RŪDOLFS BLAUMANIS

PARADĪZĒ

Bija svētdiena.
Košs, zils debess, pie kura ne mazākais mākonītis nebij manāms, smaidīja pār mazo, iesarkani krāsoto baznīcu, kas, puspaslēpta aiz vecu gobu un liepu rindas, netālu no lielceļa atradās mazā uzkalnītī. Mirdzošs pusdienas saules spožums lēkāja pa ne mazākā vējiņa nekustinātām koku lapām, laistījās ap baznīcas atvērtiem logiem un mēģināja veltīgi apzeltīt nosūbējušo gaili slaikā torņa galā.
Kādā no torņa apakšējām lūkām ķīvējās bars drošu zvirbuļu, tad piepeši sacēlās spārnos, iztraucēts caur tornī kāpošo zvaniķi, un ar troksni sametās vecas liepas galotnē, kur savu ķildu ar jo lielāku piktumu sāka turpināt.
Tagad atskanēja ērģeles, svinīgā vīzē beigas dziesmas meldiju uzsākdamas. Bet, dziesmu vēl dziedot, daži baznīcēni jau atstāja dievnamu un vai nu devās uz baznīcas krogu, vai atkal nostājās koku ēnā pretim baznīcas durvīm, noskatīdamies citu baznīcēnu iznākšanā.
Starp pēdējiem arī atradās vecs vīrs, kas, valgo pieri noslaucījis parupjā kabatas drānā un līdz tam rokā turēto cepuri uzlicis galvā, piekusis atspiedās pret tās liepas stumburu, pa kuras zariem ķīvējās zvirbuļi.
«Labdien, Pakulu tēv!»
Bija jauna meita, kas, no sāniem vecajam tuvodamās, viņu šādi sveicināja un tad piebilda:
«Vai, vai Pakulu tēv, tas nav jauki - bez laika no baznīcas iznākt un tad zem koka paslēpties, lai Dieviņš tādas nepieklājības nepamana. Pagaidi, es viņam to citsvētdien sūdzēšu!» Un smīnēdama viņa tā aprātam sniedza roku.
«Dari tā, mīļo kaimiņiene, ja tu sevi un visu jauno paaudzi gribi ievest nepatikšanās,» sirmgalvis atbildēja, draudzīgi kratīdams jaunavas izstiepto roku: «Tad debestēva advokātiem būs tā lieta jāizšķir, vai tas godīgi un pieklājīgi, ka jaunie izplētušies sēd baznīcas krēslos un vecie sarāvušies, salīkuši stāv tiem līdzās. Nupat pa visu dievvārdu laiku ne acumirklīša nedabūju sēdēt, ilgā stāvēšana un karstums mani tā nogurdināja, ka ar labāko gribu baznīcā līdz galam nevarēju nostāvēt. Tātad izmetos laukā. Kad te ārā arī nav kur apsēsties, tad taču te pie koka droši varu atspiesties, un tas tak arī kaut kas.»
«Jā,» jaunava sacīja, «mūsu nabaga draudze! Tā neiespēj un neiespēj še kādu beņķu uztaisīt, ko veciem atsēsties un atpūsties!... Bet šoreiz man jaunie jāaizstāv. Tiem jau pašiem baznīcā bij jāstāv, kā tad nu varēja vecajiem pienākošo godu parādīt?»
«Nu jā, jā, baznīca šoreiz bij gan pilnāka nekā citām reizēm,» Pakulu tēvs runāja.
«Viņa dievgaldnieku tā bij pārpildīta, ka es taī drūzmā neviena pazīstama ģīmja nevarēju ieraudzīt. Pat tavas Annas, kuru no cepures vienmēr lēti uzeju, šoreiz nevarēju ieraudzīt. Vai viņa jel pavisam šodien ir baznīcā, ko?»
«Ir, ir,» sirmgalvis atbildēja. «Bet tā. jau reizēm notiek, ka sevišķi tā ģīmja, ko meklē, nevar uziet. Arī man šodien tā būs gājis. Mūsu abu kaimiņš, Apsēns, man cieti apsolīja, šodien būt baznīcā, bet, kā liekas, nebūs turējis vārda.»
«Ir turējis,» jaunekle teica un nevilšus nosarka, «viņš sēdēja priekšā, trešā krēslā. - Es apmelojos teikdama, ka neviena pazīstama neesmu redzējuse,» viņa piebilda.
«Tas labi, ka viņš nācis, man ar viņu kaut kas jāapspriež; darba dienās priekš teikšanām tagad jau neatliek laika,» Pakuls sacīja, jaunekles nosarkšanu nepamanījis. «Bet, klau, ko tev teikšu, lai tas man vairs nav jātur galvā: mans kalējs liek tavam tēvam sacīt, ka šam tagad atkal esot ogles un viņš katrā brīdī jūsu zviedru arklu varot ņemt lāpīšanā. Tad nu neaizmirsti vien, Ieviņ, to savam tēvam pateikt.»
«Gan jau,» Ieva apsolīja un vēl ko gribēja piebilst, bet te zvana skaņas to pārtrauca, no torņa lejā plūzdamas.
Dievkalpošana bija pabeigta. Baznīcas platās durvis atvērās, un baznīcēni bariem sāka doties laukā.
Brītiņu burzā noskatījies, Pakuls sacīja uz Ievu:
«Vai tu redzi, meit, kā mēs no baznīcas protam ārā nākt! Visuvisādi! Mēs stumjam, spiežam, grūžam, minam; raujam, turam, spraucamies, spiežamies - un pēdīgi laimīgi esam laukā! Ak tu tētīt - skat, kā tur vienai aptrūka kremeļi! To jums vajaga!»
Ieva pasmējās.
«Izskatās jau nu gan tā, kā kad kāds viņus visus ar pātagu trenktu ārā, kā kad iekšā degtu,» viņa sacīja un no Pakula svārkiem noņēma sūnu kušķīti, kas tam no koka stumbura bija pielipis.
«Nē, viņi būs dabūjuši zināt, ka baznīcas krogs ar visu resno papu un saldo bairīti sācis bēgt, un tādēļ ar tādu joni steidzas laukā,» vecais jokoja, «citādi tas nav... Jā jā, kad cilvēki baznīcā tā sprauktos iekšā, kā spraucas ārā, tad velnam ellē uguns vairs nebūtu jākurina.»
«Un elles vārtu eņģes ierūsētu,» Ieva piebilda. «Bet tur jau nāk pašulaik tava Anna - sveiks, Pakula tēv!» Un viņa piebiedrojās savai kaimiņienei, bagātā Pakula vienīgai meitai.
Lai gan tās likās būt vienā vecumā, tomēr lielāka nevienādība kā starp šām abām jauneklēm lēti nebija iedomājama. Anna, maza, košu, lai gan drusciņ tuklu ģīmi, bij ģērbusēs kā jau daždien bagātniece. Kleite no dārga, gaišpuķaina kokvilnas auduma bija pēc modes taisīta, melnmataino galvu pušķoja salmu cepure, un rokās bij uzmaukti melni glazē pirkstnieki. Labā roka rotājās ar mazu zīda saulsegu, kreisajā tā turēja dziesmu grāmatu ar zeltītiem vākiem. Ap Ievas, nabaga saimnieka meitas, stalto augumu kļāvās vienkārša katūna kleite, nedārgs zīda lakats, zem kura zelta krāsā spīdoši mati bij manāmi, sedza tās galvu. Plikās, saules apdedzinātās rokās viņa turēja vecu, vienkāršu dziesmu grāmatu. Viņas ģīmis, lai gan arī no saules apdedzis, bij ļoti skaists. «Piparu Ieva ir visa pagasta meitu kronis,» puiši mēdza teikt, un, kam gadījās ieskatīties Ievas daiļajās acīs, tas apliecināja, ka šim spriedumam taisnība.
Krogam lēni tuvodamās, draudzenes viena otrai izstāstīja pagājušās nedēļas notikumus. Anna sūrojās par to, ka ganu Edenīca, kūtī govis slaukdama, dzerot nekāstu pienu un iebūviešu Mada ar visiem četriem bērniem nobradājuse vēl negatavās pupas. Ieva turpretim, gļēvo pagasta veci sodīdama, žēlojās, ka čigānietes aiznesušas trīs zeķes un pusmārciņu pašvārītu ziepju un ka no Pakulām atnestais jaunais gana suns esot ļoti nikns un Trešaļai gandrīz gribējis noraut asti - un tā projām. Kad saimes un saimniecības jautājumi līdz pamatam bij pārspriesti, Anna pēdīgi sacīja: «Un nu saki man, Ieviņ, - kā tev tie apsegi patīk, ko dārzniece muižā likuse aust?»
«Sarkanie, baltām un melnām malām? Tie ir ļoti koši,» Ieva atbildēja. «Bet kā tev šitāds jautājums ienāca prātā, ko? Tu taču tagad, vasaras laikā, nesāksi pūlēties ar apsegu aušanu?»
«Un, kad es to gribētu, kas tad tur būtu liels?» Anna atteica. «Tu zini, ka manu skaisto apsegu, ko par guldāmo biju nodomājuse, čigāniete tāpat nočiepa kā tavas trīs nelaimīgās zeķes.»
«Guldāmo apsegu? Tad tu esi brūte?» Ieva, priecīgi pārsteigta, iesaucās. «Ā, tā ir cita lieta, to es nedomāju. Kas tad ir tas laimīgais?»
«Bet vai tad man tūliņ vajaga būt brūtei, kad guldāmo apsegu gribu aust!» Anna smējās. «Vai tad biju brūte, kad nozagto audu? Zināms, par vecu meitu palikt jau neesmu nozvērējusēs, bet brūte šobrīd vēl neesmu... Tad tu domā, ka tādu apsegu kā dārzniecei varētu aust? Labi, lai tad arī tā notiek.»
Draudzenes tagad bij nonākušas pie kroga, kur Anna šķīrās no Ievas, teikdama, ka pirmiņ redzējuse veco čigānieti, izveicīgu vilnas krāsotāju, ar kuru tai vajadzīgi jāaprunājoties.
«Es tev vēl kaut ko jaunu un patīkamu gribēju pastāstīt,» Ieva puskaunīgi sacīja.
«Vēlāk, vēlāk, tu tak tūlīt jau nedosies uz māju, mēs tak pēcāk vēl tiksimies,» Anna atteica.
«Nu jā, tad ej vien, to tev arī vēlāk varu pastāstīt,» Ieva sacīja.
Anna iegāja krogā.
«Aiz guldāmā apsega kaut kas slēpjas,» Ieva domāja, draudzenē noskatīdamās, «viņa ir brūte, bet tagad tikai to vēl negrib izteikt. Kad tikai skaistais Brodiņš viņu nepaņem!...»
«Nu, vai ar manu saimnieci šoreiz jau tik ātri tiki galā?» sievieša balss Ievai aiz muguras jautāja, un, iekam tā paģida atgriezties, viņai jau bij noskūpstīts vaigs no Līzes, viņas māsīcas un uzticamās draudzenes. «Labdien!»
«Sveika, mās! Bet kas tad tev par nevaļu uzgājuse, ka lāgā pat nevari apsveicināties, ko?» Ieva smējās, tik piepeši nomutēta un pa pusei satraucēta.
«Nesāc nu manis atkal izsmiet,» meita runīgi atbildēja, «kāda esmu, tāda palikšu, neiešu jau ar tevi bučoties pa pusstundai! Īsi un aši visur - un tā gribēju arī būt pirmā, kas tev pasniedza to prieka vēsti, bet laikam nāku par vēlu, laikam jau tev Anna nupat pate savu noslēpumu būs izstāstījuse. Nu, vai man nebij taisnība, ko?»
«Nebij taisnība?» Ieva atkārtoja. «Kas par taisnību, kas par noslēpumu - es nesaprotu.»
«A, tev Anna laikam piekodinājuse, lai nevienam nekā nestāsti par to lietu, nu es nezinu, kas tur tik cieti ko slēpt. Tai lietai jau tā vai tā drīz jānāk gaismā.»
«Un es patiesi nezinu, uz ko tavi vārdi zīmējas,» Ieva atteica; «bet nāc nomaļš, lai nedzird, ko mēs runājam, uz mūsu vārdiem jau sāk klausīties.»
Viņas pārgāja pār lielceļu un iegāja baznīcas kroga dārzā, tur apsēzdamās nekoptā apiņu lapenē.
«Vai tu par Annas apsegu runā?» Ieva vaicāja.
«Apsegu? Kas par apsegu?»
«Nu par apsegu, ko Anna grib aust! Viņa nupat ar mani par to runāja.»
«Un par citu neko?»
«Par ko tad citu?»
Līze skaļi iesmējās.
«Patiesi?» viņa brīnējās. «Tad tu izputētu! Nē, nu gan vairs nav jaukuma! Tad var redzēt, kas tā par draudzeni!... Nu tad klausies ko jaunu: Anna ir brūte!...»
«Brūte! Tad es tak neesmu savās domās maldījusēs!» Ieva priecīgi iesaucās. «Ar ko tad? Ar bagāto Brodiņu?»
«Nē, - tas jau sakās vienumēr no Kurzemes sievu vest, kur nu ar to, - nē, ar Apsēnu Andžu... Bet kas tev ir, mās?»
Līzei Apsēna vārdu minot, Ieva bij tā satrūkusēs, ka tai dziesmu grāmata tikko neizkrita iz rokas. Lūpas viņai bija kaļķu bālas, kad tā saņemdamās sacīja:
«Ej nu, ej, Līz, tas nu gan nav tiesa!»
«Ir gan, mās! Kādēļ tu tam negribi ticēt? Vai tādēļ, ka Apsēns arī ap tevi lakstojās? Es jau tev tūlīt sacīju, kad tu man par to stāstīji, ka nopietni viņš uz tevi nedomā un lai tu neielaidies ar viņu. Vai nu man nav taisnība? - Tas cilvēks jau tik blēdīgs, tik niķu pilns, lai Dievs pasargā! No ārpuses eņģelis, no iekšpuses velns, kā esmu arvienu teikuse un teikšu!»
«Tas nevar būt,» Ieva, pārtraukdama Līzes tekošo valodas strāvu, it kā uz sevi runāja, «tas nevar būt!»
«Līz, tu maldies, tu joko!»
«Nedz maldos, nedz jokoju, Anna ir Apsēna brūte!» Līze cieti atteica.
Ieva nolika dziesmu grāmatu blakus uz beņķa, salika rokas klēpī un brīdi klusēja.
«Un, kad nu es tev saku,» viņa klusi runāja, «ka es ar Apsēnu jau trīs nedēļas slepeni esmu saderināta, ka viņš man vēl aizvakar vakarā svēti zvērēja, ka manis vien mīlējot un mūžam mīlēšot, ko tad tu teiksi?...»
Tik kutelīga jautājuma Līze acīm redzot nebija gaidījuse; to apliecināja bezgalīgais pārsteigums, kas pārklāja viņas ģīmi un veselu minūti saistīja tās veiklo mēli.
«Ja tā tiesa, tad nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» viņa pēdīgi iesaucās. «Nudie nu man jāsaka - tu maldies, tu joko!»
«Es jokoju, jā!»
«Bet es tak vēl vakar - tas, zināms, notika aiz draudzības uz tevi - noklausījos, ka Apsēns Annu bučoja, kā to aiz durvīm varēja dzirdēt, un ka viņš turklāt Annai arī svēti zvērēja tās mūžam neatstāt. Un tad nāca Pakulu tēvs, un viņi runāja par kāzām, ka tās šoruden jātaisot. Nupat redzēju mūsu tēvu sarunājoties ar Apsēnu; tēvs jaunnedēļ brauks uz Rīgu. Par ko citu tad nu spriež kā par kāzu pirkumiem, jo tēvs priekš Ziemas svētkiem vairs nebrauks uz Rīgu.»
«Vai Dieviņ,» Ieva nopūtās un lauzīja rokas.
«Jā, tu esi brangi pievilta!» Līze līdzcietīgi teica.
«Bet kas gan to cilvēku dzina uz tādu izturēšanos, ko viņš gribēja, ko domāja, tā izlikdamies?» Ieva sūrojās.
«Ko domāja?» Līze rūgti smējās. «Ko visi šā laika puiši domā! Vai tas vēl jāizskaidro! - Un tu varēji būt tik viegla un ticēt viņa vārdiem, tā cilvēka vārdiem, kas jau tik daudzām meitām solījies un nevienas nav paņēmis!» viņa pārmezdama nobeidza.
«Ak,» Ieva runāja, «Anna jau arī to darījuse. Iesākumā, zināms, es gan viņam negribēju ticēt, bet tas runāja tik pārliecīgi un izskatījās tik uzticams ar savām skaistajām acīm -»
«Jā, tās viņš prot vārstīt, ka bailes met!»
«Kā es domāju -»
«Ka tu būsi tā izredzētā! Pareizi!» Līze to atkal pārtrauca. «Tā jau ir mūsu nelaime. Desmit meitas puisis atstāj, vienpadsmitā domā: «Es būšu gudra, kas viņu pratīs saistīt.» Jā, lika drusciņ pagaidīt! Pratīs! Blēņas! Šais laikos, kur visa gudrība, visa prašana, visa mīlestība sastāv meitas naudas kulē! Jo smagāka tad nu šī ir, jo ciešāki tad arī meita puisi prot valdzināt pie sevis. Apsēnu no Annas ne pats velns vairs nešķirs!»
«Līzīt, Līzīt, tavi vārdi kā akmeņi krīt uz manas sirds,» Ieva žēlojās un satvēra draudzenes roku, «uzticības pasaulē vairs nav, kad tādas acis spēj melot kā viņa!»
Un tā novērsās, lai draudzene neredzētu asaru, kas sāka ritēt pār viņas vaigiem.
«Kā, tu raudi tā - tā nelieša dēļ! Nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!» Līze bārās. «Bet tādas jūs esat, paskolotās, smalkjūtīgās mamzeles! Jūs labāk pildāt asaru krūzītes nekā parādāt puišiem, ka nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā maziem bērniem ar akmentiņiem. Kad manā sirds būdā viens tāds diedelnieks būtu ieklīdis, smiedamās es atvērtu viņas durvtiņas, smiedamās teiktu: «Marš, laukā!» Un, kad blēdis būtu laukā, tad es tam sūtītu savu mājas suni pakaļ, lai tas par mani atriebtos. Nudien, tā es darītu. Raudāt, - nē, nu gan vairs nemaz nav jaukuma!»
Lai gan Ievai grūti bij ap sirdi, tad tomēr viņai gribot negribot bij jāsmaida par Līzes dūšīgajiem vārdiem.
«Esi tik laba,» viņa lūdza draudzeni, «uzmeklē Annu un saki tai, kas viņu gaida. Mums norunāts vēl tikties, un es gan pate viņu uzmeklētu, bet negribu krogā iet, jo tur es varbūt sastaptos ar Apsēnu un -»
Viņa apklusa.
«Saprotu. Bet tu tak neteiksi Annai, ka dabūji no manis dzirdēt, ka viņa brūte? Lai Dievs nedod!» Līze sacīja.
«Nebīsties, nē; bet par Apsēnu gan runāšu.»
«Manis dēļ, tad dzirdēsi arī no viņas mutes, ko no manas negribēji par pilnu saņemt.»
Līze aizgāja. Nekustēdamās Ieva sēdēja lapenē, kamēr Anna pienāca.
«Nu, te esmu, ko tu man labu teiksi?» viņa jautri jautāja un draudzenei nosēdās blakus, nemaz viņas nopietnā vaiga neievērojuse.
«Atļauj man vienu jautājumu. Kādēļ tu man nestāstīji, ka esi Apsēnu Andža brūte?...» Ieva piepeši, bez ievada vārdiem, jautāja.
Anna nosarka un nolaida galvu.
«Kas tev to stāstīja?» viņa jautāja.
«Tas vienalga, pietiek, ka to zinu. - Tu vienādi sakies mana lielākā draudzene esot, kura man nekā neslēpjot, un no savas saderināšanās tu man nestāstīji ne pusplēsta vārdiņa. Jauka draudzība! Vai tu bīsties manas skaudības vai manas greizsirdības?» Ieva ironiski vaicāja.
Anna brītiņu klusēja, ar saulsegu zemē urbinādama mazus caurumiņus.
«Es pelnu šo cirtienu,» viņa tad teica. «Man pret tevi nevajadzēja ciest klusu. Bet, kad es to darīju, tad tikai izpildīju sava brūtgana - kā man liekas - diezgan dibināto vēlēšanos. Viņš sacīja, ka šis, ko jau visa pasaule zin, līdz šim drusciņ vieglāki dzīvojis kā dažs labs puisis. Kad nu izpaudīšoties vēsts, ka esot brūtgans, tad ļaudis nezināšot, ko runāt un teikt, un tas tak nepatikšot nedz viņam, nedz man. Tādēļ lai ciešot klusu pret ikkatru, ir pret labāko draudzeni, līdz kamēr mūs pirmo reizi uzsaukšot... Tad velnam nevajadzēšot pie mūsu saprecēšanās novalkāt to deviņu pastalu pāru, kas tam, kā paruna saka, jānoplēš, valodas apkārt nēsājot, pirms viens pāris tiek salaulāts,» Anna smiedamās piebilda.
«Apsēns ir ļoti raizīgs par sava dārgā radenieka mantām,» Ieva drebošu balsi atteica uz šo izskaidrojumu.
«Radenieka?... Kāda tu ērmota esi, Ieva! Ko tev Andžs darījis, ka tu tā par viņu runā?»
«Ko viņš man darījis?» Ieva kaislīgi iesaucās, ar varu dusmu asaras atturēdama. «Ko viņš man darījis? Prasi labāk, ko viņš mums darījis!... Tas būs pareizāk!... Apsēns ir mani un tevi pievīlis!»
«Tu tagad tikpat nesaprotami runā kā Liezeres gulētāja,» Anna atbildēja, nepatīkami aizskārta, «kā viņš mūs pievīlis?»
«To sev izskaidro pate: jaunā un patīkamā vēsts, par kuru pirmīt aizņēmu un ko - lai gan arī es biju zvērināta klusu ciest - tev kā draudzenei tomēr gribēju uzticēt, ir šī: A p s ē n s i r a r ī m a n s b r ū t g a n s... Jā, brīnies vien,» jaunekle turpināja, kad Anna bij kā uz mutes sista, «tu vēl vairāk brīnēsies, kad visu dabūsi dzirdēt!...»
Un nu viņa izstāstīja visu - cik reižu tā ar Apsēnu bij tikusēs, ko tas uz viņu runājis, cik svēti tai mīlestību zvērējis, cik stipri piekodinājis saderināšanos turēt slepenu, un nobeidza ar nopūtām par nedzirdēto viltu.
Klusēdama Anna draudzenē bij klausījusēs. Kad tā bij beiguse runāt, viņa lēnām uzcēlās no beņķa un atkāpās kādus soļus tālāk nost. Viņas vaigi bij drusku bālāki, nekā tie arvienu mēdza būt, viņas acis spīdēja savāds spožums, kad tā auksti un mierīgi sacīja:
«Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu... Fui, cik nekaunīgi!...Tagad redzu, cik gudrs bij Andža nodoms nevienam nekā neteikt par mūsu saderināšanos. Kad jau tā runā draudzene, ko tad vēl nedarītu sveši!... Nē, nē, mīļā! Es ticu, ka viņš pret tevi būs bijis laipns, varbūt vairāk nekā laipns, bet, ka viņš tevi uzrunājis, tev vēl aizvakar vakarā zvērējis uzticību, tas nemūžam nav tiesa, nemūžam!»
Ieva stīvām acīm skatījās Annā, it kā kad viņas vārdus nebūtu sapratuse.
«To gan nekad nedomāju, ka tu varētu būt tik viltīga,» Anna turpināja, «manis tā raugot piemānīt! Vai tad tu domāji, ka man tik maz apķērības, ka nemanīšu, uz ko tu izej? Tev vīlies! Es saredzu tavu nodomu!... Mūsu pagasta skaistākais puisis arī tavā sirdī ielīdis. Tu arī mīlē Andžu un man viņu nenovēli; gribēdama mūsu saderināšanos izjaukt, tu ķeries pie ķeramiem meliem... Kad tu man tikai trešo daļu no savām pasakām būtu likuse priekšā, tad, kas zin, tev būtu ticējuse. Bet viss tas stāsts par daudz, par daudz neticams un raibs... Redz, kāda tu nobāluse, ā mana uzticamā draudzene, nu tevis pazīstu! Tu gribētu, lai tavā skaistajā leļļa ģīmī vien iemīlējas! Nē, mamzelīt, arī mums, neskaistajām, kādreiz laime! Ardievu, mās!»
Un viņa kā sālsstabā pārvērstai Ievai nicīgi atgrieza muguru.
«Anna!» viņa sauca, pēdīgi atmaņādamās. «Ann!»
Anna, jau pie dārza vārtiem nokļuvuse, apstājās.
«Nāc vēl drusciņ šurp!»
Anna vilcinādamās paklausīja.
«Kad es tev pierādītu, ka man taisnība, vai tad tu man ticētu?»
«Pierādījumiem jātic,» Anna īsi atteica, «bet šaubos -»
«Nu tad labi. Nākošā svētdienā tu vairs ne par ko nevarēsi šaubīties, tikai apsoli man līdz tam laikam pret Apsēnu tāpat izturēties kā līdz šim un viņam neatstāstīt ne pusplēsta vārdiņa no tā, kas runāts mūsu starpā. Vai to apsoli?»
«Apsolu,» Anna sacīja, dīvaini aizķerta no Ievas drošajiem vārdiem; viņa jau gandrīz nožēloja nupat ātrumā pret draudzeni izrunātos rupjos vārdus.
«Paldies, ardievu!» - Ieva taisījās iet.
«Dzīvo vesela!» Anna Ievai sniedza roku un draudzeni nobučoja pa ieradumam.
«Neļaunojies,» viņa teica, «tu zini, ka esmu ātra.»
«Kas tur nu ko ļaunoties,» Ieva auksti atteica.
Viņa aizgāja. Anna vēl iegāja krogā uzmeklēt Līzi, lai kopā ar to ietu mājās. Tēvs vēl palika turpat, sarunādamies ar Apsēnu Andžu.

* * *

Ieva bij no lielceļa nogriezusēs un lēnām soļoja pa pusaizaugušu celiņu uz priekšu. Viņas sirds bij drusku aprimuse. Tā tagad skaidrāk visu varēja pārdomāt. Bet, jo vairāk visu pārdomāja, jo neticamāks viss tai nāca priekšā. Apsēns, Apsēns... Ai, kā viņa no šā nelieša bij pievilta, kā viņa bij likusēs no viņa mānīties! Un viņa taču bij zinājuse, ko par viņu runāja, par viņa neuzticību daudz bij dzirdējuse - no Līzes bij brīdināta. Bet tāda, lūk, ir cilvēka sirds: pēc kā viņa tīko, ko viņa vēlas piepildāmies, tam viņa arī labprāt tic, un kad arī nezin cik iemeslu šai ticībai runātu pretim... Tavu nekaunību! Viņai visušķīstākās mīlestības laimei padodoties, viņš taī pašā laikā bij licis apsmieklā šās viņas svētākās jūtas, ar tām tikai spēlēdamies! Un cik dabīgi viņš bij varējis izlikties! Nē, - kas šādu neziņas spēli ar tādu meistarību varēja spēlēt, tik ilgi spēlēt - tam nebija nedz apziņas, nedz sirds. Nebij sirds... un Apsēns tak tik daudz no tās bij runājis... tik daudz tukšu vārdu par to klabinājis! Ieva nosarka pate no sevis: cik labprāt viņa šaīs tukšajos vārdos bij klausījusēs...
Un tad viņai parādījās Annas nicīgie vaibsti, un viņas ausīs atskanēja vārdi: «Ļoti labi izdomāts, ļoti jauki, bet tikai to vien nepaģēri, lai taviem stāstiem arī ticu...» Tātad viņa arī bij melkule, skauģe, kas divu cilvēku laimi gribēja izpostīt. Neizsakāms rūgtums pārņēma viņas sirdi. Tas bij par daudz. Ieva varbūt Apsēnam būtu piedevuse viņa viltu, jo viņa to taču bij mīlējuse, bet viņa dēļ tik nejauku apvainojumu atstāt neatspēkotu, klusēt, kur apmānītās draudzenes tālākā labklājība varēja iet postā, - to viņa nevarēja, nedrīkstēja. Viņa Annai bij apsolījuse viltību celt gaismā, un viņai vajadzēja visādā ziņā turēt vārdu. Bet kāpēc tad tikai to? Ne tikai atklāšanu vien, arī sodu viņš bij pelnījis, viņu vajadzēja vest pie atzīšanas, ka - ar Līzes vārdiem sakot - nav vis teicami spēlēties ar meitu sirdīm kā ar maziem akmentiņiem. Jā, jā, to vajadzēja... Un Ieva apņēmās darīt pēc Līzes dūšīgajiem vārdiem.
Bet kā to iesākt?
Ar daždažādām domām kaudamās, tā nonāca pie mežiņa, kura malā auga kupla ābele. Ceļš te dalījās, viens aizveda uz Pipariem, Ievas tēva māju, otrs gar ābeli uz Apsēnu Andža nomas vietu. Nevilšus Ieva apstājās. Cik reižu te Apsēns no tās mīļi nebij atvadījies!...
Viņa gāja un apsēdās zem ābeles.
«Šī vieta kā izredzēta mana nodoma izgudrošanai; te atskanēja daudz viltīgu vārdu,» tā, rūgti smaidīdama, sacīja uz sevi.
Labu laiciņu viņa tur sēdēja, domās nogrimuse. Visapkārt bija kluss. Nedz vēsmiņa purināja ābeles zaru, nedz putniņš kur aizdziedājās, tikai laiku pa laikam zari aizbrakšķējās tuvējās eglītēs, kur veiklā vāverīte lēkāja no viena koka uz otru. Lielā tālumā bij brīžam dzirdamas žēlas ganu dziesmas skaņas.
Te piepeši roka uzlikās uz Ievas pleca un patīkama vīrieša balss sacīja:
Ak, puķīt, tava noskumšan,
Tā manu sirdi grauž!...
Kā čūskas dzelta Ieva uzlēca stāvu, viņa runātāju spēji gribēja atgrūst, bet saturējās un, visus spēkus saņemdama, sacīja ļoti laipni:
«Ā - tu tas esi, mīļo Andž!»
«Kas cits, sirsniņ; piedod, ka tevi tā satraucēju; domāju, ka tu manu soļu tīši nedzirdēji. - Bet kas tavas domas tā bij aizņēmis, ka nedzirdēji manis pienākam?» Andžs jautāja.
«Kas cits kā tu?» Ieva atteica un runāja patiesību.
«Un manas domas atkal visu laiku kavējās pie tevis, mīļā,» Apsēns sacīja.
«Arī tad, kad ar Pakulu runāji par kāzām ar Annu?» Ieva domāja.
«Bet vai zini, kur mēs esam?» puisis jautāja, apkārt skatīdamies, un viegli nolaidās zemē, meiteni sev blakus līdz novilkdams.
Ieva to jautādama uzlūkoja.
«Paradīzē,» Apsēns sacīja.
«Paradīzē? Kā tā? Nesaprotu!»
«Nu vai tad ne: skaista Ieva zem -» Apsēns rādīja uz augšu, kur pār viņu galvām šūpojās mazie, iesarkanie meža ābolīši.
«Ā, pareizi,» Ieva sacīja, izlikdamās glaimota, «un skaistā Ādama arī netrūkst! Bet, kur paradīze, tur arī čūska nav tālu,» viņa piebilda.
«Čūska, sirsniņ? Mūsu paradīzē čūskas nav,» Andžs apgalvoja.
«Agrāki bij viena, nu ir divas,» Ieva domāja, bet nekā neteica.
«Vai man nav taisnība?» Andžs jautāja.
«Tu vēl prasi! Vai es vai tu spētu vilt!» Ieva iesaucās un pate brīnējās, ka tik dabīgi varēja izlikties. «Ko par čūsku runāju, bija tikai vārdi, ko kādā grāmatā lasīju un kas man nupat iešāvās prātā.»
«Manu mīļo mīļo Ieviņ!»
Skaistais blēdis meiteni gribēja skūpstīt.
Bet šī viņu manīgi apkampa un it kā glaimodama cieti piespieda savu galvu pie viņa krūtīm, tā ka saldam nodomam šoreiz bij jāpaliek neizpildītam.
«Kad mēs atkal redzēsimies, tiksimies?» Apsēns čukstēja un spieda Ievas roku.
«Otrdienas vakarā vecā vietā, pie mūsu akas. Bet, ja es neaizietu, jo tēvs palicis pēdējā laikā tāds ērmots - tāds uzmanīgs, tad atnāc piektdienas vakarā uz mūsu klēti. Es to tā iegrozīšu, ka piektdien maize tiks cepta, un tad istabā gaiss ir ļoti karsts, un tēvs man un māsai atkal atļaus gulēt klētī. Tad mēs tur pa ieradumam stundiņu varēsim patērzēt.»
«Labi, bet turi vārdu!»
«Vai es to kādreiz esmu lauzuse?»
Vēl kādu laiciņu jautri patērzējis, Apsēns pēdīgi atvadījās no Ievas un aizgāja.
Nicīgi viņa tam noskatījās pakaļ.
«Nāc tikai, kūmiņ,» viņa murmināja, «es tevi pēc nopelna zināšu saņemt...»
Mājās pārnākuse, Ieva papriekš ilgi sarunājās ar vecākiem un tad ar māsu Ilzi. Otrdienas vakarā viltīgais brūtgans, saprotams, par velti nogaidīja savu zeltenīti, jo Ieva tikai tādēļ bij solījusēs ar viņu tikties šinī vakarā, lai tam pa nakti velti jāstaigā, - mazs sods, ko Apsēns nebūt neuzlūkoja par sodu.

* * *

Piektdienas vakars atnāca.
Ieva un Ilze aizgāja uz klēti gulēt - viss apklusa.
Te par brīdi suns sāka riet.
«Viņš nāk, viņš nāk!» Ilze iesaucās, trīsēdama no iekšķīga nemiera. «Kad tik vien nu viss labi izdotos!»
«Klusu! Viss ies labi,» Ieva to mierināja, pate gandrīz savu nemieru nevarēdama savaldīt. «Liecies tikai tagad žigli gulēt, aizmiedz un atmosties atkal vajadzīgā brīdī.»
Riešana piepeši aizrāvās. Ārā čabēja viegli soļi, klēts durvis noklabējās, un lēna balss sacīja:
«Labvakar!»
«Spostos,» Ilze ņurdēja.
Ieva uzlika Ilzei roku uz mutes un tad atbildēja mīkstās, kūstošās skaņās:
«Labvakar! Ā, vai tu reiz nāc! Kāpēc tik vēlu? Kad tu zinātu, kā pēc tevis esmu ilgojusēs, Andžiņ!»
«Es ne mazāk,» Ilze nedzirdami piebilda.
«Neļaunojies,» Ieva turpināja, «ka tavs nāciens otrdien bij veltīgs, bet ar labāko gribu nepamanīta nevarēju atstāt mājas.»
Viņa uzrāva spičku un iededzināja sveci, tad nosēdās gultā - viesis tai blakus.
«Nekas, nekas par to,» Apsēns laipni atteica, «kad es tikai tad, kad mēs tiekamies, tik mīļi topu apsveicināts kā tagad...»
«Tad tu mani gaidīji, sirsniņ,» viņš turpināja un aplika roku Ievai ap viduci, «ak, cik jaukas jūtas rada apziņa: tu topi ar ilgošanos gaidīts! Šī apziņa mani pavada kā biedrs visu manu ceļu un man dara to vieglu un īsu. Un atkal tev, vai tev nav saldi tie brīži, kur tev, mierīgai atdusot, tavām gara acīm stādās priekšā tava mīļākā tēls, kā tas pa tumšu nakti caur drūmi šalcošu mežu pukstošu sirdi steidzas pie tevis, savu dārgo līgaviņu?...»
«Laikam gabals no kāda mīlestības stāsta,» Ieva domāja, izdzirdēdama šo dzejisko valodu, «cik grūti viņam nācies to iekalties galvā!» Un viņa smagi nopūtās.
«Kā, vai tu nepiekrīti maniem vārdiem, vai tavu jūtu pareizi neesmu tulkojis?» Andžs jautāja un vilka meiteni ciešāki pie sirds klāt.
Ieva vēlreiz smagi nopūtās un tad sacīja:
«Mīļo Andž, es pavisam citādi domāju, Tevi sagaidot, man cits nekas nestāv prātā kā varbūtne, ka, šurp nākot, tev kāda nelaime varētu uzbrukt. Nakts nav cilvēka draugs. Kādēļ tev bez vajadzības pa nakti dauzīties kā zagļam, Kādēļ šitā slapstīties?... Cik ilgi šī slapstīšanās vēl vilksies? Ak sirdsmīļo Andžiņ, es viņu ilgāk nevaru panest, - vai nevarētu mūsu saderināšanos reiz nest atklātībā!...»
«Bet, Ieviņ, vai neesmu tevis lūdzis par to nerunāt! Atklātībā - kur šogad vēl nemaz nevaru domāt uz precēšanos!» Apsēns, nepatīkami aizķerts, atteica. «Tu zini, kā iet atklāti saderinātiem, kas nevar tūlīt precēties. Ļaudis par viņiem mēļo, ko spēj un -»
«Velnam noplīst deviņi pāri pastalu, mēles apkārt nēsājot, - tā nu gan ir,» Ieva pabeidza.
«Jā gan, Ieviņ.»
«Piķis tevi drīz raus ar visu tavu «jā gan,»,» Ilze ņurdēja.
«Bet maniem vecākiem vai tēvam tu varēji priekšā stādīties kā znots!» Ieva atkal runāja.
«Sirsniņ, kam nu šitā runā! (Kad tevi veļumāte, ko lai nu atbildu?) Sirdspuķīt, tu nezini - tas ir, es zinu - nē, tu zini!»
«Tēvs vislabāk zina,» Ilze nesaprotami ņurdēja starpā.
«Ilzīt, vai tu sapņo?» Andžs jautāja, galvu pagriezis uz gulošo meiteni. «Viņai ļoti maigs miegs. Bet ko es gribēju teikt? Jā, tā: līdz neesmu uzbūvējis jaunas mājas, nevaru precēties, vecā ir par mazu un par daudz sagruvuse. Bet būvi tikai vēl nākošā gadā varu iesākt. Bet, kad nu jau tagad tavam tēvam stāstu, ka tevi gribu precēt, tad viņš nevarēs norimt, vienam vai otram no saviem draugiem to lietu nepastāstījis, tā ka mūsu noslēpums pēdīgi būs visu ļaužu mutēs. Es to zinu. Pastāsti savu noslēpumu ubagam, ubags to pastāsta savai kūzai, kūza visai pasaulei.»
Ieva nopūtās trešo lāgu.
«Jā. sirsniņ, neļaunojies, ka šaī ziņā tev nevaru darīt pa prātam. Nāks laiks. nāks padoms. Bet tamēr mierinies ar to, ka slepena mīlestība pulka saldāka par atklātu.
Kein Feuer, kein Kohl, kann nichts brennt so eiß
Hals eimliche Lieb', won das man nich weißt.
Vai nav tā?»
«Pa daļai jau nu gan tā ir,» Ieva apliecināja, kamēr Ilze, kura arī - kā kur saka - vācu pupas izbradājuse, vai mēli gribēja pārkost, smieklus savaldīdama.
«Pa daļai vien?»
«Nu Jā, jo mūsu mīlestība jau nav gluži slepena, Ilze ir mūsu noslēpumu līdzzinātniece.»
Apsēns pasmējās.
«Ko Ilze zina no mūsu mīlestības, tas gan tīri mazs krāms,» viņš sacīja; «cik es esmu noskatījies, tad viņai ļoti maigs miegs. un es galvoju, ka tā nedzirdēs, kad tev tagad dodu saldu mužiņu -»
Viņš nenobeidza. jo Ieva, atsvabinādamās no viņa rokas, piepeši uzlēca stāvu un izsauca:
«Kas tur? Liekas. ka kāds nāk šurp!» Un steigšus tā aizbultēja klēts durvis.
Sabijies arī Andžs uzlēca un klausījās.
«Es nekā nedzirdu.» viņš sacīja.
Te Ilzei uznāca stiprs kāss. «Kas ir?» viņa jautāja un uzslējās sēdu.
«Mums likās, ka kāds nāktu,» Apsēns sacīja.
Visi trīs klausījās.
«Tēva soļi, es tos pazīstu,» Ilze vienaldzīgi sacīja un atkal atšļuka gultā.
«Tēva soļi!» viesis pārbijies iesaucās. «Viņš tak nenāks šurp uz klēti - Dieva dēļ?»
«Nē, velna dēļ,» Ilze nedzirdami pārlaboja.
«Ko meklēt viņš nāks šurp, laikam iet zirgu aplūkot, kas šonakt stāv stallī,» Ieva mierīgi sacīja.
Brītiņu nekas nebij dzirdams.
Te uzreiz smagi soļi sāka dimdināt klēts trepes.
«Tēvs nāk!» Ilze pa miegam muldēja.
«Tēvs nāk!» Ieva atbalsoja. «Nāk taisni šurp, - Andž, Andž, ko nu lai iesākam!...»
Andžs stāvēja kā dulns.
«Tu izbēgt vairs nevari - ko nu lai iesākam?...» Ieva atkārtoja. «Saņem dūšu un rādies viņam, stāsti, ka mēs viens otram esam solījušies, lūdzies piedošanas, ka tas noticis, viņam nezinot. Viņš gan ļoti niknosies, jo tas ļoti ienīst šitādu būdzīšanos, bet viņu ātri var salabināt, un es tev palīdzēšu.»
«Es ar!» Ilze, pēkšņi atspirguse, runāja. «Metīsimies viņam visi trīs pie kājām - ja asaru vajadzīgs, varu ir raudāt.»
«Nē, nē, to nevar.» nobālējušais Andžs atbildēja, «es jūsu tēvu labāki pazīstu, viņš par daudz ātrs - lai Dievs pasarg! -nē, to nemūžam nevar,» un, kā palīdzības meklēdams, acis laida apkārt.
«Vai nevarētu kaut kur paslēpties?...»
Bet nedz skapja, nedz tīnes, nedz žēlsirdīga kurvja, kur mūsu jaunais varonis varētu glābties, nebij klētī - visa tīra un tukša kā baznīca.
«Kādēļ klēts tik tukša?» nelaimīgais brūtgans tikko dzirdami jautāja. «Kas te noticis?»
«Tēvs visu lika pārnest otrā klētī, tādēļ ka grīdā daudz caurumu, kas ar mālu jāaizziež, vai tad tu neredzi,» Ieva atbildēja, «vai Dieviņ, vai Dieviņ, tēvs jau pie durvīm!»
«Līdīšu zem gultas,» Andžs izmisis sacīja, «kas zin, viņš manis tur nepamanīs.»
«Kā pa durvīm nāk, tā tūlīt var redzēt, kas zem gultas,» Ieva tikpat izsamisuse atteica.
Andžs apskatījās vēlreiz visapkārt.
«Kas tas?...» Viņš ieskrēja vienā kaktā, kur prāva lāde stāvēja, kuru viņš - vai nu aiz bailēm, vai aiz tauku sveces vājās gaismas - līdz šim nebij ieraudzījis.
«Es slēpšos šaī lādē!» tas iesaucās. «Viņa tak nava pilna?»
«Tukša gan, bet, Andžiņ, tu nevarēsi tās smakas izturēt, kas tajā; viņā stāvēja mūsu lielā piecstopu petrolejas kanna, kas tur pa daļai iztecējuse.»
«Nekas par to, tēvs jau te ilgi nekavēsies, un to mazo brīdi gan izturēšu,» Andžs atbildēja.
«Laižat iekšā!» tagad dobja balss ārā sauca. «Ē, meitenes, vai dzirdat?» Un durvis no stipra klauviena nodārdēja.
«Apžēlojies! Ātri! Vai tā, vai tā! Rādies tēvam vai slēpies!» Ieva klusi, bet kaislīgi uzsauca.
Andžs pacēla lādes vāku un, lai gan ērmota smaka tam sitās pretim, tajā ielēca iekšā. Vāks atkrita, un Ieva lādi naški aizslēdza un atslēgu izvilka. Tad gāja un atbultēja durvis.
«Kas te notiek? Kādēļ jums vēl uguns?» tēvs jautāja bargā balsī. «Kādu tijāteri jūs te taisāt? - Man likās, kā kad te kāds svešs runāja!»
«Tu esi pārklausījies, tēt,» Ieva atbildēja, «Ilze pa miegam kliedza tādā rupjā balsī kā puisietis, un es viņu modināju - tas bij viss.»
«Nemelo, manas ausis vēl šimbrīžam dzird labi, - kas tas tāds bij, kur jūs savu viesi esat iegrūdušas?»
«Tēt, kad esi pie mums viesi atradis, ka šitā runā!» Ieva pārmezdama atteica.
«Tas man viens daudzums, - kur viņš ir?»
«Kad tu zini, ka mums viesis i r, tad tu arī zināsi, k u r viņš ir!» Ieva strupi atbildēja. «Meklē pats!»
Tēvs to divreiz nelikās teikties. Viņš pārkratīja gultu, izskatījās pagulti, izmeklējās visos kaktos, izdauzījās ap lādi un, nekā neatradis, stingri sacīja:
«Kur lādes atslēga?»
Andžam drebuļi pārgāja pa kauliem. Ko Ieva darīs, ko atbildēs?...
«Es nezinu,» tā teica, «laikam pie mātes.»
«Tā, tā - pie mātes... nākat uz istabu gulēt!»
Lādē gulošam uznāca ģībonis, šos vārdus dzirdot! Visu nakti te smakt! Briesmīgi! Neizturami!
«Tētiņ, istabā ir ļoti karsts gaiss, šodien tak maizi cepa, ļauj mums še gulēt,» Ieva lūdza. «Mums patiesi nebij viesa.»
«Kad jums nebija, tad jūs viņu gaidāt, par velti jau svece vis nedega. Nē, nākat tikai! Kad citi istabā nenoslāps, tad jūs arī paliksiet dzīvas - nākat!»
«Vai, Ieviņ, galvas sāpes man rītā galvu atkal plēsīs pušu!» Ilze sūrojās.
«Nekas, apēdīsi pēdīgo pusgalveni ar pērnajiem skābiem kāpostiem un tad būsi vesela.»
«Bet tētiņ -»
«Es tev gan betēšu, skutele!» tēvs dusmīgi uzbrēca Ilzei. «Nākat!»
Nu bij jāklausa.
Ieva, savu kurpju meklēdama, noliecās pie lādes atslēgas cauruma un čukstēja:
«Pacieties! Tu dzirdi, ka nekā neiespējam. Rītā agri, nevienam nemanot, tevi izlaidīšu!»
Dobjs steniens atbildēja iz lādes.
«Kas tas bij?» tēvs jautāja. «Iev, ko tu tur dari?»
«Meklēju kurpju, tēt.»
«Žigli nekavējies.»
Tēvs aizslēdza klēts durvis.
Nāves domas pārņēma divkārši ieslēgto. Žēlīgais debesu tēvs! Tādā ķezā kā nu Apsēns savā mūžā vēl nebij bijis, lai gan ar daudz piedzīvojumiem varēja lielīties. Labprāt viņš visu būtu uzskatījis par ļauna sapņa ķēmošanos, kad tikai sasodītā smaka viņu tik nešaubīgi nebūtu pārliecinājuse, ka viss patiesi notiek.
«Vai pats velns ticis še uzglabāts!» nelaimīgais ņurdēja, no kreisās uz labo un no labās uz kreiso pusi zvalstīdamies.
Viņš taustīja ar rokām uz visām pusēm - visapkārt cieti dēļi, tikai apakšā peļu izgrauzti caurumiņi.
Viņš pielika muti pie viena no šiem caurumiņiem cerībā caur to ieelpot labāku gaisu. Viņam nebij vīlies, un viņš labu brīdi tā pavadīja. Bet ilgi jau, galvu nodūris, nevarēja tupēt, tam viņa atkal bij jāpaceļ un nepatīkamais gaiss jāieelpo...
Te viņam laimīga iedoma iešāvās prātā: «Jālūko lādi atlauzt!» Uzmeties uz visiem četriem, tas stutēja muguru pret lādes vāku, gribēdams to izcelt uz augšu. Veltas cerības! Nu lūkoja dibenu izspert - liekas pūles!
Vēl šā tā nodarbojies, nabags pēdīgi padevās nenovēršamajam liktenim.
«Nakts nav mūžīga, un labāk vienu nakti, labāk divas, pat trīs naktis šitā pavadīt nekā no Pipara tapt uzietam, jo, tiklīdz tas notiek, tad man Anna zūd,» Apsēns mierinājās un lūkoja snaust.
Vai viņam tas izdevās, to nezinu teikt. -
«Tik droši kā šonakt Apsēns savā mūžā nebūs gulējis,» Ilzenīca, pa pagalmu iedama, teica, «aiz divām atslēgām, ak, joki, joki!»
«Nu, viņam gan nemaz nav jocīgi ap dūšu, par to es galvoju,» tēvs smējās.
«Tas nāk no tam, ka viņa paradīzē nav nevienas čūskas,» Ieva sacīja un iegāja istabā.

* * *

Nakts patiesi nebija mūžīga, bet beidzās kā visas naktis. Apsēns rītā dzirdēja bezdelīgas sākam čirkstēt, lopus ganos izlaižam, šur tur pa pagalmu soļojam un saimnieku puišus uz darbu rīkojam. Bet kur mita, kur kavējās Ieva, kad tā nenāca viņu laist laukā?... Viņš gaidīja un gaidīja, un viņa nepacietība auga katru sekundi... Kā kad Ieva karstā istabā būtu palikuse slima, ko tad?...
Šādas un tamlīdzīgas domas to sāka mākt, kad pēdīgi soļi uz klēts trepēm nodipēja un durvis atvērās. Bet tā nebij Ievas balss, kas tagad viņam sitās ausīs, bet viņas tēva.
«Puiši, nākat šurp, ņemat šo lādi un ieceļat vāģos! Un tu, Juri, aizvedīsi viņu līdz ar zviedru arklu uz Pakulu kalēju. Viņam tagad esot ogles, jāliek tak reiz lāde apkalt. Tagad priekš tā īsti izdevīgs laiks. Klēts tā vai tā grīdas lāpīšanas dēļ jāiztīra. Saki, ka pēcāk arī pats aiziešu izrādīt, kā apkalumu vēlos. Aiznes arī Pakulu tēvam labas dienas no manis - un brauc lēnām, lai lāde nenoskrambājas.»
Ieslēgtajam, šos briesmīgos vārdus dzirdot, divreiz salts un divreiz karsts pārskrēja pa muguru. Viņa nelaimes mērs bij pilns. Uz Pakulām tapt aizvestam, uz Annas, viņa īstās, bagātās brūtes māju!... Andžs domāja, ka prātā jukšot. Būtu laikam arī jucis, kad viņa domas nebūtu pārtrauktas caur lādes pacelšanu, kas tagad tika nesta uz vāģiem - nē, stiepta. Lai gan reizu reizēm saimnieks uzsauca puišiem: «Lēnītēm, pamazītēm, bērni, lēnītēm, pamazītēm, ka nenolūst kājas!» - tad tomēr tie ar lādi tā apgājās, kā kad tā būtu bijuse no dzelzs. Šā un tā, uz augšu, uz leju svārstīta un grūstīta, celta un velta, sviesta un griezta, tā pēdīgi laimīgi atradās vāģos.
«Dzīvs Pakulās nenokļūšu,» Andžs domāja, kas, pa lādi viļādamies, bij sadauzījies kā aptrollēts ābols; «tavu nepaklausīgu puišu! - Ak Ieviņ, Ieviņ!»
Un, kā kad Ieva viņa saukšanu būtu dzirdējuse, tās balss čukstēja pie atslēgas cauruma:
«Es šorīt nekā nevarēju darīt, tēvs man nedeva klēts atslēgas, bet neizsamisies! Es tevi glābšu, tikai gaidi cerē un uztici! Jeb vai tu gribi, lai lādi tūlīt atslēdzu? Galvoju, ka tēvs nedusmosies, bet tevi ir tagad vēl kā dēlu slēgs savās rokās!»
«Nē, nē,» Andžs vaidēja, kam tak vēl bija cerība, ka viss ņems labu galu caur Ievas gudrību un asprātību, «lai mani ved vien; tās pusotras verstes līdz Pakulām gan izturēšu! Pēcāk tu arī turp aizej un saki, ka tev lādē kas aizmirsies, un tad mani izlaidīsi. Gan man tad izdosies nepamanītam no Pakulām tikt projām. Jeb labāk: nāc ap dienvidu laiku, kad visi guļ, tad tev vēl vieglāk izdosies mani izpestīt. - Kad tikai tēvs vien ko nav manījis!...»
«Neniekojies, viņš lādi jau sen gribēja likt apkalt. - Darīšu priekš tevis, kas vien stāv manā spēkā.»
«Jā, esi tik laba, mīļo Ieviņ, tu zini, cik ļoti tevi mīlēju!»
«Zinu, zinu (labāk vēl, nekā tu domā!) -»
«Iev, ko tu tur tausties ap lādi?» tēvs, istabas priekšā stāvēdams, jautāja.
«Tēt, es viņu drusciņ notīrīju no putekļiem un zirnekļu tīkliem.»
«Tā - tas labi, meit!»
Puisis, zirgu vāģos iejūdzis, aizbrauca. -
«Pipara puiši briesmīgi palaisti,» Andžs sūrojās, «visu viņi dara ačgārni! Tas ceļas no tam, ka saimnieks viņus godā par bērniem. Šitam vēršam Pipars lika lēnām braukt, lai lāde nenoskrambājoties, bet tas lec, ka lai izput!... Tavu nelīdzenu ceļu, liekas tīri tā, kā kad pa arumiem brauktu... Lai Dievs nedod, nupat gals klāt!...»
Bet gals nenāk tik ātri, kā domā. Kad Juris pie Pakulu smēdes apturēja vāģus, Apšēns lādē, paldies Dievam, vēl dvašoja.
Pēc kāda brīža lāde no vāģiem tika izcelta un nolikta smēdes priekšā.
«Brangs cēliens,» kalējs sacīja, «vai tur kas iekšā palicis?»
«Nē,» puisis atbildēja, «tukša kā izšauta plinte, bet skaties, kas tie par ozola dēļiem!»
Tad aizgāja uz istabu.

«Labas dienas saimniekam, un še Ieva jums arī ko stellē,» Juris teica uz Annu un iedeva tai vēstuli un atslēgu. Izbrīnējusēs Anna sūtījumu saņēma un iegāja savā kambarī. Vēstuli atplēsuse, tā lasīja:
«Mīļo Ann!
Viņsvētdien Tev apsolīju nedēļas laikā pierādīt, ka Apsēnu Andžs ir viltenieks. Man laimējies to izdarīt īsākā laikā. - Ņem to atslēgu, kuru Tev mūsu puisis Juris iedos, un atslēdz lādi, ko tas aizvedis pie jūsu kalēja. Lai netaptu par daudz pārsteigta, Tev saku iepriekš, ko Tu tajā atradīsi: mīļu divkājaini, kuru arī tikpat labi var saukt par «divbrūtaini»; apejies žēlīgi ar viņu, jo tas pagājušo nakti Tevis dēļ daudz cietis. Sveicini viņu arī no manis un saki, ja tas nākamo nakti tikpat saldi grib pavadīt kā izgājušo, tad lai nāk vien atkal šurp: lādes vietā tagad pārmaiņas dēļ klētī atradīsies veca zirņu tīne - tā viņu labprāt uzņems!
Ar vēlēšanos, lai Tu savu brūtganu tikpat ātri varētu aizmirst kā es savu, palieku
Tava draudzene Ieva.»
Bāla kā līķis Anna nolaida rokas. Tā tad bij taisnība, ko tikai par apmelošanu bij turējuse, kam bij bijusēs ticēt!
«Sātans no cilvēka!» viņas sakniebtās lupas murmināja un pirksti saplosīja vēstuli. «Lai es viņu tikpat ātri aizmirstu kā tu? Ha, ha, ha, - šī vēlēšanās, Ieviņ, bij gluži lieka! Bet paga, tu «divbrūtaini»! Es tev rādīšu, ka viņu ātrāki esmu aizmirsuse nekā tu...»
Varēja būt pagājušas stundas divas - mūžība priekš Andža. Bez nepatīkamās smakas tagad to sāka mocīt izsalkums un garš laiks. Redzēt jau nekā nevarēja un dzirdēt arī nekā cita nedzirdēja kā kalēja āmura varenos, vienlīdzīgos sitienus un plēšu švīkstēšanu.
Sāka kauties ar šādām tādām domām. Prātoja par Pakulu tīrumiem, ka tie ļoti labi stāvot un viņa nākamam sievastēvam atkal atmetīšot labu grasi, svēra un vērtēja viņa pilno naudas maku; apņēmās Annai, kad tā būšot viņa sieva, vairs neatļaut tā greznoties kā līdz šim, tai vairs nepirkt ādas cimdu utt. - Tikai tas vien viņam neiekrita prātā, ka Ieva pret viņu varēja būt spēlējuse nodevējas lomu...
Te uzreiz kliedziens no istabas puses pārtrauca viņa saldos sapņus:
«Vai Dieviņ, smēde deg! Uguns jau šaujas pa jumtu ārā! Kalēj! Kalēj!»
Andžs dzirdēja, ka kalējs āmuru nosvieda un izsteidzās ārā.
Nu puspaģībušā Apsēna ausīs viss tas troksnis atskanēja, kas pie ugunsgrēka dzirdams: meitiešu vaimanāšana, bērnu ķērkšana, ūdens liešanas plākšķēšana - un arvienu vairāk dzirdama, arvienu tuvāki nākdama ugunsliesmu sprakšķēšana.
Līdz neprātībai izmisušam ieslēgtam salti sviedri sāka pilēt no pieres.
Lāde bij tuvu pie smēdes un pievilkusēs petrolejas - cik viegli tā varēja aizdegties!...
Uguns sprakšķēšana tuvot tuvojās.
Andžam likās, ka viena puse lādei jau metas silta, dūmu smaka bij stipri saožama.
«Dievs, esi man, nabagam, žēlīgs,» puisis stenēja, «kad tikai lāde vien neaizdegtos, kad tak jel kādam iešautos prātā viņu no smēdes tālāk noraut nost!»
Bet nevienam cilvēkam neiešaujas prātā pie ugunsgrēka cita mantas glābt un savām likt sadegt.
Dūmi palika arvienu biezāki, nabags tikko vairs varēja atņemt elpu.
Te atkal sauciens atskanēja:
«Piparu lāde deg!» - un tūliņ otrs: «Vai Dieviņ, istabas jumtā uguns!»
Pārcilvēcīgiem spēkiem Andžs lūkoja lādes vāku atspiest vaļā - par velti! Bez palīdzības no ārienes tas nebij izdarāms, un no bailēm aizsmakušā balsī viņš tādēļ kliedza:
«Ai ļautiņi, glābjat - glābjat Piparu lādi!»
Bet uzreiz visapkārt bij kluss, tikai uguns sprakšķēšana vien dzirdama.
«Palīgā, ļautiņi, palīgā! Es sadegu!»
Un atkal tas lādes vāku mēģināja atlauzt.
«Pa - lī - - gā!...» Apsēns tagad deva ar kulakiem pa lādes vāku, ka tik skanēja vien.
«Nelīgo un nebungo tik stipri!» Anna piepeši cieti un nežēlīgi runāja. «Tevis tikpat neviens nedzird, visi ir pie istabas glābšanas, un no manis pestīšanas negaidi!»
«Anniņ, tu! Mīļā, žēlīgā, dārgā puķīt, rozīt, zelta magonīt, palīdzi, glāb!» Andžs kauca.
«Velti! Dārga gan esmu, bet nežēlīga - sauc tak Ievu palīgā, sauc manu naudas kuli!» Anna atbildēja.
«Ak Anniņ, ko tu gan domā - tu tak nedomāsi, ka es par tiesu, - tas tikai bija joks - ar Ievu norunāts joks - es jau viņu ne - es jau tak tevi vien patiesi mī- mī-mī - -»
Andžam, drebot kā apšu lapai, balss aizrāvās.
«Jo labāk, tad tu tagad nevainīgs cietīsi. Lai tās domas tev pasaldina nāves brīdi, kas drīzi būs klāt. -Es eju, bet pirms tev jāzin, ka caur mani ņem galu, - smēdi e s a i z d e d z i n ā j u!...»
«Palīgā, cilvēki, - ē - glābjat, es sadegu - ē!» nāves upuris kā traks bļāva.
Te lādes vāks atvērās...
«Ne tik dikti, mīļo znot! Lai gan kādi no mums ir bijuši akli, tad tomēr kurls mēs neviens neesam,» Pakulu tēvs rāmi sacīja.
Kā apstulbis ceļos tupošais Andžs skatījās apkārt. Vai bij apburts vai sapņoja?...
Nicīgi smaidīdami un īgni tajā skatīdamies, ap lādi stāvēja Pakulu tēvs, Anna roku rokā ar Ievu, Ilze, Līze, Pipars, kalējs un vēl daži citi. Ne lāde dega, nedz smēde, nedz istaba - tikai krietns skaidu un žagaru blāķis kūpēja tuvumā - tas bij bijis viss ugunsgrēks.
«Nē, nudie, nu gan vairs nemaz nav jaukuma, kad šādas lietas var notikt,» Līze, kuras mēle pirmā spruka vaļā, pukojās, «elles kāsi, tak jel kusti!» Un viņa tam ar slotas kātu, kas tai bij rokā, spēra pa muguru.
Ar šo sitienu nāca dzīvība aiz pārsteiguma sastingušajā Apsēnā.
«Ko - kas - kas tas - kur es esmu?...» viņš atžilbdams stomījās, gandrīz nezinādams, ko runāja, un uzlēca kājās.
«Du bist in das mein Paradiese, wo is nich kein čūska, bet zwei Ievas,» Līze mēdīja un rāva to aiz rokas ārā no lādes.
«Nāc šurp, jaunskungs, lai tev viņas stādu priekšā!»
Bet viņa nepaguva izpildīt savu nodomu, jo Apsēns spēji atsvabinājās no viņas rokas un kā neprātīgs laidās projām.
Lieliski, nerimstoši smiekli to pavadīja.
«Tas izzāļots priekš visa mūža,» Pipars pēdīgi sacīja.
«Saki labāk: izpiparots un izpakulots,» Līze pārlaboja, vēl arvienu smiedamās.
«Viņu vēl vajadzēja ilgāk spīdzināt,» Anna runāja, aizmūkošam stīvi pakaļ noskatīdamās, «pa pusei noslāpēt!»
«Es domāju, daudz netrūka, ka pavisam nenoslāpa,» ganu puika sacīja, kas dūmus lādē bij laidis iekšā.
«Esi mierā, meit, ka dabūjis tik daudz soda,» Pakulu tēvs teica, «cik daudz lielāku noziedznieku nekā Apsēns pasaulē nenodzīvo bez nekāda soda!»
«Tiesa gan,» Ieva piebilda, «no savas puses viņam arī vairāk nevēlu, esmu salīdzināta. - Bet nu, puiši, ceļat manu lielo pelu slazdu atkal atpakaļ vāģos! Kam tad nu viņu likt apkalt, kad ir nekalts izrādījies par derīgu!... Un lai šis notikums jums ir par brīdināšanu - dažs labs jūsu starpā staigā Apsēna pēdās!...»
Ar urravām un visādiem jokiem lādi iecēla atpakaļ vāģos.
«Viņu vajadzēja visos trīs lielajos svētkos uz baznīcas plača izstādīt pie nabagu lādes, lai puisieši viņu redz un atminas, kā neuzticība top sodīta,» Līze sacīja.
«Jā, un tev ar slotas kātu rokā viņā būtu jāstāv un viss no viena gala līdz otram jāizstāsta,» kāds smējās, «es saku, tā visus labotu.»
Saimei vēl šā un tā jokojot, Ieva roku rokā ar Annu aizgāja uz istabu. Draudzība, kurai bij draudējuse nīkšana, starp abām jauneklēm no jauna bij nodibināta un stiprāki nekā agrāk. -
Pēc četrām nedēļām Apsēnu Andžam bij kāzas ar kādu ārpagasta saimnieka meitu, kas tikpat slavena bij vecuma kā naudas ziņā. Viņš bij steidzies apprecēties, pirms velnam deviņi pāri pastalu nebij noplīsuši, vēsti par viņam notikušo ķezu apkārt nēsājot. Jo, kad tas būtu noticis, tad Apsēnam beztrūcīgi otri deviņi pāri būtu jānoplēš, pēc meitas meklējot, kas pie tā vēl ietu. Bet paruna saka, ka, karstu putru strebjot, lūpas sadegot, un es bīstos, ka jaunā vīra dzīve laulībā no jauna nepierāda šo vārdu patiesību.