Jānis Purapuķe

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XIV
VAI TĀ NEBIJA ROZĀLIJA?

Pēteris apstaigā apsētos rudzu laukus un pārskata, vai vagas visgarām kārtīgi izmestas, lai pavasarī ūdens neizgulētu zaļos asniņus. Neviļus viņš pamet acis uz aploka pusi un ierauga, ka sētai viens posms izgāzies. Parau, kas tad to padarījis, vai gan melnis? Tas arī vairs nemaz nav valdāms! Bet pagaid', draudziņ, liksim rītā tevi pie akmeņu vešanas, gan redzēsi, ka izskries visi untumi. Tapsi tik rāms kā jēriņš.
Te no mājām skrien Antona skuķis un jau pa lielu gabalu šļupst:
«Taimniek, taimniek, tēt liek platīt, kul tāt kāltīt likt? Taimniete teita, lai jūt nākat mājā, etat tablaukuti tiemiņi.»
«Nu, nu, iešu tūliņ,» Pēteris atbild laipni. «Kārtis lai gāž pie jaunā pagraba.»
Meitene aiztek atpakaļ. Pēteri, noskatās viņai pakaļ un domā: «Žēl Antona, krietns un labs cilvēks; lūk, meitene jau septiņus gadus veca, bet šļupst.»
Mājās tiešām sabraukuši ciemiņi: Giķene ar kādu slaiku jaunkundzi lielā salmu cepurē, virs kuras redzams vesels klēpis ziedu un putnu spalvu.
«Palūk Griķene!» Pēteris saka, piemidzis mazliet acis. «Sen neredzēta viešņa!»
«Nu jānāk taču palūkoties, kā kaimiņiem klājas. Taisnība, pēdējos gadus, kamēr bērni bija pa skolām un pašiem arī darīšanas, ka nezin, kur sākt, kur beigt, - retāk jau tikāmies. Jūs ar tādi lepni palikuši, kā jau bagāti cilvēki, pie mums kad I vai reizīti būtu atnākuši. Cik reizes tiku sacījusi jūsu saimniecei pie baznīcas: «Nu atnāc jel, atnāc uz mums!» - bet kas to deva! Dēla kungs arī ne acu nerāda, laikam gan Griķēni priekš Vilkatīreļiem par prastu.»
«Bet šitā preilene, tā gan būs no svešurienes?» Pēteris apjautājas par cepuroto. «Liekas, ka mūsu apkaimē tādas nebūtu manījis.»
«Vai Dieviņ, vai tad nepazīstat? - Tā jau mūsu Rozāle! - Meit, bučo Tīruļtēvam roku.»
Rozālija uzmet ātrus skatus Pētera rupjajām rokām un sitas sāņus.
«Rokas bučošana nav modē,» Pēteris smejas, «un īpaši sievietēm tas nepiekāptos. Mūsu melderis saka, ka tas esot vīriešu pienākums.»
«Lai nu lai,» Griķene atsaka pielaidīgāk, «vai šī nevar bučot! Kas šai pie mums, veciem cilvēkiem, pēc modes ko meklēt. Lai modējas starp jaunajiem.»
«Ak tad tā tava meita? Kāda stalta un liela izaugusi!»
«Vai tiesa, ka Juris braukšot uz Rimšām uz teātri?»
«Neesmu neko dzirdējis.»
«Bet, parau, kas tad man stāstīja? - Sak, ja jau nu brauktu, tad varētu kopā sataisīties. Rozāle arī grib braukt, bet mums, večiem, nav vaļas. Un dūkainais sarežģījis tiltā kāju.»
Pēteris viltīgi pavīpsno.
«Neesmu no Jura par teātri neko dzirdējis, un man, tāpat kā mātei, arī negribēsies nieku dēļ tādu gaisa gabalu dauzīties.»
«Ūja, kādi jūs iedomīgi! Vai tad darbā vien Juri dzīsat? Jaunekļiem vajaga atļaut savu brītiņu priekam lai. Jau tā pagastā par jums smejas, ka laikam gan no dēla nekas liels nebūšot iznācis, kad kalpa vietā mājas turot.»
«Lai smejas, kam tīk, manam dēlam darbs kaklu nenolauzīs.»
«Vai šodien Jura nav vis mājās?»
«Nē, aizbrauca uz Arsenavu kaļķos. Jāpielāpa rija.»
«Nu, ko tad darīs, jāstrādā vien ir,» Griķene nopūšas liekulīgi, «kam tagad zelts no debesīm birst!»
Istabas durvīs parādās Līze. Viņas vaigi pie uguns notvīkuši, bet acīs lasāms prieks.
«Re, Pēter,» viņa sauc skaļi, «kas Griķēnu Rozālija par skaistu meiču izaugusi!» - Tad viņa griežas pie viešņām: «Lūdzu, ciemiņi, drusku istabā, iebaudīsim palaunagu.»
«Paldies, paldies, Tīreļmāt! Vai nu mēs neēduši. Jāsteidzas mājās.»
«Mājas nav zaķis, gan jau aizbrauksiet. Jurim arī drīz vajaga būt klāt.»
Pēteris sirdīgi nospļaujas un iziet.
«Kladzina kā vistas - ne gala, ne malas,» viņš norūc pie sevis.
«Vai par braukšanu sarunājāt?» Līze sauc tam tam pakaļ.
«Ko tur sarunāt, kad Juris grib, lai brauc.»
«Nāciet tik iekšā, ko tur viņā klausīties,» Līze labina, viešņas, «vīrieši visi tādi!»
«Tiesa, tiesa, mās,» Griķene atbild steidzīgi, «manējs arī tāds pats. Rozāle gandrīz vēl nav mājās lāga kājas apsildījusi, kad jau šodien gribēja piedabūt pie govju slaukšanas. Govju meitai iedūrusies skabarga pirkstā.»
«Vai tad tu domā, ka es uz Jura kalpināšanu ar priecīgu pratu noskatos, bet ko darīsi!»
«Tīri kā kad puišu trūktu!»
Pēteris noiet uz pagrabu. Tur Antons ar otru puisi izkrauj no meža atvestās kārtis. Saimnieks liekas būt sapīcis, to redz no viņa savādās rokas mētāšanas.
«Diez, kas nu večam uzskrējis,» Antons brīnās uz otru puisi Salmiņu, «paskat tik, kā atmet roku.»
«Būs kāds sakaitinājis,» Salmiņš atbild.
«Kas tad viņu varēja kaitināt, nav jau neviena mājās.»
«Varbūt viesi - Griķene?»
«Nu, ar tiem viņš senu senais draugs.»
«Ar večiem gan, bet man šķiet, ka lepnā meita tam nebūs vis pa degunam.»
«Ej nu sazini!»
«Cik reizēm vēl būs ko braukt?» Pēteris jautā, pienācis pie puišiem.
«Kas zin, divās reizēs atvedīs,» Antons paskaidro.
«Un kas aplokam sētu izgāzis?»
«Kas cits kā melnis.»
«Rītā vajaga likt viņu pie akmeņu vešanas, lai top rāmāks, un sēta vēl šodien jāsataisa. - Pag, to es padarīšu pats. Kamēr Juris ar citiem atbrauks ar kaļķiem, tikām esmu svabads. Tātad rītā tu, Salmiņ, ar pelēko varēsi vest granti mēs citi vedīsim akmeņus.»
«Labi, labi, saimniek!»
Antons griež zirgu apkārt un brauc uz mežu. Salmiņš viņam seko; bet pats saimnieks atgriežas mājās, paņem šķipeli ar cirvi un soļo uz aploku.
Pa tam sievietes ciemojas un gaida Juri, bet tas kā nebrauc, tā nebrauc. Pēdīgi viņas top nepacietīgas un dodas mājās.
Juris ierodas vēl tikai vēlu vakarā. Kaļķu cepļa īpašnieks nebijis mājās un tādēļ bijis jāgaida.
«Vai zini, ka mums bija ciemiņi?» Māte steidzas pastāstīt dēlam jaunās ziņas. «Griķene ar Rozāliju.»
Juris pietvīkst.
«Ko tad tās te meklē?» viņš prasa rupji.
«Esot dzirdējušas, ka tu būšot braukt uz Rimšām teātra skatīties, un tāpēc atbraukušas sarunāt, vai nevarot sataisīties kopā. Tad tu būtu varējis Rozāli aizvest.»
«Diez, kur viņas tādus niekus uzķērušas, man Rimša ne prātā nav ienākušas.»
«Nevarēs sadabūt karieti, gan jau ir Rozāle paliks mājās,» Pēteris zobojas.
«Nesaprotu, kas tev atkal uzskrējis?» Līze pukojas uz vīru. «Lāgiem tev tā kā krītamais uzbrūk.»
«Nebažījies manis dēļ, zinu, ko daru; bet tu savā lētticībā esi gatava pati sev cilpu kaklā uzmaukt.»
«Lai nu viens cilvēks paklausās!»
Pēteris griežas pie Jura:
«Varbūt ka tev arī gribētos uz Rimšām nobraukt? Nu, nav nekas liels, melnis izvaļājies ir, vari mēģināt.»
Acumirklī jauneklim uzmācas tā kā kārdināšana. Viņš brauktu ar Rozāliju vienos ratos, sēdētu viņai blakus!... Bet viņš papurina galvu.
«Gan vēl redzēsim,» viņš atbild nenoteikti.
Otrā dienā pēc pusdienas Juris sataisās uz dzelzceļa piestātni. Viņš grib apskatīties, vai nav atnākušas avīzes un vēstules. Pie tās pašas reizes tas iegādāsies pastmarkas. Tā kā zirgi ir pie akmeņu vešanas, tad viņš dodas ceļā kājām. O, viņš ir labi kājots, un tāda pastaigāšanās tam ir taisni pa prātam.
Bet stacijā izrādās, ka vēstuļu priekš viņa nav un avīzes ir aiznestas uz pagasta māju. Tas jaunekli saīdzina. Viņš zina, ka no pagasta mājas korespondences iznēsāšana velkas visai gausi un nekārtīgi. Ko lai dara? Zināms, ceļa gabaliņš puslīdz brangs, taču jaunām kājām tas nav līdz turienei nebūt nepievarams. Ilgi nedomājis, viņš soļo turpu.
Saņēmis avīzes, Juris steidzas uz mājām. Kājas gan ir drusku tā kā pastīvas, bet vēl lokās tīri labi. Lai ceļš nebūtu pārāk garlaicīgs, tad viņš ir uzplēsis jaunāko avīžu numuru un mēģina to iedams izskatīt.
«Cik lepns!» piepeši viņš dzird aiz muguras skaļu, jautru balstiņu.
Ātri viņš pagriežas atpakaļ un redz, ka tam garām pabraukušas divas sievietes. Viena no tām izskatās pēc pavecas laucinieces, bet otra - pēc greznas pilsētnieces. Kas tās gan varētu būt? Un piepeši kā elektriska strāva tam izšaujas caur visiem kauliem: vai tā nebija Griķēnu Rozālija? - Diez, kur gan viņa brauc?
Jaunekļa sirds sāk pukstēt straujāk un vaigos sasistas sārtums. Viņš pat nebij to sveicinājis - ai, kāds viņš ir tūļa! Ko lai viņa par to domā?... Varbūt ka viņa brauc drīz atpakaļ uz mājām, tad viņa to pavestu līdz ceļa galam un viņš atvainotos par savu neuzmanību, kas zin sarunātu arī par teātri... Muļķības, kas no tā būtu, ja viņš to aizvestu uz Rimšām? - Ļaudis smietos, ka viņš to ar savu zirgu vadījis. Tad jau labāk viņš tāpat var noiet uz Griķēniem paciemoties. Uzņemt to uzņems, projām nedzīs... Bet kad viņa zinātu, ka Vilkatīreļi tagad viņam pieder, ir viņa dzimtsīpašums - -? Jaunekļa sirdi pilda saldas lepnības jūtas. Vilkatīreļu īpašnieks - tas ko nozīmē! Vilkatīreļi nav vienkārša māja, bet muižiņa...
Daudz un dažādas domas tam šaudās pa galvu, bet viņš tās mēģina nokratīt. Nieki! Kas viņam par daļu gar Griķēniem vai Rozālijām? Viņš dzīvos priekš Vilkatīreļiem un saviem vecākiem, nevis priekš cita. Vecāki varēs sēdēt siltā istabā, ēst maizi un lasīt avīzi, bet viņš strādās. Viņš izdzīs dārzos celiņus, ietaisīs skaistas lapenes, kalniņus un dīķīšus. Gar celiņu malām augs avenes, jāņogas un zemenes... Ēnainākās vietās būs soli. Jaukos vasaras vakaros uz tiem varēs atpūsties.
Jurim aiz muguras atskan ratu rībēšana. Viņa sirds sāk ātrāk pukstēt. Nevar būt... Vai tās būs viņas? Nu redzēs, vai pieturēs? - Jā, kā tad, - zirgs paliek lēnāks. Nē, pie viņām tas nesēdīsies, neparko ne! - Vai traks, patiesi pietur...
«Tprrru!»
Juris saraujas.
«Jaunskungs, sēžaties iekšu - pavedīšu!»
Jauneklis pagriežas pret aicinātāju un taisa skābu ģīmi. Tas ir kāds vecis ar garu bārzdu.
«Tu taču esi Zelmeņu Juris, vai ne?» bārzdainais jautā.
«Tas esmu.»
«Un es esmu Vārulēns, tava tēva kaimiņš. Laikam gan manis vairs neatceries, reizi tevi uz skolu pavedu? Nu, ka to deva! - Nu, kāp tik iekšā!»
Neko darīt! Vārulēna piedāvājumu nedrīkst atraidīt, un gluži neapmierināts Juris iekāpj ratos. - Vajadzēja tad arī večam uzbraukt kaklā, viņš nodomā pie sevis.
Māte ar tēvu sēd patlaban pie vakariņām, kad Juris pārnāk mājās.
«Vai bij avīzes atnākušas?» Pēteris apjautājas.
«Atnākušas gan, bet bij jau aiznestas uz pagasta māju. Dabūju veltu ceļu mērot.»
«Ak tad pagasta mājā arī biji?»
«Biju.»
«Tad gan būsi piekusis?» māte iesaucas žēli.
«Drusku tikpat.»
«Sēsties tik pie galda. Vai negribi, uzvārīšu tēju?»
«Nē, iztikšu tāpat.»
Juris nosēstas pie galda un sāk garšīgi ēst. Pēc garā ceļa barība tam iet pie sirds.
«Ēd tik, ēd!» māte skubina.
«Kā domā, vai svētdien neaizbrauksim uz baznīcu?» tēvs jautā pēc brītiņa.
«Svētdien mums ar Juri jāiet uz Griķēniem, - ielūdza,» Līze metas starpā. «Griķēniete tā piekodināja, tā piekodināja, - viņiem šogad esot āboli lai brangi padevušies, un Rozālija arī vēloties ar Juri parunāties dēļ tās teātra apmeklēšanas.»
Pēteris nesaka nekā, bet viņa skati ir uzmanīgi piekalti dēla lūpām.
Jura sirdi pilda savādas, kairinošas jūtas. Viņš pat nosarkst.
«Nē, uz Griķēniem es neiešu,» viņš atbild iekaisis, it kā priecādamies pats par savu spītību. «Tad jau labāk uz baznīcu.»
Tēvs paloka apmierināts galvu, māte sapīkst.
«Tu manis nemaz nemīlē,» viņa pārmet dēlam.
Jura acis apsistas valganas.
«Māt - -!» viņš saka klusi. «Es negribēju tevi apbēdināt.»
«Līz, neesi jel bērnišķīga!» Pēteris norāj sievu. «Vai tu ar varu ko izdarīsi? Kas būs nolemts, tas notiks bez tavas un manas piepalīdzības.»
Jauneklis top uzmanīgs. - Kas būs nolemts! Kas tad būs nolemts? Kāds sakars šiem vārdiem ar Griķēniem? Saldas jūsmas apņem tā prātus: ja tas būtu nolemts!...
Svētdienā tēvs liek iejūgt melni jaunajā pajūgā un abi ar Juri aizbrauc uz baznīcu.
Jauneklim ir ļoti līksms prāts. Rozālija viņu gaidīs, bet tas neaizies! Vai viņa noskums vai dusmosies? Būtu interesanti zināt, - un varbūt ka māte aiziet viena pati.
Pēteris rāda uz kaimiņu laukiem, izsaka savas piezīmes un sagaida, lai Juris nodotu savu spriedumu.
Triekdami par mākslīgu mēslošanu, lauku iedalīšanas labumiem un citiem zemkopības jautājumiem, viņi beigās nonāk dievnamā.
Baznīcēnu šodien ir maz. Soli ir gluži klaji. Tādēļ Pēteris ar Juri noiet vairāk uz priekšu, lai uzmanīgāk varētu sekot mācītāja vārdiem. Nometušies ceļos un noskaitījuši «Mūsu Tēvs», viņi atsēstas uz šaurā koka sola, un Pēteris izvelk no kabatas dziesmu grāmatu.
Juris nedroši paceļ galvu un kaunīgi pavērš acis uz sieviešu pusi. Piepeši karstas asinis sašaujas tam vaigos. Sieviešu pusē, taisni viņam pretī, uz paša sola gala sēž Rozālija. Viņa ir pagriezusi galvu uz šo pusi, un abēju skati sastopas...
Iesākas dievkalpošana. Ķesteris spēlē ērģeles, un draudze dzied pirmo dziesmu. Pēteris ar Juri art lūkojas grāmatā, bet pēdējais, gluži pret paša gribu, pašķielē uz Rozāliju.
Tad baznīcā ienāk mācītājs. Viņš izskatās saīdzis, noguris un visai nevaļīgs. Dievvārdi tiek kā ar mašīnu steigti.
«Nelāgi laiki.» Pēteris purina galvu, iznācis no dievnama laukā. «Tā, lūk, samaitā draudzi.»
«Varbūt mācītājam kas svarīgs priekšā,» Juris mēģina baznīckungu aizbildināt, bet galva tam grieztin griežas atpakaļ: cieši viņam uz papēžiem seko Rozālija.
«Parau, Pēteris ar baznīcā!» kāda rupja balss pārtrauc Vilkatīreļu saimnieku taisni tanī acumirklī, kad tas taisās iekāpt savos ratos.
«Griķēns! - Labdien!»
«Dēls arī līdzi? - Labdien, Juri!» Griķēns sniedz pa priekšu Jurim, tad tēvam roku. «Nu, kā tad klājas?» viņš tad jautā Pēterim.
«Paldies, tā jau kuļamies kā pliki pa nātrēm!»
«Vadzi, Pēter, neesmu ar tevi sen ticies, gribēju šo to pārrunāt. Vai nepiesēdīsies līdz ceļa galam manos ratos?»
«Nu, kādēļ tad ne!»
Bet, nonācis pie Griķēnu ratiem, Pēteris sarauc pieri.
«Tev jau viens braucējs ir, vai trijiem nebūs par grūtu?» viņš saka paīgni.
«Liela lieta, skuķis var iet uz taviem ratiem,» Griķēns izšķir lietu viegli. «Klau, Rozāl, kāp tik laukā tu manies uz Tīreļtēva ratiem, lūk, kur viņa melnis stāv. Mums, večiem, jāparunājas.»
Brītiņu meita tā kā stomās, bet tad žirgti atstāj pašu ratus un tuvojas Jurim.
«Labdien!» viņa sveicina jaunekli drusku uzpūtīgi. «Vai drīkstu lūgt mani līdz ceļa galam pavest? Tēvs mani atstāja kājām.»
«Lūdzu, lūdzu,» Juris pasteidzas atbildēt, pavirzās ratiem vairāk uz vienu stūri un atsit ādas apsegu atpakaļ. «Laikam mans tēvs pie tam vainīgs?»
Rozālija smaida.
«Nevar zināt, kurš tēvs vainīgs, bet izdzīt no ratiem mani izdzina.» Veikli viņa uzceļ kājiņu uz ratu pakāpšļa, viegli ielec ratos un nosēstas Jurim blakus. «Ah, kāds jums skaists zirgs!»
Juris pievelk grožus.
«Nekas - braukt var,» viņš saka rāmi, bet sirds krūtīs dauza kā ar āmuru.
Melnis tek slaikos rikšos, un biezs putekļu mākonis ietin abus jaunekļus. Acumirklīgais stāvoklis viņiem liekas būt pa prātam, un tomēr tie jūtas neomulīgi un nospiesti. Labu brīdi tie nerunā ne vārda.
Rozālija uzsāk pirmā valodu.
«Vai jūs zināt, ka es pagājušā nedēļā biju pie jums ciemā?»
«Dzirdēju. Es todien negadījos mājās,» Juris atbild vienaldzīgi un paplīkšķina pātagu: «Melni, nu!»
«Šodien ir jauks laiks, ja nākamā svētdienā būs tāds pats tad Rimšās būs daudz cilvēku.»
«Vai jūs arī brauksat?»
«Domāju, un jūs?»
«Nezinu...»
Iestājas atkal klusums. Jaunekļiem, ko runāt, nav. Juris pagriež galvu uz Rozālijas pusi un mēģina ieskatīties viņai ģīmī. Meiča ir galvu drusku nodūrusi, un platās cepures malas aizsedz tās pieri un acis. Jauneklis redz tikai daļu no viņas ģīmja. Gar deniņiem krustojas sīkas, zilas dzīsliņas un viegli pukst. Virs auss ir izlīdusi dzeltena, gredzenā sagriezusies matu sproga, un apaļais vaidziņš it pārvilcies ar lēnu sārtumu. Kā būtu, ja šis vaidziņš tāpat kā citkārt laikos pagasta skolā pieglaustos pie viņa pleca un mīļa, uzticības pilna balstiņa čukstētu: «Vai zini, Jurīt, man nāk miegs?» -Viņš tad pievilktu cieši, cieši meiteni pie sevis un uzspiestu lūpas uz kairinošā vaidziņa... Zirgs tek uz priekšu.
Arvien vēl putekļi. Rati klusi klab. Braucēju sirdis pildās saldām ilgām. Cik jauki ir, kad divi cilvēki tā pavisam pieder viens otram, jūt vienu, cieš vienu, dzīvo vienu un to pašu dzīvi!... Bet...
Ceļa gals - tik ātri!
«Lūdzu, pieturiet,» Rozālija lūdzas klusā, sapņainā balsī.
«Tprru!»
Melnis apstājas un raujas atkal uz priekšu. Meiča strauji salīgojas un pieķeras pie Jura. Liesmains sārtums sasita abiem vaigos. Tad zirgs apstājas pavisam.
«Ardievu!»
«Ardievu!»
Divi pāri valgani kvēlošu actiņu ātri saskatās un novēršas.
Piebrauc Griķēns ar Pēteri.
«Tā gan, Pēter,» Griķēns saka atvadoties, - «mēģināt vajaga.»
«Nu, vienas reizes dēļ jau vēl neizputēs,» Pēteris atbild apdomīgi.
Zirgi kustas atkal uz priekšu, un kaimiņi izšķiras.
«Zemurs esot nopircis kuļamo mašīnu,» Pēteris sāk stāstīt dēlam savu sarunu ar Griķēnu, «būšot arī citiem, saimniekiem dot kult.»
«Ļoti prātīgi,» Juris domā. «Zemurs ar laiku atpelnīs mašīnu un izpalīdzēs arī kaimiņiem.»
«Labi gan būtu, kulšana ātrāk paveiktos, bet kur lai liek ar mašīnu kultos graudus? Viņus taču nevarēs uzglabāt, tādēļ ka tie nav žāvēti.»
«Maizei un sēklai var izkult rijā. Pārdošanā vienalga - žāvēti vai nežāvēti.»
«Griķēns domā tāpat un grib, lai mēs arī ņemtu jaunu mašīnu, viņam vienam neesot tik daudz zirgu un cilvēku, cik pie mašīnas vajadzīgs, tad bij's varēt izkult kopīgi.»
«Nebūtu slikti.» -
Bet, kad Juris vakarā noliekas gulēt, viņš nevar iemigt. Sirds tam tvīkst, iekšā grauž, un acis negrib aizvērties. Vecais sienas pulkstenis tumši nosit vienpadsmit, divpadsmit, vienus, divus... Jauneklis skaita pulksteņa sitienus, nopūšas un grozās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam ir tā, ka labprāt gribētos raudāt. Kas gan viņam saldo mieru laupījis?