RŪDOLFS BLAUMANIS

DANCIS PA TRIM

Ar rokām, kuras tikai sprīdi garas krekla piedurknes sedza, basām kājām, bez jakas, īsos bruncīšos - tā viņa saulainā vasaras dienā līkājās pa ķēķa priekšu, piena traukus berzdama un skalodama, kad mežsargs ienāca pagalmā.
«Labdien!»
«Labdien.»
«Saimnieks mājā?»
«Ir.»
«Istabā?»
«Nezinu. Prasiet saimniecei.»
Mežsargs netaujāja tāļāk, kur saimniece, bet skatījās Ilzē. Viņa mirkļi kavējās brīdi pie viņas ģīmja, kurā baltums un sārtums cīnījās pēc priekšrokas, noslīdēja tad uz krūtīm un pēdīgi uz viņas kājām. Viņš smīnēja.
Viņa to redzēja. Viņa aizbīdīja pierē nošļukušu matu šķipsnu aiz auss un sacīja:
«Ko jūs smejaties?»
«Es?... Neko.»
«Ko jūs manī tā skatāties?»
«Vai jums tas nepatīk?»
«Nepatīk? Kas tur man ko patikt, kas ko nepatikt! Saimniece piena kambarī taisa sviestu.»
«Ak tad nepatīk! Nu, es aizeju arī, kad tā gribiet.»
Ar to pašu smaidu uz lūpām mežsargs novērsās un aizgāja pāri pagalmam uz piena kambari, uz kuru Ilze ar roku bij parādījuse.
Skuķis berza naigi tāļāk, bet viņas mirkļi sekoja it kā negribot mežsarga stāvam.
Tātad tas viņš bija! Neliels no auguma, plecīgs, ar tādu ģīmi!... Ko tie cilvēki muldēja! Tas esot skaists! Bāla dzērāja pluta, paplata mute, acis pelēkas un tādas saltas un nekaunīgas un deguns - jā, tas nu gan... tas bij glīts. Un zobi arī. Bet tādēļ tak nevajadzēja viņu tā izkliegt un no viņa biedināt. Hm!... Ilze pasmējās. Tas!...
Pēc brīža viņš atkal iznāca no piena kambara.
«Ardievu, jaunkundze!» viņš sveicināja skaļi pāri pagalmam un pavicināja cepuri. Viņa balss skanēja izaicinoši, zobgalīgi. Bet taisnība bij: tik cēli Ilze vēl nekad nebij tikuse sveicināta. Kaut kas sevišķi patīkams bij šai puslokā, kādu cepure un roka gaisā izvilka.
«Ardievu, ardievu!» viņa atbildēja un negribēja viņam nemaz noskatīties pakaļ. Bet nebij viņš vēl soļus piecus aiz vārtiem, kad viņa tomēr bij galvu pret aizgājēju pacēluse. Cik lepni viņš gāja! Tā mazdrusciņ pašūpodamies. Varēja redzēt, ka bij muižas cilvēks. Nespēra vis tādus soļus kā Ješka - ļinka, ļanka... Un cik glīti viņam tas zaļais mundiers stāvēja! Ar to nu gan viņš krogā pa galda apakšu nebij vārtījies, tas bij tik spodrs kā iz skapja ņemts.
Viņa nolika noberzto un noskaloto trauku pajumtes ēnā un, atkal apgriezdamās, ieraudzīja Ješku pie balviņas stāvam. Viņa ģīmis bij gluži sarkans un sviedru pārklāts, viņa lielās, platās rokas bij vietvietām ar sveķiem notraipītas. Pašaurās, zilās, labsirdīgās acis it kā pēc kaut kā neierasta apkārt laizdams, viņš lēnām ievaicājās:
«Kā tas mežsargs te meklēja?»
Ilze pamērcēja dzelteno salmu vīkšķi baltajās smiltīs, aplaida vīkšķi ap spaini un atbildēja:
«Saimnieka.»
«Ar tevi arī runāja?»
«Jā.»
«Ko t' šis... ē...?»
«Ko nu... tāpat vien. Niekus.»
«Ilgi te bij?»
«Tāds kā!... Ilgi! Tik ilgi jau te varbūt nebij, kā tu te tagad stāvi.»
Puisis noņēma salmenīcu no galvas, noslaucīja sviedrus rupjā krekla piedurknē un sacīja:
«Atnācu pēc ūdens. Mums tur pie šķūņa gribas dzert. Vai ir ķēķī?»
«Veseli nesieni. Bet saimniece varbūt dos panijas. Ej uz piena kambari.»
Ješka iegāja ķēķī, padzērās un soļoja tad pa to pašu celiņu, pa kuru mežsargs bij gājis.
Viņš gāja neveikli. Viņš stāvēja pašā vīra brangumā, bet viņš likās sava spēka neapzinoties. Galvu viņš turēja tā drusku uz priekšu noliektu un izskatījās caur to pagļēvs un pazemīgs. Tas bij viņa nelabojamais ieradums - šāda iznešanās, un, ja Ilze to jau agrāk bij ievērojuse, tad viņa to tagad redzēja ar divkārtēju skaidrību.

* * *

Kādas dienas vēlāk mežsargs atkal ieradās Rindniekos. Jaunais šķūnis bij gatavs, saime kopa pirmo āboliņu. Mežsargs sveicināja vispār ar savu skaļo, vīrišķo balsi un tad, tuvāk pienācis, it kā sevišķi vēl Ilzi.
«Ā!» viņš sacīja un likās esam pārsteigts. «Sveika!» Un viņš pacēla cepuri maķenīt, bet atkal ar tādu vingru veiklību.
Tad viņš pagriezās uz saimnieku un vaicāja: vai izgājušā naktī neesot pamanīti kādi braucēji? Tepat muižas mežā esot nozagti divi skaisti oši.
Neviens nekā nebij pamanījis. Laiciņu pakavējies un ar vienu otru šo to papļāpājis, mežsargs atkal atvadījās. Gadījās, ka viņam Ilzei bij jāiet garām. Viņš pasmaidīja droši, viņa saltās acis sastapās ar viņas mirkļiem, viņš pielika pa zaldātu ieradumam pirkstus pie zaļās cepures loka un aizgāja klusēdams garām. Pēc brīža viņš uzsāka svilpot, un tad iznesīgais stāvs nozuda krūmos.
«Ko tas te sāk vazāties?» Ješka lēnām noņurdēja uz otru puisi. «Ka vēl nedabū pa kaklu.»
«Pēdas tak jādzen,» otrais piemetināja. «Mežs tak jāsargā. Tas viņa amats.»
«Nu tad lai viņš kopj savu amatu, bet lai nebāž sava deguna citu... ē... m... lai viņš tikai piesargājas. Es gan redzēju.»
«Ko tad?»
«Nu, lai nu paliek.»

* * *

Nākamā svētdienā Rindniekos ienāca vēstule, ka no tās dienas par nedēļu Kūļos («jaukajā ezera birzē») būšot balle. Kūļu puiši ielūdzot kaimiņu jaunkundzes, kundzes un jaunkungus uz laipnu piedalīšanos. Visā padevībā Jānis un Antons.
«Kas to balli izrīko?» kāds vaicāja, kad vēstule bij izlasīta.
«Tu tak dzirdi, tie, kas parakstījušies: Kūļu puiši - Jānis un Antons,» Ilze izskaidroja.
«Ak, nieki! Jāņam ir sieva un bērni, tas vairs ar tādām lietām neielaidīsies, un Antonam atkal nav ne kapeikas makā. Kas tad mūzikantiem lai maksā?»
«To darīs pats Kūlis,» Ješka sacīja. «Viņš liels draugs ar mežsargu. Mežsargam Kūļos brūte. Mežsargs balli izrīko, Kūlis maksās.»
«Tiesa gan,» jaunā puiša sieva Made piebilda. «Pērn mežsargs pats savā vārdā ielūdza uz Kūļiem. Man pašai bij vēstule.»
«Ak tad viņam tur brūte,» Ilze vēl beigās ieminējās.
«Vai tā lieta tik ievērojama?» Ješka nevarēja nociesties neievaicājies.
Viņš nedabūja atbildes.
Bet nu nepagāja neviena diena, kad par Kūļiem nesanāca valodas. Ilze nekad neuzsāka, visiem viņi bij ļoti vienaldzīgi, bet runāts tomēr tika. Arī par mežsarga brūti viņa kaut ko dabūja dzirdēt. Vieni viņu lielīja par glītu, otri pēla. «Kāda viņa īsti bij? Laikam taču gan skaista. Vai tad nu tāds, kas visu pagastu tik bieži apstaigā, nevarēja izmeklēties!...» Viņa piegāja pie lādes un pārcilāja savu vasaras rotu. «Kuru kleitu gan svētdien vilkt mugurā? Vai gaišdzelteno ar dzeltāno blūzi vai rozā ar balto blūzi un rozā bantēm? Jāvelk būs rozā...» Un svētdienas rītā viņa pārmazgāja balto blūzi un uzpletēja viņu lik rūpīgi, ka tā izskatījās gluži kā jauna.
«Tā laikam būs ballē ko štātēties?» Ješka sacīja, noskatīdamies, kā skuķis rotu piekāra pie sienas.
«Jā.»
«Ak tad gribi gan iet?»
«Par ko ne? Juris arī ies un Made, sieva būdama. Tu neiesi?»
«Es?... Es... redzēs, kā vēl iznāks.»
Iznāca tā, ka Ješka noviksēja savas kamašas, nodzina rūsgano bārdu, uzgrieza rūpīgi kuplās ūsas, apvilkās jauno bukskiņa uzvalku un gāja citiem līdzi uz Kūļiem.
«Feins puika tas Ješka, kad viņš tā uztaisās,» Made ceļā iesacījās. «Nudie, kā gurķis. Ja es vēl nebūtu meitā, pie cita gan neietu kā pie viņa. Tikai turies jel taisnāk, lāci!» Un viņa ar delnu viņam jautri iesita pa muguru.
Sitiens Ješku likās padarot vēl pazemīgāku.
«Ko nu,» viņš stomījās. «tagad nu gan tu tā runā. Esi no manis droša. Bet, kad būtu vēl meita, tāpat bēgtu no manis un skatītos citos kā visas citas.»
«Kuras tad no tevis bēg?»
«Kuras? Vai nu es visas varu izsaukt pie vārda!»
«Nu tad dzenies pakaļ, ja bēg. Kad es būtu tāds puisis ka tu - septiņas uz viena cirtiena!» Māte smējās. «Skaties mūsu mežsargā! Tāds pleika! Bet tas prot! Kurai meitai viņš nepatīk? Paprasi! I es pate ar viņu labprāt dancoju. Mācies, brāl...»
«Ko nu par mežsargu,» Ješka rāmi atbildēja un skatījās projām. Viņa acu plakstiņi paraustījās.
Klusēdama Ilze soļoja citiem pakaļ.
Danču vietā jau labs pulks meitu un puišu bij saradies. Pa pāriem, pa trim, pa četriem viņi staigāja gar ezermali, pa birzi vai sēdēja uz dēļiem kuri gar līdzeno danču laukumu uz staklēm bij uznagloti.
Sasveicinājusēs ar Kūļu saimi, kura pienācējiem tūliņ ceļā gadījās, Ilze nosēdās Madei līdzās uz viena no garajiem soliem, kamēr puiši ar Jāni un Antonu palika sarunājoties. Uzmanīgi Ilze laida acis visapkārt.
«Mežsargs arī jau atnācis,» viņa pēc brīža klusām un vienaldzīgi piezīmēja.
«Kur tad viņš ir?»
«Tur pašā viņā galā, kur tie trīs bērzi.»
Made raudzījās turp.
Pret bērza balto stumburu atspiedies, nolaidīgi kājas izstiepis un kreiso roku viegli aplicis sarkanā blūzē ģērbtai meitai ap viduci, puisis tur sēdēja. Ar zobgalīgu pārākuma smaidu ģīmī viņš skatījās garāmgājējos, kuri devās uz ezermali un nāca no turienes atpakaļ, un likās savai biedrenei šad un tad kaut ko jautru pasakām, jo tā laiku pa laikam iesmējās, baltu mutautiņu it kā pretodamās lūpām aizlikdama priekšā.
Piepeši viņš pacēla drusku galvu, un Ilze manīja, ka viņš viņu bij ieraudzījis. Viņš atkal atlaidās agrākā stāvoklī atpakaļ, palika vēl tā brīdi, piecēlās un nāca tad taisni uz Madi un Ilzi.
«Sveikas!» viņš izsaucās, vēl soļu desmit lielā attālumā no viņām būdams. «Sveikas!» Un viņš pacēla cepuri un turēja to, roku taisni izstiepis, pāri sekundes gaisā. Gūžas mazliet gorīdams, viņš tad pienāca klāt un spieda Ilzei un Madei roku. Ļoti spēcīgo spiedienu sajuzdama, Ilze negribot apjuka un nolaida acis.
Mežsargs viņai nosēdās līdzās.
«Redziet, jaunkundze, cik jautri pa mūsu pagastu iet,» viņš sacīja, valodu uzņemdams. «Un jūs, kā dzird, šopavasar savu malieni nemaz neesot gribējusi atstāt! Nezin vai jel vēl pavisam kādā zaļumu ballē esiet bijuse?»
«Nē,» Ilze atbildēja saņemdamās. «Bet vēl te nekādas jautrības neredzu.»
«Pagaidiet, pagaidiet, tūliņ mūzikanti sāks spēlēt. Tad jūs redzēsiet.»
«Vai tad vēl nemaz neesiet dancojuši?» Made prasīja.
«Nē.»
«Ej tak! Par ko tad ne? Ir jau diezgan vēlu.»
«Nevarēju danču uzsākt.»
«Nevarēji? Vai tad tev jāuzsāk?... Nu jā, tu kā baronjaunskungs... Bet par ko tad nevarēji?»
«Mana dancotāja vēl nebij atnākuse.»
«Meli. Sēdējāt jau tur saķērušies.»
«Saķērušies sēdējām, bet dancot nedancojām.»
«Ak tad tā nebij vis vēl īstā! Vai tā nu atnākuse?»
«Jā - tas ir, es ceru, ka jūs, jaunkundze, neliegsaties... ka man būs gods... ar jums... ka mēs abi uzsāksim...» puisis sacīja, uz Ilzi pagriezies. Viņš piecēlās, palocījās viņas priekšā un izstiepa roku.
«Vai jā?»
«Es nezinu... neprotu lāgā...» skuķis stomījās, vispār ģīmjam notvīkdams.
«Nekas, nekas, gan mēs tiksim caur. Par lūgšanu, jaunkundze!»
«Nudie... esmu vēl tik maz dancojuse... samisīsies...»
«Ja samisīsies, tad jūs nesin aiznesīšu tālāk. Sakiet vien «jā».»
«Nu - - jā.»
Viņa sniedza mežsargam roku, kuru šis, cepuri ar kreiso paceldams, satvēra un atkal spēcīgi spieda.
«Un pirmo franksēzi arī?» viņš piebilda, rokas vaļā nelaizdams. «Pirmo franksēzi arī?»
«Tas... tas... būs tā kā par daudz,» Ilze kautrēdamās atbildēja.
«Ak, neliedzaties nu!»
«Nē, par tiesu - par daudz.»
«Es nelaidīšu rokas agrāk vaļā, pirms nebūsiet apsolījusēs.»
«Nu tad jau jāapsolās vien būs.»
«Pateicos.»
Atkal rokas spiediens, atkal cepures pacelšana, un mežsargs aizgāja uzmeklēt mūzikantus.
«Nu sarkanai būs ko erroties,» Made piemetināja un skatījās meitā, kura vēl arvien to triju bērzu pavēnī sēdēja.
Ilze paraustīja tikko manāmi plecus.
Pēc brīža pienāca Ješka un nosēdās pie Mades sāniem.
«Sanākuši diezgan daudz,» viņš sacīja. «Skat, lasās jau kopā uz dancošanu.»
«Vai tev jau pirmajam dančam zināma jaunkundze?» Made vaicāja.
«Nav. Bet gan jau...»
«Ko nu - gan jau, pasteidzies, ek, citi jau apdrošinājušies priekš trim četrām reizēm.»
«Ej nu! Kas tad tie tādi?... Tad jau nu man arī būs jālūko...» Viņš apklusa, sāka ar kamašas papēdi sajucis bedrīti cirst zemē, bungoja viegli ar dūri labu laiku uz dēļa malas, atspieda elkoņus uz ceļgaliem un skatījās zālē.
«Man jau daudz nebūs jāmeklē, es domāju,» viņš tad atkal pasmagi uzsāka, «es domāju... Ilz, tev tak vēl nav dancotāja?»
«Kā nu nav, kad ir,» Made viņas vietā atbildēja. «Es jau sacīju, dažs jau apdrošinājies priekš trim četrām reizēm.»
«Un kas tad... tas?...»
«Nu, mežsargs.»
Ješkas noliektā galva uzrāvās stāvu.
«Hm!» viņš tikko dzirdami izgrūda un sēdēja tad kā mēms Madei līdzās.
Ilze piecēlās un piebiedrojās kādam garām ejošam meitu pulkam.
«Kam tad tu viņas jau ceļā neuzrunāji, ja gribēji pirmais būt,» Made sacīja. «Nudie, Ješka, tu tak nemaz neproties...»
Puisis skatījās pāri par danču placi saules apspīdētās bērzu galotnēs. Uz viņa zilajām, labsirdīgām acīm gulēja kā valgs plīvurs, kad viņš spiestā balsī atbildēja: «Ē, ko tur! Ir jau tiesa: man paveicas tikai aršana un ecēšana... Jāiet būs uz māju.»
«Uz māju! Vai tu... Nesāc nu tādu nieku dēļ tūliņ gražoties! Ko es pirmiņ teicu? Dzenies pakaļ! Ej dzenies viņai pakaļ un uzlūdz viņu uz otro prankseju, pirmo vien jau vēl ir apsolījuse. Ej!» Un viņa piecēlās un vilka puisi no sēdekļa kājās, un stūma to uz priekšu.
Drīzi pēc tam iesākās dancis.
Vienam puišam ar skaņām harmonikām un otram ar vijolēm spēlējot, mežsargs pietvīkušo Ilzi veda uz laukuma vidu. Visu acis skatījās viņos. Tie uzsāka dancot. Brītiņu pāris griezās viens pats, tad tikai tam sekoja citi. Beigās ērtais laukums bij pilns dancotāju.
Pie bērza atspiedies, Ješka skatījās raibajā mutulī. No visām tām baltām, sarkanām, dzeltenām un strīpotām blūzēm viņš redzēja tikai vienu vienīgu, kā tā nozuda un parādījās, nozuda un atkal kopā ar zaļu cepuri parādījās.
Viņa pirksti savilkās dūrēs. «Tātad šitas cilvēks... šitas plukata... izjauca visu... visu... Un nekā tam nevar darīt pretim!»
Pa tam Ilze laimīgi šūpojās mežsarga rokās.
«Diezgan, diezgan nu!» viņa pēdīgi aizkususe čukstēja. «Es vairs nevaru.»
«Vēlreiz riņķī,» viņš atbildēja, un pāris lidoja vēlreiz ap laukumu. Ilzes kājas gandrīz nemaz nepiedūrās pie zemes, tik spēcīgi viņš viņu turēja apkamptu.
Tad viņš dancoja ar sarkano blūzi, tad ar kādu citu, tad atkal ar Ilzi. Likās, ka dancošana viņu nemaz nevarēja nogurdināt. Viņš turēja viņu tikpat spēcīgi kā pirmoreiz. Viņa dvaša bij karsta.
Pēc īsas pauzes sekoja pirmā franksēze. Pāri nostājās rindās. Ješka atkal palika sēdam. Made veltīgi viņu bij skubinājuse, lai piedaloties. Tāda savāda stūrgalvība likās pār viņu nākuse. Viņš gribēja visu vakaru nosēdēt, no vietas nekustējis.
«Jūsu brūte nu gan būs dusmīga, ka tik daudz ar mani dancojiet,» Ilze pēc pirmās tūras jokodamās sacīja. «Franksēzi jums ar viņu krita dancot.»
«Kas par brūti?» mežsargs atbildēja. «Man brūtes nemaz nav.»
«Nu, nu, kas tad tā sarkanā?»
«Tā? Tā ir... nu, kas viņa tāda ir? Laba draudzene.»
«Un tad jums par tiesu līgavas vēl nava?»
Mežsargs iesmējās.
«Vai tad tas tik neticami? Tad jau veltīga būs apgalvošana, ka nava gan vēl. Bet, ja gribu pie patiesības palikt, tad tomēr cita nekā nevaru teikt.»
«Ak tad laba draudzene vien? Nu lai... tad jums tomēr šo danci ar viņu vajadzēja dancot.»
«Bet ja nu man še vairāk tādu labu... labu... ar kuru tad man bij dancot? Tad tak gudrāks esi, ka nedanco ne ar vienu.»
«Ko jūs sacījāt: vairāk?» Ilze jautāja.
Puiša pelēkās acis ieurbās Ilzes acīs.
«Ko varu darīt, ka tik daudzām patīku,» viņš čukstēja. Viņš smīnēja, viņa baltie zobi spīdēja, bet viņš tie tam nebūt neizskatījās alkatīgs.
«Ak, ejiet jūs! Vai jūs?... Jūs gan laikam domājiet?...»
«Nu tak, nu tak! Kā tad! Es tā ceru,» mežsargs sacīja un spieda, jaunu tūru uzsākdams, skuķa pirkstus kā maiglēs.
Franksēzei sekoja nenovēršamā kreicpolka, un tad tika izsaukta dāmu polka.
Apkārt lūkodamās, kādu puisi uzlūgt, Ilze satikās ar Madi.
«Tu jau tagad ar mežsargu vien danco,» viņa sacīja. «Sāk jau par to čukstēt. Šito reizi tādēļ gan varēji izlaist, ar viņu nelēkuse.»
«Ej nu, ej,» Ilze brīnējās. «Es tak tāpat ar visiem... neesmu jau vēl neviena atraidījuse.»
Viņa gāja tāļāk. Viņa labi zināja, cik vārīga lieta bij ar mežsargu nākt valodās - un tomēr viņa sirdī sajuta kaut ko patīkamu.
Te viņa atdūrās uz Ješku. Gluži nospiests tas sēdēja uz sola.
«Kas tad tev, ka tevis nemaz neredz pakustamies?» Ilze viņu jautri uzrunāja. «Ko tu te klekni kā vecs puisis, kuram bailes dancot, tādēļ ka kauli grab? Vai pastaipīsi kājas!»
«Tagad jau jaunkundžu darīšana,» Ješka lēnām atbildēja. «Tagad jau es nedrīkstu.»
«Un kad drīkstēji? Ko tad darīji? Tāpat slinkoji... Bet nāc celies nu kājās, palūkosim...»
Viņa satvēra Ješku aiz rokas, un puisis, kas bij noņēmies šovakar nemaz nedancot, - sekoja baltajai blūzei, un drīzi rozā lentas griezās jautrā virpulī.
«Cik viegli tu danco,» viņš laimīgs murmināja.
«Tu arī,» viņa atteica. Bet viņš tomēr nedancoja tik viegli kā mežsargs. Un cik maigi viņš viņu turēja apkamptu! Gluži vai bailīgi. Un, ja viņa kreisā nebūtu tik karsta, tad Ilze nemaz nebūtu manījuse, ka viņas labā tajā gulēja.
Pēc dāmu polkas bij garāka pauze, un tad mežsarga vietā Kūļu Antons pieteica otro franksēzi. Tai sākoties, saule norietēja aiz ezera.
Pagāja vēl vairāk danču, un Ilze mežsarga nepamanīja. Viņa jutās piekususe un gāja uz ezeru. Birzē staigāja saķērušies pāri, ezermalē atskanēja jautra tērzēšana un smiekli. Ilze noliecās un iesmēla saujā ūdeni, un atveldzēja notvīkušo pieri. Tad viņa krūmmalē nosēdās.
Piepeši no birzes iznāca vīrietis. Brīdi viņš stāvēja uz vietas, grozīja it kā meklēdams galvu uz vienu un otru pusi un tuvojās tad Ilzei. Tas bij mežsargs.
«Balta puķe ezermalā,» viņš jokojās un nometās zemē. «Es jūs visur meklēju. Esmu kādu duci gaišu blūzu noturējis par jūsējo... Kā iet?»
«Būs diezgan dancots,» Ilze atbildēja.
«Tad iesim drusku pastaigāties,» puisis runāja, galvu viņai tuvu pieliekdams klāt. Viņš košļāja egles zariņu, bet Ilze tomēr saoda, ka viņš bij dzēris.
«Nav vairs vaļas. Jāiet jāuzmeklē citi. Gribēs iet uz māju. Norunājām vēlu nepalikt.»
Viņa piecēlās, un arī mežsargs uzlēca stāvu.
«Iesim vien vēl drusciņ,» viņš sacīja, aplika roku ap viņas vidu un vilka viņu projām gar ezermali.
Ilzes sirds diktāki sāka pukstēt.
«Tā ne,» viņa pretojās un gribēja atsvabināties. Bet puisis viņu nelaida vaļā.
«Ko nu, ko nu,» viņš runāja, galvu pieglauzdams pie viņas pleca. «Krēsla... mūs neviens nevar pazīt.»
«Lai, lai... bet es negribu...»
«Negribi? Vai tad tev šitā nepatīk?»
«Nē.»
«Tas bij «jā»... Vai zini, tu man pašā pirmā acumirkli ielīdi sirdī. Tu manī tā skatījies... tā... tā... Tu man tūliņ patiki. Tu man vēl tagad stāvi acu priekšā, kā tevi pirmo reizi redzēju: basām kājām, plikām rokām, plikām krūtīm - -»
«Meli, meli,» Ilze tvīkdama mežsargu pārtrauca.
«Vai tā nebij? Nu saki, - vai tā nebij?» viņš jautāja, palaida viņu piepeši vaļā un nobučoja viņu. «Vai tā nebij?»
«Ak... tu...» viņa pussabijusēs izgrūda.
«Nu?»
«Iesim atpakaļ.»
«Nē - tāļāk.»
«Nē, nē, nē, nē!»
«Par ko ne?»
«Tāpat vien.»
«Ak, nieki, nāc!»
«Nē!»
Viņš satvēra viņas roku, bet viņa turējās pretim.
«Es jau nu neiešu, tas par velti.»
«Tiepša!» viņš iesaucās klusām, sagrāba viņu un apklāja viņas vaigus, viņas acis, viņas muti ar karstiem skūpstiem.
«Laid... es... kliegšu!»
«Kliedz!» viņš atbildēja, izgrūda skaļu, garu «ahū!» un spieda skuķi kaisli pie krūts. «Es tevi mīļoju... mīļoju... mīļoju... Es tevi... tevi...» Viņš saņēma viņu klēpī, griezās ar viņu riņķī un bučoja viņas blūzi un viņas kaklu.
Pāris sekundes Ilze gulēja kā nost viņa klēpī. Tad viņa izrāvās ar visu spēku no viņa rokām un skrēja uz danču vietu.

* * *

Pēc notikuma ezermalā Ilze dzīvoja tādā savādā uztraukumā. Kaut kas dziļi sirdī viņai sacīja, ka viņai par mežsarga pārdrošību jādusmojas, ka viņai jākaunas, ka jājūtas savā godā aiztiktai. Bet viņa to nevarēja. No kaislā puiša bij izgājuse viņai līdz šim nepazīstama kvēle un pār viņu kā viļņot pārviļņojuse. Viņa to nevarēja turēt par kaut ko jaunu - viņa to tikai sajuta kā saldu noslēpumu. Un līdz ar šo noslēpumu viņa sev nēsāja līdz tumšas jausmas par kādu lielu, nezināmu, neizteicamu laimību, par kuru viņa nodrebēja un kuru viņa gribēja it kā atraidīt, bet tas tomēr likās tuvojamies.
Uz lauka vienā otrā vietā strādādama, viņa allaž kā iztraucēta pagrieza galvu, ja krūmos kaut kas iečabējās vai ganu suns aizrējās. Viņa nešaubījās, ka viņa viņam tiešām tā patika, kā viņš to bij izrādījis, un gaidīja viņu katrā acumirklī parādāmies. Tāpat kā viņā bij iedegusēs kāre pēc viņa uzskata, tāpat tak arī viņam vajadzēja ilgoties pēc viņas. Muiža turklāt nebij tāļu... Bet atnāca trešdiena, un viņa par velti bij gaidījuse, atausa piektdiena, un mežsargs palika neredzams. Dusmas sacēlās Ilzē. Tātad viss bij bijis tikai joks, un viņš viņu atstāja ar tādu pašu vienaldzību kā balles vakarā sarkano blūzi? Bij taisnība, viņš bij nekrietns cilvēks no kura bija jāsargājas. Un, kad kāds nejauši par balli un mežsargu ieminējās, tad Ilze ar sevišķu, rūgtu gandarījumu klausījās par viņa palaidnībām un palīdzēja viņu notiesāt.
Svētdienas rītā viņa uzsita Ješkam uz rokas un prasīja, vai neiešot uz baznīcu. Kā tad, Ješka jau sen to bij nodomājis, un abi aizgāja. Kad viņi atkal bij pārnākuši un pie galda ēda pusdienu. Made, it kā valodu meklēdama, pastāstīja, mežsargs viņai šorīt esot aizgājis garām.
«Tā!» Ješka gari novilka un ēda mierīgi tālāk. Viņš no Ilzes laipnās klātbūtnes tā bij aizņemts, ka viņam mežsarga persona acumirklī izlikās gluži izbālējuse un vienaldzīga.
Bet Ilzes sirdī šī ziņa sacēla veselu jūtu vētru. Ar mokām viņa tikai vēl kādus kumosus norija. Tad viņa piecēlās un atstāja istabu. Tātad viņš šodien ar viņu bij gribējis satikties! Un viņa par viņu bij šaubījusēs! Un taisni šodien tik laipni pret citu izturējusēs!... Viņa notvīka, viņai tā bij, it kā viņa redzētu mežsarga pelēkās acis uz sevi vērstas un viņa lūpas par sevi aukstā, zobgalīgā smaidā savilktas.
Un tad atkal bij svētdiena. Kā pa sapņiem Ilzei nedēļa bij aiztecējuse. Nu viņa stāvēja klētiņā un ģērbās uz ganiem. Tikai ar pūlēm viņa atturējās, nogājuse pie lādes un neapvilkusēs baltās blūzes. Bet labāk kā citām svētdienām viņa tomēr apģērbās. Iznākuse no klētiņas, viņa satika Ješku, kuram šodien bij zirgu ganu diena.
«Uz kuru pusi tu laidīsi?» viņš vaicāja, gribēdams būt skuķa tuvumā.
Ilze vai sastinga aiz dusmām. Visu nedēļu viņa pret viņu bij izturējusēs untumaini un nelaipni un nu tas tomēr maigākajā balsī jautāja: «Uz kuru pusi tu laidīsi?»
«Uz garo noru,» viņa īsi atbildēja. Lai viņš nāca, lai sēdēja pie viņas, lai izjuka karsti kārotā satikšanās, lai izputēja visa laime, visa - viņa pie tā nebij vainīga. Un, zobus sakoduse, viņa lopus izlaida iz kūts.
Ješka aizveda zirgus uz noru, svilpoja jautri, noplēsa krūmos tārbu un lasīja Ilzei zemenes.
Pret brokastlaiku suns ierējās, un mežsargs iznāca noras malā, kur Ilze sēdēja. Viņš sveicināja ar tādu pašu patīkamu pieklājību kā agrāk, gorījās, meitenei gluži klāt pienākdams, tikpat iznesīgi kā citad un gribēja viņai līdzās nomesties zemē. Bet ātri Ilze piecēlās.
«Nu, nu?» viņš brīnēdamies sacīja.
«Jā,» viņa atbildēja. «Neesmu viena. Tur krūmos... Ješka...»
«Velns, ko tad tas?...»
«Gana zirgus.»
«Ak tā. Nu lai gana vien! Es tak drīkstēšu ar tevi...»
«Bet es negribu!»
«Nu skaties! Par ko tad ne? Es tā esmu ilgojies... divas nedēļas... un nu tu...»
«Bet ko tad varu darīt, viņš jau visu redz un dzird!» Ilze izsaucās. «Un es negribu, ka viņš redz un dzird.»
Mežsargs klusēja un kodīja lūpas.
«Vai tad mums nemaz vairs nebūs iespējams divatā satikties?» viņš klusām runāja. «Man tev tik daudz ko sacīt!... Vai tad nekur... netraucēti...»
Viņš raudzījās viņā ar savām pelēkajām acīm, kuras izgājušā naktī miegā nebij slēgušās un kurās vēl pusizdzisuse svelme kvēloja. Acu plakstiņi gar malām bij sasarkuši un zem acīm zilgani pusgredzeni. Viņš izskatījās novārdzis, tomēr lepna pārdrošība, kas viņa ģīmja pantiem piemita, caur to nebūt netika mazināta.
«Ko lai daru, es nezinu,» Ilze čukstēja. Viņa mierīgi stāvēja mežsarga priekšā, tikai viņas mirkļi staigāja no viņa liesā ģīmja uz rokām ar skaistajiem, slaikajiem pirkstiem, uz plinti, uz spīdošiem zābakiem un griezās atpakaļ uz ģīmi. Pa tam viņa sajuta tik varenu kairumu puiša bālajā vārgumā, kura cēloņus viņa pa pusei meklēja sevī, pa pusei nojauta kā tumšu, nejauki-jauku mīklu, ka tā zibeņa ātrumā gandrīz ar tiešamības skaidrību vēl reizi izbaudīja kaislos, ezermalē piedzīvotos acumirkļus. Ak, tagad atkal tā tapt sagrābtai un pie šīs platās krūts piespiestai! Pusdzīvības par vienu brītiņu!... Bet Ješka krūmos viņpus noras lasīja ogas!
«Puišu- klētī - vai tur kāds guļ?» mežsargs pēdīgi prasīja.
«Nē.»
«Nē?... Nu tad... tur mēs varētu netraucēti parunāties. Rītvakar? Ja?»
«Tur? Rītvakar? Ak nē - nē!»
«Nu kad tad? Lai paliek uz rītvakaru!»
«Nē, nē.»
«Jā! Lai paliek vien!»
«Bet kad iznāk... ka nevaru... var izgadīties...»
«Tad nobrauki zemākajam zaram galā lapas, tur tam ozolam aiz saimnieku klēts. Sveika!»
Ješka nāca ar ogām, un mežsargs aizgāja pār noru.

* * *

Ja Ilzei pagājušā nedēļā būtu sacīts, ka viņa jel acumirkli kautrēsies kaut kādā vietā un kaut kurā laikā ar mežsargu satikties, tad viņa par to varbūt būtu smējusēs, varbūt dusmojusēs. Bet nu viņa tomēr šaubījās. Pēc pirmā lielā prieka viņai uznāca kauns un lielas bailes, un viņa apņēmās vēl svētdienas vakarā ozola zaram noraut lapas. Bet tad viņā atkal iedegās karsta ilgošanās pēc viņa klātbūtnes, un viņa atkal apņēmās satikties. Tad no jauna nāca šaubas un bailes... Tā viņa pavadīja pretēju jūtu nomocīta, nemierīgu nakti. Pirmdienas rītā bij jāiet siena pļaut. Darbs un citu sarunas Ilzei dienā neļāva ar sevi un savām domām nodarboties. Bet vakarā viņa savu nemieru tikko varēja paslēpt. Viņa aizgāja aiz klēts, nostājās zem ozola un satvēra zemākā zara galotni. Viens rāviens - un viss būtu beigts!... Bet, robotās lapās skatoties, viņa piepeši skaidri apzinājās, ka viņa nekad nevienas no tām patiesībā nebij gribējuse noraut, un nodrebēdama viņa zaru palaida vaļā - lai notika kas notikdams.
Viņa aizgāja uz istabu, sūrojās par karstumu (par laimi maize bij cepta), par galvas sāpēm, paņēma gultas segu un galvas spilvenu un aizgāja uz klētiņu. Pulkstens nosita desmit.
Istabā saime apklusa. Ilze izgāja no klētiņas, pasauca klusām suni, aizveda to uz riju un ieslodzīja viņu pūnē. Atvieglināta viņa atņēma elpu. Nu viņš varēja nākt, un neviens viņa tuvošanos mājai nevarēja paziņot... Stipri pukstošu sirdi viņa atspiedās pret kādu lādi. Starp desmitiem un vienpadsmitiem viņam vajadzēja ierasties. Tagad viņš jau bij ceļā. Varbūt jau pie ozola.» Ilzei pārskrēja šalkas. Viņa bij sacījuse «nē, nē» - nu viņš zināja, ka tā tomēr vēlējās ar viņu satikties. Nu viņš būs vēl drošāks. Viņa atšļuka sēdu. «Vai tie nebij viņa soļi? Vai viņš tur pie klēts nelēca pār sētiņu?... Nē, vēl ne...» Minūte pēc minūtes aiztecēja, un pulkstens nosita vienpadsmit.
«Viņš darīšanās kaut kur ilgāk būs ticis uzkavēts,» Ilze domāja. Bet viņa kļuva nemierīgāka, un viņas asinis ritēja ātrāk. Viņa klausījās ar lielāko uzmanību, bet viss palika klusu. Viņa piegāja pie durvīm un izbāza galvu laukā... Nekā! Tikai govju omulīgā gremošana bij dzirdama un nu kāda jēra smalkā ieblēšanās... Viņa nosēdās uz ganu meitenes lādītes. Ja viņš nemaz nenāktu? Nē, nē, viņš jau pats šo laiku bij nolicis, viņš tak tā bij kārojis ar viņu satikties!... Bet jauki tas nebij - šitā likt gaidīt. Par sodu Ilze iesākumā gribēja izlikties noskaitusēs... Un viņa gaidīja un gaidīja, viņas piere kaisa, viņa centās ar savas dvēseles sīvāko sīvumu domas viņam vien turēt piegrieztas, lai tas iz tāluma sajustu viņas ilgošanos un pasteigtos. Bet viņš vēl nebij klāt, kad pulkstens istabā nosita divpadsmit.
Ilze pietrūkās. Divpadsmit! Viņas ausis sāka sīkt un dunēt, un viņas acu priekšā parādījās ugunīgi ritenīši, kuri griezdamies izzuda. Vai varbūt kāds nejauši zaram aiz klēts bij nobraucījis lapas? Ātri viņa atstāja klētiņu un aizsteidzās uz ozolu. Bij liela krēsla, viņa nevarēja saredzēt, viņai bij jātausta ar pirkstiem. Lapas karājās neaiztiktas zara galā. «Viņš nenāks!» kāda balss Ilzē iekliedzās. «Viņš nenāks! Viņš nenāks! Visa gaidīšana, visa cerība, visa karstā ilgošanās bij bijuse veltīga!» Viņš viņu bij izjokojis!
Ilzes ģīmis dega kā ugunī. Pa deniņiem sita kā āmuri, tikai ar pūlēm viņa atturējās, nenogāzusēs valgajā zālē vēsināt tajā drudžainās miesas.
Lēnām viņa aizvilkās uz riju, izlaida suni no pūnes un gāja tad atpakaļ uz klētiņu. Šņukstēdama viņa nokrita uz grīdas. Tāda mānīšana!... Kā viņa viņu bij gribējuse skūpstīt, kā viņa acis, galvu abās rokās turēdama, bučot un viņu mīļi mīļi lūgt, lai viņš top labāks kā viņa viņam vien bij gribējuse piederēt! Un viņš viņu šitā pameta! Viņa sagrāba spilvenu, žņaudzīja viņu ar saviem pirkstiem un spieda to pret muti. Nāvīgs ienaids pamodās viņas sirdī. Ā, ja viņš tagad vēl iedrošinātos nākt - - - klau, vai tur nebrīkšēja sētiņas kārts?...
Ilze piecēlās sēdu.
Nē, viņš tas nebij, viņš tas nevarēja būt, jo viņš pavakarē nejauši krogā bij saticies ar labiem draugiem un gulēja nu kroģera gultā, līdz nesamaņai sadzēries.
Bet pulkstens istabā svinīgi nosita: viens!
Ilze atšļuka atpakaļ uz grīdas. Viņa jutās tik neizsakāmi atstāta, ka viņa labprāt uz vietas būtu miruse. Tā viņa gulēja, klusām raudādama, kamēr asaru avots pamazām izsīka, jūtu iekaisums mazinājās, un pēdīgi dziļš miegs nolaidās uz viņas acīm.

* * *

Ar mazu gaismu Made pieklauvēja pie klētiņas durvīm. Uztrūkusēs Ilze acumirklī nezināja, kur viņa bij, tad viņa piepeši apķērās un piecēlās. Locekļi bij smagi un kā bez spēka. Viņa izgāja ārā un paņēma izkapti. Citi jau bij aizgājuši uz pļavu. Bij labi, ka viņa šorīt bij pēdējā. Viņa palika citiem tālu pakaļ. Visi jau sen bij izpļāvuši malā, kad viņa vēl ar savu cirtienu mocījās... Te viņai tuvojās Ješka.
«Tev šorīt neveicas,» viņš laipni sacīja. «Paļauj, es tev drusku palīdzēšu.»
Un, atbildes nenogaidījis, viņš aizstājās Ilzei priekšā un izpļāva viņas cirtienu galā. Apjukuse Ilze bij palikuse stāvam. Vēl vakar tā pret viņu bij bijuse rupja, bet viņš to likās aizmirsis. Viņa saņēmās un gribēja otru cirtienu citiem izpļaut līdz. Bet viņai šorīt neveicās, un Ješka atkal izpalīdzēja.
«Es pagājušo nakti pavisam nelāgā gulēju,» viņa piemetināja it kā izskaidrodama.
«Tu arī izskaties ļoti bāla,» Ješka atteica.
Pie brokasta Ilze it kā nejauši nosēdās Ješkam līdzās. Puiša ģīmis spīdēja priekā, un viņš šoreiz bij pēdējais, kas piecēlās.
Kad sestdien, saliktās gubas jaucot, abi atkal satikās divatā, viņš iedrošinājās vaicāt:
«Kas tad tev bij?»
«Bailes,» skuķis atbildēja.
«No kā?»
«Es nezinu... Viens tā kā staigāja pa pagalmu. Aizliku gan koku priekšā, bet baidījos tomēr. Sak, kad tikai neatgrūž vaļā.»
«Tā,» puisis nosacīja un klusēja tad labu laiku. Pēdīgi viņš atkal ierunājās: «Vajadzēja tev sarga.»
«Sarga?...» Ilze atkārtoja un strādāja tāļāk.
Pēc pusdienas kasīja rīta pļāvumu. Saime izdalījās pa pļavu, un Ješka un Ilze atkal sanāca divi vien kopā.
«Sarga gan vajadzētu,» viņa pēc brītiņa piepeši sacīja.
Ješka apstājās, Ilze skatījās viņā un smaidīja. Viņš kļuva gluži bāls.
«Nu tu mani atkal piezobo,» viņš tad lēnām noteica.
«Nemaz ne. Es tā par tiesu domāju. Ja netici...»
«Ko tad?»
«Ej tu, tu arī visu gribi zināt!»

* * *

Vakarā Ilze atkal aizgāja uz klētiņu gulēt.
Kad saimes istabā visapkārt bij dzirdama dziļā, mierīgā elpošana, Ješka piecēlās viegli un atstāja uz pirkstu galiem istabu. Ar trim lēcieniem viņš tad bij pagalmam pāri un atvēra lēnītēm klētiņas durvis. Iegājis iekšā, viņš nostājās pie durvīm. Viņš neredzēja nekā un neuzdrošinājās iet tāļāk.
«Kas tur?» Ilze pēc brītiņa aizrautā balsī čukstēja. Viņa sēdēja uz meitenes lādītes.
«Es,» Ješka atčukstēja pretim un taustījās apmulsis uz priekšu. Viņš piedūrās pie Ilze pleca, atrāva roku ātri atpakaļ un palika no jauna stāvam. Viņa rīkle viņam žņaudzās cieti.
«Kur tu esi? Vai tad nemaz neapsēdīsies?» Ilze čukstēja, veltīgi gaidīdama, ka puisis atkal kustēsies.
«Tāda tumsa,» Ješka stomījās un nolaidās pie Ilzes sāniem. Viņš drebēja aiz laimes - viņš drebēja, nabags, aiz bailēm, ka untums šo laimi atkal varētu postīt.
Viņš pacēla roku, gribēdams viņas roku meklēt, bet nedroši viņš to atkal atvilka atpakaļ. Te viņš sajuta, ka arī viņa drebēja, un tas viņam deva drošību. Viņš satvēra viņas roku un turēja to savās. Viņš nezināja, ko teikt, un sēdēja mēmā laimībā ilgu laiku. Pēdīgi viņš čukstēja:
«To gan nekad nebiju cerējis, ka tu pret mani tik laba būsi.»
Skuķis cieta klusu, un arī viņš atkal minūtes desmit nesacīja nekā. Tad viņš savu labo aplika mīksti viņai ap kaklu. Savas lūpas tik tuvu pielikdams viņas ausij, ka viņa kuplās ūsas pie tās piedūrās, viņš jautāja tikko saprotami:
«Mutes ar dosi?»
Te suns sāka riet un riedams aizskrēja aiz klēts. Ilze pietrūkās un klausījās. Žogs brākšēja, kāds tam kāpa pāri. Suns rēja diktāk.
«Viens nāk,» Ješka murmināja.
«Laikam.»
«Jāiet paskatīties, kas tas tāds ir. Iet?»
«Ej, ej!»
«Velns lai viņu parauj, ja tas nācis... ja tas būtu gribējis...» Ješka nenobeidza spieda krampjaini Ilzes roku, gāja uz durvīm un pazuda krēslā.
Pēc brīža viņa Ješku dzirdēja dusmīgi iesaucamies. Otra pazīstama balss deva spītīgu, bezkaunīgu atbildi, spēcīgas rokas lauzta, sētiņas kārts nobrakšķēja, īss klusums... un tad...
Nekustēdamās Ilze stāvēja un klausījās. Mans Dievs, kas tur notika? Klau, tur dvesa, cīnījās, stenēja...
Tad Ješka atkal ielīda klētiņā. Viņš elsoja grūti.
«Tāds velns!» viņš izgrūda. «Gandrīz mani... bet es viņu tomēr pievārēju! Es viņu tā aizvadīju, ka viņš to pieminēs! Vai tev ir kas... kāds lakatiņš? Ā, man ir daudz asiņu... tek...»
«Tu esi ievainots?» Ilze iesaucās. «Kur tad?»
«Drusku... kreisajā rokā.»
Lādes vāks nokrakšķēja ātri, un acumirkli vēlāk Ješka sajuta uz rokas kaut ko mīkstu. Tas bij Ilzes jaunais zīda lakats.