vārīti kartupeļi ar biezu pienu, sīpoliem un ķērnes pienu. Pie tam rīkotājas pašas arī iemet pa atlupušai kartupeļu drumslai mutē.
«Vai esat dzirdējusi, saimniec, ka Ķiguļu Marijai kāzas izputējušas?» Grieta uzrunā Līzi.
«Ej, ej?»
«Kā tad. Viņnedēļ saimniece tai likusi novārīt kartupeļus ar mizu. To šī arī izdarījusi, bet, kad kartupeļus cēlusi no uguns, diez, kā gadījies, kā ne, paklupusi un noplucinājusi kājas, rokas un ģīmi. Zināms, miegaina jau Marija palaikam bijusi, bet, kā viņa ar degunu katlā tikusi, - to lai Dievs zin. Brūtgāns to izdzirdis, - uz vietas atteicis.»
«No Ķiguļu Marijas arī nevienam liela prieka nebūs, viņa tik tāds puscilvēciņš.»
Pārnāk Pēteris ar kalpiem. Sievieši apklus.
«Paldies Dievam! Lauki nu tīri!» Pēteris saka jautri un nokar striķi vadzī.
Kalpi sēstas pie galda.
«Ak tad nobeidzāt gan?» Līze jautā.
«Kā nieku!» Andrejs atbild dūšīgi.
Vakariņas paiet klusi. Visi sajūt nogurumu kaulos un taisās pie miera. Rītā būs atkal agri jāceļas. Tikai pats saimnieks, pretim savam paradumam, paliek vēl pie galda sēdot.
Sieva to bažīgi uzlūko vienreiz - otrreiz, bet nekā nesaka. Vai viņam kas atgadījies?
Pēdīgi, kad saime novākusies savās rūmēs - priekš viņas jau viena istaba pasteigta jaunajā dzīvojamā mājā, - Pēteris iesāk runāt:
«Diezi, diezi, kā būs,» viņš saka gausi, «mēs nenāksim cauri.»
«Nu - -?»
«Šodien bij Simka, par rudziem sola tikai 56 1/2 kap. pudā. Pārdot varēsim ap 60 pūru, un tas tik būtu 85 rubļi un 50 kapeikas. Bet es cerēju, ka no rudziem vien iznāks Mauskas parāds.»
«Vai tad daudz tev trūks?»
«100 bez 5 rubļiem.»
Līze nokar domīgi galvu.
«Nu, varbūt ka atliks kas no miežiem vai auzām?»
«Nav ko cerēt. Cik no miežiem būs ko pārdot, tas izies viss par istabas būvi. Labi, ja pietiktu. Un auzas gan nav daudz ko skaitīt, paturēs sēklai un barībai, maz tad arī atliks.»
«30 rubļu mums vēl ir no piena naudas.»
«Tomēr nepietiks.»
«Tad pārdosim labības vairāk, varbūt pat kādu lopu, vai paši spiedīsimies sīkāk cauri,» Līze atbild viegli.
Pēteris krata galvu.
«Visbriesmīgākie ir parādi. Tu nevari iedomāties, kā mani moka Mauskas 180 rubļi! Man tā vien liekas, ka aiz katra koka, aiz katra celma būtu paslēpies kāds Mauskus.»
«Lieliem kungiem ir tādas bagātas muižas un tomēr parādi?»
«Vai tu domā, ka parādi viņiem nāk par svētību? Par cik dažu labu muižu nākotnē nāks sveši valdnieki, un tie būs izauguši no parādiem.»
«Liela lieta! Ja jau pavisam vairs nekādi nevarēsim, tad atdosim Mauskam zirgus atpakaļ.»
«Varbūt ka tik tālu arī nenāksim, bet labi ir, ka visu pārdomā un apskata no ļaunās puses.»
Pēc tam Pēteris dodas pie miera. Līze vēl nokopj galdu un tad arī sāk izģērbties. Jurītis jau sen saldi iemidzis, viņš visu dienu ganos bijis.
Ārā top tumšāks. Debesis pārklātas tumšiem mākoņiem, tikai baltie šķindeļu jumti reizām bāli ievizas.
Visapkārt tik kluss! Kaut kur tālu tālumā rej suns, un viņa balss brīžiem mežā atšalc kā lēns dvašas pūtiens. Taču drīzi arī tas vairs nav dzirdams. Mežs sāk šņākt un top nemierīgs: ceļas skarbs rīta vējš.
Piepeši pār Vilkatīreļu rijas jumtu paplātās it kā migla, tad sabiezē, lokās uz vienu un otru pusi, izklīst, sadrūp gabalos tad pazūd pavisam. Tā kustas odu bars vakara krēslā; bet viņš nav tik straujš, tik biezs un tik liels. Lūk, melns mutulis izveļas gaisā un acumirkli pazūd tumsā. Arvienu biezāka, arvienu kuplāka un šausmīgāka top savādā migla... kas tas ir? Vai jumtā kaut kas nepaspīdēja, kā kvēlojoša vilka acs?...
Vējš iešalcas un iegaudojas. Stāva, spēcīga liesma izšaujas no jumta un pārlej visu apkārtni ar asiņu sārtu krāsu.
Žēlīgais Dievs, ugunsgrēks! - Ugunsgrēks!... Bet Pēteris, Līze un visa saime guļ. Nogurušam cilvēkam pirmmiedzis tik salds un ciets. Kas pamodinās nabaga cilvēkus, kas darīs uzmanīgus uz briesmām? Vai drūmā meža šalkšana, kas pārspēj pat uguns sprēgāšanu?
Uguns viegli un jautri lēkā pa rijas jumtu, apņem labības kaudzes un pažobeles. Liesmas sitas pa durvīm un logiem laukā. Reizēm tās nelāgā ierūcas, kad vējš par skarbu uzdrāžas virsū.
Deg, Vilkatīreļu bagātība deg!
Liesmas arvienu pieaug. Lieli dzirksteļu blāķi paceļas, pārklāj zemi, klēts un kūts jumtus, lai galā nobirtu meža malā pa zaļo egļu skujām. Jau sāk kūpēt klēts jumts, drīz paceļas arī dūmi virs kūts, - tikai jaunā istaba stāv nomaļus un it kā brīnās...
«Glābiet! Glābiet!» atbalsojas mežā skaļi un šausmīgi.
Ar reizi rodas dzīvība ap uguns sagrābtajām ēkām. Redzami puskaili ļaudis, neapsegtām galvām, kailām krūtīm un basām kājām. Izmisuši viņi šaudos šurpu turpu, vaimanā un lauza rokas. Tikai viens, tas stāv kā par stabu palicis un plati ieplestām acīm lūkojas uguns jūrā. Piepeši viņš saraujas.
«Jurītis! - kur ir Jurītis?» viņš kliedz, un viņa balss iespiežas dziļi mežā.
«Te, te,» atbild vaimanu pilna balss, un kaukdama un gaudodama Pēterim tuvojas sieva ar puisēnu rokas.
Acumirkli Pēteris noskatās cieši abos, kā kad gribētu pārliecināties, vai tiešām tie ir viņa meklējamie, tad saka stingri un mierīgi:
«Līz, tu paliec pie istabas un uzraugi puisēnu. Ne soli pie ugunsgrēka! Vai dzirdi?»
«Vai Dieviņ! vai Dieviņ! mūsu mantiņa, mūsu pūles! Kamdēļ mēs šeitan atnācām, uz šo posta un nelaimes vietu? - Vai Dieviņ! vai Dieviņ! ko tik nu iesāksim!» Līze vaimanā un kulstās ar kājām pa zemi.
«Vīri, šurp!» Pēteris uzsauc laimes ļaudīm un amatniekiem, kuri šaudās apkārt kā bez galvas. «Par visām lietām glābsim lopus.»
Visi steidzas uz kūti. Lopi negrib neparko nākt no ēkas laukā. Viņi gandrīz nešus jāiznes; bet, kad tie reizi laukā tikuši, tad sprūk kur kurais un nozūd tumsā. Ar zirgiem iet vieglāk. Antons dabūjis namiņa priekšā apaušus, uzmet tos zirgiem galvā, un zirgi paklausa gluži labi.
Paldies Dievam, lopus padodas izglābt, bet tad arī viss jumts jau liesmās.
Ļaudis, reiz glābšanas darbus uzsākuši, nāk pie samaņas un nav vairs mudināmi. Citi ir ielauzušies klētī, citi namiņā. Katrs nes laukā, ko tik var. Iznes Līzes drēbju lādi, galdus, krēslus, galu, miltu tīni un dienā klētī noliktos labības maisus.
Diemžēl, uguns neļauj ilgi darboties. Drīz viņa aizšauj savu nāves zobenu ieejai priekšā, un ļaudis tad var mierīgi noskatīties, kā viss sadeg, ēkas, labība, manta, barība - viss, viss! Atliks tik trīs kvēlošu ogļu čupas...
Saimes ļaudis paskatās uz saimnieku un nokar drūmi galvu.
Pēteris lūkojas stīviem skatiem ugunī, un uz kreisā vaiga tam sastingusi spodra rasas pile.
«Tas ir ļaundara darbs,» Antons iedrošinās izsacīt domas.
Saimnieks apgriežas un steidzas uz istabu. Līze ir nolikusi puisēnu zemē, dauza galvu pret sienu un raud. Pēteris uzņem Turīti uz rokas. Puisēns apķeras tēvam ap kaklu. Tas pievelk viņu pie sevis un saka:
«Dēliņ! Dievs ir liels, Viņa vārds lai ir augsti teikts un augsti slavēts!»
«Bet, tēt, man salst, kur ir mani svārciņi?» mazais šņukst.