JĀNIS PURAPUĶE

Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes
(Iz Baltijas arāju dzīves)

XXIV
SAVĀ KAKTIŅĀ

Decembra mēneša sākums. Piepeši sals ir atlaidies un sniegs krīt lēnām, lielām lēverēm.
Juris staigā pa istabu nokārtu galvu, un viņa acis maldās kā bez saprašanas apkārt. Antons stāv atspiedies pret durvju stenderi un, liekas, skata grīdai dēļus.
Pēdīgi jaunais cilvēks apstājas vecā kalpa priekšā.
«Un tu negribi man nekāda padoma dot?» viņš prasa skarbi.
«Kādu padomu lai dodu? Ja gribat ūtrupi novērst, tad aizmaksājiet parādu.»
«Ļoti labs padoms, jā - ļoti labs, ha, ha, ha! Brīnums, ka tas man līdz šim vēl nebij prātā ienācis, tad manta nebūtu aprakstīta. Ļoti labs padoms! Tu esi varens gudrinieks, Anton!» Juris uzskata sirmo kalpu ļaunām acīm.
Antons nemaz neuzbudinās.
«Man ar' brīnums, kā jums tas agrāk nav ienācis prātā,» viņš atbild rāmi, «varbūt tad pret sievu būtu uzstājušies daudz citādi. Varbūt arī no Vilkatīreļiem šādas tāda: viešņas, kuru uzdevums ir mēles kult, nebūtu vis aizgājušas līkām padusēm. Salmiņi un citi ļaudis nebūtu iedzīvojušies no jūsu mantas, lopi nebūtu noputējuši; nebūtu jūsu sieva greznojusies kā pāvs, izšķērdusi ienākumus nekur nederīgos niekos; nebūtu nostūmusi jūsu māti aizkrāsnī, kaut gan dēls tēvam zvērēja par māti labi gādāt, - nebūtu atstūmusi un raidījusi no istabas tos ļaudis laukā, kuri tai no sirds gribēja palīdzēt, jums būtu ienācis agrāk prātā iepazīties ar vārdiņu «taupība», - jūs nekad nebūtu aizmirsuši tiem dot taisnību un gandarījumu, kam tie pienācās... Vai es jums jau agrāk neuzrādīju briesmas? Jūs smējāties un cerejāt, ka es maldos, Rozāliju stingri smādēdams. Pēc jūsu domām, viņa varot laboties... Lūk, viņa patiesi nu labojusies, diemžēl, tikai tanī ziņā, ka tagad vairāk ļauna dara nekā agrāk. Jā - nu viņa iet pati saimniecībā, un meitas jūtas no katras atbildības svabadas. Agrāk meitas saimniecību apzaga, bet nedarīja skādi, tādēļ ka to varēja pašām uzkraut, tagad turpretī viņas zog tāpat kā agrāk, bet par darbiem nav atbildīgas. Viņas jau dara to, ko saimniece tām pavēl.»
«Tu pārmet man un manai sievai izšķērdību, taupības trūkumu, vai tu to vari pierādīt? Ar to, ka Rozālijai esmu nopircis kādus uzvalkus, neesmu neko citu darījis kā savu pienākumu. Vai reizi tu negribi ieskatīt, ka mani vajā kāds ļauns liktenis, neizdevība, neraža...»
«Blēņas! Jaunajos laikos katrs, kam iztērētas tukšas kabatas, brēc par dažādām nelaimē m un neizdevībām. Vai tad jūs domājat, ka izšķērdība ir tikai tad, kad naudu veseliem maisiem izber dubļos? Nē, gluži otrādi. Izšķērdība, tāpat kā taupība, manāma pie grašiem un kapeikām. Kas pēdējos viegli izlaiž, tas ir izšķērdētājs un agri vai vēlu taps par ubagu. Tāpēc tad patiesu izšķērdēšanu mēs gandrīz nemanām un neredzam, bet tikai jūtam, ka iet uz leju...»
Juris grūti nopūšas.
«Un tomēr, Anton ja tu gribētu, tu varētu mani šoreiz vēl izglābt, tu varētu man vajadzīgo naudu aizdot?»
«Ar to es jums palīdzēšu tikai ieslīdēt dziļāk parādos. Tagad pārdos jūsu iedzīvi, pēc kādiem gadiem - pašu māju, kāds panākums tad būtu tādām aizdevām? Labi, ka jūsu tēvs nav paglabāts lazdu kalniņā, tad līdz ar zemi reizē tiktu viņa kauli pārdoti.»
«Neatgādini manu tēvu, viņš pats māk sevi atgādināt... Viņa bālais vaigs ir mans bargākais tiesnesis. Kaut es varētu nomirt!»
«Jūsu nāve maz līdzētu. Sieva tad ātrāk izgādātu, lai māja nāk zem āmura.»
«Ak Dievs, ak Dievs!»
«Nododiet saimniecību mātei.»
«Un mana sieva - -?... Vai nebūtu tomēr par vēlu?»
Antons parausta plecus.
«Darāt, ko gribat,» viņš nosaka vienaldzīgi un atstāj istabu. Brīdi Juris stāv kā piekalts istabas vidū, tad grūti ievaidas. Kaut viņš spētu atkratīties no Rozālijas! Viens smaids, viens silts skats no viņas acīm padara to gļēvu un nespēcīgu... Netaisnais Antons, vai tad viņš nemaz nepazīst mīlestības, nemaz nav iepazinies ar viņas spēku?... Bet kaut kas ir jādara! Naudu aizņemties? - Juris to jau ir izmēģinājis, bet visgarām ticis izsmiets. Atlika vēl pēdējās cerības - uz Antonu tam ir tik daudz naudas, tas var izlīdzēt, bet, lūk, atteicas!... Pārdos lopus graudus, darba rīkus - kā lai dzīvo? Varbūt māju varētu iznomāt, bet ko lai paši iesāk? Kur paliks vecā māte ar mazo puisēnu un - Rozālija? Vai lai viņi strādā pie svešinieka par kalpiem? - - To viņi nedarīs, to viņi neizcietīs. Ko lai iesāk? -
Jaunais vīrs staigā ātriem soļiem pa istabu. - Labais, mīļais tēvs, kā viņš bij pūlējies un mocījies, lai reizi Vilkatīreļus varētu atstāt viņam, Jurim, un nu - -? Tie bij tikpat kā zaudēti!... Diezgan! Ne soļa tālāk! - Māja ir jāglābj, lai arī vai dzīvība pie tam jāzaudē. Dzīvība... Dzīvība... kas tad ir dzīvība? Tīrais nieks. Šodien tu dzīvo un ceri, bet rītā tevis vairs nav. Vai nav viena alga, kurā dienā cilvēks nomirst? Ja, piemēra dēļ, viņš nomirtu, kas tad notiktu? - Rozālija apprecētu Ringfeldu, izsviestu viņa māti un dēlu no mājas un dzīvotu tālāk. Rozālija pie cita vīra sāniem - nē, nē! Tad labāk to redzēt mirušu... Gan jau māte ar Antona palīdzību māju atkal vestu kārtībā. Māte? - Ai, kāda nelietība uzkraut nespēcīgai vecenītei slogu uz kakla, kas pašam par grūtu. Kādēļ,? - Lai izpatiktu jaunai, spēcīgai sievietei. Ar ko tad šī sieviete ieguvusi tādu uzmanību un žēlastību? - Tikai savu daiļo vaigu dēļ. Viņa ir kūtra, vieglprātība, uzpūtīga, slikta māte savam bērniņam, bet viņai ir skaisti vaigi. Un šo dēļ viņš, Juris, upurē tēva piemiņu, solījumus, zvērestus, savu vīra godu, māti, dēlu, mājas... visu, visu! Hū, cik tālu viņš ir nomaldījies! - Bet vēl nav par vēlu, vēl var visu par labu vērst... Ja viņa pretojas? - Piespiest!... Nē, viņa nepretosies, viņa aizies un būs laimīga pie cita sāniem... Labāk nāve! - Nāve? - Jā, - nāve visu izlīdzina...
Juris spiež galvu ar abām rokām: kādēļ šis briesmīgais slogs?... Pārdos Vilkatīreļus, ies viņa māte ar baltu spieķīti pie cita nama durvīm maizītes lūgties. Viņai pakaļ tecēs Jānis Zelmenis, slaveno Vilkatīreļu mantinieks, kura mantu tēvs ar māti izputināja, izšķērdēja... Zeme ir Dieva dots svētums, viņa ir svēta! -
Istabas durvis paveras, un viņās parādās Salminietes galva.
«Ko tu teiksi?» saimnieks uzbrēc bargi.
«Atkal viena govs slima.» kalpone paziņo nedroši.
«Atkal? - Vai tad vienā pašā ziemā mums visi lopi izbeigsies? Jau trešā... Kura tad?»
«Melni raibā.»
«Melni raibā? Vislabākā no atlikušajām?»
«Jā, viņa tāpat īd un lūkojas uz sāniem kā slaune.»
«Varbūt arī tā būs ieēdusi kādu stikla gabalu?»
«Dievs viņu zina!»
«Zināms - Dievs viņu zina! Cita jūs nemākat sacīt, kā tikai «Dievs viņu zina!» - Dievs viņu zina, tas tiesa, bet jums arī vajadzētu zināt, ko lopiem ar barību pasniedzat. Diemžēl, jūsu nolaidība un nevīžība ir pieaugušas tādā mērā, ka vairs nav panesams. Bet klausies: ja arī šī govs aizies bojā un vēlāk izrādīsies, ka tā caur jūsu kopšanu beigusies, tad varat paļauties, ka zaudējumu ieturēšu no jūsu algām un nākamā gadā jūs man vairs neviena nekalposat.»
«Ko tad mēs tur varam darīt, kad saimniece...
«Klusu! - Ej!»
Salminiete izšļūk gluži nobijusies pa durvīm,
«Saimnieks ir negants,» viņa stāsta citām sievām, «solījās skādi ieturēt no mūsu algām un pašas padzīt.»
«Lai tik pamēģina!» Kača iesaucas lielīgi.
«Tikpat labāk būtu, kad govs paliktu vesela,» Salminiete domā. «Vajadzētu aizskriet uz veco Vimbieni, vai tā kāda padoma nezinātu?»
«Nieki vien,» Antona Grieta nosaka. «Kas būs, tas būs!»
Trešā dienā govs nosprāgst. Juris pavēl viņu uzšķērst un izmeklēt. Izrādās, ka lopiņš ir ieēdis lāpāmo adatu, kura izdūrusies caur kuņģi cauri.
«Tā ir Kates adata! Tā ir Kates adata!» Salminiete iesaucas priecīgi.
«Stāsti tikai!» Kate bilst rupji. «Kad tik galā tavas pašas nav? Kas meklēja izgājušā nedēļā lāpāmo adatu, vai nebiji tu? Vēl ēdies, ka esot nozagta. Lūk govs tev viņu nozagusi, lielā saimniece!»
«Izņemot Antonu, jums citiem visiem uzsaku,» Juris saka, no dusmām drebēdams. «Meklējiet sev citur vietu.»
Iesākas raudāšana un bāršanās.
«Tu biji vainīga!» citas sievietes uzkrauj vainu uz Salminieti.
«Kā nu ne, nu es būšu vainīga!» Salminiete taisnojās. «Kas uzsāka pirmā strīdu? Kas apgāza piena slauceni, vai tā nebija Kate?»
«Un kas kāvās ar Grietu? Vai tā nebija Salminiete?» Kate ķērc pretī.
Te Salmiņš parādās ar pātagu rokā.
«Bet es jums parādīšu, vārnas nebeidzamās!» viņš trako bezgalīgās dusmās. «Es jums parādīšu, kā maize jāpelna!»
Sievietes izšķīst uz visām pusēm, bet Salminiete ar apbrīnojamu izmaņu pašaujas paklētī. Viņa pazīst viņu un zina, ka ar to nav lāgā jokot.
Jurim sametas kauns. Lūk, vienkāršs, nemācīts kalpa vīrelis, bet sievas prata viņu bīties un cienīt, - kādēļ? Tādēļ, ka viņš nebaidījās viņas sodīt, nebaidījās pacelt pret tām roku. Viņu sagrābj tā kā trakums, kā nevaldāmas dusmas... Zobi čirkst, un rokas savelkas draudoši dūrēs. Viņš ieiet istabā pie sievas.
Rozālija pa tam nav izgājusi paskatīties nobeigušos gotiņu. Viņa ir uzcēlusi kaķi galdā, apsējusi tam zilu bantīti ap kaklu un baro patlaban ar saldu pienu no tases. Suns guļ mierīgi pie galda zemē.
Jura acis mirdz šausmīgā spožumā. Viņš paņem no sienas bisi un pagriežas pret sievu. Rozālija izbīstas un nomet piena tasīti zemē. Tā sašķīst sīkos gabaliņos.
«Nebīsties,» Juris saka ļauni, «vēl nav tava reize.»
Sieva to uzskata plati ieplestām acīm.
Juris izstiepj roku pēc kaķa.
«Ko tu gribi darīt?» Rozālija iebrēcas nāves bailēs.
«Paglābt tavu mīluli no bada.»
«Kaķi tu neaizskarsi,» sieva salta kā lūgdamās un izstiepj pār nabaga kustonīti roku.
«Un tomēr tam jānotiek!»
«Tad es uz pēdām atstāšu tavu māju.»
«Taisni manas domas. Gribēju tevi pēc tā paša lūgt. Likšu tūdaļ iejūgt zirgu.»
Rozālija paķer kaķi klēpī.
«Nemūžam! Nemūžam! Tev nav nekādas tiesības izdzīt mani no mājas,» viņa brēc aizraudamās.
«Tiešām?» Juris prasa vēsā balsī, un lūpas savelkas ar smaidiem.
«Dievs, apžēlojies, viņš ir traks!» izbiedētā sieva iesaucas aizsmakusi un izmet kaķi zemē.
Juris to saķer. Šo acumirkli Rozālija izlieto, lai izspruktu no istabas laukā. Priekšistabā viņa apķeras Līzei ap kaklu ap kaklu un vaimanā:
«Māt, māt, viņš ir traks!»
«Ne viņš, bet tu,» vecīte atsaka vienaldzīgi.
Rozālija atkrīt krēslā un iesāk skaļi šņukstēt.
Juris iziet ar kaķi ārā. Te viņš nomet kustonīti zemē un satver bisi. Bet Incītis ir izliecis kupri un urkšķēdams glaužas tam klāt. Piepeši viņa roka ar bisi nespēcīgi noslīd gar sāniem. Kādēļ viņš laupīs nevainīgajam kustonīšam dzīvību? Ko tad tas nodarījis? Vai viņš ir vainīgs, ka kundze to mīlēja un baroja? - Rūgtums aizžņaudz Jurim kaklu. Viņš paceļ bisi un izšauj to gaisā.
No šāviena jaunā sieva saraujas kā krampjos. Līze smejas.
«Ak bailes gan? Reizi taču bailes no vīra?» viņa priecājas. - «Kad tikai nebūtu par vēlu.»
Juris atgriežas istabā.
Rozālija grib ņemt sev par sargu Jānīti klēpi, bet tas apķeras vecmātei ap kaklu un brēc:
«Negribu! Negribu!»
«Lūk, cik tālu!» Juris zobojas. «Pat dēls negrib mātes.
Rozālijas sirds iesāpas, viņa aizsedz ģīmi ar rokām.
Vīrs ieiet dibenistabā. It kā nesamaņā, ko dara un kādēļ tā dara, sameklē pulverragu un skrotes, tad sāk bisi no jauna pielādēt. Būtu bijusi kāda veca avīze vai cits papīrs! - Viņš atvelk galda atvilktni un sāk tur rakņāties. Starp dažādiem sīkiem niekiem atrodas ne visai liels, salocīts papīriņš. Juris to atloka un ieskatās iekšā. - «Neizsakāmi mīļotā Rozālija!» - -
Kas tad tas?
Jaunā vīra rokas sāk drebēt, nāves bālums pārklāj vaigus un pieri. Viņš ķer pie krūtīm, kā kad tur būtu kas iedūries, tad steidzīgi lasa tālāk:
«Es gaidu ar lielāko nepacietību uz atbildi, bet Tu kavējies. Nedzen mani ārprātībā, tas varētu mūs abus samaitāt. Bēgsim! Kādā attālākā pilsētiņā nometīsimies uz dzīvi un baudīsim laimi. Laimi! - Tu nevari iedomāties, kā es pēc šās laimes ilgojos. Viņas dēļ esmu gatavs uz katru noziegumu.
Līdz nāvei Tavs
R.»
Juris asi iesmejas.
«Tātad tomēr tik tālu? O, nelietis! reizi taču viņš apskurbinājis vieglprātīgai sievietei prātus. - Nu, tad gan, puisīt, līgavu velti gaidīsi! Kaunam un negodam nebūs apsegt mana dēla vārdu. Arī Vilkatīreļi paliks Zelmeņu īpašums. Nost ar šaubām!»
Viņš nomet vēstuli uz galda un bisi pakar pie sienas. Tā nedrīkst kārdināt!
«Rozālij, uz vienu vārdu!» viņš sauc sievu, pabāzis galvu pa durvīm.
Sieva paskatās uz viņu neuzticīgi, bet tomēr paklausa.
«Tu vēlies - -?» viņa jautā.
«Tev parādīt šo vēstuli.» Juris sniedz viņai nupat atrasto papīra gabaliņu.
Rozālijas vaigi top asins sārti.
«Piedod, Juri, es neesmu vainīgai!» viņa lūdzas. «Ko tad es varu darīt, ka viņš raksta?»
Juris purina galvu.
«Ir jau labi,» viņš saka, izlikdamies gluži vienaldzīgs, «es tev arī nekā nepārmetu, gribēju tikai atgādināt, ka tu reiz gribēji no manis šķirties...»
«Juri, neesi tik smieklīgs, tie bij joki!»
«Hm!.. Nevaru sacīt, ka tie būtu smalki joki bijuši, un tomēr man gribas viņus pārvērst patiesībā.»
«Žēlīgais Dievs, ko tu esi nodomājis?»
«Neko daudz. Gribu reiz atgriezties pie sava pienākuma, no kura tu mani esi novērsusi.»
«Es tevi novērsusi?»
«Tev bij tikpat labi zināms mans zvērests kā man pašam. Ja tu mani būtu tikai drusciņ mīlējusi, tad tu arī būtu pūlējusies, lai varētu to izpildīt un svētu turēt. Bet tu ne tikvien negādāji par to, bet izturējies ar nicināšanu un vieglprātību pret visu, kas man mīļš. Ar tavu pierunāšanu mans mīļais tēvs neatrada to dusas vietiņu, ko bij pelnījis, māti tu nostūmi pavisam pie malas un Vilkatīreļus iegrūdi parādos... Vai tu esi izturējusies pret savu bērnu mātei pienākas?»
«Bet ko es varu darīt, ka es neprotu dzīvot?»
«Diezgan! - Šķirsimies! - Apģērbies, es iejūgšu zirgu.»
«Tik ātri!»
«Tu baidies, ka tevis neizlieku ceļmalā? Nebīsties, bez palīdzības nepametīšu. Pagaidām tu brauksi uz R. pie kāda no maniem radiniekiem. Viņš ir vecs goda vīrs un neļaus tev paklīst. Viņš arī izgādās tev darbu. Bet, kad tu būsi iepazinusies ar dzīves grūtībām, mācījusies zaudēto mīlēt, tad - Dieva vārdā! - varēsi griezties atpakaļ...»
Rozālijas acīs spīd asaras.
«Tu taču esi daudz labāks nekā es,» viņa saka aizgrābta un mēģina apķerties vīram ap kaklu.
Juris atstumj to nost.
«Apģērbies un salasi visvajadzīgākās lietas. Vakara vilcienu mēs vēl aizspēsim.»
«Juri, un tu tiešām mani izdzen?»
«Citādi nevaru!»
«Kas rūpēsies par saimniecību?»
«Kad tu būsi projām - māte.»
Rozālija raud.
«Un tu mani izdzen?»- -
Juris iziet priekšistabā.
Līze ir paņēmusi Jānīti klēpī un klusi šūpo.
«Māt, Rozālija no mums aiziet,» dēls uzrunā viņu tumši.
Līze paceļ izbrīnījusies galvu.
«Māt, vai arī tad tu atstāsi mani vienu, kā līdz šim?»
«Dēliņ!» vecenīte iesaucas dzīvi, un asaras birst tai pār krunkainajiem vaigiem.
«Zinu, māt,» Juris turpina skumji, - «zinu, ka tu ar Antonu izglābsat Vilkatīreļus...»
«Vai maz esmu šinīs gados cietusi? Ja nebūtu bijis Jānīša, es būtu vai nu nomirusi, vai aizgājusi no šejienes projām. Sirds man pa muti kāpa laukā, redzot, ka mans sūri grūti savāktais krājumiņš izsīka un izputēja! - -»
«Pateicos, māt!»
«Bet ko varēju darīt? Mīļā miera dēļ nedrīkstēju nekur iemaisīties, nedz ko sacīt. Tāpēc klusumā apņēmos dzīvot puisēnam un lūgt Dievu, lai tas viņam dod stiprāku dabu drošāku prātu, nekā tev ir. Lai viņš izaugtu tikpat nelokāms un ciets, kā tavs tēvs bija. Gan tad pār Vilkatīreļiem vēlreiz nāks spožas dienas.»
Juris nobučo jūtīgi mātei roku un paņem dēlu klēpi. Jānītis noslēpj galviņu kaunīgi pie tēva pleca. Tēvs viņu sirsnīgi noskūpsta.
«Lai Dievs paklausa mātes lūgšanas,» viņš čukst svinīgi. «Audzi stiprs un liels!» Tad noliek dēlu mātei klēpi un izsteidzas no istabas.
Bēris skaļi nozviedzas, tad Juris to izved no kūts.
«Varbūt tagad tu vedīsi beidzamo reizi savu jauno saimnieci,» Juris saka jūsmīgi, glaudīdams ugunīgā lopiņa kaklu.
Bēris aposta sava arājiņa roku un sāk to laizīt.
«Mīļais zirdziņš!» Saimnieks apliek roku zirgam ap kaklu; bet ne ilgi drīz viņš saņemas: ir laiks! - -
«Vai Juris tiešām mani gribētu dabūt projām?» Rozālija prāto, lūkodamās spogulī. «Vai tad es būtu savu varu pār viņu zaudējusi? - Nieki, acumirklīgs untums! Ticu droši, ka pusceļā viņš atgriezīsies atpakaļ. Varbūt viņš mani grib iebaidīt? - Labi, brauksim, redzēsim, kurš būs stiprāks. Smieklīgi, mēs niekojamies kā mazi bērni.»
Viņa ātri apģērbjas un galvā apsien baltu adītu šalli ar rozā šleifītēm. Tā piedod viņas ģīmim ļoti mīļu bērnišķīgu izskatu.
Juris piebrauc zirgu pie durvīm. Rozālija uzmet spītīgi lūpiņas un iziet ārā. Bēris sprauslā un kasa zemi.
«Vai tu līdzi neko neņemsi?» vīrs vaicā sievai, redzēdams, ka tā apģērbusies it kā uz pastaigāšanos.
«Negribu nekā no t a v a s mantas, savu esmu izputinājusi,» Rozālija atbild iecirtīgi.
«Bērīt - hop!»
Zirgs ielauž galvu krūtīs un uzņem slaikus rikšus. Braucēji nerunā ne vārda.
«Tu taču nebrauksi pār ezeru?» Rozālija iesaucas izbijusies, kad vīrs nogriež zirgu no lielceļa.
«Būs īsāks ceļš.»
«Bet varbūt ka ezers vēl nav aizsalis?»
«Pie bargā sala?»
«Apžēlojies, mēs varētum ielūzt!»
Juris smejas.
«Vai tev bail no nāves?» viņš saka nicinoši.
«Juri! Mīļais Juri!» Sieva apķeras viņam ap kaklu un kaislīgi skūpsta viņa nosarmojušos vaigus.
«Nelaimīgais bērns!» Juris runā dziļi jūmīgi. «Bērīt, hop!»
Viņi ir uz ezera. Ledus ir līdzens un apklāts plānu sniega kārtiņu. Mazās kamaniņas viegli šaujas uz priekšu.
«Bērīt, hop!»
Bērītis sasit asti riņķī un dodas kā vētra uz priekšu.
«Ai, cik patīkami tā braukt!» Juris čukst sapņaini. «Kaut tā mūžam varētu braukt, netraucēti no pasaules un viņas reizēm... tā... ilgi, ilgi... bez gala... Vai ne, bērns, mēs vairs nekad nešķirsimies, nekad?»
«Nē, nekad!» jaunā sieviņa apliecina šņukstēdama.
«Vai tu atceries jauko ģeogrāfijas stundu pagasta skolā? - Jā? Tas bija jauks acumirklis!...»
«Es toreiz vēl biju muļķe!»
«Toreiz mēs izšķīrāmies, otrreiz mēs izšķīrāmies pēc iesvētīšanas, un - tagad mēs gribam trešo reizi izšķirties. Bet mēs nešķirsimies, vai ne, mīļākā?»
«Nē, nekad!»
«Ai, mūžīgi tik laimīgiem kopā būt!... Ja ledus tagad atvērtos un mīts paslēptu zem sevis, tad mūs vairs neviens nespētu šķirt - neviens, neviens!... Mierīgi un klusi mīkstais ūdens uzņemtu viesus savā klēpī, zivtiņas jautri peldētu mums riņķī, vasarā slaikās lilijas zvanītu pār mums savus pulkstenīšus...»
Piepeši bērītis saslienas. Mazs, balts miglas mākonītis paceļas viņu priekšā. Pātaga asi nosīc gaisā:
«Bērīt, hop!»
Migla un ūdens...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

* * *

Lazdu kalniņš Vilkatīreļos ir aptaisīts zaļu sētiņu, aiz kuras redzami trīs puķēm apauguši kapi.
Uz akmens krusta ir lasāmi vārdi:
«Pēteris Zelmenis 18 17/V 27 - 189/VI 8..+
Juris Zelmenis 18/6VIII 57 - 1815/XII 9..+
Rozālija Zelmenis, dz. Griķēns, 184/I 60 - 1815/XII 9.. +

S a l d a   d u s a   s a v ā   ka k t i ņ ā!»

Bet uz kalniņu bieži atnāk salīkusi māmuliņa, pavadīta no slaika, skaista puisēna. Viņi te nometas ceļos, lūdz Dievu un raud...
Vilkatīreļi uzplaukst dienu no dienas vairāk. Liekas, ka viņi būtu nokratījuši kādu grūtu lāstu.