JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XV
MĀTE

Juris ar puišiem ir aizvedis uz pilsētu daļu no žīdam pārdotās labības, bet Pēteris aiznesis Zemuram kulšanas naudu. Galā viņi taču ar mašīnu kūluši, un panākumi ir izrādījušies ļoti apmierinoši. Pirmkārt, salmos ir palicis mazāk graudu, paši salmi ir derīgāki lopu barībai nekā rijā kaltēti, un tad graudi ir labāk iztīrīti un izšķiroti. Vienīgais, kas pie visa tā Pēterī saceļ nepatikšanas, tā ir kulšanas maksa. Viņš nemaz nav varējis iedomāties, ka, maksājot 8 kapeikas par pūra izkulšanu, sanāks briesmīgā summa! Tādēļ viņš ir gluži saskaities nogājis uz Zemuru. Mājās ir palikusi tikai Līze ar meitām.
Sagatavojusi govīm barību, Līze aizsūta meitas uz šķūni norūmēt atlikušos salmus, bet pati ieiet istabā aust. Viņa grib pasteigt vīram un dēlam ziemas uzvalkus. Dzija no melnās «izerižu» vilnas ir smalka un mīksta, ka vai ausī bāz, un vadmala iznāks smalku smalkā. Tikai jau nelaime, ka audējai kājas tādas pastīvas un, paminas minot, reizēm gluži notirpst vai arī uztūkst. Taču meitām aušanu viņa negrib uzticēt, tās var saaust par šķidru un samaitāt visu audeklu.
Ietinusi saiviņas, Līze sēstas stellēs, paceļ «spenīzeri» drusku uz priekšu, paņem atspoles un šaudekli un nomin paminas. Nītes paceļ metus, un šaudekle zuzēdama aizšaujas gar šķietu. Bet mustavas tikai piesit un piesit ievērtos audus.
Būs drēbīte, būs, ir bodē tādas pirkt nedabūs! Ciema paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī boloties, kad tas parādīsies jaunās vadmalas uzvalkā. Jā, viņš ir daiļš, jauneklis. Ar viņu maz kas varēs mēroties. Bez tam, kam tad vēl ir tādas mājas kā viņam? Dieviņš palīdzēs aizmaksās pirkšanas naudu, varēs dzīvot bez bēdām un raizēm. Nebūs vis tik grūti jāpūlas un jāmokās kā tēvam. Kaut tik nu vēl atrastu krietnu sievu; bet kam tagad ir lāga meita? Pārsmalcinātas, izbālējušas, kapijas samaitātiem zobiem - kur viņas der? Ja daudz, par skroderenēm, bodniecēm un krodziniecēm: krietnas saimnieces top jo dienas, jo retākas. Nu, lūk, tepat pagastā - cik to labo satiksi? Kauna dēļ - vietu, divas... Tagad apprecēties nav par joku! Piemēra dēļ, ko lai Juris ņemtu? Rozāliju! Nu, tad tik arī ir. Rozālija ir žirgta, veselīga meita. No viņas vēl var viss kas iznākt. Bez tam viņa ir paskolota. Tagadējos laikos tas arī ko nozīmē. Griķēni ir labi cilvēki. Vai mazums tie viņiem palīdzēja iedzīvoties!... Paminas klab, un mustavas sit un sit... Vadmala stiepjas uz priekšu, un «spenīzers» velkas atpakaļ...
Pēdīgi Līze apstājas. Uzmanīgām acīm viņa pārbauda paausto gabaliņu, nobrauka to ar roku, palaiž no pakaļbomja vienu posmu uz priekšu un sagriež ciešāk apakšējo. Pie tam viņa kā neviļus pamet acis pa logu. Parau, kūtiņas durvis ir vaļā. Kad tik nu nebūtu baroklis izšmaucis laukā!
Žigli viņa izrāpjas no stellēm un steidzas pagalmā; kā tad - baroklis rokas sētmalī. Paķērusi no zemes mazu žagariņu, viņa sāk iedzīt nerātno atpakaļ kūtiņā. Bet tev aizurkšķas, pasit purnu šķērsām un šmauc tad taisni projām uz vārtiem. Līze skrien, ko vecās kājas māk, tomēr barokli panākt nevar. Te viņš apstājas un sāk pa zemi rakņāties, liekas, nupat būs apkusis, - nekā, kā tik saimniece nāk tam tuvāk, - urr-urr un projām! Tā viņa to dzenā, kamēr elpas aptrūkst, tad atkrīt bezspēcīgi lauka malā uz akmens.
Par laimi, meitas no šķūņa ir ieraudzījušas Līzes ķibeli un steidzas tai palīgā. Apstāts no visām pusēm, baroklis nevar nekur šauties, un gribot negribot tam jālien atpakaļ kūtiņā, pie kam dažs labs sitiens nobirst taisni uz apaļās muguras.
Saimniece atgriežas atpakaļ pie sava darba. Bet, iedama caur ķēķi, kur uz soliņa stāv pilni spaiņi ar ūdeni, viņa noliecas pie viena no tiem un garšīgi nodzeras. Tad steidzīgi vien sēstas stellēs un paņem rokā šaudekli. Paminas nobrīkšķ, mustavas noklab un apklust. Līze sajūt kājās un gurnos neizciešamas sāpes. Viņa sabīstas. Kas tas? Vai slimums? Varbūt būs tikai nogurums. Pag, atstiepsies drusku gultā, gan pāries. Vaidēdama viņa izkūņojas no stellēm. Gultā liekas, tiešām, kā kad paliktu vieglāk. Patīkams miers un gurdenums pārņem visu miesu. Bet piepeši āda sāk tvīkt un karst. Sirds pukst straujāk, ausīs sāk džinkstēt un istaba līdz ar visu gultu pamazām griezties riņķī...
Līze atrauj acis plaši vaļā un lūkojas griestos. Lūk, uz acumirkli istaba paliek stāvot, tad atkal griežas.
«Žēlīgais Dieviņ! Žēlīgais Dieviņi...» vecenīte čukst un mētā iesirmo galviņu pa pagalvja virsu. «Kad tik neuznāk nāve. Nomiršu, neviens manis neredzēs.»
Tuvumā nav neviena cilvēka. Meitas ir aizgājušas uz šķūni. Tikti liela, melna muša sīc un sitas gar loga rūti. - Tā ir nāve, tā ir nāve, - neviļus Līzei iešaujas prātā, un viņu sagrābj briesmīgas bailes. Viņa grib uzcelties no gultas, steigties laukā, bet kājas, rokas un rumpis ir kā akmenī pārvērtušies, kā nedzīvi. Vājš baiļu sauciens izlaužas pār viņas lūpām, un auksti sviedri apklāj pieri.
«Žēlīgais Dievs! Žēlīgais Dievs, pasargi no ļauna... atpestī mūs no mūsu grēkiem!...»
Muša pie loga rūts aug arvien lielāka, aug, acīm redzot. Lūk, kājas lokās kā melnas čūskas, liela galva ar stikla acīm. Acis kārīgi lūkojas uz sastingušo gulētāju, un briesmīgs, melns ķermenis rāpjas tai tuvāk un tuvāk.
«Žēlīgais Dievs! Žēlīgais Dievs!»
Ap pusdienu pārnāk Pēteris. Viņš ir drusku iereibis. Zemurs to laipni uzņēmis un pacienājis ar saldu šņabi. Bet pie tam laikam būs norijies kāds lielāks malciņš, jo galva smaga un kājas ļogās. Pēterim pat kauns Līzei acīs rādīties, tādēļ viņš slepeni nolien uz klētsaugšu āboliņā izgulēties.
Meitas, pabeigušas salmu norūmēšanu šķūnī, atgriežas mājās un lūkojas pēc saimnieces. Tās nekur laukā nemana. Antona sieva ieiet istabā palūkoties, vai saimniece nav tur, bet pēc brītiņa izskrien atpakaļ gluži pārvērstu ģīmi.
«Saimniece mirst! Saimniece mirst!» viņa kliedz visā pagalmā un sasit rokas pār galvu.
Citas meitas izbīstas un steidzas uz istabu.
Līze guļ plaši ieplestām, uz augšu pārgrieztām acīm un kaut ko klusi pie sevis murmina.
«Saimniec, saimniec, lopi nāk mājās!» Salminiete iesaucas, lai dabūtu kādu atbildi.
Bet saimniece nepakustina ne galvu, ne acis, nedz arī atbild. Lūpas gan kustas, tomēr vārdi pār tām nenāk.
«Saimniec, vai jums ir nelabi?» Antona sieva pārliecas pār slimnieci un aizskar viņas roku.
Līze ne ģīmja neparausta.
Meitas saskatās. Viņas it kā gribētu viena otrai prasīt: ko nu?
«Būtu zirgi mājās, vajadzētu braukt Pēterim pretim,» kāda no tām izsaka savas domas.
«Tebe nu, kad būtu!» otra atbild.
«Kas zin, saimnieks tā kā tā drīz pārnāks.»
«Bet kas var zināt vai viņa līdz tam laikam nenomirst?»
«Un tad vajag arī tādai nelaimei notikt, kad nav neviena vīrieša, ne zirga mājā! Ko nu tagad zini iesākt?» Antona sieva bažījas.
«Sak kad vai aizskrietu uz kaimiņiem, bet ko tur saķers?» Salminiete gudro.
«Tavu nelaimi! Cik ilgi, kad vēl barokli dzenājām? Bet man jau tūdaļ iešāvās tādas nelabas domas galvā, kad ieraudzīju, ka viņa nosēdusies laukā uz akmens.»
«Viņai būs trieka, citādi nav, un tad tur nepalīdzēs ne zāles, ne plāksteris,» kāda no meitām paskaidro sausi un atmet tam ar roku.
Šinī acumirklī sanāk lopi mājās, un meitas steidzas tos saņemt un apkopt. Bet viņas ir klusas un uztrauktas. Liekas, ka tām uz sirds būtu uzgulies smags slogs. Kad saimniece nomirs, vai uz viņām nekritīs kāda atbildība, tādēļ ka tās nav nekā darījušas? - - Tāda nelaime!
Apgādājušas lopiņus, sievietes sastājas pulciņā un sāk no jauna gudrot un spriest, ko darīt; bet padoma nekāda neatrod.
«Kaut drīzāk pārnāktu saimnieks!» tās ir viņu beigu domas.
Ar tām viņas arī izšķiras un katra dodas pie saviem darbiem. Cita baro sivēnus, cita gatavo pusdienu, citas izlieto saimnieku nostbūšanu, lai šur tur paokšķerētu pēc kāda garda kumosa. Tikai Antona sieva pāris reizes ieskrien saimnieces istabā palūkoties, vai tā jau nav izdzisusi; bet atradusi to vēl pie dzīvības, apmierinās. Varbūt ka tik slima arī nemaz nav.
Pēdīgi Pēteris ir drusku nogulējies un piepeši ierodas mājās, kā no debesīm nokritis. Kača pat nepagūst krējumu no lūpām noslaucīt.
«Kur saimniece?» viņš tai uzprasa kaunīgi.
«Saimniece - saimniece - -» Kača stomās un berž lūpas, «viņa ir - slima...»
«Slima?» Pēteris iesaucas nikni. «Un jūs manis nepacēlāt?»
Meita iepleš acis un muti.
«Nepacēlāt?» viņa burto.
Pēteris vairs neklausās, teciņos viņš dodas uz istabu. Kalpone velkas tam ziņkārīgi pakaļ.
«Līz, Līz, kas tev kaiš?» saimnieks vaicā, piegājis pie sievas gultas un ieskatījies viņas ugunssārtajā ģīmī.
«Viņa nāk - viņa nāk - melna kā muša - lielas stikla acis - kājas... ragi...» slimniece murgo.
«Līz, sieviņ, vai tu mani pazīsti? Es jau tas esmu, Pēteris.»
«Nāve nāk, viņa nāk ar koka kājām. Jurim jauni svārki mugurā, meitas sniedz pēc viņa rokas...»
Pēteris uzliek savu roku uz slimnieces karsto pieri un saka trīcošā balsī:
«Dievs ar tevi, sieviņ! - Apdomājies, es tas esmu - Pēteris.»
Šoreiz slimniece tikai sāpīgi ievaidas.
Pēteris pagriežas pret meitām.
«Kača!» viņš saka stingri. «Tu steidzies uz Griķēniem un saki pašam saimniekam, ka es lūdzu, lai viņš tūdaļ sūta kādu no saviem puišiem un zirgiem uz pilsētu pēc jaunā daktera. Bet tūdaļ! Vai dzirdi?»
«Jā, jā, saimniek!»
«Pasteidzies, tev ir čaklas kājas.»
Kate aiztek.
«Diez, vai viņa ko neēstu?» Salminiete ieminas nedroši.
«Kur viņai, nabadzītei, ēst, kad vairs nerunā un cilvēku nepazīst,» Antona sieva atbild.
Pēteris noiet istabas kaktā, atsēstas uz krēsla un atspiež galvu rokās. Meitas stāv sadrūvējušās ap slimnieces gultu un skatās grīdā.
Pēc kāda brīža saimnieks aizkrekstas un pieceļas.
«Ejiet pie darba!» viņš saka strupi, pagriezies pret kalponēm. «Tikai Antona Grieta var palikt pie slimnieces.»
«Ko lai, saimniek; darām?» Salminiete jautā.
«Ko tad citām dienām darījāt? Vai bez saimnieks ne pirksta neziniet kustināt?»
«Pataisiet saimniektēvam pusdienu, apmazgājiet piena traukus, sagādājiet cūkām ēst... Apskatāties vien tik darba visas malas pilnas!» Grieta pamāca.
Pārējām meitām tas nepatīk, viņas aiziet kurnēdamas.
Pret vakaru pārbrauc Juris ar puišiem. Viņš ar reizi pamana, ka mājās vajaga būt notikušai kādai nelaimei, jo nav manāma vairs tā dzīvā jautrība kā citām reizēm. Ātri viņš pagriežas uz istabas durvīm un neredz tanīs mātes smaidošā vaiga. Viņa to arvien bij sagaidījusi vai nu pagalmā, vai nama durvīs, kad tas pārbrauca no garāka ceļa. Arī tēva nekur nemana. Vai kāds no viņiem nav miris? Jaunekli sagrābj nežēlīgas bailes. Atstājis zirgus puišu gādāšanai, viņš steidzas uz istabu. Priekšnamā tas pamet acis uz ķēķi, varbūt ka māte ir tur un gatavo viņam azaidu? - Kluss un silts! Nesprēgā uguns zem katla. Neizplūst vairs patīkamais siltums, maisīts ar ēdienu smaržu, - viss kā izmiris! Katli bēdīgi nošķiebušies uz vieniem sāniem, spainis pilns ar ūdeni stāv ķēķa vidū, bet otrs viņam blakām ir apkritis kņupu... Elpa draud viņam aizrauties, kad tas uzliek roku uz istabas durvju kliņķa. Tagad viņš zina skaidri, ka to sagaida kaut kas ļauns. Oh!...
Durvis atveras, un Juris pārkāpj pār slieksni. Cik kluss! - Viņš skatās uz to pusi, kur stāv mātes gulta, un - saprot visu.
«Māmiņ!» viņš iesaucas sagrauzts un nostājas pie slimnieces.
Bet māte vairs nepazīst sava dēla, sava mīlulīša. Viņa uzskata to bargām, degošām acīm, mētājas ar rokām un kunkst.
«Tu esi nāve - jā, nāve! Tu gribi manu dvēseli, bet es tev to nedošu - es negribu mirt. Negribu! Meitas nozags vadmalu, Jurītis paliks viens pats... nē, nē, es negribu mirt!»
Pēdējos vārdus viņa izkliedz pilnā spēkā, bet tūdaļ sāpīgi saraujas un žēlīgi kunkst.
Jauneklis streipuļo atpakaļ, atspiež galvu pret loga stenderi un dod asarām vaļu.
Vēlu naktī ierodas dakteris. Viņš pārmeklē slimo un pagriežas pret Juri.
«Plaušu karsonis,» viņš saka strupi un iebāž klausāmo taurīti kabatā.
«Un - -?» Juris jautā stomīgi, nedrīkstēdams izsacīt to, ko domā.
«Var iet visādi. Tagad slimības gaitu grūti noteikt. Vispirms jāgādā, lai drudzis un sāpes rimst.»
Ārsts nosēstas pie galda un raksta recepti; pēc tam pamāca, kā slimniece kopjama, un aizbrauc.
Bet Līze top ar katru nākamo acumirkli slimāka. Viņa vairs nevaid, bet brēc un trako. Meitām ir tā jāsatin deķī un jātur cieti, lai neizskrietu no gultas.
Juris nevar to panest un ieiet blakus istabā. Pēteris sēd rāms un sakucis vēl tanī pašā vietā, kurā pusdienā nosēdies. Viņš nav ne drusciņas ēdis, ne dzēris. Runāt viņš arī nerunā, tikai stīviem, nedzīviem skatiem lūkojas uz gultu, kurā plosās viņa uzticīgais dzīves un ciešanu biedrs.
«Viņa mirs!» viņš reizēm čukst pie sevis un noliec galvu dziļāk uz krūtīm. «Bet par ko tās nežēlīgās mokas?»
Bet nāve vēl šoreiz apžēlojas par izmisušo vīru un dēlu. Viņa aiziet slimniecei secen, tikai drusku ar spārnu galiem to aizķerdama. Uz rīta pusi Līze norimst un iemieg. Zināms, vesela viņa nepamostas, bet pamostas ar apziņu un cerībām.
Žēli viņa uzskata dēlu, kurš nokārtu galvu stāv gultas kājgalī.
«Dēliņ,» viņa gaužas tikko sadzirdami, «tu gan laikam nekā neesi ēdis? Varbūt tēvs ar? Pasaki Katei, lai tā uzcep jums olas un uzvāra kafiju. Kafija ir brūnajā skapī, apakšplauktā, skārda kārbiņā... Piens arī nav sildīts, krējums pārrūgs... Diez, vai meitas sivēnus pabarojušas? - Melnajai telei vajadzēja izmazgāt un pārsiet kāju...»
«Nerūpējies par tādām lietām, gan būs viss padarīts,» Juris to mierina.
Bet māte krata neticīgi galvu.
«Uz meitām vien nevar palaisties. Kad pašu nav klāt, viņas visu laiž pār galvu.»
Dēls sajūt, ka mātei taisnība, bet viņš nekādi nesaprot līdzēties. Te viņam iešaujas prātā, ka nesenīt vēl tas bij pie sevis apņēmies gādāt, strādāt un pūlēties, lai vecākiem vecumā būtu vieglas dienas, - kur tad nu bij šis solījums? Lūk, māte guļ slima; ko viņš ir darījis, lai atvieglotu viņās mokas? Nekā, gluži nekā! Vai tā būtu, ja viņš gulētu slims? Viņa gulta tad būtu apkrauta puķēm, gardumiem, zālēm, rūpēm, smaidiem un asarām.
Jaunekļa sirds ir grūta un rūgtuma pilna. Tikai tagad vēl viņš saprot, kāds svars un kāda nozīme mātei mājās. Kad viņas čaklās rokas nekustas, tad liekas viss ar reizi apstājamies; katrs sajūt, ka trūkst vadoņa un galvas. Un viņš - spēcīgs, jauns un skolots - nespēj nekā cita priekš mātes darīt kā tikai raudāt!... Vai viņš tad, kad māte bij vesela, jel maz par to bija domājis? Kas pildīja viņa galvu vakar, aizvakar? - Rozālija, vieglprātīga meiča, kura varbūt slimības dienās mātei ūdens lāses nepasniegtu, paietu ar nicināšanu viņas gultai garām... Nē, tam jātop citādi!
«Dēliņ, apsēsties te, galvgalī, es gribu ar tevi parunāties,» māte aicina.
Juris žigli izpilda mātes vēlēšanos.
«Varbūt šoreiz es vēl nemiršu...» Līze uzsāk rāmi un domīgi, «bet cik ilgi taču dzīvošu? Man jau ir piecdesmit astoņi gadi, bieži aizkūst sirds. Ja ne šodien, tad rīta varbūt Dievs aizsauc savā priekšā. Ko iesāksi tad viens, bez saimnieces? Tāda māja, kā šī, bez saimnieces nevar ne brītiņu būt. Mana karstākā vēlēšanās būtu vēl priekš savas nāves redzēt, ko tu še ievedīsi par saimnieci. No viņas atkarāsies tavs un Vilkatīreļu liktenis.»
«Māmiņ, kas var ar tevi līdzināties?»
Viegli smaidi parādās uz slimnieces lūpām.
«Varbūt jaunā saimniece gan tā nestrādās, kā es savā laikā esmu pūlējusies, bet tas viņai arī nav vajadzīgs, kaut tik mīlētu saimniecību un prastu saimi rīkot.»
Juris nokar kaunīgi galvu.
«Kamēr es dzīvošu, labprāt to pamācītu un tai palīdzētu,» māte turpina klusi un gurdeni. Tad uzmet dēlam jautātājas acis. «Kā tev patīk Griķēnu Rozālija? - Viņas māte ir laba saimniece, tēvs krietns cilvēks, varbūt ka meita arī būs laba. Griķēni mums ir daudz laba darījuši.»
Juris dziļi, dziļi nosarkst. Ne vārda nesacīdams, viņš noliecas pie mātes rokas un to sirsnīgi noskūpsta. Māte viņu saprot un pasmaida; bet tad viņai uznāk smags klepus, un veseli asiņu gabali izplūst tai pār lūpām.