JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XXIII
NELAIMĪGAIS ĀBOLIŅA LAUKS

«Saimniece ir saņēmusies,» Vilkatīreļu meitas čukst savā starpā. «Laikam gan būs dabūjusi no paša krietnu brāzienu.»
«Varbūt, varbūt vēl viss par labu griezīsies,» Juris nodomā, un vēlreiz jaunas cerības iezogas tam sirdī.
Rozālija patiesi lielas it kā pārvērtusies. Visiem par lielu brīnumu viņa pieceļas no rītiem govju slaucamā laikā un kopā ar kaķi un suni ierodas pie laidara. Tad, ielējusi mīluļiem katram savu daļu piena, viņa sabāžas rokas aiz jakas un gaida, kamēr visas govis izslauktas, piens izkāsts un nelikts pagrabā.
Meitām tāda pārvēršanās nav nemaz pa prātam. Viņām uznāk bailes. Agrāk daļa no saimnieka piena bij noslīdējusi kalpu traukos, vai saimniecei tagad neuzkritīs, ka nu ir piena vairāk nekā agrāk? Kā lai izlīdzas? Būtu jāgādā, lai piena daudzums nepalielinās. Zināms, to varētu panākt, ja govi pilnīgi neizslauktu, bet ar to samaitātu arī govis. - Maza bēda! Nav jau pašu govis; saimnieku lopi - kas tur par nelaimi!
Juris brīnās, ka, nelūkojoties uz sievas čaklību, piens tomēr ienāk jo dienas, jo mazāk.
«Varbūt pa juku laikiem būs ieviesusies mazpienīga suga, varbūt govis būs par vecām vai samaitātas caur nekārtīgu audzināšanu?»
«Varbūt arī caur nekārtīgu slaukšanu,» Antons piebilst.
«Būtu nauda, iegādātos labāku sugu,» Juris prāto.
Antons kasa pakausi.
«Nauda - -?» viņš rūc. «Vispirms jums jānomaksā mājas parāds.»
«Zinu, bet varbūt to pagaidīs līdz rudenim. Šogad labi aug, - kas zina, izsitīšos cauri.»
«Bet ja tik ilgi negaidīs? Tad mājas inventāru pārdos tā kā tā.»
«Aizņemšos.»
«No kā? Kas jums lielāku naudas summu dos? Nav vairs nelaiķa tēva laiki. Tagad katrs zina, kā Vilkatīreļos dzīvo, un sargāsies uz tiem kaut ko aizdot.»
«Bet tu, - Anon, tu pats varētu man aizdot?»
«Es varētu, zināms, bet - -» Antons kasa atkal pakausi.
«Nu - -? Vai tu domā, ka es tevi piekrāpšu?»
«To gan ne, bet jūs izputēsat un mana nauda jums līdzi.»
Juris nokar galvu.
«Kāpēc mēs putēsim, Rozālija nu ir labojusies?» viņš vaicā nedroši.
«Labojusies?» Antons pasmejas. «Lai Dievs dotu!»
«Anton, tu esi netaisns pret manu sievu. Tev ir naids pret viņu.»
«Es no viņas nesagaidu nekā laba. No viņas neiznāks vairs saimniece, un Vilkatīreļi neuzplauks, kamēr viņa te piemitīs. Jums, jums es aizdotu labprāt.»
«Sārtnīcas muižā pārdod ļoti labus vaislas lopus. Viņi noder tiklab pienam, kā arī uzbarošanai. Es rakstīju turienes muižkungam un apjautājos pēc cenām. Sešu nedēļu vecu vērsīti viņi pārdod par 75 rubļiem un tikpat vecu gotiņu par 30. Bet tādu vairs pārdošanā neesot. Varot dabūt gadu vecus teļus, par 80 rbļ. gotiņu un 150 rubļiem vērsīti. Anton, ja tu gribētu man aizdot vajadzīgos 230 rubļus, tu vēlāk pārliecinātos, ka mana sieva nemaz nav tik vainīga pie visas nelaimes. Vecos lopus pamazām varētu pārdot, nauda ienāks atpakaļ.»
Antons stomās.
«Aizdot varētu, bet...»
«Vai tad tu neredzi, ka Rozālija tagad ir saņēmusies? - Par drošību tavai naudai es tev norakstīšu - - nu, ko tu gribi, vai zirgus?»
«Kad jūs man norakstāt par ķīlām jaunos bērnus un dūkano, tad - esmu mierā.»
«Ar lielāko prieku. Gan pats redzēsi, ka tavas šaubas ir bijušas nevietā.»
Antons nokrata galvu.
Kādas dienas vēlāk Juris pavēl sajūgt divus zirgus lielajos ratos, apgādāt tos veselai nedēļai ar barību, un tad kopt ar Antonu uzņem ceļu uz Sārtnīcas muižu.
Sārtnīca atrodas no Vilkalīreļiem ap 100 verstis. Vajadzīgs vismaz pusotras dienas, lai nokļūtu turpu. Bet Juris ar Antonu atsniedz viņu otrā dienā ap launaga laiku un tūdaļ uzmeklē muižkungu.
Muižkungs saņem viesus ļoti laipni un ir gatavs tūdaļ parādīt pārdodamos lopiņus.
Pēdējie ganās priekš tam ierīkotā aplokā netālu no muižas kūtīm, vērsīši no gotiņām atsevišķi. Lopiņi ir spīdoši gludi, īsu, mīkstu spalvu un baltiem raibumiem brūnā laukā.
Muižkungs atver aploka vārtiņus un ieiet vispirms pie gotiņām. Viņu ir kādas septiņas. Lēni īdēdamas, tās nāk viņam pretī. Citas viņš atdzen nost, bet vienai uzliek roku uz kakla. «Nu, kā jums patīk šī?» viņš jautā Juri.
«Patīkams lopiņš,» jautātais atbild, tikko savaldīdams uzbudinājumu.
«Varat izvēlēties no visa pulka,» muižkungs saka vienaldzīgi, «bet es jums ievēlētu šo, Margo. Viņa ir visskaistākais eksemplārs, kāds jel kad mums ir bijis.»
«Esmu ar to pilnā mierā,» Juris atbild un glauda piedāvājamās gotiņas galvu.
«Un no vēršiem mēs jums dosim Jurku,» muižkungs saka, līzdams caur sētu aploka otrā nodaļā. «Tas ir jautrs «zellis» un brīnum uz nebēdībām. Jums viņš būs labi cieši jāuzrauga, lai nepadara kādas blēņas. Ja tikai viņam paļautu, tad viņš ar mīļu prātu apstaigās visu māju un apgāzīs katru trauku. Viņš pat nekaunēsies ieiet istabā, ja atradīs durvis vaļā.»
«Mums mājās uzraugu diezgan un vajadzības brīdi netrūks arī pātagas.»
«Tad tikai gādājat, ka ceļā viņi jums nenokūst.»
«Mums nav steigšanās.»
Antons sasit plaukstas.
«Tie nav lopi, tie ir eņģelīši!» viņš gavilē.
Pienāk lopu uzraudze. Muižkungs liek tai atnest pārdotajām telēm apaušus.
«Bet tad arī glabājiet un sargājiet tās,» viņa saka, uzmaukusi apaušus telēm galvā un izvedusi no aploka, «abi ir mani mīlulīši.»
Juris iedod sieviņai dzeramnaudu, liek Antonam vest teļus uz ratiem, bet pats iet muižkungam līdz uz kantori nomaksāt pirkšanas naudu.
Atpakaļ braucot iziet pustrešas dienas, tādēļ ka jaunie lopiņi, neieraduši ar cieto ceļu, atspiež kājas, klibo un ir bieži jāpūtina. Totiesu prieks ir lielāks, kad reizi tie ir mājās. Visa mājas saime sapulcējas ap tiem pabrīnoties.
«Smuki ir, smuki ir, tas tiesa,» spriež sievietes, «bet 230 rubļi ir liela nauda. Ar 30 un 40 rubļiem gabalā arī būtu aizmaksāti.»
Juris smīn.
«Nu tad saskrēja kā cāļi ap graudiem!» Antons sirdās. «Spriedelējiet par adatām un pogām, nevis par lietām, no kurām jums nav ne jausmas.»
«Nu, tu te tas gudrinieks,» sievietes graužas pretī. «Zini, ko maksā kāls reņģu?»
«Pagaidiet tik, es jums tādas reņģes uzlaidīšu, ka jūs vēl ilgi skaitīsat!»
Pienāk Rozālija. Viņa ir priecīgi piesarkusi un glāsta telītēm purniņus. Lopiņi īd un kārsta mēles.
«Nabadziņi! Viņi ir izsalkuši,» jaunā saimniece saka jūtelīgi.
Juris paskatās uz sievu laipni.
«Tavā ziņā es viņus, sieviņ, nododu, ceru, ka tiem labi klāsies,» viņš saka glaimi.
«Tūdaļ likšu tos pabarot,» Rozālija atbild priecīgi. «Salminiet, ved telītes uz pajumi un atnes āboliņu.»
Juris nodod zirgus Antona gādāšanā, bet pats, ieturējis azaidu, dodas pie miera. Gandrīz visu nedēļu viņš nav lāgā izgulējies, tad nu varēs daudzmaz atpūsties. To pašu viņš ievēl Antonam darīt.
Rozālija paliek pie telēm un gaida, kamēr Salminiete nāks ar barību. Te piepeši viņai iešaujas prātā, ka zaļš āboliņš lopiņiem būtu vēl patīkamāks. Jaunais āboliņš laukā ir tik zaļoksns un trekns! Laukā mušu arī mazāk.
«Salminiet, ietaisi tik dzērienu, āboliņa nevajaga, laidīsim laukā,» saimniece uzsauc kalponei, kad tā patlaban iznāk ar klēpi āboliņa no šķūņa.
Salminiete ienes āboliņu atpakaļ un steidzas uz aku pēc ūdens.
Padzirdītas telītes tiek aizvestas uz āboliņa lauku un iesietas. Pati saimniece iet tām līdzi. No nesen nolijušā lietus rasainais āboliņš izskatās tumši zaļš. Kā čakli un kārīgi lopiņi plūc treknās lapas! Nu, lai tik viņi ieplūcas vien.
Un laimīgajā apziņā, ka padarīts labs darbs, Rozālija atgriežas priecīgu seju mājās.
Juris pieceļas pret vakaru.
«Ko dara gotiņas?» viņš steidzas jautāt, ieraudzījis sievu.
«Mēs tās aizvedām uz jauno āboliņa lauku,» Rozālija atbild priecīgi.
Juris izbīstas.
«Uz āboliņa lauku?» viņš iesaucas un steidzas taisni turpu.
Diemžēl ir jau par vēlu. Skaistie, dārgie lopiņi ir no āboliņa briesmīgi uzpūsti, neceļas kājās. Vēl tanī pašā vakarā viņi nobeidzas.
Jaunais saimnieks nerunā ne ar vienu cilvēku. Viņš ieslēdzas istabā un paliek tur visu nakti. Neviens arī viņu netraucē.