JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XVIII
VIŅA AIZIET PASTAIGĀTIES

«Tad tik bijušas kāzas kad kāzas!» ļaudis brīnās par Zelmeņu Jura kāzām. «Veselu nedēļu dzēruši un tad vēl visu nenodzēruši!»
«Nu, kur divi tādi bagātnieki kā Vilkatīrelis ar Griķēnu kopā liekas, tur arī par joku vis nevar būt.»
«Vecais Zelmenis esot dēlam uz kāzām dāvinājis mājas kontraktu un simtu rubļu naudas.»
«Lūk, kas par kaķi! Ai, tas ir gudrs vecis, viņš prot naudu taisīt.»
«Nu, kad tā grib dzīvot kā viņš, tad jau katrs varētu pie naudas tikt. Bet kas tad tā par dzīvi - skrien un plēšas augām dienām, naktīm? Kas tad no Pētera vairs ir? Salicis, sažuvis - palikusi tikai cilvēka ēna. Ilgi viņš vairs tā kā tā nedzīvos, gan redzēsat.»
«Bet vedeklu viņš dabūja par ziņu!»
«Kas vedeklai vainas? Pūrā esot ienesusi 3 govis, vienu zirgu un tamborratus.»
«Tikai - -?»
«Ja grib, var pieskaitīt pašu klāt, tad būs četras govis.»
Visgarām lieli smiekli.
«Jaunais Ringfelds esot pie baznīcas smējies, ka šim vēl patīkamāk, kad Rozālija izejot pie vīra.»
«Nu, to viņš tik aiz skaudības runā.»
«Ej tu sazini, kas žīdam vezumā!»
«Gan jau laiks rādīs.»
Rozālija ir panākusi to, pēc kā viņa kārojās, - viņa dabūja papriekšu vīru nekā Ringfelds sievu. Un pie tam, kā liekas, viņa nemaz nav tik nelaimīga. Kam iegadās pabūt Vilkatīreļos un nolūkoties, cik bezrūpīgi un laimīgi jaunais pārītis lakstojas, tas gan citādi nevarēs kā līdzjūtīgi pasmaidīt. - -
«Paldies Dievam,» Pēteris saka uz Līzi, «būs viss labi. Mēs velti bēdājāmies.»
«Laba meitene, tikai vēl jauniņa - bērna prātā,» Līze atbild labsirdīgi. «Nu, gan jau vēl atjēgsies. Kamēr mēs spēsim, lai padīkājas.»
«Lai jau, lai, kaut arī ilgi dīkā atstāt nav vis labi. Pie saviem vecākiem viņa diezgan izslinkojusies, pamazām būtu jāsāk apradināt ar darbu.»
«Nu, lai tik prot saimi rīkot!»
«Kas pats nav visu cauri ņēmis, tas reti pratīs citu rīkot.»
«Kas te nu ar diez cik daudz ko rīkot!»
«Daudz vai maz, rīkotāja tikpat vajaga, un - krietna rīkotāja. Vai tu domā, ka mēs tik drīz būtum uz priekšu tikuši, ja tu man nebūtu palīdzējusi? Vismaz puse no visa iekrātā un iedzīvotā ir tavs nopelns. Tu baro saimi, tu kop lopus, tu tirgojies ar pienu. Apžēlojies, ja ir neprātīga saimniece, ko viņa vienā dienā nevar zaudēt pie saimes uztura un lopiem?»
«Ir jau nu ir,» Līze atbild pašapzinīgi. «Manām acīm nepaies ne puteklītis garām, bet kamdēļ tad mums no Rozālijas domāt ļaunāko? Viņa ir žirgta, mācīta - iemācīsies ātri. Ja kur vēl trūks, - Juris saimniecību pazīst sīki.»
«Juris ir dūšīgs - lai Dieviņš viņam palīdz! - tas neatstās Vilkatīreļus kaunā.»
«Bez tam kādus gadiņus jau mēs paši vēl palīdzēsim.»
Pēteris krata bēdīgi galvu.
«Diezi, diezi, sieviņ,» viņš saka žēli, «jūtu, ka ar mani iet uz beigām.»
«Ej jel nu ej! Tu tik tā esi iedomājies un tad vienu un to pašu dziesmu dziedi. Vai tu esi slims, vai tev kas sāp? Kad esi slims, brauc pie ārsta.»
«Par sāpēm nevaru neko sūdzēties, tikai manu, ka spēki iet uz beigām... Ēst vairs nesmeķē, mute sausa un rūgta.»
«Nu atpūties, kas tevi spiež strādāt? Puišu diezgan, padarīs arī bez tevis.»
«Ko nu divi pūtīsies. Lai atpūšas Juris, gan jau tad arī es vēl atpūtīšos.»
Pēteris lēni pieceļas no krēsla un uzvelk svārkus mugurā.
«Laiks tā kā vēsāks, būs jāvelk no aparas lini laukā,» viņš nosaka rūpīgi un izklibo laukā.
Ārā to satiek Juris.
«Tēt, ko šodien darīsim?» viņš jautā.
Pēteris pasmaida.
«Ko tad nu darīsim,» viņš atbild silti, «iztiksim vēl šodien bez tevis. Jāvelk būs no aparas lini laukā; vakar raudzīju - ir mīksti, bail, ka nepārstāvas.»
«Vai nu par vienu dienu?»
«Tagad gan tāds pavēss.»
Tēvs aizklibo pa gatvi uz linu mārku, bet dēls noskatās tam domīgi pakaļ. Lūk, atkal ir tēvs tas, kas gādā par viņu un Vilkatīreļiem. Vai tā viņš pilda solījumu? Vai gan ir labi saņemt upurus no nespēcīgā, vārgā vecīša, kamēr pašam kaulos ir jaunība, spēks un žirgtums?
Juris žigli aizsteidzas pie Rozālijas. Jaunā sieva ir atlaidusies dārzā zem ābeles un lūkojas sapņaini debesīs. Vīrs nosēstas tai blakām un saņem viņas roku mīļi savējā.
«Sieviņ, vai tu zini ko?» viņš jautā glaimi.
«Nu, vecīt?»
«Es domāju, ka būs diezgan slinkots: iesim vecākiem palīgā, lai viņiem pie vecuma arī drusku vieglums tiek.»
«Ko mēs darīsim?»
«Strādāsim, sirsniņ!»
Rozālija pieceļas pussēdus un lūkojas vīrā lielām, neticīgām acīm.
«Ko mēs strādāsim?» viņa jautā izbrīnījusies.
«Tu palīdzēsi māmiņai meitas rīkot, ēdienu vārīt, traukus mazgāt, lopiņus barot, pienu sildīt, sviestu ķērnēt un tā tālāk un tā tālāk... bet es...»
«Es nākamo svētdienu braukšu uz Sāberniekiem, uz teātri?»
«Vai tev uz teātri tā prāts nesas?»
«Ļoti! Man bailes, ka nesāk garš laiks mesties.»
«Tu tiešām esi ērmota!»
«Ērmota? Kāpēc?»
«Nu... tā...»
«Vai brauksim?»
«Es domāju, ka tu teiksi: vai strādāsim?»
«Vai brauksim?»
Rozālija atkārto drusku nepacietīgi un lūkojas vīram izaicinoši acīs.
«Parunāsim ar tēvu.»
«Ar tēvu? Kaunies jel! Es domāju, ka tu nu būtu reiz pieaudzis cilvēks, bet, kā liekas, tad bez rīkstes tomēr vēl neiztiksi.»
«Tu domā nepareizi. Tēvs, māte un mēs taču esam nu visi vieni, kādēļ tad lai kopīgi neaprunātumies? Viņi mums ļauna nevēlēs. Tas arī mūsu pienākums, visos jautājumos griezties pie viņiem. Saki, kā tev patiktu, kad es kaut kur aizbrauktu, tev ne vārda nesacījis?»
«Manis dēļ! Es tikai domāju, ka tāda pārāk bieža aprunāšanās nebūs večiem pa prātam; viņi sāks kurnēt, bet balles mans lielākais prieks. Es gribu spīdēt, gribu likt sevi apskaust, vai tu saproti? Un Ringfeldam būs zaļam palikt no errastībām.»
Juris saviebjas.
«Lai paliek Ringfelds, kas mums ar viņu par daļu? Labāk iesim strādāt!» viņš mudina.
«Strādāt? - Tu vilies, es nestrādāju!»
«Bet, sieviņ! Beidz jokot, mēs nevaram ilgāk atļaut vecākiem mūsu vietā pūlēties.»
«Es nejokoju.»
«To es nevaru ticēt.»
«Tici, ko gribi.»
Rozālija atgāžas pret ābeli un aizver acis. Juris brītiņu stāv pie viņas, kā domās nogrimis, tad aizsteidzas tēvam pakaļ. Nē, nē, viņa joko, tas nevar būt!...
Līze ar Grietu rīkojas pa ķēķi. Saimniece silda pienu, un kalpone berž traukus.
«Grietiņ,» Līze uzrunā kalponi, «tu, meit, labāki varētu iet uz lauka palīgā linus izklāt, - drīzāk tiktu galā.»
«Tūliņ. Noberzīšu tikai vēl šos pāris spainīšus.»
Grieta paskubinās ar spainīšiem tikt galā, tad dodas uz lauku.
«Klau, Grietiņ, iedama paņem raibo telīti līdzi. Striķis laikam laukā būs no vakardienas, piesien lopiņu, lai paēdas āboliņa.»
«Labi, labi, saimniec!»
Grieta aiziet, un Līze paliek viena pati. Viņa noņem katlā sasilušo pienu un salej to baltās kulēs, lai tas notecētu, bet suliņas grib izliet toverī. Katls ir liels un smags. Līze pamēģina to nocelt, tas viņai neizdodas. Citkārt vingrās rokas tapušas par nespēcīgām.
«Jā, jā,» viņa domā pie sevis un krata galvu, «vecis sūdzas par nespēku, lūk, man arī nevedas. Bet nesenīt vēl domāju, ka esmu tikpat spēcīga kā jaunības gados. Būs jāpasauc vai vedekla palīgā.»
Līze iziet nama durvis, aizliek roka virs acīm, it kā gribētu sargāt tās no saules, un sauc:
«Rozāliņ, Rozāliņ, nāc, meitiņ, palīdzi man nocelt katlu no uguns!»
Jaunā sieva papurina pikti galvu. «Nu laikam iesāksies!» viņa ņurd pie sevis, tomēr paklausa.
«Nāc, nāc, cālīt!» Līze saņem vedeklu mīļi. «Lūk, rokas vecas palikušas, nespēju vairs ir katla no uguns nocelt.»
«Varējāt viņu papriekšu izsmelt, tad būtu vieglāks.»
«Bērniņ, vai man tik daudz laika? Vēl nav piens sasildīts, jāvāra barokļiem ēdiens, pašiem arī vajadzēs vakariņu. Kur tad Juris?»
«Laikam aizgāja uz lauku.»
«Tad tēvam palīgā?»
«Varbūt.»
«Kāds viņš darbīgs, gluži kā tēvs, ir nedētu bez darba nevar nostāvēt.»
«Nesaprotu, priekš kam viņam strādāt, kad saimes diezgan?»
«Meitiņ, vai tur kāds darbs, kur paša saimnieka nav līdzi! Man pašai, kā sacīt, meitas ir krietnas, čaklas un izvedīgas, kad strādā, tad strādā no sirds, bet, tikko pati neesmu, tad šis, tad tas nav tā padarīts, kā būtu vēlējusies. Celsim nu, bērniņ, katlu zemē. Ņem tu tur otrā pusē aiz stīpas.»
Līze saņem katla stīpu ar abām rokām un piepūš vaigus. Rozālija dara tāpat. Arī viņas baltās, smalkās rociņas cieši vien aptver nokvēpušo stīpu.
«Hop! - -»
«Vai Die - -!» Rozālija spēji iebrēcas un palaiž stīpu vaļā. Katls izšļūk dārdēdams zemē un aplej ar verdošām suliņām Līzei kājas.
«Vai, meit, vai! Nu ir nelāgā!» Līze iesaucas un ķeras pie kājām.
«Karsts bij!» Rozālija atbild aizbildinādamās.
Līze nesaka nekā. Viņa nosēstas uzķēra sliekšņa un raud, abas kājas ir noplukušas.
Brītiņu vedekla stāv kā izbijusies, tad spītīgi iecērt galvu pakausī un aiziet atpakaļ uz dārzu.
«Meitiņ,» Līze sauc tai pakaļ, «meitiņ, atnes man kādu nesienu ūdens no akas, uzliec katlu uz uguns un atnes no pagraba pienu. - Vai, kā sāp!...»
«Meitiņa» nerādās. Apspiezdama visas sāpes, Līze pieceļas, noklibo pie katla, izlej no tā atlikušās suliņas, ielej tanī pusspainīša piena un uzceļ no jauna uz uguns. Tad steidzas uz pagrabu pēc cita piena, bet pār grumbainajiem vaigiem birst rupjas, rupjas asaras... Nākot no pagraba, viņa neviļus pamet acis uz āboliņa lauku un redz, ka tele norāvusies un trako pa miežiem.
«Rozālij, Rozālij!» viņa sauc steidzīgi. «Telīte laukā norāvusies un izbradā miežu lauku. Tu varētu aiztecēt viņu piesiet.»
Rozālija dzird tīri labi vīra mātes vārdus, bet cieš klusu. Kā tas gan izskatīsies, kad viņa skries tam pakaļ? Vai tad visa pasaule nesmietos? Un kas tad par nelaimi, ja teļš drusku paskraidīsies? Tādēļ jau Vilkatīreļi vēl neizputēs, pat tad arī ne, ja teļš visu miežu lauku nomīdītu.
«Rozālij, meitiņ, vai dzirdēji?»
«Jā, dzirdēju!» vedekla pēdīgi atsaucas pikti. «Vai tad kalpoņu nav, kas teli piesietu?»
«Kur nu kalpones, - kalpones laukā pie liniem.»
Te pārnāk Juris. Viņš grib apvilkt citas drēbes. Ieraudzījis māti piespiedušos pie istabas stenderes un raudam, viņš steidzas tai klāt.
«Māt, māt, kas tev kait?»
«Ik, es nelaimīgā, nelaimīgā,» Līze vaimanā.
«Kas tad noticis?»
«Kājas noplucinātas. Kas tik nu ar saimniecību, kas būs ar lopiņiem?...»
«Tev kājas noplucinātas? Kā tas gadījies? - Kur Rozālija?»
«Izslīdēja katls no rokām, uzlija suliņas virsū. Tava sieva guļ dārzā.»
«Rozālij!» Juris sauc, līdz asarām noskaities. «Nāc drīz, mātei nelaime notikusi!»
«Ko tad es tur varu darīt?» skan atbilde.
Jaunais vīrs ievaidas.
«Nosēsties, māmiņ,» viņš saka uz māti, «es iešu dabūšu eļļu, tā pie noplukumiem un deguma brūcēm ļoti laba.»
Līze nosēstas uz istaba sliekšņa, bet dēls aizsteidzas uz klēti pēc eļļas. Viņam ir pudelīte tīras provanseļļas, to viņš reizēm lieto matu iesmērēšanai. Steidzīgi viņš to uzmeklē un dodas atpakaļ pie mātes.
«Še, iesmērē kājas ar to, es iešu parunāties ar Rozāliju,» viņš saka uztraukts.
Jaunā sieva visu dzird, un vaigi tai iedegas dusmu sārtumā.
«Klausies, ko tas lai nozīmē?» Juris uzrunā sievu apspiestā, bet bargā balsī. «Kādēļ tu neej mātei palīgā?»
«Kas man gar tavu māti par daļu?»
«Rozālij!»
«Kliedz vien, kliedz, bērniem vajaga izkliegties!»
«Sieva, tu aizmirsti, ka mana māte ir arī tava māte! Tu aizmirsti, ka manai sievai jāklausa arī mana māte!»
«Kur tas stāv rakstīts?» Rozālija ļauni smejas.
«Vai tu esi prātu zaudējusi?» Juris sauc neizsakāmās dusmās un saķer sievu pie rokas. «Nāc, es tev pavēlu!»
«Un es tev saku, ka neiešu. Laid vaļā mani! - Tev būs reiz par visām reizēm zināt, ka neesmu tādēļ tevi precējusi, lai locītos priekš visām vecenēm, lai skrietu teļiem pakaļ un, kas zina, ietu govis slaukt!»
«Tad tu arī nebūsi mana sieva!» jaunais vīrs sauc, nespēdams savaldīties.
Rozālija parausta plecu.
«Tik ātri? - Žēl, ka sievu tā nevar nosviest sētmalā kā sapuvušu ābolu,» viņa saka izsmejošā balsī, «citādi tu varētu savās bērnišķīgās dusmās patiesi mani atmest.»
Un, pat nepaskatījusies uz vīru, viņa paņem saules sargu, uzliek cepuri un lēniem, lepniem soļiem aiziet pastaigāt.
Juris atšļūk kā bez samaņas zālē. Lūk, kur bij vecākiem vieglās dienas, Vilkatīreļu uzplaukšana! Un kas būs vēl vēlāk? - Viņa aiziet pastaigāt!