JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XI
NOŽĒLOJAMIE CILVĒKI

Zelmeņi ir nožēlojami ļaudis! - gaužas viss pagasts, bet neviena roka, neviens pirkstiņš nepastiepjas, lai nelaimīgajiem palīdzētu.
«Nu, redzēsi gan, vai Pēteris tagad arī vēl būs tik gudrs kā agrāk,» vagaris zobo Anckalniņu.
Stallmeisters pasmīn.
«Zināms, vieglas dienas viņam nebūs, viss jāuzsāk no jauna, tik jaukā kā istaba un uzplēstā zeme atlikusi, bet vai viņš tādēļ jau putēs?»
«Uzplēstā zeme, parāds Mauskam un būvmeistariem, jā, tas tam atlicis,» vagaris čalo priecīgi. «Man šķiet, ka šito spērienu viņš ne izturēs. Ar ko viņš aizmaksās parādus, kur ņems kokus, ar ko jaunas ēkas celt, ar ko nākamā vasarā apsēs laukus? Lielkungs esot bijis bezgala pikts, kad dabūjis dzirdēt par nelaimi. Esot lamājies par Pēteri nežēlīgā kārtā. Kā tik cilvēks varot būt tāds liels lops un neapdrošināt savas ēkas. Tagad lai gādājot par būvmateriālu pats, viņš par brīvu nedošot ne šķestras. Bet, ja Zelmenis līdz nākamam rudenim nebūšot ēkas no jauna uzcēlis, tad aiztrenkšot to par kaklu un par galvu prom!»
«Vai tu biji klāt, kad lielkungs tā teica?»
«Man sulainis stāstīja, un tas nemelos.»
«Par ko tad negādā, lai kumoss nepaiet mūsu mutei garām?»
«Nebīsties, nekur nepaliks!»
«Bet ja nu kāds pa to starpu atpērk no Zelmeņa Vilkatīreļu tiesības?» Anckalniņš jautā, aci piemiedzis.
Vagaris top domīgs.
«Liela prasīšana, vai lielkungs kuru katru gribēs pretim ņemt?»
«Kādēļ gan ne? Vai viņam nav viena alga, kas maksā renti?»
«Renti - zināms; bet Zelmeņam vēl ir divi brīvgadi un zeme visa gatava. Kad labi padodas, par gadu var ieņemt skaidras peļņas vien 500 līdz 700 rubļu! Tā ir nauda, ar to var ko iesākt.»
«Nauda, zināms, bet par to arī būtu ēkas jāceļ.»
«Ēkas - jā; katrs gan uzņemsies ēkas uzcelt, bet vai arī uzcels? Tas, lūk, tas āķis, kādēļ katrs nevar Vilkatīreļos iesprukt, tur vajaga uzticama cilvēka.»
«Un es - -» Anckalniņš iesaucas žirgti, «es būtu ar mieru vēl katru gadu simtu rubļu piemaksāt.»
«Anckalniņ, vai zini, tu esi liels muļķis! Darbs tik lielam kungam dabūt to zināt, ko tu te tagad plukšķi, mūžam tu tad Vilkatīreļos nedzīvotu.»
«Gan laikam tu - -?»
«Lielkungs uzliktu tev tādu nomu, ka tu nespētu maksāt. Vislabākais ir drusku nogaidīt un - kur redz, drusku «piespicēt». Nav domājams, ka Pēteris, mežā
dzīvodams, ēkām visus kokus pirks.»
«Vaizi, vagar, tu derētu par policistu vai spiegu.»
«Nu, un tad - tad var kādā brīdī gadīties, ka mēs iegūstam brango kumosu par paldies.»
«Gudri, tiešām gudri!» Anckalniņš nosmīn tā savādi, blēdīgi. - «Sak, kuru daļu mājas tu īsti sev ņemtu?»
Vagaris pasmejas.
«Nu, ko tagad iesmu drāzt, kad putns vēl mežā,» viņš atbild liekulīgi un aiziet. - «Jāpalūko, ko strādnieki dara.»
Anckalniņš noņirgā viņam ļauni pakaļ.
«Pazīstam tevi, krūmiņ!»
Bet Pēterim ir galva pilna grūtu domu. Ko ļaudis par viņu spriež un domā, par to tam maza bēda, bet kā izmitināt un noalgot saimi, kā aizmaksāt Mauskam, kā tikt pie jaunām ēkām, kā... kā...?
Un miegs, agrāk cietais, spirdzinošais, tagad Pēteri atstājis. Nabaga vīrs caurām naktīm valstās bez miera pa gultu un grūti nopūšas.
Līze ilgi klausās vīrā un valda asaras, bet tad reiz saņemas un uzrunā to droši.
«Diezgan, Pēter! Atstāsim visu un iesim atkal pie saimnieka kalpot.»
Pēteris neatbild.
«Jurīti saderēsim par ganu, paši salīgsim uz deputāta un dzīvosim kā agrāk.»
«Un mūsu parādi?» vīrs iejautājas pēc brīža.
«Pārdosim govis, atdosim zirgus - izlīdzināsimies; kas iztrūks, to nolīdzināsim vēlāk.»
«No iztrūkuma nav ko runāt, būs daudz tādu, kas maksās mums par kontraktu vairāk atkāpšanās naudas nekā visi mūsu parādi kopā. To arī var maksāt, jo padarīts darbs ir nauda. Bez tam, mums jau vēl ir tie 50 rubļi, kurus līdz ar tavu lādi izglāba. Siena arī pļavā diezgan, lopu barības pietiks. Kad šurpu atnācām, te bija vecaine un vairāk nekā. Tagad te ir gatava un glīta dzīvojamā ēka, iekopti dārzi, iestrādāti lauki un 30 pūrvietas labu rudzu. Vai tu vari aprēķināt, cik tas naudā iztaisa? Un ko iztaisa 2 brīvgadi, vai tu zini, cik par tiem var maksāt?»
«Manis dēļ, dari kā zini, bet mitējies tad reiz bēdāties. Kāds tu paliec, tev vairs nav cilvēka izskata.» Līze viegli aiztiek vīra elkoni.
Pēteris domā.
«Viss Dieva rokā,» viņš atbild sēri, un viņa brūnās, tulznainās rokas liegi iedrebas. «Pamēģināsim vēlreiz.»
Pa tam ir pagājusi jau vesela nedēļa pēc ugunsgrēka nakts. Saime ir vairākreiz apjautājusies pie saimnieka pēc darba, bet arvien dabūjusi vienu un to pašu atbildi:
«Pagaidāt! - Atpūšaties!»
«Dievs to zin,» Antons prāto klusu, «man tā vien liekas, ka mūsu saimniekam būs galvā kaut kas maitājies.»
«Tādas bēdas,» Andrejs atbild līdzcietīgi, «nav vis viegli nesamas. Te tu domā, nupat kā būtu uz kājām ticis, lūk, izput viss.»
«Andrej, vai zini, ko es domāju?»
«Nu?»
Antona ģīmis laistās priecīgā aizgrābtībā.
«Es domāju saimnieks mums ir labs,» viņš saka pārliecinātā balsī. «Vai nav tiesa?»
«Labs nu labs; katrs saimnieks ir labs, kad strādnieks neslinko.»
«Tā vis, brāl, nesaki! Pazīstu arī tādus, kas tev vispirms ādu pār acīm novilks, tad izgudros kaut kādu iemeslu un bez algas aizdzīs no mājām. Lūk, tas pats
Zemgrauzējs. Dzen strādniekus dienām, naktīm, bet rudenī, kad darbi padarīti, tad tik sagaidi, ka tevi aicinās pie pagasta tiesas par to, ka saimniekam nodarījis tik un tik
daudz skādes, vai arī - ņem paudeles un staigā.»
«Mūsējais projām nedzen, tas tiesa.»
«Ar darbiem arī pārestību nedara.»
«Bet saimnieks paliek taču saimnieks.» Andrejs parausta plecus.
«Tādēļ es domāju, ka mēs varētum savu algu pagaidīt arī vēl līdz nākošam rudenim. Gluži pašu nepieciešamāko - nu, to jau viņš mums šā vai tā sagādās.»
Andrejs purina galvu.
«Ja gribi, gaidi, es negaidīšu.»
«Vai tu baidies, ka varbūt ko nebūt zaudēsi? Nākamā gadā būs 30 pūrvietas rudzu, būs arī vēl cita sēja, vai tev tur nepietiks?»
«Kas man galvos, ka rudzi labi izdosies, ka tos nenomaitās sausums, tārpi vai krusa? Un ko tad no viņa ņemšu? Vienas algas vietā pametīšu divas.»
«Dari, kā zini, tava lieta.» Antons pieceļas no soliņa un aiziet taisni uz saimnieka istabu.
Pēteris sēd istabā, galvu atspiedis rokās, un stīvi lūkojas pa logu laukā.
Antons iekāsējas.
Pēteris pagriež galvu gausi uz viņa pusi.
«Nu, Anton?»
«Tagad gan vēl nav deramais laiks, bet gribētu saimniekam prasīt, kā būs uz priekšu, vai nākamu gadu mani art vēl turēsiet?»
«Tu gan gribētu pie laika citur saderēt?»
«Nē, gribētu taisni te palikt.»
«Tiešām? - -»
«Jā, saimniek. Tad arī gribētu lūgt dēļ manas algas daudz nebažīties, lai tā krājas pie jums līdz nākamam rudenim. Man tāda viegla roka, kā tik ko dabūju, tā aiziet!»
Pēteris atdzīvojas.
«Anton, tu esi krietns cilvēks. Še mana roka, tu nezaudēsi nekā!»
«Par to neesmu nekad šaubījies,» Antons atbild, kaunīgi ielikdams savu roku saimnieka pasniegtajā.
«Zināms, būtu, arī viens izticis, kā jau iztiku agrāk, bet palīgs nav smādējams,» Pēteris nosaka domīgi. «Un tu, Anton, tu varēsi dzīvot pie manis, kamēr vien es pats še būšu. Pazīstu kalpu stāvokli, zinu, cik tas savas nepastāvības labad nepatīkams, tādēļ jau sen domāju, kā labāk nodrošināt savus gājējus. Kā tev patiktu, kad es tev vienam pašam ierādītu savu istabu un vienas daļas gatavas algas vietā dotu uz visiem
laikiem, kamēr tu pie manis dzīvosi, trīs pārvietas zemes? Tad tu varētu turēt govi, kādas cūka un pāris aitu. Īsi sakot, tu būtu tāds pats saimnieks kā es, tikai ar to starpību, ka tu maksātu nomu ar saviem spēkiem, bet es - ar spēkiem un zemes auglību. Un, ja mēs pie tam katrs pildām nopietni un stingri savu pienākumu, tad būtum kā vienas ģimenes locekļi.»
«Zināms, kas tad ar tādiem noteikumiem nebūs mierā!» Antons gavilē. «Vēl šoziem pārvedīšu sievu mājās un dzīvošu uz «urrā»!»
«Tā pilnīgi tava lieta,» saimnieks atbild laipni, «par to nerunāsim, bet labāk pārrunāsim algas sīkumus. Tagad tu dabū no manis 85 rubļus naudā, drēbes, apavus un pārtiku; cik tu to visu rēķini kopā?»
Antons rausta plecus.
«Ko es zinu!»
«Nu, tak daudzmaz, tā apmēram: simtu, pusotra simta, vai visi divi simti?»
«Varbūt būs visi divi simti.»
«Ja tev viss būtu jāpērk, tad - tad droši vien tik daudz. Bet, tā kā saimniekam ienāk viss no viņa paša laukiem, tad viņš var rēķināt lētāk. Teiksim, ka visu tavu algu un pārtiku varētu rēķināt tīrā naudā par 150 rubļiem, tas iznāktu 50 kap. no dienas ar savu maizi, skaitot gadā 300 darba dienas. Labi, es tev tad maksāju 150 rubļus tīrā naudā. No šīs summas atietu par 3 pūrvietām zemes, katru 5 rubļi rēķinot, 15 rubļu, vienai govij un divām aitām ganība un ziemas barība - 10 rubļu, tas bitu jau 25 rubļi, mani zirgi, darba rīki un strādnieki tavas zemes apstrādāšanai - cik tu tos rēķinātu?»
«Ko es tur saprotu rēķināt!»
«Nu, rēķināsim to visu kopā tikpat dārgi, cik man tas maksā. Man bija šogad 80 pūrvietas plēsuma. Tās mēs apstrādājām trīs vīrieši: tu, Andrejs un es, un trīs sievietes: abas meitas un mana sieva. Katrs vīrietis dabū algas, skaidrā naudā rēķinot, 150 rubļu, bet par trijiem - 450, turpretim katra sieviete - 100 rubļu, kas iztaisa par trijām 300 rubļu, būtu kopā 750 rubļu. Bez tam pa vasaru, karstākajā laikā, es pieņēmu vēl liekus strādniekus un izmaksāju 20 rubļus, ir tad būtu - 770. Zirgus rēķināsim katru 80 rubļu dārgus, - bez četriem zirgiem nevar apstrādāt, - būtu kopā par visiem zirgiem 320 rubļu. Viena zirga barību rēķināsim lēti - 20 rubļu gadā, tas būtu par četriem - 80 rubļu. Zirgu bezspēcības un novecošanās maksu rēķināsim uz 10 procentiem no viņu īstās maksas, t. i., 320 rubļiem, kas iztaisītu par visiem četriem zirgiem zaudējumu 32 rubļi; še klāt 80 rubļu barības - iznāk par zirgiem: 80 un 20 ir 100, vēl klāt 12, ir pavisam 112 rubļu. Šie kopā ar cilvēku spēkiem - 770 un 112, iztaisa - astoņi simti astoņdesmit un divi rubļi. Ja nu nemaz nerēķinām arklu, ecēšu un citu rīku lāpīšanas un dilšanas naudas, tad jau vien saimniekam izmaksātu viena pūrvieta zemes apstrādāšanas - nu, vai zini, cik?»
Antons parausta atkal plecus.
«Man uz rēķināšanu skolā bij ļoti grūta galva. Skolotājs velti sadauzīja uz manas muguras pīpes kātu, kā nevārēju, tā nevarēju saprast, kādēļ, divus skaitļus vienu zem otra parakstot, vienreiz iznāk vairāk, otrreiz mazāk.»
«Nu tad tev teikšu: 882 rubļi, izdalīti uz 90 daļām, iztaisa 9 rbļ. 80 kap., iznāk, ka pūrvietas zemes apstrādāšana maksā - 9 rubļi 80 kapeikas. Par trim pūrvietām būtu 30 rubļu bez 60 kapeikām. Pie tā tad nu nāktu agrākie 25 rubļi klāt par zemes nomu un lopu barību, kas būtu pavisam kopā 55 rubļi bez 60 kapeikām. Ja nu vēl dzīvokļa un lopu rūmēm pierēķinām 10 rubļu īres gadā, tad tas iztaisītu 65 rubļi bez 60 kapeikām. Tos atņemsim no 15 rubļiem algas, un tad paliks: 60 no simta ir 40, pieci no 40 ir 35, bet 35 un 50 ir 85, pie kuriem nu nāk 60 kapeikas klāt kas ir pavisam - 85 rubļi un 60 kapeikas. Tātad, Anton, ja gribi palikt pie manis par 85 rubļiem ar kapeikām naudā, 3 pūrvietām gatavas zemes un vienai govij un divām aitām barību līdz ar ganību, tad - sit saujā. - Līkop! - -»
«Es nu gan saimniek, no visa tā rēķina nesaprotu ne ne bē; sajēdzu tikai to, ka man uz priekšu būs 85 rubļu vietā 85 rubļi un 60 kap., bez tam vēl zeme un lopi. Ļaunāk tas nevar būt. Tādēļ: līkop, saimniek! Lai Dievs jums palīdz!»
«Tev ar, Anton! Un tagad ej, pasauc Andreju, sajūdzat visus zirgus, brauksim uz Dziļo gravu radzēs.»
«Uz Dziļo gravu? Vai mežsargs mūs nenoķīlās? Viņš uz jums neturot labu prātu.»
«Nebēdā neko, man no lielkunga atļauja kabatā.»
«Ja nu tā - tas kas cits.»
Un atkal Vilkatīreļo iesākas rosīgs darbs un turpinās līdz pat Ziemassvētkiem. Tiek sadzītas milzu kaudzes radžu, grants, akmeņu un vecu ķieģeļu, kā arī dakstiņu drumslu.
Daži Pēterim uzmācas ar jautājumiem, ko tas ar tik daudz radzēm darīšot; bet viņš tik pasmejas.
«Taisīšu mājas, ko tad citu!»
Ziņa par radzēm nonāk arī līdz vagarim un Anckalniņam.
«Nu, gudriniek,» Anckalniņš uzrunā vagari, «vai tagad arī vēl šaubies, ka Zelmenis ēkas nesataisīs?»
«Vēl nav uztaisījis.»
«Tu domāji, ka viņš nespēšot ēkas uztaisīt, tādēļ ka tagad tam nebūšot naudas, ko kokus pirkt; lūk, koki maksā naudu, tos viņš nepērk, - radzes dabū par brīvu, - viņš taisi no radzēm. - Tev tāds aprēķins nemūžam nebūtu prātā iešāvies.»
«Nepriecājies taču par agru. Es saku, ka Zelmenis ēkas vēl nav uztaisījis, un pie tam es palieku.»
«Tu laikam viņam uzsūtīsi sēru, zēveli, mēri, piķi un uguni?»
«Ko viņam uzsūtīšu, tā ir mana daļa, tava deguna talkā nelūgšu.»
«Pag, kā taču dakteri tādās reizēs raksta... nu, paraug, cik sen vēl kaut kur lasīju!... ak tā: zini kapiju!
«Nu tad zini, Kapijaskalniņ, ka uz priekšu Vilkatīreļos par saimnieku būs nedz Zelmenis, nedz tu, bet es!»
Vagaris nikni nospļaujas un aiziet.
Bet pavakarē viņš ieceļ miežu maišeli ragavās, iejūdz zirgu un paslepeni nobrauc uz Vilkatīreļiem. Pēteris ar puišiem tikko pārbraukuši ar akmeņu vezumiem, kad vagaris ierodas.
«Nu paraug tik,» vagaris iesaucas jau pa gabalu, «te jau tā izskatās, it kā tu, Pēter, gribētu fabriku uzcelt.»
«Fabriku gan, vagar, - maizes fabriku!» Pēteris atjoko.
«Domāju jau, ka tu, no briesmīgās nelaimes nomākts, būsi pavisam dūšu zaudējis.»
«Vai nu no nelaimes maizi cepsi, jāpūlas vien ir.»
«Tava sparība, Pēter, tālu pazīstama; bet vai līdz tam, kamēr no šiem akmeņiem maizi dabūsi, neaptrūks zobiem darba?» Vagaris uzsit draudzīgi Pēterim uz pleca.
«Kā Dievs palīdzēs, tā būs.»
«Lūk, tur ragavās es tev atvedu maisiņu miežu. Kas zin, tagadējā stāvoklī tas tev var noderēt. Visi esam tikai cilvēki.»
«Lai tev simtu paldies, vagar!» Pēteris saka aizgrābts un krata vagara roku. «Tu arvien esi bijis mans pabalsts.»
«Ko nu par tādām blēņām runāt,» vagaris mēģina izvairīties. «Katra pienākums tuvākam bēdās izpalīdzēt.»
Pēteris izceļ miežu maisiņu no ragavām un tad kopā ar vagari dodas uz istabu.
Līze ir dziļi aizkustināta par vagara laipnību un nemaz nezina, kā dārgo viesi uzņemt.
«Ak Dievs, kā lai mēs jums pateicamies?» viņa gaužas asarām acīs. «Kaut jau varētu vai pieklājīgi pamielot!»
«Ko nu, Līz, manis dēļ nemaz nepūlies, vai es neēdis nāku. Bet sakāt, no kā tad pārtiekat? Jums viss sadega?»
«Kā tad... sadega, sadega. Tikai lopiņus un dažas grabažas izglābām. Par laimi, todien kultie rudzi bija tāpat maisos klētī nolikti. Tos tad arī mūsu puiši bij izrāvuši. Vismaz maizītes kādam laiciņam pietiks. No lopiem arī šis tas atlec - kuļamies, kā redzēdami. Dažu dienu šā tā pārlaižam.»
«Vai saime nesāk kurnēt?»
«Līdz šim vēl, paldies Dievam, nekas. Ļaudis labi redz, ka vairāk neko nespējam.»
«Un algas, tās gan vēl saimei nemaksātas?»
«Ar ko lai maksājam. Lūdzam, lai paciešas. Pēc jauna gada Pēteris domā braukt peļņā, saņēmis no žīda baļķus vest, - varbūt sapelnīs, - atdosim.»
«Cik jums zirgu ir? Pieci?»
«Pieci, vagar,» Pēteris atbild savu reizi.
«Vai tad tik daudz jums še vajadzīgs?»
«Varējām iztikt ar četriem, bet pavasarī viens palika klibs, bij jāgādā cits vietā.» Pēteris pagriežas pret Līzi. «Sieviņ vismaz paraugi ciemiņam tēju, ja ne vairāk - apsildīsies.»
Līze izsteidzas ķēķī.
«Dzirdu, ka tu Mauskam ka zirgiem arī esot parādā, ko tad tas, vai savas naudas prasa?»
«Kā nu ne, tūdaļ pēc ugunsgrēka otrā dienā bij atskrējis,» Pēteris atbild smaidīdams, «bet izlīgām. Apsolīju nākamā rudenī piedevām piecus pūrus auzu un trīs pūrus kartupeļu, palika ar mieru gaidīt parādu līdz nākamam rudenim.»
«Tad tev vēl cerības šoreiz no nelaimes izkulties,» vagaris norūc, «ja tikai spēsi ēkas uzcelt.»
«Nu, grūti jau ies, vai nu viegli.»
«Bet kā tad domā ar ēkām, vai akmens celsi? Man šķiet, ka akmens ēkas iznāks vēl dārgākas nekā koka?»
«Lai lielam kungam daudz veselības, ka radzes man par velti atvēlēja. Uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ēkas uzliet no kaļķiem. Runā, tādas ēkas esot vēl izturīgākas nekā koka, ja tikai palaimējoties sausā laikā uzliet.»
«Hm... nepazīstu... var jau būt. Tikai no dažiem esmu dzirdējis, ka viņas esot ļoti vārīgas no slapjuma un ātri sabrūkot.»
«Dievs viņu zin, jāmēģina tomēr būs.»
«Vai nebūs prātīgāk, ka tu tagad lieko divu māju zemi atdotu citam? Tagad, kur tev gandrīz visa zeme uzplēsta tu droši vien dabūtu savu 300-500 rubļu atmaksas un varētu dzīvot bez bēdām. Pietiktu tev arī no vienas mīļas. Ja gribi, es tev pagādātu atpircēju.»
«Paldies, vagar, par labo prātu, bet vēl gribu pamēģināt pats.»
«Nuja, dari, kā zini. Gribēju tev tik izpalīdzēt. Lai m kā arī kuru reizi bijis, bet uz tevis arvien esmu drauga prātu turējis.»
Līze ienāk ar tējas traukiem, un saruna pāriet uz vispārīgākiem notikumiem. Vagaris liekas drusku sapīcis, un Pēteris ir tapis domīgs. Bet beigās sarunas pamazām nogurst un mitējas pavisam. Iestājas nepatīkams uztraukums. Katrs sajūt, ka še ieviesies kaut kas nelāgs, bet sargās to izrādīt.
Izdzēris pāra glāzes tējas, vagaris pieceļas.
«Paldies par tēju,» viņš saka strupi un uzvelk cepuri dziļāk uz acīm, «man nu jāpošas mājās. - Ak tā! Pēter, vai tavs kalps Andrejs mājās?»
«Mājās gan, nupat visi pārbraucām, būs otrā galā, savā istabā.»
«Man ar viņu drusku jāparunā. Šorīt viņa māte bij pie manis, lika tam ko pateikt.»
«Tad ejat vien tik uz otru galu,» Līze mudina.
Vagaris atvadās un aiziet. Pēteris iziet tam pakaļ un noskatās, kā tas ieiet kalpu galā. Tad viņš atgriežas istabā, paņem vagara atvesto miežu maisiņu, iznes to laukā vagara ragavās.
Andrejs patlaban sarunājas ar Antonu par muižas puišu dzīvi. Vagara ierašanās devusi viņiem uz to iemeslu.
«Dzīve muižā vieglāka ir un ir nekā pie saimnieka, lai saka, ko grib,» Andrejs domā. «Kad vēl ar vagari labi satiek, tad dzīvo kā Dieva ausī.»
«Ne visi var būt par lieliem kungiem, ne visi par muižas puišiem,» Antons atbild atraidoši.
«Ja labi palaimējas, no muižas puiša vari vēl izkulties par ķēķa puisi, kučieri vai vagari; kur tiks saimnieka puisis?»
«Un saimnieka puisis izkuļas par pašu saimnieku,» Antons garšīgi smejas. «Kas tad mūsu saimnieks agrāk bij? Arī tikai saimnieka kalps.»
«Ne visiem tāda laime.»
«Visiem gan ne, bet tu, Andrej, piķiera amatam būtu kā radīts. Tev, vai zini, resnas lūpas, varētu brangi taurē pūst.»
«Ko ar tevi runāt, tu tik esi tāds... tāds... līdējs!»
«Nu neskaisties taču tūdaļ,» Antons labina.
Istabā ienāk vagaris.
«Nu, zēni, kā sviežas?» viņš vaicā jautri un paijā tad viena, tad otra plecu.
«Kas vainas!» Antons atbild braši. «Dzīvojam kā nieres taukos.»
«Paldies Dievam, kad tik iet.» Vagaris pagriežas pret Andreju. «Vakar tava māte bij pie manis. Viņa domā nākamu vasaru atnākt uz muižu par lopu ganu.»
«Vai tā?»
«Liek tevi sveicināt un grib zināt, kur tu nākošu gadu palikšot.»
«Kur tad palikšu,» Andrejs atbild stomīgi, «būs vai jāpaliek tepat.»
Vagaris pavīpsnā.
«Vai tad ar saimnieku jau salīdzis?»
«Vēl gan ne, bet - -»
«Domā gan ar Zelmeni līgt?»
«Ko citu.»
«Vari mēģināt, bet, cik man zināms, tad jūsu saimniekam drīzi pašam būs jāmeklē saimnieks.»
«Kā tā, vagartēv?» Antons iesaucas satrūcies.
«Nu tā. Viņa lietas stāv ļoti slikti. Nespēks, parādi, - lielkungs arī to vairs neieredz...»
«Vai Dieviņ, tad mūsu alga būs beigta!» Andrejs sasit rokas un platām acīm lūkojas vagarī.
«Kad pie laika nepamanīsaties, visādi var nogadīties.»
«Mīļais vagar, jūs esat gudrs cilvēks, sakāt, ko lai mēs darām?»
«Ko lai darāt? Aizejat pie pagasttiesas, varbūt ka padomu atradīsiet. Tikai nenogaidāt, kamēr kāds cits jums aizsteidzas priekšā.»
Antons stāv kā apstulbis.
«Kas to varēja domāt!» viņš saka žēli.
«Jā, tagad pasaulē iet raibi, kas neatdara acis, atdara maku,» vagaris noteic gudri un taisās uz iešanu.
«Nu tad tā, Andrej, tavai mātei varēšu vēstīt, ka tu paliec te?»
«Nē, nē, vagar, te nepalikšu ne par kādu naudu. Ai, kaut jūs būtu tik žēlīgi un pagādātu man kādu vietiņu muižā.»
«Muižas vietās grūti iekļūt, bet atnāc kādu svētdienu pie manis, varbūt ka kaut kas pagadās. Divas puišu vietas gan laikam nāks svabadas.»
Andrejs saķer vagara roku un bučo.
«Mīļais papiņ, neaizmirstiet tad manis. Es jums būšu uzticīgs un paklausīgs kalps.»
«Kā strādnieks tu esi labs, to sen zinu, bet solīt tev nekā nevaru. Jārunā papriekšu ar muižkungu.»
«Ak, esiet jel tik žēlīgi!»
«Un neaizmirstiet tad arī mani,» Antons ieminas kaunīgi.
«Nu labi, labi. Atnāciet nākamā svētdienā uz muižu. Un tagad dzīvojiet veseli!»