JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XXII
«JĀTAISA GALS!»

Kādu rītu Juris pieceļas neparasti bāls un kluss. Antons noskatās uz viņu šaubīgi un apjautājas:
«Vai saimnieks nav slims?»
«Nekas,» Juris atbild nolaidies, «naktī nelāgi gulēju.»
Kalps tālāk vairs neprasa. Katrs dodas pie sava darba. Bet saimnieks reizēm nodreb kā drudža kratīts. Lūk, tur ir lazdu kalniņš, kuru viņš savam tēvam liedzis! Tēvs jau otrreiz tam sapnī rādījies. Viņš nav to rājis, to biedinājis, bet nostājies pie gultas un žēli, žēli lūkojies tam acīs. Viņa vaigs ir bijis sāpīgu skumju pilns un spīdējis kā mēnesnīca naktī... Vai viņš gribēja ko atgādināt vai teikt? Ai, ar Vilkatīreļiem iet uz leju! Lopi neienes vairs nekā, strādnieki ir palikuši kūtrāki un tiepīgāki, tad parādi... Muižai jau divi termiņi nav maksāti, kredītei ar. Pēdējo naudu izdeva par Rozālijas jauno uzvalku... Vai tas bij tik steidzams? - Juris nicīgi pavīpsnā. - Tikpat steidzams kā teātri un balles!... Bet kas tad viņu valdzina pie vieglprātīgās sievietes? Vai viņa bij burvene, ka viņa padarīja to neuzticīgu pašam sev, solījumam un zvērestam? Cik reizes viņš nebija apņēmies uzstāties stingrāk, padarīt visām nebūšanām un mokām galu, un tomēr viss bij palicis pa vecam. Māja gāja atpakaļ, un māte tupēja aizkrāsnī, nomesta kā nederīgs krāms pie malas... Juri, Juri! -
Jaunais saimnieks izberž ar dūri acu kaktiņus. Atmaksas stunda nāks, viņa nāks drīz, kādēļ Velti pūlēties?
«Saimniek,» Antons viņu uzrunā, kad tie divi vien palikuši pie siena nešanas, «jums vajadzēs taisīt galu - slikti būs!»
«Kādu galu lai taisu? Gals pats pienāks.»
«Uz to nemaz negaidāt, jeb vai esat aizmirsuši, ko tēvam zvērējāt? Vilkatīreļi vairs ilgi necietīs. Paskatāties vien, kādi lopi bija tēva laikā un kādi tie tagad ir. - Kur tad māju nemiers? Katrs dara savu un spītē viens otram. Kādēļ? - Tādēļ, ka nav saimnieka mājās - visa nelaime! Saimnieks lokās saimnieces priekšā, bet saimniece prot tikai putināt. Neņemiet, saimniek, manus vārdus ļaunā, es tos ne labprāt saku, bet man tie ir jāsaka, jau ilgi tie manu sirdi spiež, - citādi es nepildu, ko aizgājējam solījos.»
«Ko lai daru, labais Anton?»
«Domāju, ka tas jums pašam būtu labāk jāzina, jo jūs esat mācīts cilvēks.»
«Es neatrodu nekāda padoma. Pats redzu, ka esmu palicis par kaut ko mašīnai līdzīgu, pats redzu, ka tā ilgi nebūs, bet... neatrodu nekāda padoma.»
Antons iegrūž dusmīgi dakšu sienā un iekliedzas:
«Deviņi pērkoņi! Kāda padoma tad jūs meklējat? Ja tas ir taisnība, ka jūs esat mašīna, tad strādājiet kā mašīna un neklausāties uz bābu mēlēm. Viens par diviem; vai nu jūs paliekat par patiesu saimnieku, vai - -»
Juris skatās Antonā platām, baiļu pilnām acīm.
«Vai - -?» viņš atkārto bez balss.
«Vai padzenat sievu ratā!»
«Padzīt? Rozāliju?... Ha, ha, ha!»
Antons nospļaujas.
«Smejaties vien, smejaties vien, drīz jūs raudāsat,» viņš saka ļauni.
Krietnais Antons! Viņš jau neredz, ka šiem smiekliem jāapsedz asaras, kuras lēni norit sienā.
Iestājas nospiedošs klusums. Domas Jura galvā totiesu jo dzīvākas. - Padzīt Rozāliju? Vai tad tas bij vajadzīgs? Vai nebija labāki atstādināt viņu no saimniecības radības un ielikt kādu citu tās vietā. Citu? Nu, ko tad? Varbūt māti? - Tas ir: mātei sagādāt vieglas dienas, zināms, zināms. Bet kā tad iztiek neprecēti saimnieki un pat iedzīvojas? Algota saimniece, ja arī tik sirsnīgi nerūpēsies saimnieka labā, tad vismaz uz vārda klausīs. - Vai sieva gribēs izlaist grožus no rokām? Zināms, ka ne, bet viņai vajaga - vajaga! Kaut jel viņš to tā nemīlētu, kaut viņam nebūtu tās tik žēl, viņš to saberztu, sadrupinātu kā citkārt viņas vēstuli... Atraidīt viņu no saimniecības, nolikt visai saimei un pagastam par apsmieklu un kāju pameslu - nē, tas tik pārāk bargs sods! Katrs kalps, katra kalpone viņu uzskatītu ar nicināšanu.
«Anton,» Juris uzsāk no jauna valodu, «tu dod man padomu, lai sievu padzenu, kur tad mans dēls paliks?»
«Pie jūsu mātes, kā tagad. Labākas audzinātājas jūs viņam nekad neatradīsat. Jūsu sievai mātes, kā tagad. Labākas audzinātājas jūs viņam nekad neatradīsat. Jūsu sievai bērns maz rūp. Vai tas gan tai pieklātos vienai dauzīties pa ballēm, teātriem un izrīkojumiem? Tfi!»
«No sirds viņa nav ļauna, tici man, Anton!»
«Un Ringfelds, ko tad tas te sācis okšķerēt?» Antons noskatās Jurī bargi.
«Tev taisnība, Anton, es pārdomāšu tavus vārdus.»
Antons, sacēlis sienu, aiziet, un Juris paliek viens, pats. Ja godīgais Antons būtu varējis ieskatīties sava saimnieka sirdī, viņš droši vien nebūtu pēdējos vārdus sacījis.
Gals jātaisa! Juris nopūšas. - Bet kāds? Vai pārrunāt Rozāliju ar labu? Cik daudz reižu tas jau nav darīts un tomēr bez panākumiem! No sākuma viņa vēl solījās laboties un kaut ko darīt, bet pēdējā laikā tā noklausās pamācībās ar nicīgu vienaldzību. «Ne tādēļ es precējos, lai strādātu un mocītos,» ir viņas pastāvīgā gala atbilde. Bez tam pašā pēdējā laikā tā sākusi uz vīru nolūkoties ar neapslēptu smaidu un ļaunumu. Vai tam nebija slepens iemesls?
Juris nopurina sienu no svārkiem un dodas uz māju, uz istabu.
Rozālija sēd pie loga un lasa milzīgi biezu romānu. Blakus istabā Līze rotaļājas ar mazo Jānīti. Vecīte ir stipri sabeigusies un novārgusi. Vienīgais prieks tai pasaulē vēl puisēns. Viņas rokas to baro, ģērbj, mazgā, kopj un sargā. Vedekla nedrīkst pie bērna ne piedurties, tad ir naids uz vietas kājās. Un īstā māte mazpamazām atjūgst no bērna un tā vietā iegādājas raibu kaķi ar melnu šuneli. Ar pēdējiem tā nodarbojas tad, kad lasīšana ir apnikusi. Pats par sevi saprotams, ka abi kustonīši - mīlulīši - tiek uzturēti un baroti, kas zin, daudz labāk nekā pats mājas saimnieks. Pie govju slaukšanas viņi ir pirmie klāt, un pirmā slaucene piena pieder viņiem.
Juris nosēstas pie galdiņa sievai pretī un brīdi noskatās viņas sārtajā, mierīgajā ģīmi. Kaut viņa nebūtu tik skaista! Cik daudz laimīgu brītiņu viņš nav pavadījis pie viņas krūtīm, iemidzināts no viņas dvēseli satricinošiem skūpstiem! Cik daudz visjaukāko sapņu nav saistījušies pie viņas! Un nu viņam šī būtne būtu jāatstumj, jāapbēdina!
«Rozālij!» viņš uzsāk skumīgi.
Sieva sarauj mazliet kreiso plecu uz augšu.
«Rozālij!» Juris atkārto. «Vai tu pat negribi mani uzklausīt?»
Viņa uzliek pirkstu uz lasītās rindiņas un paceļ galvu. Viņas acis mirdz naidīgi.
«Gribētu ar tevi pārrunāt mūsu bēdīgo stāvokli. Varbūt jau pati būsi nojautusi ka ar visu mūsu dzīvi iet uz leju?»
Rozālija lūkojas garlaicīgi pa logu laukā.
Juris uzbudinās.
«Māju ieņēmusi mazinās, lopi panīkst, izdevumi top lielāki, mēs paši pārtiekam kā kuru dienu un dzīvojam savā starpā kā naidnieki. Labi vēl, ka māte rūpējas par puisēnu, citādi nabaga tārpiņš aizietu pavisam bojā. Saki, vai tas lai arvien tā būtu?»
Sieva parausta plecus.
«Saimniecībā tu nerūpējies nekā. Meitas iet klēti, pagrabā, kūtī. Meitas taisa mums ēdienu, meitas slauc lopus, meitas noliek pienu, meitas taisa sviestu, ar vārdu sakot, meitas dara visu. Un tu? - Tu greznojies, sēdi un lasi vai arī varbūt raksti - -»
«Nu?»
«Kādam - vēstuli.»
«Kādam - -? Kāpēc tu nerunā skaidri?»
«Kas zina, kādam, - mīļākajam...» Juris ir bāls kā nāve. Glūnoši viņš nolūkojas sievā.
«Ā, tad tik tālu jau!» sieva iesaucas nedabīgā balsī un lepni pieceļas. «Tad tādas lietas tu par mani izperini? Nu, sagaidāms tas bija! No rupjas un zemas dvēseles nav labāks nekas cerams.»
«Rupjas dvēseles - jā! Bet saki, lūdzama, kas ģērbj tevi, grezno un uztur? Vai tā nav rupjā dvēsele? Tad saki man tālāk, kāda dvēsele gādāja, ka šopavasar mūsu apcirkņi bija tukši no labības? Vēl šodien ir viss pagalms graudu pilns; kāda dvēsele tos izkaisīja vistām un zvirbuļiem? Vai tā gan domāja, ka apcirkņos ir tāds milzums graudu, ka tie nemūžam nav iztukšojami? Diemžēl, saujām var izgrābt ezeru, ne tik vien niecīgu apcirknīti vācelēm! Saki man, kāda dvēsele saņēma visus ienākumus no lopiem un kur tos lika? Kāda dvēsele nobraukā zirgus pa dažādiem izrīkojumiem? Tu klusē, vai lai es tev to pasaku?»
«Par ko tad īsti mani turi, par kalponi?»
«No kalpones tas, zināms, būtu bijis sagaidāms, jo tai nerūp mājas labklājība.»
«Un ko tu gribi?»
«Gribu reizi darīt šai nebūšanai galu.»
Rozālija atspiežas lepni uz rokas un uzlūko vīru izaicinoši.
«Brīnums, ka tu tik ilgi esi cietis!» viņa zobojas.
«Bet tagad ir pacietībai beigas.»
«Esmu ziņkārīga.»
«Viens no diviem: vai nu tu ķersies pie saimniecība ar nopietnību un sirsnību, vai - pavisam atteiksies no tās.»
«Tikai? Ha, ha, ha!»
«Šimbrīžam vairāk nekā.»
«Tad jau mans priekšlikums būs drusku labāks,» Rozālija saka smaidīdama. «Uzklausies labi! Pirmkārt, man šķiet, ka tu man esi nepanesams, otrkārt, tādai saimnieces lomai, kādu tava māte savā laikā vedusi, es neesmu dzimusi, un, treškārt, neiespējamu no mani prasīt ir varmācība. Tu esi nelaimīgs, es - tāpat, kādēļ mums vienam otru spīdzināt? Šķirsimies!»
Jura balss skan rūgti zobojoši, kad tas jautā:
«Un uz kurieni tu iesi?»
«Nebūs tava bēda, man vieta zināma.»
«O, zināma? Tātad plāns jau agrāk sagatavots?»
«Varbūt.»
«Tas kas cits! Vai drīkstētu zināt, kas tev pie šā plāna palīdzēja? - Ringfelds?»
«Tā nav tava zināšana.»
«Tomēr tomēr! Kamēr tu manu vārdu nes, tikām tavi plāni un darbi padoti manai kontrolei. Tad, kad tu vairs mana sieva nebūsi, tad varēsi darīt pēc pašas patikšanas.»
«Nu, ko tad kavējies? Kādēļ neliecies no manis šķirties?»
«Negribu, lai manam dēlam dienās būtu jākaunas savas mātes dēļ.»
«Vai tu domā to aizkavēt?»
«Ko? Šķiršanos?»
«Nē - to, lai tavam dēlam nebūtu jākaunas mātes dēļ? Kas ir labāks, vai godīga šķirta sieva, vai neuzticīga sieva?»
Juris nokar galvu.
«Tev nav ne druskas cilvēcīgu jūtu!» viņš saka izmisis.
Rozālija parausta nicīgi plecus.
«Un kad tad tu gribētu tikt projām?» vīrs jautā pēc brīža.
«Jo ātrāk, jo labāk.»
«Lai notiek, šķirsimies! Tagad ir augusts. Tu paliksi te ik ilgi, kamēr atradīšu tev vietnieci saimniecībā, tad varēsi iet.»
«Ļoti labi!»
«Bet līdz tam laikam tev jāsolās krietni un no sirds vest saimniecību.»
«Ar mieru.»
«Un apņemies uzvesties, kā sievai pienākas?»
«Arvien lillā!»
Rozālija stiedz vīram roku, paskatās tam silti un jūsmīgi acīs, tad sāk no visas sirds smieties:
«Ai, tu, mīļais, labais vīriņš!»
Juris apmulst galīgi. Viņš atmet ar roku un atstāj istabu.
«Kas lai viņu saprot?» viņš nodomā pie sevis. «Vai viņa ir bērnišķīga vai pārāk vieglprātīga? Kādu galu lai ar tādu taisa?»