JĀNIS PURAPUĶE

Spieķis un divi suņi

III

Taisni dienu pēc jaungada Lina Kubiks atceļoja no Valdekas uz Virgu un tūdaļ uzņēma Asnīša saimniecības vadību.
Viņa bija braša sieviete sarkaniem vaigiem, tuklām rokām un .rupju balsi. Likās, ka 40 gadu priekš viņas vecuma būtu par daudz; šim vecumam viņa bija par svaigu. Viņu pat varētu dēvēt par skaistuli, ja ģīmī nebūtu slēpies kaut kas nepatīkams, atstumjošs. Vai tas bija kāds nekārtīgs vaibsts, nemierīgie skati jeb tikai nesimpātija, kura daudzreiz ceļas, cilvēku pirmo reizi sastopot, bet vēlāk pāriet, - tas nebij nosakāms. Tomēr likās, ka šinī ģīmī būtu rakstītas noziedzīgas kaislības un izdarīti noziegumi.
Asnītis saņēma jauno saimnieci nokaunējies un nedroši, bet viņa ar reizi uzstājās tā, kā kad te būtu jau 100 gadus rīkojusies. Vispirms viņa nopietni apskatīja pašu saimnieku, palocīja apmierināta galvu, tad ķērās pie saimniecības piederumu revīzijas un nokārtošanas. Cukuru, kafiju, risu, tēju un citus bodes iepirkumus viņa pievietoja savā līdzatvestajā skapī, rūpīgi aizslēdza to un atslēgu noglabāja kabatā. Tad nāca ķēķa lietas. Tās salika plauktos vai nokāra gar sienu. Kur bija vajadzīgs, iedzina naglu. Un beigās plītī sprēgāja jautra uguntiņa.
Stundu vēlāk jau Asnīša priekšā kūpēja smaržīga kafija.
Nabaga zēnam aiz laimības vai sirds pa muti kāpa laukā. Lūk, ko nozīmē paša saimniecība! Ēd - kad gribi, ēd - kā gribi: viss tavs. Nav tev jāskatās pa logu un jāskaita pātari: «Vai drīz nesīs, vai drīz nesis, vai drīz nesīs?» Paver tik ķēķa durvis: «Tūliņ, tūliņ!» Lai simtu paldies Putniņienei!
«Kā pie pirmās dienas saimniecības uzsākšanas vajadzētu arī pacienāt otra gala ļaudis,» Lina izskaidroja, kad Asnītis bij paēdis un nogrimis tanī saldajā stāvoklī, kurš iesākas ar vēderā uzņemtās barības sagremošanu. «Tas tā pieklājas.»
«Manis dēļ...» Asnītis nostiepa gari.
«Došu tiem kafiju, baltmaize no manas puses - mēs jau abi jauni iesācēji.»
«Taisnība, taisnība...»
Uzsāka Asnītis jaunu dzīvi, atsvešinājās vēl vairāk no citiem muižās ļaudīm. Aitas un viņa saimniecība... vai tā nebija viņa miera un laimes valstība? Vai ar to nepietika? Un kas varēja būt vēl jaukāks par apzinu, ka darbam bija jaukas sekmes? Vilnaiņie kustonīši to apliecināja ar priecīgu brēkšanu un uzticīgu padevību.
Turpretī Līna bija citādās domās. Viņa atzina, ka bez ārpasaules nav nekāda laime nodibināma, un tāpēc centās uzturēt jo dzīvu satiksmi ar visu muižu. Šim nolūkam viņai visas kabatas bij piebāztas āboliem, baltmaizi, konfektēm un cukuru. Minētās mantas tai piegādāja moderniece, kura gandrīz katru dienu veda pienu uz netālo lauku pilsētiņu un blakām tam apgādāja visus Asnīša saimniecības iepirkumus. Kad nu pie tam vēl Līnai bij čakla un asa mēle, tad viņa drīz vien bij visgarām labprāt ieredzēta viešņa.
Bet Asnītis šad un tad taustīja maku un kasīja domīgi pakausi.
«Tas arvien tā no sākuma... vēlāki pāries,» Līna mierināja.
«Vēlāki pāries,» Asnītis atbalsoja, bet radu būšana tam negribēja tomēr lāgā patikt.

Pienāca vasara.
Aitas sāka laist ganos. Bij tad Virgas ļaudīm ko pabrīnoties. Citi gani gāja aiz aitām un rokā vicināja garu rīksti, Asnītis gāja aitu baram pa priekšu un rokas bija sabāzis bikšu kabatās. Aitas tam tecēja cieši pakaļ un ganībās ganījās riņķi apkārt.
«Tīrais aitu ķēniņš!» kāds no muižas ļaudīm asprātīgi uzķēra un radīja Asnīšam paliekamu palamu.
«Aitu ķēniņš! Lūk, kur iet aitu ķēniņš... tas jau bij aitu ķēniņš... vai nu aitu ķēniņš nezināms?» sarunās tas bij viegli un patīkami.
Bet nu palamām ir tā ļaunā puse, ka tās arvien mazina cilvēka cienību, cik patiesīgas un nozīmīgas viņas arī nebūtu. Viņās bieži vien slēpjas ironija, izsmiekls un nicināšana.
Palama «aitu ķēniņš» izdzēsa Asnīti, tā sakot, no prātīgu radījumu šķiras. Aitu ķēniņš, nujā, tas ir tas cilvēciņš, kurš nav nopietna vārda cienīgs. Un piepēži aitnieks bija tapis Virgas muižas ļaužu starpā par nulli. Ja lielkunga labprātība to nesargātu, viņš jau būtu sen izmests aiz muižas vārtiem kā noplīsušas tupeles. Jo vairāk vēl, ka viņa vietai bij radušies jauni kārotāji.
Muižas vagaram jeb «stārastam» bij māsasdēls, zeņķis ap 23 gadiem. Tas bija iekarsies kukņas meitā Mariņā un par vari gribēja precēties. Galvenajā priekšmetā skuķam nebija nekas pretī, it īpaši no pagājušiem ziemas svētkiem, bet viņš prasīja stingri un noteikti, lai brūtgans pa priekšu iegādājas pieklājīgu vietu. Un kāda tad tā lai būtu? Tāda kā aitniekam.
«Hm! Hm!» vagars grozīja svārku pogu, un zeņķis solījās vai rit pat vēl nogalināties. Jā, jā - 23 gadi, tas nav par joku! Diemžēl, palīdzēt te bij grūti.
Vieta, - tāda kā Asnīšam - muižā bij tikai viena un tā pati ieņemta. Kā lai te iztiek? Vienīgais padoms - aizgādāt Asnīti projām. Muižā viņš tā kā tā nekādu lomu nespēlēja, draugu tam nebija, aizstāvju arī ne, - vai tad tas būtu tik grūti? Bez tam aitnieka saimniece bij beidzamā laikā visu muižu sarīdījusi gubā. Ļaudis rējās un kodās kā suņi. Vai tas nevarēja noderēt par drošu gāžamo celmu?
«Hm! Hm! Jāpārdomā, jāpārdomā...»
«Ko tur tik daudz domāt,» Mariņa pamācīja vagari strupi. «Lieta gluži vienkārša: jums Asnītis jāsūdz.»
«Bet lielkungs viņu aizstāv,» vagaris ieminējās apdomīgi.
«Aizstāv - zināms... kamēr neviens to nesūdz. Bet lai baronam nāk ausis, ka puisis ar savu saimnieci dzīvo aizliegtā sakarā, lai...»
«Labi gan, bet kas to pierādīs?»
«Kādu tur pierādījumu! Abi dzīvo šķirti no citiem ļaudīm, gultas tikpat kā vienā istabā, Asnītis uz citiem sieviešiem ne acu nemet...»
«Viss tas neko nenozīmē, jo viņi esot tuvi radi.»
Mariņa paraustīja plecus.
«Radi,» viņa smējās nozīmīgi, «tādi radi mēs visi esam. To nekaunīgā sieviete man pati izpļāpāja, ka viņai ar Asnīti neesot ne mazākās radniecības.»
«Bet kas to pierādīs?»
«Kam tad tas jāpierāda? Lai Asnītis pats pierāda savu radniecību.»
«Hm! Hm!»
«Mariņas padoms ir labs,» sulainis domāja no savas puses, «un jums, vagar, to vajadzētu tikai izvest galā. Tas būtu joki, ja aitu ķēniņu nevarētu nogāzt no troņa.»
«Jums vienkārši jāiet pie lielkunga,» muižas madāma mācīja, «un jāsaka tā: «Cienīgs, žēlīgs lielkungs! Nav vairs iespējams ļaudis rīkot un savaldīt. Visā muižā rūgst uz dumpi. Ļaudis tiek sakūdīti un sarīdīti no Asnīša saimnieces Līnas Kubik. Bet, tā kā aitnieks ar šo sievieti dzīvo aizliegtā sakarā, tad jādomā, ka īstais kūdītājs būs pats aitnieks. Lūdzu, lielkungs, palīdzību un žēlastību.»»
«Ai, cik jauki!» Mariņa gavilēja.
Bet vagaris kratīja galvu.
«Viss jau būtu labi, tik - vai tas ko līdzēs?» viņš prātoja rāmi. «Vai nebūtu labāki, kad sulainis, muižas madāma vai tu pati, Mariņ, šos vārdus iegādātu lielkunga ausis? Diezin kā ar tiešu sūdzību izdodas, jo, lietu labi apskatot, nav ne mazāko pierādījumu.»
«Blēņas!» sulainis iesaucās sparīgi. «Ja katrai nelietībai meklēs likumīgus pierādījumus, tad jau nekad galā netiks un godīgam cilvēkam vairs nebūs nekādas padzīves. Es no savas puses neuzņemos iemaisīties Asnīša būšanā un, ja es to darītu, tad tikai lietu samaitātu.»
Tāpat domāja muižas madāma un Mariņa no sevis. Taisnība, varētu varbūt caur jumpravām sūdzību pienest lielmātei, bet ko tas līdzētu? Lielmāte sargājas lielkungam kaut kādas sūdzības priekšā celt. Reizi viņa bij to mēģinājusi un pēc tam dabūjusi krampjus.
«Lai nu, lai,» vagaris negribēja no savām domām atlaisties. «Taču, kad sūdzība nāktu no jūsu puses, tai būtu daudz lielāks svars.»
Sulainis smējās.
«Manis dēļ lai Asnītis dzīvo savā vietā tūkstoš un vienu gadu, viņš sacīja jautri. «Kas man par daļu gar jūsu strīdiem un nodomiem? Kad es tomēr jums piebiedrojos ar savu padomu, tad tikai Mariņas dēļ. Gribas, lūk, man kāzu. Skuķi, tu taču mani lūgsi kāzās?» Sulainis pagriezās pret Mariņu un pavalbīja viltīgi acis.
«Nu, ko tad,» vagaris grūti nopūtās, «būs jau man tad priekš jaunajiem pirksti jābāž uguni. Lai jods parauj! Ja neizdodas, tad arī tikpat kā valgs kaklā.»
«Tik traki, kas zin, arī gan nebūs. Vai tad jau nu barons tiešām būs Asnīti tā iemīlējis, ka pat nepanesamāko sūdzību par viņu atstās neievērotu? Tikai laiku vajaga izraudzīt, kad viņš pie laba prāta.»
«Kā to lai zinu?»
«Tur jums gribu labprāt izpalīdzēt šodien, par piemēru, nekas nav iesākams. Tik niknu kā šodien es lielkungu redzu pirmo reizi.»
«Kas tad viņu sakaitinājis?»
«Kas? Pats lielākais sirdsdraugs, vecais Aizdzires mācītājs. Jūs jau zināt, ka vecis nav no sava pīpīša šķirams. Bet mūsējais pat papirosa dūmus nepanes, kur tad nu vēl pīpīša. Tomēr, lai vecajam mācītājam nebūtu jāmokās ar pīpēšanas kārumu, kad tas te atbrauc viesoties, viņam ir apgādāti sevišķi dārgi cigāri, kurus lielskungs arvien steidzas piedāvāt, tikko veča roka pa paradumam ķer kabatā pēc pīpīša. Diezin kā šodien cigāri bij piemirsušies, un mācītājs bij it omulīgi izvilcis savu ļuļķīti, izgrabinājis no tā ar lielkunga nazi sodrējus, iebāzis tad jaunu labāku un aizkūpinājis... Var gan iedomāties lielkunga negantību, bet viņš bij viesa klātbūšanā savaldījies, bijis pat līdz beigām ļoti laipns. Tur pretī tikko mācītājs bija pa durvīm laukā, tad iesākās arī trakošana. Barons nebij vairs pazīstams. Pats zili sarkans, mati kājās saslējušies, tā viņš spļāva logu rūtēs un dūra mācītājam ar pirkstu pakaļ. Galda lietas un nazis, pie kura vecītis bij piedūries, tāpat krēsls, uz kura viņš bij sēdējis, tika izsviesti pa logu laukā!»
Muižas madāma, vagaris un Mariņa smējās. Bet tad visi vienojās, ka sulainis dos vagaram ziņu, kad izdevīgākais brīdis būtu atnācis.

Bij īsti jauks laiks. Saule spīdēja spodri, vēja nebij, un gaiss bij spirdzinoši silts. Nakts lietutiņš bij nomazgājis putekļus no zāles, koku lapām un puķītēm. Tagad viss mirdzēja atjaunotā greznumā, un balzamiskā smarža izplūda pa zemes virsu.
Lielskungs atvēra logu un ieelpoja smaržīgo gaisu. Laiks bija viņam pa prātam. Tas vilināja uz pastaigāšanos. Viņš uzlika galvā cepuri ar platām malām, paņēma spieķi un devās klajumā.
Pils rīta pusē bija vecs parks. Te auga resnas, nosūnojušas liepas un slaiki, ķervelainu mizu bērzi. Celiņi bij ar zāli aizauguši. Pa viņiem reti kāds pastaigājās. Lielskungs, likās, parku nemīļoja. Bet šodien viņš tam izgāja cauri un brīnījās, ka te mājoja tik lieliska nolaidība. Tas viņu saīdzināja. Steidzīgiem soļiem viņš atstāja parku un nogriezās uz rudzu lauku.
Rudzu lauks izpletās viņa priekšā kā jūra. Mazi vilnīši līgojās pa tikko izplaukušām vārpiņām un trekni zaļoksnajām lapām. Bij patīkams skats. Reizēm pār zaļo jūru pārlaidās aizkusis silis, uztrauktā žagata vai kūtrā vārna.
Lielskungs uzmeklēja nelielu ežiņu un gāja pa to laukam šķērsu pāri. Otrā malā bij redzama jauna bērzu atauga. No tālienes tā izskatījās kā teiksmaina saliņa. Turpu bij lielkunga ceļa gals. Tur viņš gribēja drusku atpūsties, noklausīties pelēko strazdu čākstēšanā un ieelpot jauno bērzu smaržu. Viņš nebij vairs no sava mērķa tālu, kad piepēži kāja aizmetās aiz kāda cintiņa, un augstais kungs paklupa. Hu, kāda nelietība! Dusmas kā dedzinošas liesmas izšāvās caur lielkunga miesu, un nevaldāmā trakumā viņš sāka cintiņu mīdīt kājām un sist ar savu spieķi. Tikai tad, kad sāka jau elpas aptrūkt, viņš meta mieru un elsdams pūzdams izvilkās ataugas malā. Bet vai tam, kurš tagad gadītos kungam ceļā!
Atradis kādu bērza celmu, barons nosēdās, noņēma cepuri un sāka noslaucīt rupjās sviedru lāses no pieres, bet piepēži pacēla galvu un uzklausījās. Viņa ausis aizsniedza savāda runa. Likās, ka kāds sacītu sprediķi.
«...un to es jums saku, bērni,» runātājs teica, «zādzība ir ļaunākais netikums pasaulē! Tikai nedomājat, ka tā vien ir zādzība, kad jūs slepeni sava tuvākā mantu piesavināties, - nepieviļaties, es jums saku! Arī tā ir zādzība, kad jūs pie sava kunga mantas skādi darat. Tā, piemēram, mana saimniece Līna mani apzog, tīšā prātā izšķērzdama manu īpašumu, slinkodama, laiku pavadīdama mēļu kulšanā un ļaužu rīdīšanā, dieva sods pār viņu! -bet Marlita ir apzagusi savu kungu, slepeni iemanīdamās auzu laukā. Redzat, te stāv zagle Marlita! Kā kaunīgi viņa nokārusi galvu, kā viņa trīc pie visām miesām: grēks sāk parādīt savu spēku. Kauns, tūkstoškārtīgs kauns viņai! Kā māte savu miesīgu bērnu, tā es Marlitu esmu kopis, barojis un audzinājis, un nu viņa man liek piedzīvot tādus sirdsēstus. Kauns un vēlreiz kauns! No šās dienas viņa vairs nav mana mīlule, viņa vairs nenesis sarkano lentīti, nedabūs maizi!...»
Barons piecēlās no celma un ātriem soļiem devās uz to pusi, no kurienes savādā runa nāca. Viņa acīm parādījās neredzēts skats. Kupla kārklu krūma paēnā bij nostājies Asnītis un viņa priekšā sapulcējies viss ganāms pulks. Aitas bija pacēlušas galvas un likās uzmanīgi klausāmies. Patlaban runātājs noliecās pie skaista jēra un noraisīja tam sarkanu lentīti no kakla.
«Tā!» Asnītis sacīja bēdīgi. «Tas tev par sodu. Un tagad atstāsim šo nozieguma un kauna vietu.»
Gans uzšmūkšķināja, un aitas gāja tam padevīgi pakaļ. Lielkunga dusmas bija izgaisušas. Maigas, bērnišķīgi līksmas un mīlestības pilnas jūtas pārņēma tā sirdi. Neviļus viņam iekārojās kādu iepriecināt, un viņš steidzās atpakaļ uz pili.
Pils dienvidus pusē bij sakņu, ogu un augļu koku dārzs ar koku skolu un siltumnīcu. Še visbiežāk varēja sastapt dārznieku, un sulainis te labprāt nopļāpāja savu brīvlaiku, pie kam arī izpīpēja pa papirosam vai cigāram.
Šodien sulaiņam bij laimējies piesavināties sauju no mācītāja cigāriem, un tādēļ viņam degtin dega aizskriet līdz augļu dārzam. Tur bij droši; lielskungs tur iekūlās ja daudz par gadu reizi, un tātad tur varētu bez bažām izmēģināt cigāru garšu. Bet, kamēr lielskungs bij pili, aiziet nekur nevarēja, jo katru acumirkli varēja atskanēt zvans, kas aicināja sulaini uz augšu.
Tagad nu dārznieks ar sulaini sēdēja aiz siltumnīcas gala, pīpēja smaržīgos cigārus un pārrunāja vagara nodomu.
Arī dārznieks bij tanīs domās, ka vagaram izdosies Asnīti gāzt.
Abi draugi bij tik dziļi nogrimuši interesantā sarunā, ka nebūt nemanīja lielkunga tuvošanos, kurš šurpu bij atviļināts ar dārgo cigāru dūmu smaršu. Vispirms bargo kungu pārsteidza tas, ka kāds bij iedrošinājies viņa muižā pīpēt, bet vēl vairāk, - kurš no viņa ļaudīm pīpēja tik dārgus cigārus, ka visa muiža smaršoja?
«Bet tiem jau vajaga būt vareni dārgiem cigāriem, ko jūs te, mīļie, pīpējat?» piepēži pīpmaņiem aiz muguras atskanēja lielkunga balss.
Sulainis uzsprāga kājās bāls kā nāve un trīcēja pie visām miesām. Cigāra gals izšļuka zemē. Dārznieks savējo paslēpa svārku kabatā.
«Jūsu cigāri taču ir ļoti dārgi, vai ne?» barons atkārtoja jautājumu un laipni smaidīja.
Ne sulainis, ne dārznieks nesacīja ne vārda.
Lielskungs tomēr viņus bij sapratis.
«Šodien taču ir smuks laiks, vai ne?» viņš turpināja, labsirdīgi smīnēdams. «Un jums gribētos savus cigārus izpīpēt līdz galam? Lūk, dārzniekam jau kabata deg.»
Dārznieks saķēra kabatu. Pacēlās kupls dūmu mākonis.
Lielkunga ģīmis saviebās. Ātri viņš ķēra vestes kabatā un izrāva naudas gabalu.
«Te jums rubulis, ņemat no kučiera zirgus un brauciet uz krogu izpīpēt savus cigārus. Še, muižā, lai tas vairs nenotiktu. Līdz pulksten pieciem esat brīvi.»
Lielskungs ātri apgriezās un gāja projām, nemaz nenogaidījis pārsteigto ļautiņu pateicības pierādījumus.
«Uī - kā nobijos!» sulainis gari nopūtās. «Domāju... nupat būs gals.»
«Es tad ne mazāk,» dārznieks pasteidzās izskaidrot. «Vai pats jods mani mācīja cigāru svārkos iegrūst, - lūk, visi sāni izdeguši.»
«Brīnišķīgi tikai, ka mēs tā tikām cauri. Šurpu nākot, lielkungam vajag būt bijušam pie ļoti laba prāta.»
«Kas zin, tagad būtu arī vagaram laiks?»
«Tas taisnība, steigšos viņu paziņot.»
«Un kā tad paliek ar krogu?»
«Brauksim; sataisies tik un pasaki kučieram, lai aizjūdz zirgu. Būšu tūdaļ atpakaļ.»
Vagari sulainis sastapa patlaban pie pils.
«Nāc, ir laiks!» viņš tam uzsauca steidzīgi.
Vagaris nopurinājās, sastumdīja cepuri un pārbrauca ar roku pār ģīmi, it kā gribētu tur nopurināt putekļus.
Sulainis nebij vīlies. Lielskungs saņēma vagari ļoti laipni.
«Nu, mīļais?» viņš jautāja jautri un uzsita vagaram uz pleca.
Vagaris uzelpoja vieglāki un nobučoja kunga roku, tad stostīdamies uzsāka no galvas iekaltos vārdus:
«Cienīgs žēlīgais lielskungs! Nav vairs iespējams ļaudis rīkot un savaldīt. Visā muižā rūgst uz dumpi...»
«Dumpi? Dumpi, tu saki?» Lielkunga acis sāka šaudīt zibeņus. «Kas par dumpi? Kas dumpojas?»
«Ļaudis tiek sakūdīti un sarīdīti no Asnīša saimnieces Līnas Kubik,» vagaris skaitīja savus pātarus tālāk un piemiedza acis, lai labāki varētu atcerēties, «bet, tā kā aitnieks ar šo sievieti dzīvo aizliegtā sakarā, tad...»
«Kas dzīvo aizliegtā sakarā?» atskanēja lielkunga dusmu sauciens, un vagaris nodrebēja.
«Asnītis... Asnītis...» viņš tikko dvesa.
«Ārā! Ārā, diedelniek!» lielskungs brēca kā ārprātā. «Ārā, es tev saku! Ka tu šodien vēl būtu ar visām grabažām ārā no muižas robežām! Ārā! Muižkungs izmaksās algu!»
Vagaris nokrita ceļos un saslēja rokas. Bet barons sagrāba to pie apkakles un izgrūda pa durvīm. Tad viņš zvanīja pēc sulaiņa.
Sulainis bij glūnējis un bij uz pēdām klāt.
«Ej saki muižkungam,» lielskungs elsa, «lai vagaram izmaksā algu un vēl šodien aizgādā no muižas projām. Ka es to nelieti vairs acis neredzētu!»
Sulainis palocījās un steidzās izpildīt dabūto pavēli. Apakšā trepju galā viņu sagaidīja vagaris.
«Lūk, ko jūs man izgādājāt,» sodītais vaimanāja.
«Turi muti, muļķi!» sulainis tam uzbrēca pikti. «Un taisies, ka drīzāki tieci no muižas projām.»
Šis gadījums padarīja Asnīti uz visiem laikiem par neaizskaramu, bet Līnu veda pie prāta. Apķērīgā sieviete noprata, ka viņas liktenis bij karājies mata galā, un tādēļ apņēmās savu sakaru ar muižas ļaudīm pārtraukt, bet tā vietā nodoties naudas krāšanai. Bij tikai vēl jāizgudro, kā vissekmīgāk šis nolūks sasniedzams. Bet, kad jau viņa ko sāka gudrot, tad tas bij jau tikpat kā izgudrots.
Nieka lieta!

Kad pirmo reizi dzirdam cīruli dziedam, tad sirdi pārņem prieka jūsmas: lūk, pavasaris klāt! Drīz izplauks kokiem lapiņas, puķītes atvērs ziedu galviņas, lakstīgala pogos ziediem baltajā ievājā, stārks noskalos sarkanos zābakus strautiņa malā, bezdelīga vidžinās jumta paspārnē... mēs ieelpojam pilniem malkiem sapņu pilno pavasari.
Laiks mainās. Brīžiem pūš ledains ziemeļa vējš, brīžiem paspīd silta saulīte. No debesīm nāk lietus, sniegs un krusa... mēs vēl gaidām pavasari.
Jau atveras ziedu biķerīši, koki un krūmi top zaļi, stārks parkšķina vecā bērza galotnē, jau vakariem pogo lakstīgala, kaut gan tā nedroši un kaunīgi, bet laiks ir arvienu vēss... mēs gaidām pavasari.
Pirmie ziediņi nobirst; baltās ievas un zilās cerīnes pieņem savu darbdienas izskatu; cielaviņa patiltē jau ietaisījusi ligzdu; lakstīgala paliek domīgāka, tad apklust... un piepēži ceļmalā uz ežiņas parādās sarkana zemene... Zemene? Kur tā te cēlusies? Vai tad jau?... Jā! Jā! Lūk, otrā, trešā, ceturtā, - pavasaris ir projām! Jau projām, kad mēs no tā neko vēl neesam baudījuši? Projām, projām!...
Un mūsu jaunība?
Mēs gaidām to ar ilgošanos, - dzejojam, sērojamies, sajūtam sirdi neizsakāmu nemieru, ceļam paradīzi vientuļās salās un - un topam veci. Vai tad mēs vairs neesam jauni? Mēs redzam ceļmalā sarkano zemeni, liecamies pēc tās un brīnāmies! Mugura stīva, kājas un rokas dreb...
Asnītis redzēja pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, bet redzēja kā kādā burvju spogulī: te tie bija, te atkal nebija. Viss aizritēja tik ātri, ka viņš nebūtu pat pamanījis gadu maiņas, ja katra gada galā zināms saimniecības iztrūkums nebūtu pamācījis, ka nu atkal gads apkārt. Līna iztrūkumu pildīja no «savas algas» un katrā jaunā gadā pasacīja aitniekam, par cik viņa parāds pie tās pacēlies.
Šogad Līna ziņoja, ka Asnītis tai palicis parādā jau apaļus simts rubļus.
«Simtu rubļus?» aitnieks iesaucās izmisis un steidzīgi sāka šķirstīt savu aitu grāmatu, it kā tanī būtu atrodama glābšana.
Nejauši viņa acis uzķēra Marlitas vārdu.
«Marlita.
Atnesusies no Anlīzes pašā ziemas svētku vakarā 1862. g.
Jāpārdod 1872. g. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -»
1872, gadā Marlita jāpārdod? Jau šogad? Vai tas var būt, ka jau 10 gadi patecējuši no tā laika, kamēr viņš mazo jēriņu, svārkos ietītu, no kūts iznesis? Desmit gadu! Kas viss pa šo laiku nebūs Valdekā noticis? Kā klājas Latiņai, Ingam, Putniņiem?... Vai Latiņa ar Ingu būs saprecējušies? Kad Putniņi nāks ar aizņemtajiem 30 rubļiem? Desmit gadu laikā reizi tiem taču būs paaudzis.
Aitnieks domāja un kasīja pakausi. Piepēži tam iekārojās pabūt Valdekā, vēl redzēt garos lopu laidarus, liepu gatves, dzelteni krāsotās klētis ar trim stabiem priekšā, balto lielkunga pili ar pelēkajām trepēm, aitnieku, vagari, Latiņu...
Un, kad atkal pienāca ziemas svētki, tad Asnītis izlūdzās no lielkunga zirgu un atļauju nobraukt līdz Valdekai.
«Brauc, mīļais, brauc, tu tik ilgi nekur neesi bijis,» lielskungs atvēlēja laipni.
Ak, kā ātri pukstēja aitnieka sirds, kad tas pirmo ziemas svētku dienas rītā izbrauca pa Virgas vārtiem! Viņam šķita, ka tas būtu tapis jaunāks, vieglāks un dzīvības pilnāks. Līdzšinējā dzīve tam izlikās par tumšu cietumu, kurā tas diezin kādēļ tik ilgi smacis. Cik patīkami bij ieelpot spirgto ziemas gaisu, kā jauki mirdzēja sarma krūmāju un koku zaros! Pat noplukušās vārnas ķērkšana izklausījās šorīt daudz piemīlīgāka. Un mīkstais sniedziņš zem kamanu sliecēm tik jautri gurkstēja. Tikai - dievs to zin kā Valdekas iedzīvotāji nelūgto viesi uzņems? Kas zin, negribēs nemaz pazīt? Zināms, ģīmis jau gan viņam bij palicis tas pats vecais, bij arī tikpat gludi noskūts kā citkārt Valdekā, - Virgas lielskungs bārzdaiņus un ūsaiņus nemīļoja, - bet vai cilvēki bij tie paši vecie? Desmit gadu! Negribas nemaz ticēt...
Viss ceļš līdz Valdekai pagāja Asnīšam kā miegā, kā sapņos; bet, kad caur zaļo egļu starpu paspīdēja Valdekas baltā pils, viņš piepēži satrūkās. Jau klāt? Tik ātri? Brīnišķi! Kādēļ viņš bij šurpu braucis, ko te gribēja, ko meklēja? Kas tad viņš, Asnītis, šiem vagariem un aitniekiem bij par radu? It kā tiem trūktu viesu - īstenieku!
Asnītis sastumdīja cepuri uz galvas, nosēdās taisnāki kamanās, - viss neko nelīdzēja: nepatīkamās jūtas negribēja izzust, vēl vairāk, viņas pieņēmās ar katru soli, ko zirgs spēra uz priekšu. Un, kad beigās Virgas aitnieks sēja zirgu pie Valdekas aitnieka dārza sētas, tad nabaga cilvēkam pukstēja tik stipri sirds un bij tik nelaba dūša, it kā tas nupat vēl taisītos izdarīt kādu noziegumu.
Virgas aitnieki ieplēta pārsteigti acis, kad Asnītis iegāja viņu istabā. Bet tas nebij priecīgs pārsteigums, nē - likās, ka viņā būtu apslēpts jautājums: kāda indeve tad to te atpūtusi?
Un viesis to sajuta kā pelnītu pārmetumu.
«Labdien, kā klājas?» viņš sveicināja nedroši.
«Labdien, labdien!» Valdekas aitnieks atbildēja īgni. «Kas tādam nekait! Viņš var dauzīties pa malu malām, bet man, nabadziņam, savās sāpēs jākuļas pa gultu.»
Aitniecei bij viešņa. To viņa bij ievilkusi attālākajā istabas kaktā un jautri trieca. Abas sievietes tikai uz acumirkli apklusa, kad Asnītis bij ienācis istabā, tad dedzīgi turpināja pārtraukto sarunu.
«Kad viņa piķi noslīktu!» pats lādēja sievu. «Es te varu sakalst, noslāpt vai citādi kā nonīkt, viņa tev neliekas ne zinot. Apraudāms mūžs!»
Asnītis te bij lieks. To viņš sajuta un, drusku parunājies, drusku nokāsējies, drebēdams aiz kauna, manījās tikt projām. Neviens to neatturēja.
Vagariem bija sabraukuši paši mīļākie viesi: meita ar vīru un bērniem. Priekiem nebija gala. Tika cepts, vārīts, pļāpāts un dzīrots. Pats vagaris ar znotu sēdēja pie šņaba pudeles un sprieda par lielkunga sīkstulību. Saruna nebij priekš svešām ausim. Tādēļ Asnīša ierašanās visus nepatīkami uztrauca.
Tomēr vagaris gribēja izrādīties par laipnu namatēvu, aicināja nelūgto viesi pie galda, nosēdināja un piedāvāja šņabi. Diemžēl, sarunas vairs negribēja veikties, iestājās nelāgs klusums.
Asnītis manīja, ka tam no kauna un uzbudinājuma ausis tvīkst, un domāja, ka tikai ātrāki no Valdekas tikt projām.
Izdzēris otru šņabi, vienīgi, lai daudzmaz remdētu nepatīkamās jūtas un errastības, pavirši apjautājies par vagaru klāšanos, viņš strauji piecēlās.
«Paldies, vagartēvs, par šņabi, labs bij gan, bet man jāsteidzas.»
«Uz kurieni tad?» vagaris likās neticam. «Nu, paciemojies, pastāsti, kā pie jums iet.»
«Kas nu pie mums, - dzīvojam tāpat kā še,» Asnītis atbildēja nemierīgi un sniedza visapkārt roku.
«Ardievu!»
«Tik ātri?» vagariene gribēja rāties, bet viņas balsī bij skaidri dzirdams pamudinājums: ej vien, ej vien, lai dievs tev palīdz!
Aiz vagaru istabas durvīm Asnītis uzvilka cepuri dziļāki uz acīm un, neskatīdamies ne pa labo, ne pa kreiso, taisījās jo drīzāki tikai savās kamanās. Bet piepēži viņu kāds uzrunāja:
«Parau, vai tas nav Virgas aitnieks?»
Asnītis atskatījās.
Netālu no viņa stāvēja kaulaina sieviete ar ūdens nēšiem uz pleciem.
«Nu, kas tad ir, laikam vairs nepazīs?» sieviete jautāja no jauna un rupji smējās.
«Late? Vai patiesi?» Asnītis iesaucās izbijies.
«Jā, redz, kā gadi cilvēkus pārvērš! Tagad, es domāju, tu mani vairs neiemīlētos?»
Asnītis nosarka. Viņš neattapās, ko atbildēt. Vai daiļā Latiņa patiesi varēja tā pārvērsties? Latiņa un šī, gandrīz riebīgā sieviete! Kāda starpība!
«Tad patiesi Zodiņu Late?» Asnītis arvienu vēl brīnījās un šaubījās.
«Nevis Zodiņu Late, bet Reiziņu Late.»
«Reiziņu Late?»
«Nu paskat, vai tad vēl nezini, ka esmu Ingas sieva? Es domāju, ka tā spindzele tur,» Late rādīja ar pirkstu pār plecu uz vagaru dzīvokli, «būs tev pilnas ausis piedējusi. Viņai nav lielāka prieka kā par manu nelaimi runāt.»
«Nelaimi?»
«Kad tevi neziņā!» Late sirdīgi nospļāvās. «Vai tad vēl pirmo reizi dzirdi, ka ar Ingu kopā nedzīvojam?»
«Un ko tad tu dari?»
«Kopju lopus pa vecam - lai paldievs lielkungam, kas pieņēma, - un audzinu bērnus. Man trīs puikas aug sprogainām galvām un melnām mutēm kā muršķi.»
Asnītis pasmīnēja.
«Bet tu taču teici, ka ar vīru kopā nedzīvojot?»
«Paskaties vien, kāds tu ar jau gudrinieks ticis,» Late smējās un mirkšķināja blēdīgi acis, «nebūtu domājusi. Bet - ir tiesa, ar vīru kopā nedzīvoju. Kas lai arī pie tāda dzērāja izturētu?»
No mājas iekšpuses atskanēja negants troksnis un kliegšana.
«Jāiet!» Late sacīja ātri. «Manējie plūcas.»
Žigli viņa iesteidzās namā.
Bet Asnītis atstāja muižu un brauca taisni uz Cūciņām apmeklēt savus radiniekus Putniņus. Tur viņš cerēja vismaz dabūt paēst pats un pabarot zirgu. Diemžēl, vīrs bija gaužām vīlies.
Kā jau palaikam uz augstiem svētkiem, Putniņš bij galīgi piedzēries un trakoja. Istabā gan bez vienas platas gultas, veca galda un bieza koka soliņa nebij nekas redzams, tomēr nelaimīgais atrada savām dusmām mērķi. Viņš sagrāba soliņu aiz kājām un meta to pret galdu.
Putniņiene bij novākusi divas skrandainas meitenes kaktā un pati aizstājusies tām priekšā. Pie tam viņas acis mirdzēja tik ļauni glūnoši kā plēsīgam zvēram.
Asnītis ar reizi nojēdza, ka šeit viņam nebūs ciema, un tamdēļ gribēja tikpat klusi atstāt radinieku istabu, kā bij ienācis, bet vēl laikā tika no Putniņa pamanīts.
«Ā! Ā!» dzērājs kliedza un mēģināja iespraust roku sānos. «Kas tad tas par zvēru?»
Viesa ģīmis pārvērtās.
«Zvērs?» viņš atkārtoja pikti, un ar reizi viss sakrājies īgnums draudēja izplūst pār lūpām. «Vai nu tuvais radenieks par zvēru palicis?»
«Radenieks... radenieks...» Putniņš stostījās un smējās, «tādu radenieku pilnas sētmales. Pa kuram gājienam tad esi radenieks, no melnā runča vai sarkanā Kranča? Eh - - eh radenieks! Tādu radenieku, kas brauc cilvēkus izēst eh - eh - un izdzert - eh, eh!...»
«Neesmu nekad jums par tādu radu uzbāzies, vai dzirdat, - nekad! Jūs bijāt tie, kas meklēja radniecību izdomāt, jūs, ne es! Bet tad jums vajadzēja naudas, un to jūs dabūjāt. Tagad es gribu savu naudu atpakaļ,» Asnītis elsoja aiz dusmām.
«Naudu... ha, ha, ha! Vai tas tēviņš ir traks? Kādu naudu?»
«Tos 30 rubļus, kurus jums Virgā aizdevu.»
«Ārā no istabas! Trīsdesmit rubļus - - lupata tāds! Kādu naudu?...» Putniņš liecās pēc koka soliņa.
Asnītis izmanījās pa durvīm.
Radu būšana!