JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

AITIŅ, BĒ!

                                                                                                              Kas neparāda žēlastības citām
                                                                                                               radībām, lai negaida tādas pats.

                                                                                                                                Kalpu sievas domas

Viņa ir jauniņa, ļoti jauniņa. Augustā paliek desmit mēneši, kamēr tā pasauli ieraudzījusi šaurajā, tumšajā kalpu kūtī - drēgnu, netīru, smirdošu pasauli. Tomēr jaunā radībiņa brangi attīstījusies - par prieku kalpu sievai un viņas dēlēnam Jurčam. Kam vēl ir tik skaistas, lielas acis kā viņai, mīļai meičiņai? Acu tumšajā dzelmē atspoguļojas draudzīga paļāvība, bērnišķs uztraukums un bailība. Kad mīlulīte paceļ cēlo galviņu ar stāvajām austiņām, tad līdzinājas jaunai stirniņai. Tievās kājiņas, liekas, to varētu aiznest vēja ātrumā! Jurcis ķeras meičiņai ap kaklu, bučo to un baro ar maizi: meičiņa, meičiņa mīļā!
Laukā, pļavās un ganībās zāle top pelēka. Kokiem lapas nosarkst, nodzeltē un čakstēdamas krīt zemē. Laiks metas vēss. Paspīd saulīte, bet tā negribīgi, atturīgi. Pūš nemīlīgi vēji, nobirst lietus ar krusu.
Dārzā retai ābelei pamirdz pa sarkanam ābolam. Rijas kūp, spriguļi klaudz, kuļmašīnas rūc, pagasta priekšnieki apstaigā mājas, uzraksta mantu galvasnaudas parādniekiem.
Jurča tēvam apraksta raibo govi. Māte raud, tēvs lādas un lamājas. Priekšnieka draudi kā teikti, tā paliek: ja parādu divu nedēļu laikā nenomaksās, tad Raibaļu pārdos.
Par laimi, tirgu laiks klāt. Pārdos veco strupausi ar meitiņu, piesviedīs kādu sivēnu - kas zina - parāds ienāks.
Vakarā priekš tirgus dienas Jurcis paslēpj lielu gabalu maizes zem svārkiem un aizmanās uz kūti. Viņš apķeras jēram ap kaklu un gaužas: «Nabaga meičiņa, tevi pārdos; rīt vedīs tirgū, pārdos. Ēd maizīti, stiprinies, mīļā, mīļā meičiņa!»
Tirgus dienas rītā Jurča tēvs ar māti ir agri kājās. Istabā izplatās trāna smaka un plunkšķ ūdens. Tēvs, izsmērējis zābakus, mazgā rokas un ģīmi lielajā cūku spainī. Melnajās, cietajās rokās viņš ietrin drusku raibo ziepju un lieliski sprauslā. Māte, nomazgājusies ārā, steidzīgi pin matus, iesmērēdama tos uz pieres ar tām pašām raibajām ziepēm.
«Vai drīz būs?» tēvs sirdās, vilkdams jaunos pusvadmalas svārkus mugurā.
«Nu jau, nu!» māte atrūc un skatās apaļā rokas spieģelītī.
«Jūgšu zirgu, paraugi kaņepejus, ar ko aitām kājas sasiet.»
Jurcis guļ gultā zem deķa, bet uzmanīgi klausās, kas istabā notiek. Izdzirdis tēva pavēli, viņš ir ar joni mātei pie rokas.
«Memm, mīļā memmiņ!» viņš lūdzas, «Meičiņai nevajaga kāju siet, viņai sāpēs.»
«Jāsien, bērniņ,» māte noglauda puisēnam palso galviņu, «nesasietām kājām nevarēs aizvest - negulēs, izlēks no ratiem, nositīsies.»
«Viņai sāpēs.»
«Cieti nesies.»
Puisēns mazuliet apmierinās, tomēr acis tam pilnas asaru.
«Meičiņa tik rāma, tik laba aitiņa!» viņš čukst klusu.
Māte apsien raibo puszīda lakatu.
«Maize un piens skapītī apakšplauktā,» viņa stāsta. «Neaizmirsti pabarot cūciņu; graudi klētī, vācelītē, saplūc dārzā zāles. Raibaļai pusdienā aizliec drusku āboliņa no klētsvirsus.»
«Ko tu, memm, man no tirgus pārvedīsi?»
«Cukura aitiņu, pēperkokus, kriņģeļus. Tik neaizmirsti pabarot lopus.»
«Pabarošu, memmiņ.»
«Kas ir, vēl neesi izgreznojusies?» atskan tēva rupjā balss. «Zirgs aizjūgts.»
«Tūliņ, tūliņ,» māte skraida uztraukta pa istabu.
«Pusdienas pienu iekārs baltajā spannītī pagrabiņā,» viņa turpina Jurča darbu uzskaitīšanu, «vakaram izvāri putraimu putru. Putraimi tīnē. Tā ka neatstāj pagraba vai klētsdurvis vaļā! Pieraugi, ka istabā neiekuļas vazaņķi, čigāni, žīdi un neaiznes ko projām. Tad tā...» Māte apstājas istabas vidū, apliek lielo lakatu ap pleciem. «Maize un piens skapītī apakšplauktā. Izrauj dārzā kādu burkānu vai kāli. Ietaisi rutkus...»
«Kad tu izčibētu! Tūļosies līdz vakaram,» tēvs rājas nikni.
«Jau līdz vakaram!»
Beidzot māte gatava. Istabas durvīs viņa vēlreiz apstājas:
«Tā ka neaizmirsti cūciņas un Raibaļu pabarot! Pienu iekārs baltajā spannītī pagrabā.»
Jurcis iztek vecākiem līdzi pagalmā. Blesis stāv kūts priekšā, galvu dziļi nokāris, un kustina garlaicīgi ausis. Vēders no pārbarošanas tam piepūties kā bungas. No ratu rumbām tek darva.
«Tā ka nenosmērē pie ass gala bikses!» māte biedina tēvu.
Tēvs neatbild. Viņš noceļ no ratiem stīvi piebāzto siena maisu, sagrūsta iekrauto dāboliņu vairāk uz priekšu un pazūd kūtē. Pēc brītiņa viņš iznāk ar strupausi klēpī. Aita mēģina spārdīties, atsit galvu pret ratu malu, nomurkšķ un aprimst. Viņai blakus nogulda meičiņu.
«Aitiņa mana, meičiņa mīļā!» Jurcis gaužas.
Tēvs ieliek maisu ratos, māte apsedz to ar gultas deķi.
«Tā ka uzvedies labi!» māte piekodina Jurcim un rāpjas ratos.
«Žiglāki!» tēvs uzsauc bargi. «Pienāks pusdiena tepat mājās.»
Noplīkšķ pātaga. Blesis nopūšas, sāk kustēties. Rati iečīkstas, aitas brēc. Māte paņem meičiņas galvu klēpī, tēvs uzspiež strupausei kāju.
Jurcis raud.
«Neaizmirsti lopiņus pabarot, vakaram izvārīt putraimu putru...»
«Jā, memmiņ.»
Blesis trešo reizi nokrusto asti, tad kūtriem riksīšiem aiztek pa gatvīti.
Pirmais rudeņa tirgus.
Ļaudis plūst pa ceļu ceļiem, pa malu malām - gan kājām, gan braukšus, gan ar preci, gan bez tās. Laiks samācies, pelēks un vēss. Ceļi slapji, tirdzinieki jautri. Vārnas un žagatas laižas pār bālajiem rugājiem. Piepeši - kur cēlies, kur ne - zaķītis, tāds liels, mīksts un gluds.
«Antiņ, kur stabulīte?» kāds no tirdziniekiem uzsauc garausim. «A-tui!»
Jānītis saslienas uz pakaļkājām un brīnās: tāda gara rinda braucēju - kā kāznieki! Kas bļāvējam par skaļu, jautru balsi, būs vai stiprāka nekā ganu Pētera! Būtu uzkliedzis vēlreiz, birztalā tā smuki atbalso: «A-tui!»
Tirdziniekiem nav vaļas Jānīti ķircināt, jādomā par desām un šņabi. Diez vai alus bodes šogad būs? Kā nu bešā, tak jau! Dzird, būšot kumēdiņu būdas lai. Zemniekiem naudu vilt no kabatas - uz to visi nadzīgi. Ak, kad viņus!...
«A-tui!»
Augstā kroga papuves lauks viss apklāts teltīm, vezumiem, zirgiem un cilvēkiem. Vietvietām paceļas zili dūmu stabi, rādīdami, kur desas vārās, - paceļas, sasitas uz zemi, izklīst tirgus ņudzeklī.
«Sanāk, sanāk pie siltām!» atskan desinieku kliedzieni.
«Pēperkoki, riekstiņi, eņģeļu sirsniņas... sapirkaties, sapirkaties!»
«Vai traks, nebrauc virsū! Kad tevi nelabais, laikam acis pakausī!»
«Ko kūko, ceļā ieplēties? Domā te gulēt?»
«Baranki! Baranki! Saldi cukura baranki!»
«Trīn, bez manis šovakar uz māju neej, iesim reizē. Saimnieks pārdos govi, dabūšu naudu, izpirkšu saldo dzērienu, ir riekstiņus, ka panest nevarēsi. Ar Juri nelakstojies.»
«Nu, nu, tikai nepiedzer un nepaliec pārāk vēlu, no vakara tumšs.»
«Ek, bēda! Kad dzīvo, tad dzīvo lillā, Trīnīt!»
«Sieti, sietiņi! Smalki, stipri sieti!»
«Turi muti, sietinieks! Sanāk pie pasaules brīnumiem; maksā piecas kapeikas, minūtē var redzēt, ko tūkstošu gados neredzēs!»
«Ko maksā jērs? Cik? Četri ar pusi? Uzkaries!»
«Jānīt, tas patiesi no tevis nebij smuki, ka pagājušā ballē ar Līzi vairāk dancoji nekā ar mani.»
«Tici jel!»
«Griež ceļu, griež ceļu!»
«Pielūko, ka nedabū bukstiņu fresē!»
«Kad tevi nelabais!»
Jurča tēvs pietura Blesi nomalē, vidū iespiesties nevar - pilns. Meičiņa ar strupausi, izdzirdušas citus tautas locekļus, paceļ balsis skaļi un sirsnīgi, uz cilvēkiem nav paļaušanās.
Pienāk sarkans, resns miesnieks ar desu drupaklēm ūsās, iegrābj strupausei un meičiņai sānos.
«Ko maksā?»
«Lielā pieci, mazā četri,» Jurča tēvs atbild.
«Joko, veci? Bez kā īsti nebūs?»
«Kā teicu, tā būs.»
«Tev derētu, veci, ceļot uz ārzemēm, mācīties par antisemītu.»
«Aizceļosi pats pirmais.»
«Bez kā tad īsti nebūs?»
«Ko soli?»
«Ņemsi seši par abām?»
«Šoreiz nē, citugad.»
«Seši ar pusi? Septiņi bez kvarta? Nē? Iesālies!»
«Bē! Bē!»
«Tu pastāvi,» Jurča tēvs saka uz sievu, «es drusku paiešu.»
«Nesāc tik dzert. Varēji man nopirkt baltmaizi,» sieva atbild.
«Pārdos aitas, nopirksi pate.»
«Bet tev vesels rublis līdzi.»
«Rublis nu rublis, runā kā no muižas!»
Jurča tēvs aiziet, plati ieplēties un ļaudis pleciem klīdinādams. Sieva skatās viņam pakaļ un nopūšas:
«Nodzers - tas skaidra liets,»
«Vai to aitin pārdodam?»
Noplucis žīdelis ar sarkanu bārzdu ieklūp meičiņai un strupausei sānos.
«Pārdodamas, kā tad, pārdodamas.»
«Cik pras par vine?»
«Pieci lielajā, četri mazajā.»
«Ui, kas par dārgem saiminicem! To tak nav jūsu bērne, to ir aite bērne. Tagad par piece ruble pirk dive ar pus' aite. Un kas site par aite? Vāje, noplukuse viene, kā otre. Ne gale, ne ādine, ne vilne. Vai dzirde, par liele dose trīs ruble, par to maza - dive. Sanem, naude labe.»
«Ej, trakais žīds, ej! Kurš cilvēks tev aitu par velti dos? Tev no zagļa jāpirk.»
«Varbūt pate esem aite zaguse?»
«Tad tik manies, ka nedabū ar pātagu!»
«Trīs ar pusem par to liele?»
«Nebūs, nebūs.»
«Trīs ar septindesmit piece arī nebūs?»
«Ne tuvu.»
«Dive ar pusem par mazo.»
«Četri ar pusi lielajā, četri mazajā, gribi - ņem.»
Žīdelis tausta un plūkā no jauna aitas. Pēdējās spārdās un žēli brēc.
«Neplēs, lopiņiem arī dzīvība!» Jurča māte sabar žīdu un atgrūž to nost no aitām.
«Teikse beidzame vārde: liela - cetre, maza - divi ar septindesmit piece.»
«Četri ar kvartu un trīs ar pusi - lai iet!»
Žīdelis paiet gabaliņu, griežas atkal atpakaļ.
«Cetre un trīs arī negrib?»
«Negrib.»
Piepeši liks, sirms vecis nokampj aitu žīdu aiz sarkanā spalvu kušķa pazodē:
«Žīd, tūliņ bārdu noraušu, saknes vien pagriezīsies!»
«Gvalt! Ko jūs tais par dumje joke?»
«Domā, jokoju? Ne druskas! Aiziesi bez bārzdas mājās pie sores, tad tik vēl jokus matīsi.»
«Liec žīdu mierā!» resna sieviete satver veci pie rokas. «Piedzēries, nezin kā ālēties.»
Vecis palaiž žīdeli, bet kliedz un griež zobus:
«Bārzdas nost! Bārzdas nost! Visiem žīdiem ba-ārzdas nost! Sātani! Uksi-sa-sa-sa!»
«Nu jau nu, sātanu tēvs!»
Jurča mātei gribētos pa tirgu paieties, satiktu pazīstamus, radus, radones, dabūtu ciemakukuli - vīrs nenāk. Ļaužu bars kust un jaucas kā bites spietā. Ak, kas tas par vīru! Nodzers rubli, atnāks aitām pakaļ. Kaut laimētos aitas bez viņa pārdot, tad varētu svilpot!
Pieskrien sarkanais miesnieks.
«Kas ir, māt? Septiņi bez kvarta - saņemat naudu!»
«Astoņi.»
«Septiņi līdzi?»
«Nē!»
«Beidzamais vārds: bez kā īsti nebūs?»
«Bez astoņiem nebūs!»
Miesnieks aiziet, Jurča māte paliek atkal viena ar aitām. Viņa skatās: visapkārt vezumi, apakšā melni, šķīsti dubļi. Vīrieši un sievieši drūzmējas ap vezumiem, ēd desas, baltmaizi, ābolus, smejas, baras, kaulējas. Ap teltīm un dūmu stabiem galvas līgojas kā viļņi jūrā. Ļaudis bauda tirgus priekus; kādi tirgus prieki lai ir kalpa sievai, kurai vīrs dzērājs un manta parādiem uzrakstīta?
Meičiņa žēli iebrēcas.
«Nabaga lopiņš, ēst gribas,» Jurča māte noliecas pie jēra un glauda tam purniņu. «Nav vairs Jurīša ar maizīti. Nopirks meičiņu nekristīts žīds, paņems dzīvībiņu.»
«Bē! -bē!»
«Hei-rasasā, lustig sein, priecig sein, hei-rasasā!» divi jauni puiši saķērušies līgojas vezumnieku starpā.
«Lustig sein, priecig sein, hei-rasasā!... Meitiņas - pelītes, žubītes, paipaliņas; mammiņas - velniņi, skrabiņi, elles drabiņi... hei-rasasā! Lustig sein, priecig sein, heirasasā!»
Jurča mātei pretī zeņķi apstājas.
«Ko tu, krustmāt, tik bēdīga tupi perēkli? Uzkod pīrāgu, tiks vieglāki.» Viens no jaunekļiem pieber kalpa sievai pilnu klēpi saldumu. «Ēd vesela, heirasasā! Lustig sein, priecig sein, heirasasā!»
«Aite vēl nav pārdote?»
«Nav.»
«Bez kā nebūs?»
Sarkanbārdis žīdelis plūkā aitas.
«Neplēs tā!» Jurča māte baras. «Kā tev patika, kad vecis sagrāba aiz spalvas?»
«Lustig sein, priecig sein, heirasasā!»
«Cetre ar kvartu un trīs, sanem naude.»
«Pieliec kvartu, būs tavas.»
«Hei-rasasā!»
«Nevar, mīļā saiminic. Septini ar trīsdesmit.»
«Septiņi ar četridesmit.»
«Līkop!»
Žīdelis izvelk sataukotu naudas maku un skaita iz tā Jurča mātei naudu saujā.
«Tīri par smiekla naudu tādas brangas aitas dabūji. Droši vien uz katras pa rubļam nopelnīsi.»
«Kad ruble par abe pelnite, būtu arī mierā.»
«Bet, nudie, žīdiņ, aitiņas nemoki gan! Noguldi kārtīgi vezumā, citas virsū nekrauj, pats uz vezuma nesēd. Lopiņam arī dzīvība.»
«Kas man vine ko mocit!»
«Ek tu nolāpīts! Alkata, te nav visa nauda!»
«Cik tu grib?»
«Teicu, septiņi četridesmit, bet te - septiņi trīsdesmit.»
«Vairāk nevaru, nudie nevaru.»
«Aitas paliek manas, še nauda atpakaļ.»
«Ko jūs nabage zīdele moka! Man māje sieve slime, pusgadu gul, meitai trūkst pūra naudas - precenieks būtu, bez naude nenem. Jums aitine zēl, bet zīdele nezēlo.»
«Domā, ka mēs zeltā sēdam? Manta aprakstīta, parādi jāmaksā... ne tev vien, žīdiņ, grūti.»
«Tad se jums piece kapeike - un laiz mane mierā!»
Jurča māte nopūšas un iesien naudu lakstiņa stūrī. Žīdiņam grūti, tāds pats cilvēks vien ir, kaut gan Jēzum Kristum netic. Lai iet piecas kapeikas slimai sievai!
«Bet aitiņas nemoki!»
«Kamdēļ mocit?»
Žīdelis sagrābj meičiņu pie pakaļkājām, met pār pleciem un ļimburļemburiem aizstūrē pa vezumu starpu. Aitas galva karājas kā pātaga uz leju, starpām atsitas pret ratu stūri vai riteni.
«Bē! -bē!»

Ledaini ass vējš lien gar drēbēm, ķeras pie ādas, rada trīsas miesā.
Ārons sasit rokas ap rumpi un klausās, kā rati čīkst. Vājais, noberzto ādu zirdziņš tikko velkas. Aitas vezumā grūti pūš un pa reizei nevarīgi aizbrēcas. Nabaga lopiņi sakrauti kā malka vezumā. Katrs ceļa akmins vai grava, kurus greizie riteņi ķer, sagatavo viņiem sāpes un mokas. Meičiņas galva karājas pa ratu pakaļu laukā. Mīlulīte pūlas pacelt kakliņu uz augšu, atpūtināt sastingušās dzīslas - galviņa atsitas pret ases koku, mēlīte izšaujas no purniņa, nāstiņas pilnas putekļu, no actiņām birst asaras.
«Bē! -bē!» Neviens to nedzird, nevienam tās nav žēl. Citas aitas spiež, saites grauž kājas, slāpes... bads.
Ārons seko vezumam nokārtu galvu un domā. Zāra guļ slima: cik viņa nav zāļu sadzēruse, cik dakteriem aizmaksāts! Nabagiem - lūdzējiem izdalītas kapeikas - nekas nav līdzējis. Rebeka vada saimniecību, apkopj māti un četrus mazākos brāļus. Viņa nāk gados, laiks būtu pie vīra. Goldšteins ir izveicīgs pulksteņu taisītājs, viņš sataisa arī harmonikas, spēles kastiņas, mākslīgas atslēgas un revolverus. Viņam tikai vajadzētu pašam sava veikala - iedzīvotos, nauda nāktu...
«Bē! - bē!»
Brūti ar lielu pūru smukajam pulksteņtaisītājam nenāktos grūti atrast, bet viņam patīk Rebeka - un viņš grib gaidīt, kamēr tai būs trīs simti rubļu. Trīs simti rubļu! Liela nauda priekš nabaga paunu žīdeļa ar slimu sievu un četriem maziem bērniem. Zemnieki tapuši gudri un neuzticīgi. No paunu žīda maz ko pirk. Izstaigā vienu māju, otru - paunas vaļā neattaisi, tikai ar suņiem izkaujies. Pārdodi pāri adatu, spogulīti, ķemmi, nazi vai gabaliņu ziepju - ko uz tiem nopelni? Grašus, nedaudz kapeikas. Paunu tirgotājam jānīkst, jānokalst pie dzīvas miesas.
«Bē! - bē!»
Dobjš troksnis. Meičiņas galva atkal atsitusies pret ratu asi. Ārons paskatās, iesper aitai pātagas kātu sānos un izgrūž klusu lāstu.
«Aitine nemoke!» tirgū zemniece sacīja; jā, aitas nemoki, bet nabaga žīdu var mocīt. Piedzēris vecis žīdu var plūkt aiz bārzdas, apspļaut, visu darīt; nekas - tas tikai žīds! Žīdam nav tiesības mācīties, žīdam nav tiesības dzīvot, žīdam nav tiesības valstij kalpot, brīvi tirgoties... ai, mesugene gojes!
«Bē! - bē!»
Arons uzrauj zirdziņam necilvēcīgu sitienu. Novārgušais kustonītis nodreb un apstājas. Sitieni birst niknāki - nū! nū! O! - vakara krēslā atskan it kā skalu plēšana...
Septiņas aitas, vezumā septiņas aitas - cik uz tām pelnīs? Pusrubli, cetorksni gabalā - vairāk nē, vairāk nē! Varbūt par visām kopā - trīs četri rubļi. Paunu žīdam tāda peļņa dienā ir liela peļņa. Trīs rubļi dienā - oi, vienā gadā Rebekai būtu pūra nauda rokā, atliktu vēl gaļas bodītes atvēršanai, uzsāktu pa druskai ar labību un liniem... savs kantorītis...
«Bē! - bē!»
Noplīkšķ pātaga. Kaut kas mīksts kā muskulis noveļas uz ceļa. Ārons paceļ galvu: kas tur bij? Sarkanā bārzda noliecas uz zemi. Ceļa putekļos spārdās aita!
«Tprrū, tprrū! Aitin, aitin!»
Meičiņa trūkstas kājās, slaikos lēcienos ir pāri grāvjam, pāri laukam, krūmi vakara krēslā tikko nokust. Vējš skaudīgi šņāc žīdam pretī tukšajā nomalē.
«Ai, gvalt, aitin!...»
Ārona rokas ietrīcas, bārzda kust, kājas klūp.
«Aitin, mīlo aitin, bē!» Ārons sauc bēglei pakaļ.
«Bē! -bē!» atskan no krūmiem kā gaviles.
Biedrenes vezumā top nemierīgas, spārdās, trokšņo.
Viņas arī grib kļūt brīvībā - tāpat kā žīda dvēsele. Tikai zirgs stāv vienaldzīgs, nolaidis ausis un nokāris galvu līdz zemei.
«Aitin, bē! Aitin, bē!»
Ārons lec, klūp, nobrāž roku, uzdur degunu kaut kam asam, skrien uz krūmiem, vaimanā:
«Aitin, pagaid, aitin, bē!»
Iz tālienes, no tumsas nāk tikko sadzirdama atbilde:
«Bē! - bē!»
Tā ir projām, tā ir beigta! Žīdelis steidzas atpakaļ uz ratiem, ieķeras virsējai aitai spalvā un vaid. Asaras rit pinkainajā bārzdā. Ne ēdis, ne dzēris - salis, skrējis, pūlējies, visa peļņa beigta! Oi, Zāra, Rebeka, Goldšteins!...
«Aitin, mīlā aitin, bē!»
Vējš pieņemas, tumšs, sāk līt. Divkārtīgs slapjums mazgā žīdiņa sarkano bārzdu.
Jurcis sēd gultā, grauž pēperkoku un jautā:
«Memm, ko tagad meičiņa dara?»
«Kas neparāda žēlastības citām radībām, lai negaida tādas pats!» māte mierina sevi, bet viņai tomēr žēl piecu kapeiku, kuras žīdam atlaidusi.
«Bē! - bē!»
«Memm, klau, kur meičiņa brēc!» Jurcis iesaucas priecīgi un ir kā bulta pa durvīm laukā.

Iespiests no pirmpublicējuma (Baltijas Vēstnesis, 1901, N 268)