JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XII
DIEVA SODS IR NĀCIS PĀR TEVI TU, SVĒTĪTĀ ZEME!

Antons pārnācis no muižas ļoti domīgs un kluss. Vakarā, kad saimnieki jau devušies pie miera, viņš uzmeklē māju meitu Grietu un pasauc to ķēķī.
Grieta iziet pie viņa.
«Nu, Anton?» viņa jautā bažīgi, sabiedēta no puiša savādās balss.
«Šodien bijām ar Andreju muižā pie sulaiņa.»
«Man Andrejs jau vakarvakarā stāstīja, ka jūs iešot uz muižu jaunas vietas saņemt. Bet es domāju, ka viņš joko.»
«Mēs bijām... un...»
«Un saņēmāt ar?» Grietas balsī dzirdama spītība.
«Nedusmojies, Grietiņ! Tu nemaz nezini, cik ļauni ar mūsu saimniekiem stāv.»
«Blēņas! Tādas izrunas man pazīstamas. Nav nekas cits, kā jums abiem ar Andreju būs iekārojies pēc muižas Kačas. Nu, skrieniet vien veseli, velti tu man visu to stāsti. Iztikšu bez tevis. Nebūtu domājusi, ka tu esi tik šaubīgs un neuzticams.» Meita paņem priekšauta stūri un sāk raudāt.
«Nu, parau, Grietiņ, kāda tu ar esi! Vai tad es saku, ka tevis negribu? Tikai jau, kad vieta nav zināma, kā lai precamies?»
«Stāsti tik! Kas te vainas, vai saimnieks nav labs, vai alga maza? 85 rubļi tīras naudas un 3 pūrvietas zemes, kur tad vēl labāk? Kur vēl tādu algu dos!»
«Viss jau būtu labi, vai es arī par to ko, bet ko tad tas viss palīdz, kad pašu saimnieku izsviedīs no mājas. Vagaris tā teica, viņš taču zina labāk.»
«Kad vagaris to zina, tad pats saimnieks to vēl labāk zinātu.»
«Saimnieks un saimnieks; ko tad saimnieks var zināt, tā lielkungs nodomājis.»
«Un tev? Vai tev deg? Domāju, ka tu tīri labi vari nogaidīt kamēr saimnieku izsviež, tad arī vēl laika diezgan būs atkāpties.»
«Atkāpties un palikt bez vietas?»
«Labam strādniekam vietas nekad netrūks, strādnieku tagad nemaz nav tik pārāk daudz.»
«Bet, Grietiņ, mēs taču varam savas algas pazaudēt?»
«Kad tu par algu tā baidies, prasi saimniekam, varbūt ka viņš tev izmaksās.»
«Es jau ar to darītu, bet man kauns. Nav sen, kā pats viņu lūdzu, lai manu algu aiztaupa līdz nākamam rudenim, un nu - -»
«Nu redzi, kāds tu esi vēja grābslis! Kas tad tevi spieda saimniekam tādu lūgumu priekšā celt?»
«Domāju, viņš tāds labs cilvēks, nelaime notikusi, sak, lai viņu drusku iepriecinātu.»
«Un tad lai vēlāk vēl vairāk apbēdinātu.»
«Vai tad es zināju, ka tas viss tā nāks? Šodien muižā bij arī Mauskus. Tas arī saimniekam solās parādus negaidīt. Viņš būšot sūdzēt, Andrejs ar...»
«Un tu?»
«Es gribēju vēl ar tevi parunāt.»
«Vai tad tu muižā jau salīgi?»
«Vēl ne, izlūdzos pāris dienas apdomāšanai. Andrejs gan salīga.»
«Nu ko tad tik daudz, līgsti ar tu.»
«Bet kā tad? Man jau tagad guļ uz sirds kā akmens, es pat nedrīkstu saimniekam acīs skatīties. Tiešām nezinu, ko iesākt.»
«Vari darīt, kā gribi, bet es palikšu te, kamēr mans saimnieks projām nedzīs.»
«Bet vai mēs abi nevarētum kur citur saderēt?»
«Ir negudro! Citur meitu diezgan, aiziesi - būs cita.»
«Grietiņ!» Antons iesaucas mīļi, apķeras meitai ap kaklu un bučo to karsti. «Kā tu vari tā domāt! Tu, vienīgi tu esi mana izredzētā.»
Spēcīgā meita noslīgst pie jaunekļa krūtīm un čukst:
«Anton, tu nemaz nevari iedomāties, cik neizsakāmi es tevi mīlēju, kaut tu nebūtu tik vieglprātīgs!»
«Nevis vieglprātīgs, es tik rūpējos par mūsu nākamību.»
«Bet vagaris jau varēja samelot. Mūsu labie saimnieki vēl ilgi dzīvos.»
«Lai Dievs dod, es novēlu viņiem visu labāko. Taisnību sakot, man to būtu ļoti žēl, ja tie izputētu.»
«Nu, tad nogaidīsim vismaz.»
«Ja tu tā domā, tad lai arī notiek! Tā! Un nu man ir atkal sirds īstā vietā.»
«Bet, klau, Anton, saimniekam tu no visiem vagara stāstiem ne vārda nepīksti, tas viņu ļoti apbēdinātu. Viņš jau, cilvēks, tā kā tā aiz bēdām un rūpēm nezina, kur šauties.»
«Nebīsties, es arvienu stāvu saimnieka pusē.»
Jaunekļi šķiras un dodas katrs savā gultiņā. Antona sirds ir mierīga, un viņš ātri iemieg, bet Grieta vēl ilgi, ilgi pārdomā dzirdēto.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Ziema ir asa, bet sniega maz.
Pēteris skatās bažīgi un purina galvu. Kaut jel nu būtu uzkritis vairāk sniega, varētu sākt saņemt baļķus vest. Līdz pavasarim kādu simtu nopelnīt. Bet tā - stāvi un slinko. Ragavas sataisītas, viss gatavs - ceļa nav. Eh, kad jau reizi cilvēkam sāk ļauni iet, tad viņam ar iet! Tiešam nezini, kādā galā liksies. Bij sataisītas ēkas, bij labi paaudzis, domā: nupat sāksi dzīvot, te nāk nelaimes brīdis, un atkal tu stāvi tur, kur iesācis. Domāji nomaksāt parādus, sūtīt Jurīti skolā, - viss izputēja!
Andrejs smīn un berž rokas.
«Tad tik nu smalki izdzīvosimies,» viņš saka uz Antonu, «ja neuznāks sniegs, tad izgulēsimies par ziņu.»
«Vai zini, Andrej, ko es darītu, kad būtu saimnieks?» Antons jautā.
«Nu?»
«Es tevi sūtītu mežā vāveres skaitīt. Tā tu vislabāk ievingrinātos muižas puiša gaitā.»
«Bet es tev tad iekrautu pa ķiveri, vai saproti?»
«Vai zi, kad tevi tā no kreisās puses labi apskata, var gandrīz domāt, ka tu blusu noķertu.»
Andrejs grib ko atbildēt, bet saimnieks to pārtrauc.
«Klausaties, puiši, paņemiet šķipeles un nākiet pie darba,» Pēteris nosaka īsi un dodas uz strautiņa pusi, kur piegāznē radzes sakrautas. Līdzi tam ir dzelzs stanga. To tas šorīt agri no Griķēniem atnesis.
«Diez, vai nu kādam kapu raks?» Andrejs ņurd ļauni.
«Kapu gan, Andriņ, tur noraks tavu laiskumu,» Antons atbild.
Un saimnieks patiesi sāk pašā piegāznes malā dobi rakt. Zeme sasalusi, bet viņš dūšīgi izsit ar stangu caurumu un lauž tad sasalušo zemi pa pikām vien uz augšu.
«Velns, kas te par joda cepli būs?» Andrejs pukojas, cirzdams ar cirvi sasalušo zemi. «Tad jau cirvim tikai piets vien paliks, no zobiem nebūs vairs ne vēsts.»
«Pieliksi pats savus zobus,» Antons pamāca rātni, «cik pie ēšanas esmu nomanījis, tev viņi krietni asi.»
«Bet tu savus zobus arī, Anton, nevari savaldīt,» Pēteris norāj laipni.
«Ar Antonu nav iespējams kopā strādāt,» Andrejs iecērtas spītīgi un nomet cirvi zemē.
«Nu strādā viens pats, vai tu priekš manis strādā?» Antons arī saceļ spuras.
«Ak tā, vai tu gan domā, ka es še esmu kāds - kāds - kāju pamesls?»
«Andrej, Andrej, kas tad nu par nelaimi?» Pēteris brīnās.
«Nelaime nav nekāda,» Andrejs atbild sīvi, «bet ilgāk negribu vairs pie jums suliņas strēbt. Neesmu atnācis šurp, lai mani badā nomērdē.»
Pār Pētera seju pārvelkas dziļš bālums. Strauji viņš iedzen stangu zemē un brītiņu nolūkojas puisī sēriem skatiem.
«Tu gribi aiziet?» viņš vaicā lēni.
«Izmaksājiet manu algu, un es iešu projām.»
«Cik tev nākas?»
«Astoņdesmit pieci rubļi man vajadzētu dabūt. Drēbes un 35 rubļus jau esmu dabūjis, tātad vēl man nākas 50 rubļi.»
«Līdz kuram laikam?»
Puisis sajūk un stostās. Antons smejas.
«Man liekas, līdz Jurģiem, vai ne tā?» Pēteris jautā.
«Nuja, līdz Jurģiem gan...»
«Bet nebūtu jau arī ļauni, ja līdz šai dienai tik daudz dabūtu,» Antons piemetina nebēdīgi.
Andrejs paskatās uz viņu baltām acīm.
«Tātad līdz 23. aprīlim tev nāktos no manis 50 rubļu. Bet tagad vēl tikai 15. janvāris. Cik tu prasi līdz šim lai kam? No 23. janvāra līdz 23. aprīlim atliktu vēl 3 mēneši.»
Andrejs kasās un stostās. Rēķinums priekš viņa ir pa grūtu. Beigās viņš saņemas.
«Sacīsim, 40 rubļu vēl,» viņš atbild nedroši.
Pēteris smejas.
«Nē, draugs, tas būtu drusku par daudz,» viņš saka jautri. «3 mēneši ir ceturtā daļa no gada, tad tu arī vari dabūt tikai par trim ceturtām daļām. Puse no astoņdesmit pieciem rubļiem ir 42 ar pusrubli, puse no 42 ar pusrubli ir 21 rublis ar kvartu. Bet 21 rublis no 50 ir 29 rubļi, kvarts nost - paliek 28 rubļi ar 75 kap. Nāc uz istabu, tūdaļ tev izmaksāšu, bet tu tad man strādāsi līdz 23. janvārim.»
«Andrej, pūt nu taurē!» Antons gavilē un lēkā kā dulls.
Andrejs stāv kā no laivas izmests.
«Nuja, nuja, saimniek, lai nu lai, bet tas ir par maz,» viņš stostās.
Pēteris saskaistas.
«Ja tev vairāk nākas, vari izsūdzēt. Iesim! Anton, nāc līdzi.»
Pēterim vēl ir atlicies no agrāk iekrātās naudas tā ap kādiem 35 rubļiem. Viņš gan bij nodomājis šo naudu uztaupīt pārtikas vajadzībām vai citām kādām spaidīgām maksām, bet, kad nu ar Andreju tā lieta tā piesviedās, - arī labi! Būs viens akmens uz sirds mazāk.
Liecinieku klātbūtnē Andrejs saņem naudu, tad visi trīs atgriežas atpakaļ pie iesāktā darba.
Bet Antons paliek drusku iepakaļ. Viņš notvēris Grietu pie piedurknes un čukst:
«Meitiņ, mūsu saimnieks dzīvos, taisies tik uz kāzām.» Tad manās citiem pakaļ sakampj šķipeli un uzgavilē, ka viss mežs nošalc: «Aiziet!»
Andrejam šķietas, ka tam visas kabatas būtu ar oglēm piebērtas. Tāda gala viņš nebija sagaidījis. Tas bija domājis, ka saimnieks to neatlaidīs, un bij priecājies uz sūdzēšanu! Lai daudzmaz apklusinātu nelāgās jūtas sirdī, viņš ķeras ar visiem spēkiem pie darba, cērt un rok, ka zemes vien šķīst.
Antons ar pašu saimnieku nepaliek viņam pakaļ, un bedre top arvien plašāka un dziļāka.
«Tā, Andrej,» vakarā saimnieks uzrunā atlaisto laipni, «nu tu varēsi lielīties, ka arī tavas rokas pie Vilkatīreļu jaunajām ēkām līdzi darbojušās. Ja Dievs palīdzēs, pēc nedēļas būs daļa darba pie cepļa padarīta.»
«Ko nu, saimniek, tik ļauni es nemaz nedomāju, vagaris mani piekrāpa. Būtu es to zinājis, mūžam nebūtu muižā saderējis.»
«Kas? Vagaris? Vai viņš tev par mani ko stāstīja?»
«Jā, viņš stāstīja, ka parādnieki būšot jūs izūtrupēt un ka lielkungs jūs izlikšot no mājas.»
«Varbūt ka vagarim taisnība,» Pēteris atbild domīgi.
Paiet viena diena, paiet otra, paiet vesela nedēļa. Laiks ir auksts un skaidrs, bet sniega nav. Pēteris strādā neapnicis ap cepli. Bedre izrakta, no radzēm tiek izlikta grīda. Pavasari izmūrēs sienas, un kaļķu dedzināšana var iesākties. Tikai naudas, naudas tomēr labi daudz vajadzēs. Un tās viņam nav. Visa viņa bagātība tagad pastāv no kādiem septiņiem rubļiem. Ko ar tiem lai iesāk? Būs jāpērk sēkla, jāiegādājas dažu sadegušo darba rīku vietā jauni. Būs grūti, ļoti grūti. Vienīgā cerība paliek uz nākamo vasaru. Ja nu Dieviņš labi uz laukiem paaudzēs, kas zin, kaut kādi cauri izkulsies.
Varbūt!
Tad kādu dienu debesis pārvelkas tumšiem mākoņiem, un Pētera seja drusku noskaidrojas. Sāk krist sniegs lielām, mīkstām plēnēm. Paldies Dievam! Vēl viss var par labu iziet.
Pēteris stāv pie istabas loga un priecīgu sirdi nolūkojas, kā sniegs lēni krīt uz zemi. Bet piepeši viņš izdzird ārā kādu svešu balsi jautājam pēc viņa. Viņš satrūkstas. Kas tas gan varētu būt?
Līze ievada istabā pagasta ziņnesi. Kaklā tam liela ādas soma.
Pavirši sveicinājis, ziņnesis nopurina sniegu no drēbēm un ķer somā. No tās viņš izvelk divas papīra lapas un pasniedz Pēterim.
«Te tev, saimniek, pavēstes, nākamā nedēļā ceturtdien jātiek pie pagasta tiesas.»
«Pie pagasta tiesas?» Pēteris atkārto kā nesamaņā.
«Pie pagasta tiesas, jā. Pulksten desmitos no rīta, Mozus Zalmanoviča sūdzībā un remiķa Čades prasības lietā par 67 rubļiem 90 kap.»
Pēteris tikko vēl uz kājām turas.
«Tad tomēr tik tālu!» Pēteris čukst bēdīgi, kad ziņnesis bij aizgājis. «Pirmo reizi pie tiesas!»
Ienāk Līze. Viņa ir ķēķī jau paguvusi izraudāties, un vaigi tai vēl slapji no asarām.
«Nu, vai nav, kā es teicu?» viņa uzsāk raudulīgi. «Kādēļ mums vajadzēja šurpu plēsties? Ko tad nu esam saguvuši? Parādus, kaunu un nabadzību. Pie tiesām tu neesi bijis, nepratīsi, kā pienākas, izrunāt, ir iebāzīs vēl cietumā. Būsim tad nu augstā godā tikuši. Kas tad te ir? - Plikā pļava bijusi, Plikā pļava paliks! Velti mēs še izšķēržam savus sviedrus un spēkus mērdēdamies un tērējam veselību par neko, kā vergi skriedami caurām dienām un naktīm. Nelaimīga tā stunda, kurā tu uzņēmies visu šo postu kaklā. Kas mums muižā nekaitēja. Vēl šodien dzīvotum bez bažām un raizēm, maizītes labu labās paēduši.»
«Līz, mitējies! Tavas vaimanas tagad par vēlu.»
«Par vēlu, zināms, par vēlu, kad ta tu mani esi klausījis? Ai, es nelaimīgā sieva!»
Līze iesāk vaimanāt un raudāt. Pēteris atstāj istabu. Galvu nodūris, viņš staigā ap nodegušo ēku vietām, it kā kaut ko meklētu, paiet uz rudzu lauka pusi, atgriežas atpakaļ un soļo uz izrakto kaļķu cepli.
Nonācis pie bedres, viņš iekāpj tanī, atspiež muguru pret nosarmojušo sienu un galvu noliec dziji uz krūtīm.
Tā viņš stāv labu brīdi kā iemidzis, tad noņem cepuri un skaita «Mūsu Tēvs...»
Sniegs nāk lielām lēverēm, un baltā sega top arvienu biezāka. Pazūd zem viņas ciņi, melnu celmu gali, bet rūgts un bēdas cilvēka sirdī viņa nespēj apsegt. Būs ceļš, būs labs un viegls ziemas ceļš, bet vai visi pa to vieglām sirdīm brauks? -
«Memmiņ, kādēļ tu raudi?» Jurītis vaicā māti, ieskrējis no āra sasarkušiem vaidziņiem.
«To tu, dēliņ, vēl nesaproti - mums iet slikti, ļoti slikti.» Līze paņem puisēnu klēpī, spiež to pie sirds, skūpsta un slapina viņa palso galviņu karstām asarām. «Nabaga, nabaga puisēniņ!»
«Bet kādēļ, tad tēte neraud?»
«Tēte negrib raudāt, viņš ir vīrietis.»
«Un man, vai man arī būs jāraud?»
«Lai Dievs dotu, ka tev, bērniņ, nekad nebūtu jāraud! Asaras nāk no zūdīšanām. Labi tam, kam dzīvē maz jāraud.»
Istabā ienāk Pēteris. Viņa stāvs drusku saliecies, soļi gurdeni, bet ģīmis mierīgs un laipns. Viņš uzmet ātru skatu sievai un puisēnam.
Jurītis žigli atraisās no mātes un pietek tēvam.
«Tēt, vai tev sāp?» viņš jautā līdzcietīgi.
Līze izsteidzas no istabas.
Pēteris nosēstas pie loga, paņem puisēnu uz ceļgaliem un uzliek kā svētīdams savu roku uz mazā galvas.
«Vai tu redzi mazo putniņu, kas tur ārā lēkā?» viņš jautā, rādīdams ar pirkstu caur logu.
«Redzu, tā ir zīlīte!» mazais iesaucas priecīgi.
«Tā ir. Viņa meklē barību, kur tik to var atrast. Pa vasaru tā uzturas vairāk mežā, pa ziemu tā tuvojas cilvēku dzīvokļiem. Viņas dzīves vietai nav robežu. Neviens viņas projām nedzen, neviens viņai neliedz nomesties tur, kur tai patīkas. Un tomēr viņa dzīvo tikai vienā vietā. Kur tā šodien savu perēklīti taisījusi, tanī pat apgabalā viņa taisīs to nākamā gadā. Citi putni dzīvo pie mums tikai pa vasaru, ziemā tie aiziet uz svešām zem; m, bet nākamā vasarā nāk atpakaļ uz veco ligzdiņu. Viņi mīļo savu izvēlēto vietu. Bet cilvēks tā nevar. Viņš nevar nomesties uz dzīvi tur, kur grib, svešā piederumā tas nedrīkst meklēt sev uzturu. Viņam jāgādā pašam savs piederums. Un, kam tāda nav, tā dzīve ir nedrošāka nekā mazā putniņa dzīve. Redzi, dēls, es esmu šo zemes gabalu, uz kura mēs atrodamies, pats iestrādājis, tāpat uzcēlis šo istabu; kā tu domā, vai būtu labi, kad mēs visu to atdotum kādam citam un paši klīstum pa pasauli no viena stūra uz otru?»
«Tēt, mums vasarā tik daudz ogu!»
«Vai tev te patīk?»
«Ļoti. Es zinu trīs vāverīšu perēklīšus.»
«Tu vēl esi bērns; bet mīļo šo stūrīti zemes; turi to svētu un lūdz mīļo Dieviņu, lai viņš mums ilgi, ilgi te liek dzīvot. Kad tu pieaugsi liels, tad tu strādāsi šinīs laukos, un lauki dos tev savus augļus. Un vēlāk, kad mēs ar māti būsim nogājuši Dieva priekšā, tad tu sargāsi, glabāsi uti mīlēsi mūsu Vilkatīreļus.»
«Tēt, paskaties, zīlīte aizskrējusi,» bērns iesaucas, pa logu lūkodamies ārā.
Pēteris uzspiež savas lūpas uz mazā galviņas un viegli noceļ to zemē.
«Ej, papriecājies ar putniņiem,» viņš saka nepacietīgi, «jo tu pats arī vēl esi bezrūpīgs putniņš...»
Ziemas ceļš! Kā viegli tek zirdziņš, kā gludi šļūc ragavas! Arī Pētera sirds top vieglāka, kad tas otrā rītā pēc: nepatīkamās tiesas vēsts sēstas zirgā.
«Bet tad tik, saimniek, braukšana!» Antons izsaucas un uzpliukšķina ar pātagu. «Iet kā smērēts!»
«Patiesi, kā smērēts!» saimnieks atsaucas jautri.
Bet, kad prāts ir jautrs, tad bailes pazūd un briesmas neizliekas tik lielas.
Žīds Joselsons ir manīgs žīds. Vispirms viņš tirgojās ar pogām, tad ar lakatiem, aitu un teļu ādām, āboliem, mašīnām, un tagad viņš tirgojas ar slīperiem, baļķiem un malku... Sevišķi labi tam veicas šobrīd. Muižnieki iekrīt jo dienas, jo dziļāk parādos un pārdod, ko tik vien var, bet par visām lietām - mežus, par tiem dabū ar reizi visvairāk naudas. Un Joselsons prot mežus vairāk pirkt nekā pogas pārdot. Viņam vajadzētu būt ļoti stulbam bijušam, ja tas nepelnītu pusi uz pusi. Lūk, tādēļ viņš lūkojas pasaulē tik bezkaunīgi izaicinoši, tādēļ tam pirkstos septiņi gredzeni, no kuriem divi ar lieliem briljantiem (no abiem viens droši neīsts). Tomēr apkārtnes ļaudīm viņš par svētību.
Koki jānoved uz upi, pa kuru tos pludina tālāk uz pilsētu, bet par vedumu Joselsonam jāmaksā. Tā kā zemnieki žīda kokus labprāt ved, tad, protams, viņi pie tam arī ko nopelna.
Zelmenis no Joselsona ir saņēmis novešanai 500 baļķus par 60 kap. gabalā. Ja zirgs stingrs un ceļš labs, tad par dienu var izbraukt divas reizes un ar vienu zirgu nopelnīt 120 kap., bet ar Pētera visiem pieciem 6 rubļi.
«Seši rubļi par dienu - branga nauda!» Pēteris domā, celdams baļķi uz ragavām. «Par nedēļu ienāks 36 rubļi. Ja dabūtu kādas 7 nedēļas braukt, būtu no parādiem tīrs. Nu, varbūt ceļš pastāvēs.»
Un ar katru nobrauktu dienu Pētera sirds top vieglāka, tiesas diena mazāk bīstama. Lūk, parāds atkal par sešiem rubļiem mazāks, atkal par sešiem...
Diemžēl, tiesas diena nekavējas. Pienāk pēdīgi bīstamā ceturtdiena, un Pēteris jau no agra rīta ir kājās: nodzen bārzdu, iesmērē zābakus ar trānu, nomazgā muti, sasukā matus un pabaro zirgus. Pulksten 10 priekš pusdienas taču bija teikts, kad tik neaizkavētos, var vēl sodā krist. Tiesa joku neprot!
«Kas tad te ko braukt - astoņas verstis!» Līze mierina Pēteri.
«Lai nu astoņas verstis, putna spārniem nenoskriesi. Labāk drusku tur uzgaidu nekā nosebojos.»
«Nu, tad brauc arī, brauc, ja tik nepacietīgs esi.»
Pulkstenis vēl nav deviņi, kad Pēteris ierodas tiesas mājā.
Ir ieradušies arī citi kādi prāvnieki, bet pa lielākai daļai tādi, kuriem gribas iepriekš tiesas sākšanās ar skrīvera kungu parunāt.
Pēteris piesien savu zirdziņu pie sētas, apsedz to rūpīgi ar deķi, noslauka muti ar delnu, nopurina drēbes un tad soļo kaunīgi uz tiesas nama durvīm.
«Ei, paskati, Zelmenis arī iesācis tiesāties,» kāds no prāvniekiem uzrunā Pēteri pie pašām durvīm.
«Tikpat jau reizi jāpamēģina roka, sak, kā tad jel iet,» Pēteris atbild kaunīgi.
«Ar ko tad tev darīšana?»
«Ar Mausku.»
«Ar to nolādēto žīdu, to zagli?»
«Ar to pašu.»
«Nu, tad tik nospļaujies, es tev saku! Man arī ar viņu. Iedevis zirgus ar ienāšiem - grib naudu. Nemūžam!»
«Man zirgi labi, maksāts nav, jāmaksā vien ir.»
«Bij liecinieki klāt, kad līgāt?»
«Kas tur par lieciniekiem, - es un mana sieva Līze.»
«Vai zini, Zelmen, kad tu gudrs esi, žīds tev var iepūst. Saki: zirgus dabūju, naudu aizmaksāju - beigts!»
«Tad es būtu blēdis.»
«Kas tur par blēdību? Žīdu apcirpt nav grēks, viņš, pagāns, arī netur par grēku mūs laupīt un postīt. Tfu! maitas pēdīgie! Kad viņi līdz ķimenēm izputētu, nelieši tādi!»
Pēteris klusi iešļūc tiesas namā. Pie tiesas istabas durvīm viņš bailīgi apstājas, noņem cepuri no galvas un noglauda matus, tad nedroši liek roku uz durvju kliņķa.
Šinī acumirklī durvis atsprāgst ar sparu vaļā un Pēterim krūtīs iedrāžas Mauska.
Žīds atsitas atpakaļ, saslien izplestās rokas gaisā.
«Uj, Pēteres! Par ko tu manim dari tādes launumes!» viņš vaimanā.
«Tev, Mauska? - Bīsties Dievu!»
«Par ko tu nemakse man mones naudines! Uj, kas tie par zirgem, ko es tev iedeve! Par spāse naude es tev vines iedeve. Katres no vinem bij 150 ruble vērte, bet es tev atdeve abes par 220, pie tam es pamete vesele 60 rubules. Pētere, vai tu dzirde, - vesele 60 ruble! Tev zirges atdeve gluze par smiekle naudem. Sok, lai Pēteres iedzīvojes, vines ir goda vīres! - Uj, Pēteres, par ko tu nemakse mone naude?»
«Bet kāda tad bija mūsu pēdējā noruna, Mauska? Vai es biju kādreiz liedzies maksāt? - Un tu mani sūdzi! Kaunies, Mauska!»
«Ko es zin no norunem; man vajag naude, un tā ir mane norune.»
«Par ko tad tu neprasīji naudu taisni man, bet sūdzēji?»
«Ko tas man līdz tev apgrūtinet, es toč zin, ka tev naude nov. Tu būtu sākuse man gaustes un lūgtes, un mon tā sirdele tāda mīkste, Meiske būtu ir pielāves. Bet ar sird es nevor vis aizmākset save maksāsen, tur vajag to cete rubele.»
«Bet kādas nedēļas tu būtu varējis ilgāk pagaidīt, man tagad laba peļņa - viens, divi, trīs - sapelnīšu un atdošu.»
«Vie haisst, sapelnīsi? Bet kad nesapelnīsi?»
«Tad tu varēsi paņemt savus zirgus.»
«Nostrādātes un nodzītes zirges? Kur es vines likse?»
«Par nostrādāšanu nemaz nerūpējies. Barības manīm diezgan un tagad zirgi vēl labāki, nekā tad bija, kad no tevis dabūju.»
«Ej, nestāst nieke, Meiske nav duls!» Žids atmet ar roku un steidzas projām.
Ap pulksten desmitiem saradusies laba tiesa prāvnieku. Tiesas vīri arī jau sanākuši, tiesu drīz vien varas sākt. Tikai skrīverim vēl ir šādas tādas darīšanas - tur viens, tur otrs labprāt vēlas parunāt.
Ministriāls jeb ziņnesis nopurina tiesas galdu no putekļiem, paliek zem tintes pudeles tīru loksni papīra, tad uzceļ galā tiesas ērgli.
Lielākā daļa prāvnieku ar reizi nokuls, bet, kam vajadzība, tas šņūc un kraukājas mutautiņā. Turpretim tie kas te gandrīz katru tiesas dienu atrodami (un tādu ir katrā pagastā diezgan), neliekas nemaz traucēties. Viņi triec un smejas joprojām: tas jau tik vēl ministriāls!
Tad atveras sāņus durvis. Ienāk skrīvera kungs ar paku papīru padusē. Viņam seko pa rindai paši tiesas vīri ar priekšsēdētāju priekšgalā. Visi ģīmji ir svarīgas apzinības un cienības pilni. Viņi nosēstas rāmi un svarīgi.
Bet Mauska tuvojas ātri tiesas galdam, samirkšķina acis un rāda slepeni ar pirkstu uz sevi.
«Pēter Zelmen un Mozus Zalminovič!» skrīveris sauc lēni un paceltā balsī.
Izsauktie stājas priekšā.
«Pēter Zelmen,» skrīveris saka, «Mozus iesniedzis pret jums divas prasības sūdzības par pārdotiem zirgiem, katru 90 rubļu lielu.»
«Nu, Mauska, par ko tu sūdzi to Pēteri?» priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu.
«Cienīge ķeizariske tiese, vines panem man zirges un nedod nauds.»
«Cik zirgu viņš no tevis paņēmis?»
«Dives zirges par 220 rubulēm, viene par 120 rubulēm un otre par 100 rubulēm.»
«Pēter Zelmen, ko tu saki uz tam?»
«Ko lai es tur saku, tā jau vien ir, augstā tiesa.»
«Vai zirgiem nav varbūt kļūdas, kuru dēļ tu kavējies naudu samaksāt?»
«Nē zirgi labi gan; lai ar drusku padārgi, bet labi gan.»
«Tad tu atzīsties, ka esi Mauskam parādā?»
«Ko tur liegt - taisnība vien ir.»
«Tad lieta īsa! Pietiek!»
«Bet, pag, Zelmenis vēl nav teicis, cik viņš žīdam parādā, varbūt ka viņš labu daļu būs jau nomaksājis?» kāds no piesēdētājiem iemaisās starpā.
«Ak tā! Pēter, cik tad vēl esi žīdam parādā?»
«Simtu astoņdesmit rubļu.»
«Žīd, vai tā ir?»
«Uz katre zirge 90 ruble un pracente, pracente, cienīge·tiese!»
«Procente? - Cik tad procentu vēl?»
«10 procente par viene gode, tas iztaise pavisem kopē 198 ruble.»
«Zelmen, ko tu uz tam saki?»
«Par pracentiem mums nav bijusi runa. Kad toreiz viņam sacīju, ka man visas naudas nav, ko maksāt, tad viņš teica, ka naudas arī no manis nemaz neprasot, būšot dabūt tad, kad man būšot.»
«Ai, vie haisst, kad būs? To es neesm teic, es tik teic, līdz ruden, bet ruden ir garem, un nu ir ziem.»
«Tātad tu, Pēter, noliedz, ka tev nāktos procentus maksāt?»
«Es tikai saku to, tas ir bijis,» Pēteris nosaka cieši. «Mauska, vai tev ir kādi pierādījumi?»
«Kādi tur pierādījumi, lai vine pierād, ka tā nav.»
«Pietiek, sēdiet!»
«Man tiesasan un denas naudes!» Mauskus kliedz izmisis.
«Pēter Zelmen, Mārtiņ Čade!» skrīverkungs izsauc jaunu partiju.
Arī te Pēteris nenoliedz savu parādu, un pretinieks par uzdotiem 60 rubļiem vairāk neprasa. Tādēļ prāva iznāk gaužām īsa.
Spriedumi prāvās pret Zelmeni tiek ar reizi sludināti un skan: «Pēterim Zelmenim jāmaksā Mozum Zalmanovičam par zirgiem 180 rubļu līdz 30 kapeikām dienu naudas, un Mārtiņam Čadem nākas no Zelmeņa 60 rubļu un 90 kapeikas.»
Pēteris atstāja vieglu sirdi tiesas māju, bet Mauskus paliek nogaidīt, vai nelaimēsies tūdaļ izdabūt izpildu rakstu.
«Paldies Dievam, slogs no kakla nost!» Pēteris saka uz Līzi, pārbraucis mājās.
«Nu, kā tad gāja?» Līze steidzas vaicāt.
«Labi gāja, - jāmaksā!» Pēteris atbild jautri.
«Un piesprieda gan?»
«Jautā kā bērns! Vai tad tu domāji, ka mani no maksas atsvabinās? -Bet nu paraugi žigli uzkožamo, braukšu kaļķos, kādu reizi vēl līdz vakaram izgrūdīšu.»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Paiet janvāris, atnāk februāra beigas. Laiks atmetas silts, un sniegs sāk lieliski kust. Ceļi top vietām pliki no sniega un maitājas dienu no dienas vairāk. Peļņās braucēji paliek gurdeni un kasa pakaušus.
«Šai ziemai pietiks!» viņi gudro, bet pie tam arvienu sevī nodomā: «Kaut jel arī naudiņas pieticis!»
Pēteris saskaita izvestos baļķus, un izrādās, ka viņš paguvis izvest pavisam 339 baļķus, par kuriem jau dabūjis 203 rubļus un 40 kapeikas. Paldies Dievam! Mauskus parāds rokā kaut nu vēl varētu Čadi kā nebūt apmierināt. Bet kā? Neko darīt, būs jāpārdod kāds no zirgiem. Pavasarī zirgi dārgi, labi aizmaksās.
Bet, kamēr Pēteris tā gudro, tikām pie viņa. atbrauc Mauskus un Čade ar tiesas vīru.
«Te, lūk, Vilkatīreļu saimniek, ir divi izpildu raksti,» tiesas vīrs uzrunā Pēteri pēc strupas apsveicināšanās. «Kā būs, vai maksāsi?»
«Mauska parādu tūdaļ aizmaksāšu, bet Čadi lūgtu kādu laiciņu vēl pagaidīt.»
Žīds saviebjas.
«Tu aizmokses? Ar ko?» viņš jautā nicīgi.
Kamēr Pēteris noiet sadabūt naudu, tikām žīds grūž Čadem sānos:
«Neesat mulkes, kod gaidīset, - uzrokstet mante, tas drose.»
Čade pamāj ar galvu.
«Te būs,» Pēteris saka, atgriezdamies ar žūksni naudas un sāk noskaitīt.
Žīds, Čade un tiesas vīrs skaita līdzi.
«180!» Pēteris pēdīgi izsaucas un piesviež vēl 30 kapeikas.
«Un te vēl dienu maksa!»
Žīds skatās uz Pētera sauju un brīnās. Tanī vēl paliek laba šķipsna naudas. Kas to būtu paredzējis! Var gadīties, ka viņš vēl Čadem arī aizmaksā. Tas būtu nepatīkami.
«Nu paskat tik,» tiesas vīrs runā, kāri nolūkodamies uz naudu, «Zelmenim naudas kā velnam pelavu! Varbūt maksāsi Čadem arī tūdaļ, tad būs ar to pašu reizi cauri.»
«Pēteres, tu gan mon vorej kāde ruble piegrūst, ko es velte tev dēl diene kavē un braukalē.»
Pēteris saskaita atlikušo naudu, atlikumu no šās ziemas peļņas un agrākā krājumiņa.
«Čadem varu tikai pusi maksāt,» viņš saka kaunīgi. «Ja viņš gribētu otru pusi drusku uzgaidīt, - pārdotu teļus, kādu govi...»
«Nu, Čade, ko domā?» tiesas vīrs jautā.
Uzrunātais stomās, bet žīds grūž tam sānos.
«Nē es labāk gribu visu,» viņš atbild nedroši.
«Tad vajadzēs uzrakstīt, vai - -?»
«Uzrakstīt!»
«Ko tad rakstīsim?»
«Man viena alga. Varbūt kādu - -»
«Zirges, zirges,» žīds maisās starpā, - «to ir viene lielāke kustone.»
«Manis dēļ rakstāt kaut zirgu,» Pēteris atbild vienaldzīgi.
Visi aiziet uz būdu, kura saslieta kūts vietā. Pēteri izved vienu no zirgiem. Tas ir brangs bērītis, bet tikai jau no peļņā braukšanas piekausēts.
«Nu, tad lai paliek arī tā rakstīšana,» Čade uzsāk sabozies. «Pēteris dod manim tagad pusi, otru pusi kādas nedēļas pagaidīšu.»
«Nu re, cik prātīgi!» tiesas vīrs iesaucas jautri. «Žēl, ka nav kāda «špuktera» magaričām. Tagad brīnum vien noderētu.»
Čade pasmīn un izvelk blašķi no kabatas.
«Kā nu nebūs būt!» Viņš pamirkšķina acis. - «Sveiks!»
Blašķe ceļo riņķī.
«Paldies Dievam!» Pēteris nopūšas. «Atkal vienas bēdas mazāk, bet desmit jaunas nāk vietā.»
Vēl tanī pašā dienā Vilkatīreļos ierodas «meža žīds» un noprasa Pēterim, kā palikšot ar atlikušajiem 161 baļķiem, kurus tas apņēmies novest.
Pēteris stumda cepuri no vienas auss uz otru.
«Kā tad nu būs? - Ceļa nav!»
«Kādēļ tik daudz saņem, ka nevar novest? Man būtu cite paņēmusies izvest.»
«Domāju jau arī izvest, bet... kas tad varēja paredzēt tik īsu ceļa laiku!»
«Mon nekādes, bēdes, grāde, ka balkes tiek upes molē, citode tev ies plāne. citode tev ies plāne. Monem neprot nekādem spāsem,» beigās Joselsons nosaka stingri.
«Nu, jāgādā jau būs, ko tad darīs!»
Bet gādāšana izdodas tomēr vāji. Ceļš tāds, ka ne ar ratiem, ne ar ragavām. Gan vietām uzmet ar šķipeli sniegu, bet cik ilgam tas? Ar lielām mokām izbrauc reizi par dienu, un tad arī zirgi tā nomocījušies, ka vai gar zemi gāžas.
«Nieki, saimniek,» pēdīgi Antons nosaka sparīgi, «lai notiek kas notikdams, tagad baļķus tālāk vest būtu slepkavība.»
«Nevar, nevar...» Pēteris atņurd nobēdājies.
Par laimi, iesāk salt un uzkrīt jauns sniegs.
«Nu, tagad, cik būs, tik būs!» Antons izspriež. «Vajag saņemties.»
«Saņemties nu saņemies, desmit ādas tikpat no viena vērša nedabūsi. Gudrākais būs, kad mēģināsim vēl sadabūt palīgus. Aizej līdz Griķēniem, Mīkstačiem, Vārulēniem un Struppurņiem, apjautājies pie saimniekiem, vai tie negrib nākt mums talkā par to pašu maksu, kā mēs dabūjam? Ja viņi ar mieru tad lai rītā tikai brauc.»
«Labi; aiziešu.»
Ērmoti, pēdīgais ziemas ceļš ietaisās gandrīz vai vēl labāks nekā iepriekšējais. Lielums sniega gan nokusis, bet ceļš pārklājies ar ledu, uz kura uzkritis jaunais sniegs. Pie tāda ceļa katra pelņa ir par prieku, un no Pētera uzaicinātie saimnieki paklausa labprāt, izsacīdami pie tam vēl aicinātājam lielu lielās pateicības.
Septiņās dienās visi baļķi novesti, un pats Pēteris pie tam vēl nopelnījis 49 rubļus uz savas daļas.
Tātad pati nelaime ir palikusi par laimi. Nu var nomaksāt Čadem otru pusi parāda. Zināms, zirgi jau nu pievarēti ir gan, bet vai tad līdz sējas laikam nevarēs atpūsties? Atpūtīsies, atpūtīsies, tikai tagad jādomā pie kaļķu dedzināšanas. Līdz nākamam rudenim jādabū ēkas augšā.
Ar jaunu sparu un jaunu dūšu Pēteris ķeras pie kaļķu cepļa pabeigšanas. Pats viņš uzņemas mūrnieka lomu, un Antons piekalpo.
«Bet ko visu jūs saimniek, arī neprotat!»
«Katru darbu cilvēks var prast, ja tikai grib,» Pēteris atbild noteikti.
«Nuja, ja - bet kā? Jums iet kā vaļā. Neviens, kas jūs redzētu mūrējam, neteiktu, ka jūs neesat mācījies mūrnieks.»
«Jo labāki,» Pēteris pasmīn.
Uzslava tam dara mazu prieku, bet gan tas, ka darbs iet uz priekšu. Akmens pie akmens, diena pie dienas - kā tas aug! Ko visu nevar padarīt viens pats cilvēks, ja viņš tikai saprātīgi strādā? Vēlāk viņš pats var nostāties sava darba priekšā un apbrīnot viņa dižumu. - -
«Nu, vagar, kā tad ir?» Anckalniņš zobo vagari. «Kad tad iesi uz Vilkatīreļiem?»
«Neraudi, - aiziešu.»
«Vadzi, tad gan pašā reizē nonāksi. Pēterim jau kūts būšot drīz vien augšā. Cilvēki bariem vien ejot turpu skatīties neredzētus brīnumus: no kaļķiem, grants un gružiem Zelmenis taisot māju. Kas to dzirdējis? Bez tam vēl pats izdedzinājis kaļķus. Kam tādi kaļķi derēs?»
«Varu tikai tev pateikt, ka tu nekā nedz zini nedz saproti. Tu esi tāds - Dieva laists cilvēciņš, tāds pats kā visi tie, kas skrien brīnīties par Zelmeņa darbiem.»
«Nu, sak, kā lai gudram nebrīnās! Viņam nodega māja, sadega manta, palika parādi, uzbruka daži godīgi cilvēki viltīgā nolūkā to pavisam izpostīt un - nu? Kas uzvarēja? - Zelmenis!»
Un kamēr citi strīdas un brīnās, Pēteris strādā mierīgi tālāk. Viņš ar, ecē, sēj vai arī lej ēkas, vai brauc pēc ķieģeļiem, sijām un spārēm. Sēklu viņš pa daļai dabūjis no pagasta magazīnes, pa daļai arī aizņēmies. Tagad, kur viņa svari sāk svērties uz labo pusi, kaimiņi tam piedāvājas ar mīlu prātu izpalīdzēt. Vārulēns piesolījis visām ēkām šķindeļus uz vēlāknomaksu, un Pēteris solījumu pieņēmis.
Pavasaris ietaisās agrs un silts. Bieži līst lietus. Zāle un rudzi spirgti paceļ galvas, rādīdami treknas, tumši zaļas lapas. Vilkatīreļu rudzu lauki modina no jauna garāmbraucējos skaudības jūtas.
«Kā te lai nedzīvo, kad tā aug!» skauģi izsaucas.
Bet laiks apsviežas. Dienas top karstas un sausas, bet naktis stipri vēsas, dažreiz pat ar salnām.
Sējuma lapiņas pamazām saraujas un nobāl. Galotnītes nodzeltē. Stiebri izzūd. Lauki top kūlaini un nevienādi. Ļaužu sirdis pildās bažām.
Kas būs, ja tāds laiks pieturēsies ilgāk? Iznīks visa labība.
Pētera vaigu no jauna pārklāj rūpju ēna. Skaistie rudzi nobāl, apsarkst un izzūd. Stiebriņi top tievi, īsiņi un smailām galotnēm. Noput arī citi sējumi, tikai lini vēl drusku turas. Kaut jel nu būtu uznācis lietus!
Bet lietus nenāk; karstums pieņemas ar katru jaunu dienu. Grāvji, dīķi, strauti un akas izsīkst un paliek bez ūdens. Lopi slāpst ganībās, augi laukos un cilvēki mājā.
Saceļas visgarām vaimanas, sūrošanās un kurnēšana. Ļaudis lauza rokas un raud; visa gada cerības izpostītas.
Pēteris lej ēkas, un uzlietie mūri ātri vien sastingst un sacietē. Ēku liešanai labāka laika vairs nevar izvēlēties. Tomēr pats lējējs nepriecājas. Viņa skati bieži vēršas uz dzeltenajiem laukiem un zilajām debesīm. Abi ir noslēpumaini klusi. Tikai saule, tā dedzina karsti.
Un, kad tad svētdienā Pēteris apiet laukam apkārt, tad viņam acīs parādās asaras: viss ir dzelteni pelēks, sakaltis un izdedzis...
Dieva sods ir nācis pār tevi, tu, svētītā zeme!