RŪDOLFS BLAUMANIS

ANDRIKSONS

«Viens saimnieks ar jums vēlās runāt, baronlielskungs.»
«Kas tas ir?»
«Klaucēns.»
«Tā. Es iešu... Ko viņš grib?»
«Es nezinu, baronlielskungs. Viņš nestāsta.»
«Labi.»
Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kā krāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz «sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.
Tad viņš iegāja ēdamistabā.
Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķas istabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. Tā viņš arī šoreiz gribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņa paskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trāna smakas. Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais barons visvairāk bij cienījis. Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kam slaikais sulainis atkal parādījās.
«Ved viņu šurp ēdamistabā,» viņš pavēlēja.
«Jā, baronlielskungs,» sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.
Barons aizvirzījās aiz garenā ēdamgalda. Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērēti zābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma. Tad viņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku. Tātad galds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjūtības to saprast. Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sacīdams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut ko nepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.
Pēc maza brīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.
«Labdien, cienīts baronlielskungs.»
«Labdien.»
Sveicinājums skanēja ļoti pieklājīgi, viņa atņemšana laipni. Kungs un nomnieks ieskatījās viens otrā. Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bij lasāms spēks un pašapziņa, saimnieks - smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnās acīs un uz muti, kura jāva noģimst, ka tā raduse pavēlēt.
«Jūs esiet Klaucēnu saimnieks Andriksons?» sacīja barons.
«Jā, cienīts baronlielskungs.»
«Man prieks jūs redzēt, Andrikson. Esmu jau par jums dzirdējis. Jūs esiet krietns, uzcītīgs saimnieks.»
Andriksons nokaunējās un nomurmināja kaut ko pie sevis. Tad viņš sacīja:
«Jāstrādā ir, baronlielskungs, citādi šos laikos neiet.»
«Jā, iet grūti,» barons atbildēja. «Ir grūti laiki tikpat maziem, kā arī lieliem zemkopjiem... Vai jūs jau ilgi Klaucēnus valdiet?»
«Mans tēvs nomira divi gadi atpakaļ, cienīts baronlielskungs.»
«Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viņa gruntīgi esiet varējuši iemācīties saimniekot. Kā tad jums iet?»
«Cienīts baronlielskungs man atlaidīs atbildi uz šo jautājumu.»
«Par ko?»
«Tādēļ, ka es baronlielkunga priekšā negribētu būt... rādīties par nepateicīgu. Baronlielskungs mums šopavasar atlaidis divi rubļi no dāldera, tad jau jūsu priekšā nedrīkst sūroties par sliktām cerībām uz rudens pļauju.»
«Vai tad jūsu lauki stāv slikti, Andrikson?»
«Lietus nelīst, baronlielskungs. Un man turklāt gandrīz māla zeme vien ir.»
«Tā, tā, hm. Bet lauki vēl var atžirgt. Mums tagad tik ilgi sauss un karsts laiks bijis, ka katru dienu pērkoni drīkstam sagaidīt. Šodien, zināms, tas vēl neuznāks,» viņš nobeidza smaidīdams, barometra pareģojuma atcerēdamies.
«Derēt jau tas lietus gan derēs, bet visu atlabot tas vairs nespēs, baronlielskungs.»
«Tas ir slikti,» barons atteica. «Tas ir slikti, Andrikson. Bet jūs sakiet, jūs neesiet nācis, lai tādēļ pie manis sūdzētos. Kas tad jums cits ir ko teikt, mīļo Andrikson?»
«Cienīts baronlielskungs...» sacīja saimnieks, norāva valodu un pārtvīka vispār sejam.
«Runājiet tikai gluži droši, Andrikson. Esmu tak saviem saimniekiem jau rādījis, ka man labi nodomi ar visiem. Bet jūs kā tā vīra dēls, tā saimnieka, kuru mans tēvs vienmēr pieskaitījis pie saviem labākiem ļaudīm, jūs es katrā laikā it sevišķi aizstāvēšu. Tas ir, ja jums kādas aizstāvēšanas vajadzīgs. Man liekas, jūs esiet savā tēvā atsities. Vismazāk jūsu izskats to liecina. Kas jums ir? Runājiet bez kaut kāda lieka... runājiet bez bailēm.»
Saimnieks bij vienas rokas pirkstus savilcis dūrē un berzēja to mehāniski pie otras rokas delnas.
«Cienīts baronlielskungs,» viņš sacīja, «es neesmu atnācis jūsu priekšā sūdzēties un esmu atkal tādēļ atnācis. Man jāžēlojas par jūsu mežkungu.»
«Par mežkungu? Ko tad tas?... Vai viņš liedzas jums kaut ko dot, kas jums vajadzīgs?»
«Viņš draudē, ka mani apsūdzēšot pie tiesas.»
«Nu, nu! Kāpēc tad?»
«Tādēļ, ka es nelikumīgā vīzē esot cirtis ozolus.»
Barona stāvs gandrīz par nemanāmu mazumu tapa stingrāks.
«Ko? Ko?» viņš prasīja. «Jūs esot ozolus cirtis? Kā viņš pie šādas apgalvošanas nācis? Vai tad jūs esiet cirtis?»
«Cienīts baronlielskungs... jā. Bet ne nelikumīgā vīzē.»
«Klausiet, klausiet, klausiet, Andrikson! Kur tad jūs tos ozolus esiet cirtis?»
«Kur citur kā sava paša tiesā.»
Barons pacēla savas skaidrās acis pret zemnieku un paskatījās viņā vienu acumirkli jo cieti.
«Sava paša tiesā? Un tad jūs sakiet, tas neesot nelikumīgā vīzē noticis!» viņš tad lēnām runāja. «Jūs tak pazīstiet savu kontraktu. Jūsu kontraktā nestāv neviens punkts, kurš jums atļautu vienu vienīgu apsīti nocirst bez muižas atļaušanas. Kā nu vēl ozolus! Tādēļ, ja jūs esiet cirtis, tad jūs to esiet pret likumu darījis.»
«Cienīts baronlielskungs, tā gan tā lieta izliekas. Bet, ja jūs man atļaujiet viņu izskaidrot... tad... tad... viņa baronlielskungam rādīsies pavisam citāda.»
Pār barona ģīmi nolaidās it kā ēna.
Labāko, šķīstāko nodomu vadīts, viņš ierēdņa karjēru bij atstājis un atnācis uz zemēm, lai saviem simtpiecdesmit saimniekiem būtu priekšzīme, padoma devējs, palīgs, apsargātājs. Slimodams viņa tēvs bij vairāk gadus uzturējies svešās zemēs, pa tam muižas pārvaldīšanu uzticēdams kādam neapzinīgam radniekam. Ko šis vīrs ar savu pārliecīgo stingrību pie zemniekiem bij noziedzies, to jaunais dzimtkungs bij apņēmies griezt par labu. Viņš nebij klausījies brīdinošās balsīs, kuras viņam Baltezera pagasta ļaudis bij tēlojušas par stūrgalvīgiem, patvarīgiem, par tādiem, kas caur vecā dvēseļu gana pārāk lielu laipnību un paļāvību izlutināti. Viņš bij turējis prātā līdzību, kurā stāstīts par saules un vētras derību, un bij atnācis uz savu tēvu pili ar uzvarētāja apziņu. Nu viņš cīņu redzēja iesākamies. Nē, tā jau bija iesākusēs. Tais pāra mēnešos, kopš viņš savu mantojumu pārvaldīja, viņš jau vairāk nepatīkamu notikumu bij piedzīvojis. Viņam bij tapuse uzrādīta viltota kvīte par nomaksātu nomu, un viens mežsargs bij ticis pienākts pie kukuļu ņemšanas. Tad arī vēl kāds saimnieciņš no cepļa bij nozadzis divus vezumu ķieģeļu. Nu viņa labvēlībai laikam atkal bij gaidāms jauns pārbaudījums.
«Runājiet,» barons sacīja, laipnu balsi piepaturēdams.
«Cienīts baronlielskungs man atļaus, ka iesāku ar veciem laikiem.»
«Runājiet, runājiet.»
«Man jāpiemin klausības laiki. Kad tos norūķēja un rentes maksāšana uznāca, tad Klaucēniem bij vairāk mežu un krūmu nekā tīrumu. Tā tas bij gandrīz visur, un tā tas nevarēja palikt. Bij jāmaksā rente. Bet pie tik maziem laukiem - kur to ņemt! Tādēļ nomirušais baronlielskungs saimniekiem mežus izbrīvēja nocirst un druvas palielināt. Ik pavasarus cirta un dedzināja līdumus un sēja miežus. Tā tas notika daudz gadu. Tad līšanu aizliedza.»
«Jā,» barons piemetināja, «līdumu līšanu, kā arī nociršanu pa vienam kokam.»
«Tā ir, cienīts baronlielskungs. Bet līdumu laikos mans tēvs savos līdumos visus ozolus atstājis nenocirstus. Neatminos - toreiz gan biju vēl tāds mazs puika, - ka viņš arī vienu vienīgu būtu nocirtis, kaut gan tas bij atļauts. Daži bij vēl diezgan tievi. «Tie lai dēlam aug,» viņš sacīja. Atgadījās arī resni. «Tie puško tīrumu,» viņš smējās. «Lai stāv vien, kad vajadzēs, gan paņems.» Tā tie koki ir palikuši dzīvi, un dažs no maniem tīrumiem tagad izskatās kā ozolu dārzs.»
«Un no šitiem ozoliem jūs esiet cirtis?»
«No šitiem, cienīts baronlielskungs. Visi viņi jau sen būtu sadedzināti malkā vai citādi kā izbrūķēti, ja mans tēvs tos nebūtu aiztaupījis. Es lūdzu neļaunoties, kad uzdrīkstos sacīt, ka es... tādā vīzē... sava paša ozolus uz jūsu zemes esmu cirtis. Es tos no sava tēva esmu mantojis.»
Barons atspiedās viegli pret spīdošās bufetes stūri, un stingruma līnijas ap viņa muti tapa vairāk redzamas. «Ko šis cilvēks darīja? Vai viņam bij tik aprobežots zemnieka prāts, ka tas sava tēva sen zudušās un noilgušās tiesības vēl turēja par dzīvām un priekš sevis derīgām? Jeb vai tas bij tikai zemnieka viltus, kas viņam tā lika runāt? Un kāpēc viņš taisni tagad tos ozolus bij nocirtis? Vai viņš Baltezeru īpašnieku maiņu nebij gribējis izlietot sev par labu? Tādi gadījumi allaž savienoti ar mazām jukām un nenovēršamu nolaidīgāku saimniecības un vispārēju uzraudzību.»
«Kādēļ jūs tos kokus necirtāt, kamēr mans tēvs vēl bij dzīvs?» barons jautāja. «Viņš to lietu zināja. Kāpēc jūs taisni tagad cirtāt?»
«Man to koku taisni tagad vajadzējās, baronlielskungs.»
«Priekš kā?»
«Esmu sev vāģus priekš Rīgas braukšanas un divi darba vāģu pastellējis.»
«Tātad jūs tik daudz vien esiet cirtis, cik priekš šiem trim vāģiem notīgi vajadzīgs. Ko tad priekš šitādiem vāģiem taisa no ozola? Sānu galdus tak liek no dēļiem, no egles.»
«Galdus un dibenu no dēļiem, cienīts lielskungs, spieķus, rumbas, ratu lokus turpretim no ozola, oša un gobas.»
«Tā. Un jūs tikai priekš tiem trim vāģiem to vajadzīgu materiālu esiet nocirtis?»
«Cienīts baronlielskungs... man jāsaka... tur... ir vairāk koku nocirsts.»
«Vairāk?!»
Barona bālajos vaigos sakāpa smalks sārtums. Tātad vienkārša bezkaunīga koku zādzība! Un tas cilvēks tur viņa priekšā ar to goda vīra ģīmi negribēja atzīties un stāstīja tādēļ labi izdomātu pasaku... Barons iegāja savā kabinetā un izdzēra lēnām glāzi zeltersa. Kad viņš atgriezās atpakaļ, sārtums no viņa bij nozudis.
«Klausāties, Andrikson, mēs abi esam prātīgi cilvēki. Kādēļ tad nu tādus likumus? Atzīstaties klaji, ko esiet darījis. Es zinu, zemnieks mežu arvienu vēl uzskata par tādu... tādu vispārīgu īpašumu, no kura tas bez strāpes drīkst savu daļu ņemt. Jūs esiet skolā gājis, bet vecais Ādams, tas ir, vecais ieradums, guļ arī pa daļai jums vēl kaulos. Šitāda lietas uzskatīšana jūs ir noveduse pie padarītas nepareizības. Nepataisiet to manā priekšā vēl lielāku, gribēdams to aizstāvēt un apsegt. Izsakiet skaidri, jūs esiet tos ozolus zadzis.»
Bij tā, it kā barona pēdējais vārds nebūtu bijis vārds vien, bet vārds un sitiens reizē. Ar manāmu rāvienu saimnieka galva atrāvās atpakaļ, un viņa ģīmis tapa ļoti bāls.
«Baronlielskungs,» viņš pēc brītiņa sacīja stomīdamies un skatījās cieti baronā, «baronlielskungs... tas ir... vārds... kuru es... nevaru pieņemt.»
«Tur es jums nekā nevaru līdzēt, mīļo Andrikson. Viss jāsauc pie īstā vārda... Uz cik rubļiem tad mežkungs nocirstos kokus novērtējis?»
Andriksons cieta klusu.
«Uz trīs simtiem,» viņš tad lēnām atbildēja un pielika: «Ja tā lieta iet caur tiesu.»
«Ā! Trīs simti!... Nu, es cerēju, mēs tiksim arī bez tiesas galā.»
«To es arī ticu, cienīts baronlielskungs.»
Barons pārdomāja. Kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas? Pēc takses sodīt viņš negribēja. Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiem ozoliem tiesības. Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, un dēls izskatījās tik godīgs. Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebij par daudz? Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties - principa dēļ. Bez tam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtu jāmaksā.
«Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu?» vaicāja barons un skatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divas dziļas grumbas.
«Cienīts baronlielskungs būs tik žēlīgs un uzskatīs to lietu tā, kā es viņu jums priekšā liku. Es pazemīgi baronlielskungu lūdzu.»
«To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomājiet jel pats. Ja jūs vēl priekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis! Bet jūs esiet vairāk cirtis! Par ko un priekš kā jūs cirtāt vairāk?»
Barons nenovērsa acu no Andriksona, un šis par velti nopūlējās nenosarkt. Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:
«Es negribu baronlielskungam nekā slēpt. Gribēju tos citus kokus pārdot. Paslēpšus es to tamdēļ darīju, ka baronlielskungs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņa nebūtu atļāvis nocirst.»
«Tā... Tā, tā. Kā tad jūs to tik skaidri variet zināt, Andrikson?»
«Lai cienīts baronlielskungs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu man tos ozolus devuši?»
Barons tapa nervozs. Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā ar zemniekiem apieties. Ar «vienkāršiem» tēvišķi, ar «izglītotiem» kordiāli. Pie tam viņš droši sagaidāmo formu un takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pār galvu. Patiesībā viņam tas nācās grūti. Viņš savā muižā jutās kā lielskungs, kā granseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana. Teorijā viņš inteliģento muižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņos sakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums un iz šī lepnuma dzimusē nicināšana runāja diktāk nekā prāts balss. Barons savilka pieri.
«Jūs nerunājiet ar mani pieklājīgi, Andrikson,» viņš sacīja stingri. «Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, par to mums tagad nav jāstrīdējas. Mums tagad jārunā par to, kas noticis ir. Nenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām!» Barons izrunāja pēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskā saīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokus laikam nebūtu vis devis.
«Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungu nebūt negribēju sadusmot,» saimnieks sacīja. «Bet man tak savā labā jārunā. Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis. Tēvs tos priekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis. Tātad man slepeni bij jācērt. Man tas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.»
«Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?»
«Cienīts baronlielskungs, kas priekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no tēva atstāts, tas ir mans - tāpat kā tas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.»
Šis drošais salīdzinājums baronam atņēma pacietību. Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā ar nodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot lai viņš aiziet. Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens un meklēja pēc meža takses. Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgāja ēdamistabā.
«Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimts rubļiem. Jūs man samaksāsiet simtu rubļu. Andrikson,» viņš sacīja mierīgi un strupi.
Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgi kreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.
«Cienīts baronlielskungs mani tiešām tur par zagli?» viņš sacīja drebošā balsī.
«Jūs tak dzirdiet cenu!» barons izsaucās aizturētās dusmās. «Es jūs nesodu kā zagli. Es pret jums izturos kā pret pircēju. Jūs no manis tos kokus p i r c i e t!»
«Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokās atronas! Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»
Barons soļoja pa ēdamistabu divreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam, viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiem apņemdams.
«Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs mani saprotiet. Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esiet izdarījis. Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav. Jūs to it labi ziniet. Jūs ziniet ļoti labi, ka jūsu tēvam tā atļaušana dota tikai priekš vienas reizes un ne uz visiem laikiem. Ja jūsu tēvs tai vienā reizē, kad tā atļaušana bij, tos kokus nav nocirtis, tad viņš to atļaušanu par velti dabūjis un pazaudējis. Jūs to atļaušanu nekādi nevarējāt mantot. Tādas rektes nepāriet no tēva uz dēlu. Jūs esiet pret likumu darījis, un, ja es jūs caur likumu nelieku sodīt, tad nepateicaties nekādām tiesībām, bet vienīgi manai žēlastībai!»
Pār Andriksona ģīmi pārlaidās it kā zibsnis, viņš salika rokas un berzēja spēji īkšķus vienu pie otra. Tad viņš sacīja lielā uztraukumā:
«Cienīts baronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomēr. Zinu gan, ka likums ir pret mani. Tas ir priekš visiem taisīts un nevar šodien tāds būt un rītu tāds. Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam arī pret mani vajaga būt? Priekš šīs reizes baronlielskungs pats var likumu taisīt. Vai es baronlielkunga priekšā esmu vainīgs vai ne? Baronlielskungs saka, ka esot. Par ko? Tādēļ ka baronlielskungs man netic. Citādi man nekas nebūtu jāmaksā... Ko lai daru? Varu tikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Jā, baronlielskungs, es jums varu apzvērēt, ka viss tā ir, kā jums esmu stāstījis! Es zināja, ka zogu. Jā, to es zināju. Bet es ticēju un ticēšu, ka sava paša esmu zadzis. Jo ne priekš jums, - priekš neviena cita kā vienīgi priekš manis vecais Klaucēns atstājis tos ozolus, kuri citādi jau sen būtu sadeguši pelnu pelnos!»
Barons pagriezās, piegāja pie loga un skatījās laukā uz sarkani ziedošu pelargoniju dobi. Cilvēka balsī ir skaņas, kuras, ja tās ietrīcas, piespiež ticēt. Šādā balsī Andriksons bij runājis. Barons bij pārliecināts. Bet vai viņš drīkstēja atzīties kā tāds? Vai drīkstēja Andriksonu atstāt pilnīgi nesodītu? Kādas sekas šādai laipnībai būtu? Vai tas nebūtu pamudinājums pārējiem saimniekiem postīt savus mežus un tad atsaukties uz Andriksonu, tādu pašu žēlastību priekš sevis prasot? Nepārredzama virkne ķildu un likuma pārkāpumu stājās barona gara acu priekšā... Jeb vai lai viņš Andriksonam piedeva un piekodināja klusu ciest? Tāda slepenība nesakrita ar viņa stāvokļa cienību. Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdējis, un barona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vārda. Nē, neatlika tiešām nekas cits kā Andriksonam likt maksāt. Baronam bij žēl, bet tam tā vajadzēja notikt.
Ātri viņš atkal apgriezās.
«Andrikson, jūs man tagad atnesīsiet piecdesmit rubļus. Tos otrus piecdesmit - pēc sešiem gadiem.»
Šos vārdus runādams, barons nodomāja, ka seši gadi esot garš laikmets, kurā gan izdevība gadīšoties šo summu aiz kaut kāda niecīga iemesla iz parādu grāmatas izdzēst.
Andriksona druknais stāvs likās mazdrusciņ saplokot. Viņš uzmeta baronam nāvīgi ievainotu mirkli un sacīja aizrautā balsī:
«Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis. Labi. Tad nododiet mani arī likumam. Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubaga tarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs.»
Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēla mazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: «Tārps.» Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.
«Kā jūs gribiet, Andrikson, - kā jūs gribiet,» viņš noteica vēsi un veikaliski un atstāja ar gausiem, cienīgiem soļiem ēdamistabu. Bet kabinetā viņš domās atkārtoja Andriksona vārdus: ««Kur tik daudz citu simtu sagulušu... Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Na, paga, puis, es tev!...»
Barons nosēdās un paņēma atkal avīzi rokās. Bet viņš tur cita nekā neatrada iekšā kā: «Kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Spēji viņš uzspieda uz zvana pogas un pavēlēja ienākušam sulaiņam atsaukt mežkungu.
Pa tam Andriksons bij atstājis ēdamistabu, paņēmis gaņģī savu cepuri un bij izgājis ārā saules svelmē. Viņš bij tik pilns sāpīgu dusmu, ka nemaz neievēroja, kurp gāja. Tikai kad viņu apņēma spēcīga sveķu smarša un panesams gaiss, viņš atjēdzās, ka bij Baltezeru muižas silā un ceļā uz māju.
Labu gabalu slaiko, garo egļu ēnā nogājis, viņš ceļmalā apsēdās uz kāda celma.
Tā tad nu bij barona daudzinātā laipnība... Trīssimts rubļu... Zaglis... Viņu, vecā Andriksona dēlu, sodīja kā zagli... Viņam neticēja... Viņš zvērēja, un viņam neticēja! Nē, tas nevarēja būt. Baronam vajadzēja ticēt, tā lieta tak bij tik skaidra. Bet viņam gribējās tās naudas, tas bij tas āķis. Viņš aizlīda aiz neticības, gribēdams tas simts rubļus dabūt. Bij jau tik viegli pasacīt: «Andrikson, tu esi pret likumu grēkojis,» - kad uz sava paša likumu krūtīs negribēja klausīties.
Viņš piecēlās un soļoja tāļāk. Par spīti visam uzbudinājumam viņš sajuta izsalkumu. Viņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru un ka viņš to un pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, un ka viņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi. Ko nu viņš mājā lai sacīja? Vai viņš nebij pārsteidzies? Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus? Viņam ienāca prātā sakāms vārds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.» Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?... Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bij sakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, un to nevarēja izdzēst iz viņa atmiņas... Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, - viņš tak nevarēja iet lūgties! Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, un viņš nebij vainīgs! Itin nemaz ne?... Nē, jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved iz kaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis. Jā, tā tas bija, gluži tā. Andriksons nožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā. Bet to jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs. Bet tur barons viņu nedzirdēs, un tiesa viņam tomēr nospriedīs sodu... Trīssimts rubļu... Liela nauda. Un, kad īsti apdomāja, tad Andriksons tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgā kārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem. Neizsakāms rūgtums pārņēma Andriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevis slēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.
Andriksons gāja tāļāk. Saule pa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kāda putna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējas vietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādas sausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silam ilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.
Andriksons silu pazina ļoti labi. Puikā būdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arī Klaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes un spradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.
Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. Andriksons labprāt pa tām būtu paogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar to viņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņa domas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdī iedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»
Bet tas nebij iespējams. Barons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgi varētu aizķert...
Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis, Andriksons apstājās. Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis. Vai pa vecam ieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūma arvienu vēl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plāno galotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dūmu mākonis piepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu un redzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza, atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt. Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita jo ātrāk. Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās. Tad viņš ātri pagriezās uz labo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem. Viņš neparko negribēja tapt pamanīts vai palīgā saukts. Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst - lai tad mežs dega! Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksona mantojumu iznicināja!
Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā. Likās, it kā uguns ar savu dzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā no viņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras. Vīrs skraidīja šurp un turp, krustām šķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis. Sviedriem plūstot, viņš nostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kur nekūpēja. Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpēja un nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem. Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekā nepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.
Šis savā paslēptnē stāvēja kā sasalis. Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebij palikuse dzīva?... Nē, uguns bij beigta... Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, iz kurām varēja izperināties liesmiņa!... Andriksons gaidīja, gaidīja - par velti, uguns bij nodzēsta. Sasodītai vecis!... Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksons tuvojās ceļam un tad deguma vietai. Mežam vajadzēja degt! Nejaušs gadījums viņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties! Atriebties, pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās. Jo vīrs, kas tur aizgāja, izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežu aizdedzinājis. Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasīja vasarā priekš muižas ogas un sēnes. Viņš jau arī pats domās, ka mežs caur viņu aizdedzies, un neliegsies, jo tas bij netīšām noticis un viņš uguni ar lielāko rūpību bij dzēsis...
Andriksons aplaida vēlreiz acis visapkārt, nolīkās, uzrāva trīs spičkas ar reizi, piegrūda tās pie sausās zāles un aizsvieda tad spičkas tāļu projām. Abās vietās liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā un Andriksons atkal pārskrēja pār ceļu un iebēga mežā. Viņš gribēja skriet tālāk, bet it kā magnētisks spēks vilka viņa skatus uz izcirtumu. Viņam vajadzēja redzēt, kā dzeltānais velns dzemdēja arvien vairāk dzeltānu, sarkanu, zilganu velniņu, kuri ar lielu un aizvien lielāku ātrumu tālāk lēca, līda, lidoja. Taisni uz priekšu, uz labo, uz kreiso pusi viņi drāzās projām, arvienu stiprāku rūkoņu un sprakšķēšanu saceldami. Nebij ne minūte pagājuse, un puscirtuma jau stāvēja liesmās. Putni bēgdami pacēlās gaisā, daži apsvildami iekrita ugunī, vārnas ķērca, viens zaķis ar lieliem lēcieniem pārskrēja pār ceļu... Drīzi izcirtums visā savā platumā kūpēja un dega. Gandrīz nemanāms vējiņš ugunij deva virzienu. Tā mudījās uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma. Ja viss sils izdegtu!... To jau viņš bij gribējis! Ar to vēlēšanos viņš uguni kūlai bij pielaidis! Lai viss sils izdegtu! Vai viņš to tiešām bij gribējis? Viss sils, - kas atradās pa lielākai daļai vēja pusē, piecpadsmit kvadrātverstu diženu egļu! Viss sils, viss! Šausmīgi, šausmīgi! Kas to varēja panest, visu silu redzēt degam! Nē, nē, to Andriksons nebij gribējis. Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok, bet visu silu - - paldies Dievam, tas jau arī nemaz nevarēja notikt. Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretim, atradās sirpim līdzīgais ezers, tā līcī ugunij vajadzēja apdzist!
Bet ja liesmas apsitas ap ezera galiem! Viņas izplētās tik neticamā ātrumā! Nu jau tās bij līdz izcirtuma vidum, un aizdegās švirkstēdama jaunā egļu ataudze, un nu - nu dzeltenais velns apkampa lielās egles... Nāvīga iztrūcināšanās kratīja Andriksona dvēseli. Viņam likās, ka viņa mati zem cepures slietos stāvu. Ko viņš bij darījis! Ko viņš bij darījis! Ko mežs viņam bij darījis, ka viņš viņu izpostīja! Skaistais, lielais mežs! Un barons! Vai tad viņš tiešām bij tik slikts, ka tas šitā bij jāsoda! Ak, kādēļ cilvēka roka tai acumirkli nesakalta, kad tā taisījās darīt negantu darbu!
Bet uguns izplatījās arvien tāļāk.
Vai Andriksons viņā lai noskatījās, kamēr tā mežu visā viņa platumā bij pārņēmuse? Vai silu varbūt vēl nevarēja glābt?... Glābt? Kas? Viņš viens?... Viņš kopā ar daudz citiem. Kopā ar citiem? Viņš lai sauca palīgā pret ienaidnieku, ko pats bij modinājis? Ja viņš to darītu tad domas, ka viņš tas noziedznieks, vēl mazāk pret viņu varētu sacelties... Tā būtu... Tuvākais cilvēku dzīvoklis bij viņa mājās. Tātad turpu! Tās pāri verstes viņš skriešus varēja noskriet. Un viņš iesāka skriet.
Drīz sila pēdējie koki viņam bij aiz muguras, un vasaras dienas svelme viņu atkal sāka tveicēt. Viņš to neievēroja, bet skrēja tāļāk. Viņam sviedri aumaļām sāka plūst un asinis dauzījās pa deniņiem, it kā tās viņam galvu gribētu pārplēst. Sāpīgs spaids spieda acu ābolus gandrīz vai iz saviem dobumiem laukā. Bet viņš skrēja tāļāk. Mājas tuvumā viņam kāja aizmetās aiz maza akmeņa un viņš nokrita gar zemi. Viņam vairs nebij spēka piecelties, un viņš palika guļam. Viņu pārņēma tādas patīkamas jūtas. Ģīmi novītušā, siltā zālē spiezdams, viņš nodomāja: «Lai deg! Man tagad viss viena alga... Ko tur vairs... Esmu tā kā tā pagalam...»
Pēc brīža viņš atdabūja savu enerģiju atpakaļ, pacēlās sēdu un skatījās uz silu. Balts, ļoti plats dūmu mākonis verda augšup. Andriksons uzlēca kājās. «Dievs tēvs,» viņš murmināja «nelaid to liesmu aiz ezera galiem! Dievs tēvs, Dievs tēvs!» Tad viņš vilkās tāļāk. Pēdīgi māja bij sasniegta.
Pagalmā stāvēja viņa jaunā, smukā sieva un skatījās uz silu.
«Mežs deg?» viņa uzsauca vīram pa pusei jautātājas, pa pusei vēstītājas balsī.
«Mežs deg,» Andriksons atkārtoja. «Kur puiši? Ātri. Un meitas un visi!»
«Visi? Vai tad lai visi?... Kungs tētīt, kāds tad tu izskaties! Par ko tu tā esi skrējis? Lai jel deg! Gan nodzēsīs. Vai baronam meža trūkums! Tavu skriešanu! Ģīmis gluži zils... Būtu labāk paraudzījies, kur bērni.»
«Kur bērni! Kur tad viņi ir? Nav mājā?»
«Nē. Aizgāja ogās. Man tāda nemierīga sirds. Kārlēns dažreiz paķer spičkas. Kad tikai viņi silā kaut kā nav izdarījuši.»
«Vai tad viņi uz silu aizgāja?» Andriksons iesaucās, un viņam tā bij, it kā viņš vairs nevarētu dvašot.
«Kur tad citur, teicās tak iet ogās,» saimniece atbildēja. «Ak Dievs, ak Dievs!»
«Kur tad šie! Sauc jel!» saimnieks kliedza, pie kam viņa balss pārcirtās un aizsmaka. «Ē puiši! Ē meitas! Ē cilvēki, palīgā, palīgā!»
«Dieva dēļ, nekliedz jel!» saimniece sacīja satrūkusēs. «Kas tev ir? Es gan visus sasaukšu. Vai nu viena egle mazāk apsvilst, tā tak viena alga. Ir jau grēks sacīt, bet tiesa ir - no šitādas nelaimes ceļas savs labums. Būs ļaudīm kāda pagale lētākas malkas. Atpūties nu, Jāni, ej nu atpūties!»
Viņa aizgāja saimei pakaļ, un Andriksons soļoja pa pagalmu apkārt kā durns. Viņš nolaidās uz sola istabas priekšā, piecēlās, nosēdās atkal, piecēlās no jauna un iegāja istabā. Tukši abi kambari! Tur istabas kaktā maza gultiņa - tukša! Ko viņš nebūtu devis, ja tajā tagad atrastos abi zēni! Baltās galviņas sabāzuši kopā, jaunākais rociņu satvēris dūrē ar īkšķīti uz iekšu... Saimnieks sāka drebēt... Nē, ak nē, - tās domas bij par briesmīgām!
Viņš izgrīļojās atkal ārā un pameta acis uz silu. Dūmu mākonis bij audzis. Kur gan viņa cilvēki kavējās! Ak Dievs, glābšana novilcinājās, - tā jau novilcināta!
Beidzot visa saime bij kopā, sameklēja lāpstas un cirvjus un visi devās, saimnieka pastāvīgi skubināti, uz silu. Saimniece viena pate palika mājā.
«Kad bērnus satiekat, sakāt, lai tie neviena acumirkļa ilgāk nekavējas mežā, - vai dzirdiet? Vai dzirdi, Jāni!» viņa viņiem nosauca pakaļ.
Pa tam uguns lieliski bij izplatījusēs. Tā bij pār visu ezera līci izplētusēs, ezera stūrus apņēmuse un ēdās tagad, divos zaros dalīta, tāļāk. Pilnīgā nesapratnē Andriksons ar saviem sešiem cjilvēkiem stāvēja deguma malā. Ko viņiem ar tām lāpstām un tiem cirvjiem bij iesākt! Liesmas augsti gaisā lēkāja no galotnes uz galotni, zemē dega sūna un lauza. Vai lai viņi nocirta pāri koku? Vai lai izraka kādas asis garu grāvi? Tas būtu bijis smieklīgi. Bet darīt tak kaut ko vajadzēja. Un kur bija bērni?
«Steidzies uz muižu, Pēter, un paziņo, ka deg,» Andriksons pavēlēja saņemdamies. «Diezin vai viņi to nelaimi šodien citādi jel maz pamanīs. Mēs citi meklēsim bērnus.»
«Bērnus meklēt? Bet bērni jau sen būs mājā.»
«Ja viņi uz māju būtu aizgājuši, tad mēs tos būtu satikuši. Meklēsim vien.»
Neviens vairāk nerunāja pretim, jo bērnus tiešām ceļā bij vajadzējis sastapt, ja tie ar sevišķu līkumu uz māju nebij gājuši. «Bet kur tos meklēt? Ja tie dziļāk silā bij ieskrējuši, tad viņi bij drošībā, uguns viņiem nevarēja aizsteigties priekšā. Bet ja viņi līcī no liesmām bij tapuši aplenkti?»
Šīs briesmīgās domas visiem likās iešāvušās galvās, jo visi kā uz klusu pavēli piegriezās ezera līčam. Andriksona ģīmis tapa pelēks kā zeme. Tā tas varēja būt noticis! Citiem arī iekrita prātā, ka tas varēja būt noticis! Ja viens no viņiem kaut ko būtu iebildis pretim vai pasmējies, tad viņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iz tukšākā mierināšanas vārda, bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirkli būtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.
Ar apspiestu vaidu viņš iesāka meklēt. Puiši un meitas izvairījās apdomīgi no vietām, kuras vēl kupeja, Andriksons turpretim nevēroja, kur viņš gāja. Viņš nozuda starp apdegušiem kokiem un atradās drīzi ezera malā. Puikas no svelmes varbūt līdz ūdeņam bij atdzīti - varbūt iedzīti ūdenī, jo vietām pat meldri bij apsviluši. Viņš raudzījās ūdenī, viņš apstaigāja visu ezermalu, līci -nekā! Viņš atstāja atkal ezeru un griezās atpakaļ uz saviem ļaudīm, kuri kārtīgi gar izcirtumu bij izdalījušies un meklēdami tuvojās līčam. Pēdīgi arī viņi ezermalu bij sasnieguši, no bērniem ne vēsts neatraduši.
«Viņi tak būs aizgājuši uz māju,» sacīja kāda meita. «Tik lieli puikas... Es nemaz nesaprotu... būtu jau arī bijis gluži brīnums, ja viņi nebūtu varējuši glābties.»
«Tad ej, Līz, uz māju un palūko, vai viņi tur ir, un nāc atpakaļ ar ziņu,» saimnieks sacīja. «Ej, ej.»
Meita aizgāja, un tie citi prasīja: «Kas nu būtu darāms?»
«Es nezinu,» Andriksons atbildēja noguris. «Meklējiet. Dzēsiet. Meklējiet tak vēl...»
«Ak saimniek, bērni droši vien būs mājā. Nudie. Tu mūs gluži par velti sabiedēji.»
«Vai tu tā domā? Nu jā. Lai Dievs dod! Lai Dievs dod... Nez vai viss mežs izdegs?»
«Kas to var zināt! Ja uguns tā trako un cilvēki nenāk, un vētra saceļas... vējš jau pūš.»
«Iesim, iesim,» sacīja Andriksons. «Jālūko dzēst. Darīsim, ko spēsim.»
Viņi atstāja ezeru un uzsāka lielu gabalu lejpus deguma rakt grāvi. Vēl necik tāļu netikuši, viņi izdzirda tālumā kliedzam un saucam. Racēji atsaucās, un troksnis tuvojās. Ieradās mežkungs ar pulku muižas ļaužu. Ātri uguns gaitas žiglumu apsvēris, viņš visus ieveda vēl dziļāk silā un nu norādīja rokamo grāvi un cērtamos kokus. Viņš pats tad atkal aizsteidzās projām, lai ar līdzatvestās ugunssprices palīdzību meža otrā pusē uguni apkarotu.
«Kur barons pats?» Andriksona otra kalpone prasīja kādam muižas puišam.
«Viņš vēl palika ziņotājus rīkojam, uz kurieni tiem jājāj. Visu pagastu vēl šovakar grib sasaukt palīgā. Viņš drīzi būs te.»
Pēc neliela brīža nāca vēsts no mežkunga, lai viņam divi spēcīgi cilvēki nākot palīgā, zirgs ar ugunssprici pa meža biezumiem nevarot tikt cauri, tā esot no cilvēkiem jāvelk.
«Es iešu,» sacīja Andriksons. «Kas vēl nāks?» Viņš skatījās apkārt, un, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri, viņš tam pamāja, un abi aizgāja.
Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīt tāļāk. Zemē gulēja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietām stāvēja tik biezos pūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt. Taisni kad mežkungs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja. Viņš redzēja, ka cilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, un ieraudzīja līdzās mežkungam Andriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi. Visas dusmas pret viņu bij piepeši kā pūstin aizpūstas.
«Ā Andriksons,» viņš iesaucās un nolēca no zirga, «un tik uzcītīgs. Pateicos, Andrikson, par ziņojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami. Paldievs.» Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnoto roku un spieda to.
«Baronlielskungs... baronlielskungs,» Andriksons stomījās, «es darīju... es darīju... kas... man...»
«Es to neaizmirsīšu, Andrikson. Bet atpūšaties taču. Liekas, jūs par daudz esiet strādājis.»
«Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs, itin nemaz...»
«Na, na, na, nelielāties.»
Mežkungs tagad paziņoja, ka ar sprici nekas neesot izdarāms un ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.
Tad lai tur ejot palīgā, barons noteica, un Andriksons aizgāja atpakaļ un raka ar tādu sparu, it kā viņa dzīvība no šī grāvja garuma atkarātos. Par brītiņu pienāca arī barons ar mežkungu.
«Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona kungs,» sacīja mežkungs. «Mēs maz ko panāksim. Sarkanai hijēnei pārāk veiklas kājas.»
«Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši,» barons atbildēja un skatījās koku galotnēs. Viņš bij bāls, un viņa smalkās lūpas raustījās nervozi.
Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgāku strādāšanu pamudināt. Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bij atspiedies. Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnu vārdu un pats uzsāka rakt.
Tas ļaudīm iedeva jaunu sparu. Tikai Andriksons it kā atlaidās. Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzēja pienākt, un neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra. Pēdīgi Līze parādījās starp kokiem. Viņa izskatījās sakarsuse un apjukuse.
«Bērnu nav mājā,» viņa sacīja klusām, piegājuse pie Andriksona.
«Nav?» šis iekliedzās. «Mani bērni! Mani bērni!»
«Kas tur ir?» barons prasīja, un kāds viņam lietu paskaidroja.
Barons pagāja nomaļus un pasauca Andriksonu.
«Jūsu bērni izputējuši, mīļo Andrikson?» viņš vaicāja.
«Jā, baronlielskungs,» saimnieks atbildēja, ar mokām savaldīdamies. «Šorīt viņi atnākuši šurp ogu lasīt. Un nu vēl nav mājā. Izdegušā izcirtumā vienumēr bij daudz ogu.»
«Jūs tak nedomāsiet... nē, Andrikson, nevajaga tūliņ to sliktāko domāt. Bērni būs vēl tepat mežā.»
«Bet tad tak viņus kāds būtu redzējis.»
«Tas tak nav vajadzīgs. Viņi var būt dziļāk noklīduši mežā... Cik veci jūsu bērni ir?»
«Vecākais nupat palika desmit.»
«Na, redziet. Desmit gadu. Zēns jau tad ir krietns vecis. Tas jau prot ugunij griezt ceļu. Nē, nē, apmierinieties vien, Andrikson. Bērniem nekas nebūs noticis.»
«Es to labprāt gribētu ticēt, bet... bet... vai cienīts baronlielskungs man neatļautu viņus iet meklēt? Es nevaru tāļāk strādāt, iekam nezinu, kur tie bērni palikuši.»
«Zināms, zināms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, ņemiet vēl kādu cilvēku līdz,» barons laipni atbildēja.
«Nē, baronlielskungs, es viens pats...»
Andriksons iedeva Līzei savu lāpstu un aizgāja. Vienatnē ticis, viņš labprāt savu bērnu vārdus skaļi būtu izkliedzis mežā; bet viņš kaunējās, ka viņu racēji varētu sadzirdēt. Tātad viņš mēmās sāpēs maldījās apkārt, un, tikai tāļu projām ticis, viņš pusbalsī vienu reizi par otru izsaucās:
«Jānīt! Jānito! Kārlito! Kārlito!»
Bet veltīgi viņš gaidīja atsaucamies.
Pēc ilgas, baigas meklēšanas Andriksons griezās atpakaļ uz izcirtumu. Viņš satika cilvēkus, kuri steidzās uz dzēšanu, un prasīja ikkatram, vai varbūt divu bērnu neesot redzējis. Neviens par viņiem nekā nezināja stāstīt. Viņš dzirdēja lielu troksni tai pusē, kur grāvis tapa rakts un noģida no tā, ka jau daudz cilvēkiem vajadzēja būt sanākušiem. Tātad silu laikam gan izglābs. Bet kas viņam tagad vairs par to bij daļas!... Viņš gāja tāļāk un nokļuva pie garās, degošās līnijas, kas nemitoši virzījās uz priekšu. Viņš apgāja ap viņu apkārt un iegāja sila izdegušajā daļā. Apakšlūpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarāvis uz augšu, it kā no kaut kurienes būtu gaidāms kāds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem līda uz izcirtumu. Līdzīgi rūsganam, sarežģītam tīklam, apsvīlušie zari un zariņi izplētās virs viņa galvas. Saule taisījās uz rietēšanu, un silā šis tīklis radīja dīvainu krēslu. Savu zaļo apkārtni zaudējis, arī ezers izskatījās gluži svešs un savāds. Viņa zilganais vidus spīdēja vāji kā acs, kas nāvē sastinguse, malas bij drūmi melnas, ar rūsganiem laukumiem. Tapa klusāks un klusāks, un beigās Andriksonu apņēma kapsētas miers. Šur un tur vēl kāpa gaisā tievs dūmu pavediens, aizdegās vēl piepeši kāds neapsvilis kūlas kušķis vai avieksteņu zars, liesmu it kā pats no sevis radīdams, šad un tad arī atskanēja no tāļajiem strādniekiem pa neskaidram balsienam, bet tas darīja mieru un klusumu vēl jo vairāk sajūtamu. Kā zem sloga Andriksons vilkās uz priekšu. Izcirtuma malā viņš saļima un raudāja.
«Mirt! Mirt!...»
Saule norietēja, krēsla silā pieņēmās.
Andriksons pietrūkās. Vēl reizi uz māju, vēl reizi paskatīties, vai bērni nebij mājā!
Lēnām soļodams, viņš sasniedza Klaucēnus.
Viņa sieva tur sēdēja ceļmalā un paskatījās viņā stīvi. Ar tādiem pašiem mirkļiem viņš skatījās sievā. Tad viņa sāka kliegt.
«Beigti! Beigti!» viņa izsaucās. «Vai tu viņus atradi? Ak mani bērni, mani bērniņi, mani bērniņi!»
Saimnieks stāstīja, ka veltīgi esot izmeklējies.
«Tad es viņus atradīšu,» saimniece vaimanāja. «Es atrādīšu viņu sadegušos kauliņus. Ak mani bērniņi, mani dēliņi!»
Viņa iegāja mājā, kuru jau pilnīgi bij apkopuse, un izrīkoja ganu zēnu un meiteni, lai tie neietu gulēt jo viņi abi vien nu palika mājā. Tad viņi atstāja pagalmu un gāja pa krēslu projām, saimniece pa priekšu, saimnieks iepakaļ. Reizēm viņa ievaicājās, galvas nepagriezuse, pēc sila degšanas sīkumiem, bet, kā bij noprotams, tikai tādēļ, lai tos varētu vest sakarā ar nelaimi, kāda bērniem varbūt bij uzbrukuse. Pēdīgi viņa sacīja:
«Karstums viņus būs iedzinis ūdenī. Viņi būs noslīkuši!»
Nu viņa vairs nerunāja ne vārda un uzmeta, ceļmalā atrazdama tievu kārtiņu, to uz pleca. Andriksons ļāva viņai nest. Viņš jutās priekš tā par vāju. Viņam arī viss bij vienaldzīgi. Ja bērni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne. Lai sieva meklē.
Ezera galā nokļuvis, Andriksons apstājās. Viņa ceļi nodrebēja, tumšo ūdeni ieraugot. Bet saimniece bez kavēšanās ezera dibenu līcī rūpīgi sāka pārmeklēt tik tāļu, cik tā ar atnesto kārti varēja aizsniegties. Lēnām viņa virzījās uz priekšu, lēnām, kā hipnotizēts saimnieks viņai sekoja. Viņš nedomāja un nezināja, kādēļ viņš to darīja, bet viņš to darīja.
Pēdīgi, pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas, saimniece kaut ko neglītu izcēla iz ūdens. Andriksonam sāka reibt galva, un viņš manīja, ka viņam ģībonis tuvojas. Te sieva kārti atkal nolaida ūdenī un meklēja tāļāk.
Andriksons novērsās. Viņš te ilgāk nejaudāja noskatīties. Ne vārda nesacīdams, viņš aizvilkās projām. Kā piedzēries viņš staigāja starp melnajiem stumburiem. Dzelzs roka viņa sirdi likās sakampuse un to cietāk un cietāk spiežot. Kaut šī nežēlīgā roka viņu pavisam būtu nospieduse!... Viņš stenēja. Viņš nekā cita vairs nevarēja domāt kā tikai to vienu: «Pagalam, viss pagalam!»
Viņš gāja un gāja, apstājās, atspiedās pret kādu koku, lūkojās zemē un gāja no jauna. Pagalam, viss pagalam... Beidzot viņš atkal atradās uguns tuvumā. Izskatījās brīnišķi jauki, kā liesmas kokos šāvās augšā, kā zari aizdegās un neskaitāmas dzirksteles mirdzēdamas nolija uz visām pusēm zemē. Bij gluži tā, kā kad te notiktu lieliska uguņošana acīm par prieku un jautru baudījumu. Bet vai tad tā arī nebij? Vai tur tāļāk neklaigāja un nedziedāja jautri cilvēki? Andriksona uzmanība pamodās, viņš klausījās un sāka tad pa pusei neviļus troksnim tuvoties. Pēc brīža viņš nokļuva pie jaunizrakta grāvja, gar kuru pa jaunu, paplatu stigu sargi staigāja uz priekšu un atpakaļ. Tātad uguns bij ierobežota, sils glābts. Andriksons to domāja, bet viņš nesajuta pie tam ne mazākā prieka. Vai nebūtu bijis labāk, ja mežs būtu izdedzis un viņa mājas līdzi postā gājušas? Un līdz ar mājām viņa sieva, kas tur pie tā melnā ūdens līkājās, meklēja un zvejoja, un viņš pats arī - - vai nebūtu labāk, ja viņš pakārtos?...Tas varbūt bij tas labākais, bet viņam laika vēl bij diezgan to pārdomāt.
Viņš gribēja griezties atpakaļ, kad viens no sargiem viņu uzrunāja:
«Ē tu! Vai jau uz māju?»
Andriksonam nepatikās atbildēt, un viņš cieta klusu.
Bet vīrs kliedza no jauna:
«Vai jau uz māju ej?»
«Nē.» atbildēja Andriksons.
«No kurām mājām tu esi?» sargs jautāja laikam nodomā uzsākt sarunu.
«No Klaucēniem.»
«No Klaucēniem? Vai tu saimnieka neesi pamanījis?»
«Es pats tas esmu.»
«Tā, tā! Barons tevis meklē. Ek, ej tur uz to lielo ugunskuru.»
«Barons? Ko barons no manis grib?»
«Es nezinu. Viņam tur ir pāris bērnu.»
«Bērnu?! Mani bērni?»
«Tavi - es nezinu, kā.»
Andriksons drāzās projām. Maz minūtēs viņš nokļuva pie sārta, ap kuru liels pulks cilvēku stāvēja un sēdēja sviestmaizes ēda un alu un šņabi dzēra. Nelielā attāļumā dega mazāka uguns. Pie šīs sēdēja barons, mežkungs, muižas pārvaldnieks un - jā, tie bij viņi, tie bij viņi!
Ar kājām, kuras vairs nemaz negribēja klausīt, Andriksons viņiem tuvojās.
Saimnieku ieraudzījis, barons uzlēca stāvu.
«Kur jūs bijāt, Andrikson, kur jūs bijāt?» viņš jautri iesaucās. «Mēs jau jūs sen gaidām! Vai es nesacīju, ka tie zeņķi par daudz prātīgi ka tie neļaus sevi tā par neko sadedzināt! Viņi tikai bij bijuši apmaldījušies. Bet tā nelaime nenotiek maziem ļaudīm vien. Nu, es viņus laimīgi atradu. Ņemiet viņus un vediet viņus drīz uz māju, lai jūsu saimniece apmierinājas.»
Smaidīdams barons Andriksonam veda bērnus pretim, un šim tā bij, it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ. Dobji iešņukstēdamies, ar kreiso vecāko zēnu apkampdams, viņš barona priekšā noslīdēja zemē.
«Mani dēliņi... baronlielskungs... mani dēliņi...» Viņš zēnus spieda pie krūts un satvēra tad barona roku.
«Baronlielskungs... baronlielskungs...»
«Nē, nē, nē, Andrikson. Ja jūs man gribiet pateikties - nē, nesakiet nekā. Es nekā neesmu darījis, par ko jums jāpateicas,» barons atgainījās.
«Nē, baronlielskungs, jūs neziniet... Jūs atdodiet man manus bērnus, un es... un es...»
Viņš apklusa.
Bet svētlaimīgāko jūtu pārmērs necieta nekāda ierobežojuma caur prātu; ne pie kā vairs saistīta, gluži brīva gribēja būt viņa dvēsele, brīva, tīra, pestīta no nedarba grūtā noslēpuma! Sodu par savu vainu Andriksons šai acumirklī būtu saņēmis kā baudījumu!... Un aizturētie vārdi viņam atkal ar varu spiedās pār lūpām:
«Un es... un es... Sitiet mani, baronkungs, sitiet mani...»
«Saņematies tak, Andrikson, saņematies, mīļo Andrikson,» sacīja barons un uzlika mierinādams savu roku uz saimnieka pleca.
«Ne tā, - sit mani, es esmu suns!»
«Ko?...»
Viņi saskatījās. Barons atrāvās atpakaļ.
«Es biju... es esmu...»
«Andrikson!» barons iekliedzās, saņēmās ātri un atkārtoja sāpīgi: «Andrikson, Andrikson!»