RŪDOLFS BLAUMANIS

AIZVIEN LILLĀ

Visu dienu saule neizturami karstus starus bij sūtījuse lejā no bāli zilganām debesīm, tagad, ap launaga laiku, tā aizlīda aiz tumšiem padebešu klučiem. Putni nedziedāja, lapas pie koku zariem nekustējās, ezers, kura līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā, līdzinājās spogulim. Tikai retumiem kāda zivs apsviezdamās paplunkšķināja niedrājā, caur to izceldama mazus vilnīšus kas drīzi vien atkal izzuda. Tad ezers atkal stāvēja gluds un kluss un tumšie padebeši drūmi lūkojās tajā.
Pa mežu ritēja vāģi, kuros divi vīrieši sēdēja: pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls Augusts Tiltiņš. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk, uz māju braucot, pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur divu stundu laikā tā noguruši, ka tikai ar krodzenieka palīdzību bij varējuši iekāpt vāģos.
Bet ne tikai abu spēkus vien, arī viņu prātus minētās pašu darīšanas bij vājinājušas. Jo Miets, ieraudzījis ezeru caur kokiem spīdam, sāka runāt par Azova jūru un Jeisku, un Tiltiņš, apkampis resno krusttēvu, prasīja tam neapnicis, kādēļ tas viņa Lienīti, viņa skaisto saimnieci, negribot precēt.
Bet nedz Miets saprata Tiltiņu, nedz Tiltiņš Mietu... Tā tie brauca pa mežu... Piepeši Tiltiņš aizsmakušā balsī uzsāka dziedāt:
Dzērājs puika bēdājāsi,
Bēdā-ā-jās,
Kur būs ņemti līgaviņ,
Līgaviņ...
«Ē krusttēv, vai jau nakts metas?»
Uzreiz abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm, un tai pašā acumirklī tāds pērkoņa spēriens norībēja, ka tiem ausis gandrīz aizkrita un zirgs palēca uz augšu.
«Kad tu nolāpītu! Tavu nejēdzīgu spērienu!» Miets lādēja un nospļāvās. «Kuš, August, nedziedi!»
«Kāpēc? Kas tam tur augšā bēdas, ka mēs še lejā jautri dzīvojam - a?
Cibu ribu ripam!
Kas kaiš citam,
Ka mēs mīļi dzīvojam!
Alilū! Immer lillā! Urā, urā!»
Un viss mežs nolīgojās no viņa nejaukās kliegšanas. Likās, kā kad krūmi būtu pilni nelabu garu, jo atbalss atkārtoja viņa kliedzienus trim četriem lāgiem.
«Klusi taču, kad es tev saku!» Miets atkal krustdēlu apsauca. «Vai nedzirdi, ka pērkons rūc?»
«Lai viņš rū-ūc, kas par to! Lai viņš desmitreiz, lai simtreiz, lai tūkstošreiz, lai tūkstoš miljonreiz rūc, kas man bēdas!
Suņi rej, gaiļi dzied,
Man no kroga pārejot.
Sieviņ mīļā, nebaries,
Kad es dzēru krodziņā!
E - augšā nespārdies, kad es dzēru krodziņā... No kura laika tad tu sācis ticēt, ka tur augšā kas ir, krusttēv?»
Un tad, pacēlis ģīmi uz augšu, Tiltiņš kliedza:
«Vai dzi, veco bundzeniek, garām jādams, gan varēji tur to lielo akmeni pāršķelt: tad man pul-pulvera nevajadzē-»
Balts un zils abiem nostiepās gar acīm - briesmīgs rībiens - un soļus trīsdesmit no braucējiem liels, pelēks akmens bij izšķīries divās daļās.
Miets iekliedzās un pārmeta krustu, Tiltiņš iecirta visus desmit pirkstus savos biezajos matos, zirgs nolēca no ceļa un ieskrēja krūmos.
«Laukā no vāģiem, bezdievīgais zaimotājs,» Miets bļāva, kam piepeši galva bij kļuvuse ievērojami skaidrāka, «laukā, lai līdz ar tevi nedabūju galu!»
Un viņš mēģināja Tiltiņu izgrūst no vāģiem.
«Ahā, papiņ, vai štā?» Tiltiņš ņurdēja, turēdamies pretī. «Ne tik ātri, tur man arī vajaga būt klāt! Ak, vai tu domā, ka es vien tas grēcenieks, ko? Ni jau - ja jāirst, tad mirsim abi! Vai es baroju savas cūkas ar maziņas labību vai tu savas? Vai manā makā tie graši biruši, ko tu pagastam nozadzis, vai -»
«Nejēga, es visu atkal ar augļiem atlīdzināšu, visu atdošu atpakaļ, bet atņem tu tikai savus zaimotāja vārdus atpakaļ, atņem tos, August, jo citādi nudie ziben mūs uz vietas nospers!»
«Krusttēv, neesi nu bāba, neāksties! Drīzi būsim no meža ārā uz klajuma, un tad visas tavas bailes bu-bu-būs pagalam. Nu, tu, sliņķi!»
Tiltiņš uzšāva zirgam ar pātagu.
«Ko, vai tu manis neklausīsi?» Miets runāja, grožus savilkdams stīvi. «Tad kāp laukā! Neviena soļa šitādā laikā ar tevi vairs kopā nebraukšu. Laukā!»
«Pats laukā!» Tiltiņš kliedza pretī, sadusmots no Mieta cietā grūdiena. «Tev jau nepavisam nav dūšas. No viena niecīga spēriena tā satrūkties!... Smiekli!»
Tiltiņš šos vārdus tikko bij izteicis, kad tāds spēriens norībēja, ka abi divi pavisam apmulsa. Sēra smaka pildīja gaisu - vāģi apstājās.
«Vai dieviņ!» abi vienā mutē iesaucās, un Miets pārmeta krustu. «Zirgs!»
Zirgs bija nosperts.
«Vai, vai, vai!» Miets vaidēja un izlēca no vāģiem. «Augustiņ, Augustiņ, kāp laukā, dēliņ, kāp laukā - nu vairs tikpat labi nebūs!... Ak kungs, piedod mums mūsu grēkus... dod šurp roku, - lec, es turu... es dziļās bēdās nosaucos... še, še, dēliņ, zem egles... kungs, manu lūgšan klausi... te biezie zari mūs aizsargās no lietus... jā, bet kā tā dziesma iet tālāk? Skaiti tālāk, Augustiņ, tu esi jaunāks, tu viņu labāk zināsi... Ko, tu arī viņas nezini? Ka tu nolāp-, nē, nē, kungs Jēzus Kristus, - tas slikti, dēliņ, ņemsim citu dziesmu. Metīsimies ceļos un skaitīsim citu dziesmu.»
Un Miets nometās ceļos zem egles.
«Šitādā laikā zem kokiem nedrīkst stāvēt,» Tiltiņš krusttēvam turējās pretī un gribēja savu dikti trīcošo roku atsvabināt no Mieta rokas. «Nāc atpakaļ uz ceļa!»
«Blēņas! - Vai zirgs bij zem koka vai uz ceļa, vai akmens bij zem koka, ko? Mēs visur esam dieviņa žēlīgajā rociņā!» Miets atteica. «Meties ceļos, es tev saku!»
Resns zibens ieskrēja ezerā - Tiltiņš nometās Mietam blakus ceļos.
Tagad nāca spēriens pēc spēriena, debesis stāvēja vienās liesmās. Šņākdams lietus gāzās zemē, bet Mieta un Tiltiņa daudz vis nesaslapināja, jo egles zari deva labu patvērumu.
«Ak kungs,» Miets svinīgi uzsāka, «ak kungs, mēs tev apsolām... skaiti dikti līdzi, dēls... mēs tev apsolām visu jaunu atstāt un ienīst no šitās bēdu stundiņas. To mēs tev apsolām. No šitās bēdu stundiņas. Jā. Un Augusts būs labs un godīgs cilvēks, un es arī kļūšu par labu un godīgu cilvēku. Mēs joprojām būsim abi labi...»
«Bāz maisā...» Tiltiņš ņurdēja caur zobiem starpā un klanīja galvu.
«Un, ja tu netici, tad mēs to arī varam apzvērēt. Še ir mana roka un še» - Miets pacēla ar savu kreiso roku Tiltiņa labo uz augšu - «mana krustdēla. Mēs abi zvēram no šīs bēdu stundiņas būt labāki. Patiesi la-bā-ki...»
Miets pats no saviem vārdiem tā bij aizgrābts. ka tālāk vairs nevarēja. Galva tam nokrita smagi uz krūtīm. Rokas salicis, viņš tā tupēja minūtes desmit. Pa tam pērkoņa rūkšana kļuva arvienu retāka un vājāka, lietus līšana mazinājās, un pēdīgi tikai tad vien vairs nokrita kāds piliens uz abiem dievlūdzējiem, kad vējš pakustināja egles zarus.
Negaiss bij pārgājis.
Miets pacēla galvu un skatījās Tiltiņā. Šis bij piegāzies pie egles stumbura un, drošu stuti manīdams, visam negaisam par spīti - iemidzis.
«August!» Miets iesaucās un uzlēca kājās. «August! Nudie, traki ar to cilvēku, viņš snauž! Vai dzirdi ar?»
«Kas tev bēdas, vai es dzirdu vai nedzirdu, laid mani mierā!» krustdēls atņurdēja pretī.
Miets izvilka nazi no kabatas, noliecās pie zemes, nogrieza apdomīgi lielu paparksti un ieskurināja lietus pilienus, kas pie tās karājās, Augustam ģīmī.
«Ē?» Augusts ieņurdējās un taisījās celties augšā. «Krusttēv; neāksties nu!»
Miets tam palīdzēja piecelties, un tad abi sāka iet uz māju.
«Kur zirgs? Vai tad mēs visu te tāpat mežā atstāsim?» Tiltiņš jautāja, kam viss, kas bij noticis, atkal nāca atmiņā. «Kad tikai kaut kā nenozog vien!»
«Kas te nu gan nāks zagt!» krusttēvs atbildēja. «Bet, ja arī kāds nāktu, ko tad lai darām? Tu tak nekā uz māju nevari aiznest un es arī ne, jo kas tad tevi vedīs!»
«Jā, tas tiesa, kas tad mani vedīs,» krustdēls atteica. «sasodīta būšana!»
Bet pamazām arī Tiltiņš sāka atspirgt.
Vēsais, tīrais gaiss, kas tagad plūda pa mežu, vairāk un vairāk aizdzina viņa reibumu.
Pēdīgi abi bij no meža laukā. Ceļš tagad veda tālāk gar ezermalu.
«Jānodzeras,» Augusts runāja un vilka krusttēvu sev līdz uz ezermalu.
Viņš dzēra, sāka uzreiz mazgāt muti, noņēma lakatiņu no kakla, noslaucījās tajā un tad savīkstītu to iebāza kabatā.
Tad abi atkal turpināja savu ceļu.
Debesis pa tam pavisam bij noskaidrojušās, un saulīte atkal spīdēja tikpat mīlīgi kā priekš stundas laika. Ezers bij zaudējis savu drūmo izskatu, mazie vilnīši vizēja sudrabotās krāsās, tā ka Mietam ar Tiltiņu apžilba acis, viņos skatoties. Ceļam otrā pusē stāvēja ziedošs linu lauks. Aiz tā viļņoja rudzu tīrums, kam nemaz nevarēja saredzēt malas, jo tas aizstiepās līdz kalna galam un laikam tikai viņa otrā pusē vēl beidzās. Blakus liniem bij auzas. Viss pilnīgākā kuplumā.
«Vai tu redzi, kādi mani tīrumi!» Tiltiņš iesaucās, krusttēvam ar elkoni piegrūzdams pie sāniem. «Bet ta tad šoruden atkal pašķīdīs nauda! No liniem vien iedzīšu renti - nudie! Krusttēv, es tak esmu laimīgs ķerlis?»
«Esi jau, esi,» krusttēvs apliecināja un pārlaida acis pār lielītiem tīrumiem.
Tad atkal abi klusēdami gāja gabaliņu uz priekšu.
«Fu tu!» uzreiz Tiltiņš iesaucās, nospļāvās un apstājās.
«Nu?»
«Vai mēs nebijām gluži traki?»
«Traki?»
«Nu jā, - tur mežā zem egles...»
Tagad arī Miets nospļāvās.
«Nerunā par to,» viņš nosarkdams noņurdēja. Jo, noskatoties jaukajā, atspirgušajā dabā, kur katra smildziņa, katrs ziediņš likās izdvašojot mieru un prieku un nekas vairs neatgādināja pārgājušo briesmu un baiļu, Mietam izturēšanās mežā zem egles izlikās tik bērnišķīga, tik varen aplama, ka tam bija kauns pat par to domāt.
«Nē, nē, krusttēv, tā vis ne,» Tiltiņš runāja, pilnā kaklā iesmiedamies, «tu pātarus iesāki, man tie jānobeidz. Ko reibumā apsola, to neņem par pilnu. Tad nu man, atspirgušam, laikam vēlreiz būs jāmetas ceļos un jānozvērās - -»
Miets pacēla savu lielo, ķepai līdzīgo roku, un Tiltiņš apklusa.
«Nu jā,» Miets sacīja, «smieties par to lietu jau nu var, bet labāk būtu, ja par viņu ciestu klusu. Apsoli man, brāļadēls, par šito notikumu nekad un ne ar vienu cilvēku nerunāt. Teikšu tev taisnību: tas man būtu mūžīgs kauns, kad ļaudis dabūtu zināt, ka tik attīstīts un noklārēts vīrs, kāds es, un turklāt vēl pagasta vecākais tā ākstījies. Tu apsoli?»
«Saprotama lieta, jo puse no kauna taču kristu uz mani, ja lieta nāktu gaismā.»

* * *

Astoņi gadi bij pagājuši.
Pa mežu, kurā ezera līkums labi tāļu iestiepās iekšā, atkal brauca pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls un veikala biedris, koku tirgonis Tiltiņš. Bet šoreiz viņi sēdēja kamanās un bij ģērbušies biezos kažokos, jo bija paauksta ziemas diena. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur tā sasildījušies, ka viņu tuklie ģīmji tagad kvēloja kā ugunī. Klusēdami abi sēdēja viens otram līdzās, vienaldzīgiem mirkļiem noskatīdamies meža ainā.
Lapu koku zari un zariņi bij apklāti biezu kārtu sarmas un caur to zaudējuši savu nemīlīgo kailumu, egļu tumšās krāsas bij pārvērtušās bāli- zaļganas, viņu zari likās būt pilni baltu ziediņu. Laiku no laika lēns vējš pakustināja šur un tur kāda koka zarus, un tad smalkās ledus adatiņas un pērslas, saulē vizēdamas, nobira zemē. Dziļāki mežā vietvietām dzirdēja zāģējam un cērtam.
«Ko tu domā, krusttēv, vai mums šogad būs lielāka peļņa nekā pērn?» Tiltiņš pēdīgi iejautājās. «Uz cik simtiem tavas domas stāv?»
«Mīļais, to tagad vēl nevar sacīt. Tas atkarājas no pirkto koku labuma. Bet domāt jau gan vari, ka meža kungs tos simts rubļus par velti vis neiebāza kulē un mums par skādi mežu nenotaksierēja...»
Pēc šīs īsās sarunas abi atkal klusēja, līdz tie, nogriezušies uz maz iebraukta sānu ceļa, nokļuva pie vietas, kur daudz vīriešu nodarbojās ar egļu nociršanu un sazāģēto gabalu aptēšanu.
Kāds strādnieks piesteidzās pie kamanām, sveicināja un palīdzēja Mietam no tām izkāpt.
«Paturi zirgu, kamēr mēs darbu pārlūkojam,» šis īsi pavēlēja. «Uzsedz viņam arī segu, lai mugura netop slapja no sarmas pērslām.»
Miets ar savu lielo kažoku un saviem suņādas zābakiem dziļajā sniegā bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās rokas tikai maz vien varēja padimāt uz priekšu. Krustām šķērsām labu laiku pa mežu bradājuši, še to, te to pavēlēdami, vienā vietā strādniekus kundziski norādami, otrā īsi uzteikdami, Miets un Tiltiņš bij nokļuvuši ceļmalā pie lielas egles, kuru nupat nozāģēja.
«Lielākā egle visā mežā,» viens strādnieks sacīja. «Skatieties, kungi, kas par garumu un kas par zariem! Un resnums!...»
Krusttēvs ar krustdēlu jautriem smaidiem aplūkoja koku.
«No tā nāks peļņa!» viens, kā otrs domāja.
Miets atvirzījās tālāk nost no koka stumbra, lai labāk varētu noskatīties egles garumā. Tiltiņš tam nostājās blakus.
«Ir tādam milzim reiz jāgāžas,» viņš runāja, koka galotnē skatīdamies, «vai redzi, kā viņš trīs? Pie katra zāģa vilciena, kas to vairāk un vairāk šķir no saknēm, tas nodreb kā nāves cīniņā... Drīzi viņš gāzīsies...»
Arī Miets uzmanīgi uzlūkoja trīsošo egli.
«Vai vēl atminies, kas zem šitās egles notika?» viņš sacīja. «Zem šīs egles mēs reiz -»
«Meklējām patvērumu no negaisa,» Tiltiņš krusttēvu ātri pārtrauca. «Jā, jā, atminos, tas bij toreiz, kad pērkons nospēra tavu sirmi. Tas nu labu laiku atpakaļ.»
«Jā, labu laiku,» Miets atkārtoja un tad pielika, «būs laiks braukt uz māju.»
Viņš izvilka pulkstenu no kabatas un skatījās tajā.
Tai pašā acumirklī tuvumā gāzās koks. Balts, biezs pērslu putenis, visu aizsegdams, piepeši pildīja gaisu; kliedziens: «Bēgat, kungi, glābjaties...» - iesitās Mieta un Tiltiņa ausīs, tie skrēja un klupa - - un šņākdama, svilpdama un brākšēdama lielā egle nogāzās.
Tuvumā nozāģētā egle bija uzgāzusēs milzu kokam virsū un tā viņa krišanu paātrinājuse.
Kad sniega pērslas bij nokritušas, tad zāģētāju acis meklēja Mietu un Tiltiņu un viņu ģīmji nobālēja.
To nekur nebij.
«Vai dieviņ, nu nelaime notikuse!» viens iesaucās. «Ko nu lai dara!»
«Palīgā!» Tiltiņa balss zem egles stenēja. «Cilvēki, glābjat!»
Strādnieki pieskrēja klāt, atcirta kādus zarus un to pēdīgi ar lielām pūlēm izvilka no egles apakšas. Nelaimīgais tā bij apmulsis un saspiests, ka nespēja nostāvēt kājās, bet atkrita sēdu sniegā.
«Palīdzat manam krusttēvam,» viņš kunkstēja, no sevis atgaiņādams abus vīrus, kas viņu atkal gribēja uzcelt kājās. «Drīzi, nekavējaties!»
Bet Mietu tik ātri vis nevarēja izvilkt no egles apakšas kā Tiltiņu. Pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuros tas kā maiglēs bij iespiests, sacirta un sazāģēja. Un, kad pēdīgi viņu gribēja celt augšā, tad tas nekustējās.
«Paģībis!» kāds iesaucās.
«Ē, Mieta kungs, Mieta kungs!» cits modināja Mietu un berzēja ar sniegu viņa pieri, kura drusku bij noskrambāta. «Nudie, kad tikai nav beigts vien!»
Un viņš atkal Mietu mēģināja atdzīvināt.
Bet veltīgas bij visas pūles. Miets bij līķis.
Sauss, pundurains zars, Mietam ievainodams pieri un noraudams šķipsnu sirmo matu no galvas, viņam bij uzspiedis kreiso roku uz mutes un viņu noslāpējis.
Tiltiņš nometās pie līķa ceļos.
«Krusttētiņ, mīļo krusttētiņ!» viņš gaudās. «Ak tavu nelaimi, ak tavu postu!»
«Ir zelta pulkstens pagalam, vāks atlauzts, rādītājs nost,» viens strādnieks līdzcietīgi runāja starpā, «būt' to zinājis, būtu labāk man atdevis...»

* * *

Tiltiņam gāja ļoti labi. Miets visu savu dzīvo un nedzīvo mantu bij norakstījis savam vienīgam radam un krustdēlam, un tātad nu Tiltiņam piederēja divas lielākās mājas pagastā, neskatoties uz visādiem raibiem papīriem ar visādiem raibiem vārdiem, kurus Miets krustdēlam arī bija atstājis lielā vairumā. Tiltiņš aiz bēdām par krusttēva nāvi un aiz prieka par kuplo mantojumu nekā labāka nezināja darīt kā precēties. Un kas cits gan viņa jauktajām jūtām labāk derēja nekā precēšanās! Jo laulība jau atnes priekus un bēdas.
Bet viņš nepaņēma vis Lieni, savu līdzšinējo saimnieci, kā to viņai bij solījis, bet apprecēja bagātu saimnieka meitu. Liene laikam bij paredzējuse, ka lieta pēdīgi šitā beigsies, un tādēļ pie laika gādājuse par maizes devēju vecumā. Viņas mudrais Jēpītis bij jau septiņus gadus vecs.
Jau pirms kāzām Tiltiņš Lieni ar Jēpīti aizlika uz Ziemeļiem, no krusttēva mantoto māju. Tur viņa pagaidām lai izpildot saimnieces vietu. No Jurģiem viņš Ziemeļus gribēja izdot uz renti un pats ar Madaļu, savu jauno sievu, savās mājās dzīvot un saimniekot.
Bet likās, kā kad ar Lienes aiziešanu un Madaļas atnākšanu mājās arī būtu ienācis kāds svešs, nelabs gars. Miera viņās vairs nebija. Proti, līdz šim viss bij gājis pa Tiltiņa prātam, tas bij dzīvojis, kā gribējis, ko viņš bij pavēlējis, tas bij noticis. Tagad Madaļa saimniecības grožus sāka ņemt savās rokās. Viņa bij izauguse pie tāda tēva, kurš bij tik taupīgs, ka tas tikai divreiz gadā uzmauca zābakus kājās - pavasarī un rudenī pie dievgalda ejot. Un šis taupības gars bij pārgājis no tēva uz meitu, tāpat kā pravieša Eliasa gars uz Elizu - divkārtīgā mērā. Izšķērdēšanu viņa ienīda kā nāvi. Un Tiltiņš bij izšķērdīgs. Katru rītu viņš lēja spirtu pie tējas un nāca divreiz nedēļā - tiesas dienās un svētdienās - piedzēries mājā. Madaļa to nevarēja ciest... Trīs nedēļas pēc kāzām viņa vīram izskaidroja, ka tāda dzīve neesot pareiza un turklāt bezdievīga, pagāniska un nezin kāda vēl. Lai šis tādēļ dzīvojot, kā pienākoties un pēc savas kārtas.
«Kā pienākas?» vīrs atkārtoja un ieplēta acis. «Es domāju, es vēl nemaz nedzīvoju tā, kā man pēc savas kārtas pienākas. Pēc manas bagātības man katru rītu vajadzēja dzert tīru spirtu vien vai konjaku un katru dienu nākt piedzērušam mājā - vai saproti!»
Madaļas tumšie vaigi pie šiem vārdiem kļuva vēl tumšāki. «Bet tā jau i bagātākais var tikt par nabagu,» viņa sacīja.
«Manam laikam būs diezgan, nebēdā!» Tiltiņš sievu mierināja.
«Tavam laikam gan būs gana, to ticu!» Madaļa sadusmota iesaucās. «Bet apdomā, ka tu tagad vairs neesi viens pats, ka tev ir jāgādā par sievu un ka tu katru neziņā izdotu kapeiku nozodz saviem pēcnākamiem!»
«Pēcnākamiem?... Kur tad tie ir?»
«Gan jau Dievs dos. Gudrs cilvēks neskatās uz to vien, kas tagad ir, bet domā arī par nākamiem laikiem.»
Tiltiņš nospļāvās, piebāza savu pīpi ar tabaku un, nekā neatteikdams, atstāja sievu vienu.
Ja Madaļa bij cerējuse panākt caur šo sarunu kādu labumu, tad viņa bij maldījusēs. Tiltiņš nepārgrozīja parasto dzīvi. Madaļai pēdīgi zuda pacietība.
«Ja tu nenāksi laikā mājā, tad netiksi istabā,» viņa vīram īsi izskaidroja un lika piesist pie istabas āra durvīm aizšaujamu bulti.
«Es gribētu redzēt, kas iedrošināsies mani sava paša mājā nelaist iekšā!» Tiltiņš spītīgi iesaucās...
Bet, kad viņš kādā naktī atkal uz rīta pusi pārbraucis mājā, gribēja tikt istabā, tad durvis bija aizbultētas.
Laiciņu ap tām noklabinājies, viņš gribēja saukt, lai attaisa, kad viņam iekrita prātā izdauzīt logu un pa to iekāpt istabā. Bet, uzreiz apdomājies, viņš atstāja logu veselu, iekāpa atkal kamanās un aizbrauca.
Liene jau arī prata vietu uztaisīt.
Madaļa otrā rītā vīram neprasīja vis, kur tas pavadījis nakti, bet nākošās tiesas dienas vakarā atkal aizbultēja durvis. Tā tas notika vēl kādas reizes, līdz sieva dabūja zināt, kur Tiltiņš naktis pavadīja. Nu Madaļa tūliņ no durvīm lika noplēst bulti. Tiltiņš gan manīja, ka ceļš bij atkal ar vaļu, bet, Madaļai spītēdams, nenāca vis tūliņ nākošo reizi uz māju, bet aizbrauca vēl divas reizes uz Ziemeļiem.
Pēdīgi, kādā svētdienas vakarā, viņš iebrauca ap pusnakti mājā. Madaļa kā visas citas reizes, tā ir tagad viņu bij gaidījuse. Tā uztaisīja uguni un nosēdās gultā, trīsēdama aiz uztraukuma.
Tiltiņš ienāca istabā.
No viņa šņācošās elpošanas Madaļa noģida, ka vīrs krietni bij sadzēries.
«To viņš man darījis par spīti,» viņa domāja, un rokas tai gandrīz sāka lēkt uz augšu, tik stipri viņai visa miesa drebēja.
«Vai tu nu reiz esi atradis ceļu uz māju,» Madaļa uzsāka aiz žēlabām, dusmām un greizsirdības gandrīz aizsmakušā balsī, «brīnums gan! Es jau domāju, ka tu atkal kaut kur citur būsi ņēmis naktsmāju kā citām reizēm! Ak kauns, ak grēks!»
«Ak kauns, ak grēks!» Tiltiņš mēdījās ar stīvu mēli un caur degunu runādams. «Vai tad man kā suņam ārā bij gulēt? Vai tu gribēji, lai nosalstu, ko?»
«Lai nosalsti! Kādas kunga gaitas tad tu pildi, pa nakti apkārt dauzīdamies! Nāc laikā mājā, tad nebūs jānosalst.»
«Es varu nākt mājā, kad gribu. Lūk!»
Tiltiņš novilka ar lielām pūlēm kažoku un lūkoja to piekārt pie vadža. Bet kažoks viņam izslīdēja no rokām un nokrita zemē.
«Velna lupata, vai tu arī man gribi turēties pretī!» Tiltiņš sadusmojies ierūcās un samīdīja kažoku ar kājām. «Lūk, tur nu tu guli... Aizvien lillā!»
Madaļa pieskrēja pie Tiltiņa.
«Nejēga, tas tavs labākais kažoks!» viņa kliedza un nogrūda vīru no samīdītā drēbju gabala nost. «Nu jau pavisam prātu esi apdzēris.»
Grūdiens Tiltiņam nāca pavisam negaidīts, viņš streipuļoja un nokrita gar zemi, galvu pie gultas stakles nodauzīdams.
Brītiņu tas gulēja kā nost un tad atkal lēnām uzslējās stāvu.
«Nešķīsta gara bāba!» viņš bļāva pilnā kaklā un tuvojās Madaļai, dūres sizdams. «Ko tu gan iedrošinies!... Manās mājās man vairs nav brīv darīt, ko gribu, tu dzen mani no tām ārā, vai man arī nebūs brīv darīt ar savām drēbēm, ko gribu?... Vai tu man visur gribi būt par kungu, ko, vai par tiesu visur - tu kaula muša, tu!... Bet es tev to varmācību gan izdzīšu, es viņu tev izdzīšu vēl šonakt... »
Tiltiņš savas uzpampušās acis kā meklēdams pa istabu laida apkārt.
Madaļa saprata viņa mirkļus. Tā piesteidzās pie sienas, satvēra olekti, kas tur karājās, un pasvieda to zem gultas, pate nostādamās tās priekšā.
Nekā nesacījis, Tiltiņš izgāja ārā. Madaļa dzirdēja, ka viņš pa otru istabu ap sienām grābstījās un tad izgāja saimes istabā. Pēc brīža tur kas stipri nobrākškēja: malka no ārdiņām bij nokrituse zemē...
Madaļa stāvēja kā sastinguse, krūtis tai plīsa vai pušu aiz uztraukuma... Tad viņš patiesi meklēja koka, ar ko viņu sist. Madaļa sakoda zobus, ka tie noknirkšēja, noliecās un paķēra olekti. Viņai taču vajadzēja kaut kā, ar ko piedzērušo no sevis atgaiņāt. Viņa iesēdās gultā.
Tiltiņš ienāca. Tam bija rungai līdzīga malkas pagale rokā.
«Tu gribi man turēties pretī, ar mani kautie!» viņš krāca, sievai ieraudzījis olekti rokā un vēl vairāk sadusmojies caur brūci, ko malka krizdama labajā rokā bij iesituse.
«Nost ar to spičku, es saku!»
«Noliec tu papriekšu to malkas gabalu, tad es nolikšu olekti,» Madaļa atbildēja.
«Nost ar to spičku, citādi es sitīšu!»
«Nesit!... Nebūs labi, August!»
«Nost ar to spičku, citādi es sitīšu!»
«Sit!»
Pagale nokrita smagi uz Madaļas rokas. Madaļa iekliedzās.
Tad viņa vīram klupa pie rokas, gribēdama tam pagali izraut. Bet vīrs to bij gaidījis. Ātri tas pagali satvēra ar otru roku. Nejauks cīniņš iesākās. Tiltiņam nācās grūti turēties pretī, jo tikai viena roka bija brīva. Nevarēdama dabūt pagali savā varā, Madaļa vīru mēģināja pagrūst gar zemi. Tā viņi pienāca galda tuvumā, uz kura stāvēja petrolejas lampiņa. Galds apgāzās, uzkrizdams Tiltiņam uz kājas, lampiņa izdzisa... Tiltiņš aiz sāpēm un dusmām sievai ar dūri iesita taisni ģīmī. Madaļa iekunkstējās, saņēma savus pēdējos spēkus un izrāva vīram malkas pagali no rokas... Viņa sita... vienu, divas, trīs reizes... dzirdēja vīru krītam un sākam vaidēt... tad viņa atjēdzās.

* * *

«Daktera kungs, viņš taču paliks dzīvs?» Madaļa bailīgi, asarām apspiestu balsi jautāja ārstam, kas bālā, bez samaņas gultā gulošā Tiltiņa galvu rūpīgi bij izlūkojis un apskatījis. «Ak manu stundiņu, kas to būtu domājis, ka es būšu sava vīra slepkava...»
«Neraudat,» ārsts samisušo sievu mierināja, «pēc manas labākās pārliecināšanās jums varu teikt, ka viņš nemirs. Bet - sagatavojies uz citu ko.»
Madaļa bailīgi atplēstām acīm uzlūkoja ārstu.
«Viņš būs - vājprātīgs,» tas lēnām runāja.
«Vājprātīgs!» sieva iesaucās, atkrita krēslā un aizsedza ar priekšautu vaigu.
Ārsts novērsās no viņas un paņēma vēlreiz rokā malkas pagali, ar kuru tā vīram bij situse. Pagale bij egles zars, sauss, pundurains un vietām aplipis ar asiņainiem, brūniem matiem. Tikai vienā galā aiz kādas skabargas spīdēja pāris pavedienu sirmu matu...