JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XIX
ZVĒRI MAN!...

Ir pagājis vairāk nekā gads.
Vilkatīreļu saimnieki vairs nepazīst jautrības. Pētera vaigs ir sērīgs un Līzes acis izraudātas. Juris staigā drūms un sevī nogrimis. Liekas, ka viņš piepeši būtu par gadu desmitiem vecāks ticis. Tikai Rozālija ir paturējusi savu agrāko dabu un gaitu.
Kā citkārt pie mātes Griķēnos, tā arī tagad viņa pavada savu laiku greznošanā un bezdarbībā. Viņa ēd, lasa stāstus vai romānus, iesmaržojas, guļ un svētdienām brauc uz izrīkojumiem, teātriem vai viesībām. Visā apkārtnē nav vēl neviens izrīkojums pagājis, kurā viņa nebūtu bijusi. No sākuma to vīrs ir pavadījis, bet beigās tas viņam apnicis, viņš ir atmetis ar roku un atļāvis viņai braukt vienai pašai.
Pagastā sāk izplatīties drīz vien ļaunas runas.
«Rozālija vīru nemīļo,» spriež vieni.
«Viņai ir kāds cits mīļākais,» spriež otrie.
Bet Ringfelds mirkšķina blēdīgi acis un smejas. «Ai, viņa ir gudra sieva!» viņš slēdz sacīt divdomīgi.
Atkal runas pamazām noklust, Rozālija parādās sapulcēs arvien retāki un beigās vairs pavisam ne.
«Kas tad nu, vai atgriezusies?» daži jautā.
«Varbūt ka vēl atgriezīsies,» domā arī Līze, un viņas rūpība un mīlestība pieņemas pret vedeklu divkārtīgi.
Pat Pētera sejā šad un tad parādās atkal pa smaidam.
«Nu, paldies Dievam,» viņš nopūšas atvieglots, «kas zin, mātes jūtas to pārvērtīs, saistīs vairāk pie mājas un pie savējiem. Jaunībā jau bieži mēdz iztrakoties.»
Un, kad tad beigās pienāk lielā diena un Rozālija Jurim dāvina dēliņu, skaistu, veselīgu puisēniņu, tādu pat brūnām acīm kā tēvam, - ai, kā tad ļaudis pa Vilkatīreļiem jautri tekalē! Ar kādu līdzjūtību un mīlestību tie gādā par māti un bērniņu! Aizmirstas ir visas nepatikšanas, ko jaunā sieva pusotra gada laikā sagatavojusi, aizmirsta viņas spītība un untumi - viņu dievina, viņu nēsā uz rokām. Katru viņas vēlēšanos viņai nolasa no acīm, un viņas pavēlēs klausās kā evaņģēlijā.
Kad Pēteri pirmo reizi pieved pie Vilkatīreļu mantinieka šūpuļa, tad viņš nometas ceļos, saliek pār bērniņu dievbijīgi rokas un sūta klusu lūgšanu uz debesīm. Pēc tam viņš tuvojas slimnieces gultai un saņem tās roku. Viņš pie tam nekā nerunā, bet viņa mitrajās acis ir lasāms, ka viss, viss ir piedots.
Tāda mīlestība un līdzjūtība iespiežas jaunai sievai dziļi sirdī. Kādreiz, kad neviena cita bez viņas un Jura nav istabā, viņa atsauc vīru pie sevis tuvāk klāt.
«Vai tu un tavi vecāki varēsat man piedot?» viņa čukst žēli. - «Jūs visi esat tik labi, un es tik ļauna!»
Juris noliecas pār sievu un noskūpsta viņas bālās lūpas.
«Esi bez rūpēm, uz tevi neviens jauna prāta netur,» viņš apgalvo laipni.
Jaunās sievas vaibstos parādās priecīgi smaidi. Viņa apliek roku ap vīra kaklu un čukst:
«Es labošos. Manis dēļ jums vairs nebūs jārāda noskumuši vaigi. Šinī laikā pārdomāju visu savu dzīvi, un karstas kauna jūtas mani sagrābj viņas tukšuma dēļ.»
«Jel neraizējies par pagātni!» Juris glāsta viņas roku. «Tu biji tik jauniņa un maz priekus baudījusi.»
«Un tu, vai tu esi daudz vecāks par mani? Kādēļ tu nebiji tāds? Nē, nē, nelūko mani aizbildināt, es zinu, ka esmu pelnījusi jūsu naidu un nicināšanu, bet jūs tomēr mani mīlējat.» Karstas asaras rit pār slimnieces vaigiem...
Patlaban ir jūnija mēnesis, īsi priekš Jāņiem. Juris ar puišiem ved papuves laukiem mēslus, bet Pēteris ir paņēmis izkapti, iejūdzis veco pelēci orē un aizbraucis sapļaut lopiem sēku.
Pienāk pusdiena, sanāk lopi mājās, sabrauc arī Juris ar puišiem pusdienā, bet Pētera vēl nav. Līze top nemierīga. Kur tad nu viņš šodien tā aizkavējies?
«Vai tad tik ātri var! Kamēr sapļauj, sakasa un saliek orē, - paiet laiks,» Juris mierina māti, bet arī pats sajūt kaut ko nelabu.
«Tikpat varēji aiziet apskatīties, kas tur ir,» Līze mudina, «vai nav sācis pelēcis trakot, viņš no mušām stipri tramīgs.»
Juris nojūdz zirgu, piesien pajumtē un steidzas uz lauku.
Āboliņa lauks, uz kuru Pēteris nobraucis, atrodas pašā tālākajā stūrī, meža astē. No mājas viņš nav pārredzams.
Pukstošu sirdi Juris dodas turpu. Bet, jo tuvāku tas nāk, jo nemierīgāks top. Pelēci tas redz jau pa gabalu: tas ir ar visiem ratiem iegriezies āboliņā un mierīgi ēd, bet tēvu neredz nekur. Vai viņš kur būtu aizgājis? Nevar būt, viņš nebūtu zirgu vaļā atstājis. Juris steidzas ātrāk. Pēdīgi viņš aizsniedz zirgu. Acis tam izspiežas uz āru, sirds krūtīs bailīgi pukst. Kaut kas balts guļ blakus ratiem āboliņa laukā. Turpat guļ kņūpu izkapts, ar asmeni iedūrusies zemē.
«Tēt! Tēt!» Juris iesaucas izbijies.
Čaklais darbinieks. guļ izstiepies smaržīgajā āboliņā. Ģīmis ir nedzīvs, dzelteni bāls, bet mierīgs un laipns. Cepure ir nokritusi, plānie, sirmie mati noslīdējuši gar ausīm, un saulē nenodegusē piere mirdz kā alabastrs. Acis, stīvi ieplestas, lūkojas bezgalīgos debesu zilumos, bet labā roka vēl tur izkapts kloķi.
«Tēt! Tēt!» Juris iesaucas, nometas pie tēva zemē un šņukst.
Lēnas trīsas pāriet pār gulētāja miesu, un viņa acis aizveras. Tikai no acu kaktiņa izspiežas spoža asara un lēni noveļas gar sastingušo vaigu.
Dēls pieceļas, apsedz tēva galvu ar cepuri, atsvabina izkapti no viņa gurdenās rokas un steidzīgi pļauj. Izpļāvis vāli, viņš iekrauj āboliņu ratos, paņem tēvu zem pleciem un vārīgi nogulda uz iekrautā āboliņa. Pēteris pat nepakustas. Tikai zēni cilājošās krūtis aizrāda, ka dzīvība vēl nav atstājusi miesas.
Mājinieki ir sastājušies gatves galā un nemierīgi gaida Juri pārbraucam. Bet, kad Līze ierauga, ka dēls ved zirgu pie galvas, viņa vairs nenociešas. Skaļi iebrēkdamās, viņa steidzas braucējam pretī.
«Māmiņ, apmierinies!» Juris to drošina pa gabalu. «Tēvam palicis nelabi.» Bet viņa balss pie tam dreb tā savādi, nodevīgi.
«Pēter! Pēter! Vai tu mani atstāsi vienu?» Līze iesaucas neizsakāmās sāpēs, apķer vīra kājas un saļimst bez samaņas pie ores zemē.
Saimes ļaudis steidzas Jurim palīgā.
«Eh, saimniek, kam tev nu tā vajadzēja!» Antons saka, saņēmis Pēteri zem rokām, lai aiznestu uz istabu. «Tik ilgi kopā dienējām, varēji pagaidīt manis.»
Salmiņš Antonam palīdz.
Juris ar Grietu un citiem sieviešiem nolikuši Līzi koka paēnā un slapina viņas galvu ar aukstu ūdeni. Viņa drīz nāk pie samaņas un uzraujas kājās.
«Vai viņš miris?» viņa jautā bailīgi ieplestām acīm, un viņas kaulainās rokas trīc kā drudzi.
«Viņš dzīvo, viņš vēl ir dzīvs!»
«Tu melo, tu mani gribi piekrāpt!» Līze iesaucas un atgrūž nikni dēla roku, kuru tas izstiepis, lai viņu atbalstītu. «Kur jūs viņu likuši?»
«Puiši ienesa saimnieku istabā,» Grieta paskaidro.
Visi dodas turpu.
Antons ar Salmiņu, noguldījuši Pēteri gultā, stāsta uztraukti Rozālijai visu atgadījumu.
Tā lauza rokas un raud.
Tad visa mājas saime ar pašu saimnieci priekšgalā sapulcējas ap Pētera gultu. Juris stāv, atspiedies pret krāsns stūri, un lūkojas citiem pār galvām uz tēva nedzīvo vaigu.
«Pēter, Pēter!» Līze vaimanā. «Vai tu neviena vārdiņa mums vairs nesacīsi?»
Pētera lūpas drusku aizkustas, bet neatveras.
«Saimniek,» Antons uzsāk lēni, «saimniek, ko tad pēc pusdienas darīsim? Mēsli izvesti.»
Slimnieka acis plaši ieplešas, un gara nopūta izlaužas viņam no krūtīm. Labā roka pakustas.
«Vajaga pasniegt viņam ūdeni, varbūt ka viņš dzers,» Salmiņš saka un izsteidzas pēc ūdens.
«Pēter, vai tev kas sāp?» Līze atkal vaicā, bet nedabū nekādas atbildes.
Salmiņš ienāk ar ūdens stopiņu.
«Saimniec, še nu, pasniedziet.»
Līze pieliek ūdens stopiņu slimajam pie lūpām. Lūpas aizkustas un paveras, tad sapulcējušies redz pie slimā kakla, ka ūdens guldzieniem vien notek uz leju.
Tas rada acumirklī slimniekā pārvēršanos. Viņš aizkunkstas un sāk kustēt.
«Juri!» viņš čukst tikko dzirdami.
Visi atkāpjas. Juris pienāk un nometas pie gultas ceļos.
«Zvēri man,» slimais uzsāk puspievērtām acīm, klusu un bargi, «zvēri man, ka tu mūsu Vilkatīreļus kopsi, mīlēsi un nesamazinātus uzturēsi saviem pēcnācējiem, savam vecākajam dēlam, ja Dievs tam liek dzīvot! Zvēri, ka tu tos nenoputināsi un neapkrausi vieglprātīgi parādiem! Vilkatīreļu zeme ir svēta! Zvēri, ka tu to uzskatīsi par Dieva dotu svētumu!»
Uz mirkli slimnieks aizver acis un apklust. Juris pieliek roku uz sirds.
«Tēvs, es zvēru!» viņš saka stingri, un cieta apņemšanās redzama viņa vaibstos.
Pār slimnieka ģīmi pārlido it kā saules stars.
«Un zvēri man,» viņš turpina vēl klusāk un gausāk, «ka tu būsi sargs un aizstāvis savai vecai mātei, kurai tev par visu jāpateicas. Nejauj viņai pāri darīt. Vecumā viņa ir vieglas dienas pelnījusi...»
«Es zvēru!»
«Lai tas Kungs svētī tevi, tavus darbus un tavu namu!» Tēva roka kā taustīdama paceļas un aiztiek dēla galvu. «Un arī Rozālijai - arī Rozālijai - lai Dievs viņu svētī un dod mierīgu dzīvi...»
Juris bučo tēva roku un šņukst.
«Anton!» slimnieks čukst.
Antons pienāk pie gultas un nokar galvu.
«Esi manam dēlam par sargu un padoma devēju.»
«Eh, ko nu, saimniek, no tam ko runāt! Antons arvien jums bijis uzticīgs. Vai vienu dienu kopā dzīvojām, vai vienas bēdas pārlaidām!» Antonam balss trīc un acis ātri mirkšķinās. «Par agru, saimniek, par agru vēl pie miera doties!»
Līze pieiet pie vīra un apķeras tam ap kaklu.
«Pēter, Pēter, neatstāj mani vienu!» viņa vaimanā.
«Tur - - redzēsimies!» slimnieks izdveš tikko dzirdami un aizver acis.
«Un kur tu vēlies, lai mēs tevi paglabājam?» Līze jautā.
«Šepat Vilkatīreļos, lazdu kalniņ,» Juris atbild tēva vietā un raud.
«Ai, saimniek, kas šogad būs par rudziem, un tu vairs negribi pļaut,» Antons žēlojas un atkāpjas no gultas.
Divas asaru lāses izspiežas slimniekam no slēgto acu plakstiņu apakšas un, lēni veldamās, norit gar bālajiem vaigiem. Tad viņa krūtis strauji paceļas uz augšu, gara, tukši-skaņa nopūta veļas pār lūpām, visa miesa izstiepjas, sastingst, krūtis iegrimst - un tad paliek viss klusu.
Ārā spīd spoža saulīte. Kupli zaļie koki lēni šūpojas zeltainajos saules staros. Kaut kur aiz meža rej suņi, pa ceļu brauc divi ceļinieki un jautri sarunājas par šā gada sagaidāmām labības cenām, bet no Vilkatīreļiem atskan skumīgā dziesmiņa: «Ardievu, labu nakti, tev, niknā pasaule!»...