JĀNIS PURAPUĶE

Ķibele aiz ķibeles

IV

Satriekts pie visiem pantiem, visas smalkākās jūtas ievainotas - un no kā? - no tīri prasta tēviņa, kas zin, pēdējā tītera un lupatas, es stāvēju, pie kāda koka atspiedies, un skatījos dancotāju burzulī. Man bija ap dūšu tā, it kā vajadzētu gāzties šim melnajam pūļam virsū un to saberzt drupaklēs. Šurp un turp jau bij arī nekārtības jūtamas. Piedzērušies vīrieši lamājās, bļaustījās un bāzās kundzēm virsū. Viens no tādiem aizšāva kādam dancotāju pārim kāju priekšā, kurš tad arī acumirklī apvēlās apkārt. Nelaimīgais pāris bija Georgiņš ar Jūliānu, kura tika, kā apakšējā, krietni vien saburzīta. Georgiņš krāca no dusmām, un man bija liels prieks uz smiešanos. Georgiņš savīstīja kulakus un piegāja kādam turpat stāvošam iedzērušam malačam klāt.
«Tu liki kāju priekšā?» viņš jautāja.
«Kas tu tāds par ķeneri esi?» otrais atbildēja.
«Es esmu gan ķeners un salauzīšu tevi miltu pelnos.»
«Vai tu re, lielības kulīte! Nu mēģini tik!»
Abi pretinieki nostājās kaujas kārtībā. Te ieradās kārtības vīri un nodzina iekarsušos no svētku vietas. Man tas gauži nepatika, jo man būtu paticis, ka viens vai otrs no viņiem būtu dabūjis sarkanu degunu. Tādēļ es vilkos tiem no pakaļas krūmos un lūkoju tos no jauna sakarsēt caur saucieniem «dod! dod!». Abi varoņi sarunājās asi, pie kam nereti dzirdēju Jūliānas vārdu, ko Georga pretinieks stipri nekaunīgi aizķēra. Kaušanās kārība pamazām atkal aizdegās, un abi nostājās atkal viens otram priekšā. Rokas tie bij atvilkuši aiz muguras un turēja saspiestas kulakos. «Ai, dod!» es gailēju. Bet tanī pašā acumirklī viens no viņiem skrēja uz mani, bļaudams: «Kāda daļa tev te, lupata!» Es apķēru, ka man var noiet atkal greizi, un tādēļ stiepu kājas pār pleciem un laidos dziļāki krūmos, bet šie drāž man, ka dreb vien, pakaļ. Ak tu sapiķēta nelaim! Es priecājos redzēt, kā viņi viens otram atsutinās ādu, un nu - manim pašam bij āda apdraudēta. Es skrēju, ko jaudāju, - šie paka un bļauj bez ziņas, ka «vajagot bezbiksi pērt». Tas manim ķērās pie sirds, bet ko lai dara! Apstāties un parādīt, ka manim ir gan biksas, nebūtu šādā reizē bijis ievēlams. Piepeši - vai pats velns! Kāds sakampj mani aiz kājas, un es - brāc! - pa zaru zariem nogāžos kūleniski zemē, nē, nevis zemē, bet kādiem trim cilvēkiem virsū, kas te bij izlaidušies zālē glāzi alus iedzert un vakariņas ieturēt. Izcēlās kņada kā pie Bābeles torņa. Mani grūstīja, stumdīja, badīja un valstīja. Alus plūda no apgāztās un saplēstās pudeles varenās strāvās gar acīm un gar kaklu. Uz krūtīm bija pielipuse briesmīgi liela sviesta maize, aiz šlipses gala bija aizķēries krietns gabals cūkas speķa. Ui, kāds brangs es tagad izskatījos! Bet te nebija vēl manām bēdām gals. Pamanīju, ka krietni liela lupata no maniem jaunajiem svārkiem karājas pie zara. Vai te nu nebij jāraud! Kas tā par dārgu, smuku, biezu drānu! Un nu - te viņu saplosu pie zaļumu ballēm. «Nu, rāpies reizi, vērsi, tak augšā!» uzsauca manim pārsteigtie biedri. Stenēdams, tīri stīvs un līks aizvilkos uz svētku vietu diezin ko vēl meklēt.