JĀNIS PURAPUĶE

Spieķis un divi suņi

IV

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Uzsnieg pirmais sniedziņš, zeme top sirma: rudens klāt. Uznāk puteņi, saltums; sniegi nogulst kaudzēm un kārtām, zeme top balta: ziema klāt. Sāk spīdēt saulīte silti silti; sniegs nokūst, zeme top melna... zaļa... viņa atdzimst.
Iebirst cilvēkam matos sirmums: viņš ir vecs; apklāj sniega baltums viņa galvu: viņš ir pavisam vecs. Un šis sniegs nekad nenokūst, nekad neatnes pavasari...
Aiztecēja desmit gadu, vēl desmit, vēl un vēl... iebira Asnīšam matos rudens, tad ziema. Augums saliecās, galva sāka trīcēt...
Bet viņa ganāmais pulks bij vēl tikpat jauns un uzticīgs kā pirmos gados. Taisnība, no tiem lopiņiem, kurus Asnītis bij atradis, uz Virgu atnākot, jau sen sen nebij neviena dzīvajo starpā. Tagadējās aitas bij visas jaunas, jauniņas, bet viņas mīlēja savu ganu gandrīz vēl vairāk kā vecās. Kad gans nosēdās ganības malā uz cintiņa un gurdeni nokāra balto galvu, tad viņu allaž apstāja vesels bars sprogaino kustonīšu. Viņi tam pieglaudās, badīja ar saviem purniņiem un uzlūkoja tik paļāvīgi, žēli, it kā gribētu vaicāt: vai tev kas nesāp?
Un Asnītis glaudīja lopiņu platās pieres, smaidīja un runāja:
«Vienīgie... jūs esat mani vienīgie pasaulē! Vai jums būs arī manis žēl, kad reizi šķirsimies? Starp cilvēkiem gan nebūs tāda, kas manis atcerētos.»
Un tomēr bij arī kāds starp cilvēkiem, kas Asnīša nekad neaizmirsa. Tas bij Virgas lielskungs.
Arī pār lepno kungu bij gadi nākuši un gājuši; galva bij balta tapusi, miesas - slimīgas, bet garīgais cilvēks bij palicis jauns. Un jaunais negribēja locīties vecā priekšā, negribēja atzīt gadu iespaidus, miesas vārgulību. Kā daudz gadus atpakaļ, tā arī tagad lielskungs spēra solus droši, nesa galvu augsti. Grūtības, kas caur to cēlās, tika pieskaitītas slimībai.
Lai no slimības atkratītos, barons Bellendorfs sāka ārstēties. Ziemas pavadīja ārzemju siltākos novados un tikai pa vasaras mēnešiem atgriezās uz Virgu atpakaļ, bet iedomātā slimība tikās nemazināmies. Tas veco kungu uztrauca, un viņš palika divus gadus no vietas ārzemēs.
Muižā un apkārtnē sacēlās dažādas valodas. Vieni bij diezin kur izdabūjuši, ka lielskungs esot uz nāvi saslimis, otri - ka tam par kādu nekādu pārsteigšanos esot jānosēd divi gadi. Ticētāju radās tikpat vieniem, kā otriem, bet tanī ziņā visi bij vienprātīgi, ka lielskungs mājās vairs nepārnāks.
Tādēļ pārsteigums bij visgarām lielu lielais, kad pašā vēlā rudenī muižā pienāca telegrama, ka lielskungs brauc mājās.
Sāka tekalēt muižas ļaudis, tekalēja arī pagastēni. Visi bij it kā no miega pamodušies un ugunsgrēku pamanījuši. Cēla goda vārtus, pušķoja ceļu un gudroja saņemšanas runas. Paši neapzinādamies, kādēļ, ļautiņi bija sajūsmināti.
Un lielskungs pārbrauca - lepns un cienības pilns kā arvienu, tikai viņa ģīmi atspoguļojās nogurums, ciešanas.
«Daudz paldies, mīļie!» viņš atbildēja uz ļaužu apsveicināšanu un piemetināja tēvišķi laipnā balsī: «Bet uzliekat cepures galvā, tagad ir vēss.»
Taču viens no saņēmējiem nebij savu runu beidzis, un tādēļ citi kavējās galvas apsegt. To redzēdams, lielskungs pagriezās pret runātāju sevišķi:
«Es jau zinu, mīļais, ka jūs man labu vien vēlat, kā tad: labu vien, labu vien.»
Asnītis nebij apsveicinātāju starpā, viņš ganīja savas aitas.
Sulainis par to slepeni priecājās: «Tas vīram atraus lielkunga labvēlību.»
Bet notika gluži otrādi. Vakarā lielskungs apmeklēja Asnīti viņa dzīvokli.
Ieraudzījis lielkungu, labais vecītis gluži aizmirsās. Viņa acis parādījās asaru lāses un lūpas čukstēja:
«Paldievs dievam!»
Lielskungs sajuta, kas notiek uzticamā kalpa sirdī, un šīs jūtas to vairāk aizgrāba un iepriecināja nekā greznie goda vārti un skaistās runas. Gandrīz draudzīgi viņš aplika aitu ganam roku ap kaklu un sacīja:
«Mēs paliekam veci, mīļais, veci - kā tad!»
«Veci, jā. Kājas gurst, mugura stīva,» Asnītis atsaucās klusi.
«Zinu, zinu, tādēļ tev atvedu palīgus.» Lielskungs pagriezās uz durvju pusi. No otras istabas ienāca sulainis ar diviem tumši pelēkiem kuceniem.
«Lūk, būs tev palīgi,» lielskungs rādija uz kuceniem un smaidīja.
Asnītis metās skūpstīt roku, bet pēdējais to atturēja.
«Un kā tad klājās citādi?»
«Paldievs dievam, arvienu labi.»
«Lai dievs palīdz joprojām.»
Barons aizgāja, un aitnieks sāka izrādīt savu jūsmību kuceniem. Viņš tos paijāja; glaudīja, skūpstīja un baroja ar gaļu.
«Dod vien, dod suņiem gaļu,» vecā, mūžam ķildīgā Līna rūca kāsēdama un aizvilkdamās, «vēlāki nebūs pašam ko vēderā bāzt. Kam tādu, pagānu pavisam vajadzīgs? Tikai barošanai. Un tad vesels pāris, - kad tu izputētu! It kā jau viens nebūtu par daudz bijis.»
Diemžēl, šoreiz sparīgās sievietes pārmācība neatstāja uz miermīlīgo aitnieku ne mazākā iespaida. Vēl vairāk, taisni kā par spīti viņš pavēlēja vecenei kucenus padzirdīt ar pienu.
Suņus ar pienu? Kur tas dzirdēts!
Tāda izšķērdība!

Ļaudis brīnījās: Asnītis piepēži tapis jaunāks. Vadīdams aitas ganos, viņš atkal šmūkšķināja, svilpoja un klakšķināja kā daudz gadus atpakaļ.
Bet pāris stāvām ausim kucenu lēkāja tam apkārt, ķērās bikšu stilbos, rēja un smilkstēja.
«Palaidņi! Palaidņi!» aitnieks smējās.
Aitas turpretī likās sadrūvējušās un noskumušas. Viņas arvienu bailīgi paskatījās uz gana jaunajiem draugiem un katrā vietā grieza tiem steidzīgi ceļu. Reizēm pat izcēlās lielas jukas: savādie zvēri ķērās aitām vilnā!
Vecais avens, kā jau arvienu visa bara galva un vadonis, ilgi ilgi šaubījās, bet tad reizi noņēmās vairs ilgāki neciest suņu negantību. Kad jau pats gans negribēja avis aizstāvēt; tad tas bija jādara viņam, avenam ar kliņģerī sagrieztajiem ragiem.
Un reizi, kad Asnītis siltā piesaulītē bij aizsnaudies, avens uzsāka cīņu.
Viņš nikni ieblējās, sasita kājas pret zemi, nolieca galvu, laizījās un grieza zobus. Aitas bij saspiedušās bailīgi pūlīti un lūkojās uz niknās cīņas sākumu. Bet pretinieki neizrādīja ne mazāko kāri uz asins izliešanu vai nāvīgiem sitieniem, tīri vieglprātīgi viņi lēkāja ap godājamo veci un lūkoja tam ieķerties astē. Vai tā ir cīņa? Kurš ienaidnieks tad ķer aiz astes?
Joki vien!
Asnītis pamodās, lūkojās cīņā un smējās. Redzams, viņš neturēja lietu par nopietnu. To arī varēja slēgt no viņa runas, ko tas pēc cīņas visu priekšā sacīja:
«Mīlējaties viens otru,» viņš runāja aizkustinātā balsī, «šis ir visjaukākais likums pasaulē. Diemžēl, maz viņš tiek ievērots, vēl mazāk izpildīts. Cilvēki tur sevi par gudrākajiem radījumiem pasaulē un min šo likumu kājām. Viņiem tas izliekas par muļķību un garlaicīgām blēņām. Zobu pret zobu, aci pret aci, tas cilvēku likums. Stāstat tiem par tuvākā labiem darbiem, labiem tikumiem un labām īpašībām, - drīz Jums nebūs neviena klausītāja; bet stāstat tiem par tuvāko nelietībām, noziedzībām, ļaunumiem, nelaimēm... klausītāju bars augs augumā. Vanags uzbrūk mazai zīlītei, vilks - nevainīgam jēriņam, tā tam vajagot būt. Bet es jums saku, bērni, jums nebūs pie tiem ņemt priekšzīmi. Iekš tam guļ visa nelaime un visa ļaunuma sakne. Jūs, aitas, uzskatat suņus par saviem dzimtienaidniekiem un tā arī izturaties pret maniem mīļajiem kuceniem. Tā tas uz priekšu nedrīkst palikt. Mūsu starpā vajaga valdīt savstarpīgai uzticībai - Duksi, mierā! -un mīlestībai. Piksi! Vai tu rimsies?... Piksi, Piksi! Es redzu, ka tev āda niez.»
Vai aitas un suņi bij arī patiesi ņēmuši labā Asnīša vārdus pie sirds, kas to mums pateiks! Cilvēcīgs prāts un gudrība nespēj iespiesties noslēpumaino kustoņu jūtās. Taču turpmākā sadzīvē vairs nenotika nekādas saduršanās, nekādu pārpratumu starp vilnas nesējām un stāvaušiem.
Piksis ar Duksi pieauga, pieņēmās rātnībā, godprātībā, saprātībā un mīlestībā pret savu kungu. Uz aitām tie pamazām pieradinājās lūkoties gana acīm. Asnītis varēja mierīgu sirdi aizsnausties un varēja būt drošs, ka aitas neizklīdīs. Suņi tās sargāja un viņu tuvumā nepielaida nevienas dzīvas radības. Cik brīnišķīgi tas arī neizliktos, bet maz pa mazam cilvēks, suņi un aitas sakusa it kā vienā nešķiramā veselā.
Un taču viņiem vajadzēja šķirties!
Patecēja trīs gadi no lielkunga pārbraukšanas iz ārzemēm. Virgai uzbruka nebaltas stundiņas. Kādu dienu uz muižu atbrauca ārsts. Neviens tam nepiegrieza sevišķu vērību. Gadījās jau, ka dažreiz ārsti brauca pie lielkunga ar tā sauktajām «vizītēm». Bet, kad tas pats ārsts atbrauca otru, trešo reizi un beidzot ik dienas, tad ļaudis uztraucās. Daži pat noskrēja līdz sulaiņam un ņēmās to iztaujāt, kas augšā saslimis, bet sulainis nebij pie laba prāta. Viņš bij bāls, sakniebtām lūpām un ļoti nelaipns.
«Nav jūsu daļa par augšu rūpēties,» viņš uzbrēca ziņkārīgajiem, «rūpējaties paši par sevi un taisāties, ka tiekat pie darba!»
Ļaudis papurināja galvas un sāka čukstēt, ka augšā neesot «vairs labi». Te piepēži nāca miklas uzminējums: lielskungs nomiris!
Vēsts bij tik negaidīta, tik satricinoša un tik sāpīga, ka pirmā acumirklī tai neviens negribēja ticēt. Visi steidzās uz pili paši savām acīm par notikušo pārliecināties, bet pie līķa netika pielaisti. Lepnais kungs nebij vēlējies atklāt savu laicīgo nespēcību un miesas iznīcību, kamdēļ priekš miršanas bija cieši nokodinājis viņa līķi citādi neizstādīt, ka tikai cieši segtā zārkā.
Izpaudās atkal dažādas valodas. Citi gudroja, ka lielskungs neesot dabīgā nāvē miris, citi ka pavisam neesot miris, tikai kaut kur apslēpies. Zārks esot tukšs. Lai nu kā, bet līdzjūtība Virgas iedzīvotāju starpā parādījās gaišās liesmās. Ļaudis steidzās pie atraitnes lielmātes un lūdzās, lai tiem atļautu pie lielkunga zārka stāvēt goda sargos līdz tam laikam, kamēr zārks netiktu apbedīts.
Par tādu uzmanību lielmāte bij dziļi kustināta un labprāt deva lūgto atļauju.
Sargu starpā bij arī Asnītis. Viņam kopā ar vagari nācās sargāt pirmo nakti. Zārks bija uzstādīts lielajā zālē, tanī pašā, kurā Asnītis savā pirmajā Virgas ziemas svētku vakarā bij tapis tik bagātīgi apdāvināts ķēķa piederumiem. Ai, kā tagad vecīša žods drebēja un lūpas raustījās, kad viņš pārkāpa pār zāles slieksni, ieelpoja smago zaļumu smaršu un ieraudzīja sudrabaini pelēko alvas zārku starp palmēm, gumijas kokiem, puķēm un dažādiem zaļumiem. Vaska sveces sudraba lukturos izplatīja drūmu, dzeltenu gaismu... Te atdusējās tas, kura patvērumā tas bij garu un miera pilnu mūžu pavadījis. Salts, nejūtīgs zārks ieslēdza lepnu, bet jūsmīgu sirdi...
Asnīša acis apžiba, prāts sāka apmulst, galva it kā nošķīrās no rumpja... viņš ļodzījās.
«Saturaties, jūs apkritīsat!» vagars iesaucās un steidzās palīgā.
Vecītis sabruka pie sava aizstāvja zārka.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pienāca bēru diena.

Muižā sabrauca daudz augstu kungu, salasījās arī pagasta ļaudis. Kas vien bij spējīgs, bij atnācis parādīt «bargajam kungam» pēdējo godu, pasacīt pēdējās ardievas. Visi ceļi un laukumi ap Virgas pili bij ļaužu pilni.
Īsi pēc pusdienas lielkungi iznesa no pils smagu zārku. Uz trepēm to saņēma zemnieki, lai aiznestu uz netālo dzimtas kapliču. Virdzenieku pleci nekurnēja par zārka smagumu, bet viņu sirdis nospieda žēlabas un bažas. Bij taču zārkā dusētāja roka tik bieži viņu plecus paijājusi...
Pie kapa runāja, dziedāja un raudāja.
Klusi čīkstēdamas, aizvērās kapeņu durvis. Dzelzs un akmeņi uzņēmās glabāt un apsargāt nenozīmīgus, nederīgus trūdus. Ļaudis izklīda.
Ardievu!
Pamazām muižā iestājās parastā dzīves gaita. Gurdeni nokārtām galvām ļaudis ķērās pie savu uzdevumu izpildīšanas.
Muiža pārgāja jaunu lielkungu rokās. Paši tie pagaidām vēl dzīvoja citur, bet pārvaldībā jau izdarīja pārmaiņas. Vecais muižkungs tika atlaists, un tā vietu ieņēma jauns.
Jauno muižkungu sauca par Pumpīti. Viņš bija arī gados jauns, bet miesās spēcīgs un izglītībā vājš. Savas laicīgās zinības viņš bij pasmēlis vispirms «kreicskolas» zemākās klasēs, tad kādā muižā, kur tas bij mācījies zirgus kopt. Tagadējo vietu tas bij ieguvis caur labām ieteikšanām.
Gara dāvanās Pumpītis nebij bagāts, bet totiesu bagātāks instinktīvās dzīves gudrībās. No dabas gļēvs un bailīgs, ar vārdiem tas prata uzstāties par lauvu. Viņa augstākais dzīves mērķis bij miesīgi baudījumi un kroga dzīve. Mugura tam bij visai lokana un sirdsapziņa sastingusi. Viņš prata «dzīt» ļaudis un patikt kungiem, ar ļaudīm kopā apzagt kungu un patikt ļaudīm. Tad vēl viņš prata sarīdīt ļaudis pret kungiem un kungus pret ļaudīm. Precējies viņš vēl nebij, bet totiesu draudzīgāks ar sievām.
Pirmais darbs, ko jaunais muižkungs Virgā uzsāka, bij - iztīrīt «veco raugu». Godīgā darbā nosirmojušiem gājējiem viņa acis nebij nekādas nozīmes. Tie viņam šķita par gudriem un redzīgiem; bet jāredz bij tikai muižkungam, ne strādniekiem. Iesākās «tīrīšana».
Jaunajam lielkungam tika iestāstīts, ka vecie muižas gājēji esot izlutināti sliņķi, pretinieki un zagļi, nelaiķis lielskungs neesot pats par saimniecību rūpējies, un tātad ļaudis ieraduši darīt pēc sava prāta.
Jaunais lielskungs ticēja Pumpīša izskaidrojumiem un deva viņam pilnvaru pārmainīt «vecos» pret «jauniem».
Tāda uzticība ne mazumu glaimoja jaunā muižkunga varai un godkārībai, tomēr viņš negribēja likt ļaudīm manīt, ka veco atlaidējs būtu viņš, un tādēļ ņēmās baronu pierunāt, lai tas lietas svarīguma dēļ uzteikšanu un atlaišanu izdarītu pats no sevis.
Tā tad notika, ka vecos Virgas kalpus atlaida lielskungs un jaunos meklēja Pumpītis. Jauno lielkungu lādēja, bet jauno muižkungu slavēja. Tad arī daža dāvaniņa no vietas kārotājiem ieslīdēja Pumpīša kabatā.
Pieņemt vietā ir taču daudz jaukāki nekā no tās atlaist!
Tomēr viens no «vecajiem» palika vēl savā vietā, tas bij Asnītis. Viņa amats bij tāds, kuram mācītu vietnieku nācās grūti atrast; bet aizmirsts tādēļ viņš arī vis nebij. Par pirmo biedināšanu varēja noderēt vecās Līnas dienesta pārmaiņa. Vecene atstāja Asnīti un pārgāja pie Pumpīša ar visu parādu listi.
Asnītis bij nopūties, izmisis un noslaucīja acis piedurknē.
Nu vecīšam bij jāgādā sev ēšana pašam. Ar to iesākās viņa ciešanas laiks.
Atkal patecēja ziema, pavasaris, vasara: pienāca rudens.
Iesākās lauku tirgu laiks. Zemkopji saveda tirgos liekos lopiņus. No pilsētām izbrauca gaļas veikalnieki un dažādi zeņķi. Zem klajām debesim norisinājās sīva kaulēšanās.
Bet te saradās arī daudz tādu, kam nebij nekā, ko pārdot vai pirkt, bet kas bij atnākuši izskatīties, sadzerties un izdzīvoties. Pie tādiem piederēja jaunais Virgas muižaskungs.
Kādā no tādiem izdzīvošanās tirgiem gluži nejauši Pumpīšam gadījās sadzerties kopā ar dažiem lopu uzpircējiem. Tie bij jautri tēviņi un naudas nežēloja, bet Pumpīšam tādi pa laikam patika. Tādu starpā viņš tikai īsti jutās «savās mājās». Veikalnieki apjautājās, vai muižaskungs ko ievedis pārdot.
Taisnību sacīt Pumpīšam netikās, tādēļ viņš meloja, ka esot atbraucis priekš Virgas zirgus iepirkties. Esot vajadzīgi kādi 10 zirgi, bet šodien no pirkšanas gan nekas neiznākšot, jo tirgū labu zirgu nemaz neesot.
Kāds no svešiniekiem palūkojās uz Pumpīti šaubu pilnām acīm un pasmīnēja. Muižaskungs par to jutās apvainots un, lai izgaisinātu katru neuzticību pret sevi, sāka lielīties ar savu lielo varu Virgas muižā.
«Vai drīkstu lūgt uz vienu vārdu?» neuzticīgais lopu tirgonis aicināja Pumpīti nomaļus.
Aicinātais negribīgi piecēlās. Citi veikalnieki samirkšķinājās acīm.
«Virgas muižā esot daudz aitu, kā esmu dzirdējis?» tirgonis uzsāka, kad tie bij no citiem attālinājušies.
«Simtu piecdesmit,» muižaskungs atbildēja nedroši.
«Jūs taču varat viņas pārdot?»
«Viņas netiek pārdotas.»
«Blēņas!» veikalnieks smējās. «Tagad aitu audzināšana vairs nekā neatmet. Labi vēl, ja var segt izdevumus. Paskaidrojat to taču savam lielkungam un sakāt viņam, ka tagad ir izdevīgs laiks aitas pārdot. Es esmu mierā visas ar reizi atpirkt, visas, kādas tik vien ir: klibas un aklas.»
Tirgonis pameta acis uzmanīgi apkārt, tad turpināja klusāki:
«Pie tam jūs varat iebāzt savu simtiņu kabatā.»
«Nu?» Pumpītis smējās, it kā būtu uzņēmis veikalnieka vārdus par joku.
«Gluži vienkārši,» pēdējais izskaidroja nopietni, «jūs palīdzat man aitas lētāki nopirkt. Par visām kopā es dodu 500 rubļus - neredzējis, saprotat? -un jums simtu. Ko jūs par 500 vēl lētāki izgādājat, tas arī iet jūsu kabatā. Līkop?»
Pumpītis šaubījās, tad ielika veikalnieka rokā savējo.
«Līkop!»
«Un tagad dzersim magaričas.»
Vēsa, miglaina diena.
Gaiss smags un dūmu pilns. Zaļie meit izskatās kā zili pelēkas strīpas apvāršņa malā. Ciematu ēkas izliekas par pasakainiem milžiem, kaudzēm un ēnām.
Ceļi slapji un piemirkuši.
Bet pie Lejas kroga stāv liels bars baltu aitu. Lopiņi saspiedušies pūlītī un sadūruši galvas kopā. Ceļmalā tup divi tumšpelēki suņi stāvām austiņām. Viņi lūkojas gan uz aitām, gan atkal uz kroga durvīm, un, tikko pēdējās aizgrabas, viņi saraujas un ietrīcas.
Jau vēla pēcpusdiena. Vakars nevar tālu būt, kaut gan saule nav redzama. Iesāk smidzināt lietutiņš. Sunīšiem vieglā spalva tiek cauri slapja, un nabadziņi sāk drebēt. Aitas stāv arvienu vēl kā nedzīvas, un tikai brīžiem kāda no tām žēli iebrēcas.
Piepēži kroga durvis tiek atgrūstas vajā. Suņi un aitas ar reizi atdzīvojas. Viss bars sāk kustēt un viļņot. Salīcis un uz spieķa atspiedies, viņām tuvojas Asnītis.
«Mani bēr-niņi!» viņš grib sacīt, bet iesāk un nenobeidz.
Aitas to aplenc no visām pusēm, spiežas klāt un laiza rokas. Suņi slienas pie kājām, smilkst un skatās acis...
No kroga iznāk divi plūdaiņi vīrieši sarkaniem ģīmjiem un sarkanām, lielām rokām. Padusē tie nes garas, asas pātagas.
«Nu, veci!» viņi uzrunā Asnīti rupji. «Beidz niekoties. Mums laiks - ceļā, tev ar. Labi ir, ja tu priekš tumsas mājās tiec, citādi tevi līkās kājas ienesis grāvī.»
«Mājās?» Asnītis atkārto izbijies un sāk ļodzīties. «No šās dienas manas mājas ir visgarām plašo pasauli.»
«Hollā! Siks!» aitu dzinēji iekliedzas un cērt ar pātagām barā.
Aitas spiežas viena otrai virsū, un rupji kauc.
«Mani bērniņi, mani nabaga -!»
Vecīša galva dreb kā apses lapiņa. Viņš mēģina atsvabināties no saviem uzticamajiem draugiem un slauka acis.
«Duksi, mierā! Piksi, klusu!»
Aitu dzinēji top nepacietīgi. Viņi sit bez žēlastības nabaga kustonīšus un lādas. Bet aitas nešķiras no sava gana.
«Veci, še tev dzeramnauda un laid aitām iet,» viens no dzinējiem tuvojas Asnīšam un grib tam saujā iebāzt taukainu rubļa papīrīti.
Asnītis saraujas.
«Asins nauda!» viņš tikko dveš un gainējas ar rokām.
«Neesi taču muļķis!»
Vecītis uzšmūkšķina, tā skumji un gari, žēli brēkdamas, aitas sāk atkāpties un izklīst pa ceļu. Asās pātagas dzied gaisā...
Stāv Asnītis ceļmalā un skatās. Gaiss top drusku skaidrāks, bet migla viņa acis biezāka. Tur, lūk, aizdzen viņa mūžu ar pātagām un nikniem vārdiem. Uz kurieni tad viņš pats nu griezīsies? Pa labai un kreisai aizlokās bālgani dzeltens, piemircis ceļš un nozūd krēslā.
Suņi tup kunga priekšā un smilkst. Slapjuma lāses norīt, gar prātīgo kustoņu galvu.
Asnitis noliecas pie viņiem un tos glauda:
«Bet mēs nešķirsimies,» viņš čukst, «mēs ne...»
Stāv Asnītis ceļmalā un skatās. Pa labai un kreisai aizlokās bālgani dzeltens, piemircis ceļš un nozūd krēslā. Top vēss. Sāk pūst ass ritenis. Vecīša galva trīc, kājas dreb...
Spieķis un divi suņi.