JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XX
KAPA KALNIŅŠ

Taisni pretī Vilkatīreļu istabai, pašā mežmalā, kuplu egļu paēna atrodas apaļš, lazdām noaudzis uzkalnītis. No šejienes var pārredzēt visas Vilkatīreļu mājas: ēkas, laukus, ganības un pļavas. Še ne vienreiz vien Pēteris savā laikā ir apstājies un pilns domu noskatījies uz savu lolojumu, uz savu sūri, grūti iegūto «kaktiņu». Tagad uzkalnīša virsū kustas rosīgi strādnieki. Dažas lazdas top izcirstas, zeme pielīdzināta un nokopta, bet pašā kalniņa vidū paceļas kopiņa dzeltenas smilts.
«Pēterim būs salda dusa, gulēs kā istabā,» Antons saka, izrāpies no nupat kā izraktās dobes.
«Smuka un mierīga vietiņa, labākas vairs nevar vēlēties,» Salmiņš atbild drūmi.
«Viņš to arī nopelnījis.»
«Jā, rau, tāds ir cilvēka gals. Vai maz grūtuma Pēteris savā mūžā pieredzējis? - Izdzīvojies par kalpu, par stallmeisteri, atnāca te, ietaisīja zemi, sacēla ēkas, - lūk, te nu tavas mājas: septiņu pēdu dziļa bedrīte! Lai nu skatās no debesīm uz saviem Vilkatīreļiem.»
Juris klausās noliektu galvu kalpu sarunās, un asaras rit pār vaigiem. - Viņam vairs tēva nav! Nav mīļa padoma devēja, nav rūpīgā gādnieka. Aizgāja nepiekūstošais rūķis ar darbu rokās, vieglu dienu neredzējis. Kur dēla solījums? Dēls gan ir aizkavējies, bet to viņš atlīdzinās pie Vilkatīreļiem un mātes. Viņš turēs svētu tēvam doto zvērestu, atdos savas asinis par zemes gabaliņu, kurā atdusēsies Vilkatīreļu pirmais strādnieks un īpašnieks. No tā acumirkļa, kurā pirmā Zelmeņa gurdenie locekļi salaulāsies ar šo zemi, - šī zeme un Zelmeņi lai paliek mūžam nešķirami.
Uz pakalniņa ierodas Antona sieva Grieta.
«Vai saimnieka te nav?» viņa prasa vīram.
Juris iznāk no lazdu pakrēšļa.
«Jaunā saimniece saka, lai jūs aizejot uz istabu,» Grieta pasteidzas ziņot, ieraudzīdama viņu.
«Vai kas steidzams?»
«Nezinu...» Grieta atbild stomīgi.
No kalpones atbildes Juris jūt, ka mājās būs atgadījies atkal kas nepatīkams. Tādēļ viņš tālāk neprašņā, bet steidzas projām.
«Dievs to zina, Dievs to zina, kāds gals te tik būs,» Grieta manās pačukstēt atpakaļ palikušiem, pie tam bailīgi apskatīdamās apkārt, vai kāds to nedzird. «Vēl vecis nav paglabāts, jau jaunā ar veco matos!»
«Vai baras?» Salmiņš jautā ziņkārīgi.
«Bet tad briesmīgi! Nezinu jau, pēc kā tas naids izcēlies, bet jaunā izlēca no gultas un kliedza, ka neatļaušot un neatļaušot. Uz tam vecene atcirta, ka viņai atļaujas neviens neprasīšot. Ar to bij uguns pakulās. Jaunā palika zili melna un sāka kliegt: «Ārā, ārā no manas mājas!» - «No tavas mājas?» vecene ieprasījās, bet tanī pat acumirklī tika izgrūsta laukā. Jaunā pavēlēja salasīt viss atslēgas un paņēma tās pie sevis.»
«Tad jau nu ir bijis liels trieķis!» Salmiņš priecājas.
«Paldies Dievam, ka vecis to neredzēja, tas būtu tam pēdējās stundiņas pavisam sarūgtinājis,» Antons runā līdzjūtīgi. «Jurim būs grūta dzīve.»
Juris nonāk mājās. Klēts durvis ir vaļā. Viņš dodas turpu. Tur ir nolikts tēva zārks. Bet jaunais vīrs dzird jau par gabalu skaļas vaimanas. Viņa sirds sāpīgi saraujas.
«Māmiņ, māmiņ, apmierinies! Aizgājēju mēs ar asarām vairs neuzmodināsim,» viņš mierina māti, iegājis klētī.
Māte viņā neklausās. Basām kājām, pliku galvu un vieglā jaciņā viņa ir nometusies zemē un abām rokām apķērusies zārka kājgalim apkārt.
«Pēter, Pēter, ņem mani līdzi!» viņa sit pie zārka galvu un vaimanā. «Es no viņiem nekā neprasu, negribu... viņu mantas neaiztikšu... iešu ganos vai par bērnaukli - pati sev maizīti nopelnīšu! Pēter, ņem mani līdz!» Mātes mati izjukuši, vājā miesa dreb.
Juris ir bāls kā krīts. Viņa lūpas trīc.
«Kāpēc tādus vārdus, māt?»
«Ej vien, ej! Ej klausies, ko tev tava sieva pastāstīs.»
«Vai viņa tev ko nodarījusi?»
Māte neatbild, bet tikai šņukst.
Stingri izceltu galvu un liesmainām acīm viņš griežas uz istabu. Viņa ģīmis ir tapis ciets un nedzīvs. Meitas, viņu pamanījušas, pamūk kur kurā: cita ķēķī, cita piedarbā, cita kūtī...
Rozālija ir nosēdusies pie šūpuļa, paņēmusi puisēnu klēpī un mīlinās ar to.
Juris atver durvis un paliek kā pienaglots stāvot. Jauna, mīļa sieviņa ar skaistu puisēnu klēpī! - Kura sirds lai neatkūst pie tāda skata?
«Rozālij, sieviņ,» Juris uzsāk klusi un pārmetoši, «ko tu esi mātei nodarījusi?»
«Es?» Rozālija atsaucas un lūkojas vīram, silti smaidīdama, acīs. - «Nekā.»
«Par ko tad viņa tā raud?»
«Prasi tik! Ar tādu vecu cilvēku ir vēl vārīgāk jāapietas nekā ar olu. Pats zini, cik viņai tā spēka ir, bet iet un skrien uz nāsīm krizdama. Vai šī nevarētu atpūsties, vismaz kamēr pāriet pirmais bēdu laiks, - nē, negrib ne dzirdēt! Tādēļ es liku salasīt atslēgas un paņēmu tās pie sevis. Viņa ir savā laikā diezgan pūlējusies, es tagad vadīšu saimniecību.»
Juris uzskata sievu pateicīgām acīm.
«Bet to tu gan varēji izdarīt mīkstākā, laipnākā formā, - māte ir ļoti jūtelīga. Viss, ko tu te redzi, tas ir viņas un tēva nopelns. Viņa domās, ka to tagad gribi izdzīt no viņas pašas mājas.»
Rozālija noliek bērnu šūpulī un strauji apķeras vīram ap kaklu.
«Juri, Juri!» viņa saka, to kaisli skūpstīdama un spiezdamās tam ar savu daiļo, dzīves karstuma pilno stāvu klāt. «Man ir briesmīgas bailes.»
«No kā?»
«Ai, es nedrīkstu tev to gandrīz teikt, tu... varbūt dusmosies.»
«Nu - -?»
«Vai tu apsolies nedusmoties?»
Viegli, viegli Juris atbīda sievu no sevis.
«Saki droši,» viņš to uzaicina laipni.
«Te būšot glabāt tēvu tepat... lazdu kalniņā?»
«Jā; no mācītāja atļauju dabūju. Viņš kapenes iesvētīs reizē ar tēva paglabāšanu.»
«Vai tad to vairs nevar citādi pārlikt?»
«Citādi? Kādēļ tad citādi?»
«Tu nemaz nezini, cik es no kapsētas un miroņiem bailīga. Tagad es vakarā nedrīkstu iziet viena pati laukā, bet, kad lazdu kalniņā būs kapsēta, tad es vairs nedrīkstēšu viena ne uz baznīcu iet, ne mājās palikt, nedz arī laukā strādāt.»
«Muļķīte! Kas tev no tēva ko bīties? Viņš pret tevi allaž bij tik labs.»
«Bū! - mironis!»
«Gan apradīsi.»
Jaunā sieva atkal apskaujas vīram ap kaklu.
«Ja tu mani tikai drusciņ vien mīļo, tad paklausi mani šo vienīgo reizīti; neglabā tēvu lazdu kalniņā,» viņa lūdzas ar asarām.
«Nē, mīļākā, šoreiz tavu lūgumu nevaru izpildīti; es tēvam solījos viņu tur glabāt.»
«Tad tu manis nemīlē, nemīlē nemaz. Vai tēvam nav vienalga, kur viņš atdusas? Kapsētā pie citiem biedriem viņam būs vēl patīkamāk.»
Juris stomās.
«Kapsēta pie mājām nav nekad laba. Lūk, mums augs Jānītis - vai nevar gadīties, ka viņš nobīstas?»
«Kāpēc lai viņš bīstas? Tēvs mums ļauna nevēlēs.»
«Lai nu ar, lai ar. Taču kapsēta mājas tuvumā... nāk rudens, tumšās naktis...»
Juris pieiet pie loga un skatās laukā. Dažādas jūtas cīnās viņa sirdī. Gluži netaisnība sievai nav, un taču vai viņš drīkstēja atraut tēvam viņa vietu, viņa piederumu? Tēvs neprasīja daudz, tikai mazu, šauru bedrīti par savām rūgtajām pūlēm un ciešanām. To viņam nedrīkstēja atraut.
«Nē, sieviņ, tēvu glabāsim lazdu kalniņā. Aptaisīsim visapkārt smuku sētiņu, ap pašu kapu audzināsim puķes, efejas pīsies ap krustu... būs tik patīkami, ka tu pati tur labprāt kavēsies.»
«Nekad!» sieva atbild nikni. «Tanī dienā, kurā te paglabāsi, es no šejienes aiziešu.»
Juris iepleš izbijies acis.
«Tu aiziesi?» viņš stiepj gari.
«Jā, es aiziešu.»
Brīdi jaunais vīrs domā, tad klusu atstāj istabu un uzmeklē māti. Māte atrodas vēl arvien pie zārka, kaut gan ir kaut cik apmierinājusies.
«Māmuliņ,» dēls uzrunā viņu mīksti, «Rozālija negrib, ka tēvu tepat glabājam. Viņai būšot bailes. Varbūt ka citi arī bīsies, un tad mums būs grūti strādniekus dabūt.»
Māte rūgti pasmaida.
«Mēs ar tēvu strādājām te divi vien.»
«Nujā, tas bij toreiz...»
«Kas tad tevi spiež tēvu te glabāt? Glabā kapsētā.»
«Varbūt ka tā būs labāk.»
Apmierināts Juris liek atsaukt Antonu ar Salmiņu mājās un pusstundu vēlāk kopā ar tiem aizbrauc uz mācītāju un draudzes kapsētu.
Bet Līze arī vēl tanī pašā dienā ierodas pie mācītāja un sarunājas ar to ilgi, ilgi... Mājinieki sāk čukstēt un gaidīt kaut ko sevišķu. Taču sevišķs nekas nenotiek. Tikai bēru dienas rītā kalpi atved no dzelzceļa piestātnes skaistu metāla zārku.
To ieraudzījis, Juris nobāl un sakniebj lūpas. Zārkam līdzi ir skaists lauru kronis ar garām zīda lentēm. Iz viena lentes gala ir iespiests: «Uzticīgā draudzene savam draugam!» Otrs lentes gals ir gluži tukšs.
«Māt, māt, - - -» Juris iesaucas piegājis pie zārka, «man tu nekā nesacīji!»
«Tas ir t ē v a zārks. Vismaz to viņš būs nopelnījis.»
«Un nauda - vai tev bij nauda?»
«Tēvam bij nauda. Četrus simtus, ko zārks maksā, viņš gan bij nodomājis atdot par zemi, bet, kad nu tādu dabū kapsētā par velti, tad izdevu naudu par zārku.»
«Un ko iesāksim ar otra zārku?»
«Tanī varēsi tu pats atdusēsies.»
Juris aizgriežas projām un rūgti raud. Vienā reizē tas ir zaudējis tēvu un māti.
Pēteris Zelmenis tiek paglabāts kopīgajā draudzes kapsētā, un reti kad še būs tik daudz cilvēku salasījies kā viņa bēru dienā. Viss pagasts ir atnācis to pavadīt.
Mācītājs tur silti sajustu kapa runu par vārdiem: «Svētīgi ir tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.» Viņš aizrāda, ka nelaiķis pūlējies, centies, cīnījies un taču galā neesot atradis atdzisušajām miesām drošu zemes stūrīti. Tā zeme, ko viņš te dabūjis, esot katram zināma, bet īstā zeme esot debesīs. Pēc tās vajagot dzīties, tā esot visdrošākā. Nelaiķis to arī būšot izmantojis un varbūt pēc laikiem pat viņa trūdi atdusēšoties s a v ā zemē...
Ko Juris sajuta pie mācītāja vārdiem, nav izsakāms, bet, kad atskanēja beigu dziesmiņa:

«Tu, klusā guļas vietiņa,
Gan topi šodien aizklāta;
Bet rītu gan, ja gribēs Dievs,
Kas zin, priekš manis atvērsies,» -

tad viņam likās, ka arī viņš pats būtu aprakts tumšajā kapa bedrē. Viņš! Viņš nebij atvēlējis mīļajam tēvam kapa kalniņu, viņš, kas saņēmis visu plašo tēva zemi un māju!... Viņš sajuta, ka līdz ar tēvu bij aprakta šodien visa ļaužu līdzjūtība priekš viņa. Jā, dzīvu cilvēku starpā viņš nu bij aprakts, vientulis, bez tēva, mātes un ļaužu līdzjūtības...