JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

Divi slimnieki

II
SIEVA

Dziedinātava lielas pilsētas apkaimē.
Jūnija saule spiež karsti. Bālganie smilkšu celiņi dārzā nokarsuši. Viņu karstumu sajūt pat caur vasaras kurpju vieglajām zolēm. No pelēkās dēļu sētas lūst karstums kā no pārkurinātas krāsnes.
«O, kā es salstu!»
«Vai nenosēdīsies še... saulītē?»
Bāla, izdēdējusi sieviete nosēstas nevarīgi uz sola zem kuplās liepas. Ēna tagad ir sola mugurpusē.
«Vai lai kājas neietinu segā?» brašs vīrietis pusmūža gados jautā mīļi.
«Mitējies jel ar saviem muļķīgajiem pakalpojumiem!» sieviete atcērt īgni. «Pie manis tu visu darītu otrādi. Kad saule silda, tad tu gribi «tīt kājas segā».»
«Bet, Ketiņ, sieviņ!....»
«Un tikpat apnicis man ir tavs mūžīgais «Ketiņ, sieviņ!». Zināms, esmu tev par slogu, bet, ka tev ar mani vairs nav pat tik daudz līdzjūtības, lai mūžīgi neuztrauktu ar savu salkani nodeldēto: «Ketiņ, sieviņ!» - tas ir nepanesami.»
«Kādēļ tad tu man agrāk nesacīji, ka tev šāds nosaukums nepatīk?»
«Agrāki? Vai tad pēdējā laikā tev ir kāds sirsnīgs vārds priekš manis?»
«Visi, visi mani sirsnīgie vārdi ir tikai priekš tevis. Bez tevis manām jūtām, manai dzīvei nav nekāda priekšmeta, nav nekāda mērķa.»
Pār vīrieša tuklajiem, bet iebālajiem vaigiem ritēja lielas sviedru lāses. Viņš izvelk vienkāršu mutautiņu no kabatas un sāk sviedrus noslaucīt, ar kreiso roku noņemdams pelēko platmali no galvas un izlietodams to vēdekļa vietā.
Sievietes dziļi iegrimušās acis ar tumši zilajiem riņķiem apkārt lūkojas vīrietī it kā jaunā skaudībā.
«Tev ir karsti, vai ne?»
«Jā... ļoti.»
«Tā liekas; to redz bez vārdiem. Zināms, še tik karstā pusdienas saulē, kur katrs meklē ēnu, pašā vasaras vidū, slimas sievas tuvumā, kuram gan nebūs karsti! Ak, nepūlies nemaz caur līdzībām runāt, saki gaiši, ka tu gribi iet, ka tev nav vaļas, ka daudz darīšanu.»
«Apžēlojies! Kur tu tādas aizdomas smel?»
«Aizdomas? Kaut tā būtu!» Bālā sieviete nobīda vieglo zīda lakatu no galvas, un viss viņas ģīmis nāk pilnīgi redzams. Vaigi abos sānos stipri iegrimuši, vaigu kauli asi izspiedušies uz āru, ausis atkārušās, deguns nepiemērīgi liels, lūpas it kā piepampušas un zilas...
Vīrietis novēršas sānis un paceļ acis uz augšu. Viņās mirdz asaras.
«Ak Dievs, cik grūti, cik garlaicīgi!» sieviņa no pūšas. «Kaut jel drīzāki nomirtu!»
Vīrietis nosēstas sievietei cieši blakām un saņem viņas izdilušo, mikli vēso roku savējā.
«Vai tev lai lasu ko nebūt priekšā?» viņš vaicā.
«Jā, zināms... lasīt, jā. Bet toreiz tu nepiedāvājies lasīt, kad stundām sēdēji pie manis, lai iegūtu nepiedzīvojušā skuķa nevainīgo sirdi.»
Grūts aizvilcējs klepus apspiež runātājas balsi. Kaulainās krūtis čīkst un raustās, iekšā burbuļo, svelpj un vārās. Beidzot slimniece izspļauj asiņainas krēpas.
«Vai tev pie krēpām atkal asinis?» vīrietis jautā izbijies.
Sieviete atrauj ātri roku.
«Jāmirst... jāmirst...» un piepeši viņa sāk nevaldāmi šņukstēt.
«Nabaga nelaimīgais bērns!» vīrietis runā trīsošā balsī un glauda sieviņas plānos, plaukainos matus. «Vai lai neatsaucu ārstu?»
«Ārstu? Lai es viņa acīs lasītu, ka viņš ir melkulis, muļķis un krāpnieks? Viņš taču nekā nezina, nevar un nespēj. Ak Dievs!» Sieviņa raud tāļāki.
«Bet apmierinies jel,» vīrietis to mierina, «uztraukums tev var nākt tiksi par ļaunu.»
«Jo labāki - būs drīzāki gals.»
«Kādēļ tu runā vienmēr no gala? Cik daudzi nav slimi bijuši - un tagad staigā veseli apkārt!»
«Bet cik daudzi nav guldīti zemes klēpī?»
«Nesaprotu, kāpēc tad īsti tev vajadzētu piederēt pie pēdējās šķiras.»
«Tādēļ, ka neviens cilvēks par mani nerūpējas, ka neesmu nevienam vajadzīga, ka visi no manis labprāt atkratītos...» Stipra šņukstēšana aizrauj no jauna balsi.
«Tu esi netaisna. Ļaunā slimība ir padarījusi tevi aizdomīgu un neuzticīgu.»
«Laikam tādēļ, lai mazinātu tavu priekšzīmīga vīra slavu, ka tu katru dienu uz pāris stundām ierodies pie savas slimās sievas.»
«Vai es nepavadu visu brīvlaiku tikai pie tevis, dažreiz pat savus veikala pienākumus aizkavēdams?»
«Taisnība - jā, lai mani jo drīzāki nomocītu.»
«Žēlīgais Dievs!» vīrs sasit izmisis rokas. «Tad mana klātbūtne tevi moka?»
«Ne tava klātbūtne, bet tava izlikšanās. Ja tev būtu ar mani vairāk līdzcietības, tad tu sajustu tās briesmīgās mokas, kuras man slimība uzliek. Vai es salstu vai atkal manim ir tik karsti, ka ūdenī mestos, - tu nekā nejūti. Tu sēdi blakām ar visbezrūpīgāko ģīmi un, tikko kādu svešu cilvēku pamani, vari triekt, tērzēt un smieties, it kā būtu laimīgākais cilvēks pasaulē. Vai tu esi kādreiz naktī pēc manis palūkojis, kad, asarām pārplūdusi, bezmiega un sāpju mocīta, pa savu neērto gultu mētājos? Nē, tu guli kā nosists.»
«Mīļā sieviņ, bet atminies taču, ka es gribēju naktī dažas stundas pie tavas gultas pavadīt. Tu pate manim to aizliedzi. Tas tevi uztraucot - tā tu toreiz teici. Un, kad es pāris reizes iezagos tavā istabiņā, lai pārliecinātos par tavu klāšanos, tad tu biji vēl vairāk uztraukts, nosauci mani par zagli un izlūdzies, lai uz priekšu tā vairs nenotiktu.»
«Es pate - jā, es pate vien visgarām vainīgā, es pate sodāmā... ak Dievs!» šņukstēšana pāriet vaimanāšanā.
Vīrs pieceļas no sola, saliek rokas uz muguras un nokārtu galvu soļo šurp un turp.
Saule spiež karsti. Kokiem lapas satinušās rullīšos. Zvirbuļi salīduši ēnā un elso. Plašajā dziedinātavas dārzā valda klusums. Citi slimnieki kavējas savās istabās. Kalpotāji bauda pēcpusdienas mieru.
«Man slāpst!» piepeši sieviete ievaidas it kā no kaps.
Vīrs tūdaļ piesteidzas klāt.
«Ko lai tev atnesu: ūdeni, limonādi vai ko citu?»
«Ūdeni, svaigu ūdeni.»
Vīrs aiztek. Smiltis nočirkst zem viņa smagajiem soļiem. Aiz krūmiem noklaudz vārstītas nama durvis. Sieva atmetas sēdeklī un aizver acis.
Kluss... karsts...
Piepeši slimniece strauji sakustas un piesit mazo kājiņu dzeltenajā kurpē enerģiski pie zemes.
«Negribu mirt, gribu dzīvot!» viņa tikko nekliedz. «Kādēļ lai citi izveseļotos un es mirtu? Ak Dievs, no dzīves tik maz esmu baudījusi, tik maz! Savā laikā man bij daudz pielūdzēju, tik daudz mīļāko... viņi smējās, kad es devu savu roku fabrikas inspektoram Robertam Roze... kas zin, viņi vēl tagad smejas un ar iemeslu; es gribētu vēl reizi viņus visus redzēt pie savām kājām; jā gribētu baudīt dzīvi pilniem malkiem. Vai tiešām nav zāļu pret nejauko slimību?»
Aiz krūmiem noklaudz atkal nama durvis. Drīz saules apspīdētā celiņā parādās divas mazas meitenītes kailiem stilbiņiem un baltās drēbītēs ar sarkaniem lentu pušķīšiem sānos. Viena no tām stumj mazu ķerru, otra velk aiz sevis baltu koka jēriņu uz ripiņām. Mazās pavada jauna meita košu seju. Pēdējās kustēšanās ir vieglas, spēka pilnas.
Kā negribot slimniece pieķer pie sava gurna un izbijusies atrauj roku: tur ir ass, plats kauls... tikai kauls. Un viņa paskatās uz savām krūtīm: tās ir iegrimušas. Lūk, agrākā pievilcība!
Atkal noklaudz durvis aiz krūmiem, un nu celiņā parādās vīrs ar glāzi kristālskaidra ūdeņa uz baltas apakštases. Viņa veselīgais stāvs ar smaidošo ģīmi un spirdzinošo dzērienu rokā atstāj uzjautrinošu iespaidu. Bet slimnieces piere savelkas krunkās.
«Tev laikam tur ļoti jautri gājis, tur iekšā?»
«Kā tā?» tas atsaucas apmulsis.
«No manis tu aizgāji kā ieskābēts, bet atgriezies ar tādu ģīmi, it kā jāvārdu būtu dabūjis.»
«Jā, smējos. Satieku veco kalponi Karlīni un prasu tai, vai te ūdens dzeršanai tiek caur filtru laists vai taisni no akas nāk. Nē, viņa saka, dzeramo ūdeni ik reizes apgādā Klāra. Klāra gan, es atbildu, bet vai tad viņa ūdeni nefiltrē? Kā tad nu nē, vecenīte paskaidro labsirdīgi, viņa pļirkš pie akas, pļirkš pie katras karapes iepildīšanas, pļirkš visu augu dienu. Lai Dievs nogriež ar tādu sastapties!»
Roberts sniedz sievai ūdeni.
«Ūdenis liekas būt tomēr še ļoti labs,» viņš piebilst pārliecināts.
«Bet nav filtrēts?»
«To, lūk, man neizdevās ātrumā izpētīt.»
«Tad dzeršu limonādi.»
Vīrs izlej ūdeni uz novītušās zālītes ceļa malā un aiztek pa čirkstošo celiņu pēc limonādes. Bet sieva ierauga ūdeņa izliešanā nicināšanu pret sevi un sāk no jauna raudāt.
Viena no mazajām meitenēm, kuras nometušās turpat uz pļaviņas krūmiņu ēnā slimniecei iepretī, pamana pēdējās asaras un piesteidzas klāt.
«Tantiņ, kāpēc tu raudi?» bērns jautā līdzcietīgi. Acumirklī slimniece izstiepj rokas uz priekšu, grib apkampt mazo eņģelīti, bet tikpat ātri atraujas atpakaļ.
«Maziem bērniem neklājas svešniekiem uzbāzties,» viņa pamāca stingri.
Bērns brīnās.
«Kad mūsu māmiņa raud, tad tai arvienu kas sāp,» viņa izskaidro paļāvīgi. «Bet, kad viņa mani paņem klēpī, tad tai sāpes pāriet.»
«Tu laikam gribi, lai es arī tevi paņemu klēpī?» slimniece smaida.
«Kāpēc tu neņem savu meitiņu līdzi? Te dārzā tik labi.»
Slimnieces ģīmis saviebjas.
«Ej! Ej projām!» viņa uzsauc dusmīgi.
Bērns iebāž kaunīgi pirkstiņu mutē, nodur galviņu, lūkojas iešķībi uz slimnieci un stomās.
«Vai tev meitiņas nav?» bērns jautā bailīgi. «Papus saka, ka jaunām mātēm Dieviņš bērniņus labprāt nedodot, tādēļ ka viņas tos mokot un pataisot par sliktiem cilvēkiem.»
«Tu esi palaists un nepieklājīgs bērns!» slimniece ieķērcas nedabīgā balsī. «Ej, ej, es tev saku!»
Meitenīte paiet gabaliņu, bet tad it kā apdomājusies atgriežas atpakaļ.
«Tu izskaties tāda pat kā tā tante manā bilžu grāmatā, kura mazus bērnus cepuse un ēduse.»
Slimnieces vaigos parādās reti, iesarkani plankumi. Viņas rokas nedabīgi trīc un plūkā zīda lakatiņa stūri.
«Tad tādēļ man bērniņu nav... es... izskatoties pēc raganas... žēlīgais Dievs!» sieviņas lūpas čukst kā neziņā un acis meklē līdzcietīgo meiteni.
Tā ir nogājuse pie savas kopējas, kaut ko tai steidzīgi stāsta. Pie tam mazā rociņa bieži paceļas un rāda uz slimnieci. Ko gan bērns stāsta?
Nelaimīgā grib piecelties, grib aiziet, bet šinī acumirklī ierodas vīrs ar limonādi.
«Tu tik ilgi?» sieva saņem viņu nepacietīgi.
«Saimniece nevarēja limonādi ātrāki uznest no pagraba.»
«Šo saimnieci nevaru acu galā ieraudzīt: viņa katram vīriešam skrien pakaļ.»
Vīrs noliek glāzi sievai blakus uz sola un aizgriežas no tās, lai, pudelei korķi atvelkot, slimnieci neapšļāktu.
«Nesatrūksties!» viņš iesaucas.
«Par ko tu mani beigu beigās turi?» sieva iesaucas uztraukta.
«Kā tā?» vīrs jautā mierīgi.
Korķis izsprāgst ar troksni gaisā, un spirdzinātājs šķidrums līst glāzē.
«Dzer, kamēr neizgaro!»
«Labāk būtu, ka tu savas pamācības un brīdinājumus pietaupītu. Vēl jau neesmu tiktāl noslīdējuse, ka vairs nekā nesajēgtu.» Sieva paņem glāzi rokā un smejas: «Nesatrūksties!... Cik rūpīgi! -it kā ar lielgabalu izšautu.»
Vīra pierē parādās grumbas.
«Jā, kad tu tā do...» viņš uzsāk strauji, bet piepeši apklust un lūkojas žēli sievā.
«Hu, cik tas auksts! Zobi salst... un tu domā, ka to mana māga panestu?»
Slimniece ar īgnumu atstumj glāzi no sevis. «Bet tu jau vēlies no manis jo drīzāki atkratīties.»
«Kur tad lai būtu siltāku limonādi dabūjis?»
«Priekš manis tu nekā nevari dabūt.»
Vīrs grūti nopūšas.
Brītiņu abi klusē. No pļaviņas atskan bērna smiekli. Sieva paņem biezo segu, kura tai nolikta blakus aiz sola, un mēģina to aizlikt sev aiz muguras. Vīrs to pamana un steidzas palīgā.
«Vai lai neatnesu vēl spilveni?» viņš jautā labsirdīgi.
«Nē!» sieva atbild asi.
Klusums... slimniece atgāstas sēdeklī un aizver acis. Vīrs stāv pie viņas, rokas saņēmis, un lūkojas neizprazdams apkārt.
«Es izskatos pēc raganas?» negaidot slimā iejautājas un atver plaši acis.
Vīrs satrūkstas, it kā caur strauju sitienu būtu no sapņa pamodināts.
«Kā - kā tu - uz tādām domām nāc?» viņš brīnās.
«Bērni un muļķi runā taisnību, vai ne? Un ļaunām mātēm Dievs nedod bērnus - ha, ha, ha!» slimnieces smiekli skan griezīgi un aizsmakuši.
Vīrs lūkojas viņā izbijies: «Tev laikam... ir drudzis?»
«Atstājies ar savu drudzi! Ej, es gribu atpūsties.»
Slimniece aizver atkal acis.
Vīrs atkāpjas no sola, saliek rokas uz muguras un nokārtu galvu sāk pastaigāties pa bālgano celiņu.
Piepeši viena no mazajām meitenēm pietek tam klāt.
«Onkul, vai tu arī eti ļaunt?» viņa šļupst.
«Nē, es neesmu jauns, mazo eņģelīt!» vīrietis atbild laipni un noliecas, lai paglaudītu mazajai galviņu.
«Tad nāt al mani klietiet,» mazā aicina.
«Skrieties? Jā, to mēs tūliņ varam izdarīt, bet tu jau tā kā tā mani noskriesi.»
Mazā skaļi uzgavilē.
Spēcīgais vīrietis nostājas blakus mazajam bērnam.
«Vient, divi, trit!» mazā skaita un skrien.
Lielais paliek iepakaļ. Gaviles, smiekli... Vīrietis arī smaida jautri. Viņi stājas no jauna rindā, atkal viņi skries...
«Robert!» atskan ķērkstoša balss.
Vīrs steidzas pie sievas.
«Šī briesmīgā spiegšana nav panesama. Pavadi mani uz istabu!» sieva pavēl, aizraudamies un gluži pārvērtusies ģīmī.
«Kā tu vēlies,» vīrs atbild padevīgi un uzlasa segas, lakatus, glāzi un limonādes pudeli.
Sieva atraida viņa pabalstu un iet viena pati, streipuļo, bet iet. Vīrs tai seko.
Istabā slimniece smagi nogāstas mīkstā lēnkrēslā un aizsedz kaulainajām rokām ģīmi.
«Es atsaukšu ārstu,» vīrs runā laipni, «tu esi slimāka, nekā pate domā.»
«Mitējies! Tu gribi tikt projām no manis, es zinu. Ej, es tevi ilgāki negribu atraut taviem priekiem, ej!»
«Bet no projām iešanas es nemaz neesmu runājis.»
«Ej! Es zinu, ka tu to slepeni vēlies, ej! Tava klātbūtne mani moka.»
«Nu, kā tu vēlies. Vai lai rītā tev no pilsētas ko atvedu?»
«Ja tas tevi pārāk neapgrūtina.»
«Ko tad?»
«Ko nebūt ēdamu... ko skābu, pikantu.»
«Ko nebūt skābu? Pikantu? Kas tas lai būtu? Ābuli, citroni, apelsīni - tie tev jau ir. Etiķī marinētas sēnes? Tās grūti sagremojamas, tās tu nedrīksti ēst...»
«Nevajaga, nevajaga... ej tikai projām, man nevajaga nekā.»
«Bet kādēļ tad ne? Es labprāt tev pagādāšu, kaut tikai varētu atminēt, ko tu vēlies!»
«Priekš manis tu nekā nevari atminēt, nedz izdomāt. Ej, ej un nemoki manis!»
Vīrs tuvojas sievai un sniedz tai roku:
«Uz redzēšanos, Kete!»
«Nav vajadzīgs, ej! No manas rokas tev vēl varētu pielipt slimība.»
Vīrs atkāpjas sabozies un paņem cepuri un spieķi. Durvīs viņš atgriežas atpakaļ:
«Ja tevim taptu ļaunāki, tad lai manim tūdaļ telefonē. Varbūt gribi, ka pasaucu kalponi?»
«Ak Dievs, kādas mokas!... Vientule un atstāta...» sieva čukst.
Vīrs piesteidzas viņai un saņem tās roku savējā.
«Kāda tu esi ērmota,» viņš rājas mīļi, «es pie tevis varu līdz vakaram palikt. Kādēļ tu dzen mani projām?»
«Nespied!» sieva iebrēcas spiedzoši un atrauj roku. «Ej, ej! Ej!»
Vīrs klusi atstāj istabu. Bet aiz slimnīcas vārtiem viņš atņem dziļi elpu. «Ko skābu, pikantu...» viņš burto. «Varbūt ko nebūt no zivīm. Nu, apjautāšos pie ārsta vai delikatesu pārdotavā... jā, ko skābu, pikantu...
Neviļus viņa kājas sāk vieglāki cilāties, gaiss tup spirdzinošāks, pasaule plašāka.
Lūpas savelkas kā uz smaidu, bet piepeši burtu: «Kaut ko skābu, ko pikantu...»
Karsts, saule cepina...

Iespiests no pirmpublicējuma (Baltijas Vēstnesis, 1901, N. 240)