JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XVI
REDZĒSIM!

Ziņa, ka jaunais Zelmenis palicis par Vilkatīreļu dzimtīpašnieku, apskrien pagastu kā ugunsliesmas un visur saceļ uzbudinājumu. Puiši noklausās ziņā ar skaudību, meitas ar slepenām cerībām: varbūt, varbūt!...
Rozālija ir atlaidusies savā mazajā istabiņā uz gultas un lasa kādu vācu romānu - «Klostera noslēpumi». Viņa izlasa vienu lapu, tad otru, bet - nekā nesaprot. Katras rindiņas galā tai iešaujas prātā: «Tātad nu viņam pieder Vilkatīreļi, lielās, slavenās mājas!... Ko gan viņš apņems par sievu? - Tā būs laimīga meitene... Valdīt pār plašo māju, dzīvot pilnībā un pabraukties ar skaisto melni cik jauki! - Bet ja viņš izvēlas mani, Rozāliju? Vai es ietu pie tā? - Hm, taisnību sakot, pilsētiņas grāmatu tirgotāja komijs Francis man patīk daudz labāk, bet ko tas palīdz? Francis ir nabags un nevar precēties. Bez tam palaidņa zēnam līgavu ir vai dučiem. Ja Francim piederētu Vilkatīreļi, - lūk, kur būtu lieta! Parādīties ballēs un sapulcēs pie tāda izveicīga un stalta zēna sāniem kā Francis - tā būtu tīrā svētku diena. Zināms, Juris nav neglīts, bet lēns un nedrošs; liekas, ka viņam asiņu vietā ūdens pa dzīslām tecētu. Ja viņam nepiederētu lielā māja, tad būtu labi ko apdomāties, pirms varētu viņam dot jāvārdu. Kādēļ gan tas pasaulē tā ierīkots, ka bagātākie ir arvien arī nesmukākie? Un taisni tas, kurš vislabāk patīk, nevar, lūk, precēties! - Juris - nuja, labs viņš ir, tik par daudz zemniecisks, atturīgs, vēss un neveikls. Tagadējos laikos tādi vairs neder. Sievai nevajaga kučiera, bet vīra, ar kuru var palepoties un citiem skaudību sadzīt acīs...»
«Rozālij - -?»
«Kas ir, māmiņ?»
«Ciemiņš atbrauca.»
Meiča uztraucas. Vai tas varētu būt? - Juris? Jocīgi: te par vilku domā, te vilks klāt! Steidzīgi viņa sakārto drēbes un nostājas spoguļa priekšā. Vaidziņi no uzbudinājuma ir pietvīkuši, actiņas mirdz. Nu, nevar sacīt, ka viņa būtu nesmuka. Kādēļ gan lai Juris viņu neizvēlētos?
Blakus istabā dzirdami smagi, nepacietīgi soļi. Vai Juris tā staigā? - Rozālija atver durvis un ziņkārīgi lūkojas pēc viesa.
«Ā! Labdien, cienītā jaunkundze!» kāda sveša balss to sveicina.
«Labdien!» meiča atņem vīlusies un piemiegtām acīm lūkojas gluži svešam, plecīgam vīram ģīmī.
«Mans vārds - Ringfelds,» svešinieks darās pazīstams un stiepj tai platu, sarkanu roku pretī.
«Mūsu brūvera kunga dēls,» viņa dzird māti sakām.
«Priecājos,» Rozālija atbild vēsi un vienaldzīgi. «Lūdzu piesēsties.»
«Paldies!» Ringfelds veikli palokās un tad velk pusriņķu roku caur gaisu, piesizdams knipi: «Cik skaisti!»
Uztraukumā Rozālija ir paņēmusi lasāmā romāna burtnīcu līdzi un tagad, nezinādama nekā labāka, nodarbojas, to saritinādama un atritinādama.
«Jaunkundze lasa?» viesis jautā, pamanījis burtnīcu. «Vai būtu atļauts redzēt - ko?»
«Nav nekas,» Rozālija atbild smaidīdama un aizsit grāmatu koķeti aiz muguras.
«Bet kad es lūdzu - ļoti sirsnīgi lūdzu?» Ringfelds tuvojas jaunavai un vairākas reizes palokās.
«Nē, nē, - tiešām nav nekas prātīgs.»
«Rozāl, re nu, kāda tu! Parād' jel brūvera kungam grāmatu!»
Meiča paskatās mātei spītīgi acīs un parausta plecus.
«Prātā ar nenāk,» viņa atbild sīvi.
«Ļoti bargi,» Ringfelds smejas, «bet mēs neesam no bailīgajiem. Mēs nepaliekam pusceļā.»
Rozālija uzskata svešinieku platām acīm. Tādu pārdrošību viņa dzird pirmo reizi, bet nevar sacīt, ka tā viņai riebtos.
«Ceru, jūs man neuzbruksiet?» viņa jautā, kodīdama lūpas.
«Tas atkarāsies gluži no jums, cienītā!»
«Tad gan man cits nekas neatliks kā pie laika grāmatu paglabāt,» jaunava saka it kā izaicinādama, piesteidzas pie kumodes un atrauj atvilktni; bet jaunskungs jau arī klāt un apķer abām rokām viņas slaiko stāvu.
«Tā re, jaunskungs, ņemiet tik nost, kas gan šai tur par noslēpumiem!» māte mudina, godbijīgi salikusi rokas, piešķiebusi galvu un smaidīdama svētlaimīgiem smaidiem.
«Kungs!!» Rozālija iekliedzas nikni.
«Sadodiet tik, jaunskungs, viņai krietni pa nagiem,» māte priecājas.
Tanī pat mirklī meiča nomet grāmatu uz grīdas un izskrien laukā.
Ringfelds smejas.
«O, viņa ir smalks skuķis! Smalks skuķis!» viņš runā nekaunīgi, atmetas lieliski krēslā, saliek kājas krustiski un vēdinās ar mutautiņu.
«Neņemiet ļaunā, jaunskungs, viņa vēl jauna, joku nesaprot,» Griķene ņemas meitu aizbildināt. «Atvainojiet, tūdaļ pasaukšu.»
Pakalpīgā māmiņa iztek laukā un saukā meitu: «Rozāl, uhū! Rozāl, uhū!» - bet meita neatsaucas.
«Diez, kur nu būs nolīdusi!» māte pukojas. - «Tīrais posts, sāks vēl no cilvēkiem bēgt, kas tādu precēs?»
Rozālija ir paslēpusies dārzā zem ābeles un raud. Te māte viņu beidzot atrod.
«Meit, meit, kas tie par untumiem!» viņa sāk norāt stūrgalvīgo. «Kā nu tā var izturēties pret viesi?»
«Tu nezini, ko runā,» meita atcērt dusmīgi. «Kā viņš iedrošinās mani aiztikt?»
«Kas tad tur par nelaimi? Tev gabals no miesas atkrita? Manos jaunības laikos ne tā vien plosījās, jauni cilvēki paplosīties mīļo.»
«Pazīstami - ne svešinieki. Viņš mani redz šodien pirmo reizi un tūdaļ ķersies kaklā, - ko viņš gan domā?»
«Ej jel, muļķe, ej! Ne viņš ko ļaunu domā, nekā; viņš tikai tā paradis, apkārt braukdams. Viņš uzpērk brūzim miežus un, kam grib, tam aizmaksā pa krietnam.»
«Bet, lai viņš par miežiem labi maksātu, tad meitām ar viņu jāplosās, vai ne? Paldies! Mūsu miežus tad gan viņš nenopirks.» Rozālija nicīgi nosmejas.
«Lai nu, lai, nāc tik uz istabu un esi prātīga.»
«Kamēr nekaunīgais cilvēks te būs, uz istabu neiešu.»
Velti māte mēģina pierunāt meitu, pēdējā paliek pie sava.
«Atvainojiet, jaunskungs,» Griķene aizbildinās, atgriezusies pie viesa, «meitenei zobs aizsāpējies...»
«Nekas,» viesis atbild vienaldzīgi. «Vai vecais mājās?»
«Nē, aizgāja uz Vilkatīreļiem. Viņš grib uzlūgt jauno Zelmeni, lai tas nāktu laukus iedalīt.»
«Tā, tā; tad atbraukšu citu reizi, kad meitai zobi nesāpēs. Tik pasakāt večam, lai miežus nepārdod, es labi aizmaksāšu.»
«Nu, nu!»
Ringfelds sēstas brangajā zirgā, nosvelpj un aizdrāž tā, ka zeme vien nodārd. Rozālija noskatās tam pakaļ un nosmejas: viņa bij trakuli šoreiz uzvarējusi, nākamā reizē tas būs uzmanīgāks. - Nākamā reizē? Bet varbūt ka viņš vairs nekad šurpu nebrauc? - Nu, lai arī nebrauc, vēl labāk!
Bet Ringfelds brauc uz Griķēniem labprāt. No sākuma pareti un allaž ar kādu iemeslu, bet vēlāk arvien biežāk un biežāk. Beigās viss pagasts zina, ka Ringfelds brauc uz Griķēniem Rozālijas labad.
«Nu, lāga gala tur tā kā tā nebūs,» pagastēni spriež nicīgi, «vai nu brūverjaunskungs kāds precinieks! Izballēsies un aizies.»
Gluži tāpat domā arī vecais Griķēns, kādēļ ne labprāt redz glauno viesi ierodamies. Bet ko lai viņš dara? Nevar taču brūverkungu aizdzīt? Pirmkārt, priekš tam nav nekāda iemesla, otrkārt, tas būtu pārāk negodīgi. Ringfelds jau arī nekad nenāk tukšā. Vai nu viņš atved pa mučelei alus vai arī sievietēm saldumums un puķes. - Lai tik Rozālija izturas apdomīgi, tad viņš var braukt, cik vien tam patīkas!
Un meiča patiesi izturas prātīgi. Viņa arvien ir koķeti vēsa un prot noturēties zināmās robežās, bet mazpamazām viņas sirsniņa sāk tomēr iesilt.
Ringfelda vērīgās acis ātri nomana šo pārvēršanos, un viņa apciemojumi top biežāki un garāki.
Pa tam paiet rudens, ziema, pavasaris un pienāk vasara.
Kādā svētdienas pēcpusdienā Rozālija pastaigājas ābeļu dārzā. Tēvs ar māti ir aizgājuši uz pļavām apskatīties, vai pieguļnieki nav tās izganījuši, un viņa ir palikusi viena pati mājās. Salikusi rokas uz muguras un nokārusi galvu, viņa soļo rāmi no viena gala dārzam uz otru... Domas, viena drūmāka par otru, šaujas tai caur galvu un nospiež sirdi. Tad tiktālu nu viņa ir tikusi! Aizmirsts ir Francis, aizmirsti Vilkatīreļi un Juris, tikai Ringfelda platais stāvs ar kaislajām acīm ir atlicis sirdī. Vai viņa to mīlē? Kas to lai zina! Viņa pat nodreb, iedomājoties par uzbāzīgo cilvēku, un tomēr kāds slepens spēks to kārdina, saceļ viņā kaislas ilgas. Tai liekas, it kā gaisā sakrātos pār to kas ļauns, bet izbēgt šim ļaunumam viņa nevēlas priekš tam viņa ir par vāju un par vieglprātīgu. Vienīgais, kas to vēl daudzmaz satur, tā ir viņas uzpūtība un lepnība. Viņam nebūs gavilēt, ka tas beigās taču uzvarējis un virsroku paturējis, - nē, viņam nebūs priecāties par viņas vājumu!... Bet brūvera madama - tas skan patīkami, daudz labāk nekā Vilkatīreļu saimniece.
Dārza vārtiņi nočīkst. Rozālija saraujas un aizsedz rokām acis. Viņai nav jāskatās, kas tur nāk, viņa to zina, viņa to sajūt savā sirdī. Viegli drebuļi sāk kratīt viņas miesu.
«Sveika, dārgā Rozālija!» kaislīga balss čukst, un divas spēcīgas rokas to apkampj.
Meiča skaļi iebrēcas.
Izbijies Ringfelds atlec nost.
«Vai tev uzminu uz kājas?» viņš jautā.
«Nē, nē, nē... ak, žēlīgais Dievs!... Ko jūs no manis gribat?»
«Neko vairāk, kā tikai reizi pasacīt, cik karsti tevi mīlēju.»
Rozālija atņem rokas no ģīmja. Vaigi ir nobāluši, un acis deg kā ugunī.
«Tu mani mīlē?» viņa jautā kā bez samaņas.
«Jā, es tevi mīlēju - par visu vairāk uz pasaules.»
«Un mīlē?»
«Mīlēju tik karsti, cik vien tik cilvēkam iespējams.»
Ringfelds apkampj meiču un velk no jauna to pie sevis. - «Esi mana.»
«Tu mani precēsi, ja?» Rozālija jautā klusi, ar rokām viegli pretodamās.
«Precēt? - Vai tad tas tik steidzams? Tu zini, ka es vēl nevaru precēties, jo man nav vietas. Ja tev būtu kapitāls, ar ko dibināt jaunu brūzi - -»
«Kur lai pie tā tieku? Tēvam ir tikai parādi.»
«Tādēļ mums ar precēšanos jāpaciešas.»
Ar spēcīgu rāvienu meiča atraisās no mīļākā rokām.
«Jāpaciešas?» viņa prasa sašutusi. «Ko tad nozīmē jūsu mīlestības apliecinājumi?»
«To, ko viņi izsaka.»
Ringfelds tuvojas meičai no jauna.
«Atkāpjaties! Ne soli tuvāk!» viņa brēc drebošām lūpām.
«Muļķīte! Vienu mutīti tu man tādēļ jau gan varēsi atvēlēt?» Ringfelds izpleš rokas un taisās meiču apķert, bet tanī pat acumirklī dabū sitienu ģīmi.
«Ragana!» viņš iekliedzas dusmīgi un saķer vaigu.
«Projām no šejienes!»
«Es iešu, bet tu šo stundu rūgti nožēlosi!»
«Nav jūsu bēda.»
«Vīra tu nedabūsi.»
«Vēl ātrāk nekā jūs sievu.»
«Redzēsim!»
«Redzēsim!»