JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

III

Svētku vieta bija smuks klajumiņš pašā salas vidū. Visapkārt bija biezi krūmi, tik cieti viens pie otra saspiedušies, ka izskatījās pēc vaiņaga, kas ap klajumiņu aplikts. Te līgojās cilvēki kā melns mākonis. Cits deja, cits sarunājās par saimniecības būšanām, cits par mīlestību un precēšanos, cits apjautājās «cik liels būs pūrs?», cits gribēja runāt vāciski un tādēļ plātīja spēcīgi muti, lūpas šķobīdams kā cilvēku ēdājs. Visur bija dzīva ņudzēšana manāma, tikai jaunavas un kundzes, kas daļējus gaidīja, izskatījās kā zosis, kas Kapitoli apsēdušas. Gaiss turpretī bija putekļains un pietvīcis. Manim šo visu apbrīnojot, kāds pārītis blakam sāls sarunāties:
«Fui, Georgin!»
«Nu, erchen?»
«Kāpēc du negrib dancen?»
«Ich dancen immer lilā!»
«Bet du jau amalizierējies ar citām freilienēm un mani, tavu erchenu, pavisam unic pamet.»
«Ah, Julķen, ko nu par šito! Ich liebe...» un Georgiņš sita ar kulaku sevim pa krūtīm - gaišākā liecība, ka viņš patiesi mīļo. Tad viņš vēl piemetināja: «Ak, cālhen, kā tu vari tā iebildēties! Es jau dein... uh-ja!» Viņš sakampa pie pēdējiem vārdiem Jūliānas paresno rociņu un spieda abi rokām.
Publiku aicināja klausīties dziedāšanu. Dziedātāju vadonis bij skolotājs, viens tā no vidējiem, remdenajiem. Viņš bija pats un vadīja visu pēc vecu vecās «šnites». Pie vadīšanas viņš gāja apdomīgi, takti rādīja ar svētulīgu ģīmi, no kura spīdēja lielākā vienaldzība. Kad dziedāšana negāja vai sajuka, tad viņš vis nesakarsējās, bet teica: «Nu, nekas!» Tādā kārtā arī tagad dziedāšanu iesāka. Dziedāja: «No salda miega modos un jutu spirgtumu.» Taisnību sakot, šī dziesmiņa visai neizdevās, izklausījās, it kā kad rūktu un dūktu pulks dumduru, sīku mušiņu un odiņu. Turpretim otra dziesmiņa izdevās ļoti slaveni. Tā bija «Seši mazi bundzenieki» un nobungoja gar ausīm īsti bungošanas rakstā. Tomēr mans spriedums jau var būt arī ļoti greizs, tādēļ ka acis arvienu nošāvās pie kādas skaistulītes. Viņas smalkais, skaistais ģīmītis bija kā uzplaukstoša roze, kakls, pār kuru vēlās zelta dzelteni mati lielās, smagās pīnēs, bija balts kā piena roze, un viņas slaikais, lokanais stāvs spēja katru viļināt. Es pievirzījos viņai tuvāki un «khm» viņai pie auss iekāsējos. Viņa ātri atsviedās uz manu pusi, un manas acis nogrima divās spoži mirdzošās zvaigznītēs... Citi sita plaukstās par godu dziedātājiem un vadoņam, es ne, jo skatījos viņas acīs.
«Piedodiet, jaunkundz, ja jūs traucēju, - bet kā jums patīk dziedāšana?» jautāju viņu, ļoti mīļi paklanīdamies.
Viņa smaidīja lēni un mīlīgi, atvēra rožu lūpiņas, un manas ausis mielojās pie ļoti saldām skaņām, vismazākais, manim toreiz tā šķita.
«Nekas-s... tā...» viņa teica.
«Vai jums dziedātāji pazīstami?»
«Jā, viņi no mūsu pašu pagasta.»
«Tas būtu - no kāda, ja atvēlēts lūgt?»
«Lūdziet vien droši, jo mūsu pagasts nav noslēpjams, nedz noslēpums, viņu sauc par Lielupiešiem.» Viņa uzsmaidīja manim īsti šķelmīgi.
Mana sirds pārplūda no saldām jūtām, un nodrebējos kā apšu lapiņa. Es meklēju no jauna viņai ieskatīties acīs un pie tam aizmirsu, ko gribēju teikt un ka manim arī kas jāsaka. Muti gan atvēru, bet ārā nekas nenāca. Uzspēlēja valsi. Es klāt pie manas skaistulītes un uzlūdzu to uz valsi, ko tā man laipni atvēlēja.
Gavilējiet, debesis, grīļojies, zeme! Tagad dancos bēdu nesējs ar visskaistāko skuķi visos zaļumu svētkos. Ai, cik manim bija toreiz labi ap dūšu! Es domāju, reti kāds būs dejot juties par mani laimīgāks. Es citu neko neredzēju, cita nekā nejutu kā tikai viņu. Skaidri gan nemāku teikt, bet ceru, ka es ar viņu valsēju vismaz savu pusstundu, līdz abi galīgi bijām nokusuši. Aizvadījis viņu agrākā vietā, gribēju iet projām, tai vēl reizi sirsnīgi pateicies un rociņu kratījis, bet mans saldais bērns mani apturēja:
«Gribēju jūs lūgt pēc jūsu vārda, kungs; mans vārds ir Anna Kadiķis, esmu Liepiņu gruntnieka meita.»
«Mans vārds ir Eduards Turziņš, ģimnāzists un Kurtēnu gruntnieka dēls,» es atbildēju, dziļi paklanīdamies.
«Manim prieks ar jums iepazīties,» viņa teica, manim savu mazo, balto rociņu sniegdama, «ja jums nav garlaicīgi, piesēdiet, mīļoju ar prātīgiem cilvēkiem papļāpāt.»
Steigšus nosēdos viņai blakām. Runāšana gan no iesākuma labi neveicās, bet tas jau nāca no tam, ka bijām abi prātīgi. Tomēr galā tiktāl tiku, ka spēju tai kādu daļu no savām jūtām izstāstīt.
To arī viņa par ļaunu neņēma, bet lūdza mani kādreiz viņu apmeklēt viņas mājās, ko arī ar lielāko prieku un dedzību solījos un zvēresta vietā sakampu tās mazo, skaisto rociņu un spiedu to pie savām lūpām.
«Nu, kas tad tas?» kāda rupja balss mums uzsauca, un manā priekšā nostājās pamazs, drukns vīrelis ar iereibuša izskatu. «Anna, klausies - ko tad šis tēviņš te grib?» viņš pikti jautāja.
«Tētiņ, tas ir Turziņa kungs, ģimnāziasts no Kurtēniem,» Anna atbildēja.
«Kas? Tu, čemur, sakies no Kurtēniem?» vaicāja viņš, pie manis griezdamies.
«Jā, tas es esmu,» atbildēju.
«Un tu, puika, nekaunies manim tādus melus teikt? Vai tu arī zini, ka vecais Kurtēns mans biedrs un draugs? Tu, pundur! Ko? Saki nu!»
«Uz jūsu gānīšanām manim nav atbildes,» teicu sīvi.
«Vai tā? Tu domājies caur to no manis atkratīties? Rāpul, tu! Saki - vai Kurtēnam tāds dēls, kas visu rītu dauzās pa krūmiem bez...»
«Bet, tēt!»
«Mierā, skuķi! Es gan zināšu, ar ko man darīšanas. Nu, kas ir? Atbildi!»
«Es jums jau reiz teicu.»
«Tad šitā? Un to tu iedrošinies manim teikt, manim, Liepiņu gruntniekam un pagasta priekšniekam? Un tevim arī nav kauna lavīties pie slavenākās tēva meitas, ko? Bet - na tev par tavu bezkaunību!»
Iekams es paspēju viņa vārdus sarast, pļaukš! - viņš iekrāva manim pa ausi, tā ka es ripeniski novēlos zemē. Žigli pielēcies, gribēju pretim kraut, bet tanī pašā acumirklī no velna apsēstais vīrelis krāva manim pa otru pusi - un ne mazāk izveicīgi.
«Tā, tas tev, lai tu nepaliec greizs! Un nu, skuķe, tūdaļ mājās!»
Viņš sagrāba Annu pie rokas un aizrāva to projām. Manim bija briesmīgas dusmas ne tikvien uz glupā veča, bet arī uz Annu. Jā, tā bija mīlestība ar sāpēm!