JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

II

Turziņa kungs apstājās, jo viens no viņa biedriem piegrūda tam pie sāniem par zīmi, ka viņa sieviņa nāk. Viņš lēni, stostīdamies izvilka papirosu un grābājās pa kabatām pēc sērskaliņiem.
Te gribu lasītājiem piezīmēt, ka mēs visi, Turziņa kunga biedri, bijām arī viņa viesi. Pie viņa bij arvienu patīkami viesoties, jo ne tikvien viņš bija turīgais Kurtēnu mājas gruntnieks, teicams namatēvs un omulīgs cilvēks, bet jo patīkamu iespaidu uz viesiem darīja viņa daiļā sieviņa. Viņa caur savu nepārspējamo laipnību un jautrību, tā sakot, katru pievilka. Pie tam viņa prata cept gardus gaļas plācēnīšus un sagatavot brīnum teicamu šampaneri no bērzu sulas. Kas bija no šiem viņas pagatavojumiem baudījis, tas labprāt negribēja citur tos baudīt, lai nesamaitātu savu labo garšu. Viņa patlaban atnesa veselu kurvi ar uzkožamiem, pudeli rebinovkas un trīs pudeles sava šampanieša.
«Domāju, ka jūs, kungi, te gaužam garlaikojaties, tādēļ atnesu pagaidām zobiem drusciņ darbu,» daiļā sieviņa teica, savu nastu nolikdama un galdautu uz zāles izklādama.
«Tiešām, bez tevis manim te bija gaužam garlaicīgi!» Turziņš iesaucās. «Tie kungi visi, kā neprecējušies, no precībām vien runā, un, tu zini, mani tādas būšanas vairs neinteresē.»
«Nu klausies nu viens cilvēks šo veco šķelmi! Manim tīri šķiet, pēc tava šķelmīgi nopietnā ģīmja spriežot, ka tu būsi atkal savus viesus ar kādu no saviem muļķīgiem stāstiem «iz paša piedzīvojumiem» apbalvojis. Ja tā būtu, tad es tevi tūdaļ sūtītu viesiem ogas salasīt un pate izpildītu tavu vietu.»
«Nē, mīļā vecenīt, nebīsties vis par to; bet, ja gribi pārliecināties, tad paliec un uzklausies, ko mēs te runājam.»
«Tas tik būtu jauki! Mēs te visi godīgi sēdētum, un kas tad mūsu mīļiem viesiem gatavotu pusdienu? Šoreiz tevim nevaru vis pateikties par tavu gudro padomu.»
«Nu, tad es tevim pateikšos par tavu rūpību,» Turziņš viņu apkampa un noskūpstīja.
«Nu redziet, kāds viņš nebēdnis!» viņa iesaucās nosarkuse. «Ja es būtu tā izdarījuse, tad viņš tūdaļ būtu manim pārmetis, ka viesiem tas varot būt ļoti garlaicīgi. Bet atvainojiet, kungi...» un viņa aizskrēja čakli prom.
Turziņš turpināja savu stāstu:
«Nezinu, cik ilgi tur biju gulējis, un tiešām būtu vēl ilgāki nogulējis, ja nebūtu sajutis kaut kur brīnum spēcīgu dūrienu. Ātri atplētu acis un skatos: liels dundurs nolaidies uz mana ķermeņa un dur - tīri kā kurpnieks. «Ai, tu!...» iesaucos. «Es tev gan, aklais, rādīšu!» Un - plaukš! -šauju šim pa ausīm, plaukši! - atskan uz mana ķermeņa, bet dundurs īdēdams, it kā mani izsmietu, aizlaižas prom. Tādā kārtā tikai pats sevi sadauzīju. Kamēr es kauju dundurus, dzirdu čub, čub, čub, kāds aiziet. Iegādājos, ka manim arī laiks iet. Žigli uzrausies, skatos pēc savām drēbēm, izplešu acis mans skaistais apģērbs pazudis! Va velns, ko tad nu?! Gribēju domāt - nekā! Sirdi kā knaibekļos sagrāba, ne elst vairs nepaguvu. Kurp nu doties, kur iet bez tik svarīga drēbes gabala tādā svētku dienā un tik daudz ļaužu klātbūtnē? Pat vairs mājās nevaru tikt, sāks gūstīt kā izbēgušu no ārprātīgo nama, un tas kauns! Domāju vai zemē ielīst, vai spārnos aizskriet, bet ir tas nebūtu visai smuki izskatījies. Tak, pag, jāapskatās, kas zin, var gadīties, ka viņas vējš nopūtis no zara kur tālāk. Sirds drusku atžirba cerībā. Bet drīzi cerībai bij jāzūd, jo izmeklēju vienu krūmu pēc otra, meklēju kā pēc adatas - velti! Es pilnīgi izmisu! Būtu manim revolvers bijis klāt, kas zin, vai nebūtu sācis šaudīt, bet pakārties vai slīcināties - tas taču galā varēja iznākt par garlaicīgu un ļaudis mani tak būtu atraduši neapģērbtu. Nosēdos un sāku raudāt, atgādādamies visas manu drēbju labās īpašības. «Ha, ha, ha!» atskan manās ausīs. Sāku ieklausīties. «Laikam... nu, nekas, brangs bukstiņš!» «Vai dzi', nudie' tur būs!» es iesaucos un šmaucu no krūmiem laukā. Un tiešām! Tur gar Daugavmalu brauc divi tēviņi mazā laiviņā un plāta manu skaisto apģērba gabalu. «Tās ir manas! Tās ir manas,» saucu pilnā balsi, «tās ir manas stilbu drēbes!» Bet tie, sātani, neliekas nenieka dzirdot un brauc prom. «Ei - jūs jūs, cilvēki! - grieziet atpakaļ - atdodiet manas - manas drēbes, manas stilbu drēbes!» saucu vēl skaļāki un spēcīgāki nekā pirmoreiz. Nokliedzis pats satrūktos par savu aurēšanu un, kaut gan tuvienē citu cilvēku nebij, tomēr nokaunējos līdz matu galam, jo no Daugavas otra krasta skanēja atbalss «manas - stilbu drēbes!». Bet - ak Dievs! Vai tad tie tēviņi no paša nelabo apsēsti? Lūk, viņi brauc un brauc projām, uz mana sauciena pat atpakaļ neskatās! Lauzīju rokas un kliedzu no jauna: «Ei, ļautiņi, glābiet! Ķeriet zagļus, manu stilbenīču slepkavus, - ķeriet, ķeriet!» Tas līdzēja. Tēviņi atgriezās atpakaļ un nāca taisni uz mani. Es iedrebējos no prieka, tomēr tas pārgāja ātri. Drīz sāka visās malās lapas čaukstēt, un kungi un dāmas līda vien tik ārā kā bites no stropa. Laikam visi zaļumu svētku dalībnieki sapulcējās ap mani biezā riņķī, tikai vēl mūzikas trūka. Es nezināju vairs aiz kauna, kur dēties. Pie tam vēl sapulcējušies nevis raudāja un mani nožēloja, bet smējās pilnā kaklā. Es nospļāvos, atmetu viņiem ar roku un iemuku krūmos. Te pakaļ ienāca arī mani drēbju laupītāji. Viņi stāstīja, ka manas drēbes atraduši Daugavmalā un domājuši, ka tās kādam pagaisušas, tādēļ tie gribējuši tās nodot biedrības priekšniekam priekš izsludināšanas. Kad nu es, tas īstais mantenieks, esot atradies, tad par vienu pusrubli tie manim tās būšot atdot. Es biju gaužām laimīgs un ar prieku maksāju pieprasīto. Kas gan aprakstīs pilnīgi manas jūtas, kad atrados atkal savās smukajās drēbēs! Pirms tās biju apvilcies, viņas apkampu, spiedu pie sirds kā tēvs savu pazudušo dēlu un raudāju karstas prieka asaras. Pēc tam apģērbies nomazgāju Daugavā asaras un devos ar ļoti jautru krūti uz svētku vietu. Nu tikai īsti sapratu dabīgi milzīgo starpību starp nabagu un bagātu. Par nožēlojamāko nabagu turēja to, kas nebūtu kādu pusi no savas miesas apģērbis, un par bagāto to, kas pilnīgi apģērbies, tā kā es, par piemēru. Sakiet, mīļie; kas nu vēl dabīgāki nekā tas, kad visupirms nogāju pie bufetes un sāku savas bijušās nabadzības jūtas noskalot, dvēselei alu un šņabiņus virsū uzliedams! Bet manim bija drīzi jāatzīst, ka es biju piepeši palicis par dienas varoni, iemantojis, kā teikt, popularitāti, jo visas acis raudzījās uz mani, visas mutes gribēja mani jautāt un visas ausis dzirdēt, ko stāstīšu. Tādā nolūkā mani drīzi apstāja liels pulks nejēgu nepieaugušu bērnu. Tie visi kliedza:
«Jaunskungs, jaunskungs, kā velni pie jūsu ūzām tikuši?» - «Ak jūs, odžu dzimums, kas nenojēdz un nezin īsto laiku!» (es te domāju īsto laiku mani iztaujāt) es iesaucos vareni pikti un aizgāju uz citu stūri.