JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XVII
RIEKSTU KULE

Paldies Dievam! Līze ir atkal vesela un čakli rīkojas saimniecībā, kaut gan spēku tai ļoti maz; bet uz ģīmja nav vairs redzama agrākā jautrība. Liekas, ka līdz ar atdabūto veselību tai būtu uzgājušas kaut kādas bēdas uz sirds.
Pa tam valodas par Ringfeldu un Griķēnu Rozāliju top dienu no dienas ļaunākas un neglītākas. Ļaudis smejas un sacerē par viņiem veselas pasakas. Pats par sevi saprotams, ka tās atsniedz arī Vilkatīreļus. Līze gan mēģina sākumā Griķēnus aizstāvēt un Rozāliju aizbildināt, bet ievērodama dēla rūgtos smaidus, apklust.
«Na, Rozālija nav nekāda meita,» viņa saka kādu diena uz Juri, «no tās nekas neiznāks. Viņa tik vien mākot kā jaunkungiem kaklā kārties, skriet uz ballēm, greznoties un slinkot. Darbu nedz tā protot, nedz arī gribot strādāt. Pie tam esot mūžīgi iecirtīga. Kad ko uzdomājot, tad ne ar cirvi nevarot izcirst. Veči nopirkuši šujmašīnu, atdevuši 50 rubļus, bet tā, kā atvesta, tā stāvot kaktā. Lai jau Dieviņš žēlīgi atpestī! - Dzird, ka Ringfelds esot saderinājies ar kādu vācieti.»
«Saderinājies?» Juris atkārto kā bez dzīvības.
«Tā runā. Nu, pēdējais laiks arī bij, diezgan pa Griķēniem izdzīvojies.»
Nabaga jauneklis grūti nopūšas un sakož zobus. Pēc tam viņš aiziet uz lauka, izvelk «jocīgo» vēstuli no kabatas, saplosa to sīkos gabaliņos un izkaisa uz visām četrām vēja pusēm.
«Lai izdzēsta ir viņas atmiņa no sirds!» viņš čukst pie sevis. «Tagad dzīvošu vecākiem un Vilkatīreļiem.»
Un no šās dienas Juris tiešām ķeras vēl sirsnīgāk pie darba. Dienā viņš strādā līdz ar kalpiem laukā, bet pusdienas un vakara brītiņus izlieto, piekopdams dārzu. Viņš izdzen tur jaunus celiņus, ietaisa lapenes, uzmet kalniņus.
«Dēls, dēls, tu pārstrādāsies!» vecais tēvs rājas ne vienu reizi vien, bet dēls pasmaida.
«Darbs ir labākās zāles.»
Pienāk augusta mēneša otrā puse.
Vilkatīreļos jau rudzi nopļauti, bet gubiņas ir retas un maziņas. Vasarājs arī tāds īsiņš un nokūlājis. Pēteris staigā bažu pilnu vaigu ap laukiem, un baltā galviņa trīc stiprāki.
«Šogad atkal iztrūks nomaksām,» viņš saka uz dēlu. «Redzams, ka tā uz priekšu netiksim.»
«Vajadzēs kalpiem algas samazināt.»
«Tas ir pēdējais un visvārīgākais līdzeklis; diemžēl, nekas cits neatliks. Nekur citur kalpi tik augstas algas jau nedabū kā pie mums, - iztiks tad arī ar drusku zemākām.»
«Jāiztiek. Kad jau saimnieks paliek nespēcīgs, tad jau kalpiem arī ļaunas dienas gaidāmas. Abiem jāturas kopā, un vienam otrs jāpabalsta.»
«Tā gan vajadzētu,» Pēteris krata domīgi galvu, «bet tā nav. Vai visi saimnieki visgarām nesūdzas par strādnieku trūkumu? - Tagad visi grib būt kungi un saņemt lielas algas, bet strādāt tikai reti kāds vēlas. Tāpēc tad put saimnieki un put arī kalpi.»
«Jā, put; un tomēr vietām kalpi labāk diedelē un mirst badā, nekā iet par mērenu algu pie saimnieka.»
«Bēdīgi: caur tādu nebūšanu slīd veselas tautas labklājība uz zemi.»
«Laiki ir grūti.»
«Vai kalpi to tic? Un, ja arī viņi tic, ka saimnieks negrib ar viņu spēkiem lielu peļņu dzīt, tad tomēr viņi par to maz ko bēdā.»
Brītiņu Juris domā, tad saka:
«Es būtu ar mieru dalīties ar kalpiem skaidrajā mājas ienākumu atlikumā, bet vai kāds uz to ieies?»
«Pie tādas ražas kā šogad viņi tad paliktu bez algas,» Pēteris atbild smaidīdams.
«Ne tik šogad vien, bet pie tagad pastāvošām zemām labības cenām - ik gadus.»
«Vistaisnāki būtu, kad varētu pēc zemes ienešanas vērtības aprēķināt pastāvīgu likumīgu algu. Šo tad varētu samērā ar ikreizēju ražu un ražojumu cenām paaugstināt vai pazemināt. Tā nevienam nenotiktu pārestība.»
«Nu palūkojies vien žēloties kalpiem, ka mums šogad atkal ir iztrūkums, redzēs, vai viņi no savām algām atlaidīs.»
«Nesaprotu, ko iesākt!»
«Mēģinājuma pēc varam aprunāties ar kalpiem, redzēs, ko viņi sacīs.»
Katru svētdienas rītu Vilkatīreļos tiek noturēti pātari. Jau agri, agri saimes ļaudis sapulcējas, glīti uzkopušies, saimnieks priekšgalā, un sasēstas ap lielo galdu. Pēdējais ir apklāts ar baltu galdautu, un pa vidu tam guļ bieza sprediķu grāmata ar dziesmu grāmatu virsū. Bez tam ziemā tāpat kā vasarā uz galda pa pātaru laiku deg divas sveces. Pātaru vadību izdara pats Pēteris, kaut gan pēdējā laikā, kamēr acis stipri tumšas tikušas, sprediķa nolasīšanu viņš jau uzticējis dēlam.
Jauks un svinīgs skats! Saimes ļaudis draudzīgi saspiežas viens pie otra; visu ģīmjos ir redzama svēta nopietnība, jaukta ar sirsnīgu laipnību. Mātēm ir bērniņi klēpi; cieši pieglaudušies pie māmiņu krūtīm, viņi bailīgi noskatās gan uz grāmatām, gan arī uz degošām svecēm. Galda galā sēd pats saimnieks. Trīcošām rokām viņš atvāž pelēku makstiņu un izvelk no tās brilles, kuru āķi ir savienoti ar tievu, šauru bantīti. Noslaucījis stiklus sarkanā mutautiņā, viņš pārmet melno bantīti pār sirmo galvu un nostiprina brilles uz deguna. Tad uzšķir dziesmu grāmatu, aizkrekstas un sauc citiem dziesmas numuru priekšā. Gludi noskūtais ģīmis ir lēnīgas dievbijības pilns, baltie mati mirdz kā sudrabs. Līze arī aizliekas brilles un pieglaužas pie vīra sāniem, lai abi varētu no vienas grāmatas dziedāt. Pēteris pārlaiž acis pār sapulcējušiem, vai dziesma jau visiem uzšķirta, un drebošā, bet dziji sirsnīgā un mīlīgā balsī uzsāk: «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils...»
Pēc pātariem bērni un sievietes mēdz nobučot saimniektētiņam un saimniekmemmītei rokas, bet vīri vēl brītiņu uzkavējas pie galda un parunā pāris vārdus par laicīgām lietām.
Tā arī šorīt. Pātari jau nobeigti, sievas un bērni izgājuši, atpakaļ palikuši tikai vīrieši vien. Kā citiem rītiem, tā arī tagad viņi brītiņu parunāsies, kamēr sievas paraudzīs brokastu. Antons paceļ acis uz saimnieku un patlaban ir pieņēmis pilnu muti teicamā, kad piepeši aprimst: Pēteris vēl nav brilles noņēmis!
Ērmoti! Vai saimnieks vēl otrus pātarus turēs? Puiši paskatās uz viņu un brīnās.
Bet Pēteris aplaiž ar stikliem apbruņotās acis visapkārt riņķī, tad uzsāk:
«Mīļie draugi, man jums kas nopietns sakāms.»
Kalpi sakustas.
«Kad es kā mazs puika - kur tie gadi jau! - mācījos grāmatu lasīt, tad tanī grāmatā bija kāds gabals par cilvēka locekļiem. Reizi tie esot sākuši strīdēties, kurš no viņiem tas lielākais esot? Galva sacījusi, ka tā priekš visiem domājot, rokas turpretim, ka tās priekš visiem strādājot, kājas - ejot, vēders visus barojot un tā joprojām. Sastrīdējušies, iecirtušies un - mitējušies strādāt. Galva nedomājusi, rokas nestrādājušas, kājas negājušas, vēders neēdis un tā joprojām. Bet uz reizi visi pamanījuši, ka tiem sāk klāties plāni, ka tie pamazām pagurst un top vājāki un vājāki. - Kas pie tam vainīgs? - Strīds! - Tad ņēmušies atkal visi pa vecam strādāt, un tad gājis atkal labi. Man šī līdzība tādēļ ienāca prātā, ka tā arī vēl mūsu laikos nav zaudējusi savu nozīmi. Vai mēs te, vienas mājas iedzīvotāji, neesam tādi paši kopā saderīgi locekļi? Sacīsim, saimnieks būs tā galva un tas vēders, bet jūs tās rokas un kājas. Ja nu vēderam nav, ko ēst, vai tiem citiem labi klāsies?»
«Protams, ne,» puiši iesaucas korī.
Pēteris pamāj galvu.
«Zināms,» viņš apstiprina laipni. «Tādēļ tad visiem kopīgi jāgādā, lai vēders būtu paēdis. Mēs nedzīvojam pirmo dienu kopā. Jūs man esat uzticami un krietni gājēji, un es ar jums esmu ļoti mierā.»
«Mēs ar, saimniek, ar jums.»
«Nu jā, jā. Es nemīļoju gājējiem pāri darīt, jo esmu arī pats reiz gājējs bijis un zinu, kā viņiem klājas. Viss tas, ko jūs te tagad redzat, nav vis nobiris no debesīm, bet šīm pašām rokām saraudzīts, savilkts un sagādāts. Tikai vēlāk, kad jau viss bij daudzmaz iekārtots, tad nācāt jūs, un mēs līdz šim esam dalījušies darbos un peļņā...»
«Esam, saimniek, pilnā mierā.»
«Ja tas tā joprojām būtu gājis, kā līdz šim, tad mēs strādātum kopā, kamēr debesu Tēvs mūs aicinātu pie sevis. Diemžēl, laiki grozījušies - vēderam trūkst barības. Jau pagājušā gadā Vilkatīreļi neienesa tik daudz, cik par viņiem bija jānomaksā, un šogad būs iztrūkums vēl lielāks...»
«Lielkungs viņus ir pārmērīgi dārgi pārdevis!» iesaucas Antons pikti.
Pēteris parausta plecus.
«Ko būs darīt! Nebūtum mēs māju pirkuši, nopirktu cits, tad, kas zina, tiklab jūs, kā mēs še vairs nedzīvotum. Tagad mums šīs briesmas no jauna tuvojas, sakāt, ko lai darām?»
Puiši nokar bēdīgi galvas.
«Jādzīvo sīkstāk,» kāds no kakta ierūcas nedroši.
Pētera vaigus pārlido kā ēna.
«Taisnība - jādzīvo sīkstāki,» viņš saka ar mazu uzviju.
«Es neesmu nekad bijis izšķērdētājs, jūs arī ne. Uz priekšu Vilkatīreļus vadīs mans dēls, tādēļ mēs ar viņu esam nolēmuši ievest visgarām vairāk taupības. Mēs jums uzsakām līdzšinējos algas nolīgumus un maksāsim uz priekšu tikai trīs ceturtdaļas no tagadējās...»
«Hm! - Ha! Kas tad vairs te dzīvos?» atskan viens caur otru.
Brītiņu Pēteris nogaida, it kā sagaidīdams pretrunas no kalpu puses, bet, kad tie cieš klusu, viņš turpina:
«Es negribu jūs piespiest vai pierunāt palikt Vilkatīreļos. Varbūt citur jūs atradīsat labāku peļņu un dzīvi; gribu tikai pieminēt veco sakāmo vārdu: cilāts akmens neiezeļ. To ievērojiet! Kalps, kas bieži saimniekus maina, ir arī visnabagākais. Jeb vai jūs būtu kādu redzējuši, kas, vietas mainīdams, būtu iedzīvojies? Lūk, Antons un Salmiņš, viņi dzīvo gandrīz tikpat ilgi kā es, - kurš no citiem kalpiem mērosies ar viņiem turības ziņā? Viņiem ir savs labs grasītis nolikts pie malas nebaltai dienai, un es viņiem to no visas sirds novēlu. Bet nevar vis zināt, kad viņi sāks staiguļot un meklēties labākas vietas, vai kapeiciņas neizklīdīs un maciņš neizsusēs. Tādēļ, es un mans dēls jums liekam priekšā pārdomāt, un vienas nedēļas laikā dodiet atbildi, kas no jums uz priekšu paliks un kas aizies. Bet mēs ar dēlu apsolāmies tiem, kas no vecajiem arī uz priekšu pie mums vēl paliks, ka viņu algu paši no sevīm paaugstināsim, tiklīdz māja ienestu tik daudz skaidra atlikuma, ka tas būtu iespējams! Vai ne tā, Juri?»
Juris pagriežas pret kalpiem.
«Visu, ko mans tēvs sacījis, to apliecinu arī es,» viņš saka nopietni un svinīgi.
«Nu jā, jā, tas jau izklausās gluži jauki, bet kad tad jums atliks?» kāds no jaunākajiem kalpiem, Bulduriņš, ievaicājas zobgalīgi.
«To mēs nevaram noteikt, tas stāv Dieva ziņā,» Pēteris atbild vienaldzīgi.
«Nuja, tad tas pats iztrūkums, tas jau arī ir, kā ir,» Bulduriņš gudro, pakausi kasīdams. «Tagadējās maksas maksādami, jūs ar laiku sakrāsat to kapitālu, cik māja maksā, un mēs? - Mēs palīdzēsim jums to sakrāt.»
«Gluži pareizi!» Juris iesaucas uzbudināts. «Bet, kad jūs savu ik gadus algu arī uzglabātu, tad izrādītos, ka jūs par visiem kopā būtu varbūt trīs līdz četrreiz vairāk iekrājuši nekā mēs.»
«Kā tad lai iekrāj, kad dzīvē vajaga?» Bulduriņš piezīmē.
«Labi,» Pēteris uzņem atkal valodu un noņem brilles no deguna par zīmi, ka tas būs viņa beidzamais vārds, «jūs domājat, ka mums gados iekrāsies no mājas nomaksām kapitāls. Ja spēsim izmaksāt, tā arī būs. Bet vai caur to jums notiek kāda netaisnība? Vai mēs nesolījāmies jūsu algas paaugstināt samērā ar to, cik māja atmetis vairāk peļņas? Kāpēc tad es nesūdzējos, kad maksāju katru gadu lielamkungam nomu? Es pūlējos, strādāju un plēsos, un ievākto peļņu aiznesu lielkungam, kurš nekā nedarīja! Ja bij labs gads - man atlika, bij vājš gads - man pietrūka, bet jums nekad netrūka, jums bij arvien zināma jūsu alga. Es dažu gadu nopūlējos un nedabūju nekā par savām pūlēm, bet jums nekad nebij trūkums. Kā jūs gan domājat, vai jūsu darbs bij labāks par manu? Nē, un tomēr viņš tika labāk aizmaksāts. Kāpēc?... Pieņemsim, ka tagad pat mums labi paaugtu, saceltos piepeši labības cenas - mums atliktos labi daudz ieņēmumu, mēs jums maksātum tagadējo lielo algu un tomēr vēl labi pelnītu, vai jūs tad sūdzētos? Nē! - Taču jūs tad būtu dabūjuši daļu no mūsu peļņas. Kāpēc tad jūs negribat saņemt daļu no mūsu iztrūkuma? - -»
Neviens nekā neatbild.
Pēdīgi Antons sagrozās, tad saka:
«Reizi jau es tagadējā stāvoklī biju, toreiz es sacīju jā, lai tad arī tagad jā. Es palieku!»
«Es ar!» Salmiņš piemetina nedroši. «Alga gan drusku tā kā mazāka ir, bet - gan jau varbūt Dieviņš palīdzēs.»
Bulduriņš ar citiem klusi un manīgi izšmaucas pa durvīm laukā. -
«Ceru, ka jūs to nenožēlosat!» Juris saka uz Antonu un Salmiņu.
«Kā jau nu būs, būs,» Antons atbild neticīgi.
«Tev, dēls, nebūs vieglas dienas,» Pēteris saka uz Juri, kad visi ir aizgājuši. «Antons ar Salmiņu vēl ir no veca rauga, bet tu savā laikā pieredzēsi arī «jaunos» kalpus, kam mute līdz laidaram, bet darbs līdz karotei. Lūk, Bulduriņš jau ir no tās sugas. Viņš tik ilgi gudros un meklēs brīvās zelta zemes, kamēr vai nu izputēs pavisam, vai arī iekulsies kādā pavisam nebrīvā vietiņā. Tik tiem saimniekiem cerama nākamība, kas gribēs paši uz savām rokām paļauties: gājēju rokas ir nedrošs pamats. Labi būtu, ka tu pie laika apskatītos mātei pēc vietnieces; taisni tagadējos pārmijas gados lieks strādnieks būtu liela palīdzība.»
Juris nosarkst, bet nekā neatbild. Ko lai viņš arī atbildētu? - Viņa sirds ir tukša.
Pēc pusdienas viņš palūdz mātei baltu kulīti un, pārsviedis to pār pleciem, aiziet uz mežu riekstos. Visgarām mežmalei gar Vilkatīreļu pļavām un laukiem aug daudz kuplu lazdu, un visas tās ir riekstu pilnas. Bet jauneklis pie viņām neuzkavējas. Viņš lien mežā iekšā, kur mazā žubīte pinkšķ un kur slaiko egļu starpā valda pastāvīga krēsla. Tur viņš jūtas vairāk šķirts no rūpju pilnās ikdienas dzīves, tur viņš var netraucēts atļaut savām domām vaļu.
Lazdas aug arī te, bet viņas ir klajākas, slaikākas un stāvākas. Pie kādas no tādām Juris apstājas un dziļi ievelk elpu. Viņa roka kā krampjos norauj pāris lazdas lapu, sagumza tās un saknaiba. Lielie iesārtu riekstu čemuri lūkojas viņam priecīgi no savām zaļajām cepurītēm pretī, bet viņš tos neredz. Viņa gara acīm stādās priekšā mātes bālais vaigs uz slimības gultas. Nabaga māmuliņa, pat lielākajās sāpēs viņa bij domājusi par viņu... Lai viņš precētu Rozāliju, viņai tai palīdzētu - un tagad? Ar apsmieklu un kaunu ir savienots meičas vārds. Vai viņa patiesi ir tik nekrietna, kā ļaudis runā? Vai ļaudis bieži neizrunā niekus? - Viņa taču ir tik daiļa, izglītota un apķērīga! Žēl, ka viņš saplēsa vēstuli, kurā bij tik daudz asprātības un bērnības sirsnības iekšā. Vai gan meitene, kas tādu vēstuli var sarakstīt, ir ļauna? Nevar būt! - Lūk, tēvs arī šodien bij minējis, ka tam derētu izraudzīties mātei vietnieci. Jā, māte patiesi ir ļoti nespēcīga palikusi. Varētu notikt, ka tā no jauna krīt gultā un vairs nekad nepieceļas. Ko tad? Tad viņam ar tēvu iesāktos atkal tā pati nejaukā dzīve kā pa mātes slimības laiku. Cik tad viss bij bijis salts, viss izputējis un nemīlīgs! Trauki izmētāti, netīri, ēdiens - brīžiem piededzināts, brīžiem neizvārīts... Kaut viņam nekad vairs negadītos tādus acumirkļus piedzīvot! Bet galvenais, ka mātei jau tagad bij par grūtu lielo saimniecību vadīt. Vai viņš nebij solījies tai sagādāt vieglas dienas? Kad tad tās reiz sāksies? -
Pār jaunekļa seju pārlaižas mīlīgi smaidi... Viņš redz nespēcīgu māmiņu mierīgi sēžam uz soliņa istabas priekšā un jautrām acīm nolūkojamies, kā jaunā sieviņa čakli tekalē pa pagalmu. Gan viņa iznāk no pagraba ar piena traukiem, gan aiztek uz kūti ar ūdens nesieniem vai iznāk no klēts ar miltu vācelīti. Brīžiem viņa pietek arī pie vecās māmuliņas un apjautājas, vai tā ko nevēlas, varbūt kādu ābolu vai nodzerties skāba piena?... Pārnāk viņš, Juris, ar tēvu un strādniekiem no lauka. Žiglā sieviņa tek tiem pretī, viņas vaidziņi ir sārti un actiņas mirdz. Viņa ziņo, cik spainīšu šodien piena iekāsts, cik sviesta sataisīts, cik sildīta piena iznācis. Tad pastāsta, ka mazie sivēni izlauzušies no aizgaldas, pelēkais runcis apgāzis kāpostu bļodu, un bīda vīriešus uz istabu, kur galdā jau kūpot pusdiena...
O, Vilkatīreļos tad būs jauka dzīve! Saimniecība raisīt raisīsies, un ienākumi pieaugs ar katru gadu. Bez rūpēm tad dzīvos mīļie vecāki un priecāsies, ka viņu māja tik spoži attīstās. Un, kad viņus reiz Dieviņš aicinās pie sevis, tad viņš ietaisīs tiem tepat, lazdu pakalniņā, kapsētu, lai atdusas paši savā zemē, kur tos neviens nevar traucēt... jā, paši savā kaktiņā... kuru tie ar saviem sviedriem nopirkuši...
Jauneklis paceļ acis uz lazdu un sāk šķīt riekstus. Kulīte ātri pildās, un galvā tam ierodas arvien gaišākas un jautrākas domas. Piepeši kaut kur tuvumā izceļas kuratiņa, Juris satrūkstas no viņas spārnu trokšņa. Liels cilvēks un tik bailīgs! - viņš nodomā pie sevis un pasmaida. Nošķinis vienu lazdu, viņš griežas pie otrās un trešās... Bet arī kulīte ir ar kalnu pilna. Neatliek nekas cits kā griezties atpakaļ uz mājām, kaut gan te mežā ir tik patīkami.
Kozdams riekstus un dudinādams kādu dziesmiņu, Juris soļo rāmiem soļiem uz malu. Bet savā izklaidībā viņš gan būs ceļu izvēlē pārskatījies, jo neviļus atrodas pie - Griķēniem.
Pacēlis galvu un ieraudzījis kaimiņu mājas, viņš nosarkst kā uguns un steidzīgi ieraujas atpakaļ mežā. Ja nu viņu kāds te būtu pamanījis - cik nepatīkami! Domātu, ka viņš te ar nolūku blandās. Slapstīdamies kā zaglis, viņš lien gar mežmalu un mēģina nepamanīts nokļūt uz lielceļa. Bet tanī acumirklī, kur tas ceļu sasniedzis, viņš paliek kā pa galvu sists stāvam. Taisni viņam pretī, otrā pusē grāvim, stāv - Rozālija. Pliku galvu, ar pāris rudzu puķēm dzeltenajās matu cirtās, vieglu, gaišu blūzi mugurā un baltiem, tukliem roku stilbiem - viņa izskatās kā pati nevainība un pievilcība.
«Kāds pārsteigums!» meiča smejas attapusies. «Es domāju, ka briedis vien lien. Sveiki, Zelmeņa kungs! Sen, sen neesam redzējušies, vai ne?» Viņa pārlec pār grāvi un sniedz Jurim roku.
«Sveiki!» Juris atņem sveicinājumu.
«Kādi jūs nodeguši!» jaunava brīnās un lūkojas savām zilajām acīm jauneklim tieši vaigā.
«Vai tas kāds brīnums!» Juris jautā, acis nepacēlis, un top vēl brūnāks.
«Un kas tad jums tur tanī kulē? Laikam gan rieksti? Kas zina, vēl Griķēnu daļā šķīti?»
«Paldies Dievam, tādas mantas Vilkatīreļiem pašiem diezgan.»
«Oho, kādi jūs lepni! Jums laikam gan visa kā pašiem diezgan?» Rozālija lūkojas jauneklim blēdīgi acīs un smejas.
«Zināms, ir,» Juris atbild lepni.
«Tādēļ tad jūs arī nekur neredz. Kas jau kāds nabadziņš, kā, piemēram, es un daudz citi cilvēciņi, tos allaž satiek vai nu baznīcā, tirgū, krogū, izrīkojumā - viņiem visur vajadzība; bet bagātais sēž kā lācis savā alā un zīž tikai taukus.»
«Nekas, Dievs jums ir piešķīris labas pētnieka dāvanas,» Juris saka zobgalīgi un smīn, «bet kārība pēc bagātības jums tamdēļ ne mazāka.»
Jaunava sakaunas, sarkst un sāk neveikli grozīties.
«Kārība pēc bagātības - kā tā? kā tā?» viņa jautā sajukusi.
«Dzirdēju, ka jūs būšot precēties ar bagāto Ringfeldu? Vai varu novēlēt laimes? - Ja nemaldos, reiz taču bijām skolas biedri?»
«Precēties? - Ar Ringfeldu? Kas jums to teica?»
«Tā ļaudis runā.»
«Un jūs ticat tādām valodām?» jaunava vaicā aizvainotas balsī, pie kam viņas acis pieplūst asarām.
«Ko es zinu,» jauneklis atbild izvairīdamies un nodur acis. Rozālija saķer viņa roku un spiež to silti.
«Neticiet tādām blēņām,» viņa lūdzas, «tas ir ļaunprātīgs izdomājums. Es jums to apgalvoju!»
«Kas tad jums par interesi, vai es ticu vai neticu?» Meiča uzskata jaunekli ilgi un padevīgi.
«Jūs prasāt? - Vai tad jums būtu gluži vienaldzīgi, ko es par jums domāju un ticu?»
«Man - kā to ņem...»
«Nosēdīsimies še uz grāvmalas un izrunāsimies krietni. Ceru, ka veciem skolas biedriem neviens par jaunu neņems.»
Brītiņu Juris tā kā stomās, bet tad nometas meičai blakām melleņu mētrās.
«Nu, par ko tad runāsim?» viņš jautā, lai apslēptu savu uztraukumu.
«Vai atceraties? Toreiz, kad mani no baznīcas pārvedāt, es domāju, ka jūs pat skaitīt nemākat.»
Jauneklis pietvīkst.
«Domāju, ka jūs esat ļoti lepna un iedomīga,» viņš atbild sapīcis.
«Un uz tā rēķina tad braucām kā Ēģiptes mūmijas!» Rozālija garšīgi smejas.
«Gluži pieklājīgi,» Juris piezīmē.
«Vēlāk gaidīju, ka aizvedīsat mani uz Rimšām, uz teātri, bet - nekā.»
«Māte saslima.»
«Dzirdēju; bet vai tad nu arī tik vien vietas ir, kur satikties, kā teātris? Domāju, ka Griķēni no Vilkatīreļiem nav nemaz tik visai tālu. Labs kaimiņš būtu vismaz reizi mēnesī mūs apciemojis.»
Juris smaida, izņem no kulītes riekstu čemuru un, nodarbodamies gar to, saka:
«Ne visi kaimiņi ir mīļi, kas tik bieži apmeklē, sevišķi, kad - -»
«Nu, nu? Sevišķi, kad - -?»
«Sevišķi, kad jau mājās viens kaimiņš ir.»
«Kāds jūs esat ļauns!» Rozālija saka glaimi, noliecas steidzīgi pie riekstu kules, paķer vienu riekstu un iemet to Jurim krūtīs.
Jauneklis klusu pasmejas, paceļ riekstu un met to atpakaļ. Pie tam viņš domā, ka riekstu mētāšana ir daudz patīkamāka nekā nenozīmīga saruna.
Rozālija, zināms, metienu negrib palikt parādā, kādēļ ieķer riekstu kulē un met veselu sauju Jurim virsū. Tas tāpat atbild. Rieksti lido no vienas puses uz otru. Kule sāk tukšoties. Jaunava sakampj visu kuli. Juris negrib viņai to atļaut. Izceļas maza raustīšanās. Riekstu kule ieveļas grāvī, un jaunekļa rokas neviļus apvijas ap Rozālijas vidukli. Meiča acumirklī it kā sastingst, tad ātri apkampj Jura kaklu un apklāj viņa ģīmi karstiem, kaisliem skūpstiem.
«Tu mani mīlē?» jauneklis elso.
«Jau sen - no pagasta skolas,» viņa atbild viegli.
«Tad - precēsimies!»
«Ai, cik jauki! - Precēsimies!»
Uz ceļa atskan ratu troksnis.
Rozālija grūti nopūšas un mēģina ātrumā sakārtot drēbes.
«Diez, ko nu tikai tēvs teiks!» viņa sūrojas.
Juris brītiņu stāv sakaunējies un sasarcis, tad saka «ardievas». Lieliem soliem viņš aizmetas uz mājām, riekstu kuli pamezdams grāvi.
«Māmiņ, man tev kas sakāms,» viņš uzrunā māti, sastapis to pie kūts.
Līze satrūkstas.
«Vai tevi mežsargs noķīlāja?» viņa jautā.
«Nē, māt...»
«Kur tad kulīte?» māte jautā, tālāk. «Grāvī? Bēgi? Skāde, tāda jauna kulīte!»
«Ne tā, ne tā!... Ak, ļaujiet jel man visu izstāstīt... es tiešām nezinu, kā lai iesāku...»
Večiņas vaigs top bažīgāks. Pienāk arī tēvs.
«Vai riekstotājs mājās?» viņš jautā laipni.
Neviens neatbild. Viņš uzskata māti, tad dēlu.
«Vai kas noticis?»
Jaunekļa vaigi arvien vairāk nosarkst. Lūpas paveras, bet atkal aizveras.
«Tēt, - māt, - nedusmojaties,» viņš uzsāk ar mokām, «es - es satiku Griķēnu Rozāliju...»
Tālāk viņš netiek. Veči nokar bēdīgi galvas.
«Un?» tēvs jautā pēc brītiņa.
«Un es - es gribētu viņu precēt.»
Pēteris dziļi, dziļi ievelk elpu un lūkojas dēlam acis. Viņa acis pa tam metas valganas un virslūpa sāpīgi ietrīcas.
«Un viņa?» viņš prasa aizsmacis.
«Viņa solījās...»
Tēvs ātri noliecas pie jaunekļa un noskūpsta to uz galvas.
«Lai notiek Dieva prāts!» viņš saka klusi un aizsteidzas uz istabu.
«Dēliņ, dēliņ, kam tev to vajadzēja ņemt!» māte raud. «Vai tev labākas meitas nebij?»
Juris knubina svārku stērbeli, un viņam nemaz nav līksms prāts.
«Māt, es domāju...» viņam balss noraujas.
«Nuja, ko tad tur vairs darīt. Dieva prāts! Taisīsim kāzas!»
Juris nobučo mātei roku.
«Bet Antona skuķis lai aizskrien pēc kulītes,» māte nosaka un izslauka asaras no acīm.