RŪDOLFS BLAUMANIS

PĒRKOŅA NEGAISS

Par visu, kas pēc ceturtās lūgšanas pie miesas uzturēšanas un vajadzības pieder, par visu to Roplaiņu saimnieks Dievam varēja pateikties. Bet viņš nebij bagāts, kā ļaudis runāja, nebija arī skops, par kādu viņu arī dēvēja. Ieņēmumus gudri palielinot un izvairoties no katras veltīgas izdošanas, viņš tikai bij pratis izsargāties no parādu taisīšanas un šādā kārtā ieguvis bagātnieka un skopiķa slavu. Ka viņu par bagātnieku sauca, tas jau nu, zināms, viņam patika, un viņš tam nepretojās, ja tas arī notika, viņam dzirdot; bet, ka to dēvēja par skopu, tas Roplaiņam dažu labu reizi ķērās pie sirds, un viņš jutās vilināts rādīt ļaudīm, cik netaisnas tādas valodas bija. Bet kā prātīgs vīrs viņš ikreiz atkal apdomājās un nekā nedarīja, lai cilvēki domātu par viņu labāk. «Lai viņi pļāpā vien,» viņš pie sevis sacīja, «kad es tikai savu sirdi zinu tīru no šāda netikuma. Labāk dzirdēt par bagātību un skopumu nekā par izšķērdību un parādiem.» Parādi! Jā, tas bij neglīts vārds, vārds, kura Roplains nebūt nevarēja ieredzēt. Parādi - tā sauca nemīļos viesus, kurus izdzīt no savas mājas Roplains ilgus gadus sūri, grūti bij pūlējies.
Jo viņš vienumēr nebija bijis «bagātais» Roplains. Tie laiki vēl nebij tāļu, kad gandrīz neviens nezināja, vai kāds Andrievs Ošs - kas tad arī ievēro vienkāršu kalpu? -pagastā bij vai nebij. Tik tad vien, kad viņš Roplaiņu saimnieka meitu apprecēja, un vēl vairāk tad, kad tas pēc sievastēva nāves uzņēma viņa mājas, niecīgu parādu parādos iekritušu nomas vietu, - tikai tad vien vēl viņu sāka ievērot.
Ļaudis toreiz diezgan nevarēja izlauzīt savas galvas, kādēļ Ošs sev tik smagu parādu nastu kraujot uz pleciem. «Aiz muļķības,» vieni prātoja, «tāpēc ka viņš arī reiz grib būt saimnieks,» otri gudroja; bet visi tai ziņā bij vienos prātos, ka ilgāki kā gadu Ošs Roplaiņu nevaldīšot. Bet viņš tos tomēr valdīja ilgāki. Pagāja viens divi gadi, un āmurs Oša mantas neizklīdināja. Pagāja vēl kādi gadi, un, arē - Roplains vairs neslīdēja uz leju, bet sāka celties. Piecu govju vietā tagad stāvēja septiņas viņa kūtī viņam piederēja trīs zirgi un nomas parāds, kas tam muižai bij jāmaksā, bij uz pusi mazāks nekā agrāk. Bez tam viņš noalgoja savus dienestniekus ar tādu kārtību un pareizību, kas varēja par priekšzīmi būt pagasta bagātākajiem saimniekiem. Tādēļ tad arī notika ka Ošam nekad nebija jāsūdzas par puišu un meitu trūkumu, kā tas pastāvīgi bija noticis pie viņas sievastēva; viņš varēja saderēt labākos spēkus.
Tā, lūk, Roplaiņi cēlās un cēlās un nāca slavā un līdz ar viņiem Ošs. Pirms tas vēl nebija aizmaksājis savus parādus, viņu jau turēja par pārtikušu un, kad tas tikko bij ticis ar visiem līdzīgs, jau par bagātu. Un, tā kā vispārīgi bagāto slavē arī par laimīgo, tad jau citādi nevarēja būt, ka Ošu arī par tādu uzskatīja un - apskauda. Un patiesi, nelaimīgs Ošs arī gan nejutās pēc visiem tiem pārciestiem grūtiem laikiem, bet kaut kas ir tagad viņa sirdi spieda, kaut kas tam radīja dažu rūgtu acumirkli. Šo bēdu un raižu cēlonis bija viņa Krustiņš, viņa vienīgais dēls. Viņš gan bija tēva sejā atsities, bet tēva tikuma viņam nebij. Pie kā vaina bij meklējama, ka tas bij kļuvis vieglprātīgs un palaidnīgs - vai pie tēva, kas, kaudamies ar trūkumu un parādu deldēšanu, par maz bij licis vērā dēla audzināšanu; vai pie mātes, kas vienīgo bērnu bij lutinājuse, par maz rājuse; vai pie Krustiņa paša, kas tēva dažreizējās pamācīšanas un mātes laipnās mācības bij laidis vējā, - kas to varēja izšķirt! Ja tēvs bij vainīgs, tad viņš arī visvairāk cieta, tik bēdīgu patiesību atzīstot; mazāk bēdājās māte, kura, kā jau vienīgā bērna māte, ticēja dēla nemaldībai un no šādas ticības nelikās atgriezties pat caur viņa vainām, priekš kurām visām viņa lēti atrada derīgas aizbildināšanas. Un, taisnību sakot; nezin cik nekrietns vai nederīgs Krustiņš jau arī nebija. Nē. Skolā nu gan tas nebij iemantojis nekādas ievērošanas, bet mājā - mājā viņš strādāja, ka prieks bij ko redzēt! Jau ar sešpadsmit gadiem Krustiņš pilnīgi izpildīja pieauguša cilvēka vietu un rīkojās ar arklu, izkapti un spriguli kā ar kavēklēm. Deviņpadsmit gadus vecs būdams, viņš nebija nedz labāks, nedz sliktāks par lielāko daļu no mūsu jaunekļiem. Kad vien varēdams viņš labprāt piedzērās, bij liels krogu un visādu citādu prieku cienītājs, apmeklēja katru māju balli, spēlēja uz naudu, ja tam kāda kapeika bij makā, un labprāt sadraudzējās ar tēva dienestniecēm. Ilgu laiku tēvs nekā nemanīja, jo Krustiņš ļoti labi viņam prata slēpt visu, par ko domāja, ka tas tēvam varētu nepatikt. Un, kā tas notiek dažu labu reizi, ka sveši mums atver acis par mūsu pašu lietu stāvokli, tā notika arī pie Roplaiņa.
No tālākiem ciemiem pārnākdams, Ošs reiz iegriezās baznīcas krogā. Pašulaik metās krēsla. Kroga istabā brīdi sēdējis un atpūties, viņš patlaban gribēja piecelties un iet, kad divi jauni vīrieši ienāca, kādas pudeles alus izpirka un, Oša nepamanīdami vai nepazīdami, netāļu no viņa nosēdās un jautri sāka sarunāties.
«Bet saki jel, Paul!» viens no viņiem pusdiktā balsī iesaucās, kad brīdi par šo un to bij pļāpājuši, «stāsti man, - kā stāv ar Dzeni? Tu, viņa kaimiņš, būsi dzirdējis, vai viņš jau vesels. Laikam gan vēl ne?»
«Kas nu deva!» uzrunātais klusu atteica un smējās. «Tāds robs tik ātri nesadzīs, it īpaši vēl, ja tas ir skrodera galvā!»
«Nu, arī cita cilvēka galvā viņš tik drīzi neaizaugtu,» pirmais runāja, «tas bija par tiesu spēriens! Bet vajadzēja ar! Dzenis jau par daudz sāka degunu celt uz augšu un kālab tad viņš arī lakstojās visu vakaru ap Liepkāju Ažu, viņš tak labi zina, ka tā bij jaunā Oša jaunkundze.»
«Ej nu prasi!» Pauls sacīja. «Bij jau muļķība, it kā meitu būtu bijis trūkums! Bet laime tikai, ka neviens nezina, kas Dzeņam iekalis caurumu galvā, citādi Krustiņam klātos slikti. Ticu, ka tēvs viņam divus tādus robus iesistu galvā, ja to dabūtu zināt.»
«Jā,» pirmais sacīja un raustīja plecus «es tur netieku gudrs! Visi lielī veci par prātīgu, stingru un tik taupīgu, ka kapeiku apgriežot trīs reizes riņķī pirms to dodot no rokas laukā - un dēls laiž vaļā, ka kūp vien! Kā tas var būt Paul?»
Pauls garšīgi pasmējās, iztukšoja glāzi un noglaudīja savas ūsiņas.
«Kā tas var būt, Mārc?» viņš atkārtoja. «Ta tad jautājums! Krustiņam nav tās krājēja dabas, kas tēvam. Ko viņš nopelna, to viņš notērē. Un, ja ar to nepietiek, tad jau tak mātei arī vēl atliek kāda kapeika priekš vienīgā, un, ja ar to vēl nepietiek, - nu, vai tad nu Roplaiņu saimnieka dēlam aizdevēju trūkst!» Un, tuvu noliecies pie drauga auss, tas gluži klusu turpināja: «Es jau Krustiņa lietas pazīstu un zinu, ka tu nepļāpāsi: Krustiņš še mūsu krodzeniekam parādā tepat jau trīsdesmit - -»
Viņš nenobeidza, bet berzēja ātri labās rokas īkšķi pret garo pirkstu un smīnēja.
«Patiesi?» Mārcis brīnojās.
Roplains piecēlās un atstāja kroga istabu.

* * *

Kad otrā dienā saimnieks ar saimnieci vieni paši bij istabā, pirmais vārdu pa vārdam sievai atstāstīja vakar dzirdēto.
«Ko tu par to saki?» viņš nopietni un bēdīgi jautāja.
Saimniece iesāka raudāt.
«Vai tad tu arī visam tam tici, ko ļaudis pļāpā,» viņa sacīja, «vai tad nu mūsu Krustiņš jau tik slikts, ka viņš tādus burlaka darbus pastrādās! Ak Dievs, ak Dievs, tavu ļaunu cilvēku, tavu Jaunu mēļu! Ko gan Krustiņš tiem sliktu darījis, kad viņi tā par viņu runā!»
«Jautāsim pašu Krustiņu par šo lietu,» Roplains sacīja un pasauca dēlu. kas sētā skaldīja malku.
Tas ienāca. Skaists, zaļoksnis jauneklis, ar kuru tēvs, māte tiešām varēja lepoties.
«Vai tu viņsvētdien ballē tikies ar Dzeni?» tēvs vaicāja.
Krustiņš uzlūkoja tēvu un tad māti, kas priekšauta stūrī slaucīja acis, un atbildēja nedroši:
«Tikos gan.»
«Nu tad tu arī zināsi, kas viņam pārsita galvu?»
Krustiņš gandrīz nemanot sarāvās un atbildēja: «Galvu sasitis? Par to nekā nezinu.»
Roplaiņam asinis sakāpa vaigos.
«Tā, par to nekā nezini? Nu, tad es vairāk zinu nekā tu: tu pats esi šo varoņa darbu izdarījis!» viņš sacīja.
«Kas tev to stāstījis, tēv, tas melojis, es tev vēlreiz saku, es Dzeņam neesmu sitis!»
«Melis tu!» tēvs dēlam uzbrēca. «Vai tu nekaunies mani stāvu apmelot, vai man liecinieki būs jāmeklē, ko.»
«Meklēt jau vari, bet es tev saku, ka tikai viltīgus atradīsi,» Krustiņš atbildēja, iedomādamies savu draugu pārbaudītās uzticības.
«Bezkaunīgais bērns!» tēvs izsaucās, dusmu pārņemts, un cirta Krustiņam pliķi vaigā. «Vai Pūlīšu Pauls viltīgs liecinieks, atbildi!»
«Krustiņ, Krustiņ, neliedzies jel ilgāk, ja esi pie vainas,» māte tagad lūdzās, mezdamās starp tēvu un dēlu, «nesadusmo tēva vēl vairāk. Atbildi man, - vai tu Dzeni siti.»
«Jā,» Krustiņš tikko dzirdami atbildēja ar bālām lūpām.
Māte atkrita krēslā un aizsedza vaigu ar priekšautu.
«Ar kādu jaunkundzi tu visvairāk dancoji tanī vakarā,» tēvs pratināja tāļāk, sevišķu svaru likdams uz vārdu «jaunkundze».
«Ar Liepkāju Ažu.»
Ošs pasmējās rūgti.
«Vai dzirdi, Maij,» viņš runāja, pagriezies uz sievu, «vai dzirdi, kādas tava godīgā dēla dancotājas, Divi bērni šitai j a u n k u n d z e i jau ir, vai tu vēl trešā tēvs gribi būt?»
Krustiņš cieta klusu; māte sāka dikti šņukstēt.
«Kad ar tik smalkām mamzelēm nododas, tad ar tik vien naudas nevar iztikt, cik tu no mums esi dabūjis, - kā stāv ar taviem parādiem,» tēvs atkal jautāja.
Krustiņš novērsās un neatbildēja.
«Kā stāv ar taviem parādiem,» tēvs atkārtoja.
«Tu jau gan zini, ko tad nu vēl prasi,» dēls lēnām atteica.
«Bet es to no tavas paša mutes gribu dzirdēt - var būt, ka man arī par šo lietu pienestas nepareizas ziņas.»
Brīdi Krustiņš stāvēja, nekā nesacīdams; viņa vaigi kvēloja kā ugunī, viņa mirkļi saistījās pie zemes.
Tad tas ar pēkšņu iekustēšanos piegāja pie tēva un, acu nepaceldams, satvēra tā roku.
«Tēt, mīļo tēt, piedod nu vēl šoreiz -» viņš lūdzās asaru apspiestā balsī, «pats īsti nezinu, kā tas viss noticis, mans vieglais prāts mani tik tālu novedis, - bet es tev apsolu - otrā reizē - nākamībā - nekad vairs netaisīšu parādus - uz priekšu būšu godīgs -»
Viņam asaras sāka birt pār vaigiem, tas iesviedās gultā un šņukstēja.
Nožēlošanas asaras ir labākais ūdens, ar ko apdzēst dusmu liesmas. Arī pie Oša tās drīzi noslāpa, skatoties dēla sirdssāpēs. Viņš piegāja pie gultas, uzlika roku uz Krustiņa pleca un sacīja:
«Labi, gribu tev ticēt, dēls. Bet esi arī vīrs pie vārda. Drīzi vien aizmirstas šādos acumirkļos dotās apsolīšanas - lai pie tevis tā nenotiek! Apdomā arī, ka mēs nemaz neesam tik bagāti, kā ļaudis mūs iedaudzinājuši, un ierīko turpmāk savas izdošanas nevis pēc mūsu slavas, bet pēc mūsu patiesas paspēšanas.»
Šie vārdi bij pirmie un pēdējie šinī lietā. Parāds krogā bez tālākām pārmešanām tika aizmaksāts un tēvs ar dēlu atkal dzīvoja vislabākajā satiksmē. Krustiņš, pārspēts no tēva laipnuma, bij kā izmainīts. Viņš vairs neklīda apkārt pa ballēm, nepalika svētdienās pēc dievvārdiem, «sarunādamies ar draugiem», līdz vēlam vakaram baznīcas krogā, negāja vairs kaimiņos «avīžu lasīt», bij, ar vārdu sakot, patiesi labojies. Tā aiztecēja vairāk nekā pusgads. Roplaiņa sirds metās dien no dienas vieglāka, viņa acis spulgoja priekā, uzskatot veselībā ziedošo dēla augumu, kas tagad tēvam katrā ziņā sāka līdzināties. Arī māte priecājās, bet nevis par Krustiņa labošanos, laboties jau viņam nevajadzēja, bet par jauko saskaņu, kas tagad valdīja starp tēvu un dēlu.

* * *

Rudenī kādi vairāk ievēroti puiši izrīkoja lielisku balli. Runāja, ka divi iršeniešu kolonisti, no Mercu muzikāliskās famīlijas, ar klarnetēm un divi latvieši, viens ar vijolēm, otrs ar «basu», tanī vakarā spēlēšot. Izrīkotāji jau nedēļām iepriekš ielūdza viesus. Arī Krustiņu uzaicināja. Kādēļ tas atkal pēc ilgāka laika lai reiz negāja palocīt kājas pēc tik brangas mūzikas! Viņš runāja ar māti, lai sakot tēvam, ka šis arī balli gribot apmeklēt. Pašam bija nezin aiz kāda iemesla kauns to darīt.
«Man tur nav nekas pretī, vari jau iet,» Ošs Krustiņam sacīja. «Kur tad nu citur kā klubās jaunam cilvēkam jau arī vajaga sava jautra brītiņa. Bet nepalieci tur līdz rītam, esi jau priekš pusnakts atkal atpakaļ, es tevis gaidīšu,» viņš noteikti pielika.
Krustiņš to apsolīja.
Ballē viņa vecie draugi viņu saņēma ar patiesu prieku. Pūlīšu Pauls, kas jau senāki Krustiņam bij izskaidrojis, kā Ošs ticis pie viņa noslēpumiem, ņēmās tūdaļ viņam stādīt priekšā kādu pusduci tam nepazīstamu jaunkundžu, un skroderis Dzenis visā kārtībā noslēdza mieru ar Krustiņu. Mūzika bij laba, t. i., viņa turēja rakstu un bija trokšņaina, un vairāk īpašību labai zemju mūzikai nevajaga, jautrība liela un vispārīga. Ap pusnakti tā stāvēja savā augstākajā virzienā. Krustiņš atminējās sava solījuma, bet tam vēl nemaz negribējās iet uz mājām. Ārā no dancošanas sakarsušo pieri vēsinādams, viņš domāja, ko darīt. Lauzt vārdu? Nē, tā tak nedrīkstēja. Bet visu šo prieku vidū, klausoties šai jautrajā mūzikā, viņam tēva pavēle izlikās nelaipna un bez kāda mērķa. Kāpēc viņš nedrīkstēja palikt līdz balles beigām?...
Te pienāca Pauls.
«Nu, tu pagāns, kur tad tu dzīvo!» tas izsaucās. «Nupat sākas pranksēse, un man vajaga otra dancotāja. Nāc - jaunkundzi tev arī jau esmu izgādājis šā vakara kronī, skaisto Sētmalu Madu.»
«Man jāiet uz māju,» Krustiņš atbildēja.
«Oho! Ko tad tas lai nozīmē?» Pauls jautāja.
«Esmu jau piekusis!» Krustiņš sacīja.
«Ej nu, neblēņojies!» Pauls errīgi izsaucās. «Tēviņš kā milzums un jau piekusis? Jāsmejas, nudien! Stāsti labāk taisnību un saki, ka mājā tevis gaida vecis ar rīksti rokā. Vai nav tā?...»
Ja nebūtu bijis tik tumšs, tad Pauls būtu manījis, ka viņa draugs nosarka, bet tā viņš tikai dzirdēja Krustiņu īsi pasmejamies un atbildam:
«Vecis ar rīksti rokā! Kā lai to saprotu?...» Un, Paula elkoni satvēris, viņš griezās atpakaļ danču istabā uzsākt franksēsi ar skaisto Sētmalu Madu.
Diena jau sāka aust, kad Krustiņš pārnāca mājās. Viņš skaisto Madu bij pavadījis labu gabalu un par šādu uzmanību trīs vai četras bučiņas saņēmis, kas viņu bij padarījušas traki priecīgu. Bet, jo vairāk viņš Roplaiņiem tuvojās, jo vairāk zuda viņa jautrība, un, priekšējā saimnieka istabā ieejot, tam uzkrita kā akmens uz sirds. Lai gan Krustiņš durvis bij lēni atvēris un vecāki dibinistabā gulēja, tad tomēr tēvs viņa nākšanu bij dzirdējis. Viņš izbāza galvu pa durvīm, paskatījās Krustiņā aizvēra durvis, un Krustiņš dzirdēja, ka tēvs atkal atsviedās gultā atpakaļ, ka tā nobrākšējās.
Kad Krustiņš bij izgulējies un ap pusdienas laiku piecēlies, tēvs ienāca pie viņa istabā. Brīdi dēlā klusēdams noskatījies, tas sacīja stingrā balsī:
«Kādēļ tu vakar nenāci noteiktā laikā uz māju? Tu tak man to apsolīji! - - Lai šī ir pēdējā reize, kad tu manai pavēlei neklausi! Es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk. Liec to vērā!»
To teicis, viņš Krustiņu atstāja vienu, kas bij priecīgs, ka rājiens iznācis tik īss; viņš bija sagaidījis daudz garāku. daudz bargāku. Un tak viņš atkal nevarēja apspiest sevišķa rūgtuma pret tēvu. Kas tad tā nu gan bij par lielu nelaimi, ka viņš ilgāk bij palicis ballē? Tēvs taču zināja, ka balle nebij bijuse krogā, bet godīga saimnieka mājās. Un turklāt Krustiņš tik ilgu laiku bij turējies tik godīgi! To gan tēvam vajadzēja apdomāt, pirms viņš izrunāja tik cietus vārdus! «Es citādi būšu piespiests apieties ar tevi savādāk...» Ko viņš ar to gribēja teikt? Viņš taču patiesi «rīksti» negribēja ņemt rokā?...
Nākošā svētdienā Krustiņš apvilkās svētdienas drēbes, gribēdams apmeklēt Paulu. Jo to, ko draugs viņam klaji bij teicis acīs, ka šis laikam pēc atgadījuma ar Dzeni stāvot zem tēva pātagas, to viņš arī no citiem bij dzirdējis vai nu vairāk, vai mazāk zobgalīgā kārtā, un tā kā Krustiņš caur tādām runām jutās aizskārts, tad viņš gribēja rādīt, ka tas bija tikpat brīvs kā agrāk.
«Kurp iesi?» tēvs jautāja, dēlu pamanījis klētī ģērbjamies.
«Uz Paulu,» Krustiņš atbildēja, «viņam nāk avīze, un es tagad ilgi nekādā laikrakstā neesmu ieskatījies.»
«Vai zini, Krustiņ,» Ošs sacīja un soļoja pa klēti uz priekšu un atpakaļ, «es jau tev vienmēr kaut ko gribēju sacīt: man tava draudzība ar Paulu nemaz nepatīk. Viņš ir iekliegts par ļoti vieglprātīgu cilvēku, un es zinu, ka tā ir patiesība. Tādēļ būtu labāk, ja tu ar viņu nesaietos. Bet, ja nu tu no viņa kā no no veca skolas biedra pavisam negribi atsacīties, tad lai viņš apmeklē tevi. Es tam nepretošos. Labāki jau arī izskatās, kad viņš nāk uz tevi, nekā kad tu ej uz viņu, jo tu esi saimnieka dēls, viņš turpretim vienkāršs puisis. Bet par avīzi tev saka. ka parīt braukšu uz Rīgu un pastellēšu priekš tevis «Balsi», vai kādu avīzi vien pats vēlies. Bez avīzes jau arī nevar iztikt cilvēks dzīvo tīri kā maisā.»
Vērmeļu pilienam, kas jau bij Krustiņa sirdī, tagad pievienojās otrs, kura pat prieks par apsolīto avīzi nevarēja sasaldināt. Nu viņam tēvs jau aizliedza apmeklēt savus draugus! Kas vēl nenotiks!... Bet viņš paklausīja un novilka atkal svētdienas drēbes.
«Bet ko tad lai nu pa māju iesāku?» viņš pusdikti, it kā uz sevi sacīja un iekāra tās skapī.
«Mans mīļais, ko tad tu darīji citām svētdienām!» tēvs runāja. «Varētu jau arī kādreiz dziesmu grāmatu vai bībeli paņemt rokā, kauns jau vis nebūtu.»
Dēls novērsās, lai tēvs nepamanītu viņa smaidu. Vai vecais patiesi viņu gribēja pataisīt par vecu bābu!... Istabā nonācis, tas ar puisi Ādamu sāka spēlēt uz «spičkām».
Nedēļa pagāja. Svētdienā tēvs vēl nebija no pilsētas mājā. Krustiņš viens pats aizgāja uz baznīcu. Pēc dievvārdiem viņš krogā satikās ar Paulu.
«Nu kādēļ tu man viņsvētdien velti liki gaidīt?» viņš tam vaicāja.
«Ko lai dara,» Krustiņš atbildēja, «ar sasietām kājām tak nevar dancot!»
«Tā! Tad tu patiesi stāvi zem policijas uzraudzības - nu, daudz laimes!» Pauls izsaucās. «Bet kas tavam večam īsti nācis prātā?»
«Ej nu sazini! Bet nudie, viņš ar mani tā sāk apieties kā ar mazu bērnu. Negribēju gan nevienam par to nekā stāstīt, bet tu jau no laika gala zini visas manas lietas, ko lai tev tur slēpju!»
Un Krustiņš draugam sūdzēja savu postu, tam visu izstāstīdams, kas starp viņu un tēvu bij noticis.
«Nudie pavisam ērmots ķerlis tavs vecis,» Pauls brīnējās, «vai viņš tevi par mūku grib pataisīt? Un mūsu draudzība viņam arī nepatīk! Nu! -Bet tevi apmeklēt viņš man tak atļauj! Bet ko tad lai mēs jūsu mājā iesākam? Tavu veču klātbūšanā divi tādi jauni cilvēki kā mēs tak nekā lāga nevar runāt! Veciem sava runa, jauniem sava!... Bet nesēdēsim te tā sausā kā siļķes bez sālījuma! Nezin kad mums atkal gadīsies tik izdevīgs brīdis kā tagad - izdzert kopā glāzi alus. Un bez tevis, tici vai netici, man nekas uz pusi tā nesmeķē kā kopā ar tevi! Vai tev ir nauda?»
Krustiņš nosarka un atbildēja: «Nē.»
«To jau domāju!» Pauls smējās. «Vecais nav vis tik muļķis, ka tas tev tik vienu spārnu apcirps un otru atstās tādu pašu! Bet nesaki nekā! Kamēr man vēl kapeika kulē, tikmēr tev arī netrūks. Mana vecene pārdeva jērus un kā kristīga māte manis pie tam arī neaizmirsa. Skaties šurp!» Un viņš izvilka no bikšu kules trīs vienrubļa gabalus, kas tur tāpat bez maka bij vārtījušies.
«Bet tā arī it acumirkli visa mana nauda,» viņš turpināja, «ja gribi, iegriez viņam, i tad tagad ne plika graša neizrausi no saimnieka, kas rudens rentei krāj naudu... Bet domāju, ka ar šitām papīra lupatām šim vakaram pietiks.»
Pietika... Nē, ir vēl atlika... Kad vēlu ap pusnakti draugi roku rokā atstāja krogu, tad Paulam vēl divdesmit kapeikas žvakstēja kabatā.
«Nudie, tu esi mans labākais draugs!» ceļā Krustiņš ar pusstīvu mēli runāja, «nudie, visuzticamākais, lai gan tu esi vainīgs, ka visā tai sasodītā ķezā iekļuvu - jānudie!»
«Tici droši,» Pauls tādu pašu mēli dievojās, «tici droši, ka caur mani mūžam vairs nekādā ķezā neiestigsi - nemūžam vairs!... Un gan es par to gādāšu, ka mēs vēl dažu labu reizi tiksimies un nevis Roplaiņos... Roplaiņos ne!... Kas to arī būtu domājis, ka sienām ausis!»
Kad viņiem bija jāšķiras, tad vēlreiz atkārtojās draudzības vārdu izmainīšana.
«Sveiks, brālīt!» Krustiņš izsaucās un kratīja dikti Paula roku.
«Sveiks!» šis runāja un apķērās Krustiņam ap kaklu.
«Nei uguns, ūdens mūs var šķirt -»
«Nei ļauni cilvēki!...» Pauls nobeidza.
Pāri reižu dzirdami sabučojušies, viņi šķīrās, un katrs gāja savu ceļu.

* * *

«Kad tu vakar pārnāci mājā?» pirmdienas rītā māte jautāja Krustiņam priekš viņa saimniekistabā putras bļodu uzlikdama uz galda, «es tevis nedzirdēju ienākam.»
«Es nezinu,» dēls strupi atbildēja, ar karoti maisīdams pa putru, kas tam izlikās gluži riebīga. «Kas tad bij?»
«Nekas, es tikai domāju, ka tēvs, ja tas dabūtu zināt ka tu vakar tik ilgi pa krogu nodzīvojis, atkal būtu ļoti dusmīgs. Tā tev, dēls, nevajadzēja darīt.»
«Nevajadzēja darīt!» Krustiņš, kura prāti vēl pilnīgi nebija apmierinājušies no vakarējā dzēruma, pikti iesaucās un uzsvieda karoti uz galda. «Nevajadzēja darīt! Ko tad esmu padarījis, ko noziedzies! Vai nu arī tu līdz ar tēvu sāksi man krist virsū! V i e n u reizi pusgadā palieku ilgāki uz lauka, un tūlīt mani ar pārmetumiem bērtin apber! Vai tad jūs par tiesu gribat, lai es tikai mājā vien pūstu, lai vecās bābas no aizkrāsnes trencu laukā un pats sēstos viņu vietā?»
«Nebaries jau nu, nebaries!» māte Krustiņu lūkoja mierināt, pacēla karoti, kas bij nokrituse zemē, noslaucīja to un ielika to atkal putrā. «Es jau no savas puses nesaku nekā kad tikai tēvs -»
«Tēvs,» Krustiņš māti pārtrauca, bet runāja rāmākā balsī nekā papriekšu, «ko tēvs no manis īsti grib? Visa pasaule smejas, ka mani par mūku gribot pārvērst. ka mani mucā turot un pa spundi barojot!... Nudie, ja jaunībā jautra acumirkļa nedrīkst baudīt, kad tad priekš tam laiks?... Ar ķeģi jau nemūžam uz krogu nelēkšu, ar trim kājām nedancošu! Vakar ar Paulu izdzēru kādas pudeles alus un kādus šņabjus - kam no tā tikuse skāde? Vai caur to esmu kļuvis sliktāks? Vai tas manai veselībai kaitējis? Šorīt tāpat līdz ar citiem visiem biju pie darba un esmu vairāk pastrādājis nekā katrs no viņiem... Skaties Ādamā, tēva mīļajā puisī, kas nevienu nakti bez miega nav pavadījis, skaties manī: kāds viņš, kāds es? Asaka pret zivi... Un kad es viens pats tā dzīvotu! Bet no maniem pazīstamiem neviens nav labāks par mani, izņemot Ādamu, cilvēku, pie kura Dievs pārskatījies, viņu par vīrieti radīdams. Un neviens tēvs, neviena māte tā nesūrojas par savu bērnu kā jūs par mani!»
«Nesaki tu «jūs,»» māte runāja labinādama, «es jau nekad neesmu teikuse, ka neesmu ar tevi mierā... Ir jau tiesa, ja jaunība aiziet bez priekiem, vecums vairs nesniedz nenieka, to redzu pate pie sevis. Bet man tikai bailes, ka tu atkal ar tēvu nesanīsties, un tādēļ es runāju...»
Šīs bailes tad arī bija cēlonis, kādēļ tēvs, pārbraucis mājā, nekā nedabūja zināt par Krustiņa satikšanos ar Paulu. Māte par to cieta pavisam klusu un kas cits Roplaiņam par to lai stāstīja? Saime, ieskaitot labo Ādamu, tak nu gan ne. Kādēļ viņa lai tinas ap saimnieka famīlijas būšanām? Kāds labs no tā varēja atlēkt? Saimnieka dusmas pret savējiem, saimnieces un Krustiņa ienaids pret saimi būtu šādas pļāpāšanas panākumi. Jāprot, lūk, dzīvot!
Un tā tad notikās bieži un biežāki, ka Krustiņš, tēvam šādās tādās darīšanās izbraucot uz lauka, kapā ar Paulu apmeklēja gan krogu, gan savas zeltenītes, gan balles. Bet tas sāka arī notikt, tēvam mājā esot. Viņš jau dēlam atļāva apmeklēt balles, un šis tagad bij tik gudrs un noteiktā laikā nāca mājā. Bet vai, uz balli ejot, nevar apmaldīties un nokļūt kur citur?... Vai dažreiz nepietika, ka slavas dēļ ballē tikai parādījās vien un tad atkal pazuda... Un bez tam Krustiņš viens pats savā istabā gulēja un reiz redzēja, ka kaķis pa vaļēju logu tajā ielēca un atkal izlēca...
Tā notikās, ka, tēvam ar priecīgu un priecīgāku prātu skatoties nākamībā, Krustiņš vienmēr ciešāki saistījās vieglprātības un palaidnības valgos.
Gan reizu reizēm brīdinoša balss pacēlās viņa krūtīs, kas runāja: «Tu nedari pareizi, tēvu tā mānīdams,» - gan reizēm viņa sirds pukstēja dīvaini, tēvam saltus melus stāstot priekšā; bet tad viņš atkal drīzi apmierinājās, sev sacīdams, ka vecis pats pie visa tā vainīgs, tādēļ ka tas viņam aizliedza baudījumus, uz kuriem jaunība viņam deva tiesību.
Bet gluži tā apklusināt savu apziņu kā agrāk viņš tamēr nevarēja. Kad agrāk viņš tēvam kaut ko bij slēpis, tad viņš bij varējis mierināties ar domām, ka tēvs, ja viņš to arī dabūtu zināt, varbūt nemaz nedusmotos. Tagad Krustiņš skaidri zināja, ka viņš taisni darīja pret tēva bausli.

* * *

Bija atkal vasara un liela tirgus priekšvakars. Apkārtējie krogi bij pilni čigānu, lopu kupču un dažādu ļaužu, kas visi no rītdienas vai nu godīgā, vai citādā kārtā gribēja ko pelnīt. Arī Roplaiņiem tuvais baznīcas krogs bij cilvēku kā bāztin piebāzts.
Roplaiņa nebij mājās, viņš bij aizbraucis uz pilsētu.
Aizbraucot viņš dēlam bij piesacījis, lai naktīs priekš un pēc tirgus stingri apsargājot zirgus, jo šajās naktīs jau zirgu zagļi visnaigāki kopj savu amatu. Tādēļ arī Krustiņam plinte karājās plecos, kad tas kopā ar Ādamu krēslā jāja pieguļā.
«Kas tur tā spīd kā sudrabs?» Ādams sacīja, gar mājas aku jādams. «Vai tā nav nauda?»
«Tā ir atslēga,» Krustiņš atbildēja, no zirga nolēkdams un priekšmetu paceldams, «mūsu skapja atslēga - māte viņu būs pazaudējuse.»
Viņš to iebāza kabatā.
«Es paģērēšu lielas atradības, ja tā jūsu naudas skapja atslēga,» Ādams jokojās.
«Nezinu, vai tu varēsi, ja atradības jādod pēc naudas vairuma, kas guļ aiz šās atslēgas.»
«Nu, kāds tūkstotis droši vien tur būs!»
«Nevaru teikt, tu jau zini, tēvs mani tur par sliktu naudas skaitītāju un tamdēļ to vienmēr dara pats!» Krustiņš smējās.
Kad zirgi bij saslēgti dzelzs pinekļos un pieguļnieku uguns uzkurināta, Krustiņš par brīdi sacīja uz Ādamu:
«Vai zini ko, Ādam: esi tik labs un paliec kādu laiciņu viens pats pie zirgiem. Man drusciņ gribas aizskriet uz krogu, paskatīšos, cik raibi tur iet, nav jau tāļu, un velns jau viņus tikmēr neraus! Miegains tu arī neesi, gan es tev atkal kādā citā reizē labprāt paklausīšu.»
«Šovakar tev nu gan nevajadzēja iet!» Ādams atteica. «Kādēļ ne? Vai bīsties no zagļiem?»
«No tiem nu gan ne, priekš kā tad mums še plinte līdz, bet man liekas, ka būs pērkons. Skaties turp.»
Viņš rādīja uz dienvidrietumiem, kur tumši mākoņi karājās pār apvārsni.
«Ā, kamēr tie kluči uznāks, tikmēr jau būšu atpakaļ, viņi jau gandrīz nemaz nekust!»
«Viņi ātri var būt klāt,» Ādams atbildēja sausus zarus mezdams ugunī. «Paliec labāk, - nāc lien zem mana biezā mēteļa un sāksim pļāpāt, - kas tur nu arī var būt ko redzēt!»
«Runā labāk taisnību un saki, - tu bīsties no zagļiem!» Krustiņš sacīja.
«Nu tad manis dēļ ej arī, ja tu tā domā!» puisis izsaucās, drusciņ sapīcis, ka Krustiņš par viņa drošsirdību šaubījās.
«Tā, labi, tad uz redzēšanos!» Krustiņš sacīja un steidzās projām.
Nakts bija tik klusa, ka Ādams vēl ilgi viņa soļus varēja dzirdēt.
«Pērkoņa negaiss viņu pārsteigs,» viņš nodomāja, «šovakar šitāds, rīt vai parīt otrāds, jo ilgi tā nevar iet. Nabaga puika, nabaga vecāki!» viņš nopūtās un nogrima, ugunī lūkodamies, domās.
Tā ap pusversti nogājis, Krustiņš piepeši apstājās pie lielas egles, kuras apakšējie zari gandrīz metās pie zemes. Uzmanīgi viņš lūkojās caur tiem, bet bija jau tik tumšs, ka gandrīz vairs nekā nevarēja saredzēt.
«Labvakar!» kāda balss runāja, un Paula augums atslīdēja no koka stumbura. «Bet liec tu ilgi gaidīt! Domāju jau, ka pavisam nenāksi!»
«Pagāns, kā nu tā no manis varēji domāt, kad neesmu turējis vārda, ko?» Krustiņš atteica un kratīja drauga roku. «Ja Ādams manis nebūtu atvaļinājis, ko tas gandrīz arī negribēja darīt, tad jel būtu atnācis tev to pateikt!»
«Un viens pats jau atkal uz krogu neietu,» Pauls runāja. «Jo, pirmkārt, man par traki maz naudas un, otrkārt, bez tevis - nu tu jau zini!» Un, mīlīgi Krustiņa elkoni satverdams, tas sāka iet.
«Bet kā stāv ar t a v u naudas lādi?» viņš pēc brīža vaicāja. «Aiztukšīta vai pustukšīta?»
«Iztukšīta līdz pat dibinam,» Krustiņš smējās, «briesmīga, neredzēta nabadzība! Tikko ar lielām pūlēm varēju saraust kādus māla gabalus. Ceru ka tie mūsu galvas šovakar iesildīs!»
«Nē, par to vis nedomāju,» Pauls runāja, draugu uz lēnāku iešanu piespiezdams, «tas ir ļoti slikti! Klau, ko tev jau viņreiz aizmirsu pateikt: Liepkāju Aža laikam palikuse traka! Iedomā, tā man piekodināja, lai tev sakot, ka šī ilgāki kā līdz Mārtiņiem negaidīšot to otru piecdesmit rubļu, ko tu viņai apsolīji. Lai raunot naudu kur raudams, un, ja tu nemaksāšot, tad šī iešot pie tēva!»
«Vai viņa negudra,» Krustiņš sabijies iesaucās un apstājās. «Nudie, tas meitietis traks! Kur tik daudz naudas lai ņemu tik tukšos laikos!»
«Es jau arī viņai to liku priekšā,» Pauls atteica, «bet tā atbildēja, ka šai par to neesot nekāda bēda, diezgan ilgi esot gaidījuse un naudas šai tagad vajagoties.»
«Nudie, tad man neies lāgā! Vai viņu kāds pret mani nebūs sakūdījis? Tik daudz naudas!... Lai sadabūju piecdesmit rubļu, kad nezinu, kur ņemt piecdesmit kapeikas!... Uz tavu palīdzību jau arī vairs nevaru cerēt?»
«Dievamžēl, nē,» Pauls drūmi atbildēja. «Tu zini, cik grūti man nācās pirmos piecdesmit priekš tevis saraust - un toreiz bij laiki labāki! Gan man vēl šur un tur pie veciem saimniekiem ir kādi rubļi, bet tos dabūt tagad pavisam nav iespējams. Turklāt man pašam arī posts uz kakla, - būs vai nu krietni Sētmalu Mada jāprecē, vai...»
«Ej nu, ej!»
«Ko lai dara, slikti laiki!»
«Ķeza, briesmīga ķeza!»
Laiciņu abi soļoja klusēdami tāļāk, katrs kaudamies ar savām domām.
«Ē, gan Dievs gādās, ko tur tik daudz bēdāties!» Pauls atkal uzsāka.
Krustiņš nopūtās.
«Būtu jālūko nosist resno kliņģerbābu!» Pauls sacīja piepeši, kā jau tas pie vieglprātīgiem notiek, pieņemdams jokotāja balsi. «Runā, ka viņa esot bagāta, un tad mēs būtu caur.»
«Kā tu nu šitādas muļķības vari runāt!» Krustiņš atteica, kam tas nepatika.
«Ak nedomā jel, ka tev ilgi ar šādām blēņām ļaušu lauzīt galvu!» Pauls smējās. «Tādas domas izputinātu visu šā vakara jautrību. Vai jau dzirdi, kā krogā rūc un dūc kā pa bišu stropu?»
Bet vai rūkoņa un dūkoņa patiesi nāca no kroga vai no debesīm, iz mākoņiem, kas metās tumšāki un tumšāki?...

* * *

Klētis un piena kambari aizslēguse, Roplaiņu māte pagalmā brītiņu palika stāvam un skatījās melnajos, lēnām augošos debešos.
«Mums šonakt būs pērkons,» viņa domāja. «Bezdelīgas visu vakaru skrēja ļoti zemu, un ataugā vālodze kliedza. Kas par smagu, nepanesamu gaisu... kā lietuvēns tas man guļ uz krūtīm!... Ā, kur cēlās saltā vēsma, kas man uzskrēja?... Un atkal - kas par nepanesamu sutoņu!»
Saimniecei pārskrēja drebuļi pār krūtīm, viņa iegāja istabā, nolika atslēgas un tad nosēdās saimes istabā pie galda, gribēdama ēst vakariņas.
Bet, nenieka nebaudījuse, viņa atkal nolika, karoti.
«Saimniec, vai putrai kāda vaina, ka neēdat?» meita jautāja, kas vakariņas bij vārījuse. «Man liekas, ka ēdiens ir labs.»
«Man šovakar negribas,» saimniece atbildēja un iegāja priekšējā saimniekistabā. Tajā stāvēja skapis, aiz tā Krustiņa gulta. Saimniece piegāja pie tās, uztaisīja to un tad vien vēl atminējās, ka Krustiņš bij pieguļā. Viņa iegāja otrā istabā. Tā viņai piepeši izlikās gluži svešāda un tukša. Bet viss tak tur bija tāpat kā vienumēr! Viņas un vīra gultas, galds, krēsli - katra lieta stāvēja savā vietā. Bet kāpēc te valdīja tāds klusums? Vai pulkstens nestāvēja? Patiesi, laikam kāds to bij apturējis. Viņa pakustināja staigātāju. Tas pāri reižu patikšēja un atkal apstājās. No jauna tas pats neierastais klusums. Neizskaidrojamas bailes pārņēma saimnieci, tā ātri atkal izgāja saimes istabā.
«Nezin kas būs,» viņa runāja uz saimi, «bet man pavisam nav labi ap sirdi. Vai pērkons šonakt pie mums iespers, jeb vai mums nozags zirgu... Tu gan, Pēterīt dēliņ, varēji aiztecēt un Krustiņam ar Ādamu vēlreiz piekodināt, lai tie jel ir uzmanīgi! Šādās naktīs cilvēks nekad nevar būt diezgan modrīgs!»
«Nelieci, nu, saimniec, piekusušam ganu puikam velti mērīt soļus!» Ādama tēvs runāja, gultā paceldamies sēdu. «I kad Ādams viens pats būtu pie zirgiem, i tad neviena nenozagtu, par to galvoju!»
«Nu tad lai arī paliek, Pēterīt. Bet lopi gan jādzen no kūts ārā, lopi un aitas. Ej, Pēterīt, ejat, meitas, palīdzat! Kas var zināt, kas notiks.»
Saimniece atsēdās krēslā un gaidīja meitas atnākam atpakaļ.
«Kaut tak jel saimnieks jau būtu mājā!» kāda vecene iesaucās. «Jā, kaut viņš jau būtu mājā!» saimniece nopūtās. «Tā ir arī mana vēlēšanās. Es tūlīt būtu daudz mierīgāka. Ceļā var visādi izdoties. Varbūt viņam notikuse nelaime, mana sirds to paredz un tādēļ ir tik nemierīga.»
«Lai Dievs viņu pasargā!» Ādama tēvs sacīja. «Saimniec, nerunā tā!»
Te šaurs, balts zibens izšāvās no tumšajiem mākoņiem un pazuda.
Vecais sev pārmeta krustu.
«Ak kungs Jēzus Kristus!» vecenes balss dikti lūdzās.
«Vai kūtsdurvis arī kārtīgi aiztaisītas?» saimniece jautāja manāmi trīcošā balsī, kad meitas bij ienākušas istabā.
«Jā,» viena atbildēja. «Bet saimniec, jums būs asinis sakāpušas galvā, vai nedzersat kādu glāzi salta ūdens - es ienesīšu.»
«Ienes arī, meit, varbūt tas ko līdzēs.»
Viņa dzēra, iegāja tad saimnieku galā un lūkoja gulēt. Velti... Tiklīdz viņa acis aizvēra, tūliņ tā redzēja ugunīgas liesmiņas, kas izcēlās un zuda, izcēlās un zuda... Viņa pacēlās, atvēra logu, lai ienāktu spirgts gaiss istabā; bet ārā bij tā pate sutoņa, kas iekšā, viņa atkal aizvēra logu.
Uz krāsnsmūriņa uzsēzdamās, viņa salika rokas un sāka kādu garīgu dziesmu skaitīt. Tas drusciņ apmierināja, viņas acu vāki pēc brīža aizvērās - tā viegli iemiga.
Piepeši saimniece ar kliedzienu uzslējās stāvu - istaba bij gaiša, māja dega. Viņa gribēja skriet ārā, celt saimi - te stāvēja uz sliekšņa viņas vīrs, degošu sveci turēdams rokā.
«Kas ir? Kāpēc tu kliedz? Vai neesi vesela?» saimnieks jautāja, izbijies sievas bālajā, pārvērstajā ģīmī lūkodamies.
«Paldies Dievam, ka esi mājā!» saimniece izsaucās, rokas pacēluse. «Paldies Dievam! Man noveļas kā akmens no sirds. Nu viss atkal labi. Kad tu zinātu, kā es tevis dēļ esmu raizējusēs - o!»
Viņa iesāka dikti raudāt.
«Tu esi slima,» saimnieks sacīja raizīgi.
Viņa noslaucīja asaras un nosēdās atkal uz mūrīša.
«Nē, nē,» saimniece atbildēja apmierinādamās, «tās bija tikai rūpes par tevi, kas mani tā sakustināja.»
Vīrs novilka virssvārkus, izņēma kaut ko spīdošu iz kabatas un uzlika to uz galda.
«Tad tu neesi slima?» viņš runāja, svārkus piekārdams pie sienas. «Bet man tā ir, kā kad tu kaut ko ļaunu gribētu stāstīt. Saki, - vai mājā viss kārtībā - kur Krustiņš?»
«Mājā viss kārtībā! Krustiņš ar Ādamu pieguļā,» saimniece stāstīja.
«Tas labi, paldies Dievam!» Roplains runāja. «Man visu laiku bij bailes par zirgiem. Bet tagad jādabū pirkumi drošībā; drīzi pērkons būs klāt. Es jau arī vēl nebūtu mājā, bet, no negaisa bīdamies, pasteidzos ar braukšanu.»
Pēc brīža saimnieks ienesa dažus muskuļus, kurus tas uzlika gan uz galda, gan uz krēsliem, un tad atkal izgāja ārā.
Saimniece pacēlās un piegāja pie galda. Pirmā lieta, kas tai krita acīs, bija mazs, jauns revolvers, kas tur gulēja. Saimniece satvēra un aplūkoja to no visām pusēm. «Cik mīlīgs šis mazais ierocis izskatījās, vai tāds patiesi varēja atnest nāvi? Kā nāve varēja izlīst no šiem mazajiem, apaļajiem caurumiņiem - lielā, briesmīgā, nežēlīgā nāve?... Vai par to brīnojās arī tie, kas šo patīkamo rīku grieza pret savu pašu krūtīm un zināja, ka nākošā acumirklī nāve tos būs aprijuse?...» Bet kur viņai cēlās visas šīs ērmotās domas, agrāk viņa nekad tā nebij domājuse. Vai viņa patiesi bija slima, kā vīrs teica? Vai viņai caur šo ieroci bij jāpazaudē dzīvība?....Viņa noskurinājās, nolika revolveri apdomīgi atpakaļ uz galda un attaisīja apaļu paciņu. Cepure priekš Krustiņa, zīda lakats priekš viņas. Pirmais zīda lakats! Līdz šim tā tikai kartūni, līdzīgi nabaga kalponei, bij sējuse ap galvu. Tagad tā bij līdzīga citām saimniecēm - nē, tagad tā bij pārāka par visām! Jo kura gan varēja līdzināties Roplainietei, kad tā svētdienās gāja uz baznīcu, pie sāniem dēlu, brangu kā ozolu, skaistu kā Dievu dēlu...
Dobjš, vājš dūciens satricināja gaisu. Saimnieks ienāca istabā.
«Vāģi nolikti, zirgs stallī,» viņš sacīja, «un tagad pie miera. Ā - tu jau pirkumos esi skatījusies!»
«Jā, priekš kā to smuko revolveri esi pircis!»
«Priekš sevis paša. Vai zini, otrtik drošāka braukšana ar tādu ieroci. Šoreiz braucu viens pats pār Kangaru kalniem, bet baiļu man nekādu nebij. Pāri ticis izšāvu vienu stobru, razbainiekus brīdinādams. Bet dod, man skapja atslēgu, jānoliek skapī.»
«Esmu atslēgu kaut kur nobāzuse, tas jau arī var notikt rītu,» saimniece atbildēja, divēju brunču kabatas velti pēc tās izmeklējuse.
«Manis dēļ.»
«Bet vai tu vēl kā neēstu?» sieva vaicāja
«Nē, gulēt, gulēt, tas ir labākais pēc šāda brauciena!» Roplains atteica un nopūta sveci.
Bet, lai gan viņš bij ļoti piekusis, tad tas tomēr, caur sievas dīvaino nemieru sakustināts, nenogrima cietā miegā.

* * *

Kamēr tā Roplaiņos viss apklusa, tamēr baznīcas krogā sāka iet arvien dzīvāk, arvien jautrāk. Daži pat dancoja, daži atkal spēlēja kārtis. Viena partija lielajā kroga istabā, viena otra - krodzenieka izredzēto pulciņš - kādā sāņu istabā, kur ne ikkatram bij brīv ieiet. To starpā, kuri drīkstēja kāpt pār šīs Mamona svētnīcas slieksni, bij, saprotams, arī Krustiņš un Pauls. Karstām galvām un spīdošām acīm viņi tur stāvēja, piespiedušies pie sienas, un skatījās spēlē. Kāda pēperkoka pārdevēja priekšā gulēja resna kabatas grāmata, no kuras tas, it kā kad tā nemaz nebūtu iztukšojama, ņēma vienu desmitrubļu gabalu pēc otra un paspēlēja - jo viņš bij krietni sadzēries. Stāstīja, ka viņš neilgi atpakaļ kādā citā tirgū vinnējis vairāk nekā trīssimt rubļus, kurus viņam tagad atņemt katrs ieskatīja par savu svēto uzdevumu. Kāds tukls miesnieks nebij tik piedzēris, bet spēlēja neapdomīgi un sakarsējās ātri. Vienreiz tas pameta sešdesmit rubļu, otrreiz tas atkal vinnēja ar vienu rāvienu septiņdesmit piecus.
Kad draugi ilgu laiku bij nolūkojušies laimīgajos cilvēkos, kas ar naudu varēja strādāt «kā ar pelavām», Krustiņš pēdīgi piegrūda Paulam pie sāniem, un abi no spēlētājiem atvirzījās nost.
«Kaut mums arī būtu nauda!» Krustiņš sacīja.
Pauls raustīja plecus.
«Kaut būtu! Bet kur ņemt? Kaut mums tikai divdesmit pieci rubļi, manis pēc tikai desmit, būtu iesākšanai, galvoju, ka mēs abi kopā, ja vairāk ne, tad taču vajadzīgos piecdesmit rubļus vinnētu. Bet ko lai dara? Krodzenieks vairs nedos. Vai nevarētu tava vecene -?»
«Nē, tā nevar, tā nedos. Bet man nupat kas iešāvās prātā,» Krustiņš čukstēja. «Pie manis ir skapja atslēga, kurā stāv tēva nauda. Tēva nav mājā. Savas istabas logu arī no ārpuses varu atvērt. Manā istabā stāv skapis. Kā būtu, kad vajadzīgo naudu paņemtu iz skapja? Rīt jau atkal visu atlikšu atpakaļ. Ko tu saki?»
«Es saku, ka mums šonakt būs neredzēta laime!» Pauls ātri atbildēja. «Cilvēka bērns, kāpēc tev tas jau agrāk neiekrita prātā? Bet nekas, toties viņu galvas jau atkal vairāk iesilušas nekā mūsu. Ā, tad tu redzēsi, kā mēs viņus izlampāsim! Pēperkoku tēviņu, resno slakteri un citus visus! Tikai esi uzmanīgs uz mūsu zīmēm!»
«Tad es iešu.»
«Ej, nekavējies un esi drīz atpakaļ!»
Viņš pavadīja Krustiņu līdz kroga trepēm.
Ātri Krustiņš soļoja pa tumsu uz priekšu, jo nebija jau pirmā reize, ka tas naktī gāja ceļu no kroga uz māju. Bet, mājai tuvojoties, viņa soļi neviļus kļuva lēnāki. Mazais reibums, kas tam galvā bij bijis, tagad puslīdz bij pārgājis, viņš sāka pārdomāt... Kāpēc tas tuvojās mājai tik apdomīgi, ko viņš gribēja darīt?... Viņš gribēja ņemt no tēva īpašuma, tam nekā nezinot, - kas tā darīja?... «Nezodz, nezodz, neapzodz sava paša tēva!» viena balss biedināja. Blēņas, vai tad viņš gribēja patiesi zagt? Nē, zaglis nedomā ņemto atlikt atpakaļ, Krustiņam bija tāds nodoms. «Bet, ja tu vairs nekā nevarēsi atlikt atpakaļ, ja tu visu pametīsi, ko tad!...» Tā nevarēja notikt, kad viņš ar Paulu gāja uz vienu roku, tad viņiem vajadzēja vinnēt. Zināms, viņiem vajadzēja! Un tad, ja viņš naudu arī patiesīgi zaga, jo labāk! Viņš jau to tak zaga tikai priekš vienas nakts, un zagta nauda nes laimi!... Krustiņš atminējās neilgi atpakaļ avīzē lasījis, ka kāds puika tēvam nozadzis rubli, ar to vinnējis Pēterburgas loterijā astoņus tūkstošus, tad nopircis prēmijas biļeti, uz kuras atkal krituši četrdesmit tūkstoši. Vai viņam nevarēja iet tāpat?... Kā gan tēvs nebrīnētos, skapī piepeši uziedams pāri tūkstošu rubļu!...
«Neej! Neej!» to brīdināja viņa apziņa.
Bet Krustiņš gāja. Lēnītiņām viņš tuvojās logam, lēnītiņām atvēra to un iekāpa istabā. Viņš taustīja pēc skapja, pēc atslēgas cauruma, izvilka atslēgu no kabatas un atslēdza skapi. Atverot durvis drusciņ iežverkstējās... Krustiņš briesmīgi satrūkās, viņš spieda abas rokas pret krūtīm, jo sirds varenie pukstieni tās gribēja vai pārplēst. Ar aizturētu elpu tas klausījās... Ja māte viņu te tagad uzietu!... Pa pusatvērtām istabas durvīm tas dzirdēja vienlīdzīgu elpošanu... Paldies Dievam, māte nebij uztrūkusēs. Trīsošām rokām viņš taustīja pēc naudas lādītes, atvāza to un izņēma no tās tēva lielo ādas naudas maku. Viņš to iebāza azotē, aizslēdza nedzirdami skapi un metās atkal pa logu laukā.
Viss bij gājis labi - Krustiņš atvieglinātu sirdi atņēma elpu.
Bet īsā laiciņā, ko tas bij kavējies istabā, ārā bij notikuse ātra pārgrozīšanās. Dikti un diktāki un arvienu biežāki rībēja pērkons, kūsēdami melnie debeši kāpa briesmīgā ātrumā uz augšu, lapas pie kokiem, kas stāvēja ap māju, sāka čalot, un no tāluma tuvojās šņākoņa kā iz kādas milzīgas čūskas rīkles. Pa starpām atskanēja kāda no miega iztraucēta putna brēkšana un augošās vētras kaukšana. Reižu reizēm zilgan-baltas liesmas pārskrēja pār debesīm, uz acumirkli dienas gaismu izplatīdamas un tad atkal vēl tumšākai naktei vietu dodamas.
Krustiņam uznāca neizsakāmas, vēl nekad nesajustas bailes. Soļus desmit gājis, viņš apstājās - kājas to nenesa tālāk. Kad zibens, viņam virs galvas šaudīdamies, viņu nospertu?... Vai viņš nebija pelnījis, ka tā notika... Viņš nebija klausījies tēvā, bij to visādi mānījis... apmelojis... apzadzis... Kā vēl trūka?... «Nokaut, nokaut tev viņa vien vēl vajaga, nokaut...» kāda balss likās kliedzot. Krustiņš drebēja kā apšu lapa. Nē... zaglis viņš negribēja būt... Lai notika kas notikdams, nauda skapī bija jāatliek atpakaļ... Viņš apgriezās, līda atpakaļ, piegāja atkal pie loga. Atslēgu un naudas maku vienā rokā turēdams, tas ar otru atvēra logu un iecēla viegli kāju istabā. Te viņa trīsošie pirksti piedūrās pie salta priekšmeta, tas novēlās no loga plaukta zemē un tinkšķēdams saplīsa. Tā bija glāze, no kuras māte vakarā bij dzēruse ūdeni.
«Kas tur?» viņas balss bailīgi jautāja. «Tēv, tēv, vai tu dzirdi?»
Krustiņam asinis sastinga dzīslās. Kā pieburts tas stāvēja, ne locekļa nevarēdams kustināt.
«Kas tur?» uzreiz arī tēvs jautāja, durvis plašāki atvērdams. «Ē, vai te kāds ir?»
Tēvs, patiesi tēvs!... Briesmīgāk nekā pērkoņa balss šis jautājums atskanēja Krustiņam ausīs... Projām, projām! Un Krustiņš rāva kāju atpakaļ.
«Stāvi, nekusties, ja tu esi cilvēks, ja tev tava dzīvība mīļa, - es šaušu! Runā!»
«Viņam nav ieroča!» Krustiņš domāja un bēga. Vairāk šāvienu norībēja un līdz ar tiem briesmīgs pērkoņa spēriens, māju līdz pamatu pamatiem satricinādams.
«Kungs Dievs!» saimniece iekliedzās. «Nu mēs ejam bojā! Vai! Vai!»
«Iespēra... Šāva!... Kas šāva?... Deg, deg!...Nē, šāva!... Uguni, uguni!...» balsis saimes istabā kliedza cita caur citu. Tad dzirdēja istabas durvis ar joni atveram un atkal aizsitam.
«Visi spēki mani atstājuši... Dievs, stāvi man klāt!» saimniece vaidēja, gultas segu sev mezdama ap pleciem. «Ko tur kliedz, vai zibens ir vai nav iespēris?»
Te asa balss ārā kliedza: «Palīgā, palīgā, viens cilvēks pagalmā guļ nosperts!»
«Kas?!» saimniece stenēja. «Vai - vai!»
«Zaglis... kāpa pa logu... istabā... šāvu... laikam arī trāpīju!» saimnieks briesmīgā uztraukumā izgrūda pār lūpām un meklēja spičku.
Viņš aizdedzināja sveci un gribēja to pašulaik likt vējlukturī, kad meita pie vaļējā loga pieskrēja un aizsmakušā balsī kliedza:
«Saimniek, saimniek, - nāc glāb - Krustiņš nošauts!...»
«Krustiņš!» tēvs iekliedzās, un viņa balsei vairs nebij cilvēciskas skaņas. «Krustiņš... Krustiņš!...» Un tas izsteidzās ārā.
«Pagalam, viss pagalam... viss... viss...» māte kunkstēja, vīram lēnām vilkdamās pakaļ, «palīdziet... glābiet... palīdziet... glābiet...»
Pērkoņa balss, kas tagad nemitoši dārdēja, aprija viņas vaimanas, debesis stāvēja vienās liesmās, tā ka arī bez vējluktura gaismas, ko kāda vecene turēja rokā, būtu bijis redzams, kas pagalmā notika.
Ādama tēvs bij nometies ceļos un turēja nelaimīgā galvu klēpī, kamēr viena meita viņam iz mutes plūstošās asinis pūlējās apturēt. Visi citi stāvēja, rokas lauzīdami, ap Krustiņu.
«Ak, pārskatīšanās, pārskatīšanās...» tēvs stenēja. «Manu dēliņ, manu mīļo dēliņ, nemirsti, nemirsti...» māte vaimanāja, un abi metās zemē pie dēla.
It kā gribēdams vēl ko teikt, Krustiņš mēģināja pacelt galvu, izgrūda kādus nesaprotamus balsienus un atšļuka atpakaļ.
Lietus smagie, saltie pilieni slacināja miroņa vaigu...
«Beigts!» Ādama tēvs klusām sacīja.
Ķērcošs balsiens izspruka no saimnieces mutes, viņa saļima.
Roplains piecēlās.
«Nesat viņu pajumtē, lietus sāk par daudz stipri līt,» viņš sacīja dīvaini mierīgā balsī, stīvām acīm raudzīdamies apkārt. «Pajumtē!»
Tad viņš iegāja istabā apvilkt svārkus.
Svece, ko viņš pirmīt bij atstājis uz galda, stāvēja iezvilu, liesma nemierīgi šaudījās šurp un turp, un lēnām viens tauku piliens pēc otra uzkrita uz jaunā zīda lakata. Roplains to neievēroja. Viņš atkrita krēslā un aizsedza ģīmi ar rokām. Kāpēc viņš vēl dzīvoja? Kādēļ arī viņa sirds nelūza aiz žēlabām?...
Te Ādama tēvs ienāca.
«Atradu šitās lietas Krustiņa rokā,» tas sacīja paklusu, naudas maku un atslēgu uzlikdams uz galda. Tad viņš atkal izgāja. Roplains paskatījās vienaldzīgi uz galdu - - tad viņa ģīmis saviebās nejauki, tas sagrāba revolveri. Kāpēc šim nelāgas ieročam bij tikai t u k š i stobri?... Viņš to iecirta kaktā, satvēra ar abām rokām galvu un sita to kā ārprātīgs neaprakstāmās sāpēs pret sienu...