JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

Tipi no tautskolas sola

I
DRAŠĶIS

Antons Tauriņš bij mazs puika sarkaniem vaidziņiem, pelēkām actiņām un bāli dzelteniem matiem. Viņa skaļie, dzīvie smiekli bij dzirdami visā skolā; piepeši un negaidot viņi izplūda un tikpat piepeši atkal apklusa; bij, it kā piepešs vēja grūdiens ietrauktos vecās eglēs, nošņāktos - atkal viss drūmi kluss, tikai saulīte laipni smaida.
Bet arī ne velti Antonu skolā saukāja par drašķi. Kur viņš arī nesēdēja, ko viņš arī nedarīja, viņš vienmēr kustējās un ālējās - bij tīrā ūdenszāle. Drīz viņš bij savam blakusbiedram iekniebis sānos, tad palīdis zem galda, kādam citam novilcis kurpi no kājas un ar sparīgu triecienu nosūtījis to otrā istabas galā. Tu Dieviņ - drašķis kas drašķis!
Kad viņu citi apsūdzēja skolotājam - un tas jau gadījās ļoti bieži -, tad viņš, žēli smaidot, skatījās skolotājam acīs, pielieca drusciņ galvu, acīs sakāpa tam asaras - un izskatījās visai nožēlojams, pat nevainīgs puika.
Savu noziegumu viņš retu vien kad noliedza, bet pieveda katrreiz savam darbam vairāk vai mazāk piedienīgus attaisnošanas iemeslus.
Bij glītrakstīšanas stundu no vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem. Pēc vecu vecā paraduma klasē uz melnās tāfeles bij uzrakstīts lielais burts «A». Pirmziemniekiem, pie kuriem arī Antons piederēja, bij viņš jāraksta. Pats skolotājs vēl atradās pie tāfeles un nopūlējās izskaidrot, kā visdaiļāki šis brangais un nepieciešamais burts uzrakstāms.
«Redzat,» viņš iesāka izskaidrojumu un pie tam piegrieza skolēniem muguru, «pirmkārt, starp burtu locekļiem vajaga būt simetrijai, saskaņai, kuru mēs panākam tad, kad ievērojam vajadzīgo slīpumu un tāļumu starp burta abām kājām...»
Plaukš! - noskan pa visu klasi, un tūdaļ arī Antona sīkā balstiņa:
«Vai die'! Kungs, nupat ir nelāgā!»
Skolotājs apgriežas lēnām riņķī, un viņa ģīmis ir no dusmām sasarcis.
«Kas tur par nelaimi?» viņš uzsauc pikti.
«Mana acs! Mana acs!» atskan no Antona kakta.
Skolotājs ceļo lēni turp, kamēr visa klase ziņkārīgi atgriežas uz trokšņa cēlajiem. Antons mirkst mūžīgās asarās, un vienu aci tas aizspiedis ar roku. Blakām viņam stāv viņa līdzbiedris un ir spītīgi nodūris acis galdā, un ar drebošiem pirkstiem plucina spalvaskātu, bet uz pieres tam ir liels tintes laukums burta «A» veidā.
Citi skolēni sāk smieties.
«Kas še ir?» skolotājs jautā asi un strupi.
«Jā, mīļais kungs, Tenis manim izsita aci,» Antons gaužas žēlā, žēlā balstiņā, un tūdaļ klasē iestājas baigs klusums.
Vainīgais Tenis stāv, kā agrāki, nodurtu galvu, skatās spītīgi galdā un plucina spalvaskātu.
«Teni!» skolotājs viņu nu papurina pie rokas.
Tenis lūkojas caur pieri un tad atbild spītīgā, bet raustošā balsī:
«Jā, Tauriņš klīsterēju manim uz pieres ar tinti sasmērētu papīru, un es...»
«Vai es tev klīsterēju? Es tev tik rādiju, kādu es māku «A» rakstīt...»
«Viņš melo, kungs! Nudien, viņš manim lipināja papīru uz pieres; te jau vēl tas papīrs ir,» Tenis dievojas un sniedz skolotājam pretī papīra lapu, uz kuras laikam ar tintē samērcētu pirksta galu uzvilkts brīnum treknis «A».
«Lipināt - cik nu tur tās lipināšanas, bet tu man iesiti par aci!» Tauriņš sauc jau svarīgāki un savā iekaisumā atņem roku no acs. Actiņa spulgo tik priecīgi un spilgti kā pati saulīte.
«Kas tad tavai acei kaiš?» skolotājs jautā, ievērodams, ka acs gluži vesela.
«Man Tenis iesita,» Antons atbild droši un rāda ar atliektu īkšķi pār plecu uz vainīgo.
«Bet tev tak viņa nesāp?»
«Nē, sāpēt gan nesāp,» mazais šķelmis atbild ļoti vientiesīgi un apzinīgi.
«Nu, ko tad tu brēci?»
«Tenis būtu vēl vairāk sitis, ja es nebūtu brēcis.»
«Na, zinu jau it labi, kāds tu manim putniņš!» skolotājs nosaka zaimojoši un izvelk mazo varoni aiz rokas no beņķa. «Tu manim, draudziņ, stāvēsi pusstundu kaktā.»
«Mīļais, žēlīgais kungs!» sodītais lūdzas ar asarām. «Žēlojat tik šito vienu vienīgo reizīti - nekad vairs tā nedarīšu!»
Skolotājs ar labpatikšanu nolūkojas šķelmīgajos, tagad no patiesām asarām pārplūdušos ģīmja vaibstos un top pielaidīgāks, kamēr runā vēl arvien stingri:
«Apdomā jel pats, kas tās par neģēlībām - otram uz pieres tinti smērēt! Cik drīz - un tu vari viņam ar tinti izmaitāt acis, to padarīt par kropli uz visu mūžu; kas tad priekš viņa maizi pelnīs?»
«Es!» Antons atsaucas ātri un jautri.
«Na, būs gan no tevis brangs pelnītājs!»
Vainīgais sāk lūgties no jauna, jo skolotājs sodu vēl nav atlaidis; kamēr Tenis garšīgi raud: viņam skolotāja vārdi aizkustinājuši dvēseli.
«Mīļais, žēlīgais kungs! Nekad un nekad vairs tā nedarīšu,» Antons zvēras svētā balsī. «Es tik tādēļ Teņam to papīriņu uz pieres lipināju, ka viņš sacīja, ka nevarot un nevarot tāda «A» uzrakstīt kā uz tāfeles; es tādēļ domāju to viņam tuvāk galvā ielikt!»
Skolotājs nespēj apslēpt smaidus un uzgriež abiem strīdniekiem muguru.
Šo acumirkli izlieto Antons, lai parādītu Teņam garu degunu, bet Tenis rāda pretī kulaku.
«Mierā!» skolotājs sauc stipri, vairāk uz visu klasi zīmēdamies, bet tad pagriežas vēl atpakaļ pret Antonu un nosaka: «Nu, bet tu man piesargies! - Un tā,» viņš turpina savu izskaidrojumu, «galvenākā lieta pie rakstīšanas simetrija, tas ir, burtu pareizais samērs, slīpums un attālums kā pašu burtu starpā, tā arī viņu locekļu starpā. Lai šo panāktu, tad pie mācīšanās velk tā saukto strīpu jeb rakstīšanai tīklu, par piemēru...»
Skolotājs velk uz tāfeles strīpītes. Šinī acumirkli atskan sīciņa īdēšana - tinnn!
Skolotājs apstājas darbā un parausta degunu, kas tik daudz nozīmē: nu, pamēģini tik vēl reizi!
«Tā! Sapratāt?» viņš turpina un, piešķiebis galvu, pats apbrīno savas savilktās strīpas. «Otrukārt...»
«Tinnn!» skan pār visu klasi, un skolēni sprūk smieties.
«Kas tur blēņojas?» skolotājs jautā, nopietni saskaities.
«Antons Tauriņš!» skan Teņa jauna prieka pilnā balss.
«Nudien, žēlīgais kungs, Tenis ir uz mani dusmīgs un gribētu mani atkosties,» Antons pasteidzas izskaidroties.
«Un atkal jau tu?» skolotājs sauc nikni un ātri tuvojas drašķam.
«Nuja, kad Tenis...»
«Viņš, skolotāj' kungs, iesprauž galdā vecu spalvu, ar pirkstu kustina - un tā skan,» Tenis paskaidro priecīgi.
Skolotājs tver pēc apsūdzētā matiem, bet tas ātri paliecas uz Teņa pusi un tanī pat acumirklī iesprauž solā, kur Teņam jāsēd, tikko vēl no galda izvilkto spalvas galu.
«Anton! Divas stundas kaktā! Tūdaļ!»
«Mīļais, žēlīgais kungs, tikai vēl šito vienu vienīgo reizīti...»
«Kaktā!» skolotājs sauc dusmīgi un piesit ar kāju uz grīdas.
Antons mēģina izspiest asaras, lēni izkāpj no sola un aizvelkas uz kaktu, Tenis tam noskatās pakaļ prieka pilniem vaibstiem.
Skolotājs atgriežas uz tāfeli, bet Tenis smagi nokrīt uz sava sēdekļa; tomēr tanī pat acumirkli iekliegdamies viņš uzsprāgst kājās.
«Skolas kungs! Kāds ir iespraudis manā sēdeklī spalvu!» viņš kliedz nedabīgā balsī.
«Atkal jau?» skolotājs atsaucas nepacietīgi.
«Nudie' ir spalva!» Tenis apgalvo un rāda spalvas galu.
«Nu tad ar tevi jau ar nevar galā tikt!» skolotājs atbild saīdzis un atmet ar roku.
«To būs iespraudis Tauriņš - jā gan, tā viņa spalva, es tādu viņam redzēju.»
Antons raksta mierīgi uz tāfeles un, liekas, pat nedzird, kas ap viņu notiek.
Skolotājs noskatās brītiņu abos un tad uzsauc savu «mierā!». Ar to lieta šai reizei bij beigta.
Pēc pabeigtas stundas Tauriņš šaujas pirmais pa klases durvīm laukā; ka tam kaktā vēl viena stunda jāstāv, tas tam piemirsies. Bet nav ilgi, kad ārā atskan ķērciens: drašķīgais puika ir kādai meitenei ar viņas pašas bizi aizžņaudzis kaklu.
Meitene, zināms, griežas atpakaļ pie skolotāja, lai uzbrucēju nodotu sodam, bet pēdējais jau ir ar pāris draugiem pie netāļās upītes.
Ir pavasara; ledi upītē izgājuši, ūdens stipri uzplūdis. Puikas apbrīno plašo ūdeni un, rokas sabāzušies bikšu kabatās, skatās, kā ūdens mutuļo un griežas.
Pa tam Tauriņš sadabūjis lielu skaidu, to pa vidu drusciņ ieplēsis un ieplēsumā iespraudis puļķīti: te iznākšot kuģis ar visu mastu! Vēl tik masta gals jāieplēš un tur jāiesprauž lapiņa no bībelstāstiem zēģele.
Jaunais kuģis ir acumirklī gatavs un ar lielām gavilēm tiek nolaists ūdenī. Par nelaimi, zēģele liekas būt par smagu: viņš gan peld, bet stipri grīļojas un - pēdīgi apgāžas.
Antons svilpo jautru meldiņu un, liekas, kaut ko pārdomā.
«Urrā! Apkārt! Kas glābs?» viņš sauc tad un plaukšķina rokas.
Kāds no puikām žigli nomet zābakus, uzritina ātri biksas un brien strandēto kuģi glābt - nākamais cilvēku glābējs!
Tanī acumirklī, kur viņš noliecas pie apgāztās laivas, - plaukš! plaukš! -viņa zābaki viens pakaļ otram ielido ūdenī.
Kamēr puikas aiz brīnumiem nespēj ne atjēgties, vainīgais Antons veikliem soļiem aizmetas pār kalnu m skolu. Ceļā viņš vēl pagūst kādai meitenei noraut lakatiņu no galvas un soļus trīs tāļāki to nomest zemē. Gatavais drašķis!

Iespiests no pirmpublicējuma (rakstu krājumā «Baltijas skolotājs», 1894)