JĀNIS PURAPUĶE

Spieķis un divi suņi

II

Starp šālaika Baltijas muižniekiem ir sastopami vairāki tipi. Viens no visinteresantākajiem starp tiem ir tā sauktais īstais jeb veclaiku barons. Šis tips ir tuvu izmiršanai, un viņa locekļu skaits ir brīnum sīciņš. Šie ir vīri ar visiem bruņinieku tikumiem: konservatīviem politiskiem uzskatiem, nelokāmu dzelzs raksturu, taisnības mīļotāji un vārda turētāji. Uz šās šķiras barona dotu vārdu var drošāki paļauties nekā uz rakstītiem dokumentiem. Pie tā arī viņus vispirms pazīst. Uz saviem gājējiem viņi skatās kā uz tādiem, kuri ir viņu dēļ radīti, lai būtu, kas tiem kalpo; bet viņi arī par tiem gādā un rūpējas. Savu muižu un pagastu īstie baroni uzskata kā savu valsti, kādēļ neaizmirst pabalstīt skolas, baznīcas un labdarības iestādes. Un ne to vien, viņi arī pabalsta apkārtnes saimniekus viņu dažādos trūkumos un bēdās, bet par to arī prasa neaprobežotu padevību un paklausību visās vietās. Vismazākā pretestība saceļ viņos nevaldāmas dusmas, kuras dažreiz sniedzas līdz trakumam. Tad viņi nereti nodara pārestības, tomēr vēlāki tās bagātīgi atlīdzina.
Īstos baronus zemnieki bīstas, bet arī no visas sirds cienī un mīlē.
Virgas barons Ernests fon Bellendorfs piederēja pie šādiem īstajiem baroniem. Ne tikvien viņa ārpuse norādīja uz to: slaiks, cienības pilns un aristokratisks augums, pašapzinīgi, lepni ģīmja vaibsti un mīlīgas, zilas acis, - arī pēc sirds un dvēseles viņš bija īsts bruņinieks. Gar saimniecību viņš personīgi nodarbojās maz. Tādas rūpes viņa uzskatos bija augstā dzimuma necienīgas. Turpretim ar gājējiem viņš apgājās labi un savus pagasta saimniekus (tie visi dzīvoja uz nomu) vienkārši izlutināja. Daba tam bij visai strauja un dusmās īsi apcirptie mati uz galvas saslējās stāvu gaisā.
Pilī bija ievesta stingra kārtība. Bez sulaiņa pieteikšanas neviens nedrīkstēja un nevarēja pie viņa kļūt. Bet bij arī stundas, kurās pat sulainis, nedrīkstēja rādīties.
Taisni šādā nestundā gadījās Asnītim Virgā ierasties.
Licis vedējam pieturēt zirgus ārpus muižas sētas, puisis devās nedrošiem soļiem uz pili.
Pils bija liela divstāvu ēka ar divām ieejas durvīm, priekšpusē galvenajām jeb kunga durvīm, galā - mazajām, tikko saredzamām saimes durvtiņām.
Asnītis pienāca pie pils un lūkojās bailīgi apkārt.
Nebij nevienas dzīvas dvēseles, kas tam būtu varējusi parādīt ceļu pie lielkunga. Mazās durvtiņas viņš nepamanīja un tādēļ tuvojās lielajām. Durvis nebij aizslēgtas. Smagi viņas atvērās, un jaunais aitnieks piepēži atradās gaišā priekšnamā. Brītiņu viņš palika kā apstulbis stāvot un gaidīja, vai kāds cilvēks neiznāks tam pretī, bet, kad viss palika klusu, tad sāka apskatīties, kas tālāki būtu darāms. Visapkārt bija vairāk durvju un kādas tumšas, šauras trepes, kuras veda uz leju. Uz labu laimi Asnītis izvēlējās durvis, kuras atradās blakus trepēm. Bailīgi grabinādamies, viņš tās atvēra. Slaiks, stalts kungs uzsprāga kā bulta no rakstāma galda un pāris lielos soļos bij pie durvīm.
«Ko tu gribi?» kungs brēca un tvēra Asnīti pie svārku apkakles.
«Es... es,» pēdējais stostījās pārbijies.
«Vai tu nezini, ka pie sulaiņa jāpieteicas? Bet jūs man paliekat dienu no dienas nekaunīgāki, drīz sāksat uz galda kāpt, a? Marš, rakar!»
Jaunais aitnieks nemaz nedabūja atjēgties, cik viegli tas noripoja pa tumšajām trepēm zemē.
Cepure vēlās pakaļ.
Piecēlies un aptaustījis sānus, lai pārliecinātos, vai nav kāda riba ielauzta, Asnītis iedrošinājās izteikt savas jūtas vārdos:
«Tad ta briesmas! Vai pašam velnam virsū uzskrēju. Fu, kā nobijos! Bet ko nu lai iesāku?»
Apakšā atvērās durvis, un tanīs parādījās sulainis. Viņš bij troksni dzirdējis un saprata, kas notika. Tāds gadījums jau nebij pirmais.
«Lūdzu, esat tik laipni un ienākat uz brītiņu še, pie manis,» sulainis aicināja laipni.
Asnītis paklausīja un iegāja sulaiņa istabā. Te viņš atsēdās uz pasniegtā krēsla un noslaucīja mutautiņā sviedrus no pieres.
«Vai jūs no tālienes?» sulainis jautāja.
«No Valdekas.»
«No Valdekas? Tad gan jaunais aitnieks?»
«Tā ir. Man no mūsu lielkunga ir vēstule līdzi.»
«Barons jūs jau vakar gaidīja. Tagad viņš errosies, kad dabūs zināt, ko pa trepēm nosviedis.»
«Kas? Vai tad tas bij pats barons, tas jaunais, slaikais?...»
«Briesmonis - jūs gan gribējāt teikt? Jā, tas viņš ir, bet tik ļauns viņš arī nav, kā pirmā acumirkli varētu domāt. To tūdaļ redzēsat.»
Atskanēja zvans.
«Jau zvana, tiksat saukti iekšā!»
Sulainis aizsteidzās.
Pēc maza brītiņa viņš bij atpakaļ un, pret Asnīti palocījies, sacīja:
«Lūdzu!»
Puisis bailīgu sirdi sekoja sulainim. Pēdējais uzvadīja to pa trepēm, atvēra tās pašas durvis, pa kurām Asnītis bij izsviests ticis, un ielaida iekšā.
Staltais kungs nāca, laipni smaidīdams, pretī un sita Asnīšam draudzīgi uz pleca.
«Maza pārskatīšanās, mīļais, maza pārskatīšanās! Es domāju, ka jūs būtu kāds cits bijis. Te jums būs par nepelnītām bailēm.» Lielskungs iespieda jauneklim saujā 10 rubļu gabalu, «Kā klājas jūsu lielkungam?»
«Man ir no viņa vēstule,» Asnītis atbildēja, turēdams kreisajā rokā dabūto naudas gabalu, ar labo izvilkdams vēstuli no sānu kabatas.
«Jūs atbraucāt uz jauno vietu?» lielskungs jautāja, vēstuli atlikdams pie malas.
«Jā, lielskungs,» Asnītis atbildēja bailīgi un slaucīja pieri.
«Tas ir labi, Valdekas lielskungs jūs ļoti slavē; ceru, ka pie manis darbosaties tikpat izveicīgi kā savā vecā vietā. Un tagad ejat, lai sulainis jums parāda jūsu dzīvokli. Ja jums kā vajadzīgs, tad sakat to sulainim. Pirmā laikā, kamēr jums pašam nebūs savas saimniecības, ēšanu dabūsat no muižas.» Lielskungs griezās uz rakstāmā galda pusi par zīmi, ka saruna beigta.
Asnītis steidzās nobučot viņam roku. Par to barons tam noglaudīja galvu un uzsita uz pleca.
«Ir jau labi, mīļais, ir jau labi.»
Aitnieks manījās tikt laukā, bet pie pašām durvīm lielskungs to apturēja.
«Vai jūs pīpējat tabāku?» viņš jautāja.
«Nē, lielskungs,» jauneklis atbildēja.
«Tad labi. Gribēju jums sacīt, kas es nemīļoju, kad muižā un ēku tuvumā tiek pīpots. Ganībā var pīpēt.»
Barons pamāja, un Asnītis bij pa durvīm laukā.
Te to sagaidīja sulainis.
«Vēlu daudz laimes,» pēdējais sacīja glaimi un kratīja puiša labo roku, «jums klāsies labi, jūs esat ieguvuši lielkunga labprātību uz visiem laikiem, un tas ir kontrakts uz visu mūžu. Vai neienāksiet pie manis atpūsties?»
«Paldies, bet atvedējs manis gaida. Zirgi nokusuši un gribēs ēst.»
«Nu, tad lai paliek uz citu reizi. Iesim uz jūsu māju.»
Apakšā, trepju galā, viņi apstājās.
«Es paņemšu cepuri,» sulainis aizbildinājās, iesteigdamies savā istabā.
Bet Asnītis pacēla acis uz augšu, uz līkajām trepēm.
«Dievs vien to zina, kā es te neesmu kaklu nolauzis,» viņš brīnījās pie sevis, tad aptaustīja kabatā dabūto 10 rubļu gabalu.
«Desmit rubļu! Nebūtu domājis. Nedzirdēts kungs, tādam kalpot nav grēks.»
Sulainis atgriezās ar cepuri galvā, un abi devās pa tumšiem koridoriem un mazajām saimes durvtiņām no pils ārā.
Aitu ganam bij uzcelta sevišķa mājiņa taisni pretī aitu kūtīm. Mājiņa pastāvēja no četrām istabām un ķēķa.
Pašam aitu ganam bij novēlētas divas istabas, nošķirtas caur ķēķi, otras divas govju meitām un citiem lopu kopējiem.
Kaut gan aitu gana istabas bij pilnīgi tukšas un kailām sienām, tomēr Asnītis bija priecīgi pārsteigts. Viņam pašam par sevi nu būs divas jaukas istabas baltiem griestiem un zili krāsotām sienām - tas bij kas! Te viņš varēs vakariem strādāt vai lasīt, un neviens to netraucēs, nebūs jābīstas ne no kādām pļāpām, kā tas bija Valdekā, kur aitniece noglūnēja katru viņa kustēšanos.
Sulainis palīdzēja atvedējam ienest jaunā iedzīvotāja gultiņu un šķirstiņu. Abus nolika dibenistabā.
«Kad tad jūsu citas mantas vedīs?» sulainis griezās ar jautājumu pie Asnīša.
Atvedējs rupji smējās.
«Citas mantas? Man vairāk nekādu mantu nav,» Asnītis atbildēja vientiesīgi.
«Un kā tad jūs domājat te dzīvot? Vajaga taču galda, krēslu - mēbeļu.»
Aitnieks paraustīja plecus.
Brītiņu sulainis pagrozījās pa tukšajām istabām, tad atvadījās. Asnīša atvedējam viņš pavēlēja braukt pie muižas kučiera, tur dabūšot zirgi barību un arī pats.
Jaunais aitnieks palika viens. Tam sāka uzmākties ne visai priecīgas domas. Vai galu galā nebij muļķība, ka viņš bij šo vietu pieņēmis? Par laimi, ilgi tam neatlikās laika gudrot. Nebij vēl pagājusi pusstunda pēc sulaina aiziešanas, kad aitnieka dzīvoklī ieradās daži strādnieki ar galdiem, krēsliem un zofaju.
Tos sūtot lielskungs, tā Asnīšam tika paskaidrots.
Jauneklis nezināja aiz brīnumiem un aizgrābtības, ko iesākt. Mēmi viņš skatījās, kā strādnieki nolika atnestās mēbeles, un viņa sirdī nocietinājās apņemšanās visu šo labu atlīdzināt pie lielkunga aitām.
Strādnieki vēl nebija ar mēbeļu novietošanu galā tikuši, kad istabā ienāca sārta jaunava, aizsējusies sniegbaltu priekšautu, un rokā nesa lielu kurvi. Viņa palocīja koķeti pret Asnīti galvu un pasmaidīja.
«Te jums būs pusdiena, kungs!» viņa sacīja glaimi un izveicīgām rokām sāka sarīkot vienu no tikko uzstādītajiem galdiem.
Galds drīz bij apklāts, un uz viņa parādījās maize, trauciņš ar zupu, cepetis, pudele alus, glāze un šķīvji.
Tik lepni Asnītis nebij vēl nekad ēdis. Žēl, ka to nevarēja Late un Valdekas aitnieks redzēt. Pat pudele alus klāt, - tas jau gluži kā lielkungam.
Vēl tanī pašā dienā jaunais aitnieks uzņēma savus amata pienākumus. Vispirms viņš apskatīja aitu kūti. To viņš atrada par slapju. Bij jādzen visi mēsli laukā un apakšā jāliek drusku ieslīpa grīda. Citādi te nebija līdzams. Bez tam nebij nekādu nodalījumu priekš mātēm, atšķirtiem jēriņiem un vaislas avēniem. Tas viss bij tūdaļ ierīkojams, ja lietu gribēja nostādīt uz pareizām kājām. Tik diezin ko lielskungs uz to sacīs?
Ja viņš gribēja, lai aitkopība atmestu cerēto peļņu, tad viņš nedrīkstēja pārlabojumiem pretoties.
Apskatījis kūti, Asnītis devās uz ganībām, lai apskatītu pašas aitas. Pagaidām viņas tika ganītas kopā ar govīm.
Bij tā ap divdesmit kustonīšu no elektaralmerino sugas. Visas baltas ar garu, ļoti smalku vilnu. Galva plata, ragi uz zemi noliekušies un sagriezušies, kakls resns un strups, rumpis slaiks, kājas stipras, un vidēji gara, vālei līdzīga aste. Bet, diemžēl, aitas izskatījās it kā nogurušas. Daža kliboja, daža bij bēdīgi nokārusi galvu un tā stāvēja.
«Aitas jau ir gluži panīkušas,» Asnītis griezās pie lopu gana, «kādēļ, jūs viņas ganāt tādās ganībās? Ganības te priekš vārīgajiem kustoņiem par drēgnām.»
Gans paraustīja piecus.
«Kad lietus līst, tad ir visur slapjš,» viņš atbildēja rupji un uzgrieza jaunajam aitniekam muguru.
Asnītis nesacīja ne vārda. Viņš griezās atpakaļ uz muižu un lūdza sulaini, lai pieteic to vēlreiz lielkungam.
Lielkungs saņēma aitnieku sakrunkotu pieri.
«Es jau jums, mīļais, teicu,» viņš sacīja skābā balsī, «ka jūs savas vajadzības varat uzdot sulainim.»
«Tūkstoš paldies, žēlīgais lielkungs!» Asnītis nobučoja kungam roku. «Pats esmu apgādāts uz labāko, bet aitiņām nav labi. Par viņām tad gribēju lielkungam lūgt. No kūts būtu jāizdzen vecie mēsli, jāpaliek grīda apakšā un jāierīko aizgaldas. Aitu viena daļa ir slima, tās vairs nedrīkstētu ganos laist, bet būtu mitināmas kūti. Priekš tam būtu vajadzīgs smalka siena un auzu. Zaļbarība - āboliņš, vislabāki baltais, lucernes, esparsetes vai raizāle jau gan vairs nebūs dabūjamas. Tad arī no rītiem visas aitas būtu kūtī ēdināmas, kamēr nokrīt laukā rasa. Ar govīm tās arī vairs nevar kopā ganīt, tādēļ ka aitas nepanes tik smagu ganību...»
Lielkungs klausījās ļoti uzmanīgi, un krunkas no pieres nozuda arvienu vairāk.
Piepēži viņš uzlika Asnīšam roku uz pleca un sacīja:
«Rīkojaties, mīļais, kā vajadzīgs; priekš tam es jūs esmu pieņēmis. Bet visu, kas jums nepieciešams, - strādniekus un materiālu, prasat no muižkunga. Es viņam rakstīšu.»
Barons nosēdās pie rakstāma galda un uzmeta uz strēmeles papīra pāri rindu lielu, stīvu burtu. Ar to Asnītis tika atlaists.
Un tad Asnīšam iesākās grūts rūpju pilns darbs. Mēslu izdzīšana un grīdas ielikšana negāja nemaz tik ātri un viegli, kā viņš bij domājis jeb, labāki sakot, gribēja. Pa to starpu nebij nekur, kur aitas likt. Trūka arī siļu un citu ēdināmo ietaišu. Viss bija gādājams. Pie darbiem vajadzēja viņam pašam visgarām būt klāt, ja negribēja, lai strādnieki darbu samaitātu; bet visgarām klāt būt viņš nevarēja, tādēļ ka bij arī jāstāv pie aitām.
Aitas bija ļoti bailīgas un nelaidās cilvēku tuvumā. Tas stipri apgrūtināja slimo aitu nošķiršanu no veselajām, viņu kopšanu un pārmeklēšanu.
Lai bailīgos lopiņus kaut cik apradinātu un pielabinātu, Asnītis baroja tos ar maizi; bet no rokas viņi neēda tomēr. Bij jāpaciešas un jāpieliek vairāk laika.
Pat naktīm aitnieks gāja uz kūti; runāja uz aitām glaimu vārdus un deva tām no mazas vācelītes auzas ēst.
«Parau nu, kā mani bērniņi saguluši!» viņš smējās, pārliecies pār aizgaldas malu. «Tīri kā māsas. Bet tu - tu, vecenīt, tur kaktā, tev laikam miedziņš vēl nenāk? Varbūt gribas ēst? Nāc paēdies drusku auziņu.»
Asnītis sniedza aitai pretī vāceli ar graudiem. Aita tuvojās vācelei nedroši, it kā kautrēdamās, bet beidzot kārdināšana tomēr pārspēja bailes. Auzas jau it brangi smeķēja! Viņa sāka ēst. Tas iekārdināja arī citas. Drīz auzu kārīgo purniņu bij tik daudz, ka visiem nebija rūmes vācelē.
«Rāmāk, rāmāk, bērniņi!» aitnieks pamācīja tēvišķā balsī. «Citādi izbārstīsiet auzas mēslos. Paklau, tu strupausīt! Negrūsties tik lieliski. Te visām vienādas tiesības, tu neesi nekāda kundze. Tādā kārtā Migactiņa nekā nedabūs; viņa ir kaunīga meičiņa. Kaut jūs citas ņēmušas viņu par priekšzīmi...»
Pirmie mēneši pagāja Asnītim gandrīz nemanot.
Pienāca rudens. Vakari tapa tumši un gari. Rīti bij vēsi. Dažreiz salna gulēja uz zāles līdz pusdienai. Aitniekam radās vaļas brīži, sevišķi vakaros, ar kuriem tas nezināja nekā iesākt. Dziļā vientulība viņa divās istabās sāka to nospiest.
Biežāk un biežāk jaunekļa domas aizklīda uz Valdeku un kavējās pie Lates.
Puisis guļ, augšpēdu atmeties gultiņā, rokas salicis zem galvas, labo kāju nokāris gar gultas malu, skatās lampas liesmas riņķī pie griestiem un - domā... Ko gan tagad Latiņa dara? Vai būs jau ar Ingu apprecējusies? Laba dzīve viņai pie tā nebūs, tas dieva tiesa. Ak, kaut jel sievieši nebijuši tik viltīgi!... Vai te neizskatītos tagad citādi, ja Late nebūtu bijusi tik blēdīga? Tagad Asnītis ar viņu būtu vīrs un sieva. Viņš koptu aitas, viņa rīkotos pa māju; bet vakaros, kā, piemēram, tagad, viņi nosēstos abi uz zofaja vai gultas malas un stāstītu viens otram, ko pa dienu piedzīvojuši. Trūkums tiem nebūtu jācieš, alga ir laba, dzīvotu, kā jāsaka, cepures kuldami. Kas zin, varētu pat drusku iekrāties... vecuma dienām. Kas tā būtu par jauku dzīvi! Jauka? Un kad sieva sagaida vīru ar slotas kātu mājās, pastāvīgi rājas un plosās? Vai Valdekas aitnieks nebij sacījis, ka precēties esot labi, bet neprecēties vēl labāki? Un tas niekus nerunās, viņš ir gudrs un piedzīvojis vecis. Zināms, pašam sava saimniecība gan patīkama lieta, nav tev jāskatās uz svešām rokām, nav jāgaida uz kumosu... Bet kas tad viņam. Asnīšam, liedza uz savu roku ierīkoties? Ļaudis sāka čukstēt niekus par Mariņu, viņa ēstnesēju. Nāks šīs valodas lielkungam ausis, kas zin, kas tad notiek? Pazaudēs vietu Mariņa, pazaudēs vietu arī aitnieks. Nē, nē! Tā vairs uz priekšu nevar palikt. Jālūko salīgt kāda večiņa un jātaisās pašam savā maizē. Varbūt sulainis še varēs dot vēl labu padomu, tam daudz pazīstamu, zinās derīgu veceni...
Lai kaut kādi saīsinātu laiku, Asnītis ņēmās taisīt aitām kakla siksniņas. Pie tām viņš vēlāki piestiprinās lieku ādiņu ar aitas vārdu, vecumu un pārdošanas gada skaitli. Tādu joku: un tad viņam nāksies noturēt lieliskas kristības! Ka tikai visām aitām vārdu vien pietiktu... nesmukus vārdus viņš neliks... Hermīne, Rozemunde, Cecilija, Jūlija, Malvīne, Ernestīne, Rozālija, Emīlija... na, kas zin, pietiks gan. Avēniem viņš liks Arturu, Miķeli un Krišu. Tie tādi cienīgāki vārdi. Tad arī būs jāietaisa grāmata, kurā jauno draudzi ierakstīt. Protams, grāmata būs tikai priekš Asnīša paša vien un ne priekš kunga. Katrai aitai būs sevišķa lapas puse, un tanī ierakstīs viņas vārdu, dzimšanas gadu, ikgadējo vilnas ražu, atnešanos, slimības un visu citu, kas būs no svara. No piezīmēm varēs spriest, kura aita turama, kura ne. Bez tam vecāku par 8-10 gadu viņš nevienu aitu neturēs. Kura būs atsniegusi zināmo vecumu - tiks pārdota.
Paldies dievam, šis darbs aizņēma visu Asnīša prātu un neļāva drūmajām domām to nomocīt. Garie vakari patecēja ātri, un gluži nemanot pienāca ziemas svētki. Kādu dienu īsi priekš svētkiem, taisni ap pašu pusdienas laiku, barons fon Bellendorfs piepēži ieradās pie aitnieka.
Puisis patlaban rakstīja jaunietaisītajā grāmatā pēdējo aitu. Viņš bija tā nogrimis savā darbā, ka nemaz nemanīja augsto viesi ienākam.
«Jūs tur ko rakstāt, mīļais?» lielskungs jautāja, nostājies aitniekam blakus.
Pēdējais uzsprāga kājās.
«Žēlīgais - piedodiet - es - es -» Asnītis stostījās kā pieķerts ābolu zaglis.
«Kā tad, kā tad - redzu jau, kā jūs rakstāt,» barons mierināja puisi, laipni smaidīdams, «tas labi, rakstāt vien.»
«Es... tik tāpat... aitas...»
«A, jūs pierakstāt aitas?»
Lielskungs pašķirstīja grāmatu un lasīja:
«Evelīne.
Dzimusi 1859. g., jāpārdod - 1869. g.
Cirpta: 1862. g. 15. jūlijā.
Vilnas deva: 2 3/4 mārciņas.
Atnesusies 12. novembrī - aitiņu Paulīni.»
«A - ā!» barons brīnējās. «Nebiju gaidījis, nebiju gaidījis!»
Asnītis apjuka. Viņš nesaprata, vai lielskungs par viņa darbu zobojas vai dusmojas. Tādēļ viņš ņēmās it kā taisnoties:
«Tas tik tāpat... lai zinātu, kura aita turama, kura ne...»
«Ļoti labi, mīļais, ļoti labi. Un kā tad citādi?»
«Paldies dievam, aitas ir atžirgušas, tikai Anlīze vēl sirguļo. Man šķiet, ka viņa šo ziemu nepārcietīs.»
Lielskungs gardi smējās.
«Nu jā, jā,, tas par Anlīzi, bet kā tad ar jums pašiem? Sulainis man teica, ka no jauna gada gribot ierīkoties paši savā saimniecībā... vai tiesa?»
«Tā ir, žēlīgais lielskungs. Ļaudis sāk par Mariņu aplam runāt.»
«Par Mariņu?»
«Jā, par kukņas meitu Mariņu. Viņa man nes ēst.»
Barona piere savilkās tumšās krunkās, un, ne vārda neteicis, viņš pusteciņus atstāja Asnīša dzīvokli.
Puisis muti vien ieplēta. Kas tad nu būs? Vai lielskungs saskaitās? Vai ko aplam izrunāju?
Ziemas svētku priekšvakars.
Ļautiņi tekalēja kā skudras, kuru pūlī iemests priekšmets. Pat nabagākās kalpu sievas ģīmī lasāms uztraukums, steidzība... Bērni stiepj gavilēdami eglītes un skujas dzīvokļos. Sniegs un ziemas aukstums viņus pie tam ne druskas nekavē. Kas par to, ka svārciņi cauri un no tēva caurās tupeles izlīduši sarkani kāju pirkstiņi. Iepūtīs rociņās siltu dvašu - būs viss labi. Bet, kas par prieku būs, kad māte vakarā aizdegs divus trīs sveces galus, kad izgraizītie avīžu papīri sāks čaukstēt, kad vecākās māsas nodziedās «Jūs, bērniņi, nāciet...», kad pēc tam māte izdalīs pašas ceptos plāceņus un cels galdā sutinātos kāpostus ar gaļu! Ko visu šādu prieku labad nevar paciest!
Un arī Virgas pilī sparīgi rīkojās līksmības vakaru pa godam sagaidīt. Vēl priekš pusdienas kučiers atbrauca no dzelzceļa piestātnes ar diviem vezumiem dažādu paku. No brūvera pārveda veselu mucu alus. To došot muižas ļaudīm izdzert, tā bij sulainis pačukstējis.
Lielajā zālē tika ienesta eglīte. Bez pašas lielmātes un «kambarjumpravām» nedrīkstēja tur neviens ieiet. Sulainis skraidīja apakšā pa ķēķi un gudroja, ko gan lielskungs viņam šogad dāvināšot.
«Man būs kleite, to es zinu skaidri,» Mariņa nosacīja cieti.
«Man kažoks,» saimniece minēja.
«Tad gan no tupiņiem?» sulainis zobojās.
«No tupiņiem - paskat vien!» saimniece sirdījās aizvainota. «Pašu gan laikam zelta krēslā sēdinās!»
«Pēc tāda goda nemaz nekāroju, kaut gan to sen jau esmu izpelnījies,» sulainis pacēla degunu uz augšu un piemiedza kreiso aci, «man pietiks ar roņādas zābakiem, pudeli laba viņa un rubļiem 10 naudas.»
«Klausies, klausies tikai - lielības maiss!»
Sulainis piesita knipi un smiedamies aizsteidzās projām.
«Vai tu biji pirmīt augšā?» saimniece jautāja Mariņu.
«Biju, bet pie atslēgas cauruma nevar nekā redzēt,» meiča atbildēja noslēpumaini.
«Un jumpravas - vai tad nevienu nesatiki?»
«Kā nē, Fanniju.»
«Nu?»
«Negribēja nekā izstāstīt. Teica tikai, ka aitnieks dabūšot visas ķēķa lietas.»
«Parau, kas tādam draņķim par laimi. Un mums?»
«Atteica, ka nezinot.»
«Jau nu nezin!»
«Kā nu nezin, tikai negrib teikt. Asnīšam ir laime, tas tiesa!»
Bet Asnītis negaidīja nekādas laimes. Viņš staigāja no istabas uz kūti un no kūts uz istabu. Pie tam viņa vaigs bij rūpju un baiļu pilns. Anlīze bij stipri savārgusi un varēja katru acumirkli krist.
Nabaga aitiņa!
Metās krēsla.
Nodevis aitām vakara barību, Asnītis devās pie miera. Viņš nosēdās istabā pie galda, iededzināja lampu un sāka pārdomāt šā vakara nozīmi. Visos logos spīdēja spodras uguntiņas, visos dzīvokļos valdīja līksmība, tikai viņš bij viens pats - viens vientulis savās divās istabās. Muižkungs tam pagājušā pirmdienā bij izmaksājis pirmā pusgada algu - 50 rubuļus, no lielkunga dabūtie 10 rubli arī vēl nebija izdoti; varētu izrīkot spožu eglīti, bet priekš kā? Bez aitām tam nebij neviena rada, biedra, ne drauga. Neviena, neviena - vientulis un atkal vientulis! -un neviļus uz galda nokrita mirdzošas rasas lāsītes.
Te istabas durvis atsprāga ar troksni vaļā, un pa viņām iedrāzās, sprēgādama kā granāta, Mariņa.
«Aitniek! Ko guļat, nākat uz pili, lielskungs sauc,» viņa vēstīja steidzīgi un tūdaļ griezās uz iešanu, bet durvis vēl apstājās. «Eglīti tūdaļ aizdedzinās... jūs, dabūsat visas ķēķa lietas, varēsat precēties kaut vai šovakar.» Meiča pašmūkšķināja kārdinoši lūpas un aizcirta aiz sevis durvis.
Asnītis steidzīgi piecēlās, noslaucīja dvieli acis un ģīmi apģērba apnēsāto svārku vietā jaunus un knašiem soļiem devās uz pili.
«Ķēķa lietas? Kas par ķēķa lietām? Ko Mariņa muld?»
Šauro trepju galā bij saplcējusies visa muižas saime. Sulainis bij patlaban uzsaukts augšā. Katru acumirkli viņš varēja atgriezties pasaukt citus.
Asnītis nostājās citiem aiz muguras. Tomēr meitas bij viņa atnākšanu pamanījušas, sačukstējās un sāka smieties.
«Vai rimsaties, ēverģēles!» saimniece tās apsauca. «Vai tagad ir laiks ņirgāties!»
Meitas apklusa. Šur tur atskanēja pa dievbijīgai nopūtai, tad iestājās dziļš klusums...
Piepēži viss pūlis saviļņojās. Sulainis parādījās trepju augšgalā un māja ar roku.
Katrs steidzās pirmais tikt iekšā. Izcēlās troksnis, brikšķēšana un kņada.
«Klusāki, klusāki!... Neielaužat trepes!» sulainis brīdināja.
Atvērās lielās zāles durvis, un apstulbinoša gaisma plūda nācējiem pretī.
Slaika eglīte staroja vienās liesmās, zeltā un sudrabā.
Lielskungs un lielmāte stāvēja eglītei blakus un sagaidīja savus gājējus. Pēdējie metās skūpstīt kungiem rokas. Asnītis sekoja citu priekšzīmei.
«Tas mūsu aitnieks,» lielskungs sacīja pa vāciski uz lielmāti, kad Asnītis noliecās pie viņas rokas.
«Liekas būt prātīgs jauneklis,» lielmāte atbildēja un pagrieza savu gurdeno ģīmi ar lielajām acīm pret sanākušajiem.
«Vai te ir visi?» viņa jautāja.
«Visi, lielmāt!» sulainis apliecināja.
«Tad dziedāsim to smuko dziesmiņu «No debesim būs man atnest»!»
Lielmāte nosēdās pie klavierēm, audis nokāsējās balti, slaiki pirksti nospieda klavieru taustekļus... Vienkāršā dziesma plūda spēcīgi un svinīgi plašajā zālē.
Aitniekam acis sāka ātrāk mirkšķināt, un kaunīgi viņš aizvilkās citiem aiz muguras.
Dziesma nobeidzās. Ļaudis apstāja eglīti un sāka to no visām pusēm apbrīnot. Lielmāte brītiņu nogaidīja, tad ņēmās izdalīt dāvanas. Tika pasniegti saldumi, drēbes, priekšauti, siltie kamzoļi, lakati... Sulainis dabūja ziemas cepuri, siltus cimdus un 5 rubļi naudā. Viņš nelikās būt visai apmierināts. Saimniece skaudīgi smīnēja.
Tad nāca Asnīša rinda. Mariņa nebij melojusi; viņš dabūja pilnīgu ķēķa ietaisi: traukus, kastroļus, pannas, katliņus, sālnīcas, piparnīcas nebij nekas aizmirsts. Jauneklis bij gluži apstulbis aiz pateicības jūtām. Lielskungs berzēja priecīgi rokas.
«To jūs esat pelnījuši, to jūs esat pelnījuši, mīļais!» viņš runāja laipni un glaudīja puiša plecu.
Prieka brīži ir īsi. Svecītes izdega un sāka apdzist. Dāvanas bij izdalītas. Ļautiņiem bij jāatstāj plašā zāle un jāvirzās uz saviem šaurajiem dzīvokļiem. Bet viens prieks tos šovakar vēl sagaidīja - svētku vakariņas un muca alus. Tādēļ tad visi tik steidzīgi bučoja lielkungiem rokas šovakar pēdējo reizi un manījās pa šaurajām trepēm zemē. Pirms devās uz velekļa mazgātavu, kurā bij mielasts sarīkots, bij taču jānoliek pie vietas dabūtās dāvanas un tās vēl labi jāapskata.
Sulainis ar Mariņu palīdzēja Asnīšam aiznest viņa mantas.
«Asnīšam nu jāprecas, tur nekā nevar darīt,» jautrais skuķis ceļā pļukšķēja.
Sulainis tam pilnīgi piekrita.
«Tā ir lielkunga cieša griba un pavēle,» viņš piemetināja nopietni.
«Pavēle?» Asnītis atkārtoja izbijies.
«Nu, zināms, pavēle. Vai tad jūs nesaprotat, ko ķēķa lietas nozīmē? Smalki sakot, tas ir mājiens puķu valodā.»
«Asnītis gan laikam domā, ka lielskungs grib to par ķēkšu izmācīt,» Mariņa smējās.
Smējās arī Asnītis, un piepēži tam iešāvās prātā: kā būtu, kad viņš precētu šo pašu Mariņu? Viņa ir skaista, daudz skaistāka par Valdekas Latiņu, - Latiņa, taisnību sakot, nebij nemaz skaista - ar tādu rupju, sarkanu ģīmi un kaulainu degunu, - bez tam Mariņa bija daudz attapīgāka. Kas zin, meiča būtu ar mieru. Un tad vēl šovakar viņi sēdētu kopā uz zofaja, Asnītis apliktu tai roku ap vidukli, un viņa elsodama pieglaustos tam pie sāniem:
«Asnīt, Asnīt! Neprecēties ir taču labāki...»
Sulainis, it kā aitnieka domas uzminējis, pagriezās pret meiču un sacīja:
«Mariņ! Tu par velti zobus mizo, kas zin, Asnīša kungs uz tevi pašu ir acis metis.»
Paldies dievam, ka krēsla apsedza jaunekļu ģīmjus, citādi runātājs būtu par savu vārdu iespaidu pārāk uzpūties.
«Sulain! Bet jums arī nemaz nav kauna!» Mariņa iesaucās dusmīgi.
Asnītis nodrebēja. Cik dusmīgi - redzams, arī tā viņa negrib. Diemžēl... viņas visas vienādas. Visgarām viena un tā pati cilpa, iebāz galvu - tūdaļ nožņaugs.
Dievs ar viņām!
«Aitniek! Vai tad jums nekā nav ko teikt?» sulainis ievaicājās. «Mariņa ir branga meiča, būs saimniece kā uguns.»
«Kas tad man tur ko teikt?» Asnītis atbildēja negribīgi. «Uguns jau ir - kā tad.»
«Un Jūs domājat, ka pie jūsu ķēķa lietām viņa nepiederētu?»
Mariņai aizrāvās elpa. Nudie, sulainis ir tīri traks, tik tiešu jautājumu! Bet nu redzēs, tagad izšķirsies... Viņa palieca galvu uz priekšu un klausījās.
Kādu laiku bij dzirdama tikai Asnīša smagā elpošana un sprauslošana, it kā viņš ar kādu cīnītos, tad nāca gluži vienaldzīga atbilde:
«Ko nu! Pie lielkunga viņai vieglāks dienests un lielāka alga, kur es tik dārgu kalponi...»
«Kalponi?» Mariņa iekliedzās kā no suņa kosta. «Oho, jaunskungs, kas šim prātā! Kad tad es jums par kalponi esmu piedāvājusies? Jeb varbūt jūs uz tādām domām nākuši caur to, ka jums palīdzu jūsu krāmus nest? Tad nesat paši tos!»
Skanēdami un dārdēdami katliņi un pannas sabira sniegā. Mariņa gāja atpakaļ uz pili.
«Tad ir velna skuķis!» sulainis smējās pilnā kaklā un sauca spītniecei pakaļ: «Mariņ, Mariņ, vai tu prātu zaudējusi? Kas tā par niekošanos!»
Bet Mariņa pat neatsaucās. Viņa slaucīja priekšautiņā asaras un sacīja pati pie sevis: «Govju meitām taisnība, viņš būs bijis kādu laiku tur ko par sievu sargu... Dievs sod', tādu puisi! Visu laiku nesu tam gardākos kumosus, baroju kā pīļu tēviņu - lūk, še, pat par kalponi viņam nederu.»
«Viņas visas tādas, viņas visas tādas!» Asnītis čukstēja skumīgi un mēģināja Mariņas nomestās lietas sagrābāt.
Par laimi, dzīvoklis nebija vairs tālu.
«Uguni nemaz netaisāt,» sulainis sacīja uz aitnieku, kad bij pārkāpuši pār istabas sliegsni. «Noliksim mantas tepat zemē un iesim vakariņās.»
«Paldies, sulain, par palīdzējumu, bet ēst gan man nemaz negribas.»
«Nerunājat niekus! Kad tad vēl tik jautru vakaru sagaidīsat? Tādi nāk, ja daudz, - par gadu reizi.»
«Lai nu, lai...»
«Kas par tiepšanos! Kādēļ tad negribat nākt? Labas vakariņas, muca alus, dārza puisis ar harmonikām, deja, skuķi... kas tad virs zemes vēl jaukāks? Jeb vai jums no Mariņas bail? Na, kad tik paši gribēsat, viņa uz ceļiem jūs nolūgsies.
«Man viena aita - Anlīze slima.»
«Aita? Anlīze?» sulainis smējās kā kutināms. «Tad tā tā nelaime? Ha, ha, ha, ha ha! Tad negribu jūs pierunāt, lai dievs sarg! Pienākums pār visu. Tik jau nu piesargāties tādus iemeslus citiem ļaudīm izpaust, viņi jau tā par jums šauj dažu asu vārdu.»
«Lai šauj, man maza bēda.»
«Kā zināt,» sulainis norūca uzpūties. «Arlabvakaru!»
«Arlabvakaru!»
Asnītis iededzināja mazu lampiņu, pārmija jaunos svārkus pret vecajiem un ielika lampiņu lukturi.
«Eh sievieši, sievieši!» viņš pie tam ņurdēja.
Laiks bija stipri salts. Gar māju pakšķiem un sētām dauzījās lausks. Pūta ass ziemelis, un taisījās uz putināšanu. Kaut kur ņaudēja kaķis gļēvi nelabā balsī.
Asnītis bij aizsedzis lukturi ar svārku stūri, lai vējš lampiņu neizdzēstu, un atvēra aitu kūts durvis.
Tā bij, kā viņš bij gaidījis: slimā aita bij atnesusies. Viņa gulēja izstiepusies nomaus no citām aitām, un mazs, balts jēriņš uz ļoganām kājiņām meklēja zīst.
«Cik nevarīgs, nabadziņš,» aitnieks runāja līdzcietīgi un iegāja aizgaldā.
Dažas aitas piecēlās, nāca tam pretī un laizīja rokas, citas palika mierīgi guļot.
«Nabaga kustonīši!» Asnītis nožēloja iztraucētās aitas. «Jums pat svētku vakarā nejauj mierīgi atdusēties. Bet paciešaties drusciņ, tūdaļ iešu projām, gribu tikai apraudzīt slimnieci.»
Viņš pacēla lukturi pār slimo aitu un ievaidējās. Aita bija nosprāgusi.
«Žēlīgais dievs... beigta! Un tu, mazā dzīvībiņa,» Asnītis paņēma jēriņu klēpī, «tu meklē pie mirušās zīst.»
Aitnieks piespieda jēriņu pie krūtīm un sildīja to ar savu dvašu. Bet pēc brītiņa viņš to nolika rūpīgi zemē un čukstēja: «Tā nevar atstāt, mirone nevar palikt starp dzīvajiem.
Viņš saņēma to vārīgi pie kājām, izcēla no aizgaldas un noguldīja durvju tuvumā uz tīriem salmiem.
«Nabaga Anlīze,» viņš gaudās žēli, «un taisni šonakt tev vajadzēja beigties! Citiem dzīvību dodama, tu pati esi aizgājusi nāvē.»
Jēriņš aizgaldā sāka žēli brēkt, un viņa brēkšana izklausījās kā sāpīga raudāšana. Aitniekam piesitās pilnas acis asaru.
«Tūliņ! Tūliņ! Es jau nāku,» viņš atsaucās kustināts un steidzās atpakaļ uz aizgaldu.
Viņš paņēma brēkulīti klēpī, satina svārkos un devās no kūts laukā.
«Ja nu arī man nav piena, ar ko to šovakar pabarot, tad vismaz pie manis gultā viņš nenosals,» Asnītis prātoja.
Un, kaut gan vēl bija diezgan agrs, aitnieks noslēdza istabas durvis, izģērbās un likās gultā, lai varētu jēriņu sasildīt.

Ziemas svētku rīts.
Svīda spodra un salta gaisma. No cilvēku dzīvokļiem pacēlās kūtri dūmu mutuļi, - pacēlās, sarāvās lielajā aukstumā, pārvērtās par baltu miglu un pazuda. Namamātes un zeltenes jau bij piecēlušās, iekūrušas pavardā uguni, uzcēlušas uz tā katliņu vai trumuli kafijai, sildījās uguns priekšā un sukāja garos matus. Bet vīrieši slaucījās vēl pa gultām saldajā apziņā, ka šorīt var gulēt pēc patikšanas ilgi. Tikai tēvaiņi sāka uztaisīt pīpīšus un laist sūrus dūmus gaisā. Visjaunākie ģimeņu locekli, tos ieelpojuši, sāka ņurdēt, šķaudīt, kāsēt un raudāt.
Asnītis nebij gandrīz visu nakti acu aizdarījis, baidīdamies nospiest mazo līdzgulētāju, bet uz rīta pusi cilvēks bij tomēr iemidzis. Tagad tas pamodās un atvilka uzmanīgi apsegu. Jēriņš bij pieglaudies pie viņa un saldi dusēja. Tad lopiņš piepēži pakustējās, iebrēcās tā tumši un neskaidri kā pa miegam un badīja ar galviņu savu glābēju.
«Nabadziņš grib ēst,» Asnītis runāja žēli un rāpās no gultas laukā. «Bet pagaidi, tūdaļ atnesīšu no moderes pienu.»
Žigli viņš apģērbās un uzlika cepuri galvā. Bet kā tad būs? Vai modere dos pienu tāpat jeb būs jāmaksā? Jēra daļai bij jādabū no muižkunga zīme, citādi nevar - tāda tā kārtība, bet kas tad lai tāda nieka dēļ muižkungu tagad traucē!
Modere patlaban ar visu ģimeni sēdēja pie kafijas galda, kad Asnītis tur ieradās.
«Dievs gausina brokastu!» ienācējs sveicināja godbijīgi.
«Paldies, paldies!» modere atbildēja un pacēla galvu. «Parau, kur tad tik agrs viesis?»
«Nāku pie jums ar lūgumu.»
«Nu, nu, tas būs kas svarīgs, jo jūs par niekiem nenāksat.»
«Man pagājušā naktī ieradās tāds mazs viesītis...»
«Viesītis?» moderniece brīnījās.
«Jā, tāds gluži maziņš. Ieradās un grib ēst. Par nelaimi, viņš nekā cita neēd kā tikai saldu pienu. Tādēļ tad nāku pie jums.»
«Kas tad tas par tādu viesi?»
«Ir tāds mazs bārenītis. Pagājušā nakti tam māte radībās nomira. Neviens par to neapžēlojās. Es to pieņēmu pie sevis,» Asnītis izskaidroja jūsmīgā balsī.
«Jums ir žēlīga sirds, tas tiesa... un jūsu viesa māte? Neesmu dzirdējusi, ka te muižā...»
«Anlīze, moderes kundze, kā tad, Anlīze. Viņa jau ilgu laiku sirguļoja, kaut gan nebij vēl veca. Bija tikko piektā gadā...»
«Kas tie par muļķīgiem jokiem!» modere iekliedzās dusmīgi. «Tikai piektā gadā, - par ko tad jūs mūs turat?»
«Lai dievs sarg, tie nav nekādi joki,» Asnītis taisnojās pavisam satrūcies, «tas pat ļoti bēdīgs gadījums. Un piecu gadu aita jau nav vēl veca.»
Modernieks sāka skaļi smieties, bet pati sašuta vēl vairāk.
«Ejat uz lopu kūti, stāstat tur savus jokus aitām un govīm, priekš godīgas sievas ausīm viņi nav.» Modere rādīja uz durvju pusi.
Asnītis saslējās. Viņš neapzinājās nekā ļauna sacījis.
«Un kā tad paliek ar pienu?» viņš prasīja skarbi.
«Man nav priekš jums nekāda piena.»
«Par naudu arī nedosat?»
«Nedošu vis. Ejat muļķojat citus.»
«Tad iešu pie lielkunga. Ardievu!»
Modernieki satrūkās. Lielskungs katrā ziņā Asnīšam dos taisnību, par to nav ko šaubīties, bet tad varētu iznākt visai nelāgi svētki.
«Asnīš kungs! Asnīš kungs!» modernieks sauca Asnīšam pakaļ. «Vai tad joku neprotat? Joks pret joku - nākat tikai šurpu, saimniece tūdaļ atnesīs pienu. Vai varbūt nedzersat krūzīti kafejas?»
«Paldies,» Asnītis atbildēja sabozies, «nav laika.»
«Kā paši zināt; siev, kas ir? Pasteidzies!»
Modere izgāja šņākdama un pūzdama pa durvīm, un tūdaļ atskanēja pār visu sētu viņas skaudrā balss:
«Līz! Vai tu tur esi? Kā? Tu slauc govis? Atnes man tūdaļ stopu piena.»
Asnītis dabūja pienu un atvadījās pa otrreizi. Viņam sekoja ļauni skati un naida pilni vaibsti.
«Nu, gan tu reiz kaklu lauzīsi!» modere rūca tam pakaļ.
«Dievs, ko tas lielskungs pie tāda ģeķa iemīļojis,» modernieks sirdījās. «Iet uzpūties kā tāds dūzis un, kā tik kas, tūdaļ: iešu pie lielkunga! Ka viņu vārnas aiznestu!»
Savā istabā nonācis un izdzirdis jēriņa brēkšanu, Asnītis aizmirsa visas nupat piedzīvotās nepatikšanas. Visus viņa prātus aizņēma tikai vienas domas - jo drīzāki mazo brēkuli pabarot.
Steidzīgi viņš ielēja vēl silto pienu kādā vakar vakarā dabūtā kastrolī un cēla tad mazajam priekšā. Diemžēl, muļķītis vēl neprata dzert. Aitnieks pakasīja domīgi pakausi: ko nu? Te viņam iešāvās prātā, ka viņa nelaiķe māte bij atšķirtos teļus sākumā zīdinājusi ar pirkstu. Vai tāpat nevarēja arī jēru pazīdināt? Asnītis paskatījās uz saviem pirkstiem, - na, resni tie nu bij, bet kur lai tievākus ņem? Jāmēģina!
Vispirms, nomazgājis krietni rokas, viņš ielaida mazo pirkstiņu pienā un stiepa to jēram pretī. Likās, ka mēģinājums neizdosies, jērs negribēja pirkstu ņemt; bet tad piepēži to sakampa un sāka steidzīgi zīst. Asnīša sirds gavilēja.
Pagāja pirmā svētku diena. Aitnieks no viņas nekā nemanīja, jo jērs nedeva priekš tam laika. Bija jau nebeidzami joki ar šo mazo sprogainīti! Viņš taisīja tādus spocīgus lēcienus, ka Asnīšam aiz smiekliem sāka asaras birt.
Un šinī savā priekā aitnieks nemaz nepamanīja, ka ēst tam vairs nenesa Mariņa, bet zirgu puiša dēlēns Miķelis. Kas zin, pirmai svētku dienai līdzīgi būtu arī pagājusi otrā, kad nebūtu kas sevišķi gadījies.
Bij otro svētku priekšpusdiena. Laiks salts un putenis. Asnītis kurina krāsni un sarunājas ar savu audzēkni:
«Nu, nu - mierā, palaidni! Ko tu mani badi?» viņš rājās. «Vai gan gribi, lai nesu tevi uz kūti? Tas var notikt, ja nemācīsies labāki uzvesties. Ā - laikam atkal piena? Bē! Es, draugs, tādas valodas nesaprotu. Ja gribi, lai es tevi uzklausos, tad runā skaidri. Palaidnis! Palaidnis!...»
Piepēži Asnītis uzklausījās. Likās, ka pie viņa nama durvīm būtu kāds piebraucis. Viņš steidzās pie loga. Pa pirksta lielu, neaizsalušu caurumiņu rūtē viņš redzēja garspalvainu, vāju zirdziņu, vecas ragavas ar lieki uzliktu kulbiņu, satuntuļojušos sievieti vīrieša ūdens zābakos un slaiku vīrieti piesarmojušu bārzdu. Kam tad tie būs? Laikam kādam no otra gala iedzīvotājiem, kādai no govju meitām būs atbraukuši vecākie.
Patlaban nočīkstēja otra gala istabas durvis. Kāds izgāja svešniekiem pretī.
«Labdien!» aitnieks dzirdēja svešo vīrieti sveicinām.
«Labdien, labdien!»
«Vai te dzīvo šēfers Asnīša kungs?»
«Tepat. Ejat tik pa tām tur durvīm pa kreisai rokai iekšā, tur jūs viņu atradīsat.»
«Va' ratā! Ko tad tie no manis gribēs?» Asnītis iesaucās izbijies un plaši ieplestām acīm lūkojās uz durvīm.
Durvis atvērās. Uz sliekšņa parādījās vīrietis ar piesarmojušu bārzdu. Aitnieks skatījās viņā, bet nevarēja atcerēties to savā mūžā kādreiz redzējis.
«Tad labdien jūsu mājās!» divas balsis sveicināja ar reizi.
«Labdien!» Asnītis atņēma strupi.
«Vai še dzīvo šēfers Asnīša kungs?»
«Tas pats esmu.»
«Tad tu? Juri? Tu pats?» vīrietis ar ledaino bārzdu iesaucās strauji un izplēta rokas uz apkampšanos.
Asnītis atkāpās izbijies atpakaļ.
«Es jūs nepazīstu,» viņš sacīja vēsi.
Svešnieks pagriezās pret sievu durvīs un sacīja:
«Paskat, siev, kas Juris par kungu iztaisījies, vairs ir ne pazīt nevar, ko! Bet aiztaisi jel durvis, citādi vēl izsaldēsi mīļo rada gabalu.»
«Ak tu dieviņ!» sieviete gavilēja un aiztaisīja durvis. «Kas to būtu domājis, kas to būtu domājis!» Pēdējos vārdus viņa runāja raudulīgā balsi un ķēra ar lakata stūri pie acīm. «Tāda prieka, tāda prieka! Ir asaras apbira.»
Asnītis stāvēja piespiedies pie sienas un klausījās.
«Ak tu žēlīgais tētiņ!» ledusbārzda uzsāka. «Vai tad mūs nemaz vairs nepazīsti, Juri?»
Atbildes vietā jautātais purināja sirdīgi galvu.
«Nu, siev! Vai nav tā, kā teicu?» ledusbārzda griezās pie sievietes. «Viņš n e g r i b mūs vairs pazīt.»
«Tu žēlīgais!» sieviete sasita rokas. «Tik tuvi radi... rau, kā atsvešinājas. Kad vēl mazs puišelis biji - par mums abiem lielāku draugu nebij; cik reizes pati uz savām rokām netiku paijājusi un nēsājusi - lūk, nu!...» Viņa nostājās cieši Asnīša priekšā, dūra tam ar rādītāja pirkstu krūtis un sacīja: «Juri! Vai tad nemaz vairs neatceries?»
Bet Juris pie labākās gribas nespēja nekā atcerēties.
«Mēs taču esam Putniņi,» sieviete turpināja smiedamās, «Putniņi, kā tad!... No Valdekas Mazcūciņām. Mēs tur turam pusgraudu. Mana māte ar veco Laukmanieti bij īsti māsu-brāļu bērni; rau, ar to pašu Laukmanieti, kurai bērns akā noslīka. Ak tā, neesi nekā dzirdējis? Tas var būt! Toreiz jau vēl tu biji mazs zeņķis. Tā nu, lūk, bij šī pati aizgājusi uz dārzu ravēt un trīs gadus veco puisēnu atstājusi aklas ubadzes uzraudzībā. Puisēns rotaļājies, aizkūlies līdz akai un diezin kā iekritis tur uz galviņas iekšā. Nabadze pat nav plunkšķam dzirdējusi. Ak, kas tur bija par vaimanām, kliegšanu un brēkšanu! Vienīgais bērns, un Laukmaņi bagāti saimnieki... Nujā, tā tad mana māte ar šo pašu Laukmanieti bijušas īsti māsubrāļu-bērni. Bet pats Laukmanis ar veco Runduli ir bijuši katrs no sava tēva. Un Rundulis ir bijis jūsu mātes īstais svainis... pag, kā tas taču bij? Es drusku apmelojos. Rundulis nevarēja būt jūsu mātes svainis, bet jūsu krustmātes svainis... Tā, tā, krustmātes, jā, krustmātes svainis. Ko nu par to, mēs esam tuvi radi.»
Diemžēl, Asnītis nesaprata no visas radniecības gluži it nekā. Neradās viņam arī nekādu radniecīgu jūtu sirdi, bet, ja viņš tomēr pēc Putniņienes paskaidrojumiem tapa ar reizi siltāks, tad tas notika caur vārdu «V a l d e k a». Putniņi bij no Valdekas - ar to bij radniecības diezgan.
«Lūdzu, lūdzu, nākat še - otrā istabā, te siltāks,» Asnītis aicināja viesus, «es parūpēšos par jūsu zirdziņu.»
«Paldies, paldies, radiņ!» Putniņš atbildēja dzīvi un sāka plūkāt ledus kunkuļus no savas bārzdas.
«Redz, ķūlis, kāds lepns!» sieviete sacīja uz vīru, kad Asnītis bij atstājis tos divus vien. «No reizes bij gatavs vai izsviest laukā.»
Vīrietis smējās.
«Nu, tavs radu saraksts tad arī iznāca brangs, - no melnā runča uz sarkano Kranci,» viņš sacīja rupji. «Vienu laiku pat domāju, ka ar to radu būšanu galu galā pavisam izputēsi.»
«Gandrīz jau arī tā iznāca,» sieva smējās vīram līdzi, «kas, vilks, to agrāk bij pārlicis. Bez tam nevarēju jau tā radoties, ka viegli pieķert. Puisis, lai gan plānprātīgs, kas zin, tomēr ko nebūt saprot. Kā neuzticīgi un dusmīgi viņš uz mums skatījās.»
Putniņš bij bārzdu izplūkājis, piemiedza aci un sacīja:
«Man viņš nemaz tik muļķis neizliekas, par kādu tu viņu ieskati. Bet vai tad ir labi tā par cilvēku runāt, no kura grib naudu aizņemties, ko?»
Putniņiene it kā gainēdamās pasita elkonu uz augšu.
«Kā traks!» viņa sacīja sirdīgi. «Vai nu es iešu viņam acīs teikt, ka tas nav pie pilna prāta? Nebīsties, zinu gan, kas runājams. Pataisīšu puisi tik mīkstu, kad vai ausi bāz. Manis lai nemāca!»
«Lai izdodas; man tikai bailes, ka tu nepārrēķinātos. Par visām lietām, uz viņa muļķību nerēķini.»
«Protu arī gudros saujā saņemt, nebīsties!»
Putniņš ļauni nosmējās.
Asnītis atgriezās istabā.
«Jūsu zirdziņš nu ir pievietots, tiks arī pabarots,» viņš ziņoja labsirdīgi, «viņa dēļ varat būt bez bēdām.»
«Paldies, paldies, radiņ!» Putniņš pasteidzās izrādīt savas pateicības jūtas.
«Atvelkaties taču un piesēžat,» Asnītis turpināja un rādija ar roku uz zofaju.
«Ko nu, radiņ,» Putniņiene metās starpā vēlīgi, «tādi skaisti kungu krēsli. Kur mums, prastiem zemniekiem, uz tādiem sēdēt.»
«Sēdiet droši, tie man no lielkunga dāvināti.»
«Kas par labu lielkungu! Vai zini, Juri, tādam cilvēkam kā tu arī kungs būs labs.»
Asnītis pavīpsnāja.
«Kad jau nu tā, tad jānosēstas arī būs,» Putniņš domāja un atgāzās zofajā. «Kas par mīkstu! Guli kā šupulī.»
Pa tam Putniņiene bija pamanījusi jēriņu.
«Kāds mīļš lopiņš!» viņa iesaucās saldi, paņēma mazo kustonīti klēpī un sāka to bučot. «Tu, tu mazais kunkulītis!»
«Nabadziņš pazaudēja māti pašā svētku vakarā,» Asnītis paskaidroja silti.
«Tādas nelaimes! Ak tu nabaga, nabaga lopiņš!» Piepēži viešņa nolika jēru zemē un, nelūkojoties uz viņa brēkšanu, pagriezās pret Asnīti. «Gandrīz būtu vai aizmirsusi. Daudz daudz labu dienu no Valdekas ļaudīm: no aitnieka, aitnieces, vagara, vagarienes, lopu meitām - Annas un -»
Putniņiene aizrāvās un uzmeta Asnīšam glūnošu skatu, «un Lates...»
Straujš sārtums pārklāja aitnieka ģīmi.
«Paldies par labām dienām,» viņš atbildēja nedroši. «Kā tad... vai visi veseli?»
Putniņiene pasmīnēja un piemeta vīram slepenu skatu.
«Kā nu kurais,» viņa atbildēja vienaldzīgi, «ir veseli, ir slimi. Cits miesās, cits sirdī. Vecais aitnieks mocās ar reimatismu. Tak jau no tās pašas dzeršanas būs dabūjis...»
«Nu, tas jau viņam pa reizei uznāc arī manā laikā. Un kā tad... vai Caunīte apprecējies?
«Kas nu to deva! Nelietis meitu izķēzīja uz beidzamo postu. Ko domā: kāzu diena nolikta, - kāzas gribēja turpat muižā pie vagarienes svinēt, - viesi salūgti, plāceņi izcepti, gaļa saraudzīta - jābrauc tik pie mācītāja, te, pašā kāzu rītā, brūtgans Annai izskaidro, ka nevarot laikāk pie laulības iet, pirms neesot dabūjis simtu rubļu skaidrā naudā. Lops tāds! Kur lai skuķis tik daudz naudas ņem? Gan Anna izlūgusies, gan izraudājusies - par velti? Sarunājies beigās ar to pašu valšķi Ingu, aizgājuši abi uz krogu un tur visu dienu dzēruši. Sabraukuši kāzu viesi, Anna dabūjusi krampjus... tā nesmuki viss beidzies.»
«Tad pavisam izputēja?
«Pavisam un galīgi. Ļaudis runā, ka Ingus pie visa tā esot vainīgs. Tas Caunīti pierunājis, lai Latei izdarītu pa prātam. Bet ej nu sazini, vai tā bij vai nebij. Tik jau - jāsaka taisnība - tagad mēs te esam Annas uzdevumā. Nabaga skuķis aiz kauniem nezin vairs kur likties un par varu gribētu tikt uz citurieni. Atbraucām, sak, kas zin, tev pašam vajadzīga saimniece - precējies vēl neesi, - bet Anna uz mieru visādi: par algu jeb... kā tik tu gribi. Un tu taču, Juri, precēsies, vai ne? Bez sievas tev tagadējā siltajā vietiņā nav nekāda dzīve.»
Asnītis pasmaidīja.
«Gan jau... pāries,» viņš norūca lēni.
«Kādēļ tad pāries? Tā nu vien nerunā. Mēs tik tuvi radi, es tev tikpat kā māte, ļauna padoma nedošu. Nepatīk tev Anna - es tev viņu neieteicu, jo tai jau nav vairs meitas gājuma, ņem citu, kas tev vairāk pa prātam. Meitu pasaulē diezgan, un tu vari izmeklēties lepnu lepno saimniekmeitu. Lai dievs sarg, kura meita no tādas dzīves un vietas atteiksies!»
«Un Inga?» Asnītis jautāja nepacietīgi.
«Inga vēl arvienu ir Valdekā par aitu ganu.»
«Tā nu gan, bet viņš taču gribēja ar Lati...»
«Nava, nava... tīri jāsmejas.» Putniņiene paskatījās viltīgi uz vīru. «Kas tādiem skuķiem lai prātus izdibina? Te viņi grib, te atkal negrib.»
«Late sendienām uz Ingu domāja.»
«Domāja, taisnība, bet nu atkal domā citādi. Man, zināms, viņa nokodināja tev par to ne vārda neminēt, tak - radu būšana! Ko lai viens no otra pieslēpjam! Viņa, dabūjusi dzirdēt par Annas uzdevumu, - švīkst! - pie manis klāt un nu tik bučot un lūgties... Rau, mums jau ar, Juri, neiet vis tā, kā vajadzētu. Pagājušā mēnesi nosprāga baroklis, tā no rubļu 40 vērts, palikām uz svētkiem bez gaļas, bez aizdara; bet vēl nekas, būtum kā nekā vilkušies, ja izgājušā nedēļā nebūtu kritusi pati labākā govtiņa...»
«Govs bija kā velēna,» Putniņš piemetināja.
«Lai dievs ir žēlīgs!» Asnītis nopūtās līdzcietīgi.
«Tad arī jāmaksā pagasta nodokļi,» Putniņš uzņēmās sievas sākto runu turpināt. «Caur dažādām nelaimēm esmu paticis parādnieks. Lini nepaauga, graudu arī tikko, tikko kā iztikai...»
«Melo tik, melo, draņķi!» sieva domāja pie sevis. «Visu esi brandvīnā norijis - kad tu aizrītos!» - bet dikti sacīja: «Kā tad, graudiņi tik, tik kā iztikai, un vai tad tie kādi labie? Sitamies kā zivis sausumā, sals, kas zin, izkulsimies - te jauna nelaime. Nosprāga baroklis, nosprāga govs, pagasta priekšnieks aprakstīja mantu. Ja nu priekš jauna gada nevarēsim aizmaksāt 30 rubļus, tad pārdos zirgu, pārdos ratus, - dzīvo tad, kā māki. Un ko tad gan tagad ziemas laikā par zirgu un ratiem dabūsi?»
«Bēdīgi, bēdīgi,» Asnītis nožēloja jaunos radeniekus.
«Tam kaut vai ar bomi dod pierē,» Putniņiene nodomāja pie sevis, bet dikti sacīja:
«Bēdīgi, Juri, bēdīgi. Tā jau Latiņa arī sacīja. Viņai, meičiņai, mīksta sirds, būtu pati mums labprāt palīdzējusi, bet kur lai skuķis tiek pie naudas? Tās pāris kapeikas algas iziet tāpat drēbēs un apavos vien. Nu, - viņa saka, - kad visi striķi trūkst, tad brauciet tik uz Virgu pie Asnīša. Es zinu, tam ir žēlīga sirds un viņš jums palīdzēs. Lūdziet to arī manā vārdā un sakiet... Es sāku smieties, sak, vai tad tu, meit, domā, ka mums kauna nemaz nav, ka brauksim uz Virgu naudu lienēt. Nu, aizgājām pie viena rada, aizgājām pie otra, - zinām labi, kad gribētu līdzēt, varētu... avū dieviņ! Kauniem jāatzīstas, ka tikko neizmeta pa durvīm laukā. Ko lai dara, braucām tad tikai šurpu; sak, lai nu arī neglīti izskatās, ka tik tālu braucam naudas lienēt, tikpat Juris jau bez palīdzības neatlaidis... Bet, ja nu arī tu savus radus aizdzen, tad... ak dievs! Ak dievs!» Labā sieva rūgti raudāja.
Miķelis atnesa Asnīšam pusdienu.
Aitnieks saņēma traukus un kaunīgi nolika tos uz galda. Pēc tam viņš izgāja puikam līdzi priekšnamā.
«Klausies, Miķel,» Asnītis uzrunāja zēnu un iespieda tam saujā 10 kapeiku gabalu. «Aizteci vēl reizi līdz muižas madāmai (tā tika godināta saimniece pilī) un saki, ka es to ļoti lūdzu, vai viņa nevarētu man atsūtīt vēl kādus ēdienus. Man atbraukuši divi viesi, un es tos gribētu uzņemt.»
Puika aizskrēja kūleņu kūleņiem. Sniegs vien aiz viņa pajuka.
«Tā gan, mīļais Juri,» Putniņš uzsāka bēdīgi, kad Asnītis bij atgriezies istabā, «tu esi mūsu vienīgā cerība mūsu vienīgais glābējs... lai dievs tev palīdz.»
«Mēs arī negribam, lai tu mums ko dāvinātu,» Putniņiene pasteidzās izskaidrot, manīdama, ka aitnieks vēl nemaz netaisījās nelaimīgos 30 rubļus piedāvāt, «sak, tikai tā... ja tev laba sirds. Padosies mums labāks gads - atdosim ar pateicībām, ar augļu augļiem. Gluži tik panīkuši jau arī gan vēl neesam, ka būtu dāvanas jālūdzas, tik, kad nu tev laba sirds... zināms, radu būšana! Tu rūpējies par mazu jēriņu, neļauj viņam bojā iet, cik vairāk tad tev nebūs mūsu žēl? Un mīļais dieviņš debesis, kas visu redz un zin, tas tev, Juri, atmaksās tūkstoškārt.»
«Un kā tad palika galā ar Ingus precībām?» Asnītis jautāja gluži negaidot.
Viešņa aizelsās vien. Rau, pagāns, kāds sīkstulis! Ņēmusi tikai rokā un dūšīgi vien izkulakojusi, tad zinātu, kā ar Putniņiem apieties. Taču stipri izsacīt tādas domas viņa neuzdrošinājās, kādēļ atbildēja visai vēlīgā balstiņā:
«Nu, kā tad palika, vēl jau dzīvo katrs sev.»
Iestājās klusums. Asnītis būtu labprāt vēl kaut ko dzirdējis par Latiņu, ko īsti viņa no Putniņienes lūgusi, ko aizliegusi tai atstāstīt, bet tuvā radeniece, kā likās, bij noņēmusies par Lati neko vairs nestāstīt. Jeb viņa gribēja savas ziņas par 30 rubļiem pārdot? Nu, tad mīļā radeniece ir velti braukusi!
Putniņiene šņukstēja, un Putniņš šņūca degunu. Asnītis bungoja ar pirkstiem pa gaidu. Istabas gaiss šķita stipri spiedīgs. Pēdīgi viesi piecēlās. Putniņš pašķielēja uz sievu.
«Nu, tad izrādi jel mums vismaz savu iedzīvi,» Putniņiene uzaicināja Asnīti, «bagāts jau esi pārliekam, bet tikpat vēl gribas tuvāki apskatīt.»
Asnītis paraustīja plecus.
«Cik man ir, - viss te redzams,» viņš atbildēja sadrūvējies. «Ja nu gribat manu ziemas svētku dāvanu redzēt...»
Aitnieks veda viesus otrā istabā.
«Nu, ko teicu?» Putniņš iečukstēja sievai ausī.
«Pagāns tāds! Bet vēl nav viss beigts, lai tik atpūtinu mēli,» Putniņiene atbildēja tāpat klusi. Tad viņa sasita plaukstas.
«Kas par smukām lietām!» viņa iesaucās aizgrābta, ieraudzījusi radenieka ķēķa piederumus. «Tavai saimniecei būs lielmātes dzīve.»
Te pavērās istabas durvis, un viņās parādījās Miķeļa galva ar visu cepuri.
«Muižas madāma liek jums, aitniek, sacīt,» puika kliedza pilnā balsī, «ka lai jūs otrreiz ar tādām būšanām viņai kaklā nebāžoties. Viņa neesot nekāda zagle, kad būšot kungu ēdienus jūsu viesiem sūtīt. Jūs varot pats priekš saviem viesiem ēdienus gādāt. Bet Mariņa teica, ka jūsu viesi arī neesot nekādi īsti viesi! Plukatas vien esot, ja ne zirgu zagļi.»
Durvis ar troksni aizcirtās, un bezkaunīgā pulkas galva nozuda.
Asnītis bij sarkans kā vēzis. Aiz kauna un dusmām tas būtu vai zemē ielīdis. Lai nu Valdekas ļaudis dabū šo negodu zināt, ko gan par viņu tad nerunās! Vai pati nelaime muļķa puiku te uzgrūda. Ko lai nu iesāk?...
Savā uztraukumā un nesamaņā, kā notikušo labot, aitnieks ķēra kabatā un izvilka no tās naudas maku. Brītiņu viņš vēl stomījās, bet tad noskaitīja 30 rubļus un sniedza tos Putniņienei.
Laulātais pāris bij no puikas ziņojuma ne mazāk pārsteigts nekā pats Asnītis. Un, ja pēdējais nebūtu vēl pēdējā acumirkli pamanījis naudu dot, radnieki būtu aizbraukuši, ne krusta priekšā nepametuši. Bet tagad Putniņienei raisījās mēle.
«Ko?» viņa brēca noskaitusies un draudēja Asnīti vai acīm norīt. «Ko tu gan domā? Vai mēs te atbraukuši, lai tu mūs nogānītu, par zagļiem notaisītu un tad vēlāk ar naudu piekukuļotu? Maldies, puisīt! Glabā pats savu naudu, no tāda avena kā tu es viņu nepieņemu.»
«Apžēlojaties, bet ko tad es...» Asnītis gribēja sākt attaisnoties.
Bet Putniņš viņu pārtrauca.
«Ko tur sieviešu plukšķēšanā klausīties. Dodat tik šurp naudiņu, un paldies ar vēl turklāt. Es sieviešus pazīstu, - vai vistas kladzina, vai viņas - viss vienalga.» Putniņš saņēma naudu un, priecīgi šmūkšķinādams, to noglabāja bikšu kabatā.
Sieva sarauca pieri.
«Tu paņēmi?» viņa jautāja it kā neticēdama. «Bet tev jau nav maka. Dod man, es paglabāšu.»
«Nekas, pie manis tā arī droša,» vīrs atbildēja, acis blēdīgi mirkšķinādams.
«Nu tad tā kā...!» Putniņiene norāva, bet vīrs viņu saprata.
«Nebīsties, labi būs,» viņš atbildēja.
Asnītis skraidīja pa istabu un mētājās rokām.
Putniņiene uzņēma no jauna valodu.
«Tāda muižas madāma, - lai velns viņu sasper! Ko gan viņa izgudrojusi? Vai Putniņi še ēst atbraukuši? Paldies dievam, paši savas maizītes paēduši, citam ēst neprasām. Zirgu zagļi - vai tu redzēji! Negribas tik iet taisni pie paša lielkunga, redzētu gan, kas no zirgu zagļiem iznāktu. Mariņa - kas tā par tādu velna Mariņu? Laikam tava brūte? Raganas tādas! Kur tas dzirdēts, ka svešiniekus tā nogāna? Nu, labai muižai tai vajaga būt, un labs ir arī pats Asnītis!...»
«Siev, rimsties jeb - tu mani pazīsti!» Putniņš strauji pārtrauca čaklo runātāju. «Pateicies Asnīša kungam par viņa labsirdību, un brauksim mājās. Kad viņam būtu pašam sava saimniecība, tad būtu cita lieta. Vai nu nezināms, kā muižās iet.»
«Nu, tad tādām panckām es arī vis nenoļaušos.» Putniņiene atcirta vīram pretī. «Kas es par plukatu, kas par zirgu zagli! Lai katrs nodzīvo tik godīgi kā es...»
Piepēži Asnītis apstājās taisni pašas Putniņienes priekšā.
Labā sieva satrūkās.
«Vai jūs bez Annas nezinātu kādu citu sievieti, kura gribētu nākt pie manis par saimnieci?» aitnieks jautāja karsti.
Putniņienes ģīmis noskaidrojās. Tas bija ūdens viņas dzirnavām.
«Vai jūs no tiesas tā domājat?» viņa atsaucās dzīvi, un pie tam viņai plāns jau bija gatavs.
Putniņienei bija neprecēta māsa - Līna Kubiks. Tā bij kādu 3 gadus dauzījusies pa Rīgu, tad pamēģinājusi laimi uz zemēm un tagad dzīvoja uz vietas, ar badu kaudamās.
«No tiesas, zināms,» Asnītis atbildēja sirdīgi.
«Un Zodiņu Late? Vai tad tās vis neprecēsat?»
«Zodiņu Late paliek Ingam.»
«Paldies dievam!» Putniņiene nopūtās. «Man kā akmens no sirds novēlās. Meita, kas pati vīriešiem kaklā karas; nav nekāda meita, tur lai saka, ko grib. Un to es arī Latei pateikšu, kad viņa mani vēl mocīs ar savu precības trakumu. Teikšu tai taisni acis, ka tu viņas negribi. Zinu gan, ļauna tev nevēlēšu, - radu būšana!»
Asnītis pavēcināja nemierīgi roku.
«Un, ja tev vajadzīga krietna saimniece,» Putniņiene turpināja, «nebīsties, izgādāšu. Tu palīdzi mums, mēs - tev; roka roku mazgā. Labi saprotu, ka katra sieviete tev par saimnieci neder, apzags, izputinās pavisam. Vai es nezinu, kā ar svešām kalponēm iet? Man lai nestāsta!... Jauna arī viņa nedrīkst būt, tā no gadu 40 kā mana māsa...»
«Jūsu māsa?»
«Mana māsa ir Rīgā saimniecību mācījusies, pie augstiem kungiem kalpojusi, tā tev zina visu uz numur pirmo. Ja tikai viņa gribētu nākt vien, tad tev jau lielākas laimes nevajadzētu. Pie tam viņa tev rada ar vēl klāt - rūpētos kā priekš sevis.»
«Viņa gan tagad citur vietā?» Asnītis iejautājās cerības pilns.
«Vietā - kā tad, pie Pērngales dzirnavnieka. Vada visu saimniecību. Viņai tur stipri laba vieta. Bet, kā nu tu mums esi izpalīdzējis, tad gribu arī priekš tevis ko darīt. Ņemšos viņai iestāstīt, - sirds ta1 žēlīga un radu būšana, nāks tikpat kā jā. Tikai tas man vēl jāzin, cik algas tu domā dot.»
Putniņš bija izgājis kāsēdams otrā istabā, lai paslēptu smieklus.
«Nudie, velna bāba!» viņš priecājās pie sevis. «Melo, it kā būtu no galvas iemācījusies. Māsa mācīta saimniece. Pērngales dzirnavnieks, kur viņa to visu rauj? Kāds jods Līnu dienastā ņems!»
Asnītis nezināja uz Putniņienes jautājumu ko atbildēt. Algas lietu viņš nekad vēl nebija pārdomājis.
Viešņa manīja, ka radinieks dzīves gudrībās vē1 ir nepraša, un tādēļ steidzās nākt viņam palīgā.
«Tas nu gan ir vienalga,» viņa sacīja cieti, «bez četriem rubļiem mēnesi mana māsa nenāks, tur nav ko domāt.»
«Četri rubļi mēnesī!» Asnītis tikko uz augšu nepalēcās. «Tas jau ir četri - desmit - un astoņi rubļi gadā?»
Putniņiene sāka smieties.
«Tā jau gan būs,» viņa sacīja viegli, «bet ko tur lai dara? Cilvēki tagad dārgi, īpaši mācīti. Četri rubļi mēnesī vēl nav liela alga, mācītas saimnieces ņem pa 60 līdz pusotra simta rubļu gadā... kā tad! Bet es jau negribu tevi pierunāt, - vari dabūt lētāku, meklē lētāku.»
Nabaga Asnītis, nabaga zēns! Kur lai viņš atrod vēl otru tādu Linu: radinieci, mācītu, 40 gadus vecu un tikai par 48 rubļiem gadā? Pats dievs par viņu gādā.
Un puisis kasīja ilgi ilgi pakausi, līdz beigās sacīja:
«Lai notiek!»
«Radu būšana!»